1.

Padomes Direktīvas 86/653/EEK (1986. gada 18. decembris) par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem ( 2 ) 17. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteiktas tirdzniecības pārstāvja tiesības pēc pārstāvja līguma izbeigšanas saņemt no pilnvarotāja naudas summu, ko sauc par atlīdzību.

2.

Šis Nejvyšší soud (Augstākā tiesa, Čehijas Republika) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu aktualizē jautājumu par šīs tiesību normas interpretāciju. Precīzāk, tas attiecas uz tajā ietvertā jēdziena “komisijas nauda, ko tirdzniecības pārstāvis ir zaudējis” (turpmāk tekstā – “zaudētā komisijas nauda”) interpretāciju.

3.

Šajā lietā rodas arī daži plašāki jautājumi saistībā ar nosacījumiem, lai varētu rasties atlīdzība, un atlīdzības aprēķināšanas metodi saskaņā ar Direktīvu 86/653.

4.

QT 1998. gada 1. janvārī noslēdza pārstāvja līgumu ar O2 Czech Republic a.s. (turpmāk tekstā – “O2 Czech Republic”) tiesību priekšteci. Saskaņā ar šo līgumu QT un O2 Czech Republic bija attiecīgi tirdzniecības pārstāvja un pilnvarotāja statuss.

5.

Pārstāvja līgums attiecās uz O2 Czech Republic NMT 450 un GSM telekomunikāciju pakalpojumu sistēmās sniegto pakalpojumu piedāvāšanu un pārdošanu, mobilo tālruņu piegādi un pārdošanu, kā arī abonentu apkalpošanu.

6.

Saskaņā ar pārstāvja līgumu QT saņēma vienreizēju atlīdzību par visiem līgumiem, kurus tas noslēdzis O2 Czech Republic vārdā. Kā O2 Czech Republic paskaidroja tiesas sēdē, ja QT vienojās par jauna līguma noslēgšanu ar to pašu klientu, kuru viņš jau bija piesaistījis (piemēram, par abonementa pagarināšanu), viņam tiktu samaksāta vienreizēja komisijas nauda par jauno līgumu. Savukārt, ja O2 Czech Republic ar to pašu klientu noslēgtu jaunu līgumu ar cita tirdzniecības pārstāvja starpniecību, vienreizējo komisijas naudu izmaksātu šim tirdzniecības pārstāvim. Ja O2 Czech Republic noslēgtu jaunu līgumu ar to pašu klientu tieši, komisijas nauda netiktu maksāta.

7.

O2 Czech Republic2010. gada 31. martā izbeidza pārstāvja līgumu.

8.

QT cēla prasību Obvodní soud pro Prahu 4 (Prāgas 4. rajona tiesa, Čehijas Republika), pieprasot, lai O2 Czech Republic viņam samaksā 2023799 Čehijas kronas (CZK) (aptuveni 80000 EUR), pieskaitot nokavējuma procentus, pamatojoties uz viņa tiesībām saņemt atlīdzību saskaņā ar Čehijas tiesību aktiem, ar kuriem transponēts Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkts.

9.

Sākotnēji ar 2015. gada 14. septembra spriedumu pirmās instances tiesa – Obvodní soud pro Prahu 4 (Prāgas 4. rajona tiesa) – daļēji apmierināja QT pieteikumu. Tomēr ar 2016. gada 16. marta spriedumu apelācijas instances tiesa – Městský soud v Praze (Pilsētas tiesa Prāgā, Čehijas Republika) –, ņemot vērā O2 Czech Republic apelācijas sūdzību, atcēla šo spriedumu, pamatojoties uz nepietiekami konstatētiem faktiem, un nodeva lietu atpakaļ pirmās instances tiesai izskatīšanai no jauna.

10.

Otrajā – 2019. gada 30. janvāra – spriedumā Obvodní soud pro Prahu 4 (Prāgas 4. rajona tiesa) noraidīja QT pieteikumu. Pirmās instances tiesa secināja, ka QT nav pierādījis, ka O2 Czech Republic būtu guvusi būtisku labumu no klientiem, kurus QT ieguva pēc pārstāvja līguma izbeigšanas. Par šo lēmumu QT iesniedza apelācijas sūdzību.

11.

Ar 2019. gada 27. novembra spriedumu Městský soud v Praze (Pilsētas tiesa Prāgā) apstiprināja pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru tika noraidīts QT pieteikums. Apelācijas tiesa uzsvēra, ka komisijas nauda par starpniecības darījumiem bija vienreizēja un visas šīs komisijas naudas tika pienācīgi izmaksātas QT, un pauda viedokli, ka QT argumenti, kuru pamatā ir komisijas nauda, uz kuru viņam teorētiski būtu radušās tiesības, noslēdzot turpmākus darījumus ar jauniem vai esošiem klientiem, nepamato tiesības uz atlīdzību. Pēc minētās tiesas domām, lai gan QT piesaistīja jaunus klientus un sekmēja darījumus ar esošajiem klientiem, no kuriem O2 Czech Republic, iespējams, guva labumu pēc pārstāvja līguma izbeigšanas, O2 Czech Republic jau bija samaksājusi komisijas naudu QT par šādiem darījumiem saskaņā ar pārstāvja līgumu, un tādējādi atlīdzības samaksa nebūtu taisnīga.

12.

QT iesniedza apelācijas sūdzību par Městský soud v Praze (Pilsētas tiesa Prāgā) spriedumu Nejvyšší soud (Augstākā tiesa), kas ir iesniedzējtiesa šajā lietā.

13.

Saskaņā ar lēmumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu 2006. un 2007. gadā QT patiešām ieguva jaunus klientus O2 Czech Republic vai noslēdza papildu līgumus ar esošajiem klientiem, piemēram, par citiem produktiem, vai pagarināja esošos līgumus, bet, pat ņemot vērā maksimālo tarifu saistību ilgumu, kas attiecīgajos gados bija ne vairāk kā 30 mēneši, tās nepārsniedza 2010. gada 31. martu, kad tika izbeigts pārstāvja līgums. No saistībām, kas noslēgtas laikposmā no 2008. līdz 2009. gadam, 431 saistība turpinājās pēc 2010. gada 31. marta, un no tām 155 bija jauni līgumi, bet 276 gadījumos saistības tika grozītas. Tādējādi QT ir pierādījis, ka tas ir piesaistījis O2 Czech Republic jaunus klientus, kā arī palielinājis darījumu apjomu ar esošajiem klientiem. Par šīm darbībām O2 Czech Republic pienācīgi samaksāja QT.

14.

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka Čehijas Republikas tiesības ir balstītas uz kompensāciju sistēmu, jo tā ir transponējusi Direktīvas 86/653 17. panta 2. punktā paredzēto risinājumu.

15.

Iesniedzējtiesa arī paskaidro, un to atkārtoja arī Čehijas valdība tiesas sēdē, ka savā judikatūrā tā zaudēto komisijas naudu ir uzskatījusi par tādu komisijas naudu, uz kuru pārstāvim ir tiesības, pamatojoties uz darījumiem, kas jau ir noslēgti pirms pārstāvja līguma izbeigšanas.

16.

Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka Vācijas judikatūrā un literatūrā ir vērojama pretēja tendence. Tur dominē viedoklis, ka zaudētā komisijas nauda ietver komisijas naudu par līgumu noslēgšanu, ko, ja tirdzniecības pārstāvības attiecības būtu turpinājušas pastāvēt, tirdzniecības pārstāvis citādi būtu saņēmis no turpmākajiem darījumiem starp pilnvarotāju un klientiem, kurus tirdzniecības pārstāvis ir atradis pilnvarotājam vai ar kuriem tas ir būtiski palielinājis darījumu apjomu.

17.

Tāpēc iesniedzējtiesa jautā, kā ir jāinterpretē Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta otrajā ievilkumā ietvertais zaudētas komisijas naudas jēdziens. Uzskatot, ka šīs tiesību normas interpretācija ir būtiska, lai pieņemtu lēmumu par tirdzniecības pārstāvja tiesībām uz atlīdzību izskatāmajā lietā, iesniedzējtiesa kā pēdējās instances tiesa uzskatīja, ka tai ir pienākums iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu.

18.

Šādos apstākļos Nejvyšší soud (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību pamatlietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“Vai frāze “komisijas nauda, ko tirdzniecības pārstāvis ir zaudējis” [Direktīvas 86/653] 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka par šādu komisijas naudu ir uzskatāma arī komisijas nauda par tādu līgumu noslēgšanu, ko tirdzniecības pārstāvis būtu noslēdzis ar klientiem, kurus tas ir atradis pilnvarotājam vai ar kuriem tas ir būtiski palielinājis darījumu apjomu, ja tirdzniecības pārstāvība [pārstāvības līgums] būtu turpinājusies?

Ja atbilde ir apstiprinoša, ar kādiem nosacījumiem šis secinājums attiecas arī uz tā saukto vienreizējo komisijas naudu par līguma noslēgšanu?”

19.

Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza QT, O2 Czech Republic, Čehijas un Vācijas valdības un Eiropas Komisija. 2022. gada 15. septembrī notika tiesas sēde, kurā O2 Czech Republic, Čehijas un Vācijas valdības un Komisija sniedza mutvārdu paskaidrojumus.

20.

Direktīvas 86/653 17. pantā – daļā, kas ir svarīga šīs lietas izskatīšanai, – ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tirdzniecības pārstāvis pēc pārstāvja līguma izbeigšanās saņem atlīdzību saskaņā ar 2. punktu vai kompensāciju par zaudējumiem saskaņā ar 3. punktu.

2.   

21.

Zákon č. 513/1991 Sb., obchodní zákoník (Likums Nr. 513/1991 par Komerckodeksu) 669. pantā redakcijā, kas piemērojama pamatlietai un ar ko transponēts Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkts, ir noteikts:

“(1)   Ja līgums tiek izbeigts, tirdzniecības pārstāvim ir tiesības uz atlīdzību, ja:

22.

Kā esmu norādījusi secinājumos lietā Rigall Arteria Management ( 3 ), Direktīva 86/653 ir ārkārtējs Savienības tiesību akts, kas reglamentē līgumus starp uzņēmumiem, proti, starp tirdzniecības pārstāvi un pilnvarotāju, kuri abi darbojas kā neatkarīgi uzņēmēji. Tajā ir saskaņoti daži tirdzniecības pārstāvju un pilnvarotāju attiecību aspekti, konkrētāk, pušu savstarpējās pamattiesības un pienākumi (II nodaļa), tirdzniecības pārstāvju atlīdzība (III nodaļa), kā arī tirdzniecības pārstāvja līgumu slēgšana un izbeigšana (IV nodaļa). Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir daļa no tās IV nodaļas (13.–20. pants).

23.

Lai gan Tiesā ir bijuši iesniegti vairāki lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu par Direktīvā 86/653 noteiktā atlīdzības režīma interpretāciju, šī ir pirmā reize, kad Tiesa tiek aicināta precizēt, ko faktiski nozīmē minētās direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta otrajā ievilkumā paredzētais zaudētās komisijas naudas jēdziens ( 4 ).

24.

Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, šie jautājumi ir saistīti ar Čehijas judikatūras pieeju, ievērojot valsts tiesību aktus, ar kuriem transponēts Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta otrais ievilkums. Saskaņā ar šo judikatūru zaudētā komisijas nauda tiek interpretēta tādējādi, ka tā izslēdz iespēju tirdzniecības pārstāvim saņemt atlīdzību par komisijas naudu par iespējamiem nākotnes darījumiem starp pilnvarotāju un klientiem, kurus tirdzniecības pārstāvis ir piesaistījis vai ar kuriem tirdzniecības pārstāvis ir būtiski palielinājis darījumu apjomu (ērtības labad šos klientus es sauktu par tirdzniecības pārstāvja radīto klientu bāzi). Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai šāda interpretācija ir pieņemama, ņemot vērā Direktīvu 86/653, vai arī, gluži pretēji, šajā jēdzienā ir ietverta komisijas nauda par iespējamiem nākotnes darījumiem.

25.

Ja komisijas nauda par iespējamiem nākotnes darījumiem tiek iekļauta zaudētās komisijas naudas jēdzienā, iesniedzējtiesai rodas papildu jautājums attiecībā uz vienreizēju komisijas naudas maksājumu, par kuru puses ir vienojušās līgumā šajā tiesā izskatāmajā strīdā. Tādējādi iesniedzējtiesa ar otro jautājumu būtībā vaicā, vai var pastāvēt zaudēta komisijas nauda, ja, kā tas ir šajā lietā, pārstāvja līgumā ir paredzēts, ka tirdzniecības pārstāvim tiek maksāts par katru pilnvarotāja vārdā apspriesto vai noslēgto darījumu.

26.

Abus prejudiciālos jautājumus var izskatīt kopā. Būtībā tie ir saistīti ar vienu un to pašu jautājumu, proti, ar zaudētas komisijas naudas nozīmi, aprēķinot atlīdzības apmēru tirdzniecības pārstāvim saskaņā ar Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

27.

Lai gan jautājumos ir skaidra atsauce uz Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta otro ievilkumu, lai izprastu zaudētās komisijas naudas nozīmi, ir jāinterpretē minētās direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunkts kopumā.

28.

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vispirms pievērsīšos Tiesas kompetencei sniegt prejudiciālu nolēmumu šīs lietas apstākļos (A) un lūguma pieņemamībai (B). Pēc tam turpināšu vērtējumu pēc būtības (C), vispirms sniedzot dažus provizoriskus apsvērumus par Direktīvā 86/653 paredzētās atlīdzības būtību un pamatojumu (C.1.), kā arī par atšķirību starp nosacījumiem, lai varētu rasties tiesības uz atlīdzību, un atlīdzības aprēķināšanas metodi attiecībā uz zaudēto komisijas naudu (C.2.), un pēc tam pievērsīšos prejudiciālo jautājumu izskatīšanai (C.3.). Visbeidzot sniegšu dažas pārdomas par atlīdzības aprēķināšanas metodi, kurā ņem vērā zaudēto komisijas naudu (C.4.).

29.

Saskaņā ar Direktīvas 86/653 1. panta 2. punktu šī direktīva attiecas uz tirdzniecības pārstāvjiem, kuru darbība it īpaši ietver sarunas vai līgumu slēgšanu par “preču pārdošanu vai pirkšanu”. Tomēr, kā redzams šo secinājumu 5. punktā, šķiet, ka pamatlietā aplūkotā situācija attiecas uz pārstāvja līgumu, kas saistīts gan ar preču, gan pakalpojumu pārdošanu. Tāpēc rodas jautājums, vai Tiesai ir kompetence sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā ( 5 ), ņemot vērā, ka Direktīva 86/653 ir atzīta par nepiemērojamu attiecībā uz pārstāvja līgumiem par pakalpojumu pirkšanu vai pārdošanu ( 6 ).

30.

Tomēr, kā norādīja Vācijas valdība, šķiet, ka Tiesas kompetenci atbildēt uz šajā lietā uzdotajiem jautājumiem var noteikt, pamatojoties uz tā saukto Dzodzi judikatūru ( 7 ).

31.

Pamatojoties uz šo judikatūru, Tiesa tiešām ir vairākkārt nospriedusi, ka tad, ja valsts tiesību aktos, ar kuriem transponē Direktīvu 86/653, ir pieņemts vienots risinājums attiecībā uz visiem pārstāvja līgumu veidiem, Tiesai ir kompetence interpretēt šo direktīvu pat tad, ja lieta ir saistīta ar pakalpojumiem, nevis precēm. Tiek uzskatīts, ka kompetences noteikšana šādos gadījumos ir Savienības tiesiskās kārtības interesēs, lai novērstu interpretācijas atšķirības nākotnē ( 8 ).

32.

Lai gan Tiesas judikatūra attiecas uz situācijām, kad izskatāmais pārstāvja līgums attiecas tikai uz pakalpojumiem ( 9 ), man šķiet, ka nav iemesla, kāpēc to nevarētu piemērot situācijā, kad pārstāvja līgums attiecas uz precēm un pakalpojumiem, kā tas ir šajā gadījumā ( 10 ).

33.

Turklāt Tiesa ir atzinusi, ka Tiesas veikta Savienības tiesību normu interpretācija situācijās, kas neietilpst šo normu piemērošanas jomā, ir pamatota, ja, lai tiktu nodrošināta vienāda pieeja šādās situācijās un līdzvērtīgās situācijās, kuras ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, ar valsts tiesībām šīs tiesību normas ir padarītas tieši un bez nosacījumiem piemērojamas minētajās situācijās ( 11 ).

34.

Šajā lietā no Tiesas rīcībā esošās informācijas izriet, ka, transponējot Direktīvu 86/653, Čehijas likumdevējs ir vienādi traktējis preču un pakalpojumu pārstāvja līgumus. Tādējādi šķiet, ka Čehijas tiesībās Direktīvas 86/653 17. pants ir padarīts tieši un bez nosacījumiem piemērojams pamatlietā esošajai situācijai un Savienības tiesiskās kārtības interesēs ir, lai Tiesa sniegtu atbildi uz iesniedzējtiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.

35.

Tāpēc uzskatu, ka Tiesai ir kompetence sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā.

36.

Saskaņā ar O2 Czech Republic izvirzītajiem argumentiem šajā lietā uzdotie jautājumi ir nepieņemami, jo tie nav būtiski strīda izšķiršanai pamatlietā. Kā O2 Czech Republic apgalvoja rakstveida un mutvārdu apsvērumos, tā kā QT nespēja pierādīt savas tiesības uz atlīdzību, jautājumi par atlīdzības samaksas taisnīgumu nav būtiski šajā lietā pieņemamajam lēmumam.

37.

Manuprāt, šie argumenti būtu jānoraida.

38.

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas un valsts tiesu sadarbībā, kas noteikta ar LESD 267. pantu, tikai valsts tiesai, kura izskata lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī to jautājumu atbilstība, kurus tā uzdod Tiesai. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem nolēmums ( 12 ).

39.

No minētā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegtu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas ir vajadzīgi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 13 ).

40.

Šajā gadījumā, kā izriet no šo secinājumu 14.–17. punkta, iesniedzējtiesa savā lūgumā ir pietiekami izklāstījusi ne tikai iemeslus, kas tai ir likuši uzdot Tiesai jautājumu par Direktīvas 86/653 interpretāciju, bet arī iemeslus, kuru dēļ šī interpretācija ir nepieciešama strīda pamatlietā atrisināšanai.

41.

Turklāt, kā norādīja Komisija, no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu (skat. šo secinājumu 13. punktu) izriet – iesniedzējtiesa uzskata, ka O2 Czech Republic gūst labumu no QT izveidotās klientu bāzes pēc pārstāvja līguma izbeigšanas. Tādējādi šķiet – iesniedzējtiesa uzskata, ka QT ir tiesības uz atlīdzību. Tomēr šīs atlīdzības apmērs ir cits jautājums. Kā aplūkošu turpmāk, zaudētā komisijas nauda Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir daļa no atlīdzības aprēķina, nevis nosacījums, lai rastos tiesības uz atlīdzību (skat. šo secinājumu 50.–59. punktu).

42.

Šādos apstākļos būtu jāuzskata, ka lūgtā interpretācija nav acīmredzami tāda, kurai nebūtu nekāda sakara ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, un ka uzdotie jautājumi nebūtu iespējami.

43.

Tādēļ uzskatu, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā ir pieņemams.

44.

Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir daļa no minētās direktīvas 17.–19. pantā izklāstītās sistēmas, kas reglamentē tirdzniecības pārstāvja tiesības saņemt atlīdzību vai kompensāciju, izbeidzot pārstāvja līgumu. Šī sistēma ir viens no sarežģītākajiem Direktīvas 86/653 aspektiem ( 14 ).

45.

Direktīvas 86/653 kontekstā atlīdzība un kompensācija ir specifiski termini, ar kuriem, vispārīgi runājot, apzīmē vienreizēju maksājumu par līguma izbeigšanu tirdzniecības pārstāvim ( 15 ), kur atlīdzības režīms ir pārņemts no Vācijas tiesību aktiem un kompensācijas režīms – no Francijas tiesību aktiem ( 16 ). Lai gan atlīdzības un kompensācijas režīmiem ir līdzīgs pamatojums ( 17 ), starp tiem ir atšķirības teorijā un praksē ( 18 ). Tādējādi Direktīvas 86/653 17. pantā ir ietverts kompromiss starp dalībvalstīm ( 19 ), paredzot tām iespēju izvēlēties atlīdzību, kas noteikta saskaņā ar Direktīvas 86/653 17. panta 2. punktā izklāstītajiem kritērijiem, vai kompensāciju saskaņā ar tās 17. panta 3. punktā izklāstītajiem kritērijiem ( 20 ).

46.

Direktīvas 86/653 17. panta 2. punktā paredzētā atlīdzība parasti tiek uzskatīta par īpašu prasību par tirdzniecības pārstāvja nemateriālajiem zaudējumiem par pūlēm, ko tirdzniecības pārstāvis ir ieguldījis pilnvarotāja labā ( 21 ). Šī nemateriālā vērtība ir tirdzniecības pārstāvja radītā klientu bāze, kas pēc pārstāvja līguma izbeigšanas turpina būt vērtīga pilnvarotājam.

47.

Šāda izpratne jau sen ir atzīta dažu valstu tiesību sistēmās ( 22 ). Tā tika norādīta arī Komisijas ziņojumā par Direktīvas 86/653 17. panta piemērošanu: “Atlīdzība atspoguļo pilnvarotāja pastāvīgus ienākumus, kas gūti tirdzniecības pārstāvja pūļu rezultātā. Tomēr līguma darbības laikā tirdzniecības pārstāvis saņem vienīgi līgumā noteiktu komisijas naudu, kas parasti neatspoguļo pilnvarotājam radīto nemateriālo vērtību. Šā iemesla dēļ atlīdzības maksājums par nemateriālo vērtību ir komerciāli pamatots.” ( 23 )

48.

Patiešām, Direktīvā 86/653 paredzētās atlīdzības pamatojumu var uzskatīt par saistītu ar pašu pārstāvības attiecību būtību, kā izklāstīts minētajā direktīvā. Ar pārstāvības līgumu starp pašnodarbināto tirdzniecības aģentu un pilnvarotāju tiek nodibinātas ilgstošas attiecības, kurās tirdzniecības pārstāvja galvenie uzdevumi ir, darbojoties nevis savā vārdā, bet pilnvarotāja vārdā, piesaistīt pilnvarotājam jaunus klientus un palielināt pilnvarotāja darījumu apjomu ar esošajiem klientiem ( 24 ). Pilnvarotājs izmanto tirdzniecības pārstāvja pakalpojumus, lai gūtu labumu no tirdzniecības pārstāvja stratēģijām, prasmēm un kontaktiem, lai panāktu, ka klienti iesaistās darījumos ar pilnvarotāju ( 25 ).

49.

Tādējādi, kā ģenerāladvokāts L. M. Pojarešs Maduru [L. M. Poiares Maduro] ir paskaidrojis secinājumos lietā Honyvem Informazioni Commerciali ( 26 ), atlīdzība ir paredzēta, lai atlīdzinātu pārstāvim par labu darbu, ciktāl pilnvarotājs gūst ekonomisku labumu, kas turpina rasties pēc pārstāvja līguma izbeigšanas. Tajā pašā laikā tas novērš risku, ka, izbeidzot pārstāvja līgumu pēc tam, kad ir izveidojušās darījumu attiecības starp pilnvarotāju un tirdzniecības pārstāvja piesaistītajiem klientiem, pilnvarotājs rīkojas savās interesēs, lai izvairītos no tā, ka tirdzniecības pārstāvim būtu jāmaksā komisijas nauda par darījumiem, kuru veikšanā viņš ir piedalījies.

50.

Ņemot vērā Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunktā ietverto formulējumu “ja [un ciktāl]”, tiek uzskatīts, ka šajā noteikumā ir paredzēti gan nosacījumi, ar kādiem tiek piešķirta atlīdzība, gan tās aprēķināšanai nepieciešamie elementi ( 27 ).

51.

Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta pirmajā ievilkumā noteikts, ka tirdzniecības pārstāvim ir tiesības saņemt atlīdzību, ja viņš pilnvarotājam ir atradis jaunus klientus vai ir būtiski palielinājis viņa darījumu apjomu ar esošajiem klientiem un pilnvarotājs turpina gūt ievērojamus ienākumus no darījumiem ar šādiem klientiem. Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta otrajā ievilkumā ir norādīts, ka šī atlīdzība jāmaksā, ņemot vērā visus apstākļus un jo īpaši komisijas naudu, ko tirdzniecības pārstāvis zaudējis darījumos ar šiem klientiem.

52.

Man šķiet – lai gan Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunktā nav skaidri nošķirti nosacījumi, lai rastos tiesības uz atlīdzību, un atlīdzības apmēra aprēķināšanas metode, tajā ir ietverti noteikumi, kas attiecas uz abiem.

53.

Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta pirmais ievilkums attiecas uz nosacījumiem, ar kādiem rodas tiesības uz atlīdzību. Tie kumulatīvi paredz, ka, pirmkārt, tirdzniecības pārstāvis ir piesaistījis pilnvarotājam jaunus klientus vai ir būtiski palielinājis darījumu apjomu ar esošajiem klientiem un, otrkārt, pilnvarotājs turpina gūt ievērojamus ienākumus no darījumiem ar šādiem klientiem ( 28 ).

54.

Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta otrais ievilkums attiecas uz atlīdzības, uz kuru ir tiesības pārstāvim, apmēra aprēķināšanu, proti, uz to, ka “šī atlīdzība jāmaksā”, ņemot vērā visus apstākļus, tostarp zaudēto komisijas naudu.

55.

Tādējādi zaudētā komisijas nauda Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē nav vis nosacījums tiesībām uz atlīdzību, bet gan šīs atlīdzības aprēķināšanas metodes elements.

56.

Nosacījumi, kas reglamentē tiesības uz atlīdzību, ir saskaņoti Savienības tiesību aktos ( 29 ).

57.

Saskaņā ar Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta pirmo ievilkumu, lai pārliecinātos, vai pilnvarniekam ir tiesības uz atlīdzību, valsts tiesai ir jāveic kvalitatīvs novērtējums (pretstatā kvantitatīvam novērtējumam), ņemot vērā to, vai tirdzniecības pārstāvis pilnvarotājam ir atradis jaunus klientus vai būtiski palielinājis darījumu apjomu ar esošajiem klientiem un vai pilnvarotājs turpina gūt ievērojamus ienākumus no darījumiem ar šādiem klientiem. Lai secinātu, ka ir radušās tiesības uz atlīdzību, nav jāaprēķina, cik daudz jaunu klientu tirdzniecības pārstāvis ir atradis vai kāda ir precīza pilnvarotāja turpināto ienākumu vērtība. Ja valsts tiesa var būt relatīvi pārliecināta, ka pilnvarotājs gūst būtiskus ienākumus no tirdzniecības pārstāvja piesaistītā uzņēmuma, tirdzniecības pārstāvim ir tiesības uz atlīdzību.

58.

Tiklīdz ir izpildīti nosacījumi, lai iegūtu tiesības uz atlīdzību, analīzē tiek aprēķināta atlīdzības summa. Šai summai jābūt taisnīgai.

59.

Attiecībā uz taisnīgas atlīdzības aprēķināšanas metodi dalībvalstīm ir atstāta zināma rīcības brīvība, taču šo rīcības brīvību ierobežo Direktīvas 86/653 17. pantā noteiktās prasības ( 30 ). Šajā ziņā zaudētā komisijas nauda ir tikai viens, kaut arī svarīgs ( 31 ), elements šajā aprēķinā.

60.

Prejudiciālos jautājumus izskatīšu, ņemot vērā iepriekš minēto.

61.

Kā paskaidrots šo secinājumu 24. un 25. punktā, iesniedzējtiesa Tiesai ir uzdevusi šādus jautājumus: i) vai, nosakot zaudēto komisijas naudu Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ir jāņem vērā komisijas nauda par iespējamiem nākotnes darījumiem starp pilnvarotāju un tirdzniecības pārstāvja izveidoto klientu bāzi; un ii) vai vienreizēji komisijas naudas maksājumi, kad tā tiek saprasta šajā lietā izskatāmajā pārstāvja līgumā paredzētās komisijas naudas izpratnē, šajā ziņā var tikt uzskatīti par zaudēto komisijas naudu.

62.

Saskaņā ar O2 Czech Republic un Čehijas valdības argumentiem zaudētā komisijas nauda saskaņā ar Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunktu nav paredzēta nākotnes darījumiem, kurus tirdzniecības pārstāvis būtu noslēdzis, ja pārstāvja līgums nebūtu ticis izbeigts, bet gan situācijām, kad tirdzniecības pārstāvis nav saņēmis pilnu komisijas naudu, kas viņam izmaksājama par jau noslēgtiem darījumiem. QT, Vācijas valdība un Komisija tam nepiekrīt.

63.

Kā aplūkots šo secinājumu 20. punktā, Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunktā nav definēts ne zaudētas komisijas naudas jēdziens, ne arī kāds cits minētās direktīvas noteikums.

64.

Manuprāt, Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē zaudētās komisijas naudas jēdziens ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to saprot komisijas naudu par iespējamiem nākotnes darījumiem starp pilnvarotāju un tirdzniecības pārstāvja radīto klientu bāzi.

65.

Pirmkārt, šāda interpretācija atbilst pašam Direktīvā 86/653 ietvertajam atlīdzības pamatojumam. Kā minēts iepriekš (skat. šo secinājumu 46.–49. punktu), atlīdzība ir pamatota ar to, ka tirdzniecības pārstāvis ir saņēmis komisijas naudu tikai pārstāvja līguma darbības laikā. Turpretī nemateriālā vērtība, ko tirdzniecības pārstāvis būs radījis pilnvarotājam, bieži vien turpinās arī pēc pārstāvja līguma izbeigšanās. Atlīdzību nevar ierobežot tikai ar komisijas naudu par jau veiktajiem darījumiem, jo tās mērķis ir kompensēt tirdzniecības pārstāvim peļņu, ko pilnvarotājs turpina gūt pēc pārstāvja līguma izbeigšanas, pateicoties tirdzniecības pārstāvja izveidotajam klientu lokam ( 32 ).

66.

Otrkārt, Direktīvā 86/653 izvirzītie mērķi liecina par labu direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunktā ierosinātajai zaudētās komisijas naudas interpretācijai, kā apgalvots šajos secinājumos.

67.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no Direktīvas 86/653 otrā un trešā apsvēruma skaidri izriet, ka direktīvas mērķis ir aizsargāt tirdzniecības pārstāvjus attiecībās ar viņu pilnvarotājiem, sekmēt tirdzniecības darījumu drošību un veicināt preču tirdzniecību starp dalībvalstīm, tuvinot to tiesību aktus attiecībā uz pārstāvību tirdzniecībā. Šim nolūkam minētās direktīvas 13.–20. pantā tostarp ir paredzēti noteikumi, kas reglamentē pārstāvja līgumu noslēgšanu un izbeigšanu ( 33 ).

68.

Šajā saistībā Tiesa uzskatīja, ka Direktīvas 86/653 17. un 18. pantam ir būtiska nozīme, jo tie nosaka aizsardzības līmeni, ko Savienības likumdevējs uzskatīja par saprātīgu piešķirt tirdzniecības pārstāvjiem vienotā tirgus izveides gaitā ( 34 ).

69.

Tiesa ir arī precizējusi, ka, ņemot vērā Direktīvas 86/653 mērķi aizsargāt tirdzniecības pārstāvjus attiecībās ar to pilnvarotājiem, nav pieļaujama jebkāda šīs direktīvas 17. panta interpretācija, kas var izrādīties nelabvēlīga tirdzniecības pārstāvim ( 35 ).

70.

Tiesa it īpaši ir uzskatījusi, ka Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta formulējums ir jāinterpretē tā, lai veicinātu tirdzniecības pārstāvja aizsardzību un attiecīgi pilnībā ņemtu vērā tirdzniecības pārstāvja nopelnus to darījumu noslēgšanā, kurus tam ir uzdots noslēgt ( 36 ).

71.

Šajā gadījumā, kā norāda Komisija, Direktīvas 86/653 17. panta 2. punktā ietvertā zaudētas komisijas naudas jēdziena interpretācijai ir jāpiemēro līdzīga loģika. Ja zaudētā komisijas nauda tiktu interpretēta, ņemot vērā iespējamus nākotnes darījumus, tiktu veicināta tirdzniecības pārstāvju aizsardzība pēc līgumattiecību ar pilnvarotāju izbeigšanās, pilnībā ņemot vērā uzdevumus, ko tirdzniecības pārstāvji veic pilnvarotāju labā ( 37 ).

72.

Šajā ziņā, kā uzsvēra Vācijas valdība, ja pārstāvja līgums tiek izbeigts, pilnvarotājs daudzos gadījumos turpina gūt labumu no starpnieka izveidotās klientu bāzes, turpinot veikt darījumus ar šiem klientiem. Tāpēc, ja netiktu ņemta vērā komisijas nauda par iespējamiem nākotnes darījumiem, tiktu pārkāpts šajā direktīvā izvirzītais tirdzniecības pārstāvja aizsardzības mērķis.

73.

Patiešām, var atzīmēt, ka praksē mazāki līgumi ar klientiem bieži vien laika gaitā kļūst par lielākiem un ienesīgākiem līgumiem. Piemēram, gadījumā, kad organizēšanas darbam ir vajadzīgs laiks, pirmie līgumi parasti būs nelieli, un pilnvarotājs ir noslēdzis līgumu ar tirdzniecības pārstāvi, lai tas, pateicoties tirdzniecības pārstāvja stratēģijai, prasmēm un kontaktiem, pārliecinātu klientu pilnvarotāja uzdevumā. Ierobežojot zaudēto komisijas naudu tikai ar jau veiktajiem darījumiem, tirdzniecības pārstāvis varētu zaudēt ievērojamu daļu no peļņas, ko pilnvarotājs gūst pēc pārstāvja līguma izbeigšanas, pamatojoties uz tirdzniecības pārstāvja darbu.

74.

Pretēji O2 Czech Republic un Čehijas valdības argumentiem Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunktā ierosinātajā zaudētās komisijas naudas interpretācijā ir ņemta vērā ekonomiskā realitāte un netiek iznīcināts tirdzniecības pārstāvju tirgus. Īpašie apstākļi, uz kuriem O2 Czech Republic vērsa uzmanību tiesas sēdē, piemēram, telekomunikāciju nozares īpatnības un tirgus svārstības (izmaiņas tarifos un patērētāju uzvedībā, kā arī potenciālo konkurentu skaita pieaugums, kas acīmredzami izraisīja līgumu skaita samazināšanos strīdīgā pārstāvja līguma darbības laikā), netiek ignorēti. Tie faktiski ir ņemti vērā, veicot taisnīgu atlīdzības novērtējumu (skat. šo secinājumu 97. un 98. punktu) ( 38 ).

75.

Turklāt iespējamu nākotnes darījumu iekļaušana zaudētās komisijas naudas noteikšanā nav pretrunā Direktīvā 86/653 izvirzītajam mērķim nodrošināt juridisko noteiktību komercpārstāvības jomā ( 39 ). Tas, ka ir jāveic prognozes par iespējamiem nākotnes darījumiem, nav neparasta uzņēmējdarbības stratēģijas sastāvdaļa. Tāpat arī, kā norādījis viens no ģenerāladvokātiem, šādas prognozes jau veic tiesas ( 40 ).

76.

Visbeidzot, citi Direktīvas 86/653 noteikumi atbalsta Direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunktā ierosināto zaudētās komisijas naudas interpretāciju.

77.

Jāatgādina, ka Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta pirmajā ievilkumā ir prasīts, lai tirdzniecības pārstāvis būtu atradis pilnvarotājam jaunus klientus vai būtiski paplašinājis darījumu apjomu ar jau esošajiem klientiem un lai pilnvarotājs turpinātu gūt ievērojamus ienākumus no darījumiem ar šiem klientiem.

78.

Kā norāda Vācijas valdība, pilnvarotāja paturēto labumu novērtējums Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta pirmā ievilkuma izpratnē attiecas uz darījumiem, kurus veicis vai attīstījis tirdzniecības pārstāvis un no kuriem pilnvarotājs “turpina gūt ievērojamus ienākumus”. Tas, kas tiek gūts kā ienākumi, principā var tikt aprēķināts, tikai iespējami apsverot šo darījumu turpmāko attīstību, un tas ir norādīts Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta otrajā ievilkumā ( 41 ). No tā izriet, ka zaudētā komisijas nauda ir saistīta ar to, ka pilnvarotājs gūst labumu pēc pārstāvja līguma izbeigšanas ( 42 ).

79.

Turklāt – pretēji Čehijas Republikas argumentiem un kā norāda Vācijas valdība un Komisija – Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā zaudētās komisijas naudas interpretācija atbilst šīs direktīvas 7. un 8. pantam.

80.

Direktīvas 86/653 7. un 8. pants ir ietverts tās III nodaļā par atlīdzību. Direktīvas 86/653 7. pantā paredzēts, ka tirdzniecības pārstāvim ir tiesības uz komisijas naudu par tirdzniecības darījumiem, kas noslēgti laikā, uz kuru attiecas pārstāvja līgums, ja vien līgumā nav noteikts citādi. Minētās direktīvas 8. pantā ir norādīts, ka tirdzniecības pārstāvim ir tiesības uz komisijas naudu par atsevišķiem tirdzniecības darījumiem, kas noslēgti pēc tam, kad pārstāvja līgums ir beidzies, ja darījums būtībā ir noticis, pateicoties tirdzniecības pārstāvja pūlēm pirms minētā līguma izbeigšanās.

81.

Man šķiet, ka Direktīvas 86/653 17. panta 2. punktam loģiski būtu jāattiecas uz situācijām, kas atšķiras no tām, kuras jau ir ietvertas minētās direktīvas 7. un 8. pantā ( 43 ). Tādējādi Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkts nebūtu jāpiemēro situācijām, kurās tirdzniecības pārstāvis nav saņēmis visu komisijas naudu, kas viņam pienākas no pilnvarotāja, jo uz šādām situācijām attiecas šīs direktīvas 7. un 8. pants.

82.

O2 Czech Republic un Čehijas valdības izvirzīto zaudētās komisijas naudas interpretāciju, kas ir komisijas nauda par jau veiktiem darījumiem, patiešām būtu grūti nošķirt no komisijas naudas, kas jau pienākas pārstāvim saskaņā ar Direktīvas 86/653 7. un 8. pantu ( 44 ). Ja otrajā gadījumā minētā komisijas nauda netiek samaksāta, šajā saistībā, iespējams, tiktu celta prasība par pārstāvja līguma pārkāpumu.

83.

Tāpēc ierosinu Tiesai iekļaut komisijas naudu par iespējamiem darījumiem nākotnē zaudētas komisijas naudas jēdzienā, un tādējādi mēs nonākam pie otrā jautājuma. Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai un kādos apstākļos vienreizēju komisijas naudas maksājumu var uzskatīt par zaudētu komisijas naudu, ja tā attiecas uz komisijas naudu par iespējamiem nākotnes darījumiem pēc pārstāvja līguma izbeigšanas.

84.

Šajā ziņā jāņem vērā, ka šī lieta parāda – “vienreizējas komisijas naudas” maksājuma koncepcija var nozīmēt dažādas lietas. No vienas puses, kā paskaidroja Vācijas valdība, vienreizējs komisijas naudas maksājums nozīmē vienreizēju atlīdzību par jauna klienta piesaistīšanu pilnvarotājam. Šī summa esot neatkarīga no komerciālo attiecību ar šo pašu klientu ilguma un attīstības. Citiem vārdiem, tirdzniecības pārstāvis par katru klientu saņem vienreizēju samaksu. No otras puses, O2 Czech Republic un Čehijas valdība lieto terminu vienreizējas komisijas naudas samaksa, lai apzīmētu tāda veida komisijas naudu, par kādu noslēgts līgums starp QT un O2 Czech Republic. Kā paskaidrots iepriekš (skat. šo secinājumu 6. punktu), QT saņēma komisijas naudu par katru līgumu, kas noslēgts (vai grozīts) ar klientu, neatkarīgi no tā, vai tas bija jauns vai esošs līgums. Šī summa tika koriģēta atkarībā no noteiktiem faktoriem, piemēram, noslēgtā līguma ilguma, tarifa un iekļauto pakalpojumu skaita, par ko tirdzniecības pārstāvis varēja vienoties. Tādējādi QT maksāja nevis par katru klientu, bet gan par katru līgumu. Ja tas pats klients, kurš sākotnēji noslēdzis līgumu ar pilnvarotāju, noslēdz jaunu līgumu ar cita tirdzniecības pārstāvja starpniecību, tiesības saņemt komisijas naudu būtu šim citam tirdzniecības pārstāvim.

85.

Kā norādīja Vācijas valdība, vienreizējs komisijas naudas maksājums tādā nozīmē, kādā tā lieto šo terminu, patiešām nevarētu būt zaudēta komisijas nauda. Atlīdzībai nevajadzētu būt nepamatotam apgrūtinājumam, kas uzlikts pilnvarotājam, bet gan tā ir saistīta ar ieguvumiem, ko pilnvarotājs turpina gūt no tirdzniecības pārstāvja izveidotās klientu bāzes. Ja tirdzniecības pārstāvis jau ir saņēmis samaksu par šādiem nākotnes ieguvumiem, kas varētu būt gadījumā, kad komisijas nauda tiek noteikta par katru klientu, tirdzniecības pārstāvis nezaudē komisijas naudu.

86.

Tomēr atlīdzība nav atkarīga tikai no zaudētās komisijas naudas. Šā iemesla dēļ vienreizējas komisijas naudas samaksa, kā šis termins tiek saprasts Vācijā, izslēgšana no atlīdzības aprēķina pilnībā atbilst pieejai, ko esmu izklāstījusi secinājumos lietā Rigall Arteria Management ( 45 ) saistībā ar Direktīvas 86/653 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu ( 46 ). Minētajos secinājumos ierosināju, ka tirdzniecības pārstāvja tiesības uz komisijas naudu par atkārtotiem darījumiem ir jāinterpretē kā neobligāts noteikums ( 47 ). Tādējādi šāda Direktīvas 86/653 interpretācija ļauj pārstāvja līguma pusēm paredzēt vienreizēju komisijas naudas samaksu kā tirdzniecības pārstāvja atlīdzības veidu. Acīmredzot, ja šāda komisijas naudas samaksa ir atļauta, pamatojoties uz Direktīvu 86/653, atlīdzība nevar būt atkarīga no tā, vai pārstāvim bija tiesības saņemt komisijas naudu par vienreizējiem vai atkārtotiem darījumiem. Tomēr, aprēķinot taisnīgu atlīdzību, būtu jāņem vērā tas, ka tirdzniecības pārstāvis jau ir saņēmis samaksu par pilnvarotāja ieguvumiem nākotnē.

87.

Gluži pretēji, ja vienreizēju komisijas naudas samaksu saprot tādā nozīmē kā to, par ko šajā lietā līgumā vienojās QT un O2 Czech Republic, tad pārstāvja izveidotā klientu bāze var dot labumu pilnvarotājam, par ko pārstāvis vēl nav saņēmis atlīdzību. Tādējādi, ja pārstāvja līgums nebūtu izbeigts, tirdzniecības pārstāvis būtu varējis saņemt komisijas naudu. Nav pārliecības, ka šis tirdzniecības pārstāvis patiešām būtu nodrošinājis iespēju pilnvarotājam noslēgt jaunu līgumu ar viņa piesaistīto klientu. Tomēr šāda iespēja pastāvēja. Tāpēc šāda vienreizēja komisijas naudas samaksa var būt zaudētā komisijas nauda, kas jāņem vērā, aprēķinot atlīdzības summu. Šādas zaudētās komisijas naudas kvantitatīva noteikšana būs atkarīga no aplēsēm par tās klientu bāzes vērtību nākotnē, ko pilnvarniekam radījis tirdzniecības pārstāvis, kā arī no varbūtības, ka tirdzniecības pārstāvis, kurš piesaistījis klientu, var vienoties vai noslēgt jaunu darījumu ar šo klientu (skat. šo secinājumu 90.–112. punktu).

88.

Jebkurā gadījumā, kā norādīja Vācijas valdība un Komisija un apstiprināja arī Čehijas valdība, atlīdzību nevar automātiski izslēgt tāpēc, ka līgumā bija vienošanās par vienreizēju komisijas naudas samaksu, jo, kā skaidri norādīts Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunktā, atlīdzība nav balstīta tikai uz zaudēto komisijas naudu, bet gan uz visiem ar pārstāvja līguma izbeigšanu saistītajiem apstākļiem. Kā uzsvēra Vācijas valdība, ja vien vienreizējas komisijas naudas samaksas noteikšana izslēgtu tiesības uz atlīdzību, varētu tikt apiets šo tiesību obligātais raksturs.

89.

Tāpēc, pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem iemesliem, uzskatu, ka zaudētās komisijas naudas jēdziens Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē nozīmē komisijas naudu par iespējamiem nākotnes darījumiem starp pilnvarotāju un tirdzniecības pārstāvja radīto klientu bāzi. Šo jēdzienu neietekmē fakts, ka starpniekam tika izmaksātas vienreizējas komisijas naudas summas. Tikai tad, ja līgumā nolīgtie komisijas naudas maksājumi ir vienreizēji komisijas naudas maksājumi, ar kuriem tirdzniecības pārstāvis jau ir saņēmis atlīdzību par nākotnes ienākumiem, ko pilnvarotājs turpinās gūt no tirdzniecības pārstāvja izveidotās klientu bāzes, tā nav zaudēta komisijas nauda. Tomēr tas nenozīmē, ka pilnvarniekam nav tiesību uz atlīdzības samaksu, ņemot vērā to, ka zaudētā komisijas nauda ir tikai viens no elementiem, lai noteiktu šīs samaksas taisnīgumu.

90.

Vēl ir jāskata jautājums par to, kā, aprēķinot taisnīgu atlīdzību, jāņem vērā zaudētā komisijas nauda, ko saprot kā atlīdzību par ienākumiem nākotnē, kurus pilnvarotājs gūst no tirdzniecības pārstāvja izveidotās klientu bāzes.

91.

Saskaņā ar judikatūru Direktīvas 86/653 17. panta 2. punktā paredzēto atlīdzības aprēķinu var iedalīt trijos posmos: “Pirmā posma mērķis, pirmkārt, ir aprēķināt pilnvarotāja ienākumus, kurus tas ir guvis no darījumiem ar tirdzniecības pārstāvja atrastajiem klientiem, atbilstoši šīs direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta pirmajam ievilkumam. Tālāk otrā posma mērķis ir saskaņā ar šīs tiesību normas otro ievilkumu pārbaudīt, vai summa, kāda ir noteikta, pamatojoties uz iepriekš minētajiem kritērijiem, ir taisnīga, ņemot vērā visus attiecīgos šī gadījuma apstākļus un tirdzniecības aģenta zaudēto komisijas naudu. Visbeidzot, trešajā posmā atlīdzības apmēram tiek piemērota direktīvas 17. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteiktā maksimālā robeža, kas tiek izmantota vienīgi tad, ja apmērs, kas izriet no iepriekš minētajiem diviem aprēķinu posmiem, šo robežu pārsniedz.” ( 48 )

92.

Šie trīs posmi obligāti nenozīmē, ka, veicot konkrētu atlīdzības aprēķinu, tie ir jāievēro šādā secībā. Manuprāt, tie jāsaprot kā norāde uz to, ka galu galā atlīdzības summas aprēķins būtībā izpaužas tādējādi, ka, lai atlīdzība būtu taisnīga, tai ir jāatspoguļo gan pilnvarotāja turpmākie ienākumi, gan tirdzniecības pārstāvja zaudējumi, kas radušies pārstāvja līguma izbeigšanas dēļ un ko parasti veido tirdzniecības pārstāvja zaudētā komisijas nauda. Kā norādīja Vācijas valdība, abas summas – pilnvarotāja turpmākie ienākumi un tirdzniecības pārstāvja zaudētā komisijas nauda – visbiežāk ir samērojamas. Tāpēc praksē pirmais un otrais posms, kā aprakstīts iepriekš minētajā judikatūrā, saplūst vienā.

93.

To veicot, jānovērtē visi taisnīgas atlīdzības aprēķināšanai būtiskie elementi. Ņemot vērā, ka daudzi no šiem elementiem var būt tikai aplēses (tāpēc, ka tie attiecas uz nākotni), rodas jautājums par to, kā varētu veikt konkrētu atlīdzības aprēķinu.

94.

Šajā ziņā Direktīvā 86/653 nav ietverti konkrēti noteikumi, bet aprēķina metodes izvēle ir atstāta dalībvalstu ziņā.

95.

Ziņojumā par Direktīvas 86/653 17. panta piemērošanu ( 49 ) Komisija ir aprakstījusi pieņemamo atlīdzības aprēķināšanas metodi, kas balstījās uz Vācijas praksi. Šī prakse tika koriģēta pēc 2009. gada 26. marta sprieduma Semen ( 50 ). Tomēr, kā tiesas sēdē paskaidroja Vācijas valdība, tā joprojām sākas ar to, ka tiek aplēsts gadu skaits, kuros pilnvarotājs varētu gūt ienākumus no tirdzniecības pārstāvja izveidotās klientu bāzes. Pēc tam tiek aplēsta zaudētā komisijas nauda, ņemot vērā šo laika posmu ( 51 ).

96.

Zaudētās komisijas naudas aprēķinu sākotnēji veic, pamatojoties uz agrāko komisijas naudu, ko tirdzniecības pārstāvis faktiski saņēmis pirms pārstāvja līguma izbeigšanas. Aprēķins tiek balstīts uz pieņēmumu, ka tirdzniecības pārstāvis noteiktu gadu skaitu nopelnīs tādu pašu komisijas naudu, un to pēc tam koriģē, ņemot vērā visus elementus, kas liek secināt, ka tirdzniecības pārstāvis tik daudz tiešām nenopelnīs vai nākotnē nopelnīs vēl vairāk. Tādējādi galu galā zaudētā komisijas nauda atkarībā no apstākļiem būtu lielāka vai mazāka par to, ko tirdzniecības pārstāvis faktiski nopelnījis pārskata gadā, pamatojoties uz to pašu klientu bāzi, ko izveidojis tirdzniecības pārstāvis.

97.

Precīzāk, aprēķins sākas ar komisijas naudas summu, ko tirdzniecības pārstāvis nopelnījis iepriekšējā gadā (vai citā pārskata gadā). Tad šo komisijas naudu par katru nākamo gadu (jo gadu skaits atkarīgs no aplēses, cik ilgi pilnvarotājs gūs ienākumus no tirdzniecības pārstāvja izveidotās klientu bāzes) samazina par aplēsto klientu migrācijas koeficientu (ar to saprot tos klientus no tirdzniecības pārstāvja izveidotās klientu bāzes, attiecībā uz kuriem paredzams, ka tie pāries pie cita pilnvarotāja precēm vai pakalpojumiem). Tādējādi tiek ņemts vērā tas, ka tirdzniecības pārstāvja izveidotās klientu bāzes vērtība laika gaitā var samazināties. Visbeidzot summu koriģē, lai ņemtu vērā dažādus apstākļus, piemēram, cenu svārstības, būtiskas izmaiņas attiecīgajā nozarē un citus būtiskus faktorus, kas varētu ietekmēt tirdzniecības pārstāvja radītās klientu bāzes vērtību nākotnē un atbilstošo tirdzniecības pārstāvja zaudēto komisijas naudu.

98.

Aprēķinā var ņemt vērā bažas, piemēram, tās, ko uzklausīšanas laikā pauda O2 Czech Republic (skat. šo secinājumu 74. punktu), ka liels skaits klientu noslēdz telekomunikāciju līgumus tieši (parakstot tiešsaistes līgumus ar pilnvarotāju), neizmantojot tirdzniecības pārstāvju pakalpojumus. Šādas bažas var izteikt vai nu aplēstajā migrācijas rādītājā, vai kā papildu faktorus, kas varētu palielināt vai samazināt pārstāvja radītās klientu bāzes vērtību pilnvarotājam vai aplēsto zaudēto komisijas naudu, kuru pārstāvis būtu nopelnījis, ja pārstāvības līgums nebūtu izbeigts. Tādēļ, ja tirdzniecības pārstāvis, piemēram, ir izveidojis klientu bāzi attiecībā uz viena pilnvarotāja piedāvātajiem produktiem un tiek lēsts, ka liels skaits šo klientu pagarinās līgumu tieši, neizmantojot tirdzniecības pārstāvja pakalpojumus, vai aizies, lai parakstītu līgumu ar citu pilnvarotāju, iepriekšējās komisijas naudas summu var pamatoti samazināt, novērtējot zaudēto komisijas naudu. Ja par komisijas naudu bijusi vienošanās, pamatojoties uz katru noslēgto līgumu, kā šajā gadījumā, kas nozīmē, ka nākamais līgums, kas noslēgts ar to pašu klientu, varētu būt saistīts ar cita tirdzniecības pārstāvja darbību, tad, aprēķinot zaudēto komisijas naudu, varētu ņemt vērā aplēses par šādu situāciju skaitu (arī pamatojoties uz iepriekšējo pieredzi), un tad zaudēto komisijas naudu varētu samazināt.

99.

Izmantot par aprēķinu sākumpunktu to, ka zaudētā komisijas nauda ir samērojama ar pilnvarotāja nākotnes ieguvumiem, ir lietderīgi, jo, manuprāt, tas piedāvā vienkāršu un praktisku risinājumu valsts tiesām. Tas sākas ar noteiktu un viegli izsekojamu summu – agrāko komisijas naudu, ko tirdzniecības pārstāvis ir nopelnījis. Tas atbilst arī mērķim aizsargāt tirdzniecības pārstāvjus attiecībās ar pilnvarotāju. No tirdzniecības pārstāvju viedokļa raugoties, zaudēto komisijas naudu, kas aprēķināta, pamatojoties uz iepriekšējo komisijas naudu, ir viegli novērtēt, jo tā ir pilnībā viņu rokās. Tirdzniecības pārstāvim būtu ārkārtīgi grūti novērtēt pilnvarotāja rentabilitāti – viņš, visticamāk, šādu informāciju neatklās, turklāt tas pilnībā ir pilnvarotāja rokās, jo tirdzniecības pārstāvis nekontrolē pilnvarotāja izmaksas.

100.

Šī aprēķina metode arī nodrošina pietiekamu paredzamības pakāpi, lai pilnvarotājs varētu izlemt, vai un kurā brīdī izbeigt pārstāvja līgumu. Pilnvarotāja rīcībā ir arī informācija par iepriekš pārstāvim samaksātajām komisijas naudām, un viņš var papildus, ja rodas strīds par atlīdzību, sniegt tiesai attiecīgu informāciju par citām problēmām, kas jāņem vērā, koriģējot sākotnējo aprēķinu.

101.

Pēc sākotnējā zaudēto komisijas naudu aprēķina koriģēšanas un atbilstošo pilnvarotāja nākotnes ieguvumu koriģēšanas pēdējā posmā iegūtā summa ir jāsamazina, ja tā pārsniedz Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteikto maksimālo atlīdzības apmēru.

102.

Pirms secinājumu izdarīšanas demonstrēšu šo aprēķina metodi, pamatojoties uz hipotētisku piemēru, kas balstīts uz Čehijas valdības argumentiem uzklausīšanas laikā. Tirdzniecības pārstāvis un pilnvarotājs noslēdz pārstāvja līgumu par koksnes pārdošanu. Tādējādi tirdzniecības pārstāvja uzdevums ir atrast klientus, kas pirktu pilnvarotāja koksni. Kādu laiku pēc tam, kad pilnvarotājs ir iepazīstināts ar tirdzniecības pārstāvja piesaistītajiem klientiem, tirdzniecības pārstāvja līgums tiek izbeigts. Par katru koksnes pārdošanas darījumu tirdzniecības pārstāvis saņem komisijas naudu. Komisijas nauda ir atkarīga no koksnes pārdošanas cenas. Pēc pārstāvja līguma izbeigšanas pilnvarotājs gūst ienākumus no starpnieka izveidotās klientu bāzes, kuru izmantojot tas var turpināt pārdot savu koksni. Tādējādi ir izpildīti nosacījumi, lai tirdzniecības pārstāvis varētu saņemt atlīdzību, un ir jāaprēķina atlīdzība.

103.

Gada laikā pirms pārstāvja līguma izbeigšanas (parasts gads ar vidējām temperatūrām) tirdzniecības pārstāvis no pilnvarotāja nopelnījis komisijas naudu 10000 EUR. Lielākā daļa klientu pirkusi koksni apkurei. Tiek lēsts, ka pilnvarotājs varētu izmantot tirdzniecības pārstāvja radīto klientu bāzi vēl vismaz trīs gadus. Tā kā iepriekšējā gadā koksnes tirgū bijuši divi jauni dalībnieki, tiek lēsts, ka līdz 30 % klientu pāries pie šiem jaunajiem dalībniekiem.

104.

Tādējādi aprēķins būtu šāds:

1. gadā: 10000 EUR – 30 % = 7000 EUR

2. gadā: 7000 EUR – 30 % = 4900 EUR

3. gadā: 4900 EUR – 30 % = 3430 EUR

Aprēķinātā zaudētā komisijas nauda = 15330 EUR

105.

Ja tiek konstatēti citi apstākļi, kas varētu ietekmēt nākotnes ieguvumus, ko pilnvarotājs gūst no tirdzniecības pārstāvja izveidotās klientu bāzes, vai tirdzniecības pārstāvja zaudētās komisijas naudas apmēru, tie ir jāņem vērā.

106.

Iedomāsimies, ka gaidāmā gāzes trūkuma dēļ daudzi cilvēki plāno apsildīt savas mājas, izmantojot koksni. Paredzamais koksnes pieprasījuma pieaugums varētu divkāršot tās cenu. Ņemot vērā, ka tirdzniecības pārstāvja komisijas nauda tika aprēķināta, pamatojoties uz koksnes pārdošanas cenu iepriekšējā gadā, aprēķins varētu būt jākoriģē tā, lai sāktu no divkāršas komisijas naudas summas (20000 EUR, nevis 10000 EUR). Turklāt, iespējams, būtu jāņem vērā paredzamais gāzes trūkuma ilgums. Ja tas ilgst vienu gadu, koksnes cena otrajā un trešajā gadā varētu atgriezties pie iepriekšējās summas. Šādos apstākļos zaudētā komisijas nauda būs lielāka nekā pirmajā scenārijā (skat. šo secinājumu 104. punktu).

107.

Tādējādi aprēķins būtu šāds:

1. gadā: 20000 EUR – 30 % = 14000 EUR

2. gadā: 7000 EUR – 30 % = 4900 EUR

3. gadā: 4900 EUR – 30 % = 3430 EUR

Aprēķinātā zaudētā komisijas nauda = 22330 EUR

108.

Tagad iedomāsimies, ka tieši pirms pārstāvja līguma izbeigšanas kodolsintēzes izmantošanas pētniecībā ir noticis izrāviens, tādējādi radot cerības uz ļoti lētu enerģiju īstermiņā. Rezultātā ir gaidāms, ka lielākā daļa cilvēku vairs neizmantos koksni apkurei. Vienīgie, kas pirktu koksni no pasūtītāja, būtu tie klienti, kuri izmanto koksni citiem mērķiem, piemēram, koka skulptūru veidošanai vai dekorēšanai. Tas būtiski samazinātu tirdzniecības pārstāvja izveidotās klientu bāzes vērtību, jo pat tad, ja pārstāvja līgums netiktu izbeigts, tirdzniecības pārstāvis vairs nevarētu cerēt uz ievērojamu komisijas naudu no pilnvarotāja koksnes pārdošanas. Tirdzniecības pārstāvja radīto klientu bāzes vērtības zaudējumu aprēķins pilnvarotājam būtu samērojams ar aprēķinātās zaudētās komisijas naudas samazinājumu. Ja klienti, kuri pirkuši koksni citiem mērķiem, kas nav apkure, veido tikai 2 % no tirdzniecības pārstāvja nopelnītās gada komisijas naudas, aprēķins varētu sākties ar daudz mazāku summu – 200 EUR. Aprēķināto migrācijas likmi var arī koriģēt līdz 10 %, jo ir iespējams, ka daži uzņēmumi, kas pārdod koksni, pametīs tirgu.

109.

Tādējādi aprēķins būtu šāds:

1. gadā: 200 EUR – 10 % = 180 EUR

2. gadā: 180 EUR – 10 % = 162 EUR

3. gadā: 162 EUR – 10 % = 145,80 EUR

Aprēķinātā zaudētā komisijas nauda = 487,80 EUR

110.

Jānorāda arī – ja tiek lēsts, ka pilnvarotājs nevar gūt būtiskus ienākumus no klientu bāzes, ko izveidojis tirdzniecības pārstāvis pēc pārstāvja līguma izbeigšanas (kas var būt tā izbeigšanas iemesls), aprēķini nebūs jāveic, jo šādā gadījumā nebūtu radušies nosacījumi atlīdzības samaksai.

111.

Turklāt, ja saskaņā ar pārstāvja līgumu tirdzniecības pārstāvis ir saņēmis vienreizēju komisijas naudas samaksu par katru klientu, tātad par katru klientu tirdzniecības pārstāvis ir nopelnījis summu, kas bija paredzēta, lai segtu jebkādu turpmāku šī klienta koksnes iegādi, un tādējādi tirdzniecības pārstāvis nesaņemtu turpmāku komisijas naudu, var secināt, ka komisijas nauda nav zaudēta. Tomēr, ja, piemēram, pilnvarotājs arī veicis iemaksas tirdzniecības pārstāvja pensiju fondā, tas būtu jāņem vērā, aprēķinot taisnīgu atlīdzību tirdzniecības pārstāvim, pat ja nav zaudētas komisijas naudas. Atlīdzības maksājums nav balstīts uz zaudēto komisijas naudu, bet gan uz to, ka tirdzniecības pārstāvis ir izveidojis klientu bāzi un ka šī klientu bāze ir vērtība pilnvarotājam arī pēc pārstāvības līguma izbeigšanas.

112.

Pēdējā aprēķina posmā atlīdzība ir jākoriģē tā, lai tā nepārsniegtu Direktīvas 86/653 17. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteikto maksimālo summu, proti, summu, kas ir līdzvērtīga viena gada atlīdzībai, ko tirdzniecības pārstāvis ir saņēmis no pilnvarotāja un ko aprēķina, pamatojoties uz iepriekšējo piecu gadu vidējo rādītāju (vai īsāku par pieciem gadiem, ja līguma darbības laiks bijis īsāks). Ja mūsu teorētiskajā piemērā minētais tirdzniecības pārstāvis pēdējos piecos gados vidēji kā atlīdzību nopelnījis 12000 EUR, aprēķinātā zaudētā komisijas nauda pirmajā un otrajā scenārijā pārsniegs maksimālo robežu (skat. šo secinājumu 104. un 107. punktu), un atlīdzība, kas būtu jāizmaksā tirdzniecības pārstāvim, būs mazāka par aprēķināto zaudēto komisijas naudu.

113.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Nejvyšší soud (Augstākā tiesa, Čehijas Republika) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi.

Jēdziens “komisijas nauda, ko tirdzniecības pārstāvis ir zaudējis” Padomes Direktīvas 86/653/EEK (1986. gada 18. decembris) par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta otrā ievilkuma izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir jāsaprot komisijas nauda, ko tirdzniecības pārstāvis būtu saņēmis, ja pārstāvības līgums būtu pastāvējis, par nākotnes darījumiem starp pilnvarotāju un jaunajiem klientiem, kurus tirdzniecības pārstāvis ir piesaistījis pilnvarotājam, vai esošajiem klientiem, ar kuriem tirdzniecības pārstāvis ir būtiski palielinājis darījumu apjomu, ja pārstāvības līgums nebūtu izbeigts.

Šo jēdzienu neietekmē fakts, ka starpniekam ir izmaksāta vienreizēja komisijas nauda. Tikai tad, ja līgumā nolīgtais komisijas naudas maksājums ir vienreizējs komisijas naudas maksājums, ar kuru tirdzniecības pārstāvis jau ir saņēmis atlīdzību par nākotnes ienākumiem, ko pilnvarotājs turpinās gūt no tirdzniecības pārstāvja izveidotās klientu bāzes, tā nav zaudēta komisijas nauda. Tomēr tas nenozīmē, ka pilnvarniekam nav tiesību uz atlīdzības samaksu, ņemot vērā to, ka zaudētā komisijas nauda ir tikai viens no elementiem, lai noteiktu šīs samaksas taisnīgumu.