–

Istituto nazionale per l’assicurazione contro gli infortuni sul lavoro (INAIL) vārdā – L. Frasconà un G. Catalano, avvocati,

–

Istituto nazionale della previdenza sociale (INPS) vārdā – A. Sgroi, L.°Maritato, E. De Rose un C. D’Aloisio, avvocati,

–

Ryanair DAC vārdā – S. Piras, avvocato, E. Vahida, avocat, S. Rating, abogado un Rechtsanwalt, I.‑G. Metaxas‑Maranghidis, dikigoros, kā arī S. Bargellini, avvocata,

–

Itālijas valdības vārdā – G.Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Rocchitta, avvocato dello Stato,

–

Īrijas vārdā – M. Browne, kurai palīdz E. Egan McGrath, Barrister-at-Law, un J. Quaney, kā arī T. Joyce, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin un D. Recchia, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulas (EEK) Nr. 1408/71 (1971. gada 14. jūnijs) par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 118/97 (1996. gada 2. decembris) (OV 1997, L 28, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 631/2004 (2004. gada 31. marts) (OV 2004, L 100, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”), 14. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Istituto nazionale per l’assicurazione contro gli infortuni sul lavoro (INAIL) (Valsts iestāde apdrošināšanai pret nelaimes gadījumiem darbā, Itālija) un Istituto nazionale della previdenza sociale (INPS) (Valsts sociālā nodrošinājuma iestāde, Itālija) un Īrijā reģistrēto Ryanair DAC par pēdējās minētās atteikumu apdrošināt šajās iestādēs šīs sabiedrības ceļojošo personālu, kas bija norīkots darbā Orio al Sērio (Bergāmo, Itālija) lidostā.

3

Regula Nr. 1408/71 kopš 2010. gada 1. maija ir atcelta un aizstāta. Tā kā pamatlietas skar sociālo iemaksu neveikšanu laikā no 2006. gada jūnija līdz 2010. gada februārim un nesamaksātās apdrošināšanas prēmijas no 2008. gada janvāra līdz 2013. gada janvārim, uz tām varētu attiekties Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas joma. Šajā regulā bija II sadaļa “Piemērojamo tiesību aktu noteikšana”, kurā bija ietverts tās 13.–17. pants.

4

Šīs regulas 13. pantā “Vispārīgi noteikumi” bija paredzēts:

“1.   Ievērojot 14.c un 14.f pantu, uz personām, kam piemēro šo regulu, attiecas tikai vienas dalībvalsts tiesību akti. Minētos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.

2.   Ievērojot 14. līdz 17. pantu:

[..].”

5

Atbilstoši minētās regulas 14. pantam “Īpašie noteikumi, ko piemēro personām, kuras strādā algotu darbu, izņemot jūrniekus”:

“13. panta 2. punkta a) apakšpunktu piemēro, ņemot vērā šādus izņēmumus un apstākļus.

[..]

6

Šīs pašas regulas 17. pants “Izņēmumi attiecībā uz 13. līdz 16. pantu” bija formulēts šādi:

“Divas vai vairākas dalībvalstis, šo valstu kompetentās iestādes vai šo iestāžu norīkotas institūcijas, savstarpēji vienojoties, var paredzēt izņēmumus attiecībā uz 13. līdz 16. pantā noteiktu personu kategoriju vai konkrētu personu interesēs.”

7

Regulas Nr. 1408/71 IV sadaļā “Migrējošo darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma administratīvā komisija” ietvertā 80. panta “Komisijas sastāvs un darba metodes” 1. punktā bija noteikts:

“Pie [Eiropas] Komisijas izveido Migrējošo darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma administratīvo komisiju (še turpmāk sauktu “Administratīvā komisija”), kuru veido katras dalībvalsts valdības pārstāvis, nepieciešamības gadījumā palīdzot ekspertiem padomdevējiem. Komisijas pārstāvis piedalās Administratīvās komisijas sanāksmēs padomdevēja statusā.”

8

Šīs regulas VI sadaļā “Dažādi noteikumi” ietvertā 84.a panta “Attiecības starp iestādēm un personām, uz ko attiecas šī regula” 3. punkts bija izteikts šādi:

“Ja ir sarežģīti interpretēt vai piemērot šo regulu un tādēļ varētu tikt apdraudētas tās personas tiesības, uz ko tā attiecas, kompetentās valsts vai attiecīgās personas dzīvesvietas valsts iestādes sazinās ar attiecīgās dalībvalsts(–u) iestādi(–ēm). Ja pienācīgā termiņā nav iespējams rast risinājumu, attiecīgās iestādes var lūgt iejaukties administratīvo komisiju.”

9

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp., un labojums OV 2004, L 200, 1. lpp.) no 2010. gada 1. maija, šīs regulas piemērošanas dienas, Regula Nr. 1408/71 tika atcelta un aizstāta. Pirms šī datuma Regula Nr. 883/2004 tika grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 988/2009 (2009. gada 16. septembris) (OV 2009, L 284, 43. lpp.; turpmāk tekstā –“Regula Nr. 883/2004 ar 2009. gadā izdarītajiem grozījumiem”). Tā tika grozīta arī ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 465/2012 (2012. gada 22. maijs) (OV 2012, L 149, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 883/2004 ar 2012. gadā izdarītajiem grozījumiem”), kas stājās spēkā 2012. gada 28. jūnijā. Regula Nr. 883/2004 šajās abās redakcijās ir piemērojama šajā lietā, ciktāl tā attiecas uz atteikumu samaksāt apdrošināšanas prēmijas par laikposmu no 2008. gada 25. janvāra līdz 2013. gada 25. janvārim.

