–

ZA, AZ, BX, CV, DU un ET vārdā – A. Hernández Pardo, I. Sobrepera Millet un L. Ruiz Ezquerra, abogados,

–

Repsol Comercial de Productos Petrolíferos SA vārdā – M. P. Arévalo Nieto, Á. Requeijo Pascua un M. Villarrubia García, abogados,

–

Spānijas valdības vārdā – L. Aguilera Ruiz, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – F. Jimeno Fernández un C. Urraca Caviedes, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 101. panta 2. punktu un Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 2. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp ZA, AZ, BX, CV, DU un ET (turpmāk tekstā kopā – “KN mantinieki”), no vienas puses, un Repsol Comercial de Productos Petrolíferos SA (turpmāk tekstā – “Repsol”), no otras puses, par KN mantinieku celtajām prasībām par to līgumu spēkā neesamību, kas ir noslēgti starp viņiem un Repsol, kā arī to zaudējumu atlīdzību, kas esot nodarīti ar šiem līgumiem.

3

Regulas Nr. 1/2003 2. pantā “Pierādīšanas pienākums” ir noteikts:

“Jebkuros valstu vai Kopienas tiesas procesos [LESD 101. un 102. panta] piemērošanai [LESD 101. panta 1. punkta vai 102. panta] pārkāpuma pierādīšanas pienākums ir pusei vai iestādei, kas norāda uz iespējamo pārkāpumu. Uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai, kas vēlas izmantot [LESD 101. panta 3. punkta] priekšrocības, ir pienākums pierādīt, ka minētā punkta nosacījumi ir izpildīti.”

4

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/104/ES (2014. gada 26. novembris) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (OV 2014, L 349, 1. lpp.), 34. apsvērumā ir noteikts:

“Nodrošinot to, lai [Eiropas] Komisija un valstu konkurences iestādes varētu efektīvi un konsekventi piemērot LESD 101. un 102. pantu, visā [Eiropas] Savienībā ir vajadzīga kopēja pieeja tam, kā valstu konkurences iestāžu galīgie nolēmumi par pārkāpumu ietekmē turpmākās zaudējumu atlīdzināšanas prasības. Šādi lēmumi tiek pieņemti tikai pēc tam, kad Komisija ir informēta par paredzēto lēmumu vai, ja nav lēmuma, par jebkādu citu dokumentu, kurā ir norādīta iecerētā rīcības gaita, ievērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 11. panta 4. punktu, un ja Komisija nav atbrīvojusi valsts konkurences iestādi no tās kompetences, uzsākot procedūru saskaņā ar minētās regulas 11. panta 6. punktu. Komisijai būtu jānodrošina Savienības konkurences tiesību aktu konsekventa piemērošana, sniedzot gan divpusēji, gan Eiropas Konkurences iestāžu tīkla satvarā ieteikumus valstu konkurences iestādēm. Lai palielinātu juridisko noteiktību, novērstu LESD 101. un 102. panta nekonsekventu piemērošanu, palielinātu zaudējumu atlīdzināšanas prasību efektivitāti un procesuālo ekonomiju un veicinātu iekšējā tirgus darbību uzņēmumu un patērētāju labā, turpmākajās prasībās par zaudējumu atlīdzināšanu nevajadzētu vēlreiz apstrīdēt valsts konkurences iestādes vai pārsūdzības tiesas galīgajā lēmumā ietverto konstatējumu par LESD 101. vai 102. panta pārkāpumu. Tādēļ šāds konstatējums būtu uzskatāms par neapgāžami pierādītu zaudējumu atlīdzināšanas prasībās, kas saistībā ar minēto pārkāpumu celtas valsts konkurences iestādes vai pārsūdzības tiesas dalībvalstī. Tomēr attiecīgā konstatējuma spēkam būtu jāattiecas tikai uz pārkāpuma raksturu un tā materiālo, personas, laika un teritoriālo darbības jomu, kā to noteikusi konkurences iestāde vai pārsūdzības tiesa, īstenojot savu jurisdikciju. Ja lēmumā konstatēts, ka valsts konkurences tiesību akti ir pārkāpti gadījumos, kad vienā un tajā pašā lietā paralēli piemēro Savienības un valsts konkurences tiesību aktus, minētais pārkāpums arī būtu jāuzskata par neapgāžami pierādītu.”

5

Šīs direktīvas 1. pantā “Priekšmets un darbības joma” ir noteikts:

“1.   Šajā direktīvā ir paredzēti konkrēti noteikumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka ikviena persona, kurai ir nodarīts kaitējums, jo uzņēmums vai uzņēmumu apvienība ir pārkāpis konkurences tiesību aktus, var efektīvi īstenot tiesības prasīt pilnīgu atlīdzinājumu par šo kaitējumu no minētā uzņēmuma vai apvienības. Tajā ir paredzēti noteikumi, ar kuriem veicina godīgu konkurenci iekšējā tirgū un likvidē šķēršļus iekšējā tirgus pienācīgai darbībai, visā Savienībā nodrošinot līdzvērtīgu aizsardzību ikvienai personai, kurai nodarīts šāds kaitējums.

