–

Comité interprofessionnel des huiles essentielles françaises (CIHEF), Florame, Hyteck Aroma-Zone, Laboratoires Gilbert, Laboratoire Léa Nature, Laboratoires Oméga Pharma France, Pierre Fabre Médicament, Pranarom France un Puressentiel France vārdā – A. Bost, V. Lehmann un M. Ragot, advokāti,

–

Francijas valdības vārdā – G. Bain un T. Stéhelin, pārstāvji,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Palatiello, avvocato dello Stato,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un M. A. M. de Ree, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – R. Lindenthal un F. Thiran, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 528/2012 (2012. gada 22. maijs) par biocīdu piedāvāšanu tirgū un lietošanu (OV 2012, L 167, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 334/2014 (OV 2014, L 103, 22. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 528/2012”), noteikumus.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Comité interprofessionnel des huiles essentielles françaises (Francijas Ēterisko eļļu starpnozaru komiteja, CIHEF) un astoņām sabiedrībām, kas darbojas ēterisko eļļu nozarē, no vienas puses, un ministre de la Transition écologique (zaļās pārkārtošanās ministrs, Francija) un Premier ministre (premjerministrs, Francija), no otras puses, par prasību atcelt, pirmkārt, décret no 2019‑642, du 26 juin 2019, relatif aux pratiques commerciales prohibées pour certaines catégories de produits biocide (2019. gada 26. jūnija Dekrēts Nr. 2019‑642 par aizliegtu komercpraksi attiecībā uz noteiktām biocīdu kategorijām; 2019. gada 27. jūnijaJORF, 10. lpp.) un, otrkārt, décret no2019‑643, du 26 juin 2019, relatif à la publicité commerciale pour certaines catégories de produits biocides (2019. gada 26. jūnija Dekrēts Nr. 2019‑643 par komercreklāmu noteiktām biocīdu kategorijām; 2019. gada 27. jūnijaJORF, 11. lpp.).

3

Regulas Nr. 528/2012 1.–3., 6., 28. un 31. apsvērumā ir teikts:

[..]

[..]

[..]

4

Šīs regulas 1. pantā “Mērķis un priekšmets” ir noteikts:

“1.   Šīs regulas mērķis ir, saskaņojot noteikumus par biocīdu piedāvāšanu tirgū un lietošanu, uzlabot iekšējā tirgus darbību, vienlaikus nodrošinot augstu cilvēku un dzīvnieku veselības un vides aizsardzības līmeni. Šīs regulas noteikumu pamatā ir piesardzības princips, kura mērķis ir aizsargāt cilvēku veselību, dzīvnieku veselību un vidi. Īpašu uzmanību velta mazāk aizsargātu grupu aizsardzībai.

2.   Ar šo regulu paredz noteikumus attiecībā uz:

5

Minētās regulas 2. pantā “Darbības joma” ir noteikts:

“1.   Šī regula attiecas uz biocīdiem un apstrādātiem izstrādājumiem. To biocīdu veidu saraksts, uz kuriem attiecas šī regula, un to apraksti ir izklāstīti V pielikumā.

[..]

3.   Ja vien šajā regulā vai citā Savienības tiesību aktā nav skaidri noteikts citādi, šī regula neskar šādus tiesību instrumentus:

[..]

[..]

[..].”

6

Saskaņā ar šīs pašas regulas 3. pantu “Definīcijas”:

“1.   Šajā regulā izmanto šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..].”

7

Regulas Nr. 528/2012 IV nodaļā “Biocīdu atļaujas piešķiršanas vispārējie principi” ir ietverts tās 17. pants “Biocīdu piedāvāšana tirgū un lietošana”, kas ir formulēts šādi:

“1.   Biocīdus piedāvā tirgū vai lieto tikai tad, ja tiem ir piešķirta atļauja saskaņā ar šo regulu.

[..]

5.   Biocīdus izmanto atbilstīgi atļaujas noteikumiem un nosacījumiem, kas paredzēti saskaņā ar 22. panta 1. punktu un 69. pantā minētajām marķēšanas un iepakošanas prasībām.

Pareiza lietošana attiecīgā gadījumā ietver fizikālu, bioloģisku, ķīmisku vai citu pasākumu kombinācijas racionālu piemērošanu, ierobežojot biocīdu lietošanu līdz vajadzīgajam minimumam un veicot vajadzīgos piesardzības pasākumus.

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai piemērotā veidā informētu sabiedrību par biocīdu radītajām priekšrocībām un apdraudējumiem, kā arī par iespēju samazināt to lietošanu.

[..]”

8

Šīs regulas 18. pantā “Pasākumi biocīdu ilgtspējīgai lietošanai” ir paredzēts:

“Līdz 2015. gada 18. jūlijam Komisija, izmantojot pieredzi, kas gūta, piemērojot šo regulu, iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par to, kā šī regula veicina biocīdu ilgtspējīgu lietošanu, tostarp par nepieciešamību ieviest papildu pasākumus, jo īpaši profesionālu lietotāju vajadzībām, lai samazinātu biocīdu apdraudējumu cilvēku veselībai, dzīvnieku veselībai un videi. Minētajā ziņojumā inter alia pārbauda šādus jautājumus:

Komisija, pamatojoties uz minēto ziņojumu, attiecīgā gadījumā iesniedz priekšlikumu pieņemšanai saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru.”

9

Saskaņā ar minētās regulas 19. pantu “Atļaujas piešķiršanas nosacījumi”:

“1.   Biocīdam, kuram nevar piemērot vienkāršoto atļaujas piešķiršanas procedūru saskaņā ar 25. pantu, atļauju piešķir, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:

10

Šīs pašas regulas 20. panta “Prasības atļaujas pieteikumiem” 1. punktā ir noteikts:

“Atļaujas pieteikuma iesniedzējs kopā ar pieteikumu iesniedz šādus dokumentus:

11

Regulas Nr. 528/2012 V nodaļā “Vienkāršota atļaujas piešķiršanas procedūra” ir ietverts tās 25.–28. pants, kuros paredzēta atļaujas piešķiršanas procedūra, kas piemērojama noteiktiem nosacījumiem atbilstošiem biocīdiem.