10

Regulas Nr. 883/2004 ar 2012. gadā izdarītajiem grozījumiem 18.b apsvērums ir formulēts šādi:

“Padomes Regulas (EEK) Nr. 3922/91 (1991. gada 16. decembris) par tehnisko prasību un administratīvo procedūru saskaņošanu civilās aviācijas jomā [(OV 1991, L 373, 4. lpp.)] III pielikumā jēdziens “mājas bāze” attiecībā uz lidojumu apkalpes un salona apkalpes locekļiem ir definēts kā ekspluatanta noteikta atrašanās vieta apkalpes loceklim, no kuras apkalpes loceklis parasti sāk un kurā parasti beidz summāro darba laiku vai summāro darba laiku sēriju, un kur ekspluatants parasti neatbild par attiecīgā apkalpes locekļa izmitināšanu. Lai atvieglinātu šīs regulas II sadaļas piemērošanu lidojumu apkalpes un salona apkalpes locekļiem, jēdzienu “mājas bāze” ir pamatoti izmantot kā kritēriju, lai noteiktu lidojumu apkalpes un salona apkalpes locekļiem piemērojamos tiesību aktus. Tomēr lidojumu apkalpes un salona apkalpes locekļiem piemērojamiem tiesību aktiem būtu jāpaliek stabiliem un mājas bāzes principa izmantošanai nevajadzētu izraisīt piemērojamo tiesību aktu biežu maiņu sakarā ar nozares darba organizācijas shēmām vai sezonas rakstura pieprasījumiem.”

11

Regulas Nr. 883/2004 II sadaļā “Piemērojamo tiesību aktu noteikšana” šajās abās redakcijās ir ietverts minētās regulas 11.–16. pants. Tajā ir pārņemtas Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas tiesību normas.

12

Regulas Nr. 883/2004 ar 2009. gadā izdarītajiem grozījumiem 11. pants ietver četrus punktus, 1. un 3. no tiem ir noteikts:

“1.   Personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.

[..]

3.   Ievērojot 12.–16. pantu:

[..].”

13

Ar Regulu Nr. 465/2012 šim 11. pantam tika pievienots 5. punkts, kurā paredzēts, ka “pasažieru vai kravas pārvadājumu lidojumu apkalpes un salona apkalpes locekļu darbību uzskata par darbību, ko veic dalībvalstī, kurā atrodas Regulas (EEK) Nr. 3922/91 III pielikumā definētā mājas bāze.”

14

Regulas Nr. 883/2004 13. panta “Darbības veikšana divās vai vairāk dalībvalstīs” 1. punkta a) apakšpunktā abās tās redakcijās būtībā ir paredzēts, ka uz personu, kas parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs, attiecas dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti, ja viņa šajā dalībvalstī veic būtisku savas darbības daļu. Savukārt šī 13. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēts, ka tad, ja šī persona dzīvesvietas dalībvalstī neveic būtisku savas darbības daļu, uz to attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir uzņēmuma vai darba devēja juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta.

15

Regulas Nr. 883/2004 16. panta 1. punktā abās tās redakcijās identiski ir pārņemts Regulas Nr. 1408/71 17. panta formulējums.

16

Minētās regulas 71. pants un 76. panta 6. punkts abās tās redakcijās būtībā atbilst Regulas Nr. 1408/71 80. pantam un 84.a panta 3. punktam.

17

Minētās regulas 87. panta 8. punkts abās tās redakcijās ir formulēts šādi:

“Ja šīs regulas darbības rezultātā persona ir pakļauta tādiem dalībvalsts tiesību aktiem, kas nav noteikti saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1408/71 II sadaļu, šos tiesību aktus turpina piemērot, kamēr atbilstīgā situācija paliek nemainīga, un jebkurā gadījumā ne ilgāk kā 10 gadus pēc šīs regulas piemērošanas dienas, ja vien attiecīgā persona nelūdz uz sevi attiecināt tiesību aktus, ko piemēro saskaņā ar šo regulu. Šo lūgumu trīs mēnešu laikā pēc šīs regulas piemērošanas dienas iesniedz tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kuras tiesību akti ir piemērojami saskaņā ar šo regulu, ja attiecīgajai personai ir jābūt pakļautai minētās dalībvalsts tiesību aktiem no šīs regulas piemērošanas dienas. Ja lūgums tiek iesniegts pēc norādītā termiņa, piemērojamo tiesību aktu nomaiņu izdara nākamā mēneša pirmajā dienā.”

18

Regulā Nr. 574/72 (EEK) (1972. gada 21. marts), ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 1408/71, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Regulu Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 647/2005 (2005. gada 13. aprīlis) (OV 2005, L 117, 1. lpp.), bija ietverts 12.a pants “Noteikumi, ko piemēro attiecībā uz [R]egulas [Nr. 1408/71] 14. panta 2. un 3. punktā, 14.a panta 2. līdz 4. punktā un 14.c pantā minētajām personām, kuras parasti ir nodarbinātas vai pašnodarbinātas divās vai vairākās dalībvalstīs”, kura 1.a punkts bija izteikts šādi:

“Ja saskaņā ar [R]egulas [Nr. 1408/71] 14. panta 2. punkta a) apakšpunktu uz personu, kura pieder pie ceļojumu vai lidojumu personāla starptautisku pārvadājumu uzņēmumā, attiecas tādas dalībvalsts tiesību akti, kurā atrodas darba devēja uzņēmuma, filiāles vai pastāvīgas struktūras juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta vai kurā minētā persona dzīvo un galvenokārt strādā, institūcija, ko izraudzījusies kompetentā iestāde šajā dalībvalstī, izdod attiecīgajai personai apliecību, kas apliecina, ka uz viņu attiecas šīs valsts tiesību akti.”

19

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 987/2009 (2009. gada 16. septembris), ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2009, L 284, 1. lpp.) no 2010. gada 1. maija ir atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 574/72 redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Regulu Nr. 118/97, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 647/2005.

20

Regulas Nr. 987/2009 5. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalsts iestādes izsniegtus dokumentus, kas norāda personas stāvokli pamatregulas un īstenošanas regulas piemērošanas vajadzībām, un apstiprinošos pierādījumus, uz kuru pamata dokuments ir izsniegts, citas dalībvalsts iestādes atzīst, ja tā dalībvalsts, kas tos izdeva, nav tos atsaukusi vai pasludinājusi par spēkā neesošiem.

2.   Ja ir šaubas par dokumenta derīgumu vai to faktu pareizību, uz kuriem dokumentā norādītā informācija balstās, tās dalībvalsts iestāde, kas saņem dokumentu, lūdz izdevējiestādei nepieciešamo skaidrojumu un vajadzības gadījumā šā dokumenta atsaukumu. Izdevējiestāde pārskata dokumenta izsniegšanas pamatojumu un vajadzības gadījumā to atsauc.

3.   Saskaņā ar 2. punktu, ja pastāv šaubas par attiecīgās personas sniegto informāciju, dokumenta vai apstiprinošu pierādījumu derīgumu vai to faktu pareizību, uz kuriem dokumentā norādītā informācija balstās, dzīvesvietas vai uzturēšanās vietas iestāde, ciktāl tas iespējams, pēc kompetentās iestādes lūguma veic attiecīgu informācijas vai dokumentu pārbaudi.

4.   Ja attiecīgās iestādes nevar vienoties, kompetentās iestādes lietu var iesniegt Administratīvajā komisijā ne ātrāk kā mēnesi pēc dienas, kad iestāde, kas saņēma dokumentu, iesniedza savu pieprasījumu. Administratīvā komisija cenšas samierināt puses sešu mēnešu laikā no lietas iesniegšanas dienas.”

21

Atbilstoši šīs regulas 14. panta 8. punktam:

“Piemērojot [Regulas Nr. 883/2004] 13. panta 1. un 2. punktu, ar frāzi “veic būtisku savas darbības daļu” dalībvalstī saprot, ka nodarbināta vai pašnodarbināta persona veic kvantitatīvi būtisku visu darbību daļu šajā dalībvalstī, neņemot vērā to, vai tā ir lielākā daļa no šīm darbībām.

Lai noteiktu, vai būtisku darbību daļu veic dalībvalstī, ņem vērā šādus indikatīvus kritērijus:

Saskaņā ar vispārēju novērtējumu mazāk nekā 25 % no minētajiem kritērijiem norāda, ka būtisku visu darbību daļu neveic attiecīgajā dalībvalstī.”

22

Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) II nodaļas 5. iedaļā, kuru veido šīs regulas 18.–21. pants, ir paredzēti noteikumi par jurisdikciju attiecībā uz strīdiem par atsevišķiem darba līgumiem.

23

Minētās regulas 18. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Lietās, kas saistītas ar atsevišķiem darba līgumiem, jurisdikciju nosaka šajā iedaļā, neskarot 4. pantu un 5. panta 5. punktu.”

24

Šīs pašas regulas 19. pantā ir noteikts:

“Darba devēju, kura domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt:

25

1935. gada 4. oktobraRegio decrecto legge, n. 1827 convertito con modificazioni dalla L. 6 aprile 1936, n. 1155 – Perfezionamento e coordinamento legislativo della previdenza sociale (Karaļa Dekrētlikums Nr. 1827, kas ar grozījumiem pārveidots par 1936. gada 6. aprīļa Likumu Nr. 1155 – Sociālā nodrošinājuma pilnveidošana un koordinēšana tiesību aktos; 1936. gada 26. jūnijaGazzetta Ufficiale del Regno d’Italia Nr. 147) 37. pantā ir paredzēts, ka invaliditātes un vecuma, tuberkulozes un piespiedu bezdarba apdrošināšana, neskarot minētajā dekrētlikumā noteiktos izņēmumus, ir obligāta abu dzimumu un jebkādas valstspiederības personām, kas sasniegušas 15 gadu vecumu un nepārsniedz 65 gadu vecumu un kas nodarbinātas algotā darbā.

26

1965. gada 30. jūnijaLe Decreto del Presidente della Repubblica, n. 1124 – Testo unico delle disposizioni per l’assicurazione obbligatoria contro gli infortuni sul lavoro e le malattie professionali (Republikas prezidenta Dekrēts Nr. 1124 – Noteikumu par obligāto apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām konsolidētā redakcija; 1965. gada 13. oktobraGURI Nr. 257) 4. pantā ir noteikts, ka minētajā apdrošināšanā iekļautas personas, kas kā darbinieki un citas personas vadībā īslaicīgi veic fizisku darbu par atlīdzību neatkarīgi no atlīdzības veida, vai arī personas, kuras ir šādos pašos apstākļos, taču nevis fiziski piedalās darba veikšanā, bet gan uzrauga citu personu veikto darbu.

27

Pēc pārbaudes INPS pauda uzskatu, ka 219 Ryanair darbinieki, kas bija norīkoti darbā Orio al Sērio lidostā Bergāmo, veica algotu darbu Itālijas teritorijā un viņiem saskaņā ar Itālijas tiesībām un Regulas Nr. 1408/71 13. pantu bija jābūt apdrošinātiem INPS laikposmā no 2006. gada jūnija līdz 2010. gada februārim.

28

Arī INAIL uzskatīja, ka atbilstoši Itālijas tiesībām šiem pašiem darbiniekiem laikposmā no 2008. gada 25. janvāra līdz 2013. gada 25. janvārim bija jābūt apdrošinātiem INAIL attiecībā uz riskiem, kas nav saistīti ar aviācijas darbu, jo šīs iestādes ieskatā viņi bija piesaistīti Ryanair mājas bāzei, kura atrodas Orio al Sērio lidostā.

29

Tāpēc INPS un INAIL pieprasīja Ryanair veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas attiecās uz šiem laikposmiem (turpmāk tekstā – “konkrētie laikposmi”); pēdējā minētā to apstrīdēja Itālijas tiesās.

30

Tribunale di Bergamo (Bergāmo tiesa, Itālija) un Corte d’appello di Brescia (Brešas apelācijas tiesa, Itālija) INPS un INAIL prasījumus noraidīja kā nepamatotus, uzskatīdama, ka uz Ryanair darbiniekiem šajos laikposmos attiecās Īrijas tiesību akti.

31

Šīs tiesas atzina, ka Ryanair bija novēloti iesniegusi Īrijas kompetentās iestādes izdotos E101 sertifikātus, kas apliecināja, ka minētajiem darbiniekiem ir piemērojami Īrijas sociālā nodrošinājuma tiesību akti.

32

Tiesa, kas izskatīja apelācijas sūdzību, apstiprināja, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru E101 sertifikāti ir saistoši valsts tiesām, un no tā secināja, ka Ryanair darbiniekiem, uz kuriem attiecās Ryanair iesniegtie E101 sertifikāti, konkrētajos laikposmos bija piemērojami Īrijas sociālā nodrošinājuma tiesību akti. Tomēr, pārbaudījusi šos sertifikātus, šī tiesa konstatēja, ka tie nebija nedz numurēti, nedz saprotami vai strukturēti sakārtoti, ka sertifikātu skaits bija 321, tātad droši vien bija dublikāti, un ka tie nebija izsniegti visiem 219 Ryanair darbiniekiem, kas bija norīkoti darbā Orio al Sērio lidostā visos konkrētajos laikposmos. No minētā tā secināja, ka attiecībā uz darbiniekiem, kuru gadījumā E101 sertifikāta esamība nebija pierādīta, piemērojamie sociālā nodrošinājuma tiesību akti ir jānosaka atbilstoši Regulai Nr. 1408/71.

33

Minētā tiesa šajā ziņā norādīja, ka 219 Ryanair darbinieki, kuri bija norīkoti darbā Orio al Sērio lidostā, bija pieņemti darbā, pamatojoties uz saskaņā ar Īrijas tiesībām noslēgtu darba līgumu, kas tika praktiski īstenots atbilstoši norādījumiem no Īrijas, ka ikdienā Itālijas teritorijā viņi strādāja 45 minūtes un ka pārējo darba laiku viņi pavadīja uz Īrijā reģistrētiem gaisa kuģiem. Šī tiesa uzskatīja, ka Ryanair Itālijas teritorijā nav filiāles vai pastāvīgās pārstāvniecības, un no tā secināja, ka atbilstoši Regulai Nr. 1408/71 Itālijas sociālā nodrošinājuma tiesību akti nav piemērojami.

34

Attiecībā uz laikposmu, kas sekoja tam, kurā bija piemērojama šī regula, tiesa, kas izskatīja apelācijas sūdzību, uzskatīja, ka tai nav zināmi faktiskie apstākļi, kuri nepieciešami, lai piemērotu Regulās Nr. 883/2004 un Nr. 987/2009 paredzētos kritērijus, un katrā ziņā Regulā Nr. 883/2004 ar 2012. gadā izdarītajiem grozījumiem paredzētais jaunais piesaistes kritērijs attiecībā uz “mājas bāzi” nav piemērojams ratione temporis. No minētā tā secināja, ka šajā laikposmā Īrijas sociālā nodrošinājuma tiesību akti bija piemērojami tiem 219 darbiniekiem, kuriem nebija izsniegts E101 sertifikāts.

35

INPS un INAIL iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija).

36

Lai gan pēdējā minētā atzīst Ryanair iesniegto E101 sertifikātu saistošo raksturu, tā tomēr uzskata – tā kā tiesa, kura izskatīja apelācijas sūdzību, pamatojoties uz pašas veikto faktu vērtējumu, ko iesniedzējtiesa nevar apšaubīt, uzskatīja, ka Ryanair iesniegtie E101 sertifikāti patiesībā neattiecās uz visiem 219 darbiniekiem, kuri bija norīkoti darbā Orio al Sērio lidostā visos konkrētajos laikposmos, lai atrisinātu pamatlietas, piemērojamie sociālā nodrošinājuma tiesību akti ir jānosaka saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71.

37

Konkrētāk – iesniedzējtiesai nav skaidrības jautājumā, vai šie tiesību akti ir jānosaka, piemērojot Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktu vai 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) punktu.

38

Tā šajā ziņā norāda, ka 2017. gada 14. septembra spriedumā Nogueira u.c. (C‑168/16 un C‑169/16, EU:C:2017:688), kā arī 2020. gada 2. aprīļa spriedumā CRPNPAC un Vueling Airlines (C‑370/17 un C‑37/18, EU:C:2020:260, 54.–59. punkts) Tiesa ir sniegusi noderīgas norādes, lai novērtētu, vai šajā gadījumā piemērojams Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punkts.

39

Savukārt iesniedzējtiesa pauž šaubas, kā interpretēt jēdzienu “darbinieks[, kas] pamatā ir nodarbināts tajā dalībvalstī, kurā viņš dzīvo,” minētās regulas 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) punkta izpratnē attiecībā uz lidojumu personālu. Tai konkrēti nav skaidrs, vai šis jēdziens ir jāinterpretē pēc analoģijas ar Tiesas sniegto Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunktā ietvertā jēdziena “vieta, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu” interpretāciju, it īpaši 2017. gada 14. septembra spriedumā Nogueira u.c. (C‑168/16 un C‑169/16, EU:C:2017:688, 57. punkts), kurš attiecās uz darba ņēmējiem, kas bija nodarbināti kā aviosabiedrības lidojumu personāla locekļi, vai arī bija nodoti tās rīcībā, un kurā Tiesa atzina, ka šis jēdziens ir jāinterpretē plaši (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 12. septembris, Schlecker, C‑64/12, EU:C:2013:551, 31. punkts un tajā minētā judikatūra), ciktāl tas attiecas uz vietu, kurā vai no kuras darba ņēmējs faktiski veic galveno daļu no saviem pienākumiem pret darba devēju.

40

Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Regulas Nr. 1408/71] 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) punktā ietvertais jēdziens “darbinieks[, kas] pamatā ir nodarbināts tajā dalībvalstī, kurā viņš dzīvo,” var tikt interpretēts atbilstoši [Regulas Nr. 44/2001] 19. panta 2. punkta a) apakšpunktā, runājot par tiesu iestāžu sadarbību civillietās un jurisdikciju, kā arī jurisdikciju attiecībā uz atsevišķiem darba līgumiem, izmantotajam formulējumam “vieta, kur darbinieks pastāvīgi veic darbu”, kas saskaņā ar [2017. gada 14. septembra spriedumu Nogueira u.c. (C‑168/16 un C‑169/16, EU:C:2017:688)] attiecas arī uz aviācijas jomu un apkalpes locekļiem ([Regula Nr. 3922/91])?”

41

Ryanair un Īrija apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams. To ieskatā Ryanair iesniegtie E101 sertifikāti, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir saistoši valsts tiesām, tādējādi ne tiesas, kura izskatīja apelācijas sūdzību, ne iesniedzējtiesas kompetencē atbilstoši Regulai Nr. 1408/71 neesot bijis noteikt sociālā nodrošinājuma tiesību aktus, kas būtu piemērojami 219 darbiniekiem, kuri bija norīkoti darbā Orio al Sērio lidostā.

42

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā noteiktajā procedūrā tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kuras ziņā, ņemot vērā lietas īpatnības, ir noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt savu nolēmumu, un cik atbilstoši ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2016. gada 12. oktobris, Ranks un Vasiļevičs, C‑166/15, EU:C:2016:762, 21. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

43

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesai ir iespējams atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar faktisko situāciju pamatlietās vai pamatlietu priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2016. gada 12. oktobris, Ranks un Vasiļevičs, C‑166/15, EU:C:2016:762, 22. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

44

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka tiesa, kas izskatīja apelācijas sūdzību, tieši atgādināja Tiesas pastāvīgo judikatūru – saskaņā ar kuru E101 sertifikāti ir saistoši valsts tiesām – pirms tā izvērtēja E101 sertifikātus, ko tai bija iesniegusi Ryanair, un secināja, ka nav pierādīts, ka tie attiecās uz visiem 219 darbiniekiem, kuri bija norīkoti darbā Orio al Sērio lidostā visos konkrētajos laikposmos. Līdz ar to minētā tiesa uzskatīja, ka ir jānosaka sociālā nodrošinājuma tiesību akti, kas atbilstoši Regulai Nr. 1408/71 būtu piemērojami tai šo darbinieku daļai, attiecībā uz kuriem nav pierādīta E101 sertifikātu esamība.

45

Tātad pamatlietas attiecas uz jautājumu, kādi sociālā nodrošinājuma tiesību akti konkrētajos laikposmos ir piemērojami Ryanair darbiniekiem, kuri norīkoti darbā Orio al Sērio lidostā un uz kuriem neattiecas Ryanair iesniegtie E101 sertifikāti (turpmāk tekstā – “aplūkotie darba ņēmēji”).

46

Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

47

Iesākumā jākonstatē, ka lai gan formāli iesniedzējtiesa ir ierobežojusi savu jautājumu tikai ar Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) punktā ietvertā jēdziena “darbinieks[, kas] pamatā ir nodarbināts tajā dalībvalstī, kurā viņš dzīvo,” interpretāciju, šāds apstāklis nav šķērslis Tiesai norādīt iesniedzējtiesai visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot lietu, kas ir tās izskatīšanā, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa ir vai nav uz tiem atsaukusies sava jautājuma formulējumā.

48

Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas sniegtās informācijas, it īpaši no iesniedzējtiesas nolēmuma pamatojuma, ir jānošķir Savienības tiesību elementi, kuriem, ņemot vērā strīda priekšmetu, ir nepieciešama interpretācija (spriedums, 2021. gada 8. jūlijs, Staatsanwaltschaft Köln un Bundesamt für Güterverkehr, C‑937/19, EU:C:2021:555, 23. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

49

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietas attiecas uz sociālā nodrošinājuma tiesību aktu noteikšanu, kas konkrētajos laikposmos bija piemērojami aplūkotajiem darba ņēmējiem. Taču, lai gan visā laikposmā, kam ir nozīme tiesvedībā starp INPS un Ryanair un kas ilga no 2006. gada jūnija līdz 2010. gada februārim, Regula Nr. 1408/71 faktiski bija spēkā; tas tā nav attiecībā uz laikposmu, kuram ir nozīme tiesvedībā starp INAIL un Ryanair, proti, no 2008. gada 25. janvāra līdz 2013. gada 25. janvārim. Regula Nr. 1408/71 no 2010. gada 1. maija tika atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 883/2004. Tāpēc, lai noteiktu šajā lietā piemērojamos sociālā nodrošinājuma tiesību aktus, ir jābalstās ne tikai uz Regulu Nr. 1408/71, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa, bet arī uz Regulu Nr. 883/2004 abās tās redakcijās.

50

Līdz ar to uzdotais jautājums ir jāizprot tādējādi, ka tā mērķis būtībā ir saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 un Regulas Nr. 883/2004 abās tās redakcijās atbilstīgajām tiesību normām noteikt, kādi sociālā nodrošinājuma tiesību akti ir piemērojami vienā dalībvalstī reģistrētas aviosabiedrības lidojumu personālam, kuram nav izsniegti E101 sertifikāti, kurš 45 minūtes dienā strādā apkalpes uzņemšanai paredzētā telpā, – kas tiek saukta par crew room un kas ir minētās aviosabiedrības rīcībā citas dalībvalsts teritorijā, kurā ir šī lidojumu personāla dzīvesvieta, – un kurš pārējo darba laiku pavada uz šīs aviosabiedrības gaisa kuģiem.

51

Pirmkārt, ir jānorāda – attiecībā uz Regulu Nr. 1408/71 no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesai nav skaidrības jautājumā, vai pamatlietās piemērojamie sociālā nodrošinājuma tiesību akti ir jānosaka, piemērojot šīs regulas 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktu vai minētās regulas 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) punktu.

52

Ir jāatgādina, ka šajās tiesību normās, kas veido atkāpi no Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā principa, – saskaņā ar kuru uz personu, kas pieder pie ceļojumu vai lidojumu personāla tādā uzņēmumā, kurš uz citu vai sava rēķina nodrošina starptautiskus pasažieru vai preču pārvadājumus pa dzelzceļu, autoceļiem, gaisu vai iekšzemes ūdensceļiem, attiecas tās valsts tiesību akti, kurā atrodas šī uzņēmuma juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, – ir paredzēti atšķirīgi noteikumi, kas ir savstarpēji izslēdzoši. Tikai tad, ja atbilstīgie sociālā nodrošinājuma tiesību akti nevar tikt noteikti atbilstoši minētās regulas 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktam, ir jāpiemēro šīs pašas regulas 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) punkts.

53

Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktu uz personu, kas pieder pie tādas aviosabiedrības lidojumu personāla, kura veic starptautiskus lidojumus, un ko nodarbina filiāle vai pastāvīgā pārstāvniecība, kura šai sabiedrībai ir tādā dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā atrodas tās juridiskā adrese, ir piemērojami tās dalībvalsts tiesību akti, kurā atrodas šī filiāle vai pastāvīgā pārstāvniecība.

54

Tātad minētās normas piemērošanai ir izvirzīta prasība, lai būtu izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi, proti, pirmām kārtām, attiecīgajai aviosabiedrībai ir jābūt filiālei vai pastāvīgajai pārstāvniecībai dalībvalstī, kas nav tā, kurā atrodas tās juridiskā adrese, un, otrām kārtām, aplūkotajai personai ir jābūt nodarbinātai šajā struktūrā (spriedums, 2020. gada 2. aprīlis, CRPNPAC un Vueling Airlines, C‑370/17 un C‑37/18, EU:C:2020:260, 55. punkts).

55

Attiecībā uz pirmo nosacījumu Tiesa ir norādījusi, ka jēdzieni “filiāle” un “pastāvīgā pārstāvniecība” Regulā Nr. 1408/71 nav definēti, taču šajā ziņā Regulā nav arī norādes uz dalībvalstu tiesībām, un tāpēc tie ir jāinterpretē autonomi. Tāpat kā citās Savienības tiesību normās ietverti identiski vai līdzīgi jēdzieni, tie ir jāizprot tādējādi, ka tie apzīmē pakārtota uzņēmuma veidu, kam ir stabils un pastāvīgs raksturs un nolūks veikt efektīvu saimniecisko darbību, un kam šim nolūkam ir organizēti materiālie un cilvēkresursi, kā arī zināma autonomija attiecībā pret galveno uzņēmumu (spriedums, 2020. gada 2. aprīlis, CRPNPAC un Vueling Airlines, C‑370/17 un C‑37/18, EU:C:2020:260, 56. punkts).

56

Attiecībā uz otro nosacījumu Tiesa ir uzsvērusi, ka aviosabiedrības lidojumu personāla darba attiecībām ir būtiska saikne ar vietu, no kuras šis personāls pamatā veic savus pienākumus pret darba devēju. Šī vieta atbilst tai, no kuras minētais personāls veic savus pārvadāšanas uzdevumus, kurā tas atgriežas pēc šo uzdevumu veikšanas, saņem norādījumus par šiem uzdevumiem un organizē savu darbu, kā arī vieta, kurā atrodas darba rīki, un tā var sakrist ar mājas bāzes vietu (spriedums, 2020. gada 2. aprīlis, CRPNPAC un Vueling Airlines, C‑370/17 un C‑37/18, EU:C:2020:260, 57. punkts). Tāpēc Tiesa ir uzskatījusi, ka vieta, kurā bija nodarbināts lidojumu personāls varēja tikt kvalificēta kā filiāle vai pastāvīgā pārstāvniecība Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punkta izpratnē, jo šī vieta atbilda tai, no kuras šis personāls veica galveno daļu no saviem pienākumiem pret darba devēju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, CRPNPAC un Vueling Airlines, C‑370/17 un C‑37/18, EU:C:2020:260, 58. punkts).

57

Tiesa tātad ir balstījusies uz judikatūru par piemērojamo tiesību aktu noteikšanu attiecībā uz atsevišķiem darba līgumiem Regulas Nr. 44/2001 19. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, it īpaši uz 2017. gada 14. septembra spriedumu Nogueira u.c. (C‑168/16 un C‑169/16, EU:C:2017:688). Šajā ziņā, lai noteiktu vietu, no kuras lidojumu personāls veic galveno daļu no saviem pienākumiem pret darba devēju, ir jāizmanto norāžu kopums, ņemot vērā visus apstākļus, kas raksturo darba ņēmēja darbību un kas it īpaši ļauj konstatēt, kurā dalībvalstī atrodas vieta, no kuras darba ņēmējs veic savus pārvadāšanas uzdevumus, kurā tas atgriežas pēc šo uzdevumu veikšanas, saņem norādījumus par šiem uzdevumiem un organizē savu darbu, kā arī vieta, kurā atrodas darba rīki (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, CRPNPAC un Vueling Airlines, C‑370/17 un C‑37/18, EU:C:2020:260, 57. punkts).

58

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka konkrētajos laikposmos Ryanair rīcībā lidostā Orio al Sērio bija apkalpes uzņemšanai paredzēta telpa, kas tika izmantota, lai vadītu un organizētu tā personāla darbu maiņās. Šī telpa bija aprīkota ar datoriem, tālruņiem, faksa aparātiem un plauktiem, lai uzglabātu ar personālu un lidojumiem saistītos dokumentus, to izmantoja viss Ryanair personāls darbībām pirms un pēc katras maiņas (check in un check out, lai reģistrētu ierašanos un aiziešanu, operatīvā instruktāža un gala ziņojums), kā arī saziņai ar personālu, kas atradās Ryanair galvenajā mītnē Dublinā (Īrija). Personālam, kas uz laiku nespēja veikt lidojumus, darbs bija jāveic minētajā telpā. Klātesošā personāla, kā arī lidostā pieejamā personāla references persona, kas koordinēja apkalpju darbu, no savas darba vietas, kura atradās šajā pašā telpā, uzraudzīja lidostā strādājošo personālu un vajadzības gadījumā izsauca dzīvesvietā esošo rezerves personālu. Visbeidzot, Ryanair personāla dzīvesvieta nedrīkstēja būt vairāk nekā stundas attālumā no šīs telpas.

59

Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, ir jāuzskata, ka Ryanair apkalpes uzņemšanai paredzētā telpa, kas atrodas Orio al Sērio lidostā, ir filiāle vai pastāvīgā pārstāvniecība Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punkta izpratnē, kurā aplūkotie darba ņēmēji bija nodarbināti konkrētajos laikposmos, tādējādi daļā no šiem laikposmiem, kurā šī regula bija spēkā, aplūkotajiem darba ņēmējiem saskaņā ar šo tiesību normu bija piemērojami Itālijas sociālā nodrošinājuma tiesību akti.

60

Tātad ir jākonstatē, ka atbilstīgie sociālā nodrošinājuma tiesību akti var tikt noteikti, pamatojoties uz Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktu, un ka minētās regulas 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) punkts nav jāpiemēro.

61

Otrkārt, attiecībā uz Regulu Nr. 883/2004 ir jāuzsver, ka minētajā regulā ar 2009. gadā izdarītajiem grozījumiem – atšķirībā no Regulas Nr. 1408/71 – nebija paredzēti tiesību normu kolīzijas noteikumi konkrēti attiecībā uz lidojumu personālu.

62

Savukārt Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta a) apakšpunktā abās tās redakcijās ir izvirzīts princips, saskaņā ar kuru uz personu, kas parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs, attiecas dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti, ja viņa šajā dalībvalstī veic būtisku savas darbības daļu.

63

Regulas Nr. 987/2009 14. panta 8. punktā ir precizēts, ka, piemērojot Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. un 2. punktu abās tā redakcijās, ar frāzi “veic būtisku savas darbības daļu” dalībvalstī saprot, ka nodarbināta vai pašnodarbināta persona veic kvantitatīvi būtisku visu darbību daļu šajā dalībvalstī, neņemot vērā to, vai tā ir lielākā daļa no šīm darbībām. Lai noteiktu, vai būtiska darbības daļa tiek veikta dalībvalstī, algotas darbības gadījumā tiek ņemts vērā darba laiks un/vai atalgojums. Atbilstība šiem kritērijiem mazāk nekā 25 % apmērā norāda, ka būtisku darbības daļu neveic attiecīgajā dalībvalstī.

64

Šajā gadījumā iesniedzējtiesas nolēmumā nav ietverta informācija par aplūkoto darba ņēmēju atalgojumu. Attiecībā uz minēto darba ņēmēju darba laiku iesniedzējtiesa norāda, ka konkrētajos laikposmos aplūkotie darba ņēmēji dzīvoja Itālijā, strādāja šīs dalībvalsts teritorijā, konkrētāk, apkalpes uzņemšanai paredzētajā telpā, kas atrodas Orio al Sērio lidostā, 45 minūtes dienā, un pārējo darba laiku viņi pavadīja uz Ryanair gaisa kuģiem. Tādējādi, ievērojot, ka aplūkoto darba ņēmēju kopējais ikdienas darba laiks vēl ir jānosaka, nešķiet, ka vismaz 25 % šo darba ņēmēju darba laika būtu ticis pavadīts viņu dzīvesvietas dalībvalstī.

65

Tomēr iesniedzējtiesai, pamatojoties uz iepriekš norādītajiem kritērijiem, būs jāpārbauda, vai konkrētajos laikposmos aplūkotie darba ņēmēji ir vai nav veikuši būtisku savas darbības daļu dalībvalstī, kurā tie dzīvo, proti, Itālijā. Apstiprinošas atbildes gadījumā saskaņā ar Regulu Nr. 883/2004 ar 2009. gadā izdarītajiem grozījumiem būtu jāuzskata, ka uz viņiem kopš 2010. gada 1. maija, kas ir minētās regulas spēkā stāšanās diena, attiecas Itālijas sociālā nodrošinājuma tiesību akti.

66

Noliedzošas atbildes gadījumā būtu jāpiemēro Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta b) apakšpunkts abās tās redakcijās – jo tajā ir paredzēts, ka tad, ja persona, kas darbību nodarbinātas personas statusā veic divās vai vairāk dalībvalstīs, dzīvesvietas dalībvalstī neveic būtisku savas darbības daļu, uz to attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir uzņēmuma vai darba devēja juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, tādējādi no 2010. gada 1. maija aplūkotajiem darba ņēmējiem principā bija piemērojami Īrijas sociālā nodrošinājuma tiesību akti.

67

Tomēr jānorāda, ka šādā gadījumā Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punktā abās tās redakcijās ir paredzēts, ka tad, ja minētās regulas piemērošana izraisa to, ka tiek noteikti sociālā nodrošinājuma tiesību akti, kuri neatbilst tiem, kas piemērojami atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 II sadaļai, attiecīgajam darba ņēmējam turpina piemērot tiesību aktus, kuri viņam bija piemērojami atbilstoši Regulai Nr. 1408/71, ja vien viņš nelūdz uz sevi attiecināt tiesību aktus, kas izriet no Regulas Nr. 883/2004.

68

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma neizriet, ka aplūkotie darba ņēmēji būtu iesnieguši šādus lūgumus, tomēr tas būs jāpārbauda iesniedzējtiesai. Ja šāds lūgums nav iesniegts, aplūkotie darba ņēmēji saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punktu ir jāuzskata par tādiem, kuriem pēc 2010. gada 1. maija joprojām ir piemērojami Itālijas sociālā nodrošinājuma tiesību akti.

69

Treškārt, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 883/2004 ar 2012. gadā izdarītajiem grozījumiem 11. panta 5. punktā ir ietverts jauns tiesību normu kolīzijas noteikums, saskaņā ar kuru pasažieru vai kravas pārvadājumu lidojumu apkalpes un salona apkalpes locekļu darbību uzskata par darbību, ko veic dalībvalstī, kurā atrodas Regulas Nr. 3922/91 III pielikumā definētā mājas bāze.

70

Saskaņā ar minēto pielikumu mājas bāze ir definēta kā ekspluatanta noteikta atrašanās vieta apkalpes loceklim, no kuras apkalpes loceklis parasti sāk un kurā parasti beidz summāro darba laiku vai summāro darba laiku sēriju, un kur ekspluatants parasti neatbild par attiecīgā apkalpes locekļa izmitināšanu.

71

Ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegtās norādes attiecībā uz Ryanair apkalpes uzņemšanai paredzēto telpu, kas atrodas Orio al Sērio lidostā, it īpaši apstākli, ka aplūkotie darba ņēmēji tajā sāka un beidza savu dienu un viņu dzīvesvietai bija jābūt mazāk nekā stundas attālumā no tās, šāda telpa ir jāuzskata par “mājas bāzi” Regulas Nr. 883/2004 ar 2012. gadā izdarītajiem grozījumiem 11. panta 5. punkta izpratnē. Tādējādi no 2012. gada 28. jūnija līdz 2013. gada 25. janvārim saskaņā ar Regulu Nr. 883/2004 ar 2012. gadā izdarītajiem grozījumiem aplūkotajiem darba ņēmējiem bija piemērojami Itālijas sociālā nodrošinājuma tiesību akti.

72

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka sociālā nodrošinājuma tiesību akti, kas konkrētajos laikposmos bija piemērojami Ryanair darbiniekiem, kuri bija norīkoti darbā Orio al Sērio lidostā un uz kuriem neattiecās Ryanair iesniegtie E101 sertifikāti, ir Itālijas tiesību akti, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

73

Tādējādi uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punkts, Regulas Nr. 883/2004 13. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 87. panta 8. punkts tās abās redakcijās, kā arī Regulas Nr. 883/2004 ar 2012. gadā izdarītajiem grozījumiem 11. panta 5. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka sociālā nodrošinājuma tiesību akti, kas piemērojami vienā dalībvalstī reģistrētas aviosabiedrības lidojumu personālam, kuram nav izsniegti E101 sertifikāti, kurš 45 minūtes dienā strādā apkalpes uzņemšanai paredzētā telpā, – kas tiek saukta par crew room un kas ir minētās aviosabiedrības rīcībā citas dalībvalsts teritorijā, kurā ir šī lidojumu personāla dzīvesvieta, – un pārējo darba laiku pavada uz šīs aviosabiedrības gaisa kuģiem, ir šīs pēdējās minētās dalībvalsts tiesību akti.

74

Attiecībā uz pamatlietu pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Padomes Regulas (EEK) Nr. 1408/71 (1971. gada 14. jūnijs) par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 118/97 (1996. gada 2. decembris), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 631/2004 (2004. gada 31. marts), 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punkts un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 988/2009 (2009. gada 16. septembris) un pēc tam – ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 465/2012 (2012. gada 22. maijs), 13. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 87. panta 8. punkts, kā arī Regulas Nr. 883/2004, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 465/2012, 11. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka sociālā nodrošinājuma tiesību akti, kas piemērojami vienā dalībvalstī reģistrētas aviosabiedrības lidojumu personālam, kuram nav izsniegti E101 sertifikāti, kurš 45 minūtes dienā strādā apkalpes uzņemšanai paredzētā telpā, – kas tiek saukta par crew room un kas ir minētās aviosabiedrības rīcībā citas dalībvalsts teritorijā, kurā ir šī lidojumu personāla dzīvesvieta, – un kurš pārējo darba laiku pavada uz šīs aviosabiedrības gaisa kuģiem, ir šīs pēdējās minētās dalībvalsts tiesību akti.