2.   Šajā direktīvā ir paredzēti noteikumi, ar kuriem koordinē konkurences noteikumu izpildi, ko veic konkurences iestādes, un minēto noteikumu izpildi zaudējumu atlīdzināšanas prasībās, kas celtas valstu tiesās.”

6

Minētās direktīvas 9. pantā “Valstu nolēmumu spēks” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka valsts konkurences iestādes vai pārsūdzības tiesas galīgajā nolēmumā konstatētais konkurences tiesību pārkāpums tiek uzskatīts par neapstrīdami pierādītu attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanas prasību, kas celta to valsts tiesās saskaņā ar LESD 101. vai 102. pantu vai valstu konkurences tiesībām.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka 1. punktā minēto galīgo nolēmumu, kas pieņemts citā dalībvalstī, saskaņā ar valsts tiesību aktiem var iesniegt to valsts tiesā vismaz kā pirmšķietamu pierādījumu par to, ka ir noticis konkurences tiesību pārkāpums, un vajadzības gadījumā var izvērtēt kopā ar citiem pušu iesniegtajiem pierādījumiem.

3.   Šis pants neskar LESD 267. pantā noteiktās tiesības un pienākumus.”

7

Šīs direktīvas 21. panta “Transponēšana” 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2016. gada 27. decembrim. Dalībvalstis tūlīt dara Komisijai zināmus minēto noteikumu tekstus.

Kad dalībvalstis pieņem minētos pasākumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.”

8

Šīs direktīvas 22. pantā “Piemērošana laikā” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka valsts pasākumi, kas pieņemti, ievērojot 21. pantu, lai izpildītu šīs direktīvas materiālos noteikumus, netiek piemēroti ar atpakaļejošu spēku.

2.   Dalībvalsts nodrošina, ka jebkuri valsts pasākumi, kas pieņemti, ievērojot 21. pantu, un kas nav 1. punktā minētie, netiek piemēroti zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kas valsts tiesā celtas pirms 2014. gada 26. decembra.”

9

2007. gada 3. jūlijaLey 15/2007 de Defensa de la Competencia (Likums 15/2007 par konkurences aizsardzību; 2007. gada 4. jūlijaBOE Nr. 159, 28848. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar 2017. gada 26. maijaReal Decreto‑ley 9/2017, por el que se transponen directivas de la Unión Europea en los ámbitos financiero, mercantil y sanitario, y sobre el desplazamiento de trabajadores (Karaļa dekrētlikums 9/2017 par Eiropas Savienības direktīvu finanšu, tirdzniecības un veselības, kā arī darba ņēmēju norīkošanas darbā jomā transponēšanu; 2017. gada 27. maijaBOE Nr. 126, 42820. lpp.), 75. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Konkurences tiesību pārkāpums, kas konstatēts ar Spānijas konkurences iestādes vai Spānijas pārsūdzības iestādes galīgu lēmumu, tiek uzskatīts par neapstrīdami pierādītu saistībā ar Spānijas tiesā celtu prasību par zaudējumu atlīdzību.”

10

KN mantiniekiem pieder KN uzbūvēta degvielas uzpildes stacija. Laikposmā no 1987. līdz 2009. gadam KN vai tā mantinieki, no vienas puses, un Repsol, no otras puses, noslēdza vairākus ekskluzīvus līgumus par degvielas piegādi.

11

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka divi pirmie līgumi, kas noslēgti 1987. gada 1. jūlijā un 1996. gada 1. februārī, bija “tālākpārdošanas līgumi”, saskaņā ar kuriem īpašumtiesības uz Repsol piegādāto degvielu tika nodotas KN vai KN mantiniekiem līdz ar tās iepildīšanu attiecīgās degvielas uzpildes stacijas tvertnē. Šajos līgumos bija paredzēts, ka uzpildes stacijas operatora atlīdzību veido komisijas maksa, ko tas varēja piemērot degvielas mazumtirdzniecības cenai, ko bija ieteikusi Repsol.

12

1999. gada 27. aprīlīAsociación de Propietarios de Estaciones de Servicio y Unidades de Suministro de Andalucía (Andalūzijas degvielas uzpildes staciju un apgādes vienību īpašnieku asociācija, Spānija) kompetentajām iestādēm iesniedza sūdzību par vairākām naftas pārstrādes sabiedrībām, tostarp Repsol, par valsts un Kopienu konkurences tiesību pārkāpumu.

13

Ar 2001. gada 11. jūlija lēmumu (turpmāk tekstā – “2001. gada lēmums”) Tribunal de Defensa de la Competencia (Konkurences aizsardzības tiesa, Spānija) konstatēja, ka, līgumiskajās attiecībās ar noteiktām Spānijas degvielas uzpildes stacijām noteikdama degvielas mazumtirdzniecības cenas, Repsol ir pārkāpusi konkurences tiesību normas. Šī tiesa uzdeva Repsol izbeigt šo pārkāpumu.