12

Šīs regulas XIII nodaļā “Apstrādāti izstrādājumi” ir ietverts tās 58. pants “Apstrādātu izstrādājumu laišana tirgū”, kura 2. punktā ir noteikts:

“Apstrādātu izstrādājumu laiž tirgū tikai tad, ja visas aktīvās vielas, kas ir to biocīdu sastāvā, kuri izmantoti izstrādājuma apstrādei vai ir tā sastāvā, ir ietvertas atbilstīgi 9. panta 2. punktam izstrādātajā sarakstā saistībā ar attiecīgo produkta veidu un izmantošanu vai I pielikumā un atbilst tajos minētajiem noteikumiem vai ierobežojumiem.”

13

Minētās regulas XV nodaļā “Informācija un saziņa” ir ietverta 2. iedaļa “Informācija par biocīdiem”, kuru veido šīs regulas 69.–73. pants. Tās 69. pantā “Biocīdu klasificēšana, iepakošana un marķēšana” ir paredzēts:

“1.   Atļauju turētāji nodrošina, ka biocīdus klasificē, iepako un marķē saskaņā ar apstiprināto biocīda raksturojuma kopsavilkumu, jo īpaši bīstamības apzīmējumiem un drošības prasību apzīmējumiem, kas minēti attiecīgi 22. panta 2. punkta i) apakšpunktā, kā arī saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvu 1999/45/EK [(1999. gada 31. maijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu jautājumos, kas attiecas uz bīstamu preparātu klasifikāciju, iepakošanu un marķēšanu (OV 1999, L 200, 1. lpp.),] un attiecīgā gadījumā ar Regulu [Nr. 1272/2008].

Turklāt biocīdus, kurus var kļūdaini noturēt par pārtikas produktiem, tostarp par dzērieniem vai dzīvnieku barību, iepako tā, lai šādas kļūdīšanās iespēju samazinātu līdz minimumam. Ja tie ir pieejami plašai sabiedrībai, to sastāvā ietver sastāvdaļas, kas attur no to lietošanas uzturā, un jo īpaši – dara tos nepievilcīgus bērniem.

2.   Atļauju turētāji nodrošina atbilstību 1. punkta prasībām, kā arī nodrošina, ka marķējums nav maldinošs attiecībā uz biocīda radīto risku cilvēku veselībai, dzīvnieku veselībai vai videi vai tā efektivitāti, un tajā nekādā gadījumā nav norādes “zema riska biocīds”, “netoksisks”, “nekaitīgs”, “dabīgs”, “videi draudzīgs”, “nekaitīgs dzīvniekiem” vai līdzīgas norādes. Turklāt marķējumā skaidri un neizdzēšami norādāma šāda informācija:

[..]

[..]

[..]

[..].

3.   Dalībvalstis var pieprasīt:

14

Regulas Nr. 528/2012 XV nodaļā ir ietverts arī 72. pants “Reklāma”, kas formulēts šādi:

“1.   Ikviena biocīda reklāma atbilst Regulas [Nr. 1272/2008] noteikumiem, kā arī tajā iekļauj teikumus “Lietojiet biocīdus uzmanīgi. Pirms lietošanas vienmēr izlasiet etiķeti un informāciju par biocīdu”. Šie teikumi ir skaidri atšķirami no pārējā reklāmas teksta un ir salasāmi.

2.   Reklāmas devēji vārdu “biocīdi” iepriekš minētajos teikumos var aizstāt ar skaidru atsauci uz reklamētā produkta veidu.

3.   Biocīdu reklāmās biocīdu nedrīkst attēlot veidā, kas sniedz maldinošu priekšstatu par biocīda radīto risku cilvēku veselībai, dzīvnieku veselībai vai videi vai par tā efektivitāti. Biocīda reklāmā nekādā gadījumā nedrīkst būt norādes “zema riska biocīds”, “netoksisks”, “nekaitīgs”, “dabīgs”, “videi draudzīgs”, “nekaitīgs dzīvniekiem” vai līdzīgas norādes.”

15

Šīs regulas V pielikumā “Biocīdu produkta veidi un to apraksti saskaņā ar 2. panta 1. punktu” ir noteikts:

“1. pamatgrupa. Dezinfekcijas līdzekļi

[..]

2. produkta veids. Dezinfekcijas līdzekļi un algicīdi, kas nav paredzēti tiešai piemērošanai cilvēkiem un dzīvniekiem

[..]

4. produkta veids. Pārtikas un dzīvnieku barības joma

[..]

3. pamatgrupa. Kaitēkļu kontroles līdzekļi

14. produkta veids. Rodenticīdi

[..]

18. produkta veids. Insekticīdi, akaricīdi un līdzekļi citu posmkāju kontrolei

[..]”

16

Code de l’environnement (Vides kodekss) L. 522‑5‑3. pantā ir noteikts:

“Ir aizliegta jebkāda komercreklāma noteiktām biocīdu kategorijām, kas definētas Regulā [Nr. 528/2012].

Atkāpjoties no šī panta pirmās daļas, profesionāliem lietotājiem paredzēta reklāma ir atļauta šiem lietotājiem paredzētās produktu izplatīšanas vietās un tiem paredzētās publikācijās.

Pēc apspriešanās ar Conseil d’État [(Valsts padome)] pieņemamā dekrētā tiek definētas attiecīgo produktu kategorijas, ņemot vērā riskus cilvēku veselībai un videi, kā arī nosacījumi, ar kādiem tiek īstenota reklāma. Šī reklāma izceļ labo praksi produktu lietošanā un piemērošanā attiecībā uz cilvēku un dzīvnieku veselības un vides aizsardzību, kā arī iespējamo apdraudējumu cilvēku un dzīvnieku veselībai un videi.”

17

Šī kodeksa L. 522‑18. pantā ir paredzēts:

“L. 522‑1. pantā definēto biocīdu tirdzniecības gadījumā atlaides, cenu samazinājumi, rabati, vispārējo un īpašo tirdzniecības nosacījumu diferencēšana Code de commerce [(Komerckodekss)] L. 441‑1. panta izpratnē vai bezmaksas vienību izsniegšana un jebkāda līdzvērtīga prakse ir aizliegta. Jebkāda komercprakse ar nolūku tieši vai netieši apiet šo aizliegumu, piemērojot atlaides, cenu samazinājumus vai rabatus citam tādu produktu klāstam, kas būtu saistīts ar šo produktu iegādi, ir aizliegta.

Pēc apspriešanās ar Conseil d’État [(Valsts padome)] pieņemamā dekrētā tiek precizētas attiecīgo produktu kategorijas, ņemot vērā riskus cilvēku veselībai un videi.”

18

Minētā kodeksa R. 522‑16‑1. pantā, kas iekļauts ar, piemērojot Vides kodeksa L. 522‑18. pantu, pieņemto 2019. gada 26. jūnija Dekrētu Nr. 2019‑642, ir noteikts:

“L. 522‑18. pantā minētās produktu kategorijas, attiecībā uz kurām ir aizliegta noteikta komercprakse, ir tās, kas pieder pie Regulā [Nr. 528/2012] definētā 14. un 18. veida.

Šos noteikumus nepiemēro biocīdiem, kuriem var piemērot vienkāršoto atļaujas piešķiršanas procedūru atbilstoši šīs pašas regulas 25. pantam.”

19

Saskaņā ar šī paša kodeksa R. 522‑16‑2. pantu, kas iekļauts ar, piemērojot Vides kodeksa L. 522‑5‑3. pantu, pieņemto 2019. gada 26. jūnija Dekrētu Nr. 2019‑643:

“I.- Kodeksa L. 522‑5‑3. pantā minētās biocīdu kategorijas, attiecībā uz kurām ir aizliegta plašai sabiedrībai paredzēta komercreklāma, ir šādas:

1° Produkti, kas pieder pie Regulā [Nr. 528/2012] definētā 14. un 18. veida.

2° Produkti, kas pieder pie šajā pašā regulā definētā 2. un 4. produkta veida un kas saskaņā ar Regulas [Nr. 1272/2008] noteikumiem klasificēti kā ūdens videi bīstami 1. kategorijas toksikanti: 1. kategorijas akūtie toksikanti (H 400) un 1. kategorijas hroniskie toksikanti (H 410).

II.- Attiecībā uz I punktā minētajiem produktiem jebkādu reklāmu, kas paredzēta profesionāļiem, sagatavo, ievērojot I punkta 1. apakšpunktā minētos Regulas [Nr. 528/2012] 72. panta noteikumus. Turklāt tajā skaidri un salasāmi norāda šādus elementus:

1° Divus teikumus, kas formulēti šādi: “Pirms lietošanas vienmēr pārbaudiet, ka tā ir obligāti nepieciešama, it īpaši vietās, kas pieejamas plašai sabiedrībai. Ikreiz, kad iespējams, dodiet priekšroku alternatīvām metodēm un produktiem, kas rada viszemāko risku cilvēku un dzīvnieku veselībai un videi.”

2° Biocīdu produkta veida apzīmējumu, kā definēts iepriekš minētajā Regulas [Nr. 528/2012] V pielikumā.

III.- Šī panta noteikumus nepiemēro biocīdiem, kuriem var piemērot vienkāršoto atļaujas piešķiršanas procedūru atbilstoši Regulas [Nr. 528/2012] 25. pantam.”

20

Prasītājas pamatlietā, iesniedzot divus pieteikumus Conseil d’État (Valsts padome, Francija), cēla prasību atcelt, pirmkārt, 2019. gada 26. jūnija Dekrētu Nr. 2019‑642 un, otrkārt, 2019. gada 26. jūnija Dekrētu Nr. 2019‑643. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka ar šiem dekrētiem tika iekļauti Vides kodeksa R. 522‑16‑1. un R. 522‑16‑2. pantā – tiesību normās, ar kurām tiek īstenots L. 522‑18. un L. 522‑5‑3. pants, – ietvertie noteikumi.

21

Prasītājas pamatlietā tostarp norādīja, ka šiem dekrētiem neesot juridiska pamata, jo tie esot pieņemti, neievērojot Regulu Nr. 528/2012.

22

Kā norāda iesniedzējtiesa, šajā regulā nav nevienas tiesību normas, ar ko dalībvalstij tiktu atļauts paredzēt tādus ierobežojošus pasākumus, kādi ir ietverti Vides kodeksa L. 522‑18. un L. 522‑5‑3. pantā, vai arī tas tiktu aizliegts. Tādējādi rodoties jautājums, vai šādus pasākumus, kas nav paredzēti minētajā regulā, var noteikt, nepārkāpjot šo regulu. Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzsver, ka to normatīvo aktu noteikumu mērķis, kurus piemērojot ir pieņemti šī sprieduma 20. punktā minētie dekrēti, ir novērst nelabvēlīgās sekas, ko noteiktu biocīdu pārmērīga lietošana rada sabiedrības veselībai un videi. Protams, šis mērķis neesot pretrunā Regulas Nr. 528/2012 mērķiem. Tomēr šajos normatīvo aktu noteikumos paredzētie aizliegumi tiekot piemēroti saistībā ar biocīdu laišanu tirgū, kuras saskaņošana Savienības līmenī ir šīs regulas mērķis, lai gan tajā nav norādes uz to, ka dalībvalstīm būtu jāpieņem īstenošanas tiesību akti, un lai gan nav paredzēts, ka šādi tiesību akti būtu nepieciešami, lai nodrošinātu minētās regulas pilnīgu efektivitāti.

23

Šādos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regula [Nr. 528/2012] liedz dalībvalstij sabiedrības veselības un vides interesēs pieņemt tādus ierobežojošus noteikumus komercprakses un reklāmas jomā kā noteikumi, kas paredzēti Vides kodeksa L. 522‑18. un L. 522‑5‑3. pantā? Attiecīgā gadījumā – ar kādiem nosacījumiem dalībvalsts var pieņemt šādus pasākumus?”

24

Iesākumā jāatgādina, ka ar LESD 267. pantu ieviestajā valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā Tiesas ziņā ir sniegt valsts tiesai noderīgu atbildi, kas tai ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. No šī skatpunkta Tiesai attiecīgā gadījumā ir ne tikai jāpārformulē tai uzdotais jautājums, bet arī jāņem vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (spriedums, 2019. gada 16. maijs, Plessers, C‑509/17, EU:C:2019:424, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Šajā gadījumā Tiesai vispārīgi tiek uzdots jautājums par Regulas Nr. 528/2012 interpretāciju, lai būtībā noskaidrotu, vai pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums attiecas uz jomu, kas ir saskaņota ar šīs regulas normām, un attiecīgā gadījumā – vai šis tiesiskais regulējums ir pretrunā minētajai regulai.

26

Tāpēc ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru – ja kāda joma Savienībā ir tikusi pilnībā saskaņota, visi ar to saistītie valsts pasākumi ir jāizvērtē, ievērojot šī saskaņošanas pasākuma noteikumus, nevis primāro tiesību noteikumus (spriedums, 2022. gada 24. februāris, Viva Telecom Bulgaria, C‑257/20, EU:C:2022:125, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Tādējādi iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas, pirmkārt, uz šīs regulas interpretāciju un pēc tam, otrkārt, gadījumā, ja ar šo regulu nav veikta pilnīga saskaņošana, uz LESD noteikumu par preču brīvu apriti, proti, LESD 34. un 36. panta, interpretāciju.

28

Tāpēc, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi tās izskatīšanā esošā strīda atrisināšanai, tās jautājums ir jāsaprot tā, ka ar to iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regula Nr. 528/2012 un attiecīgā gadījumā LESD 34. un 36. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums:

29

Iesākumā jāatgādina, ka ar Vides kodeksa L. 522‑18. pantu aizliegto komercpraksi veido atlaides, cenu samazinājumi, rabati, vispārējo un īpašo tirdzniecības nosacījumu diferencēšana, bezmaksas vienību izsniegšana vai jebkāda līdzvērtīga prakse attiecībā uz biocīdiem.

30

No iesniedzējtiesas nolēmumā ietvertajām norādēm izriet, ka Vides kodeksa L. 522‑18. un R. 522‑16‑1. pants neattiecas uz nosacījumiem, kādiem jāatbilst biocīdiem, kas pieder pie 14. un 18. produkta veida, lai saņemtu tirdzniecības atļauju, bet ka ar tiem ir aizliegta noteikta komercprakse, kad šie produkti tiek tirgoti, un tādējādi tajos ir paredzēti vienīgi minēto produktu tirdzniecības nosacījumi.

31

Pirmkārt, ir jānorāda, ka atbilstoši Regulas Nr. 528/2012 1. panta 1. punktam tās mērķis ir, saskaņojot noteikumus par biocīdu piedāvāšanu tirgū un lietošanu, uzlabot iekšējā tirgus darbību, vienlaikus nodrošinot augstu cilvēku un dzīvnieku veselības un vides aizsardzības līmeni. Tādēļ šīs regulas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā ir norādīts, ka ar šo regulu paredz noteikumus attiecībā uz biocīdu piedāvāšanu tirgū un biocīdu lietošanu vienā vai vairākās dalībvalstīs vai Savienībā.

32

Regulas Nr. 528/2012 3. panta 1. punkta i) apakšpunktā piedāvāšana tirgū ir definēta kā biocīda vai apstrādāta izstrādājuma piegāde izplatīšanai vai lietošanai, veicot komerciālu darbību, par maksu vai bez maksas, savukārt lietošana šīs regulas 3. panta 1. punkta k) apakšpunktā ir definēta kā visas darbības, ko veic ar biocīdu, tostarp glabāšana, pārvietošana, sajaukšana un izmantošana, izņemot darbības, ko veic ar mērķi eksportēt biocīdu vai apstrādātu izstrādājumu ārpus Savienības.

33

No tā izriet, ka minētās regulas noteikumi par biocīdu piedāvāšanu tirgū un lietošanu ir pietiekami plaši, lai aptvertu komercpraksi, kas saistīta ar šo produktu tirdzniecību. Tomēr jākonstatē, kā tas darīts ģenerāladvokāta secinājumu 28.–30. punktā, ka šajā regulā nav ietverta neviena tiesību norma, kuras mērķis būtu saskaņot noteikumus, kuros regulēta šāda prakse. Turklāt, kā izriet no Regulas Nr. 528/2012 17., 19. un 20. panta kopīgas interpretācijas tās 2., 3., 28. un 31. apsvēruma gaismā, šīs regulas mērķis ir ieviest sistēmu tādas iepriekšējas atļaujas piešķiršanai, kas pieļauj biocīdu laišanu tirgū, kā arī izstrādāt kopīgus principus šo produktu atļaujas pieteikumu novērtēšanai, tomēr nesaskaņojot visus minēto produktu tirdzniecības aspektus.

34

Tāpēc ir jāuzskata, ka Regulas Nr. 528/2012 mērķis nav saskaņot noteikumus par komercpraksi, kas saistīta ar biocīdu tirdzniecību, tādus kā Vides kodeksa L. 522‑18. un R. 522‑16‑1. pantā ietvertie noteikumi.

35

No tā izriet, ka šai regulai nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegta noteikta komercprakse, kad tiek tirgoti biocīdi, piemēram, tie, kas pieder pie 14. un 18. produkta veida.

36

Otrkārt, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, ņemot vērā šī sprieduma 27. punktā atgādināto, ir jānoskaidro, vai šāds valsts tiesiskais regulējums ir pretrunā LESD 34. pantam.

37

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ikviens dalībvalsts pasākums, kas var tieši vai netieši, faktiski vai iespējami traucēt tirdzniecību Savienībā, ir jāuzskata par pasākumu ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību šīs tiesību normas izpratnē (spriedumi, 1974. gada 11. jūlijs, Dassonville, 8/74, EU:C:1974:82, 5. punkts, un 2019. gada 3. jūlijs, Delfarma, C‑387/18, EU:C:2019:556, 20. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

Turpretī tādu valsts tiesību normu piemērošana citu dalībvalstu izcelsmes produktiem, ar kurām ir ierobežoti vai aizliegti noteikti tirdzniecības nosacījumi, nevar tieši vai netieši, faktiski vai iespējami traucēt tirdzniecību starp dalībvalstīm šīs judikatūras izpratnē, ja vien šīs tiesību normas ir piemērojamas visiem attiecīgajiem saimnieciskās darbības subjektiem, kuri savu darbību veic valsts teritorijā, un ja tās gan juridiski, gan faktiski vienādi iespaido vietējo produktu un citu dalībvalstu izcelsmes produktu tirdzniecību. Ja minētie nosacījumi ir izpildīti, šāda tiesiskā regulējuma piemērošana tādu citas dalībvalsts izcelsmes produktu tirdzniecībai, kuri atbilst attiecīgās valsts noteiktajām prasībām, nav tāda, kas var liegt tiem piekļuvi tirgum vai apgrūtināt šo piekļuvi vairāk, nekā tā tiek apgrūtināta vietējiem produktiem (spriedumi, 2009. gada 10. februāris, Komisija/Itālija, C‑110/05, EU:C:2009:66, 36. punkts; 2010. gada 2. decembris, Ker‑Optika, C‑108/09, EU:C:2010:725, 51. punkts, un 2016. gada 21. septembris, Etablissements Fr. Colruyt, C‑221/15, EU:C:2016:704, 35. punkts).

39

Šajā gadījumā, kā norādīts šī sprieduma 30. punktā, Vides kodeksa L. 522‑18. un R. 522‑16‑1. pants neattiecas uz nosacījumiem, kādiem jāatbilst biocīdiem, kas pieder pie 14. un 18. produkta veida, lai saņemtu tirdzniecības atļauju. Faktiski ar tiem ir aizliegta noteikta komercprakse, kad šie produkti tiek tirgoti, un tādējādi tajos ir paredzēti vienīgi minēto produktu tirdzniecības nosacījumi. No tā izriet, ka šīs tiesību normas ir jāuzskata par tādām, kurās paredzēti tirdzniecības nosacījumi šī sprieduma 38. punktā minētās Tiesas judikatūras izpratnē.

40

Uz valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēti noteiktu produktu tirdzniecības nosacījumi, LESD 34. pantā ietvertais aizliegums var neattiekties tikai tad, ja šis regulējums atbilst abiem šajā 38. punktā minētajiem nosacījumiem.

41

Runājot par pirmo nosacījumu, no informācijas, ko iesniedzējtiesa ir sniegusi Tiesai, izriet, ka šī sprieduma 39. punktā minētais Vides kodeksa L. 522‑18. un R. 522‑16‑1. pants ir vienādi piemērojams visiem attiecīgajiem saimnieciskās darbības subjektiem, kuri savu darbību veic Francijas teritorijā.

42

Attiecībā uz otro nosacījumu šai tiesai ir jāizvērtē, vai šīs tiesību normas gan juridiski, gan faktiski vienādi iespaido vietējo produktu un citu dalībvalstu izcelsmes produktu tirdzniecību.

43

Šajā gadījumā no informācijas, kas darīta zināma Tiesai, neizriet, ka pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā būtu paredzēts nošķīrums atkarībā no aplūkoto biocīdu izcelsmes. Tomēr ir jāpārbauda, vai šis tiesiskais regulējums faktiski nav tāds, kas attiecīgo citas dalībvalsts izcelsmes biocīdu piekļuvi Francijas tirgum var apgrūtināt vairāk, nekā tā tiek apgrūtināta vietējiem produktiem.

44

Šajā ziņā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegta noteikta komercprakse, kad tiek tirgoti noteikta veida biocīdi, principā var ierobežot šo produktu kopējo tirdzniecības apjomu attiecīgajā dalībvalstī un tādējādi var iespaidot to minēto produktu tirdzniecības apjomu, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs. Tomēr ar šādu konstatējumu nepietiek, lai šo tiesisko regulējumu kvalificētu par pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 23. februāris, A‑Punkt Schmuckhandel, C‑441/04, EU:C:2006:141, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Protams, kā apgalvo Komisija un prasītājas pamatlietā, tāda komercprakse kā Vides kodeksa L. 522‑18. un R. 522‑16‑1. pantā minētie cenu samazinājumi un rabati ir tirdzniecības metodes, kas var būt efektīvas, pieļaujot citu dalībvalstu izcelsmes produktu piekļuvi valsts tirgum, jo šīs metodes ietekmē šo produktu tirdzniecības cenu.

46

Tomēr ar to, ka ar valsts tiesisko regulējumu tiek aizliegtas it kā efektīvas tirdzniecības metodes, nav pietiekami, lai uzskatītu, ka uz šo tiesisko regulējumu attiecas LESD 34. pantā paredzētais aizliegums. Šāds tiesiskais regulējums var būt pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību tikai tad, ja attiecīgo tirdzniecības metožu aizliegums citu dalībvalstu izcelsmes produktus iespaido vairāk nekā vietējos produktus.

47

Šādos apstākļos iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai noteiktas komercprakses aizliegums, kas paredzēts Vides kodeksa L. 522‑18. un R. 522‑16‑1. pantā, citu dalībvalstu izcelsmes attiecīgo biocīdu piekļuvi tirgum iespaido vairāk nekā to šādu produktu piekļuvi tirgum, kuru izcelsme ir Francijā. It īpaši tai ir jāizvērtē, vai, kā tiesas sēdē apgalvoja Francijas valdība, šie noteikumi aptver attiecīgo biocīdu tirdzniecības metožu šauro jomu un vai tādējādi tirdzniecības metodes, kas ar minētajiem noteikumiem nav aizliegtas, ļauj nodrošināt, ka citu dalībvalstu izcelsmes produkti var piekļūt valsts tirgum.

48

Ja šī izvērtējuma beigās šī tiesa konstatēs, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums attiecīgo biocīdu ar izcelsmi citās dalībvalstīs piekļuvi Francijas tirgum iespaido vairāk nekā to šādu produktu piekļuvi šim tirgum, kuru izcelsme ir Francijā, tai būs jānosaka, vai šis tiesiskais regulējums ir pamatots ar vienu vai vairākiem LESD 36. pantā uzskaitītajiem vispārējo interešu apsvērumiem vai ar vienu vai vairākām Tiesas judikatūrā atzītajām obligātajām vispārējo interešu prasībām.

49

Šajā ziņā, pirmkārt, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Vides kodeksa L. 522‑18. panta mērķis ir novērst nelabvēlīgās sekas, ko noteiktu biocīdu pārmērīga lietošana rada sabiedrības veselībai un videi.

50

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ir jāatgādina, pirmām kārtām, ka cilvēku veselība un dzīvība ir pirmajā vietā starp Līgumā aizsargātajām vērtībām un interesēm un ka dalībvalstis pašas var izlemt, kādā līmenī tās vēlas nodrošināt sabiedrības veselības aizsardzību, kā arī veidu, kādā šis līmenis ir jāsasniedz. Tā kā šis aizsardzības līmenis dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīgs, dalībvalstīm ir jāatzīst zināma rīcības brīvība (spriedums, 2010. gada 2. decembris, Ker‑Optika, C‑108/09, EU:C:2010:725, 58. punkts).

51

Otrām kārtām, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka vides aizsardzība ir primārs vispārējo interešu apsvērums, kas var pamatot pasākumu ar kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Capoda Import‑Export, C‑354/14, EU:C:2015:658, 43. punkts).

52

Tāpēc no Tiesai sniegtajām norādēm izriet, ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums var atbilst primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, kas var pamatot pasākumu ar kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību, tomēr tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

53

Otrkārt, valsts iestādēm katrā konkrētajā gadījumā ir jāpierāda, ka aplūkotais valsts tiesiskais regulējums atbilst samērīguma principam, proti, ka tas ir nepieciešams izvirzītā mērķa īstenošanai un ka to nevarētu sasniegt ar aizliegumiem vai ierobežojumiem, kas apmēra ziņā ir mazāki vai kas mazākā mērā iespaido tirdzniecību Savienībā. Tādēļ šīm iestādēm ir jāsniedz šajā nolūkā nepieciešamie pierādījumi. Attaisnojošajiem iemesliem, uz ko dalībvalsts var atsaukties, jābūt papildinātiem ar šīs valsts noteiktā pasākuma piemērotības un samērīguma analīzi, kā arī ar konkrētu informāciju, kas var pamatot tās argumentāciju (spriedums, 2015. gada 23. decembris, Scotch Whisky Association u.c.,C‑333/14, EU:C:2015:845, 53. un 54. punkts).

54

No tā izriet, ka, izvērtējot valsts tiesisko regulējumu no cilvēku veselības un dzīvības aizsardzības pamatojuma skatpunkta LESD 36. panta izpratnē, valsts tiesai ir objektīvi jāizvērtē, vai attiecīgās dalībvalsts iesniegtie pierādījumi ļauj pamatoti uzskatīt, ka izvēlētie līdzekļi ir piemēroti izvirzīto mērķu īstenošanai, kā arī vai šos mērķus nav iespējams sasniegt ar pasākumiem, kas mazāk ierobežo preču brīvu apriti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 23. decembris, Scotch Whisky Association u.c.,C‑333/14, EU:C:2015:845, 59. punkts).

55

Šajā ziņā attiecībā uz pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma piemērotību izvirzīto mērķu sasniegšanai Francijas valdība ir uzsvērusi, ka šī tiesiskā regulējuma mērķis ir novērst un samazināt iedzīvotāju, dzīvnieku un vides pakļaušanu attiecīgo biocīdu iedarbībai, ierobežojot stimulus šo produktu pārmērīgai un reizēm nepiemērotai lietošanai.

56

Lai gan nešķiet, ka minētais tiesiskais regulējums pieļautu pilnīgu attiecīgo biocīdu nevajadzīgas izkliedēšanas risku, tomēr, izslēdzot iespēju pircējam saņemt jebkādu finansiālu priekšrocību, kad tas iegādājas šos produktus, tas var pilnībā novērst minēto produktu nepiemērotu iegādi un tāpēc var samazināt risku, kas saistīts ar iedzīvotāju, dzīvnieku un vides pakļaušanu šo biocīdu pārmērīgas lietošanas iedarbībai. Kā norādījusi Francijas valdība, šis tiesiskais regulējums ir piemērots, lai izvairītos no tādiem fenomeniem kā šo produktu uzkrāšanās vidē un ūdens piesārņojums, kas no tā var izrietēt. No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums šķiet piemērots cilvēku veselības un vides aizsardzības mērķu sasniegšanai, tomēr tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

57

Runājot par noteiktas komercprakses, kad tiek tirgoti noteikta veida biocīdi, aizliegumu, ir jāuzskata, kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 72.–75. punktā, ka šis aizliegums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, jo prasītie papildu informācijas pasākumi, kad tiek tirgoti šie produkti, proti, pasākumi, kuri paredzēti Regulas Nr. 528/2012 17. panta 5. punktā un 72. panta 1. punktā, nevar atsvērt pievilcību, kas piemīt cenu samazinājumu un rabatu piedāvāšanai vai biocīdu bezmaksas paraugu izsniegšanai to iegādes brīdī.

58

Turklāt no iesniedzējtiesas norādēm izriet, pirmām kārtām, ka pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma mērķis ir aizliegt cenu samazinājumu un rabatu praksi tikai tad, kad tiek tirgoti biocīdi, kas pieder pie 14. un 18. produkta veida, t.i., biocīdi, kas rada visaugstāko risku cilvēku veselībai, un, otrām kārtām, ka šis tiesiskais regulējums neattiecas uz biocīdiem, kuriem var piemērot vienkāršoto atļaujas piešķiršanas procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 25. pantu.

59

Tādējādi LESD 34. un 36. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegta noteikta komercprakse, piemēram, atlaides, cenu samazinājumi, rabati, vispārējo un īpašo tirdzniecības nosacījumu diferencēšana, bezmaksas vienību izsniegšana vai jebkāda līdzvērtīga prakse attiecībā uz biocīdiem, kas pieder pie 14. un 18. produkta veida, ja šis tiesiskais regulējums ir pamatots ar cilvēku veselības un dzīvības, kā arī vides aizsardzības mērķiem, ir piemērots, lai nodrošinātu šo mērķu īstenošanu, un nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai tos sasniegtu; to pārbaudīt ir iesniedzējtiesas ziņā.

60

Iesākumā, kā atgādināts šī sprieduma 31. punktā, atbilstoši Regulas Nr. 528/2012 1. panta 1. punktam tās mērķis ir, saskaņojot noteikumus par biocīdu piedāvāšanu tirgū un lietošanu, uzlabot iekšējā tirgus darbību, vienlaikus nodrošinot augstu cilvēku un dzīvnieku veselības, kā arī vides aizsardzības līmeni. Kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 86. punktā, šīs regulas 72. pants ir tās vienīgā norma, kas attiecas uz biocīdu reklāmu. Tātad tas, vai minētajai regulai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir prasīts pievienot norādi profesionāļiem paredzētai reklāmai attiecībā uz noteiktu veidu biocīdiem, ir jāizvērtē no šīs tiesību normas skatpunkta.

61

Tāpat ir jāuzskata, ka iesniedzējtiesa vaicā, vai Regulas Nr. 528/2012 72. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir prasīts profesionāļiem paredzētai reklāmai attiecībā uz biocīdiem, kas pieder pie 2. un 4. produkta veida, kā arī pie 14. un 18. produkta veida, pievienot norādi papildus tai, kura minēta šajā pantā.

62

Šajā ziņā Regulas Nr. 528/2012 72. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ikvienai biocīdu reklāmai ir jāatbilst Regulas Nr. 1272/2008 noteikumiem un tajā ir jāietver konkrēta norāde, kam jābūt skaidri atšķiramai no pārējā reklāmas teksta un viegli salasāmai. Šajā norādē ir teikts: “Lietojiet biocīdus uzmanīgi. Pirms lietošanas vienmēr izlasiet etiķeti un informāciju par biocīdu.” Minētā panta 2. punktā ir vienīgi izvirzīta prasība, ka reklāmas devēji vārdu “biocīdi” šajā obligātajā norādē var aizstāt ar skaidru atsauci uz reklamētā produkta veidu. Savukārt šī paša panta 3. punktā ir noteikts, ka biocīdu reklāmās biocīdu nedrīkst attēlot veidā, kas sniedz maldinošu priekšstatu par riskiem, kurus šāds produkts var radīt cilvēku veselībai, dzīvnieku veselībai vai videi, vai par tā efektivitāti. Ar pēdējo minēto tiesību normu arī ir aizliegtas tādas norādes kā “zema riska biocīds”, “netoksisks” vai “videi draudzīgs”.

63

No tā izriet, ka Savienības likumdevēja nodoms ir bijis ar Regulas Nr. 528/2012 72. pantu detalizēti un pilnīgi regulēt to, kā formulējamas norādes, kuras var būt ietvertas biocīdu reklāmās, par riskiem, kas saistīti ar šo produktu lietošanu, jo šajā pantā ir paredzēts, ka pastāv obligāta norāde, kurā ietverts skaidrs noteiktu norāžu aizliegums, un šī panta mērķis vispārīgāk ir aizliegt ikvienu reklāmā ietvertu norādi, kas varētu lietotāju maldināt par riskiem, kurus var radīt šādi produkti.

64

Turklāt no Regulas Nr. 528/2012 1. un 3. apsvēruma izriet, ka Savienības likumdevējam ir bijis nodoms rast īpašu līdzsvaru starp biocīdu brīvu apriti un cilvēku un dzīvnieku veselības, kā arī vides augsta līmeņa aizsardzību.

65

No Regulas Nr. 528/2012 72. panta gramatiskās interpretācijas tās 1. un 3. apsvēruma gaismā izriet, ka Savienības likumdevējs ir pilnībā saskaņojis jomu, kas attiecas uz biocīdu reklāmā izmantojamām norādēm par riskiem, kuri saistīti ar šo produktu lietošanu.

66

Šādu interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 528/2012 72. panta 1. punkta pēdējā teikumā izteiktā prasība par šo norāžu vieglu salasāmību. Jākonstatē, ka norādes papildus tām, kas minētas šajā tiesību normā, varētu apdraudēt minēto norāžu salasāmību, turklāt pat tad, ja šīs papildu norādes nebūtu pretrunā cilvēku un dzīvnieku veselības, kā arī vides aizsardzības mērķiem.

67

Tāpēc Regulas Nr. 528/2012 72. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir prasīts profesionāļiem paredzētai reklāmai attiecībā uz biocīdiem, kas pieder pie 2. un 4. produkta veida, kā arī pie 14. un 18. produkta veida, pievienot norādi papildus tai, kura minēta šajā pantā.

68

Pirmkārt, ir jānoskaidro, vai Regulai Nr. 528/2012 ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā tas, kas izriet no Vides kodeksa L. 522‑5‑3. un R. 522‑16‑2. panta, ar kuru ir aizliegta jebkāda plašai sabiedrībai paredzēta reklāma attiecībā uz biocīdiem, kas pieder pie 2. un 4. produkta veida, kā arī pie 14. un 18. produkta veida.

69

Kā norādīts šī sprieduma 63. punktā, no Regulas Nr. 528/2012 72. panta izriet, ka Savienības likumdevēja nodoms ir bijis detalizēti un pilnīgi regulēt to, kā formulējamas norādes, kuras var būt ietvertas biocīdu reklāmās, par riskiem, kas saistīti ar šo produktu lietošanu. Tomēr šī likumdevēja nodoms nav bijis paredzēt visus ar biocīdu reklāmu saistītos aspektus un it īpaši izslēgt iespēju dalībvalstīm aizliegt plašai sabiedrībai paredzētu reklāmu.

70

No tā izriet, ka Regulas Nr. 528/2012 72. pantam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegta jebkāda plašai sabiedrībai paredzēta reklāma attiecībā uz biocīdiem, kas pieder pie 2. un 4. produkta veida, kā arī pie 14. un 18. produkta veida.

71

Lai gan tas ir tā, otrkārt, ir jāizvērtē, vai šāds tiesiskais regulējums nav pretrunā LESD 34. pantam.

72

Šajā ziņā, kā atgādināts šī sprieduma 37. un 38. punktā, ir jāpārbauda, vai šis tiesiskais regulējums ir tāds regulējums, kurā paredzēti produktu tirdzniecības nosacījumi šī sprieduma 38. punktā minētās judikatūras izpratnē un kurš ir piemērojams visiem attiecīgajiem saimnieciskās darbības subjektiem, kas savu darbību veic valsts teritorijā, un kurš gan juridiski, gan faktiski vienādi iespaido vietējo produktu un citu dalībvalstu izcelsmes produktu tirdzniecību.

73

Šajā gadījumā jāatgādina, ka, ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegtās norādes, Vides kodeksa L. 522‑5‑3. un R. 522‑16‑2. pants neattiecas uz nosacījumiem, kādiem jāatbilst biocīdiem, kas pieder pie 2. un 4. produkta veida, kā arī pie 14. un 18. produkta veida, lai saņemtu tirdzniecības atļauju. Savukārt šajās tiesību normās ir noteikts aizliegums izplatīt plašai sabiedrībai paredzētu reklāmu, kad tiek tirgoti šie produkti, un tādējādi tajās ir paredzēti vienīgi minēto produktu tirdzniecības nosacījumi. No tā izriet, ka minētās tiesību normas var uzskatīt par tādām, kurās paredzēti tirdzniecības nosacījumi šī sprieduma 38. punktā minētās Tiesas judikatūras izpratnē.

74

Uz valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēti noteiktu produktu tirdzniecības nosacījumi, LESD 34. pantā ietvertā aizlieguma piemērošanas joma var neattiekties tikai tad, ja šis regulējums atbilst abiem šajā 38. punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

75

Runājot par pirmo nosacījumu, no informācijas, ko iesniedzējtiesa ir sniegusi Tiesai, izriet, Vides kodeksa L. 522‑5‑3. un R. 522‑16‑2. pants ir vienādi piemērojams visiem attiecīgajiem saimnieciskās darbības subjektiem, kuri savu darbību veic Francijas teritorijā.

76

Attiecībā uz otro nosacījumu šai tiesai ir jāizvērtē, vai šīs tiesību normas gan juridiski, gan faktiski vienādi iespaido vietējo produktu un citu dalībvalstu izcelsmes produktu tirdzniecību.

77

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošās informācijas neizriet, ka pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā būtu paredzēts nošķīrums atkarībā no aplūkoto biocīdu izcelsmes. Tomēr ir jāpārbauda, vai šis tiesiskais regulējums faktiski nav tāds, kas attiecīgo citas dalībvalsts izcelsmes biocīdu piekļuvi Francijas tirgum var apgrūtināt vairāk, nekā tā tiek apgrūtināta vietējiem produktiem.

78

Šajā ziņā, lai gan Tiesa ir atzinusi, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, ar ko ir aizliegta noteiktu veidu reklāma attiecībā uz noteiktiem produktiem, var ierobežot to tirdzniecības apjomu un ka tāpēc tam var būt lielāka ietekme uz produktiem, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs, tomēr tā šim konstatējumam ir izvirzījusi nosacījumu, ka ir jāidentificē tādi īpaši šķēršļi, kas raksturīgi konkrēta produkta tirgum, ar kuriem, mēģinot piekļūt valsts tirgum, saskaras saimnieciskās darbības subjekts, piemēram, tradicionālas sociālās prakses, vietējo ieradumu vai paražu esamība vai arī apstāklis, ka tirdzniecības metode, ko skar aizliegums, iespējams, ir vienīgā, kura ļauj piekļūt attiecīgajam valsts tirgum (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2001. gada 8. marts, Gourmet International Products, C‑405/98, EU:C:2001:135, 19. un 21. punkts; 2016. gada 19. oktobris, Deutsche Parkinson Vereinigung, C‑148/15, EU:C:2016:776, 25. punkts, kā arī 2021. gada 15. jūlijs, DocMorris, C‑190/20, EU:C:2021:609, 41. punkts).

79

No Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos ietvertās informācijas neizriet, ka Francijas biocīdu tirgum būtu raksturīgs kāds no īpašajiem šķēršļiem šī sprieduma iepriekšējā punktā minētās judikatūras izpratnē vai vairāki no tiem – tomēr tas jāpārbauda iesniedzējtiesai –, un tādējādi nešķiet, ka jebkādas plašai sabiedrībai paredzētas noteiktu biocīdu reklāmas aizliegums vairāk iespaidotu citu dalībvalstu izcelsmes produktu tirdzniecību.

80

Taču, ja šī izvērtējuma beigās šī tiesa konstatēs, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums citu dalībvalstu izcelsmes biocīdu piekļuvi Francijas tirgum iespaido vairāk nekā to šādu produktu piekļuvi šim tirgum, kuru izcelsme ir Francijā, tai būs jānosaka, vai šis tiesiskais regulējums ir pamatots ar vienu vai vairākiem LESD 36. pantā uzskaitītajiem vispārējo interešu apsvērumiem vai ar vienu vai vairākām Tiesas judikatūrā atzītajām obligātajām prasībām.

81

Šajā ziņā, kā izriet no šī sprieduma 49. punkta, iesniedzējtiesas nolēmumā ir precizēts, ka pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma mērķis ir novērst nelabvēlīgās sekas, ko noteiktu biocīdu pārmērīga lietošana rada sabiedrības veselībai un videi.

82

Tādējādi ir jākonstatē, ka šis tiesiskais regulējums ir piemērots, lai sasniegtu cilvēku veselības un vides aizsardzības mērķus, jo tajā ir paredzēts jebkādas plašai sabiedrībai paredzētas noteiktu šo produktu reklāmas aizliegums un tas ir līdzeklis, kas ļauj ierobežot stimulus šādu produktu iegādei un lietošanai.

83

Runājot par minētā tiesiskā regulējuma nepieciešamību un samērīgumu, ir jāuzskata, kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 120. un 121. punktā, ka jebkādas plašai sabiedrībai paredzētas noteiktu biocīdu reklāmas aizliegums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams izvirzīto mērķu sasniegšanai. Kā norādījusi Francijas valdība, pirmām kārtām, šis tiesiskais regulējums attiecas tikai uz plašai sabiedrībai paredzētu reklāmu un tādējādi neaizliedz reklāmu, kas paredzēta profesionāļiem. Otrām kārtām, minētajam tiesiskajam regulējumam ir ierobežota darbības joma, jo tas attiecas nevis uz visiem biocīdiem, bet gan tikai uz tiem, kas pieder pie 2. un 4. produkta veida, kā arī pie 14. un 18. produkta veida, t.i., biocīdiem, kuri rada visaugstāko risku cilvēku veselībai, un tas neattiecas uz biocīdiem, kam var piemērot vienkāršoto atļaujas piešķiršanas procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 25. pantu.

84

No tā izriet, ka Regulas Nr. 528/2012 72. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegta plašai sabiedrībai paredzēta reklāma attiecībā uz biocīdiem, kas pieder pie 2. un 4. produkta veida, kā arī pie 14. un 18. produkta veida. Tas pats attiecas uz LESD 34. un 36. pantu, ja šis tiesiskais regulējums ir pamatots ar cilvēku veselības un dzīvības, kā arī vides aizsardzības mērķiem, ir piemērots, lai nodrošinātu šo mērķu īstenošanu, un nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai tos sasniegtu; to pārbaudīt ir iesniedzējtiesas ziņā.

85

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka, pirmkārt, Regulas Nr. 528/2012 72. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

un, otrkārt, LESD 34. un 36. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

86

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: