–

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Spānijas valdības vārdā – M. J. Ruiz Sánchez, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – J. Hradil un B.‑R. Killmann, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/94/EK (2008. gada 22. oktobris) par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV 2008, L 283, 36. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/1794 (2015. gada 6. oktobris) (OV 2015, L 263, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2008/94”), 2. panta 2) punktu un 12. panta a) un c) punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp prasītāju pamatlietā HJ un Ministerstvo práce a sociálních věcí (Darba un sociālo lietu ministrija, Čehijas Republika) par lūgumu samaksāt maksātnespējīgas sabiedrības neizmaksāto darba samaksu.

3

Saskaņā ar Direktīvas 2008/94 7. apsvērumu dalībvalstis var noteikt ierobežojumus garantiju iestāžu atbildībai, kam jābūt saderīgiem ar direktīvas sociālajiem mērķiem, un var ņemt vērā atšķirības prasījumu līmeņos.

4

Minētās direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šī direktīva attiecas uz tām darba ņēmēju prasībām pret darba devējiem, kas atzīti par maksātnespējīgiem 2. panta 1. punkta nozīmē, kuras izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām.

2.   Dalībvalstis izņēmuma kārtā drīkst neattiecināt šīs direktīvas piemērošanas jomu uz dažu kategoriju darba ņēmējiem, pamatojoties uz pastāvošām cita veida garantijām, ja konstatē, ka tās sniedz attiecīgajai personai līdzvērtīgas pakāpes nodrošinājumu, kāds izriet no šīs direktīvas.

3.   Ja šāds noteikums jau ir spēkā dalībvalstu tiesību aktos, tās var turpināt neattiecināt šīs direktīvas piemērošanas jomu uz mājkalpotājiem, ko nodarbina fiziska persona.”

5

Šīs pašas direktīvas 2. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Šī direktīva neierobežo valstu tiesību aktos definētos terminus “darba ņēmējs”, “darba devējs”, “darba samaksa”, “iegūtās tiesības” un “iegūstamās tiesības”.

Tomēr dalībvalstis šīs direktīvas jomā nevar neiekļaut:

6

Direktīvas 2008/94 3. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 4. pantu garantiju iestādes garantē to, ka apmierina darba ņēmēju prasījumus attiecībā uz darba samaksu, kas izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām, ietverot atlaišanas pabalstus sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu, ja tos paredz valsts tiesību akti.”

7

Direktīvas 2008/94 12. pants ir formulēts šādi:

“Šī direktīva neietekmē dalībvalstu izvēli:

[..]

8

Direktīva 2008/94 Čehijas tiesību sistēmā ir transponēta ar zákon č. 118/2000 Sb., o ochraně zaměstnanců při platební neschopnosti zaměstnavatele a o změně některých zákonů (Likums Nr. 118/2000 par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā un par atsevišķu tiesību aktu grozījumiem).

9

Saskaņā ar Likuma Nr. 118/2000 2. panta 3. punktu šis likums nav piemērojams darba ņēmējam, kurš attiecīgajā laikposmā bija maksātnespējīga darba devēja darba ņēmējs un kurš šajā pašā laikposmā bija gan tā statūtos paredzēta institūcija vai tā statūtos paredzētas institūcijas loceklis, kā arī tam piederēja vismaz puse no šī darba devēja kapitāldaļām.

10

Atbilstoši Likuma Nr. 118/2000 3. panta a) punktam “darba ņēmējs” šī likuma izpratnē ir “fiziska persona, ar kuru darba devējs ir stājies darba tiesiskajās attiecībās, ir noslēdzis līgumu par konkrētu darbu [..] vai ir noslēdzis algota darba līgumu, pamatojoties uz kuru šī persona attiecīgā laikposmā ir ieguvusi tiesības uz darba samaksu, ko darba devējs nav izmaksājis”.

11

Saskaņā ar zákon č. 262/2006 Sb., zákoník práce (Likums Nr. 262/2006, ar ko izveido Darba kodeksu, turpmāk tekstā – “Darba kodekss”) 2. pantu:

“(1)   Algots darbs ir darbs, kas tiek veikts, pamatojoties uz hierarhiskām darba devēja – darba ņēmēja attiecībām un darba ņēmēja pakļautības darba devējam attiecībām, darba devēja vārdā un atbilstoši darba devēja norādījumiem, un ko darba ņēmējs veic darba devēja labā.

(2)   Algots darbs tiek veikts par darba samaksu, atlīdzību vai atalgojumu par veikto darbu, par darba devēja līdzekļiem un tā atbildībā, noteiktā darba laikā un darba devēja darba vietā vai, iespējams, citā vietā, par kuru ir tikusi panākta vienošanās.”

12

Šā kodeksa 4. pants ir izteikts šādi:

“Darba tiesiskās attiecības reglamentē šis likums; ja šo likumu nevar piemērot, darba tiesiskās attiecības reglamentē Civilkodekss, visos gadījumos ievērojot darba attiecības reglamentējošos pamatprincipus.”

13

Minētā kodeksa 6. pantā ir noteikts:

“Darba ņēmējs ir fiziska persona, kas ir uzņēmusies strādāt algotu darbu pamata darba attiecību ietvaros.”

14

Zákon č. 90/2012 Sb., o obchodních společnostech a družstvech (Likums Nr. 90/2012 par komercsabiedrībām un kooperatīviem) 59. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“(1)   Tiesības un pienākumus starp komercsabiedrību un tās ievēlētās institūcijas locekli mutatis mutandis reglamentē Civilkodeksa normas par pilnvarojumu, ja vien tiesību aktos vai līgumā par amata pienākumu izpildi, ja šāds līgums ir noslēgts, nav noteikts citādi. Civilkodeksa noteikumi par citas personas mantas pārvaldīšanu nav piemērojami.

(2)   Līgums par amata pienākumu izpildi kapitālsabiedrībā ir jāslēdz rakstveidā, un to, tostarp arī tā grozījumus, apstiprina sabiedrības augstākā struktūrvienība; ja līguma noslēgšana nav notikusi šādā veidā, līgums nerada nekādas sekas. [..]”

15

Šī likuma 60. pantā ir noteikts:

“Līgumā par amata pienākumu veikšanu kapitālsabiedrībā ir jāietver arī šāda informācija:

[..].”

16

Minētā likuma 435. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Akciju sabiedrības valdei ir piemērojami kopsapulces apstiprinātie principi un norādījumi, ar nosacījumu, ka tie atbilst tiesiskajam regulējumam un statūtiem. Tomēr nevienam nav atļauts sniegt valdei norādījumus par lietu vadīšanu; [..].”

17

Lai gan prasītājs pamatlietā atbilstīgi darba līgumam kopš 2010. gada strādāja komersabiedrībā AA par arhitektu, 2017. gada septembrī viņš tika ievēlēts par šīs sabiedrības valdes priekšsēdētāju un šajā nolūkā ar minēto sabiedrību noslēdza līgumu, kurā bija precizēts, ka viņam nav tiesību uz atlīdzību par šo amata pienākumu veikšanu.

18

Pēc tam tika noslēgta papildvienošanās par viņa sākotnējā darba līguma grozījumiem, kurā bija norādīts, ka viņam kā darba ņēmējam ir tiesības uz darba samaksu. Šajā papildvienošanās tekstā bija precizēts, ka viņš kopš 2017. gada oktobra ieņēma AA direktora amatu.

19

Tā kā AA 2018. gadā kļuva maksātnespējīga, prasītājs pamatlietā vērsās Úřad práce České republiky – krajská pobočka pro hl. m. Prahu (Čehijas Republikas Nodarbinātības aģentūras Prāgas pilsētas reģionālā nodaļa, Čehijas Republika) ar lūgumu, pamatojoties uz Likumu Nr. 118/2000, izmaksāt atalgojumu par laikposmu no 2018. gada jūlija līdz septembrim (turpmāk tekstā – “attiecīgais laikposms”).

20

Šis lūgums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka prasītāju pamatlietā nevar kvalificēt kā darba ņēmēju Likuma Nr. 118/2000 3. panta a) punkta izpratnē.

21

Prasītāja pamatlietā iesniegto sūdzību Darba un sociālo lietu ministrija noraidīja. Tā būtībā uzskatīja, ka attiecīgajā laikposmā prasītājs pamatlietā, pildot AA valdes priekšsēdētāja un direktora amata pienākumus, bija veicis vienu un to pašu darbību, proti, šīs sabiedrības komercvadību, un tādējādi nevar uzskatīt, ka viņam bija darba tiesiskās attiecības ar minēto sabiedrību.

22

Arī Městský soud v Praze (Prāgas pilsētas tiesa, Čehijas Republika) celtā prasība ar 2020. gada 11. jūnija spriedumu tika noraidīta. Šī tiesa, piemērojot valsts tiesu judikatūru par “amatu apvienošanu”, atzina, ka, tā kā prasītājs pamatlietā attiecīgajā laikposmā vienlaikus bija pildījis gan šīs sabiedrības direktora, gan valdes priekšsēdētāja amata pienākumus, nepastāvēja nedz hierarhijas, nedz pakļautības attiecību ar šo sabiedrību, un līdz ar to viņu nevar kvalificēt kā darba ņēmēju Likuma Nr. 118/2000 izpratnē.

23

Turklāt minētā tiesa noraidīja prasītāja pamatlietā argumentus par to, ka attiecīgajā laikposmā viņš ne tikai vadīja AA komercdarbību, bet arī strādāja kā būvdarbu un projektu vadītājs. Tā konstatēja, ka prasītājs pamatlietā tika ievēlēts par valdes priekšsēdētāju, lai novērstu tādu sabiedrībai nelabvēlīgu ekonomisko situāciju kā bankrots. Likuma Nr. 118/2000 mērķis neesot atlīdzināt zaudējumus, ko maksātnespējīgas sabiedrības statūtos paredzētās institūcijas locekļi ir cietuši to īstenotas neveiksmīgas komercdarbības vadības dēļ.

24

Prasītājs pamatlietā vērsās iesniedzējtiesā ar kasācijas sūdzību par šo spriedumu.

25

Šī tiesa ir norādījusi, ka saskaņā ar valsts tiesu judikatūru par amatu apvienošanu, par ko ir notikusi diskusija Čehijas tiesu starpā, it īpaši Nejvyšší soud (Augstākā tiesa, Čehijas Republika) un Ústavní soud (Konstitucionālā tiesa, Čehijas Republika), starp komercsabiedrību un personu noslēgts darba līgums, kurā ir paredzēts, ka minētā persona vienlaikus pilda šīs sabiedrības statūtos paredzētas institūcijas locekļa un šīs sabiedrības direktora amata pienākumus, atbilstīgi Darba kodeksam ir spēkā esošs. Tomēr personu, kas atrodas šādā situācijā, nevar kvalificēt kā darba ņēmēju Likuma Nr. 118/2000 izpratnē. Proti, pat darba līguma esamības gadījumā sabiedrības statūtos paredzētas institūcijas loceklis, kurš vada komercsabiedrības darbību, nevar veikt savus amata pienākumus pakļautības attiecību ietvaros, līdz ar to starp šo locekli un minēto sabiedrību nepastāv darba tiesiskās attiecības.

26

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2008/94 2. panta 2. punkts un 12. panta a) un c) punkts pieļauj šādu valsts judikatūru.

27

Šajā ziņā tā atgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Direktīvai 2008/94 ir sociāls mērķis, kura nolūks ir garantēt minimālo aizsardzības līmeni visiem darba ņēmējiem to darba devēja maksātnespējas gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 10. februāris, Andersson, C‑30/10, EU:C:2011:66, 25. punkts, un 2014. gada 5. novembris, Tümer, C‑311/13, EU:C:2014:2337, 37. punkts) un ka dalībvalstis tātad var izslēgt noteiktas personas no šīs aizsardzības tikai šajā direktīvā paredzētajos īpašajos gadījumos (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1993. gada 16. decembris, Wagner Miret, C‑334/92, EU:C:1993:945, 14. punkts; 2011. gada 17. novembris, vanArdennen, C‑435/10, EU:C:2011:751, 39. punkts, un 2014. gada 5. novembris, Tümer, C‑311/13, EU:C:2014:2337, 37. punkts). Turklāt iespējamai prasījuma izslēgšanai pārkāpuma dēļ ir jābūt objektīvi pamatotai un tai ir jābūt pasākumam, kas vajadzīgs, lai novērstu ļaunprātīgu rīcību (spriedums, 2008. gada 21. februāris, Robledillo Núñez, C‑498/06, EU:C:2008:109, 44. punkts).

28

Šādos apstākļos Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [2008/94] 2. pantam, skatot to kopā ar tās 12. panta a) un c) punktu, ir pretrunā tāda valsts tiesu judikatūra, saskaņā ar kuru komercsabiedrības direktors netiek uzskatīts par “darba ņēmēju”, lai apmierinātu ar darba samaksu saistītos prasījumus atbilstīgi šai direktīvai, tikai tāpēc, ka direktors kā darba ņēmējs [minētās direktīvas izpratnē] vienlaikus ir arī šīs komercsabiedrības statūtos paredzētas institūcijas loceklis?”

29

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2008/94 2. panta 2. punkts un 12. panta a) un c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts tiesu judikatūra, saskaņā ar kuru personu, kas, pamatojoties uz darba līgumu, vienlaikus veic gan sabiedrības direktora, gan sabiedrības statūtos paredzētās institūcijas locekļa amata pienākumus, nevar kvalificēt kā darba ņēmēju un līdz ar to tā nevar saņemt minētajā direktīvā paredzētās garantijas.

30

Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2008/94 1. panta 1. punktam šī direktīva attiecas uz tām darba ņēmēju prasībām pret darba devējiem, kas atzīti par maksātnespējīgiem šīs direktīvas 2. panta 1. punkta nozīmē, kuras izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām. Turklāt minētās direktīvas 3. pantā ir noteikts pienākums apmierināt pastāvošos darba ņēmēju prasījumus par darba samaksu. No tā izriet, ka darba ņēmēji šīs direktīvas izpratnē ietilpst Direktīvas 2008/94 piemērošanas jomā.

31

Jāpiebilst, ka uz situācijām, kuras pamatlietā aplūkotajā valsts tiesu judikatūrā ir izslēgtas no Likuma Nr. 118/2000 piemērošanas, nav attiecināmi šīs direktīvas 1. panta 2. un 3. punktā paredzētie izņēmumi. Proti, pirmkārt, lai gan Direktīvas 2008/94 1. panta 2. punktā dalībvalstīm izņēmuma kārtā ir atļauts no šīs direktīvas piemērošanas jomas izslēgt atsevišķu kategoriju darba ņēmēju prasījumus, tas ir ar nosacījumu, ka pastāv citi garantiju veidi, kas nodrošina ieinteresētajām personām aizsardzību, kas ir līdzvērtīga tai, kura izriet no minētās direktīvas. Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka atbilstoši pamatlietā aplūkotajai valsts judikatūrai šāda līdzvērtīga aizsardzība nav piešķirta personām, kas ir sabiedrības statūtos paredzētas institūcijas locekļi un kas turklāt, pamatojoties uz darba līgumu, veic šīs sabiedrības direktora amata pienākumus. Otrkārt, Direktīvas 2008/94 1. panta 3. punkts ir attiecināms uz mājkalpotājiem, ko nodarbina fiziska persona, kas nav pamatlietā aplūkotajā valsts tiesu judikatūrā paredzēto personu gadījums.

32

Lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, pirmkārt, ir jāizvērtē tādas valsts tiesu judikatūras kā pamatlietā aplūkotā saderība ar Direktīvas 2008/94 2. panta 2. punktu.

33

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka pašā Direktīvā 2008/94 jēdziens “darba ņēmējs” nav definēts un tās 2. panta 2. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka tā neierobežo valsts tiesību aktus attiecībā uz šī jēdziena definīciju, ar nosacījumu, ka noteiktas darba ņēmēju kategorijas, kas ir precizētas tās 2. panta 2. punkta otrajā daļā un kurām nav nozīmes šajā lietā, no tā nav izslēgtas.

34

Tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstu rīcības brīvība definēt šo jēdzienu nav neierobežota. Tādējādi atbilstoši šai judikatūrai Direktīvas 2008/94 2. panta 2. punkta pirmā daļa ir jāinterpretē šīs direktīvas sociālā mērķa gaismā, proti, nodrošināt visiem darba ņēmējiem Savienības mērogā minimālo aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā, apmierinot darba ņēmēju prasījumus atbilstīgi darba līgumiem vai darba tiesiskajām attiecībām un attiecībā uz darba samaksu par noteiktu laikposmu. Līdz ar to dalībvalstis nevar pēc savas izvēles definēt jēdzienu “darba ņēmējs”, jo tādējādi tiktu apdraudēts minētās direktīvas sociālais mērķis (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Tümer, C‑311/13, EU:C:2014:2337, 42. punkts).

35

Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, ka, ievērojot šo Direktīvas 2008/94 sociālo mērķi, kā arī tās 1. panta 1. punkta formulējumu, jēdziena “darba ņēmējs” definīcija noteikti ir attiecināma uz darba tiesiskajām attiecībām, kas rada tiesības attiecībā pret darba devēju prasīt darba samaksu par veikto darbu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Tümer, C‑311/13, EU:C:2014:2337, 44. punkts). Tādējādi būtu pretēji minētajam sociālajam mērķim personām, kurām valsts tiesiskajā regulējumā vispārīgi ir atzīts darba ņēmēja statuss un kurām atbilstoši šim regulējumam ir no darba līgumiem vai darba tiesiskajām attiecībām izrietoši darba samaksas prasījumi pret savu darba devēju atbilstoši šīs direktīvas 1. panta 1. punktam un 3. panta pirmajai daļai, liegt aizsardzību, kas minētajā direktīvā paredzēta darba devēja maksātnespējas gadījumā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Tümer, C‑311/13, EU:C:2014:2337, 45. punkts).

36

No tā izriet – tas, ka persona, kura pilda komercsabiedrības direktora amata pienākumus, ir arī ir šīs sabiedrības statūtos paredzētās institūcijas locekle, pats par sevi neļauj prezumēt vai izslēgt darba tiesisko attiecību esamību, nedz arī liedz kvalificēt šo personu kā darba ņēmēju Direktīvas 2008/94 izpratnē.

37

Līdz ar to Direktīvas 2008/94 2. panta 2. punkta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāda valsts tiesu judikatūra kā pamatlietā aplūkotā, saskaņā ar kuru personu, kas, pamatojoties uz darba līgumu, vienlaikus veic gan sabiedrības direktora, gan sabiedrības statūtos paredzētās institūcijas locekļa amata pienākumus, nevar kvalificēt kā darba ņēmēju minētās direktīvas izpratnē.

38

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka prasītājs pamatlietā vienlaikus veica AA direktora un valdes priekšsēdētāja amata pienākumus, pamatojoties uz darba līgumu, kas noslēgts ar šo sabiedrību, un saņēma par to atalgojumu. Tā kā iesniedzējtiesas ieskatā šāds darba līgums ir spēkā atbilstīgi Darba kodeksam, nav izslēgts, ka prasītāju pamatlietā varētu uzskatīt par darba ņēmēju Direktīvas 2008/94 2. panta 2. punkta pirmās daļas izpratnē, tomēr tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

39

Otrkārt, saistībā ar tādas valsts tiesu judikatūras kā pamatlietā aplūkotā saderību ar Direktīvas 2008/94 12. panta a) punktu ir jāatgādina, ka atbilstoši šai tiesību normai dalībvalstīm ir ļauts veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu.

40

Tā kā ar to ir ieviests izņēmums no vispārīgā noteikuma, minētā tiesību norma ir jāinterpretē šauri. Turklāt tās interpretācijai ir jāatbilst Direktīvas 2008/94 sociālajam mērķim (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2003. gada 11. septembris, Walcher, C‑201/01, EU:C:2003:450, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Tāpat ir jāatgādina, ka Direktīvas 2008/94 12. panta a) punktā paredzētā ļaunprātīgā izmantošana ir ļaunprātīga rīcība, kas nodara kaitējumu garantijas iestādēm, mākslīgi radot darba samaksas prasījumu un tādējādi prettiesiski radot šīm iestādēm maksāšanas pienākumu. Tātad pasākumi, kurus dalībvalstīm ir atļauts veikt saskaņā ar šo tiesību normu, ir tie, kas vajadzīgi šādas prakses novēršanai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2003. gada 11. septembris, Walcher, C‑201/01, EU:C:2003:450, 39. un 40. punkts).

42

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietā aplūkotās valsts tiesu judikatūras mērķis ir novērst to, ka personas, kas vienlaikus veic komercsabiedrības direktora un valdes locekļa amata pienākumus, varētu panākt šīs sabiedrības maksātnespējas dēļ nesamaksāto darba samaksas prasījumu samaksu, jo tās var būt daļēji atbildīgas par šo maksātnespēju. Līdz ar to šī judikatūra atbilst Direktīvas 2008/94 12. panta a) punkta loģikai.

43

Tomēr ar šo judikatūru ir ieviesta neatspēkojama prezumpcija, saskaņā ar kuru šāda persona nepilda savus amata pienākumus pakļautības attiecību ietvaros, bet patiesībā vada attiecīgo komercsabiedrību, un līdz ar to tas, ka tai tiktu piešķirtas Direktīvā 2008/94 paredzētās garantijas, būtu ļaunprātīga izmantošana tās 12. panta a) punkta izpratnē. Tomēr vispārēja prezumpcija par ļaunprātīgas izmantošanas esamību, kuru nevar atspēkot, ņemot vērā visus katra atsevišķā gadījuma raksturojošos elementus, nav pieļaujama (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2004. gada 4. marts, Komisija/Francija, C‑334/02, EU:C:2004:129, 27. punkts, un 2017. gada 25. oktobris, Polbud – Wykonawstwo, C‑106/16, EU:C:2017:804, 64. punkts, kā arī ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā Grenville Hampshire, C‑17/17, EU:C:2018:287, 65. punkts).

44

Līdz ar to tāda valsts tiesu judikatūra kā pamatlietā aplūkotā nevar tikt attaisnota, pamatojoties uz Direktīvas 2008/94 12. panta a) punktu.

45

Treškārt, runājot par tādas valsts tiesu judikatūras kā pamatlietā aplūkotā saderību ar Direktīvas 2008/94 12. panta c) punktu, atbilstoši šai tiesību normai dalībvalstīm ir ļauts liegt vai samazināt šīs direktīvas 3. pantā minētās maksāšanas saistības vai tās 7. pantā minētās garantijas saistības tādos gadījumos, ja darbinieks pats vai kopā ar tuviem radiniekiem ir bijis īpašnieks darba devēja uzņēmuma būtiskai daļai un tam ir bijusi ievērojama ietekme uz tā darbību; abi šie nosacījumi ir kumulatīvi.

46

Šīs tiesību normas pamatā tostarp ir netiešs pieņēmums, saskaņā ar kuru darba ņēmējs, kuram vienlaikus ir piederējusi būtiska attiecīgā uzņēmuma daļa un ir bijusi ievērojama ietekme uz tā darbību, līdz ar to var būt daļēji atbildīgs par šī uzņēmuma maksātnespēju (spriedums, 2011. gada 10. februāris, Andersson, C‑30/10, EU:C:2011:66, 24. punkts).

47

Šajā gadījumā, lai gan pamatlietā aplūkotā valsts tiesu judikatūra attiecīgā gadījumā varētu tikt attaisnota ar to, ka persona, kas apvieno komercsabiedrības direktora un valdes locekļa amatus, var būtiski ietekmēt šīs sabiedrības darbību, šajā judikatūrā tomēr nav nevienas atsauces uz Direktīvas 2008/94 12. panta c) punktā paredzēto pirmo nosacījumu, proti, ka darba ņēmējam vienam pašam vai kopā ar tuviem radiniekiem bija jāpieder minētā uzņēmuma būtiskai daļai.

48

No tā izriet, ka Direktīvas 2008/94 12. panta a) un c) punktam ir pretrunā tāda valsts tiesu judikatūra kā pamatlietā aplūkotā, ar kuru ir ieviesta neatspēkojama prezumpcija, saskaņā ar kuru personu, kura, pat pamatojoties uz atbilstīgi valsts tiesībām spēkā esošu darba līgumu, vienlaikus veic gan komercsabiedrības direktora, gan šīs sabiedrības statūtos paredzētas institūcijas locekļa amata pienākumus, nevar kvalificēt kā darba ņēmēju šīs direktīvas izpratnē un līdz ar to tā nevar saņemt minētajā direktīvā paredzētās garantijas.

49

Līdz ar to uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/94 2. panta 2. punkts un 12. panta a) un c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts tiesu judikatūra, saskaņā ar kuru personu, kas, pamatojoties uz atbilstīgi valsts tiesībām spēkā esošu darba līgumu, vienlaikus veic gan komercsabiedrības direktora, gan šīs sabiedrības statūtos paredzētas institūcijas locekļa amata pienākumus, nevar kvalificēt kā darba ņēmēju šīs direktīvas izpratnē un līdz ar to tā nevar saņemt minētajā direktīvā paredzētās garantijas.

50

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/94/EK (2008. gada 22. oktobris) par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/1794 (2015. gada 6. oktobris), 2. panta 2) punkts un 12. panta a) un c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts tiesu judikatūra, saskaņā ar kuru personu, kas, pamatojoties uz atbilstīgi valsts tiesībām spēkā esošu darba līgumu, vienlaikus veic gan komercsabiedrības direktora, gan šīs sabiedrības statūtos paredzētas institūcijas locekļa amata pienākumus, nevar kvalificēt kā darba ņēmēju šīs direktīvas izpratnē un līdz ar to tā nevar saņemt minētajā direktīvā paredzētās garantijas.