14

Šis lēmums, kura spēkā esamību Repsol apstrīdēja, tika apstiprināts ar Audiencia Nacional (Valsts mēroga lietu tiesa, Spānija) 2007. gada 11. jūlija spriedumu. Repsol šo spriedumu pārsūdzēja Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija), kura ar 2010. gada 17. novembra spriedumu šo pārsūdzību noraidīja. Līdz ar to 2001. gada lēmums kļuva galīgs.

15

2001. gada 22. februārī, 2006. gada 22. februārī un 2009. gada 17. jūlijā KN mantinieki noslēdza trīs citus līgumus ar Repsol. Šajos pēdējos minētajos līgumos, kas arī bija tālākpārdošanas līgumi, bija paredzētas ekskluzīvas apgādes saistības par labu šai sabiedrībai.

16

Pēc Comisión Nacional de la Competencia (Valsts konkurences komisija, Spānija) veiktās izmeklēšanas šī iestāde 2009. gada 30. jūlijā pieņēma lēmumu (turpmāk tekstā – “2009. gada lēmums”), ar kuru tā piemēroja sodu noteiktām naftas pārstrādes sabiedrībām, tostarp Repsol, par to, ka tās netieši noteica attiecīgo uzpildes staciju piemēroto degvielas mazumtirdzniecības cenu. Minētā iestāde konstatēja, ka Repsol ir pārkāpusi EKL 81. panta 1. punktu (tagad – LESD 101. panta 1. punkts) un 1989. gada 17. jūlijaLey 16/1989 de Defensa de la Competencia (Likums 16/1989 par konkurences aizsardzību; 1989. gada 18. jūlijaBOE Nr. 170, 22747. lpp.) 1. pantu.

17

2009. gada lēmums, par kuru tika celta atcelšanas prasība, tika apstiprināts ar Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) 2015. gada 22. maija un 2. jūnija spriedumiem un kļuva galīgs.

18

Uzraudzības procedūrā Valsts konkurences komisija pieņēma trīs lēmumus, ar kuriem tā konstatēja, ka Repsol līdz 2019. gadam turpinājusi pārkāpt konkurences tiesību normas.

19

Šādos apstākļos saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu KN mantinieki, ņemot vērā 2001. un 2009. gada lēmumus, cēla prasības iesniedzējtiesā Juzgado de lo Mercantil no 2 de Madrid (Madrides Komerclietu tiesa Nr. 2, Spānija), pirmkārt, par līgumu, kas ir noslēgti ar Repsol, atzīšanu par spēkā neesošiem, pamatojoties uz to, ka, pārkāpjot LESD 101. panta 1. punktu, šī sabiedrība bija noteikusi attiecīgā kurināmā un degvielas mazumtirdzniecības cenu, un, otrkārt, par zaudējumu atlīdzību, lai tiktu atlīdzināts ar šiem līgumiem – kā tiek apgalvots – nodarītais kaitējums. Lai pierādītu attiecīgā pārkāpuma esamību, KN mantinieki šo prasību ietvaros balstās uz 2001. un 2009. gada lēmumiem.

20

Iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 2. pantu LESD 101. panta pārkāpuma pierādīšanas pienākums ir tam, kurš uz to norāda.

21

Otrkārt, tā norāda, ka principā saskaņā ar Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punktu prasībā par zaudējumu atlīdzību, kas celta, ņemot vērā valsts konkurences iestādes lēmumu, kurš ir kļuvis galīgs, attiecīgais prasītājs var izpildīt savu pierādīšanas pienākumu, kas tam uzlikts attiecībā uz pārkāpuma esamību, pierādot, ka šis lēmums attiecas tieši uz konkrētajām līgumattiecībām.

22

Tomēr saskaņā ar valsts judikatūru saistībā ar tādu prasību par spēkā neesamības atzīšanu atbilstoši LESD 101. panta 2. punktam kā tā, kādu ir cēluši KN mantinieki, valsts konkurences iestādes galīgajam lēmumam netiekot piešķirtas nekādas saistošas sekas, ja nav pierādīts, ka šajā lēmumā konstatētais pārkāpums un apgalvotais pārkāpums, kas ir šīs prasības priekšmets, ir viens un tas pats, un ka šajā pārkāpumā cietušais ir prasītājs, nevis cita persona.

23

Tādējādi esot jāveic līgumattiecību, kas ir strīda priekšmets, individuāla analīze un jāpierāda, ka tieši prasītājs – degvielas uzpildes stacijas operators, nevis kāda cita persona – ir cietušais cenu noteikšanas praksē.

24

Iesniedzējtiesa precizē, ka saskaņā ar valsts judikatūru, ja nesakrīt it īpaši valsts konkurences iestādes galīgajā lēmumā konstatētais pārkāpums un pārkāpums, par kuru ir celta prasība par spēkā neesamības atzīšanu saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu, šāds lēmums nav pat netiešs pierādījums par konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību.

25

Tādējādi šajā lietā, lai panāktu tāda lēmuma pieņemšanu, ar kuru tiek konstatēta pamatlietā aplūkojamo līgumu spēkā neesamība, KN mantiniekiem esot no jauna jāiesniedz šajā tiesā pierādījumi, kas iesniegti valsts konkurences iestāžu izskatītajā administratīvajā lietā.

26

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa uzskata, ka, liedzot jebkādu saistošu spēku valsts konkurences iestādes galīgajiem lēmumiem, tiktu atstāti spēkā līgumi, ar kuriem tiek pārkāpts LESD 101. pants.

27

Šī tiesa uzskata, ka, ja KN mantiniekiem izdotos pierādīt, ka laika un teritoriālā ziņā šie līgumi atbilst praksei, kuru valstu konkurences iestādes ir sankcionējušas ar saviem galīgajiem lēmumiem, kā arī šo iestāžu izskatīto līgumu veidam, būtu jāuzskata, ka viņi ir izpildījuši viņiem ar Regulas Nr. 1/2003 2. pantu uzlikto pierādīšanas pienākumu un tātad – ka viņiem ir izdevies pierādīt LESD 101. panta pārkāpuma esamību, kas ir viņu prasības priekšmets.

28

Šajos apstākļos Juzgado de lo Mercantil no 2 de Madrid (Madrides Komerclietu tiesa Nr. 2, Spānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29

Iesniedzējtiesa atsaucas uz Direktīvu 2014/104, it īpaši uz tās 9. panta 1. punktu. Tomēr šī tiesību norma varētu būt nozīmīga pamatlietas atrisināšanai tikai tad, ja šis strīds ietilptu tās materiālajā piemērošanas jomā un piemērošanas laikā jomā.

30

Šajā ziņā attiecībā uz Direktīvas 2014/104 9. panta materiālo piemērošanas jomu ir jānorāda, kā izriet no šīs direktīvas nosaukuma un tās 1. panta “Priekšmets un darbības joma”, ka minētajā direktīvā ir paredzēti konkrēti noteikumi, kas reglamentē prasības par zaudējumu atlīdzību, kuras valsts līmenī celtas par dalībvalstu un Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumiem.

31

No tā izriet, ka Direktīvas 2014/104, tostarp tās 9. panta, materiālā piemērošanas joma attiecas tikai uz tām prasībām par zaudējumu atlīdzību, kas celtas par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, un tādējādi tā neattiecas uz citiem prasību veidiem, kuru priekšmets ir konkurences tiesību normu pārkāpumi, tādiem kā, piemēram, saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu celtās prasības par spēkā neesamības atzīšanu.

32

No tā izriet, ka KN mantinieku saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu celtā prasība par spēkā neesamības atzīšanu neietilpst Direktīvas 2014/104 materiālās piemērošanas jomā.

33

Attiecībā uz šīs direktīvas 9. panta 1. punkta piemērojamību laikā KN mantinieku prasībai par zaudējumu atlīdzību ir jāatgādina, ka, lai noteiktu minētās direktīvas tiesību normu piemērojamību laikā, ir jānosaka, pirmkārt, vai attiecīgā tiesību norma ir vai nav materiālā tiesību norma (spriedums, 2022. gada 22. jūnijs, Volvo un DAF Trucks, C‑267/20, EU:C:2022:494, 38. punkts).

34

Gadījumā, ja Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punkts tiktu kvalificēts kā “materiālais noteikums”, un tā kā šajā lietā nav strīda par to, ka šī direktīva Spānijas tiesībās ir transponēta piecus mēnešus pēc tās 21. pantā paredzētā transponēšanas termiņa beigām, jo Karaļa dekrētlikums 9/2017, ar kuru ir transponēta minētā direktīva, stājās spēkā 2017. gada 27. maijā, būtu jāpārbauda, otrkārt, vai pamatlietā aplūkotā situācija, ciktāl to nevar kvalificēt kā jaunu, ir radusies pirms šīs pašas direktīvas transponēšanas termiņa beigām, proti, 2016. gada 27. decembra, vai arī tā turpināja radīt sekas pēc šī termiņa beigām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. jūnijs, Volvo un DAF Trucks, C‑267/20, EU:C:2022:494, 42. un 48. punkts).

35

Savukārt, ja šī tiesību norma ir kvalificēta kā “procesuālais noteikums”, attiecīgajai tiesiskajai situācijai tā ir piemērojama no tās spēkā stāšanās dienas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Jumbocarry Trading, C‑39/20, EU:C:2021:435, 28. punkts).

36

Pirmkārt, attiecībā uz to, vai Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punktam ir materiāls raksturs, ir jāatgādina, ka no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka dalībvalstis nodrošina, ka valsts konkurences iestādes vai pārsūdzības tiesas galīgajā nolēmumā konstatētais konkurences tiesību pārkāpums tiek uzskatīts par neapstrīdami pierādītu attiecībā uz prasību par zaudējumu atlīdzību, kas celta to valsts tiesās saskaņā ar LESD 101. vai 102. pantu vai valstu konkurences tiesībām.

37

No minētās tiesību normas formulējuma izriet, ka ar to būtībā valsts konkurences iestādes galīgajiem lēmumiem vai attiecīgā gadījumā – pārsūdzības tiesas nolēmumiem, ar kuriem tiek konstatēti konkurences tiesību pārkāpumi, tiek piešķirts saistošs spēks saistībā ar prasībām par zaudējumu atlīdzību, kas celtas tās pašas dalībvalsts tiesā, kurā šī iestāde īsteno savu kompetenci.

38

It īpaši Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punktā ir noteikta neatspēkojama prezumpcija par konkurences tiesību pārkāpuma esamību.

39

Kā izriet no Tiesas judikatūras, tā kā konkurences tiesību pārkāpuma esamība, ar šo pārkāpumu radītā kaitējuma esamība, cēloņsakarība starp šo kaitējumu un minēto pārkāpumu, kā arī šī pārkāpuma izdarītāja identitāte ir daļa no nepieciešamajiem elementiem, kuriem ir jābūt cietušās personas rīcībā, lai celtu prasību par zaudējumu atlīdzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. jūnijs, Volvo un DAF Trucks, C‑267/20, EU:C:2022:494, 60. punkts), ir jāuzskata, ka Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punkts attiecas uz viena no civiltiesiskās atbildības par konkurences tiesību normu pārkāpumiem pamatelementiem esamību un līdz ar to, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 64. punktā, tas ir jākvalificē kā materiālā tiesību norma.

40

Tādējādi ir jāuzskata, ka Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punktam ir materiāls raksturs šīs direktīvas 22. panta 1. punkta izpratnē.

41

Kā izriet no šī sprieduma 34. punkta, lai noteiktu Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punkta piemērojamību laikā, ir jāpārbauda, otrkārt, vai pamatlietā aplūkojamā situācija ir radusies pirms šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām vai arī tā turpina radīt sekas pēc šī termiņa beigām.

42

Šajā nolūkā ir jāņem vērā Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punkta raksturs un darbības mehānisms (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. jūnijs, Volvo un DAF Trucks, C‑267/20, EU:C:2022:494, 49. un 100. punkts).

43

Kā izriet no šī sprieduma 38. punkta, ar šo tiesību normu ir noteikta prezumpcija, saskaņā ar kuru valsts konkurences iestādes galīgajā lēmumā vai pārsūdzības tiesas nolēmumā konstatētais konkurences tiesību pārkāpums ir jāuzskata par neapstrīdami pierādītu saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību par konkurences tiesību pārkāpumu, kas, ņemot vērā šādus lēmumus, celta tās pašas dalībvalsts tiesā, kurā šī iestāde un šī pārsūdzības tiesa īsteno savu kompetenci.

44

Tā kā fakts, ko Savienības likumdevējs ir identificējis kā tādu, kas ļauj uzskatīt, ka attiecīgais pārkāpums ir neapstrīdami pierādīts attiecīgās prasības par zaudējumu atlīdzību vajadzībām, ir datums, kurā attiecīgais lēmums ir kļuvis galīgs, ir jāpārbauda, vai šis datums ir pirms Direktīvas 2014/104 transponēšanas termiņa beigām, jo šī direktīva šajā termiņā nav transponēta Spānijas tiesībās.

45

Šajā lietā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, pirmkārt, ka 2001. gada lēmums ir kļuvis galīgs līdz ar Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) 2010. gada 17. novembra spriedumu. Otrkārt, 2009. gada nolēmums ir kļuvis galīgs līdz ar Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) 2015. gada 22. maija un 2. jūnija spriedumiem. Tādējādi šie lēmumi ir kļuvuši galīgi pirms Direktīvas 2014/104 transponēšanas termiņa beigām. No tā izriet, ka pamatlietā aplūkotās situācijas ir radušās.

46

Līdz ar to, ņemot vērā Direktīvas 2014/104 22. panta 1. punktu, ir jāuzskata, ka šīs direktīvas 9. panta 1. punkts ratione temporis nav piemērojams prasībām par zaudējumu atlīdzību, kas celtas, ņemot vērā valstu konkurences iestāžu lēmumus, kuri ir kļuvuši galīgi pirms minētās direktīvas transponēšanas termiņa beigām.

47

Šādos apstākļos šajā lietā ir jāizskata valsts tiesiskais regulējums, kā to ir interpretējušas kompetentās valsts tiesas, it īpaši ņemot vērā LESD 101. pantu, kā tas ir īstenots ar Regulas Nr. 1/2003 2. pantu.

48

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 101. pants, kā tas ir īstenots ar Regulas Nr. 1/2003 2. pantu un lasot to kopsakarā ar efektivitātes principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar valsts konkurences iestādes lēmumu konstatētais konkurences tiesību pārkāpums, par kuru kompetentajās valsts tiesās ir celta atcelšanas prasība, bet kurš ir kļuvis galīgs pēc tam, kad šīs tiesas to ir apstiprinājušas, prasītājam ir jāuzskata par pierādītu saistībā gan ar prasību par spēkā neesamības atzīšanu saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu, gan ar prasību par zaudējumu atlīdzību par LESD 101. panta pārkāpumu, kamēr nav pierādīts pretējais, tādējādi pārnesot uz atbildētāju minētajā 2. pantā definēto pierādīšanas pienākumu, ciktāl apgalvotā pārkāpuma, kas ir šo prasību priekšmets, piemērojamība laikā un teritoriālā piemērojamība sakrīt ar šajā lēmumā konstatētā pārkāpuma piemērojamību laikā un teritoriālo piemērojamību.

49

Saskaņā ar iedibināto judikatūru Savienības tiesības privātpersonām ne tikai uzliek pienākumus, bet to mērķis ir arī radīt tiesības, kas ir daļa no privātpersonu tiesību un pienākumu kopuma. Šīs tiesības rodas ne tikai tad, ja tās ir tieši piešķirtas ar Līgumiem, bet tās izriet arī no pienākumiem, kas Līgumos ir tieši un skaidri noteikti gan privātpersonām, gan dalībvalstīm un arī Savienības iestādēm (spriedums, 2021. gada 11. novembris, Stichting Cartel Compensation un Equilib Netherlands, C‑819/19, EU:C:2021:904, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

50

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 101. panta 1. punktam un 102. pantam ir tieša iedarbība attiecībās starp privātpersonām, un tas attiecīgajiem tiesību subjektiem rada tiesības, kuras ir jāaizsargā valstu tiesām (spriedums, 2019. gada 14. marts, Skanska Industrial Solutions u.c., C‑724/17, EU:C:2019:204, 24. punkts).

51

Šo tiesību normu pilnīga efektivitāte un it īpaši tajās noteikto aizliegumu lietderīgā iedarbība tiktu apdraudēta, ja jebkura persona nevarētu prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kuri tai radušies tāda līguma vai rīcības dēļ, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 14. marts, Skanska Industrial Solutions u.c., C‑724/17, EU:C:2019:204, 25. punkts, un 2019. gada 28. marts, Cogeco Communications, C‑637/17, EU:C:2019:263, 39. punkts).

52

Proti, valstu tiesās celtās prasības par zaudējumu atlīdzību par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu nodrošina LESD 101. panta pilnīgu efektivitāti, it īpaši tā 1. punktā noteiktā aizlieguma lietderīgo iedarbību, un tādējādi pastiprina Savienības konkurences tiesību normu praktisko darbību, jo tās var atturēt no nolīgumiem vai darbībām, kuras bieži vien ir slēptas un kuras var ierobežot vai izkropļot konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 11. novembris, Stichting Cartel Compensation un Equilib Netherlands, C‑819/19, EU:C:2021:904, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

53

Kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 82. punktā, tas pats attiecas uz prasībām par spēkā neesamības atzīšanu, kas celtas saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu.

54

Tātad ikvienai personai ir tiesības vērsties tiesā par LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu un līdz ar to atsaukties uz nolīguma vai lēmuma, kas ir aizliegti ar šo tiesību normu, spēkā neesamību, kura paredzēta LESD 101. panta 2. punktā, kā arī prasīt atlīdzināt nodarīto kaitējumu, ja starp minēto kaitējumu un šo nolīgumu vai lēmumu pastāv cēloņsakarība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 11. novembris, Stichting Cartel Compensation un Equilib Netherlands, C‑819/19, EU:C:2021:904, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

55

Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, valstu tiesām, kurām atbilstoši to kompetencei ir jāpiemēro Savienības tiesību normas, ir jānodrošina ne vien šo tiesību normu pilnīga iedarbība, bet arī ir jāaizsargā tiesības, kas ar tām piešķirtas privātpersonām. Tieši šīm tiesām ir uzticēts nodrošināt tiesisko aizsardzību, kas attiecīgajām privātpersonām izriet no Savienības tiesību normu tiešās iedarbības (spriedums, 2021. gada 11. novembris, Stichting Cartel Compensation un Equilib Netherlands, C‑819/19, EU:C:2021:904, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

56

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 2. pantu visos procesos LESD 101. un 102. panta piemērošanai neatkarīgi no tā, vai runa ir par valsts vai Savienības procesiem, LESD 101. panta 1. punkta vai 102. panta pārkāpuma pierādīšanas pienākums ir tai pusei vai iestādei, kas norāda uz iespējamo pārkāpumu.

57

Lai gan Regulas Nr. 1/2003 2. pantā ir tieši reglamentēts pierādīšanas pienākums, tostarp situācijās, kurās prasības par spēkā neesamības atzīšanu saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu un/vai prasības par zaudējumu atlīdzību par konkurences tiesību pārkāpumu tiek celtas, ņemot vērā tādu valsts konkurences iestādes galīgo lēmumu kā tie, kas tiek aplūkoti pamatlietā, tomēr Regulā Nr. 1/2003 nav ietverti noteikumi par šo lēmumu sekām šo divu veidu prasību ietvaros.

58

Nepastāvot Savienības tiesiskajam regulējumam attiecīgajā jomā, kas būtu piemērojams ratione materiae vai ratione temporis, katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jānosaka noteikumi, ar kādiem īstenojamas tiesības prasīt, lai tiktu konstatēta nolīgumu vai lēmumu spēkā neesamība saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu, kā arī tiesības uz to zaudējumu atlīdzību, kas radušies LESD 101. panta pārkāpuma dēļ, tostarp noteikumi par valsts konkurences iestāžu galīgo lēmumu saistošajām sekām, ceļot šāda veida prasības, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. marts, Cogeco Communications, C‑637/17, EU:C:2019:263, 42. punkts).

59

Tādējādi noteikumi, kas piemērojami prasībām, kuras ir paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kādas attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesību tiešās iedarbības, nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām saistībā ar valsts iekšējām tiesībām (līdzvērtības princips), ne arī padarīt par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips) (spriedums, 2019. gada 28. marts, Cogeco Communications, C‑637/17, EU:C:2019:263, 43. punkts).

60

It īpaši šī sprieduma 58. punktā minētie noteikumi nedrīkst apdraudēt LESD 101. un 102. panta efektīvu piemērošanu un tie ir jāpielāgo ar konkurences tiesībām saistīto lietu īpatnībām, saistībā ar kurām principā ir jāveic sarežģīta faktu un ekonomiskā analīze (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. marts, Cogeco Communications, C‑637/17, EU:C:2019:263, 44., 46. un 47. punkts).

61

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 91. un 92. punktā, tiesību uz zaudējumu atlīdzību saistībā ar LESD 101. panta pārkāpumiem īstenošana būtu pārmērīgi apgrūtināta, ja konkurences iestādes galīgajiem lēmumiem nebūtu atzīta nekāda iedarbība attiecībā uz civilprasībām par zaudējumu atlīdzību vai prasībām par tādu nolīgumu vai lēmumu spēkā neesamību, kas ir aizliegti saskaņā ar šo pantu.

62

Tādējādi, lai nodrošinātu LESD 101. un 102. panta efektīvu piemērošanu, it īpaši saistībā ar prasībām par spēkā neesamības atzīšanu, kas celtas saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu, un prasībām par zaudējumu atlīdzību par konkurences noteikumu pārkāpumu, kas celtas, ņemot vērā valsts konkurences iestādes lēmumu, par kuru kompetentajās valsts tiesās ir celta atcelšanas prasība, bet kurš ir kļuvis galīgs pēc tam, kad šīs tiesas to ir apstiprinājušas, un kuru vairs nevar pārsūdzēt, izmantojot parastos tiesību aizsardzības līdzekļus, ir jāuzskata, ka it īpaši tiesvedībās par šādām prasībām, kas ir uzsāktas tās pašas dalībvalsts tiesā, kurā šī iestāde īsteno savas pilnvaras, konkurences tiesību pārkāpuma konstatēšana, ko veic minētā iestāde, pierāda šī pārkāpuma esamību, kamēr nav sniegts pierādījums par pretējo, un tas ir jāveic atbildētājam, ja vien tā raksturs, kā arī tā materiālais, personas, laika un teritoriālais tvērums atbilst šajā lēmumā konstatētā pārkāpuma raksturam un materiālajam, personas, laika un teritoriālajam tvērumam.

63

Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka šādu tiesvedību vajadzībām šādā lēmumā konstatēta Savienības konkurences tiesību pārkāpuma esamība ir jāuzskata par pierādītu no prasītāja puses, kamēr nav sniegts pierādījums par pretējo, tādējādi pārnesot Regulas Nr. 1/2003 2. pantā definēto pierādīšanas pienākumu uz atbildētāju, ja vien apgalvoto pārkāpumu, kas ir prasītāja celto prasību priekšmets, raksturs, kā arī materiālais, personas, laika un teritoriālais tvērums atbilst minētajā lēmumā konstatētā pārkāpuma raksturam un materiālajam, personas, laika un teritoriālajam tvērumam.

64

Turklāt, ja šāda veida lēmumā konstatētā pārkāpuma un pārkāpuma, kas ir attiecīgās prasības priekšmets, raksturs, juridiskā kvalifikācija, ilgums un teritoriālais apjoms sakrīt tikai daļēji, šādā lēmumā ietvertie konstatējumi ne obligāti ir tādi, kam nav nekādas nozīmes, bet tie veido norādi uz to faktu esamību, uz kuriem attiecas šie konstatējumi, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 97. punktā.

65

Šajā lietā iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai KN mantinieki ir pierādījuši, ka viņu situācija ietilpst 2001. un 2009. gada lēmumu piemērošanas jomā un it īpaši, ka apgalvoto pārkāpumu, uz kuriem attiecas viņu prasība par spēkā neesamības atzīšanu un prasība par zaudējumu atlīdzību, kas ir celtas, ņemot vērā šos galīgos lēmumus, raksturs un materiālais, personas, laika un teritoriālais tvērums atbilst šajos lēmumos konstatēto pārkāpumu raksturam un tvērumam.

66

Ja tas tā nav un ja minētajos lēmumos konstatētie pārkāpumi tikai ierobežotā mērā pārklājas ar pārkāpumiem, kas tiek izvirzīti KN mantinieku celtajās prasībās, uz šiem lēmumiem var atsaukties kā uz norādēm par to faktu esamību, uz kuriem attiecas šajos lēmumos ietvertie konstatējumi.

67

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 101. pants, kā tas ir īstenots ar Regulas Nr. 1/2003 2. pantu un lasot to kopsakarā ar efektivitātes principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar valsts konkurences iestādes lēmumu konstatētais konkurences tiesību pārkāpums, par kuru kompetentajās valsts tiesās ir celta atcelšanas prasība, bet kurš ir kļuvis galīgs pēc tam, kad šīs tiesas to ir apstiprinājušas, prasītājam ir jāuzskata par pierādītu saistībā gan ar prasību par spēkā neesamības atzīšanu saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu, gan ar prasību par zaudējumu atlīdzību par LESD 101. panta pārkāpumu, kamēr nav pierādīts pretējais, tādējādi minētajā 2. pantā definēto pierādīšanas pienākumu pārnesot uz atbildētāju, ciktāl apgalvotā pārkāpuma, kas ir šo prasību priekšmets, raksturs, kā arī tā materiālais, personas, laika un teritoriālais tvērums sakrīt ar minētajā lēmumā konstatētā pārkāpuma raksturu, kā arī tā materiālo, personas, laika un teritoriālo tvērumu.

68

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 101. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, ciktāl prasītājam ir izdevies pierādīt, ka pastāv šī panta pārkāpums, par kuru ir celta tā prasība par spēkā neesamības atzīšanu saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu, kā arī tā prasība par zaudējumu atlīdzību, kas celta, lai tiktu atlīdzināti šī pārkāpuma rezultātā nodarītie zaudējumi, nolīgumi, uz kuriem attiecas šīs prasības un ar kuriem ir pārkāpts LESD 101. pants, ir pilnībā spēkā neesoši ipso iure.

69

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu nolīgumi vai lēmumi, kas ir aizliegti saskaņā ar šo pantu, automātiski nav spēkā.

70

Šī spēkā neesamība, uz kuru ikviens var atsaukties, tiesām ir jāpiemēro, ja iestājas LESD 101. panta 1. punktā noteiktie nosacījumi un ja attiecīgais nolīgums nedod pamatu izņēmuma piešķiršanai atbilstoši LESD 101. panta 3. punktam. Tā kā LESD 101. panta 2. punktā norādītā spēkā neesamība ir absolūta, nolīgumi, kas atbilstoši šai tiesību normai ir spēkā neesoši, nav spēkā starp līgumslēdzējām pusēm un uz tiem nevar atsaukties attiecībā pret trešām personām. Turklāt šī spēkā neesamība var skart visas attiecīgā nolīguma vai lēmuma pagātnes vai nākotnes sekas (spriedums, 2001. gada 20. septembris, Courage un Crehan, C‑453/99, EU:C:2001:465, 22. punkts).

71

LESD 101. panta 2. punktā paredzētā spēkā neesamība ipso iure attiecas tikai uz līgumiskiem noteikumiem, kas nav saderīgi ar LESD 101. panta 1. punktu. Šīs spēkā neesamības sekas attiecībā uz visiem pārējiem nolīguma elementiem neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā. Šīs sekas valsts tiesai ir jāizvērtē saskaņā ar tās atrašanās vietas dalībvalsts tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1983. gada 14. decembris, Société de vente de ciments et bétons de l’Est, 319/82, EU:C:1983:374, 12. punkts).

72

Valsts tiesai saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesībām ir jāizvērtē atsevišķu līguma noteikumu iespējamās spēkā neesamības saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu tvērums un sekas attiecībā uz visām līgumattiecībām (spriedums, 1986. gada 18. decembris, VAG France, 10/86, EU:C:1986:502, 15. punkts).

73

Tādējādi LESD 101. panta 2. punktā paredzētā spēkā neesamība ipso iure ir piemērojama tikai tiem nolīguma elementiem, kas ir aizliegti ar LESD 101. panta 1. punktu. Nolīgums kopumā ir spēkā neesošs tikai tad, ja šie elementi nav nodalāmi no paša nolīguma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1991. gada 28. februāris, Delimitis, C‑234/89, EU:C:1991:91, 40. punkts).

74

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka LESD 101. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, ciktāl prasītājam ir izdevies pierādīt, ka pastāv šī panta pārkāpums, par kuru ir celta tā prasība par spēkā neesamības atzīšanu saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu, kā arī tā prasība par to zaudējumu atlīdzību, kas tikuši nodarīti šī pārkāpuma rezultātā, valsts tiesai no tā ir jāizdara visi secinājumi un ir jāizsecina visu ar LESD 101. panta 1. punktu nesaderīgo līgumisko noteikumu spēkā neesamība ipso iure it īpaši atbilstoši LESD 101. panta 2. punktam; šī spēkā neesamība visu attiecīgo nolīgumu skar tikai tad, ja šie elementi nav nodalāmi no paša nolīguma.

75

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: