I. Ievads

II. Atbilstošās tiesību normas

A. Eiropas Savienības tiesības

B. Pasaules Tirdzniecības organizācijas tiesības

III. Fakti un apstrīdētā regula

IV. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

V. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

VI. Apelācijas sūdzības izvērtējums

A. Par prasības pirmajā instancē pieņemamību

1. Par pirmo iebildi par nepieņemamību, ciktāl atcelšanas prasību CCCME ir cēlusi savā vārdā

a) Ievada piezīmes

b) Par vispārējiem kritērijiem saistībā ar tirdzniecības apvienību “locus standi” saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu

c) Par Komisijas piešķirto statusu antidempinga procedūras laikā

d) Ieinteresētā puse un/vai pārstāvības apvienība

1) Ieinteresētās puses jēdziens

2) Eksportētāju pārstāvības apvienības jēdziens

i) Tirdzniecības vai uzņēmēju apvienība

– Vispārīgie kritēriji

– Attiecības ar biedrošanās brīvības jēdzienu

– Apvienības statūti

– Autonomija pret valsts iejaukšanos

– Starpsecinājumi

ii) Biedri ir izmeklēšanai pakļautā izstrādājuma ražotāji, eksportētāji vai importētāji

2. Par otro iebildi par nepieņemamību, ciktāl CCCME ir cēlusi prasību savu biedru vārdā

3. Par trešo iebildi par nepieņemamību, ciktāl prasību ir cēluši apelācijas sūdzības iesniedzēji, kurus nepārstāv CCCME

B. Par pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu

1. Par atsauces datu izmantošanu

2. Par alternatīvu datu noraidīšanu

C. Par otro apelācijas sūdzības pamatu

D. Par piekto apelācijas sūdzības pamatu

1. Pirmā daļa

2. Otrā daļa

3. Trešā daļa

VII. Par tiesāšanās izdevumiem

VIII. Secinājumi

1.

China Chamber of Commerce for Import and Export of Machinery and Electronic Products (turpmāk tekstā – “CCCME”) ir saskaņā ar Ķīnas tiesībām dibināta apvienība, kuras biedru vidū ir konkrētu čuguna izstrādājumu Ķīnas ražotāji eksportētāji.

2.

Ar šo apelācijas sūdzību CCCME un deviņi citi apelācijas sūdzības iesniedzēji, kuri ir Ķīnas Tautas Republikas (turpmāk tekstā – “ĶTR”) izcelsmes čuguna izstrādājumu ražotāji (turpmāk visi kopā – “apelācijas sūdzības iesniedzēji”), lūdz Tiesu atcelt 2021. gada 19. maija spriedumu China Chamber of Commerce for Import and Export of Machinery and Electronic Products/Komisija (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) ( 2 ). Ar šo spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2018/140 (turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”) ( 3 ), ar kuru konkrētu ĶTR izcelsmes čuguna izstrādājumu importam ir noteikts antidempinga maksājums. Šie izstrādājumi pārsvarā ir lūku vāki.

3.

Šajā apelācijas sūdzībā ir izvirzīti vairāki jautājumi, no kuriem trīs, iespējams, ir nozīmīgāki par pārējiem. Pirmais ir procesuāla rakstura jautājums. Šī ir pirmā reize, kad CCCME ir apstrīdējusi antidempinga regulu. No tā izriet, ka šī lieta rada jautājumu par “individuāla un tieša skāruma” jēdzienu saistībā ar tirdzniecības organizāciju, kuras biedri ir sadarbojušies antidempinga procedūrā un kuru Eiropas Komisija uzskata par ĶTR emanāciju. Tā izraisa arī jautājumu par eksportētāju pārstāvības apvienības jēdzienu atbilstoši Regulai (ES) 2016/1036 (turpmāk tekstā – “pamatregula”) ( 4 ). Tā rezultātā Tiesai būs jānosaka pieņemamības nosacījumi, lai šāda apvienība varētu celt atcelšanas prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai savā vārdā un savu biedru vārdā.

4.

Otrs ir materiāltiesiska rakstura jautājums. Tas ir saistīts ar noteikumiem, lai konstatētu Savienības ražošanas nozarei nodarītu kaitējumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd ekstrapolāciju un korekcijas, kuras Komisija veica attiecībā uz Eurostat datiem ( 5 ), lai noteiktu šo kaitējumu. Tādējādi Tiesai ir jādefinē pamatregulas 3. panta 2., 3. un 5. punktā paredzētās prasības, ka kaitējuma noteikšanā ir jāpamatojas uz tiešiem pierādījumiem un objektīvu pārbaudi.

5.

Trešais jautājums attiecas uz procesuālajiem noteikumiem, kas nosaka antidempinga administratīvo procedūru, un konkrētāk – uz Komisijai noteiktajiem paziņošanas pienākumiem.

6.

Pamatregulas 3. pantā “Kaitējuma noteikšana” ir paredzēts:

“1.   Ja nav norādīts citādi, ievērojot šo regulu, termins “kaitējums” nozīmē būtisku kaitējumu Savienības ražošanas nozarei, būtiska kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei vai šādas ražošanas nozares veidošanās būtisku aizkavēšanu, un to interpretē saskaņā ar šā panta noteikumiem.

2.   Kaitējuma noteikšanā pamatojas uz tiešiem pierādījumiem un objektīvi pārbauda:

3.   Atkarībā no tā, kāds ir importa par dempinga cenām apjoms, spriež, vai ir bijis ievērojams importa par dempinga cenām pieaugums – vai nu absolūtā izteiksmē, vai attiecībā pret ražošanu vai patēriņu Savienībā. Atkarībā no šā importa ietekmes uz cenām spriež, vai imports par dempinga cenām ir piedāvājis ievērojami zemāku cenu salīdzinājumā ar līdzīga izstrādājuma cenu Savienības ražošanā vai arī šāda importa rezultātā notiek ievērojama cenu pazemināšanās vai arī tiek ievērojami aizkavēta cenu celšanās, kas pretējā gadījumā būtu notikusi. Viens vai vairāki no šiem faktoriem nevar droši norādīt, kāds lēmums jāpieņem.

[..]

5.   Pārbaudot importa par dempinga cenām ietekmi uz attiecīgo Savienības ražošanas nozari, novērtē visus būtiskos ekonomikas faktorus un indeksus, kas raksturo nozares stāvokli [..].

6.   Pamatojoties uz visiem būtiskajiem pierādījumiem, kas iesniegti saistībā ar 2. punktu, jāparāda, ka imports par dempinga cenām rada kaitējumu šīs regulas nozīmē. Jo īpaši jāparāda, ka apjoma un/vai cenas līmeņi, kas noteikti, ievērojot 3. punktu, ir ietekmējuši Savienības ražošanas nozari, kā paredzēts 5. punktā, un ka šī ietekme ir vērojama tādā pakāpē, ka to var dēvēt par būtisku ietekmi.

[..]”

7.

Pamatregulas 5. panta 10. un 11. punktā ir paredzēts:

“10.   Paziņojumā par lietas izskatīšanas uzsākšanu pasludina izmeklēšanas uzsākšanu, nosauc attiecīgo izstrādājumu un valstis, sniedz saņemtās informācijas kopsavilkumu un nodrošina to, lai visa būtiskā informācija tiktu darīta zināma Komisijai.

Tajā norāda termiņus, kādos ieinteresētās puses var informēt par sevi, darīt zināmu savu viedokli rakstveidā un iesniegt informāciju, ja izmeklēšanā šādus viedokļus un informāciju ņem vērā. Tajā arī norāda termiņu, kādā ieinteresētās puses saskaņā ar 6. panta 5. punktu var pieteikties uz uzklausīšanu Komisijā.

11.   Komisija paziņo attiecīgajiem eksportētājiem, importētājiem un importētāju vai eksportētāju pārstāvības apvienībām, kā arī eksportētājvalsts un sūdzību iesniedzēju pārstāvjiem par lietas izskatīšanas uzsākšanu un, ņemot vērā prasību neizpaust konfidenciālu informāciju, iesniedz rakstiskās sūdzības, kas saņemta, ievērojot 1. punktu, pilnu tekstu zināmajiem eksportētājiem un eksportētājvalsts iestādēm un pēc pieprasījuma izsniedz to pārējām iesaistītajām ieinteresētajām pusēm. Ja iesaistīto eksportētāju skaits ir īpaši liels, rakstiskās sūdzības pilnu tekstu var iesniegt tikai eksportētājvalsts iestādēm vai attiecīgajām tirdzniecības apvienībām.”

8.

Pamatregulas 6. panta 7. punktā ir noteikts:

“Iesniedzot rakstisku pieprasījumu, Savienības ražotāji, arodbiedrības, importētāji un eksportētāji, un to pārstāvības apvienības, lietotāji un patērētāju organizācijas, kas ir informējuši par sevi saskaņā ar 5. panta 10. punktu, kā arī eksportētājvalsts pārstāvji var iepazīties ar visu informāciju, ko izmeklēšanai ir nodevusi jebkura no iesaistītajām pusēm, izņemot iekšējos dokumentus, ko sagatavojušas Savienības vai tās dalībvalstu iestādes, ja šāda informācija ir būtiska to interešu aizstāvībai un nav konfidenciāla 19. panta nozīmē, un tiek izmantota izmeklēšanā.

Minētās puses var sagatavot atbildes uz minēto informāciju, un to piezīmes ņem vērā, ja vien tās ir pietiekami pamatotas.”

9.

Pamatregulas 19. panta “Konfidencialitāte” 1.–3. punktā ir paredzēts:

“1.   Ar informāciju, kas pēc sava rakstura ir konfidenciāla (piemēram, tā nodrošinātu ievērojamas priekšrocības konkurentam vai ļoti negatīvi ietekmētu personu, kura šādu informāciju ir sniegusi, vai personu, no kuras persona, kura informāciju ir sniegusi, ir informāciju ieguvusi) vai kuru izmeklēšanai pakļautās puses sniedz konfidenciāli, iestādes apietas kā ar konfidenciālu, ja tam ir pamatots iemesls.

2.   Ieinteresētajām pusēm, kuras sniedz konfidenciālu informāciju, pieprasa sniegt tās nekonfidenciālu kopsavilkumu. Šādi kopsavilkumi ir pietiekami sīki izstrādāti, lai ļautu pieņemamā veidā saprast konfidenciāli iesniegtās informācijas būtību. Ārkārtas situācijā šīs puses var norādīt, ka šādu informāciju nav iespējams sniegt kopsavilkuma veidā. Šādā ārkārtas situācijā norāda iemeslus, kāpēc nav iespējams izveidot kopsavilkumu.

3.   Ja uzskata, ka prasība pēc konfidencialitātes nav attaisnota, un ja informācijas sniedzējs vai nu negrib darīt informāciju pieejamu, vai atļauj to izpaust vispārīgā vai kopsavilkuma formā, šādu informāciju var neņemt vērā, ja vien attiecīgi avoti pieņemamā veidā neapliecina, ka informācija ir pareiza. Konfidencialitātes prasību patvaļīgi nenoraida.”

10.

Pamatregulas 20. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Sūdzību iesniedzēji, importētāji un eksportētāji un to pārstāvības apvienības, un eksportētājvalsts pārstāvji var pieprasīt, lai tiem sniedz sīkāku informāciju, kas ir pamatā būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata ir ieviesti pagaidu pasākumi. Pieprasījumus par šādas informācijas izpaušanu iesniedz rakstveidā tūlīt pēc pagaidu pasākumu ieviešanas, un informāciju pēc tam cik ātri vien iespējams sniedz rakstveidā.

2.   Šīs regulas 1. punktā minētās puses var pieprasīt galīgo informāciju par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata paredzēts ieteikt galīgo pasākumu ieviešanu vai pārtraukt izmeklēšanu vai lietas izskatīšanu, neieviešot pasākumus, īpašu uzmanību veltot informācijai par faktiem vai apsvērumiem, kas atšķiras no tiem, kurus izmantoja, ieviešot kādu no pagaidu pasākumiem.”

11.

Līgums par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI panta īstenošanu (GATT) ( 6 ) (turpmāk tekstā – “1994. gada Antidempinga nolīgums”) ir ietverts 1.A pielikumā Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kas apstiprināts ar Padomes Lēmumu 94/800/EK ( 7 ).

12.

1994. gada Antidempinga nolīguma 6. panta “Pierādījumi” 1.3. punktā ir paredzēts:

“Tiklīdz kā uzsākta izmeklēšana, institūcijām jānosūta rakstiskā iesnieguma, kas saņemts saskaņā ar 5. panta 1. paragrāfu, pilns teksts zināmajiem eksportētājiem [16] un eksportējošās Dalībvalsts institūcijām, kā arī tam jābūt pieejamam pēc pieprasījuma citām ieinteresētajām pusēm. Pienācīgi ir jāņem vērā prasība pēc konfidenciālās informācijas aizsardzības, kā paredzēts 5. paragrāfā.”

13.

Šim pantam ir pievienota zemsvītras piezīme, kurā precizēts, ka “gadījumā, ja iesaistīto eksportētāju skaits ir īpaši liels, rakstiskā pieprasījuma pilnais teksts jānosūta tikai eksportējošās Dalībvalsts institūcijām vai attiecīgajai tirdzniecības asociācijai”.

14.

1994. gada Antidempinga nolīguma 6.11. pantā ir noteikts:

“Šī Līguma kontekstā “ieinteresētās puses” nozīmē:

15.

Strīda priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–9. punktā, un šīs tiesvedības vajadzībām to var apkopot šādi.

16.

2016. gada 31. oktobrī saskaņā ar pamatregulas 5. pantu Komisijā tika iesniegta sūdzība, lūdzot to sākt antidempinga izmeklēšanu attiecībā uz konkrētu ĶTR un Indijas Republikas izcelsmes čuguna izstrādājumu importu. Šo sūdzību iesniedza septiņi Savienības ražotāji ( 8 ).

17.

Ar paziņojumu, kas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēts 2016. gada 10. decembrī ( 9 ), Komisija sāka antidempinga procedūru par attiecīgo importu.

18.

Izmeklēšanai pakļautie izstrādājumi bija “konkrēti slāņaina grafitizēta čuguna (pelēkais čuguns) vai čuguna ar lodveida grafītu (saukts arī par plastisko čugunu) izstrādājumi un to daļas. Minētie ir tāda veida izstrādājumi, ko izmanto, lai: pārsegtu virszemes vai pazemes sistēmas un/vai virszemes vai pazemes sistēmu atveres, kā arī – sniegtu piekļuvi virszemes vai pazemes sistēmām un/vai nodrošinātu skatu uz virszemes vai pazemes sistēmām” (turpmāk tekstā – “attiecīgais izstrādājums”).

19.

Izmeklēšana saistībā ar dempingu un tā nodarīto kaitējumu attiecās uz laikposmu no 2015. gada 1. oktobra līdz 2016. gada 30. septembrim (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas laikposms”). Kaitējuma novērtēšanai būtisko tendenču pārbaude aptvēra laikposmu no 2013. gada 1. janvāra līdz izmeklēšanas laikposma beigām (turpmāk tekstā – “attiecīgais laikposms”).

20.

2017. gada 16. augustā Komisija pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2017/1480 (turpmāk tekstā – “pagaidu regula”) ( 10 ).

21.

Pēc antidempinga procedūras Komisija 2018. gada 29. janvārī pieņēma apstrīdēto regulu.

22.

CCCME piedalījās administratīvajā procedūrā, kuras noslēgumā tika pieņemta apstrīdētā regula. Pārējās juridiskās personas ir deviņi iepriekš minētie Ķīnas ražotāji eksportētāji, no kuriem divus Komisija bija izraudzījusies, izmeklēšanas nolūkiem atlasot Ķīnas ražotājus eksportētājus.

23.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 23. aprīlī, apelācijas sūdzības iesniedzēji cēla prasību par apstrīdētās regulas atcelšanu. Vispārējā tiesā CCCME prasības pamatojumam izvirzīja sešus pamatus. Komisija apstrīdēja gan prasības pieņemamību, gan pamatotību.

24.

Ar 2018. gada 24. oktobra rīkojumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs ļāva lietā iestāties EJ Picardie un pārējām juridiskajām personām ( 11 ) (turpmāk tekstā – “personas, kas iestājušās lietā”).

25.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa vispirms aplūkoja Komisijas argumentus par CCCME prasības pieņemamību. Vispārējā tiesa prasību atzina par pieņemamu, ciktāl, pirmkārt, CCCME to bija cēlusi savā vārdā, lai aizsargātu savas procesuālās tiesības, otrkārt, ciktāl CCCME to bija cēlusi 19 biedru vārdā, kurus tā bija identificējusi, un, treškārt, ciktāl to bija cēlušas citas juridiskās personas, kuru nosaukumi ir iekļauti pārsūdzētā sprieduma I pielikumā.

26.

Attiecībā uz prasības pamatotību Vispārējā tiesa noraidīja visus sešus CCCME izvirzītos pamatus, tādējādi pilnībā noraidot prasību.

27.

Šo apelācijas sūdzību CCCME ir iesniegusi savā vārdā un savu biedru vārdā, un to ir iesnieguši arī citi apelācijas sūdzības iesniedzēji, kurus CCCME nepārstāv.

28.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdz Tiesu noraidīt pārsūdzēto spriedumu; apmierināt prasījumus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirzījuši savā prasības pieteikumā Vispārējā tiesā; atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz CCCME, individuālajām sabiedrībām un attiecīgajiem biedriem; piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Vispārējā tiesā un apelācijas tiesvedībā, ieskaitot apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesāšanās izdevumus; un piespriest personām, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus segt pašām.

29.

Komisija lūdz Tiesu noraidīt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to prasība pirmajā instancē ir atzīta par pieņemamu; atzīt Vispārējā tiesā celto prasību par nepieņemamu; noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Vispārējā tiesā un apelācijas tiesvedībā.

30.

Personas kas iestājušās lietā, lūdz Tiesu pilnībā noraidīt apelācijas sūdzību; nospriest, ka CCCME nevar būt pārstāvības apvienība pamatregulas izpratnē; un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt atbildētāju tiesāšanās izdevumus.

31.

Tiesa lietas dalībniekiem uzdeva vairākus rakstveida jautājumus, lūdzot atbildes sniegt rakstveidā. Šie lietas dalībnieki atbildēja 2022. gada 29. augustā. Visi iepriekš minētie lietas dalībnieki 2022. gada 5. oktobra tiesas sēdē sniedza mutvārdu paskaidrojumus Tiesai. Šajā tiesas sēdē lietas dalībnieki tika aicināti izklāstīt mutvārdu paskaidrojumus par pieņemamības jautājumiem un pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu, kā arī par apelācijas sūdzības otro un piekto pamatu, uz kuriem atbilstoši Tiesas lūgumam attieksies šie secinājumi.

32.

Vispirms izvērtēšu Komisijas un personu, kas iestājušās lietā, izvirzīto iebildi, ar kuru tās apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, atzīstot atcelšanas prasību par pieņemamu (A). Turpinājumā pievērsīšos diviem apelācijas sūdzības pamatiem, kuri attiecas uz kaitējuma noteikšanu. Sākšu ar pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmās daļas analīzi saistībā ar importa apjomu (B). Pēc tam izvērtēšu tiešo pierādījumu jautājumu, kas ir izvirzīts otrā apelācijas sūdzības pamata kontekstā (C). Visbeidzot izvērtēšu piekto apelācijas sūdzības pamatu, kas attiecas uz ieinteresēto pušu tiesību uz aizstāvību ievērošanu un Komisijas pienākumu izpaust datus šīm personām (D).

33.

Atbildes rakstā Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīstot prasību par pieņemamu.

34.

Vispirms jāatgādina – no LESD 263. panta ceturtās daļas izriet, ka jebkura fiziska vai juridiska persona ar šā panta pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību tostarp par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli. Apvienību, un it īpaši tirdzniecības apvienību, tiesības celt atcelšanas prasības Vispārējā tiesā izriet no privātpersonu tiesībām celt šādu prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu.

35.

Saskaņā ar judikatūru prasības, ko cēlušas apvienības, ir pieņemamas trijos skaidri noteiktos gadījumos: pirmkārt, ja apvienība pārstāv tādu uzņēmumu intereses, kam pašiem ir tiesības celt prasību un tādējādi pašiem ir locus standi; otrkārt, ja apvienība ir individualizēta tādēļ, ka ir skartas pašas apvienības intereses, it īpaši tāpēc, ka tiesību akts, kuru lūdz atcelt, ir ietekmējis apvienības kā sarunu dalībnieces pozīciju, un, treškārt, ja tiesību norma skaidri piešķir apvienībām vairākas procesuāla rakstura tiesības ( 12 ).

36.

Šajā lietā Komisijas iebildes par nepieņemamību attiecas uz pirmo un trešo gadījumu. Pirmā iebilde par nepieņemamību attiecas uz gadījumu, kad tirdzniecības apvienība ceļ prasību savā vārdā, jo tai ir pašai savas intereses (1), un otrā iebilde par nepieņemamību attiecas uz tādas tirdzniecības apvienības celtas prasības pieņemamību, kura pārstāv savus biedrus, kam pašiem ir locus standi (2). Turklāt Komisija apstrīd juridisko personu izsniegto pilnvaru spēkā esamību, un tas ir trešās iebildes par nepieņemamību priekšmets (3).

37.

Komisijas, kuru atbalsta personas, kas iestājušās lietā, ieskatā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu pārsūdzētā sprieduma 52.–75. punktā, uzskatot, ka ar to, ka CCCME tika atzīta par eksportētāju pārstāvības apvienību administratīvās procedūras laikā, ir pietiekami, lai pierādītu, ka tā ir individuāli un tieši skarta LESD 263. panta ceturtās daļas mērķiem. Jautājumu, vai vienībai ir procesuālās tiesības noteiktā administratīvajā procedūrā, nosakot Savienības likumdevēja pieņemts tiesiskais regulējums, nevis administratīvās iestādes lēmums, kurā šis regulējums nav ievērots. Vispārējā tiesa neesot pati izvērtējusi, vai CCCME objektīvi izpildīja visus pamatregulā prasītos nosacījumus, lai tā būtu eksportētāju pārstāvības apvienība. Atbildot uz Tiesas jautājumiem, Komisija īpaši uzsver pienākumu jēdzienu “tirdzniecības apvienība” pamatregulas izpratnē interpretēt atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 12. panta 1. punktam un attiecīgajam 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 11. panta 1. punktam.

38.

Komisija un personas, kas iestājušās lietā, norāda, ka CCCME nav ražotāju eksportētāju pārstāvības apvienība, jo tā rīkojoties attiecīgo ĶTR ministriju uzraudzībā, vadībā un profesionālajā virzībā. Personas, kas iestājušās lietā, piebilst, ka CCCME nevis vienkārši saņemot norādījumus no valsts, bet gan rīkojoties valsts vārdā, organizējot ražotāju eksportētāju komercdarbību un piedaloties šīs valsts veiktā konkurences uzraudzībā vietējos un eksporta tirgos.

39.

CCCME norāda, ka tā esot eksportētāju pārstāvības apvienība pamatregulas izpratnē un līdz ar to – ieinteresētā puse. To iemeslu dēļ, kurus Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētajā spriedumā, CCCME apgalvo, ka apstrīdētā regula to skarot tieši un individuāli. Konkrētāk, CCCME uzsver, ka Komisija to esot uzskatījusi par ieinteresēto pusi gan izmeklēšanas gaitā, kuras noslēgumā tika pieņemta apstrīdētā regula, gan iepriekšējo izmeklēšanu laikā. Tiesas sēdē CCCME piebilda, ka Komisijai tas, vai vienība ir ieinteresētā puse, būtu jāpārbauda izmeklēšanas laikā, nevis tiesvedības posmā. Tā arī apgalvo, ka Hartas 12. pantam un ECPAK 11. pantam šajā tiesvedībā neesot nozīmes.

40.

Iesākumā vēlos norādīt, ka Vispārējā tiesa izvērtēja CCCME locus standi pārsūdzētā sprieduma 46.–76. punktā un noraidīja Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību. Pirmkārt, tā noteica, ka apstrīdētā regula CCCME skar individuāli, jo Komisija uzskatīja CCCME par ieinteresēto pusi pamatregulas izpratnē un līdz ar to piešķīra šai apvienībai procesuālās tiesības procedūrā, kuras noslēgumā tika pieņemta apstrīdētā regula (turpmāk tekstā – “antidempinga procedūra”). Turklāt Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas argumentu, ka CCCME nevar uzskatīt par ieinteresēto pusi pamatregulas izpratnē, bet gan vienīgi par pārstāvošo personu. Otrkārt, Vispārējā tiesa nosprieda, ka CCCME ir tieši skarta, jo tā var nodrošināt savu procesuālo tiesību ievērošanu vienīgi tad, ja tai ir apstrīdētās regulas apstrīdēšanas iespēja.

41.

Šajā ziņā man jānorāda, ka saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu, lai noteiktu, vai tādām juridiskajām personām kā CCCME ir tiesības celt prasību savā vārdā, ir jāizvērtē, vai šīm personām, pirmkārt, ir locus standi un, otrkārt, interese celt prasību ( 13 ). Konkrētāk, attiecībā uz otro nosacījumu, kurš šajā apelācijas sūdzībā netiek apstrīdēts ( 14 ), man jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 78. un 79. punktā Vispārējā tiesa noteica, ka, atceļot apstrīdēto regulu, Komisijai būtu jāatjauno antidempinga procedūra un, iespējams, jāļauj CCCME iestāties procedūrā, lai saņemtu tās apsvērumus saskaņā ar pamatregulu. Tā kā atcelšana var radīt šādas sekas, tā varētu radīt tiesiskas sekas CCCME, tai rīkojoties savā vārdā. Citiem vārdiem, ja būtu pieļauts CCCME procesuālo tiesību pārkāpums, tas ietekmētu antidempinga izmeklēšanas rezultātu, tādēļ CCCME ir ieinteresēta apgalvot, ka šāds pārkāpums ir noticis. Attiecīgi tai ir interese celt prasību Vispārējā tiesā savā vārdā, lai aizsargātu savas procesuālās tiesības.

42.

Iesākumā jāatgādina, ka noteikumi par juridisko personu locus standi Savienības tiesību akta apstrīdēšanas mērķiem ir noteikti LESD 263. panta ceturtajā daļā. Šajā lietā ir jāizvērtē otrais nosacījums, saskaņā ar kuru tiesvedību var uzsākt, ja tiesību akts apvienības skar tieši un individuāli ( 15 ).

43.

Lai noteiktu, vai CCCME ir locus standi šajā lietā, jo strīdīgais akts to kā apvienību ietekmē tās vārdā, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru citas personas, kas nav lēmuma adresāti, var uzskatīt par individuāli skartām tikai tad, ja šis lēmums tās skar dažu tām specifisku īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kura tās nošķir attiecībā pret jebkuru citu personu, un tādēļ tās individuāli izceļ līdzīgi kā šī lēmuma adresātu ( 16 ).

44.

Šajā lietā, manuprāt, ir acīmredzami, ka antidempinga maksājumu noteikšana nemainīja CCCME tiesisko stāvokli individuālā kārtā, jo šai vienībai pašai nav jāveic šis maksājums ( 17 ). Tomēr tas, ka persona piedalās Savienības tiesību akta pieņemšanas procesā, var šo personu individualizēt attiecībā uz konkrēto tiesību aktu, kas šai personai rada saistošas tiesiskas sekas, ja ar piemērojamo Savienības tiesisko regulējumu tai ir piešķirtas noteiktas procesuālās garantijas ( 18 ). Tādējādi CCCME darbības tās pašas vārdā precīzais apjoms ir atkarīgs no šīs vienības tiesiskā stāvokļa, kāds tai ir noteikts Savienības tiesībās ar mērķi aizsargāt šai vienībai atzītās likumīgās intereses ( 19 ).

45.

Vispārējā tiesa secināja, ka Komisija ir uzskatījusi CCCME par ieinteresēto pusi, kurai visā administratīvās procedūras laikā ir jāpiešķir pamatregulā paredzētās procesuālās tiesības. Pārsūdzētā sprieduma 53.–57. punktā Vispārējā tiesa veica virkni konstatējumu, no kuriem izriet, ka Komisija bija piešķīrusi CCCME tiesības piedalīties divās izmeklēšanas laikā organizētās uzklausīšanās, kā tas paredzēts pamatregulas 6. panta 5. punktā. Tā arī norādīja, ka CCCME ir saņēmusi atļauju no Komisijas atbilstoši pamatregulas 6. panta 7. punktam piekļūt izmeklēšanas lietas materiāliem un ka vēlāk Komisija atbilstoši pamatregulas 20. panta 1. punktam nosūtīja CCCME savus pagaidu secinājumus, par kuriem CCCME iesniedza rakstveida apsvērumus. Turklāt Vispārējā tiesa uzsvēra, ka CCCME atbilstoši pamatregulas 20. panta 2. punktam ir saņēmusi galīgos secinājumus, kuros Komisija plānoja ieteikt galīgo pasākumu noteikšanu. Pamatojoties uz šiem konstatējumiem, Vispārējā tiesa secināja, ka šajā konkrētajā gadījumā CCCME ir izpildījusi prasības, lai to varētu uzskatīt par individuāli skartu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

46.

Manuprāt, šīs analīzes sākumpunkts ir Vispārējās tiesas pieņēmums, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu administratīvās procedūras laikā, piešķirot CCCME ieinteresētās puses statusu un no šī statusa izrietošās procesuālās tiesības. Lai gan Komisija šo kļūdu neapstrīd ( 20 ), vēlos norādīt, ka Vispārējā tiesa nav paudusi nostāju par to, vai šī kļūda ir pierādīta ( 21 ). Gluži pretēji, pārsūdzētā sprieduma 68. punktā Vispārējā tiesa atsaucas uz pašas Komisijas veikto CCCME kā ieinteresētās puses raksturojumu, tostarp minot apstrīdētās regulas 25. apsvērumu, kurā Komisija secina, ka CCCME ir jāuzskata par ieinteresēto pusi, kas it īpaši pārstāv Ķīnas čuguna ražošanas nozari.

47.

Tomēr saskaņā ar judikatūru par LESD 263. panta ceturto daļu tas, ka persona vienā vai citādā veidā ir iesaistīta Savienības akta pieņemšanas procesā, to individualizē saistībā ar attiecīgo aktu tikai tādā gadījumā, ja Savienības tiesiskajā regulējumā šai personai tiek paredzētas konkrētas procesuālās garantijas ( 22 ). Tādējādi pamatregulā noteikto procesuālo tiesību pārkāpums var pārstāvības apvienības skart tieši un individuāli. Tieši pamatojoties uz šo regulu, Vispārējai tiesai ir jāizvērtē, vai tāda vienība kā CCCME ir jāindividualizē LESD 263. panta ceturtās daļas mērķiem.

48.

No tā izriet, ka nevar prezumēt CCCME kā ieinteresētās puses juridisko kvalifikāciju pamatregulas piemērošanas nolūkā. LESD 263. panta ceturtās daļas mērķiem Vispārējai tiesai ir jāpārliecinās, vai tādu vienību kā CCCME var raksturot kā eksportētāju pārstāvības apvienību saskaņā ar pamatregulu, un vēl jo vairāk tas tā ir tad, ja Komisija un personas, kas iestājušās lietā, ir apstrīdējušas CCCME statusu šīs regulas izpratnē ( 23 ).

49.

Attiecīgi, lai gan Komisija administratīvās procedūras laikā atzina CCCME par ieinteresēto pusi un piešķīra šai apvienībai no tā izrietošās procesuālās tiesības, šāda atzīšana un piešķiršana ir administratīvā prakse, kas nav saistoša pārbaudē, kuru Savienības tiesas veic atcelšanas prasības ietvaros. Statusam, kuru Komisija piešķīrusi CCCME, jāatbilst pamatregulai, kas ir apstrīdētās regulas pieņemšanas pamats. Šajā ziņā, kā pamatoti norāda Komisija, to, vai vienībai ir procesuālās tiesības konkrētajā administratīvajā procedūrā, nosaka Savienības likumdevējs, pieņemot atbilstošās tiesību normas, īpaši pamatregulu šajā lietā, nevis administratīvās iestādes prakse.

50.

Tas tomēr nenozīmē, ka Komisijas kļūdainajai praksei nav nekādu seku, īpaši gadījumā, kad šī iestāde atņem personai tās procesuālās tiesības. Šīs lietas konkrētajos apstākļos CCCME atzīšana par ieinteresēto pusi neatņēma šai personai tiesības, bet gan, kā Komisija norādīja tiesas sēdē, drīzāk radīja tai vairāk tiesību. Šī iemesla dēļ iepriekš minētā Komisijas atzīšana negatīvi neietekmē CCCME tiesības uz aizstāvību ( 24 ).

51.

Tāpēc uzskatu, ka atcelšanas prasības pieņemamības noteikšanas mērķiem Vispārējai tiesai bija jāpārliecinās par to, kāds statuss un kādas (un vai vispār) procesuālās tiesības būtu jāpiešķir CCCME saskaņā ar pamatregulu. Tomēr, pārsūdzētā sprieduma 53.–71. punktā izvērtējot, vai CCCME, rīkojoties savā vārdā, tika individuāli skarta, šķiet, ka Vispārējā tiesa šo pārbaudi neveica. Tā vienīgi uzskatīja, ka atcelšanas prasības pieņemamības mērķiem CCCME ir individuāli skarta vienīgi tādēļ, ka Komisija tai bija piešķīrusi procesuālās tiesības ( 25 ). Tādēļ uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemdama, ka CCCME ir individuāli un tieši skarta, pamatojoties uz to, ka Komisija tai bija piešķīrusi procesuālās tiesības antidempinga procedūras laikā, nepārbaudot, vai šo tiesību piešķiršana ir saderīga ar pamatregulu.

52.

Ņemot vērā iepriekš minēto kļūdu, Tiesai ir jāpārliecinās, vai, ievērojot pamatregulu, Komisijai faktiski bija jāatzīst CCCME par ieinteresēto pusi un/vai pārstāvības apvienību un tai jāpiešķir konkrētas procesuālās tiesības. Tas izraisa jautājumu, vai CCCME ir ieinteresētā puse un/vai eksportētāju pārstāvības apvienība.

53.

Iesākumā attiecībā uz pamatregulā norādītajiem dalībniekiem jānorāda, ka tās noteikumos ir atsauces uz dažādām vienībām, piemēram, “eksportētājiem”, “importētājiem” (un to) “pārstāvības apvienībām”, “importētāju vai eksportētāju pārstāvības apvienībām”, “sūdzību iesniedzējiem”, “eksportētājvalstu pārstāvjiem”, “eksportētājvalsts valdību”, “lietotājiem un patērētāju organizācijām” un “ieinteresētajām pusēm”. Lai gan šīs kategorijas pamatregulā nav definētas, no tās 5., 6., 10., 11. un 19. panta izriet, ka šajā regulā minētajiem dalībniekiem tiek garantētas dažādas tiesības ( 26 ).

54.

Tomēr, ņemot vērā pamatregulas 5. panta 10. un 11. punkta gramatisko un sistēmisko interpretāciju, ir skaidrs, ka jēdziens “ieinteresētā puse” ir visaptverošs jēdziens un iekļauj visas iepriekš minētās vienības. Konkrētāk, tiklīdz persona ir informējusi par sevi atbilstoši šīs regulas 5. panta 10. punktam, tā kļūst par ieinteresēto pusi.

55.

Lai noteiktu ieinteresētās puses statusu administratīvajā procedūrā un tās procesuālās tiesības, ņemot vērā, ka dažādām vienībām ir dažādas tiesības, jānosaka arī statuss, kādā tā darbojas, proti, kā eksportētājs, importētājs, pārstāvības apvienība vai kā citādi ( 27 ). Šajā ziņā vēlos arī norādīt – lai gan pamatregulā tiek nošķirtas eksportētāju pārstāvības apvienības un eksportētājvalsts pārstāvji ( 28 ), šķiet, ka nedz šajā regulā, nedz judikatūrā nav sniegtas precīzas norādes par kritērijiem, kas ir jāņem vērā, definējot šos jēdzienus.

56.

Rodas jautājums, vai CCCME ir eksportētāju pārstāvības apvienība pamatregulas izpratnē. Saprotams, ka lietas dalībnieki sniedz divas pilnīgi pretējas atbildes. CCCME ieskatā pamatregulā nav uzskaitīti nekādi procesuāli vai materiāltiesiski kritēriji, kas būtu izmantojami, lai definētu eksportētāju pārstāvības apvienību. Atsaucoties uz jēdzienu “pārstāvība” un “apvienība” parasto izpratni, CCCME apgalvo, ka jebkuru vienību vai struktūru, kas darbojas ražotāju eksportētāju vārdā vai interesēs, var raksturot kā eksportētāju pārstāvības apvienību pamatregulas izpratnē. Jebkādu papildu kritēriju pievienošana nozīmētu, ka eksportētāju pārstāvības apvienības statusam tiek piemēroti nepamatoti papildu nosacījumi. Turpretī Komisija un personas, kas iestājušās lietā, apgalvo, ka jēdziens “eksportētāju pārstāvības apvienība” ir jādefinē, atsaucoties uz konkrētiem materiāltiesiskiem un procesuāliem kritērijiem. Konkrētāk, tās apgalvo, ka jēdziens “apvienība” saskaņā ar Savienības dalībvalstīm kopējām tradīcijām būtu jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz vienību, kura ir izveidota un rīkojas demokrātiski un nav atkarīga no valdības.

57.

Kā Komisija norādīja tiesas sēdē, no tā izriet, ka šo secinājumu mērķiem būtiska nozīme ir jēdziena “apvienība” interpretācijai. Šajā ziņā pamatregula un tās konteksts nodrošina materiāltiesiskos un procesuālos kritērijus, kas definē “eksportētāju pārstāvības apvienību”. Konkrētāk, attiecībā uz procesuālajiem kritērijiem pamatregulas 5. panta 10. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka ieinteresētajām pusēm ir jāinformē par sevi ( 29 ). Attiecībā uz materiāltiesiskajiem kritērijiem šķiet, ka pamatregulā netiek definēts jēdziens “eksportētāju pārstāvības apvienība”. Šajā ziņā vēlos norādīt, ka šis jēdziens pirmo reizi tika izmantots Padomes Regulā (EK) Nr. 3284/94 ( 30 ), ar kuru tika īstenots 1994. gada Antidempinga nolīgums, savukārt visās antidempinga pamatregulas agrākajās versijās bija norādīts jēdziens “tirdzniecības apvienība” ( 31 ).

58.

Lai gan “tirdzniecības apvienības” jēdziens tika noteikts PTO tiesībās, proti, 1994. gada Antidempinga nolīguma 6.11. panta i) punktā ( 32 ), Komisija Tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai nespēja izskaidrot, kādēļ, pieņemot Regulu Nr. 3284/94 un īstenojot šo nolīgumu, Padome grozīja piedāvāto tekstu un kā ir radies jēdziens “pārstāvības apvienība” ( 33 ). Tādējādi nav skaidrs, kādēļ Eiropas Savienība pieņēma jēdzienu “pārstāvības apvienība” un neizmantoja tādu pašu formulējumu, kāds tika izmantots šajā nolīgumā. Vēl jo pārsteidzošāk tas ir tādēļ, ka pamatregulas 5. panta 11. punktā ir norāde uz jēdzienu “tirdzniecības apvienība”, kas, kā lietas dalībnieki vienojās tiesas sēdes laikā, neapšaubāmi nozīmē “pārstāvības apvienību”.

59.

Katrā ziņā, ņemot vērā, ka ar pamatregulu Savienības tiesībās tiek īstenotas starptautiskās saistības, kas izriet no 1994. gada Antidempinga nolīguma, jēdziena “pārstāvības apvienība” pamatregulas izpratnē definēšanas mērķiem ir piemēroti ņemt vērā “tirdzniecības vai uzņēmēju apvienības” jēdzienu minētā nolīguma 6.11. panta i) punkta izpratnē ( 34 ). Saskaņā ar šo tiesību normu, lai vienība ietilptu šajā jēdzienā, tai ir jāatbilst diviem kritērijiem: pirmkārt, tai ir jābūt “tirdzniecības vai uzņēmēju apvienībai”, un, otrkārt, tās biedru vairākumam ir jābūt izmeklēšanai pakļautā izstrādājuma ražotājiem, eksportētājiem vai importētājiem. Turpinājumā izvērtēšu šos divus kritērijus.

60.

Lietas dalībnieki tiesas sēdē vienojās, ka jēdziens “tirdzniecības vai uzņēmēju apvienība” saskaņā ar 1994. gada Antidempinga nolīguma 6.11. panta i) punktu pamatregulā ir ieviesta ar norādi uz “pārstāvības apvienību” ( 35 ). Tā kā šajā pantā nav sniegta nedz definīcija, nedz kāda atsauce uz valsts tiesībām, atbilstoši 1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. panta 1. punktam šis jēdziens “ir tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim”.

61.

Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka starp 1994. gada Antidempinga nolīguma 6.11. panta i) punkta valodu versijām pastāv zināma neatbilstība, jo divās no trim PTO oficiālajām valodām ir norāde uz “apvienību” – “trade or business association” angļu valodā ( 36 ) un “las asociaciones mercantiles, gremiales o empresariales” spāņu valodā ( 37 ) –, savukārt trešajā – franču – valodā ir norāde uz “grupējumu” – “un groupement professionnel commercial ou industriel” ( 38 ). Parastā šo jēdzienu izpratne, šķiet, aptver dažāda veida struktūras, kas apvieno un atbalsta noteikta veida ražošanas nozares uzņēmumus un darba devējus, kā arī aizstāv to tiesības. Turklāt pilnības labad man jāpiebilst, ka dažādās tiesību sistēmās vēsturiskā “tirdzniecības apvienības” definīcija aptvēra rūpniecības palātas un padomes; apvienības vai institūtus; tirdzniecības aizsardzības biedrības; nereprezentatīvas apvienības, kas sniedz vispārējos komercpakalpojumus; amatniecības un rūpniecības konsultatīvās palātas un tirdzniecības un rūpniecības arodapvienības ( 39 ). Tā rezultātā šī jēdziena parastā izpratne neļauj atbalstīt Komisijas aizstāvēto pieeju. Nevienā 1994. gada Antidempinga nolīguma noteikumā nav paredzēta tāda šī nolīguma 6.11. panta i) punkta interpretācija, saskaņā ar kuru “pārstāvības apvienība” pastāvētu vienīgi tad, ja tā tiek demokrātiski pārvaldīta ( 40 ).

62.

Tādējādi nevar saprātīgi pamatoties vienīgi uz “apvienības” nozīmi Savienības dalībvalstu kopējo tradīciju izpratnē – proti, kā apvienību, kas ir izveidota un rīkojas demokrātiski un ir neatkarīga no valdības. Drīzāk šī jēdziena parastā nozīme ietver vienību, kas atbalsta konkrētas ražošanas nozares uzņēmumus un aizstāv to tiesības.

63.

Runājot par kontekstu, jēdziens “tirdzniecības vai uzņēmēju apvienība” tiek lietots PTO daudzpusējā kontekstā, jo tās darbu veic valdību pārstāvji, bet tās izcelsmes pamatā ir ražošanas un tirdzniecības ikdienas darbības. Tādējādi to vienību klāsts, kuras juridiski var raksturot kā “tirdzniecības apvienības” vai “uzņēmēju apvienības”, ir ļoti plašs. Manuprāt, tās var aptvert diapazonu no rūpniecības palātām un rūpniecības palātu apvienībām līdz ražošanas nozares tirdzniecības grupām, uzņēmēju apvienībām, nozares apvienībām vai ražošanas nozares iestādēm ( 41 ). Tā kā “tirdzniecības vai uzņēmēju apvienības” jēdziens izriet no PTO daudzpusējā ietvara, ko veido valstis ar dažādām politiskajām un ekonomiskajām sistēmām, apgalvošu, ka šim jēdzienam piemērojamais juridiskais standarts atšķiras no tā, kas ir piemērojams apvienībai atbilstoši Savienības dalībvalstu tiesībām vai citās Savienības tiesību jomās. No tā izriet, ka pamatregulas, ar kuru tiek īstenots 1994. gada Antidempinga nolīguma 6.11. panta i) punkts, piemērošanas mērķiem jēdziens “pārstāvības apvienība” ir jāinterpretē plaši, ar to apzīmējot visdažādākās vienības, kas pārstāv ražošanas nozares, kuras ir pakļautas antidempinga procedūrām.

64.

Komisija uzskata, ka apvienība nevar būt pārstāvoša, ja tā neatbilst Hartas 12. panta 1. punktā izklāstītajām prasībām. Turpretī CCCME tiesas sēdē apgalvoja, ka šai tiesību normai nevajadzētu būt nozīmei.

65.

Pirmām kārtām, attiecībā uz Hartas 12. panta 1. punktā ietvertajām tiesībām uz biedrošanās brīvību – šīs tiesības atbilst ECPAK 11. panta 1. punktā garantētajām tiesībām un tādējādi atbilstoši Hartas 52. panta 3. punktam ir jāuzskata par tādām, kam ir tāda pati nozīme un apjoms kā pēdējām minētajām tiesībām. Līdz ar to pamatregulas noteikumi ir jāinterpretē veidā, kurā tiek ņemta vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūra ( 42 ).

66.

Šajā ziņā, pirmkārt, saskaņā ar ECT judikatūru tiesības uz biedrošanās brīvību veido vienu no demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības būtiskajiem pamatiem, jo tās dod pilsoņiem iespēju kopīgi rīkoties kopējo interešu jomā un tādējādi veicināt sabiedrisko norišu pienācīgu darbību ( 43 ). Otrkārt, šīs tiesības ietver ne vien iespēju dibināt vai likvidēt biedrību ( 44 ), bet arī šīs biedrības iespēju darboties, un tas tostarp nozīmē, ka tā var veikt savu darbību un darboties bez neattaisnojamas iejaukšanās no valsts puses ( 45 ).

67.

Tādējādi, lai gan ir taisnība, ka pamatregulas noteikumi tostarp ir jāinterpretē Hartas 12. panta 1. punktā ietverto tiesību uz biedrošanās brīvību gaismā, kā arī tādā veidā, lai izvairītos no šo tiesību nepamatotas ierobežošanas, šo interpretāciju nevar izmantot kā līdzekli tādas vienības tiesību ierobežošanai, kura pat neatsaucas uz tiesībām uz šādu brīvību. Piemēram, pamatregulas noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, lai uzņēmējs netiktu piespiests kļūt par tirdzniecības vai uzņēmēju apvienības locekli, ja vien šāda iejaukšanās nav pamatota un samērīga ( 46 ).

68.

Konkrētāk, Komisija nevar izmantot šajās tiesību normās ietverto biedrošanās brīvību, lai ierobežotu tādas vienības tiesības, kas uzskata, ka tā pārstāv uzņēmumus vai ražošanas nozari ( 47 ). Citiem vārdiem, pienākums interpretēt pamatregulu Hartas un ECPAK gaismā var ietvert tiesību piešķiršanu lietas dalībniekiem, kuri ir iesaistīti antidempinga procedūrā, tomēr to nevar izmantot kā līdzekli, lai šos lietas dalībniekus atturētu no to Hartas 41. vai 47. pantā garantēto tiesību uz aizstāvību īstenošanas.

69.

Šajā ziņā uzskatu, ka biedrošanās brīvības Hartas 12. panta 1. punkta un ECPAK 11. panta izpratnē piemērošanas joma ir ierobežojošāka par “pārstāvības apvienības” jēdzienu pamatregulas izpratnē – šis jēdziens ietver gan biedrošanās brīvību, gan arī “tirdzniecības vai uzņēmēju apvienības” jēdzienu starptautisko tirdzniecības tiesību izpratnē. Citiem vārdiem, ja šī brīvība nav piemērojama, vienība joprojām var pārstāvēt tās biedrus pamatregulas izpratnē un starptautisko tirdzniecības tiesību kontekstā.

70.

Tādējādi Komisija nevar pamatoties uz šo brīvību, lai ierobežotu pārstāvības apvienības jēdzienu pamatregulas izpratnē, kā arī lai liegtu struktūrai pārstāvēt tās biedrus vai ražošanas nozari. Ja Tiesa ievērotu Komisijas pieeju, aplūkotajai vienībai, lai to juridiski varētu raksturot kā pārstāvības apvienību pamatregulas izpratnē, vienmēr būtu jāatbilst šiem noteikumiem neatkarīgi no tā, vai šī vienība izmanto vai neizmanto tiesības uz minēto brīvību. No tā izriet, ka Tiesai būtu jānoraida Komisijas iepriekš norādītais arguments par to, ka aplūkotās vienības īstenotā valsts vara ( 48 ) liedz to raksturot kā apvienību, jo tā neatbilst Hartas 12. panta 1. punkta un ECPAK 11. panta prasībām. Šo pašu iemeslu dēļ uzskatu, ka ir jānoraida Komisijas arguments par to, ka aplūkotajai vienībai nevar būt regulatīvu pilnvaru, jo tā neatbilst šīm prasībām.

71.

Katrā ziņā šajā lietā Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nekas neliecina par to, ka, interpretējot pamatregulu tādējādi, ka ar to tiek ļauts CCCME uzskatīt par eksportētāju pārstāvības apvienību, šīs pamattiesības tiktu nepamatoti ierobežotas šo tiesību normu izpratnē.

72.

Praksē jautājums, vai vienība ir “tirdzniecības vai uzņēmēju apvienība”, būtu jāanalizē, ņemot vērā tās statūtus. Šajā lietā no CCCME statūtiem skaidri izriet, ka tā inter alia ir bezpeļņas organizācija, kuru ir izveidojuši uzņēmumi un iestādes, kas nodarbojas ar eksporta tirdzniecību, investīcijām, kā arī sadarbspējas nodrošināšanu starp aprīkojumu un elektroniku ( 49 ). Saskaņā ar CCCME statūtu 2. un 3. pantu tās mērķis ir nodrošināt saviem biedriem koordinēšanu, konsultācijas un pakalpojumus, lai aizsargātu biedru tiesības un likumīgās intereses, un veicināt aprīkojuma un elektronikas ražošanas nozaru attīstību ( 50 ). Manuprāt, CCCME statūtos definētais mērķis nerada nekādas šaubas par to, ka CCCME ir apvienība, kas vismaz formāli pārstāv atsevišķus ĶTR ražotājus un eksportētājus.

73.

Nākamais jautājums attiecas uz to, vai CCCME ir apvienība, kas pārstāv konkrēto izmeklēšanai pakļauto izstrādājumu ražotājus. Kā norāda tās nosaukums, CCCME ir vienība, kas pārstāv “mehānikas un elektronikas” ražotājus un eksportētājus un “mehānikas un elektronikas ražošanas nozares” ( 51 ). Neapšaubāmi šis plašais apraksts nekonkretizē, vai šī vienība aptver konkrētu izstrādājumu, piemēram, noteiktu čuguna izstrādājumu (lūku vāki), ražotājus un eksportētājus. Tomēr, aplūkojot CCCME biedru uzņēmējdarbības licences, šķiet, ka šo biedru darbības ir saistītas arī ar čugunu ( 52 ).

74.

Turklāt pretstatā Komisijas argumentiem, pat ja izmeklēšanai pakļautie izstrādājumi veido tikai daļu no visiem apvienības biedru izstrādājumiem, kā, šķiet, tas ir šajā lietā, apvienība joprojām var pārstāvēt aplūkotā izstrādājuma ražotājus, ja šie ražotāji pārstāv būtisku uzņēmēju skaitu attiecīgajā nozarē ( 53 ). Spriedumā BEUC/Komisija ( 54 ) Vispārējā tiesa uzskatīja, ka ieinteresētajai pusei ir jāspēj pierādīt objektīvu saikni starp lietas dalībnieka darbību un attiecīgo izstrādājumu ( 55 ). Pretēji personu, kas iestājušās lietā, apgalvotajam tam, vai šie izstrādājumi ir norādīti CCCME tīmekļvietnē, nevajadzētu būt nozīmei ( 56 ).

75.

Tāpēc pievērsīšos jautājuma būtībai: cik lielā mērā ir jāņem vērā vienības autonomija no valsts, lai to varētu juridiski raksturot kā eksportētāju pārstāvības apvienību pamatregulas izpratnē?

76.

Rodas jautājums par apjomu, kādā vienībai ir jābūt saiknei ar tās valsts valdību, kurā tā ir reģistrēta, lai šī vienība nevarētu pārstāvēt savus biedrus.

77.

Iesākumā jānorāda, ka atbilstoši starptautiskajām tirdzniecības tiesībām un atkarībā no tā, kas noteikts valsts tiesību aktos, ir iespējams, ka atsevišķām apvienībām, kuras pārstāv savus biedrus, ir zināmas saiknes ar to valdību, jo apvienībām dažādu valstu tiesiskajā regulējumā ir dažāda līmeņa brīvība un autonomija. Turklāt, ja apvienība ir reģistrēta trešā valstī un to reglamentē tās tiesību akti, kā tas ir šajā lietā, autonomijas pakāpi ir grūti vai pat neiespējami izvērtēt. Komisijai būtu jāpierāda, ka saistībā ar lēmumiem par antidempinga procedūru attiecīgā apvienība pārstāv valsti, tādējādi liedzot jebkādu biedru pārstāvību.

78.

Šajā lietā Komisija pamatojas uz CCCME statūtiem, lai pierādītu, ka CCCME atrodas dažādu ĶTR ministriju “uzraudzībā, vadībā un profesionālajā virzībā” ( 57 ). Tomēr jēdzieni “uzraudzība, vadība un profesionālā virzība” ir ļoti plaši, ciktāl tie var aptvert dažādas pakāpes ietekmi vai iejaukšanos. Līdz ar to, kā arī ņemot vērā Komisijas un personu, kas iestājušās lietā, iesniegtos pierādījumus ( 58 ), lai gan šķiet, ka CCCME ir vienība, pār kuru Ķīnas valsts īsteno zināmu kontroli, ar šādiem plašiem jēdzieniem nepietiek, lai pierādītu, ka valsts īsteno kontroli tādā veidā, kas liedz eksportētāju interešu pārstāvēšanu vai kas rada ĶTR emanāciju.

79.

Turklāt antidempinga procedūras mērķiem saskaņā ar pamatregulu ir jāpierāda, ka valsts īstenotā kontrole tiek konkrēti piemērota šīs apvienības lēmumiem saistībā ar šo procedūru. Tādējādi zināmas saiknes vai saistība ar valdību ne vienmēr automātiski liedz apvienībai vienlaikus pārstāvēt tās ražotājus vai eksportētājus antidempinga procedūras kontekstā. No tā izriet, ka šajā lietā, lai gan ir skaidrs, ka valsts īsteno zināmu kontroli, tomēr nav pierādīts fakts, ka aplūkotā vienība nepārstāv savus biedrus konkrētajā aplūkotajā antidempinga procedūrā.

80.

Katrā ziņā starptautisko tirdzniecības tiesību jomā, kurā valstu un uzņēmumu intereses bieži vien ir savijušās, šķiet, ka apvienības autonomijai attiecībā pret valsti ir nozīme gadījumos, kad valstij un eksportētājiem, kurus pārstāv šī apvienība, ir pretējas intereses. Citiem vārdiem, ja apvienības biedriem ir tādas pašas intereses kā valstij, to un valsts interešu nodalīšanai nav nozīmes. Šajā lietā šādas pretējas intereses nav pierādītas.

81.

Praksē atsevišķas vienības gūst labumu no likumā noteikta monopola kādas darbības pārvaldīšanai. Ir ļoti iespējams, ka starptautiskās tirdzniecības kontekstā šīs vienības var vislabāk pārstāvēt savus biedrus. Šādā gadījumā aplūkotajai vienībai būtu jāspēj piedalīties administratīvajā procedūrā, kuras noslēgumā tiek noteikti antidempinga maksājumi.

82.

Līdz ar to argumenti, kas pamatoti ar valsts iejaukšanos, nav pietiekami, lai izslēgtu iespēju, ka CCCME var rīkoties Ķīnas eksportētāju interesēs.

83.

Šāds novērtējums netiek apstrīdēts ar 1986. gada 10. jūlija spriedumu DEFI/Komisija ( 59 ), kurā Tiesa būtībā nosprieda, ka saskaņā ar atbilstošo Francijas tiesisko regulējumu Francijas valdībai ir tiesības noteikt attiecīgās struktūras pārvaldību un politiku un tādējādi definēt intereses, kuras šai struktūrai ir jāaizstāv. Pirmkārt, minētajā lietā valsts bija Komisijas valsts atbalsta lēmuma adresāts un uzņēmumi, kuri saņēma atbalstu, šajā procedūrā tika uzskatīti vienīgi par “ieinteresētajām pusēm”, turklāt tika uzskatīts, ka šādā statusā tie paši nevar iesaistīties tādās debatēs ar Komisiju, kas balstītas uz sacīkstes principu, kādās var piedalīties minētā dalībvalsts ( 60 ). Šajā lietā turpretī pamatregulā visi uzņēmumi, uzņēmumu pārstāvības apvienības un attiecīgo valstu pārstāvji tiek uzskatīti par ieinteresētajām pusēm. Tādējādi iepriekš minētajai valsts atbalsta tiesībās veiktajai nošķiršanai starp valsti un uzņēmumu nav nozīmes antidempinga procedūras mērķiem. Otrkārt, minētajā lietā pati struktūra atzina, ka tā nepārstāv aplūkotā atbalsta saņēmējus, bet gan pārstāv pati savas intereses. Tomēr šajā lietā, kā to ir atzinusi Komisija, CCCME varētu būt arī struktūra, kas pārstāv Ķīnas ražošanas nozari kopumā. Līdz ar to šajā lietā, tā kā CCCME situācija nav tāda pati kā aplūkotās Francijas struktūras situācija, nav iespējams mutatis mutandis pārnest 1986. gada 10. jūlija spriedumā DEFI/Komisija ( 61 ) pausto Tiesas argumentāciju.

84.

Visbeidzot, Komisija atbildēs uz Tiesas rakstveida jautājumiem atsaucas uz obligāto dalību, lai pierādītu, ka tāda vienība kā CCCME nevar būt pārstāvības apvienība. Tomēr tiesas sēdē Komisija atzina, ka tās arguments ir saistīts vienīgi ar valsts iejaukšanos un ka obligātās dalības jautājumam nav nozīmes šīs tiesvedības mērķiem. Katrā ziņā ir jānorāda, ka Komisija šajā lietā nav iesniegusi pierādījumus šādai dalībai. Tiesas sēdē CCCME norādīja, ka dalība tajā nav obligāta, un, nepastāvot pierādījumiem par pretējo, nav iemesla apšaubīt šī argumenta pareizību.

85.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka neatkarīgi no apgalvotās ĶTR iejaukšanās CCCME šī vienība atbilst pirmajam tirdzniecības apvienības definīcijas kritērijam 1994. gada Antidempinga nolīguma 6.11. panta i) punkta izpratnē un līdz ar to – pārstāvības apvienības definīcijai pamatregulas 5. panta 11. punkta izpratnē.

86.

Attiecībā uz otro kritēriju saskaņā ar 1994. gada Antidempinga nolīguma 6.11. panta i) punktu aplūkotās vienības biedru vairākumam ir jābūt izmeklēšanai pakļautā izstrādājuma ražotājiem, eksportētājiem vai importētājiem.

87.

Komisija galvenokārt apgalvo, ka čuguna ražotāji un eksportētāji nepārstāv CCCME biedru vairākumu, tādēļ šo apvienību nevar atzīt par tādu, kas pārstāv šos ražotājus un eksportētājus. Tiesas sēdē Komisija piebilda, ka Komisijas izmeklēšanai ir jāskar vairākums aplūkotās vienības biedru.

88.

Šajā ziņā jānorāda, ka izmeklēšanai pakļautais izstrādājums var būt ļoti specifisks izstrādājums, kā tas ir šajā gadījumā. Ir ļoti iespējama situācija, kad specifiska izstrādājuma, kādi šajā lietā ir noteikti čuguna izstrādājumi, eksportētāji vai ražotāji neveido apvienības biedru vairākumu. Nešķiet saprātīgi pieprasīt, lai pastāvētu apvienība katram konkrētajam izstrādājumam. Tas būtībā radītu situāciju, kad gadījumā, ja antidempinga izmeklēšanai ir ļoti šaura materiālā piemērošanas joma, nevienu apvienību nevarētu raksturot kā “eksportētāju pārstāvības apvienību”. Tāpēc uzskatu, ka 1994. gada Antidempinga nolīguma 6.11. panta i) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apvienībai jāpārstāv “būtisks uzņēmēju skaits attiecīgajā nozarē” ( 62 ).

89.

Ņemot vērā iepriekš minētos kritērijus, uzskatu, ka šajā lietā nekas neliedz raksturot CCCME kā aplūkotā izstrādājuma eksportētāju pārstāvības apvienību. Tādējādi, manuprāt, CCCME kā Ķīnas čuguna ražošanas nozares eksportētāju pārstāvības apvienībai bija tiesības izmantot pamatregulā noteiktās procesuālās tiesības.

90.

Tātad CCCME ir jāuzskata par individuāli skartu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, jo nav ievērotas tās procesuālās tiesības.

91.

Attiecībā uz tiešā skāruma prasību vēršu uzmanību, ka Komisija savā atbildē ir vienīgi norādījusi, ka “šī pati tiesību kļūda ietekmē arī konstatējumu par tiešu skārumu [pārsūdzētā] sprieduma 71.–75. punktā, jo tiešās iedarbības pamatā ir konstatējums, ka CCCME ir procesuālas tiesības [..], tādēļ arī šis konstatējums ir jāatceļ”. Tomēr, ņemot vērā iepriekš minēto argumentāciju un tā kā Komisija neveic pamatotāku apstrīdēšanu, uzskatu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 71.–75. punktā varēja pamatoti konstatēt, ka CCCME var atzīt arī par tieši skartu, jo tā var nodrošināt savu procesuālo tiesību ievērošanu vienīgi tad, ja tā spēj apstrīdēt strīdīgo regulu.

92.

Nobeigumā – iepriekš norādīto iemeslu dēļ piedāvāju Tiesai noraidīt pārsūdzētā sprieduma 58.–60. un 68.–70. punktā norādīto argumentāciju, jo konstatējums, ka Komisija atzina CCCME ieinteresētās puses statusu administratīvās procedūras laikā, nav juridiski pietiekams, lai pierādītu prasību saistībā ar individuālu skārumu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē izpildi. Tomēr, ja Vispārējās tiesas sprieduma pamatojumā atklājas Savienības tiesību pārkāpums, bet tā rezolutīvā daļa izrādās pamatota citu juridisku apsvērumu dēļ, šāds pārkāpums nevar izraisīt minētā sprieduma atcelšanu. Drīzāk ir jāveic pamatojuma aizstāšana ( 63 ). Šajā lietā ierosinu Tiesai atzīt, ka CCCME var uzskatīt par Ķīnas čuguna ražošanas nozares eksportētāju pārstāvības apvienību un ka līdz ar to tā ir jāuzskata par individuāli un tieši skartu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, jo nav ievērotas tās procesuālās tiesības. Man tomēr jānorāda, ka šai apvienībai piešķirto procesuālo garantiju precīzs apjoms, kas ir jautājums pēc būtības, nevis pieņemamības jautājums, būs atkarīgs no visām interesēm, kuras tā pārstāv ( 64 ), kā arī no apelācijas sūdzības piektā pamata analīzes.

93.

Komisija apgalvo, ka CCCME nevar uzskatīt par pārstāvības apvienību un ka tādējādi tā nav individuāli vai tieši skarta LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Komisija paskaidro, ka tā Vispārējā tiesā bija norādījusi, ka apvienību tiesības celt prasību, rīkojoties savu biedru vārdā, esot piešķirtas vienīgi tādām apvienībām, kuras pārstāv šos biedrus. Pārsūdzētā sprieduma 98.–103. punktā noraidot prasību, ka apvienība var būt pārstāvoša vienīgi tad, ja tā ir organizēta demokrātiski, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

94.

Komisija apgalvo, ka tirdzniecības apvienība, kura ir atbildīga par tās biedru kolektīvo interešu aizsardzību, nevar vienlaikus būt tādas valsts emanācija, kas tiek organizēta, balstoties uz komunistisku vienas partijas sistēmu. Tai kā tirdzniecības apvienībai būtu jāaizstāv savu biedru intereses, kuras demokrātiski nosaka paši biedri, pret to pašu valsti, kuras emanācija tā ir. Komisija uzskata, ka interpretācija, atbilstoši kurai tirdzniecības apvienība ir valsts daļa un vienlaikus aizstāv tās biedru kolektīvās intereses pret šo valsti, neatbilst pārstāvības demokrātijas pamatprincipiem saskaņā ar Savienības dalībvalstīm kopējām tradīcijām. Ja tiktu ņemtas vērā valsts, kurā apvienība ir dibināta, specifiskās īpatnības, tas būtu pretrunā LES 3. panta 5. punktā norādītajam principam, saskaņā ar kuru Eiropas Savienība attiecībās ar citām pasaules daļām atbalsta un sekmē savas vērtības. Tā rezultātā Komisija lūdz Tiesu atcelt Vispārējās tiesas secinājumu, ka CCCME ir tirdzniecības apvienība, kurai ir pilnvaras celt prasības savu biedru vārdā.

95.

Personas, kas iestājušās lietā, uzskata, ka CCCME ir nevis pārstāvības apvienība pamatregulas 6. panta 7. punkta izpratnē, bet gan eksportētājvalsts pārstāve šīs tiesību normas izpratnē. CCCME kā daļēja valsts iestāde kontrolē un koordinē ražotāju eksportētāju, kurus tā pārstāv, darbības. Tādējādi ražotāju eksportētāju interešu aizsardzība ir vienīgi sekas tās daļēji valstiskajai un primārajai lomai valsts un eksporta tirgu pārvaldīšanā. Lai tā varētu būt pārstāvības apvienība, pārstāvības kritērijam ir jāprevalē pār kontroles kritēriju.

96.

CCCME noliedz, ka tā būtu ĶTR “emanācija”, un norāda, ka Komisija neesot iesniegusi Tiesā pierādījumus par pretējo. Saiknes ar šo valsti esamība neesot pietiekama, jo tirdzniecības palātām ir ļoti ciešas saiknes ar to attiecīgajām valstīm. Turklāt CCCME norāda, ka Komisija, pirmkārt, neesot apstrīdējusi pārsūdzētā sprieduma 91. punktā norādīto fakta konstatējumu saistībā arCCCME mērķiem, otrkārt, tā neesot pierādījusi, ka CCCME nav organizēta demokrātiski, un, treškārt, tā neesot apstrīdējusi to, ka CCCME mērķi ļāva tai piedalīties tiesvedībā, lai aizsargātu savu biedru intereses. CCCME arī uzsver, ka tās statūti pierādot, ka tās biedriem ir balsstiesības.

97.

Iesākumam jāuzsver, ka jautājums, vai vienība ir “eksportētāju [..] pārstāvības apvienība” pamatregulas izpratnē ( 65 ), ir nodalāms no jautājuma, vai šī vienība var pārstāvēt savus biedrus tiešā prasībā Vispārējā tiesā atcelšanas prasības ietvaros. Tādējādi, kā paskaidrots iepriekš ( 66 ), otrā iebilde par nepieņemamību ir jānošķir no pirmās iebildes par nepieņemamību, ciktāl tā attiecas uz CCCME spēju celt atcelšanas prasību tās biedru vārdā. Apvienības iespēja pārstāvēt savus biedrus Eiropas Savienības tiesās un tostarp tās locus standi ir atkarīga no kritērijiem, kas ir noteikti judikatūrā saistībā ar LESD 263. panta ceturto daļu.

98.

Jānorāda, ka apvienībai, kura ir atbildīga par ražotāju kolektīvo interešu aizsardzību, parasti ir tiesības celt atcelšanas prasību LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē vienīgi tad, ja uzņēmumiem, kurus tā pārstāv, vai dažiem no šiem uzņēmumiem pašiem ir locus standi ( 67 ). Saskaņā ar šo tiesību normu tādējādi par pieņemamu ir atzīstama prasība, kuru cēlusi apvienība, kas darbojas viena vai vairāku tādu savu biedru vārdā, kuri paši būtu varējuši celt prasību, kas būtu pieņemama ( 68 ), ciktāl šie biedri paši nav cēluši prasību, lai aizsargātu savu(‑as) interesi(‑es) ( 69 ).

99.

Tomēr ir jānorāda, ka Savienības primārajās tiesībās nav vienotas definīcijas vai kritēriju apvienībai, kas ir atbildīga par tās biedru kolektīvo interešu aizsardzību. Šajā ziņā, tā kā LESD 263. panta ceturtajā daļā nav nekādu atsauču uz valsts tiesībām saistībā ar izpratni, kāda būtu jāpiešķir apvienības jēdzienam, šis jēdziens ir jāuzskata par autonomu Savienības tiesību jēdzienu, kas visā Eiropas Savienības teritorijā jāinterpretē vienveidīgi ( 70 ). Saskaņā ar judikatūru šis jēdziens jāinterpretē, ņemot vērā ne tikai šīs tiesību normas tekstu, bet arī tās kontekstu un tiesiskajā regulējumā, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītos mērķus ( 71 ).

100.

Tā kā LESD 263. panta ceturtās daļas piemērošanas mērķiem “apvienības” jēdziens nav definēts ne Savienības primāro tiesību normās, ne Tiesas judikatūrā ( 72 ), pievērsīšos to noteikumu kontekstam, kuri reglamentē apvienības. Piekrītu Komisijai, ka saskaņā ar dalībvalstīm kopīgajām tradīcijām apvienību jēdziens nozīmē, ka šīs vienības var brīvi sevi pārvaldīt bez valsts iejaukšanās, atbilstoši to pašu noteikumiem un procedūrām un – it īpaši – neatkarīgi no valdības un citām valsts iestādēm ( 73 ). Šīs iezīmes izriet no pamattiesībām uz biedrošanās brīvību Hartas 12. panta un ECPAK 11. panta izpratnē ( 74 ). Tādējādi valsts tiesībām, ar kurām tiek īstenotas šīs visu dalībvalstu atzītās pamattiesības, ir jāatbilst šīm prasībām. Šādā ziņā Komisija pareizi apgalvo, ka saskaņā ar dalībvalstu tiesībām parasti valsts nepiedalās apvienību lēmumpieņemšanas procesā ( 75 ). Tomēr, kā norādīts iepriekš ( 76 ), šo brīvību nevar izmantot, lai atturētu lietas dalībniekus no tiem Hartas 41. un 47. pantā garantēto tiesību uz aizstāvību izmantošanas locus standi nolūkā LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

101.

Taisnība, ka Tiesa ļauj iestāties lietā pārstāvības apvienībām, kuru mērķis ir aizsargāt to biedru intereses lietās, kas skar principiālus jautājumus, kuri var ietekmēt šos biedrus ( 77 ). Tomēr lietā Venecuēla/Padome ( 78 ) Tiesa nosprieda, ka LESD 263. panta ceturtās daļas sistēmiskā un teleoloģiskā interpretācija, ņemot vērā efektīvas pārbaudes tiesā un tiesiskuma principus, liek secināt, ka valstij būtu jābūt locus standi celt prasību gadījumā, ja ir izpildīti pārējie šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi ( 79 ). Jāuzsver, ka minētajā lietā Tiesa iespēju celt LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto atcelšanas prasību nepadarīja atkarīgu no trešās valsts demokrātiskā lēmumpieņemšanas procesa, lai gan šīs valsts demokrātiskās pārstāvības jautājums patiešām var būt problemātisks. Šādi rīkojoties, Tiesa īstenoja “no vērtības neatkarīgu” pieeju, atbilstoši kurai valsts – ko tostarp var saprast kā politisku un kultūras kopienu, ar kuru indivīdi ir saistīti, pamatojoties uz dažādiem kritērijiem, piemēram, pilsonību, pastāvīgās uzturēšanās vietu vai reliģiju, – ( 80 )locus standi netika padarīta atkarīga no tās sistēmas, un šīs noteikšanas procesā nekādas nozīmes nebija demokrātiskam lēmumpieņemšanas procesam.

102.

Ņemot vērā šo interpretāciju, ciktāl Komisija šajā lietā pamato papildu nosacījuma prasību saistībā ar aplūkotās apvienības pārstāvību, pamatojoties uz demokrātijas pamatprincipiem un LES 3. panta 5. punktā noteikto principu ( 81 ), ar šādu prasību nepamatoti tiktu ierobežota CCCME piekļuve tiesām tās biedru vārdā un ierobežots Hartas 47. pantā garantētais efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips.

103.

Attiecībā uz pēdējo minēto principu Tiesa ir atzinusi – lai gan LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētie pieņemamības nosacījumi ir jāinterpretē, ņemot vērā pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, šāda interpretācija nevar izslēgt Līgumā tieši paredzētos nosacījumus ( 82 ). Tomēr šajā lietā šādu nosacījumu nav. Drīzāk ar Komisijas ierosināto šīs tiesību normas interpretāciju tiek pievienots jauns nosacījums, kura dēļ noteiktām vienībām tiek ierobežota piekļuve Vispārējai tiesai.

104.

Turklāt atļaujas apvienībai rīkoties tās biedru vārdā ratio legis var atbrīvot Vispārējo tiesu no daudzu prasības pieteikumu izskatīšanas, un tas atbilst pareizas tiesvedības principam, jo tādējādi var izvairīties no tā, ka tādas apvienības biedri, kura pārstāv to intereses, ceļ lielu skaitu prasību par vienu un to pašu tiesību aktu ( 83 ). Tādējādi iepriekš minētais Komisijas ierosinātais papildu nosacījums nav pamatots apvienības pārstāvības tiesās raison d’être gaismā.

105.

Ar otro iebildi Komisija kritizē pārsūdzētā sprieduma 89.–103. punktu, kuros Vispārējā tiesa noraidīja prasījumu saistībā ar CCCME spēju celt prasību tās biedru vārdā. Šajos punktos Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas ierosināto interpretāciju, ka ar 2019. gada 28. februāra spriedumu Padome/Growth Energy un Renewable Fuels Association ( 84 ) tika ieviesta prasība saistībā ar aplūkotās apvienības pārstāvību.

106.

Tomēr, manuprāt, pretēji Komisijas apgalvotajam ar 2019. gada 28. februāra spriedumu Padome/Growth Energy un Renewable Fuels Association nav ieviests papildu nosacījums saistībā ar aplūkotās apvienības pārstāvību. Turklāt nekas šajā spriedumā nenorāda uz to, ka demokrātiskam lēmumpieņemšanas procesam būtu jābūt vienam no tirdzniecības apvienības pārstāvības noteikšanas faktoriem.

107.

Konkrētāk, minētā sprieduma 123. punktā Tiesa nosprieda, ka “nevar piekrist, ka ar to, ka noteiktiem apvienības biedriem nav balsstiesību vai cita instrumenta savu tiesību aizstāvībai šīs apvienības iekšienē, pietiek, lai konstatētu, ka minētās apvienības mērķis nav šādu biedru pārstāvība”. Tā secināja, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīstot, ka aplūkotajai apvienībai bija jāpierāda ne tikai tas, ka tās biedri ir skarti tieši un individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, bet arī tas, ka biedri, kuru intereses tā gatavojās aizstāvēt, var aizstāvēt savas individuālās intereses šo apvienību iekšienē. Šādi rīkojoties, Tiesa skaidri noraidīja individuālo tiesību īstenošanu apvienībās, proti, prasību, ka apvienības biedriem ir jābūt iespējai, ka to intereses minētajā apvienībā prevalē ( 85 ).

108.

Turklāt, kā jau tika norādīts analīzē saistībā ar pirmo iebildi par nepieņemamību, jautājums par valsts kontroli un demokrātisku lēmumpieņemšanas procesu izraisa šādas lēmumpieņemšanas pierādīšanas problemātiku ( 86 ). Šajā ziņā jānorāda, ka Komisija Vispārējā tiesā apstrīdēja pārstāvības pierādījumu, norādot, ka ar “CCCME lēmumu celt [atcelšanas prasību]” un CCCME sniegtajām pilnvarām nepietiek, lai pierādītu demokrātiska procesa esamību apvienībā. Tā arī atsaucās uz CCCME statūtu 4. pantu, kurā ir norāde uz ministriju kontroli ( 87 ).

109.

Kā norādīts iepriekš ( 88 ), ar šādu saikni ar valsti nepietiek, lai CCCME atzītu par valsts emanāciju vai konstatētu, ka CCCME nav organizēta demokrātiskā veidā. Patiešām, jautājums, vai CCCME ir organizēta demokrātiskā veidā, ir pārāk plašs tās pārstāvības noteikšanas nolūkiem ( 89 ). Pati Komisija piekrīt, ka jautājums šajā lietā ir nevis par balsstiesību struktūru, bet gan par apgalvoto faktu, ka CCCME darbojas saskaņā ar attiecīgo ĶTR ministriju norādījumiem ( 90 ). Tomēr jāvērš uzmanība, ka šajā lietā nav norāžu par to, kā tika pieņemts lēmums iesniegt prasības pieteikumu Vispārējā tiesā vai ka valdībai būtu bijusi kāda loma šī lēmuma pieņemšanā. Ar Vispārējā tiesā iesniegtajiem pierādījumiem nepietiek, lai noteiktu, ka lēmums uzsākt tiesvedību tika pieņemts bez biedru piekrišanas un pēc šīs valdības ierosmes.

110.

Tāpēc uzskatu, ka Tiesai būtu jānoraida otrā iebilde par nepieņemamību, ar kuru tiek apgalvots, ka CCCME nepārstāv tās biedrus tiesvedībās.

111.

Komisija norāda, ka attiecībā uz citiem apelācijas sūdzības iesniedzējiem, kurus nepārstāv CCCME, tā Vispārējā tiesā apgalvoja, ka pastāv šaubas, vai parakstītājiem bija tiesības parakstīt pilnvaras. Komisija uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 133.–137. punktā, atsakoties pārbaudīt, vai parakstītājiem ir šādas pilnvaras, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

112.

Šī iestāde atsaucas uz lietu Barge/Augstā iestāde ( 91 ), kurā Tiesa nosprieda, ka advokātam, kurš pārstāv lietas dalībnieku, nav pienākuma uzrādīt pienācīgu pilnvarojumu, lai iesniegtu prasības pieteikumu, ja tas apstrīdēšanas gadījumā var iesniegt pierādījumu tam, ka viņam ir šāds pilnvarojums. Komisija uzskata, ka tobrīd spēkā esošajā Tiesas Reglamenta 38. pantā nebija paredzēts pienākums iesniegt pilnvaru privātpersonu celtu prasību gadījumā. Tomēr minētajā lietā Tiesa, pamatojoties uz saviem statūtiem, ļāva otram lietas dalībniekam apstrīdēt “pienācīga pilnvarojuma” esamību un nosprieda, ka minētajā situācijā Tiesai ir jāpieprasa attiecīgi pierādījumi. Vispārējās tiesas Reglamenta grozījumi nevarot būt pretrunā prasībai, kas paredzēta šajos statūtos, kuri ir augstāka spēka tiesību akts nekā Reglaments.

113.

Šajā lietā Komisija lūdz Tiesu aicināt pārējos apelācijas sūdzības iesniedzējus iesniegt dokumentus, kas ir nepieciešami, lai pārbaudītu, vai pilnvaras ir tikušas pienācīgi izsniegtas.

114.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka Komisija Vispārējā tiesā nav paudusi nekādas šaubas par to, vai parakstītājiem bija tiesības parakstīt pilnvaras, bet gan apstrīdēja formālo dokumentu pilnīgumu. Vispārējā tiesa nav kļūdījusies, apstiprinot, ka atbilstoši tās Reglamentam netiek prasīts pierādījums tam, ka advokātam piešķirto pilnvaru ir piešķīris kāds, kurš ir pilnvarots to darīt. Tomēr tā neuzskatīja, ka tai vairs nav jāpārbauda, vai persona, kura paraksta pilnvaru, faktiski ir pilnvarota šādam nolūkam. Vispārējā tiesa vienīgi konstatēja, ka obligātie dokumenti ir kārtībā. Komisija neapstrīdēja faktu, ka pilnvaras izsniegušas personas, kuras bija pilnvarotas šādiem mērķiem. Nepastāvot konkrētiem argumentiem, kas varētu likt apstrīdēt iepriekš minēto, Vispārējai tiesai nav pienākuma pieprasīt jebkādu šādu pierādījumu iesniegšanu.

115.

Iesākumam norādīšu – Komisija Vispārējā tiesā apgalvoja, ka attiecībā uz septiņām citām juridiskajām personām, kuru nosaukumi ir uzskaitīti pārsūdzētā sprieduma I pielikumā, tās personas amats, kura ir parakstījusi pilnvaras, esot “pilnvarotais administrators”, “ģenerāldirektors”, “finanšu kontrolieris” vai “direktors” un nav sniegti citi precizējumi, nedz arī pamatots, vai saskaņā ar Ķīnas tiesībām šī persona var parakstīt šādu pilnvarojumu. Attiecībā uz divām pārējām juridiskajām personām, kuru nosaukumi ir uzskaitīti minētajā pielikumā, Komisija atzīmē, ka tās esot iesniegušas pilnvaras, kurās nav norādīts parakstītāja amats, turklāt nav pievienoti nekādi dokumenti, kas pierādītu, ka parakstītājam ir tiesības parakstīt šādu dokumentu.

116.

Šajā ziņā atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta – kas piemērojams tiesvedībā Vispārējā tiesā saskaņā ar statūtu 53. pantu ( 92 ) – trešajai un ceturtajai daļai puses, kas nav Eiropas dalībvalstis un Savienības iestādes, ir jāpārstāv advokātiem, kas ir tiesīgi praktizēt dalībvalstu tiesās.

117.

Lai atcelšanas prasība būtu pieņemama, ir jāpierāda, ka attiecīgā persona patiešām ir nolēmusi celt prasību un ka advokāti, kuri apgalvo, ka ir tās pārstāvji, faktiski ir pilnvaroti to darīt ( 93 ). Šajā ziņā Vispārējās tiesas Reglamenta 51. panta 3. punktā ir noteikts, ka advokātiem, ja viņi pārstāv privāttiesību juridisko personu, Vispārējās tiesas kancelejā ir jāiesniedz šīs personas pilnvarojums, un saskaņā ar šī reglamenta 51. panta 4. punktu šāda pilnvarojuma nesniegšana var izraisīt prasības pieteikuma formālu nepieņemamību.

118.

Attiecībā uz Vispārējās tiesas Reglamenta 51. panta 3. punktu jānorāda, ka pretstatā iepriekš spēkā esošajai šī reglamenta versijai ( 94 ) šajā tiesību normā nav paredzēts, ka lietas dalībniekam būtu jāiesniedz pierādījumi tam, ka prasītāja advokātu patiešām ir pilnvarojusi persona, kura ir tiesīga to darīt. Vispārējā tiesa savā judikatūrā no grozījumiem Reglamentā ir secinājusi, ka šādi pierādījumi netiek prasīti ( 95 ).

119.

Es tomēr uzskatu, ka procesuālo noteikumu atvieglošana atcelšanas prasības pieteikuma iesniegšanas stadijā neietekmē iepriekš minēto Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. pantā paredzēto materiāltiesisko prasību saistībā ar to, ka prasītāji ir jāpārstāv to advokātiem, jo statūti ir augstāka spēka tiesību akts nekā Reglaments. Nesenā spriedumā Tiesa atzina, ka Eiropas Savienības tiesas var veikt ierobežotu pārbaudi attiecībā uz neprivileģēto lietas dalībnieku pārstāvjiem iepriekš minētajā 19. pantā paredzēto nosacījumu par neatkarību ( 96 ). Pēc analoģijas tāda paša līmeņa pārbaude ir jāpiemēro prasībai par pārstāvību attiecībā uz prasītāja advokātam piešķirtā pilnvarojuma spēkā esamību.

120.

Tādējādi tas, ka jaunajā tiesību normā – Vispārējās tiesas Reglamenta 51. panta 3. punktā – nav ietverta tieša atsauce uz šādu pierādījumu nepieciešamību, neatbrīvo Vispārējo tiesu no pienākuma pārbaudīt personas, kura paraksta pilnvaru, pilnvarojuma spēkā esamību gadījumā, ja otrs lietas dalībnieks ir tieši apstrīdējis šādu spēkā esamību. Komisija ir pareizi norādījusi, ka tad, ja tiek apstrīdēta kāda lietas dalībnieka pilnvarojuma tā advokātam spēkā esamība, šim lietas dalībniekam jāspēj pierādīt, ka persona, kura paraksta pilnvaru, ir patiešām tiesīga to darīt ( 97 ).

121.

Tāpēc uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka, tā kā tās Reglamentā nav prasīti pierādījumi tam, ka advokāta pilnvarojumu ir piešķīrusi persona, kura ir tiesīga to darīt, Komisijas veiktā šī pilnvarojuma tiesiskuma apstrīdēšana ir jānoraida.

122.

To paturot prātā, Komisijai mēģinot apstrīdēt šādu pilnvaru īstenošanu, tai vismaz ir jāuzņemas pienākums pierādīt fumus boni juris esamību šajā ziņā. Šajā lietā Komisija ir atsaukusies uz vienkāršiem apgalvojumiem. Pirmkārt, tā atsaucas uz faktu, ka atsevišķi aplūkoto pilnvaru parakstītāji nav precizējuši savus pienākumus un nav pievienojuši nevienu dokumentu, kas apliecinātu pilnvaras parakstīt šādus aktus. Otrkārt, Komisija pamato savu prasījumu ar faktu, ka atsevišķi parakstītāji, kuri savu amatu ir norādījuši kā pilnvarotais administrators, ģenerāldirektors, finanšu kontrolieris vai direktors, nav pierādījuši, ka saskaņā ar Ķīnas tiesībām viņi ir pilnvaroti parakstīt šādas pilnvaras. Tomēr šādi apgalvojumi ir pienācīgi jāpamato ( 98 ).

123.

No tā izriet, ka pārsūdzētā sprieduma 136. punktā ir pieļauta tiesību kļūda. Tomēr, ja Vispārējās tiesas sprieduma pamatojumā atklājas Savienības tiesību pārkāpums, bet sprieduma rezolutīvā daļa izrādās pamatota citu juridisku apsvērumu dēļ, šāds pārkāpums nevar izraisīt minētā sprieduma atcelšanu. Drīzāk ir jāveic pamatojuma aizstāšana ( 99 ). Šajā lietā ierosinu Tiesai atcelt iepriekš minēto punktu un atzīt, ka Komisijas prasījumi nav uzskatāmi par fakta, ka prasītāja advokāta pilnvarojumu tam ir pienācīgi piešķīrusi persona, kurai ir tiesības to darīt, apstrīdēšanu pēc būtības.

124.

Tagad pievērsīšos lietas izskatīšanai pēc būtības, īpaši koncentrējoties uz pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu, kā arī otro un piekto apelācijas sūdzības pamatu.

125.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 152.–211. un 398.–403. punktā ir pieļāvusi kļūdu, nekonstatēdama pamatregulas 3. panta 2., 3., 5., 6. un 7. punkta, kā arī labas pārvaldības principa pārkāpumu saistībā ar importa datiem.

126.

Iesākšu norādot, ka Komisija veica pielāgojumus importa datiem, kuri ir aprakstīti pārsūdzētā sprieduma 159.–166. punktā. Šo pielāgojumu pamatā būtībā bija doma, ka dažādu izstrādājumu, kas ietilpst tajā pašā preču kodā, apjoma īpatsvars laika gaitā un starp valstīm ir palicis nemainīgs. Apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīdēja šos pielāgojumus Vispārējā tiesā, uzskatot, ka šīs metodes pamatā bija nepamatoti un nesaprātīgi pieņēmumi, kuru dēļ tā apjoma, kas tika ņemts vērā, pamatā nebija neviena tieša pierādījuma.

127.

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 196. punktā šos argumentus noraidīja. Tā nosprieda, ka, tā kā nav precīzākas un jaunākas informācijas, kurai būtu līdzīga vai augstāka ticamības pakāpe, ņemot vērā Komisijas sniegto aprēķinu saprātīgo un ticamo raksturu, kā arī ņemot vērā šai iestādei piešķirto plašo rīcības brīvību, importa apjoms ir noteikts pareizi.

128.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji Tiesā izvirzīja divus argumentus, kurus izvērtēšu turpmāk.

129.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, nospriezdama, ka importa datus, uz kuriem atsaucās Komisija, var uzskatīt par tiešu pierādījumu un ka to izmantošana tādējādi bija pamatota. Pārsūdzētā sprieduma pamatojumā neesot izteikta kritika saistībā ar pieņēmumu, uz kuru atsaucās Komisija, ka apjoma īpatsvars un izstrādājumu cenas noteikta koda ietvaros, kas izrietēja no kombinētās nomenklatūras (KN) ( 100 ) bāzes gados, vēlākajos gados nemainījās un tika piemērotas dažādas izcelsmes izstrādājumiem. Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo – apstiprinot, ka Komisijai bija tiesības ņemt vērā atsauces gada datus, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu. Konkrētāk, tie apstrīd pārsūdzētā sprieduma 194. punktu, kurā Vispārējā tiesa ir piekritusi to aprēķinu piemērošanai, uz kuriem Komisija pamatojās, lai pirmajā instancē noraidītu pirmā pamata pirmo daļu. Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa nav aplūkojusi to argumentu, ka Komisijai nebija tiesību atsaukties uz iepriekš minēto pieņēmumu.

130.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka bez būtiskiem apstiprinošiem pierādījumiem šāds pieņēmums nevar būt saprātīgs un tas neatbilst tiešu pierādījumu prasībai atbilstoši pamatregulas 3. panta 2. punktam. Uz importa datiem īpaši atsaucas, lai novērtētu importa attīstību un atšķirības starp valstīm. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata – pieņēmums, ka šādas attīstības nav, ir absurds.

131.

Komisija, kuru atbalsta personas, kas iestājušās lietā, apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot pieļāvusi kļūdu, konstatēdama, ka ir ievērota tiešu pierādījumu prasība atbilstoši pamatregulas 3. panta 2. punktam.

132.

Iesākumā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība, it īpaši antidempinga pasākumu jomā un nosakot kaitējumu, ņemot vērā pārbaudāmo ekonomisko, politisko un juridisko situāciju sarežģītību ( 101 ).

133.

Šajā ziņā Komisijai saskaņā ar pamatregulas 3. panta 2. punktu ir jāiesniedz tieši pierādījumi un jāveic datu attiecībā uz kaitējuma apstākļiem objektīva pārbaude ( 102 ).

134.

Tādējādi Savienības tiesas pārbaudei ir jāattiecas ne tikai uz iespējamām tiesību kļūdām, bet arī uz attiecīgo procesuālo noteikumu ievērošanu, uz apstrīdētās izvēles pamatā esošo faktu materiālo precizitāti un acīmredzamas kļūdas vērtējumā neesamību vai uz pilnvaru nepareizas izmantošanas neesamību. Tas it īpaši attiecas uz Savienības ražošanas nozarei nodarītā kaitējuma esamības noteikšanu, kas ietver sarežģītu ekonomisko situāciju novērtējumu ( 103 ). Tāpat prasītājam ir jāiesniedz pierādījumi, kas ļautu Tiesai konstatēt, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, novērtējot kaitējumu ( 104 ).

135.

Turklāt Vispārējās tiesas veiktā pārbaude par pierādījumiem, ar kuriem Savienības iestādes pamato savus konstatējumus, nav kvalificējama par jaunu faktu vērtējumu, ar ko tiek aizstāts šo iestāžu veiktais vērtējums. Ar šo pārbaudi nenotiek iejaukšanās minēto iestāžu plašajā novērtējuma brīvībā tirdzniecības politikas jomā, bet tiek vienīgi izvērtēts, vai šie pierādījumi ir tādi, ar kuriem var pamatot iestāžu izdarītos secinājumus. Līdz ar to Vispārējai tiesai ir jāpārbauda ne tikai iesniegto pierādījumu saturiskā pareizība, ticamība un saskanība, bet arī jāpārliecinās, vai šie pierādījumi ietver visu atbilstošo informāciju, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai šie pierādījumi ir tādi, ar kuriem var tikt pamatoti no šīs informācijas izdarītie secinājumi ( 105 ).

136.

Šajā lietā Tiesai ir jālemj, vai Vispārējā tiesa nekļūdījās, piekrītot Komisijas pieejai par attiecīgā izstrādājuma absolūtā un relatīvā importa apjoma atsauces gados un valstīs ekstrapolāciju uz vēlākiem gadiem un citām valstīm.

137.

Attiecībā uz Eurostat datu izmantošanu Tiesa ir atzinusi ne tikai to, ka šos datus ir piemēroti izmantot kaitējuma esamības noteikšanai ( 106 ), bet arī to, ka Komisijai “ar pienācīgu rūpību” jāizvērtē arī gadījumi, kad šie dati tiek apstrīdēti ( 107 ). Tomēr no Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka Eurostat datu “apstrīdēšana” nozīmē, ka lietas dalībniekiem ir jāpierāda materiāltiesisku neprecizitāšu esamība, kuras ir uzskatāmas par kļūdām faktos ( 108 ). Šāds noteikums izriet no iepriekš minētās judikatūras, atbilstoši kurai prasītājam ir jāiesniedz pierādījumi, kas ļautu Tiesai konstatēt, ka Komisija, nosakot kaitējumu, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji Vispārējā tiesā apgalvoja, ka ne Komisija, ne sūdzības iesniedzēji neesot paskaidrojuši, kādēļ šie pieņēmumi būtu jāuzskata par pamatotiem vai samērīgiem, ka Komisija neesot mēģinājusi iegūt informāciju, lai pārbaudītu šo pieņēmumu pareizību, un ka līdz ar to importa datu pamatā neesot tiešu pierādījumu ( 109 ). Šādi rīkojoties, apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā vēlējās pārnest pierādīšanas pienākumu uz Komisiju un atbrīvot sevi no izmantoto datu ticamības faktiskas apstrīdēšanas.

138.

Tādējādi Vispārējā tiesa pareizi ir nospriedusi, ka gadījumā, ja lietas dalībnieki vēlas apstrīdēt to datu ticamību, kurus Komisija izmantojusi saistībā ar importa par dempinga cenām apjomu, tiem savi apgalvojumi jāpamato ar pierādījumiem, kas var izraisīt konkrētas šaubas par šīs iestādes izmantotās metodes vai datu ticamību ( 110 ). Šajā lietā Vispārējā tiesa neatklāja šādu kļūdu faktos, un šajā stadijā Tiesai būtu jāatturas no faktu atkārtotas novērtēšanas, kas nav tās kā apelācijas instances kompetencē.

139.

Attiecībā uz pielāgojumiem un ekstrapolāciju kaitējuma noteikšanas nolūkos Tiesa nav paredzējusi standartu, kas būtu uzskatāms par pieļaujamu pielāgojumu vai ekstrapolāciju. Tādējādi Tiesai būtu jāizvērtē, vai aplūkotie pielāgojumi un ekstrapolācija ir pieļaujama saskaņā ar PTO Apelācijas institūcijas ziņojumiem saistībā ar 1994. gada Antidempinga nolīguma 3.1. pantu.

140.

Šajā ziņā ziņojumā “ASV – Karsti velmēts tērauds” PTO Apelācijas institūcija atzina, ka jēdziens “tiešs pierādījums” attiecas uz “pierādījumu, uz kuriem iestādes var paļauties, veicot konstatējumu, kvalitāti” un ka vārds “tiešs” nozīmē, ka “pierādījumiem ir jābūt apstiprinošiem, objektīviem un pārbaudāmiem, kā arī ticamiem” ( 111 ).

141.

Turklāt ziņojumā “Meksika – Antidempinga maksājumi par rīsiem” PTO Apelācijas institūcija piekrita, ka atbilstoši izmeklēšanas iestādes rīcības brīvībai, kas tai ir, pieņemot kaitējuma analīzes norāžu metodoloģiju, tiek gaidīts, ka šai iestādei var nākties atsaukties uz saprātīgiem pieņēmumiem vai izdarīt secinājumus. Tā tomēr piebilda, ka, šādi rīkojoties, izmeklēšanas iestādei ir jāpārliecinās par to, ka tās konstatējumu pamatā ir “tieši pierādījumi”. Līdz ar to gadījumā, kad konstatējumu pamatā ir pieņēmumi, šiem pieņēmumiem kā saprātīgiem secinājumiem jāizriet no ticama faktiskā pamatojuma un tie ir pienācīgi jāizskaidro, lai varētu pārbaudīt to objektivitāti un ticamību ( 112 ). Šajā lietā PTO Apelācijas institūcija noteica, ka no attiecīgās izmeklēšanas iestādes tika gaidīts, ka tā “pamatos konkrēto pieņēmumu saprātīgumu un ticamību” ( 113 ).

142.

No šiem ziņojumiem izriet, ka gadījumā, kad nav pieejami dati, kas ļauj tieši pierādīt atsevišķu faktu esamību, izmeklēšanas iestāde var konstatēt kaitējuma esamību, pamatojoties uz pielāgotiem datiem, kuru pamatā ir saprātīgi secinājumi vai saprātīgi pieņēmumi. Tas liek jautāt, kas ir saprātīgi secinājumi vai saprātīgi pieņēmumi. Manuprāt, pieņēmums vai secinājums ir saprātīgs, ja tas, visticamāk, ir patiess. Runa ir par tādu scenāriju iespējamības novērtējumu, kad ir liela iespēja, ka saprātīgie secinājumi ir patiesi. Pirmkārt, šim nolūkam gadījumā, kad Komisija atsaucas uz secinājumu, kura pamatā ir zināmu datu pielāgojumi, šiem datiem ir jābūt uzticamiem un pareiziem. Tādējādi Komisija parasti izmanto Eurostat datus, kuri ir iegūti, izmantojot iedibinātu procedūru, kas ietver pietiekamu izvērtējuma līmeni. Otrkārt, pielāgojumi jāveic, piemērojot ticamu un pārskatāmu metodi, tādējādi nodrošinot ļoti iespējamus secinājumus, kas var tikt uzskatīti par saprātīgiem secinājumiem vai saprātīgu pieņēmumu ( 114 ).

143.

Līdz ar to attiecībā uz pielāgojumu un ekstrapolācijas novērtējumu kaitējuma noteikšanas mērķiem pārbaude tiesā ir jāierobežo ar izvērtējumu, vai pieņēmuma, uz kuru ir atsaukusies Komisija, pamatā ir dati, kas ir uzticami un pareizi, un vai pielāgojumi ir īstenoti, piemērojot ticamu un pārskatāmu metodi. Ņemot vērā šos apsvērumus, Vispārējai tiesai bija jāpārbauda, vai pielāgojumi un ekstrapolācija, kuru Komisija veica Eurostat datiem saistībā ar attiecīgajiem izstrādājumiem, ir uzskatāmi par saprātīgu secinājumu vai saprātīgu pieņēmumu.

144.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa detalizēti ir izskaidrojusi veidu, kādā Komisija veica pielāgojumus un ekstrapolāciju, kā arī to, vai Komisijas izmantotos datus var juridiski kvalificēt par tiešiem pierādījumiem ( 115 ). Pirmkārt, tā aprakstīja prognozes par 30 % importa par dempinga cenām laikposmam pēc 2014. gada. Būtībā Komisija pamatojās uz zināmiem esošiem datiem, proti, uz importēto izstrādājumu sadalījumu laikposmā līdz 2014. gadam ( 116 ). Otrkārt, tā kā nebija zināms precīzs atsevišķu izstrādājumu izcelsmes valsts sadalījuma procentuālais īpatsvars, Vispārējā tiesa metodi attiecīgā izstrādājuma importa apjoma procentuālā īpatsvara novērtēšanai izskaidroja atbilstoši izcelsmes valstij ( 117 ). Treškārt, Vispārējā tiesa precizēja to, kā Komisija ex officio ir secinājusi konkrētas izstrādājumu kategorijas (noteku režģi) apjomu, ņemot vērā atlasē iekļauto ražotāju eksportētāju vidējo šo izstrādājumu pārdošanas apjomu izmeklēšanas laikposmā ( 118 ). Ņemot vērā šo detalizēto skaidrojumu, Vispārējā tiesa prima facie konstatēja, ka šīs metodes ir ticamas un pārskatāmas. Turpinājumā Vispārējā tiesa detalizēti izvērtēja trīs apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos iebildumus ( 119 ).

145.

Šajā ziņā ir būtiski uzsvērt, ka Vispārējā tiesa savā novērtējumā būtībā konstatēja, ka Komisija ir pamatojusies uz uzticamiem un precīziem rādītājiem saistībā ar iepriekšējiem laikposmiem vai dažādām izcelsmes valstīm. Tā, pārsūdzētā sprieduma 196. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka Komisijas iesniegtie aprēķini ir “saprātīgi” un “ticami”. Būtībā tā ņēma vērā faktu, ka pielāgojumi un ekstrapolācija balstās uz ticamu pamatu un ka tie ir piemēroti. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa izvērtēja acīmredzamas kļūdas vērtējumā neesamību un saprātīgo iespējamību, ka pieņēmums ir patiess, un tas, manuprāt, kā paskaidrots iepriekš ( 120 ), ir pareizais juridiskais standarts.

146.

Konkrēti, apelācijas sūdzības iesniedzēji tiesas sēdē apgalvoja, ka aplūkoto izstrādājumu īpatsvarā noteikti ir bijušas izmaiņas un ka pieņēmums, ka izmaiņu nebija, esot “acīmredzami neloģisks”. Tie apgalvoja, ka saskaņā ar “vienkāršu loģiku” izstrādājumu īpatsvars laika gaitā ir mainījies. Manuprāt, Vispārējā tiesa pareizi ir atzinusi, ka aprēķini bija ticami un saprātīgi un ka tādēļ Komisija varēja saprātīgi pieņemt, ka noteikta KN koda vai noteiktas valsts attiecīgā izstrādājuma importa apjoms laika gaitā ir palicis nemainīgs. Kā personas, kas iestājušās lietā, norādīja tiesas sēdē Tiesā, ir saprātīgi pieņemt, ka pieprasījums pēc abiem aplūkotajiem izstrādājumiem, proti, pilsētas infrastruktūras un lūku vākiem, pirms un pēc 2014. gada saglabājās stabils, jo abiem izstrādājumiem ir samērā ilgs termiņš un šiem izstrādājumiem saglabājās stabils importa apjoms laika gaitā. Tādējādi bija liela iespējamība, ka šo izstrādājumu īpatsvars bija tāds pats līdz 2014. gadam, kad bija pieejami dati par šo īpatsvaru, un pēc 2014. gada, kad šo datu nebija. Kā esmu paskaidrojusi iepriekš, Komisija pamatojās uz zināmiem datiem un ievēroja ticamu un pārskatāmu metodi, tādējādi nodrošinot lielu iespējamību, ka secinājums ir patiess. Attiecīgi Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, nospriežot, ka Komisijas secinājums ir saprātīgs.

147.

Tāpēc, ņemot vērā iepriekš minētos PTO Apelācijas institūcijas ziņojumus, kuros tiek akceptēti “saprātīgi secinājumi” ( 121 ), un Komisijas plašo rīcības brīvību ( 122 ), uzskatu, ka ar attiecīgo izstrādājumu saistītie dati var tikt ekstrapolēti un pielāgoti, kā izskaidrots iepriekš ( 123 ). Aplūkotie pielāgojumi un ekstrapolācija ir uzskatāma par tiešiem pierādījumiem PTO Apelācijas institūcijas ziņojumu un pamatregulas 3. panta 2. punkta izpratnē. Tādējādi Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 183.–196. punktā noraidot apelācijas sūdzības iesniedzēju kritiku un apstiprinot aplūkotos aprēķinus.

148.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apelācijas sūdzībā apstrīd to, ka pārsūdzētā sprieduma 178. un 179. punktā Vispārējā tiesa ir noraidījusi to sniegtos alternatīvos datus. Apelācijas sūdzības iesniedzēji Vispārējā tiesā apgalvoja, ka Komisijai būtu vajadzējis ņemt vērā Ķīnas muitas eksporta datus, kas pierāda, ka Savienības aprēķini bija pārāk augsti ( 124 ).

149.

Lai izvairītos no atbildēšanas uz Komisijas faktiski izmantotajiem datiem, apelācijas sūdzības iesniedzēji iesniedza alternatīvus datus. Pārsūdzētā sprieduma 178. un 179. punktā Vispārējā tiesa nav kļūdījusies, noraidot apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus, norādot, ka tad, ja prasītāji pirmajā instancē vēlas apstrīdēt to datu ticamību, kurus Komisija izmantojusi saistībā ar importa par dempinga cenām apjomu, tiem ir jāpamato savi apgalvojumi ar pierādījumiem, kas var izraisīt konkrētas šaubas par šīs iestādes izmantotās metodes vai datu ticamību. Tādējādi Vispārējā tiesa atgādināja, ka prasītājs nevar vienīgi iesniegt alternatīvus skaitļus, bet tam drīzāk jāiesniedz pierādījumi, kas var likt apšaubīt Komisijas sniegtos datus.

150.

Šķiet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji apelācijas sūdzībā nav norādījuši uz kādu konkrētu tiesību kļūdu šajā analīzē, tātad šis arguments nav pieņemams. Katrā ziņā šis arguments ir jānoraida kā nepamatots. Manis iepriekš ( 125 ) paskaidroto iemeslu dēļ lietas dalībniekiem savi apgalvojumi ir jāpamato ar pierādījumiem, kas var izraisīt konkrētas šaubas par šīs iestādes izmantotās metodes vai datu ticamību ( 126 ), tā vietā, lai vienkārši norādītu alternatīvus skaitļus no dažādiem citiem avotiem. Kā paskaidrots iepriekš, prasītājam ir jāiesniedz pierādījumi, kas ļautu Tiesai konstatēt, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, novērtējot kaitējumu ( 127 ).

151.

Šādos apstākļos ierosinu Tiesai pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu noraidīt kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu.

152.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu pārsūdzētā sprieduma 302.–311. punktā, pamatojoties uz to, ka tā izvērtēja to argumentus vienīgi saistībā ar viena Savienības uzņēmuma (Saint‑Gobain PAM) ražošanas izmaksām, neizvērtējot argumentus saistībā ar tā rentabilitāti. Konkrētāk, ņemot vērā faktu, ka Saint‑Gobain PAM attiecīgo izstrādājumu pārdeva gan tieši neatkarīgajiem klientiem, gan netieši ar pārdošanas vienību starpniecību, vienīgais veids, kā pārliecināties par Saint‑Gobain PAM grupas faktisko peļņu, esot bijis salīdzināt nesaistītiem klientiem veikto pārdevumu vērtību, no vienas puses, ar ražotāja ražošanas izmaksām un tālākpārdevēju pārdošanas, vispārējām un administratīvajām (turpmāk tekstā – “PAV”) izmaksām, no otras puses.

153.

Ņemot vērā vienīgi ražošanas izmaksas, kas Saint‑Gobain PAM radušās saistībā ar ražošanu, neatkarīgi no pārdevuma veida, kas notiktu vēlāk, Komisija, aprēķinot šī uzņēmuma vispārējo rentabilitāti, neesot ņēmusi vērā “slēpto” peļņu, kuru ražotājs guva no pārdevumiem saistītām vienībām. Tiesas sēdē apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisija esot izslēgusi neatkarīgo tālākpārdevēju izmaksas.

154.

Konkrētāk, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka tādā situācijā, kad saistītās pārdošanas struktūras gūst 2 % peļņu no pārdevumiem nesaistītiem klientiem un kad ražotājs gūst 10 % peļņu no pārdevumiem saistītām pārdošanas vienībām, Saint‑Gobain PAM grupas faktisko kopējo peļņu veidotu to skaitļu summa, kas aprēķināta, pamatojoties uz šiem procentiem. Tomēr, Komisijai piemērojot savu metodi, tiek pieņemts, ka tā šajā situācijā ir secinājusi, ka Saint‑Gobain PAM grupas kopējā peļņa bija tikai 2 %. Papildu 10 % peļņa, kuru ražotājs guva no pārdevumiem saistītām pārdošanas vienībām, paliek “slēpta”, un šie pārdevumi tiek uzskatīti par izmaksām kaitējuma analīzes mērķiem.

155.

Komisija, kuru atbalsta personas, kas iestājušās lietā, apgalvo, ka apelācijas sūdzības otrais pamats nav pieņemams.

156.

Iesākumam jāatgādina, ka saskaņā ar pamatregulas 3. panta 2. punktu kaitējuma noteikšana pamatojas uz tiešiem pierādījumiem un tajā tiek objektīvi pārbaudīta importa par dempinga cenām ietekme uz līdzīgu preču cenām Savienības tirgū. Konkrēti attiecībā uz importa par dempinga cenām ietekmi uz cenām šīs regulas 3. panta 3. punktā ir paredzēts pienākums izvērtēt, vai šis imports ir realizēts par ievērojami zemākām cenām salīdzinājumā ar līdzīgu Savienības ražošanas nozares izstrādājumu cenām vai arī šāda importa dēļ kā citādi ievērojami samazinās cenas vai arī ievērojami tiek kavēts cenu pieaugums, kas citādi būtu noticis.

157.

Attiecībā uz šīs ietekmes izvērtējumu pamatregulas 3. panta 5. punktā ir paredzēts, ka tā pamatā jābūt visu to būtisko ekonomikas faktoru un indeksu novērtējumam, kas raksturo Savienības ražošanas nozares stāvokli. Šajā tiesību normā ir ietverts dažādu faktoru, kuri var tikt ņemti vērā, uzskaitījums. Tajā arī ir norādīts, ka šis uzskaitījums nav visaptverošs un ka viens vai vairāki no šiem faktoriem ne vienmēr būs noteicošais pamats vērtējumam ( 128 ).

158.

Saistībā ar šo apelācijas sūdzības pamatu ir jāsniedz divi ievada apsvērumi.

159.

Pirmkārt, saistībā ar iepriekšējā punktā norādītajiem faktoriem ir jānošķir makroekonomiskie un mikroekonomiskie rādītāji. Pirmām kārtām, saistībā ar tādiem makroekonomiskiem rādītājiem kā ražošanas apjoms, ražošanas jauda, jaudas izmantojums, pārdošanas apjoms, tirgus daļa, nodarbinātība, izaugsme, ražīgums, dempinga starpības lielums un atgūšanās no iepriekšējā dempinga – šo rādītāju pamatā ir Savienības ražošanas nozares kopumā, proti, visu Savienības ražotāju, dati ( 129 ). Otrām kārtām, mikroekonomiskie rādītāji ietver vienības vidējās cenas, vienības izmaksas, darbaspēka izmaksas, krājumus, rentabilitāti, naudas plūsmu, ieguldījumus, ienākumus no ieguldījumiem un spēju piesaistīt kapitālu. No pagaidu regulas 161.–167. apsvēruma skaidri izriet, ka pēdējie minētie faktori tika izvērtēti, balstoties uz informāciju, kas tika saņemta no atlasē iekļauto Savienības ražotāju atbildēm uz Komisijas anketu par kaitējumu ( 130 ).

160.

Šķiet, ka otrais apelācijas sūdzības pamats attiecas uz vienu konkrētu mikroekonomisko kaitējuma rādītāju, proti, Savienības ražošanas nozares rentabilitāti. Tā kā šis ir mikroekonomisks kaitējuma rādītājs, Komisija savus aprēķinus ir pamatojusi ar atbildēm uz iepriekš minēto anketu ( 131 ).

161.

Otrkārt, rentabilitātes aprēķināšana ir izskaidrota pagaidu regulas 161. apsvērumā, un tās rezultāti ir norādīti šīs regulas 12. tabulā. Komisija ir paskaidrojusi, ka tā “noteica trīs atlasīto Savienības ražotāju rentabilitāti, tīro peļņu pirms nodokļu nomaksas no līdzīgā izstrādājuma pārdošanas nesaistītiem pircējiem [Eiropas] Savienībā izsakot procentos no šīs pārdošanas apgrozījuma”. Kā Komisija ir paskaidrojusi atbildēs uz Tiesas jautājumiem, runa ir par “atšķirībām starp grupas ražošanas izmaksām, kas ietver saistītās pārdošanas sabiedrības PAV [izmaksas], un pirmā neatkarīgā klienta samaksāto cenu” ( 132 ). No tā izriet, ka rentabilitāte ir starpība starp diviem skaitļiem, tas ir, uzņēmuma ražošanas izmaksām, no vienas puses, un pirmā neatkarīgā klienta samaksāto cenu, no otras puses.

162.

Vispārējā tiesā izvirzītā pirmā prasības pamata piektajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēji norādīja, “lai aprēķinātu Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, Komisija attiecībā uz Saint‑Gobain PAM ir izmantojusi rēķinos norādītās cenas par tālākpārdošanu [tās] sabiedrību grupas iekšienē, kurā ietilpst šis ražotājs (tālāknodošanas cenas izmantošana), neizvērtējot šo pirkuma cenu autonomo raksturu” ( 133 ). Konkrētāk, apelācijas sūdzības iesniedzēji Vispārējā tiesā apgalvoja, ka Komisijai būtu vajadzējis izmantot Saint‑Gobain PAM (Francija) ražošanas izmaksas, tām pieskaitot attiecīgās Vācijas, Spānijas un Itālijas Saint‑Gobain PAV izmaksas, un salīdzināt šīs ražošanas izmaksas ar šo saistīto tirdzniecības sabiedrību cenām pirmajam neatkarīgajam klientam. Šī otrā metode būtu novērsusi jebkādu mākslīgu palielinājumu pārdošanas cenā, par kuru ir vienojusies Saint‑Gobain PAM un saistītās sabiedrības.

163.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji Tiesā ir apstrīdējuši Vispārējās tiesas pārbaudi attiecībā uz grupas ietvaros noteikto cenu iekļaušanu, aprēķinot Savienības ražošanas nozares izmaksas ( 134 ). Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 302.–311. punktā ir pieļāvusi kļūdu, jo ir izvērtējusi vienīgi to argumentus par cenām, nevis argumentus par Saint‑Gobain PAM rentabilitāti.

164.

Šajā ziņā Vispārējās tiesas secinājumi ir izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 305. un 306. punktā. Tā konstatēja – fakts, ka Saint‑Gobain PAM pārdeva attiecīgo izstrādājumu ne tikai tieši neatkarīgiem klientiem, bet arī netieši, izmantojot saistītas vienības, nav ietekmējis ražošanas cenu noteikšanu. Minētā sprieduma 307. punktā tā secināja – tas, ka noteikti pārdevumi tika veikti ar saistīto sabiedrību starpniecību, neietekmēja Saint‑Gobain PAM ražošanas izmaksu aprēķinu un līdz ar to Savienības ražošanas nozarei nodarītā kaitējuma novērtējumu.

165.

Šajā ziņā jāuzsver, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācija Vispārējā tiesā un Tiesā attiecas uz pirmo rentabilitātes noteikšanas faktoru, proti, ražošanas izmaksām. Līdz ar to secinājums, ka ražošanas izmaksu noteikšana nav atkarīga no pārdevumiem grupas iekšienē, ir fakta konstatējums, kuru nevar apstrīdēt apelācijas tiesvedībā. Svarīgi norādīt, ka pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotajam ( 135 ) Vispārējā tiesa nav konstatējusi, ka peļņas aprēķina pamatā ir bijusi grupas ietvaros noteiktā pirkuma cena, par kuru vienojusies Saint‑Gobain PAM un saistītās vienības. Tādējādi ir jānoraida argumentācija, ka Komisija neesot norādījusi “slēpto” peļņu pārdevumu dēļ grupas iekšienē, jo šiem pārdevumiem nebija nozīmes, nosakot ražošanas izmaksas.

166.

Katrā ziņā, pamatojoties uz Tiesā sniegtajiem paskaidrojumiem, šķiet, ka Komisija nav izmantojusi grupas iekšējo peļņu, lai aprēķinātu Saint‑Gobain PAM rentabilitāti. Kā ir paskaidrojusi Komisija, tā vispirms aprēķināja ražošanas izmaksas katram atlasē iekļautā Savienības ražotāja izgatavotajam izstrādājumam ( 136 ). Vēlāk šīs ražošanas izmaksas tika salīdzinātas ar pārdošanas cenām, kas tika piemērotas pirmajam neatkarīgajam klientam Savienības tirgū. Citiem vārdiem, ja Savienības ražotājs vispirms izstrādājumu pārdod saistītai vienībai, Komisija izmanto cenu, kuru šī saistītā vienība piemēro pirmajam neatkarīgajam klientam. Tādējādi rentabilitātes aprēķināšanā netika ietverta neviena cena, kas tiktu aprēķināta starp viena Savienības ražotāja divām saistītām vienībām ( 137 ). Visbeidzot, pamatojoties uz rentabilitāti saistībā ar katru atlasē iekļauto Savienības ražotāju, kurš atbildēja uz anketas jautājumiem, Komisija apkopoja datus un aprēķināja to vidējo rādītāju, lai izveidotu kaitējuma rādītāju “rentabilitāte” ( 138 ). Tāpēc man šķiet, ka Vispārējā tiesa nav kļūdījusies, pārsūdzētā sprieduma 306. punktā norādīdama, ka, runājot par ražotāja ražošanas izmaksu aprēķināšanu, pārdošanas cenām grupas iekšienē nav nozīmes.

167.

Tādēļ neuzskatu, ka Vispārējai tiesai varētu pārmest to, ka tā ir piekritusi Komisijas pieejai. Līdz ar to šķiet, ka kaitējuma noteikšanas pamatā ir objektīvi elementi. Šādos apstākļos ierosinu Tiesai otro apelācijas sūdzības pamatu noraidīt kā nepamatotu.

168.

Ar piektā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd daļēju trešā prasības pamata pirmajā instancē pieņemamību, atsaucoties uz dažādu vienību spēju apgalvot tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

169.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa norādīja uz trim situācijām, kuras ir atkarīgas no attiecīgo pamatu izvirzījušās vienības identitātes. Pirmajā situācijā CCCME rīkojas savā vārdā un apgalvo, ka ir pārkāptas tās procesuālās tiesības. Otrajā situācijā pamatu ir izvirzījuši CCCME biedri un citas juridiskas personas, kuru nosaukumi norādīti pārsūdzētā sprieduma I pielikumā un kuri apstrīdēto regulu apstrīd, pamatojoties uz to, ka tiem netika paziņota informācija, kas ir būtiska to interešu aizstāvēšanai. Trešā situācija ietver divus dažādus scenārijus. Pirmkārt, pārējās juridiskās personas, kuru nosaukumi uzskaitīti minētajā pielikumā, norāda, ka ir pārkāptas CCCME procesuālās tiesības ( 139 ). Otrkārt, CCCME biedri atsaucas uz savu procesuālo tiesību pārkāpumu, kas izriet no tā, ka CCCME esot īstenojusi tās biedru procesuālās tiesības antidempinga procedūrā ( 140 ).

170.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda uz problēmu saistībā ar otro un trešo situāciju.

171.

Saistībā ar otro situāciju apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 434.–438. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, konstatēdama, ka CCCME biedri un deviņi citi apelācijas sūdzības iesniedzēji nav piedalījušies izmeklēšanā un ka līdz ar to viņu sūdzība, kurā tiek apgalvots, ka nav sniegta informācija par dempinga un kaitējuma noteikšanu, nav pieņemama. Apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka šīs personas ir piedalījušās izmeklēšanā, jo tās sadarbojās atlases izveidē vai pašas tika iekļautas atlasē.

172.

Šie argumenti rada jautājumu, vai atbildes sniegšana uz atlases anketu un vēlme tikt iekļautam atlasē ir juridiski pietiekama, lai ražotāju eksportētāju varētu raksturot kā ieinteresēto pusi pamatregulas 5. panta 10. punkta otrās daļas izpratnē, kā rezultātā šis lietas dalībnieks varētu izmantot šajā regulā paredzētās procesuālās garantijas.

173.

Pirms atbildu uz šo jautājumu, ir jānorāda, ka veids, kādā Komisija īstenoja Ķīnas ražotāju atlasi atbilstoši pamatregulas 17. pantam, ir aprakstīts pagaidu regulas 22. un 23. apsvērumā. Komisija paskaidroja – lai lemtu, vai ir nepieciešama atlase, un vajadzības gadījumā veidotu atlasi, tā ir lūgusi visus ražotājus eksportētājus ĶTR sniegt Paziņojumā par procedūras uzsākšanu norādīto informāciju ( 141 ). Astoņdesmit viens ĶTR ražotājs eksportētājs iesniedza pieprasīto informāciju un piekrita tikt iekļautam atlasē; 78 no tiem tika atzīti par atlasē iekļaujamiem ( 142 ). Pamatojoties uz vislielāko pārstāvēto eksporta apjomu Eiropas Savienībā, Komisija izveidoja provizorisku atlasi no trim ražotājiem, kuri vēlējās sadarboties. Saskaņā ar pamatregulas 17. panta 2. punktu apspriešanās par izveidoto atlasi notika ar visiem zināmajiem attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem un ĶTR iestādēm. Pēc dažu lietas dalībnieku pieprasījuma Komisija atlasi mainīja, iekļaujot piecus lielākos Eiropas Savienības ražotājus eksportētājus. ĶTR pārstāvniecība Eiropas Savienībā pauda atbalstu galīgajai atlasei. No šī apraksta un no Komisijas sniegtajiem paskaidrojumiem tiesas sēdē Tiesā izriet, ka faktiski bija trīs ražotāju eksportētāju kategorijas, proti, pirmkārt, ražotāji eksportētāji, kuri atbildēja uz Paziņojumu par procedūras uzsākšanu un kuri tādējādi tika uzskatīti par ieinteresētajām pusēm, otrkārt, tie, kuri tika iekļauti atlasē, un, treškārt, tie, kuri sadarbojās ar Komisiju, lai izveidotu atlases sastāvu.

174.

Ražotāji eksportētāji Vispārējā tiesā apgalvoja, ka ir pārkāptas to tiesības uz aizstāvību. Šī tiesa noraidīja tajā izvirzīto trešo atcelšanas pamatu, ciktāl to bija izvirzījuši atlasītie ražotāji eksportētāji un citi ražotāji eksportētāji, kuri bija piekrituši sadarboties ( 143 ). Apelācijas sūdzības iesniedzēji Tiesā apgalvoja, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā ( 144 ). Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskatīja, ka personas, kuras atbild uz atlases anketu, ir jākvalificē kā ražotāji eksportētāji, kuri piedalās izmeklēšanā ( 145 ).

175.

Šajā ziņā jānorāda – nav strīda par to, ka atsevišķas personas sadarbojās, veidojot atlasi, un tika arī iekļautas šajā atlasē. Lai noteiktu šo personu dalības administratīvajā procedūrā raksturu, jāizvērtē, vai izmeklēšanas dalībnieku jēdziens atbilstoši pamatregulas 5. panta 10. punktam pārklājas ar atlases dalībnieku jēdzienu atbilstoši šīs regulas 17. pantam.

176.

Pirmām kārtām, pamatregulas 5. panta 10. punkta pirmajā daļā ir norādīts, ka “paziņojumā par lietas izskatīšanas uzsākšanu pasludina izmeklēšanas uzsākšanu” un tostarp “norāda termiņus, kādos ieinteresētās puses var informēt par sevi, darīt zināmu savu viedokli rakstveidā un iesniegt informāciju, ja izmeklēšanā šādus viedokļus un informāciju ņem vērā”. Kā jau minēts iepriekš ( 146 ), šī tiesību norma ir jāinterpretē kopā ar pamatregulas 5. panta 11. punktā norādīto ieinteresēto pušu sarakstu, proti, “eksportētājiem, importētājiem un importētāju vai eksportētāju pārstāvības apvienībām, kā arī eksportētājvalsts un sūdzību iesniedzēju pārstāvjiem”. Apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā apgalvo, ka šis saraksts nav izsmeļošs un ka personām, kuras sadarbojas atlases izveidē, kā arī tām, kuras tika iekļautas šajā atlasē, esot jāpiešķir tāds pats statuss kā šajā sarakstā ietvertajām personām. Pamatregulā nav skaidri norādīts, vai šis saraksts ir izsmeļošs ( 147 ).

177.

Otrām kārtām, pamatregulas 17. panta 1. punktā ir paredzēts, ka gadījumos, kad ir daudz sūdzību iesniedzēju, eksportētāju vai importētāju, preču vai darījumu veidu, izmeklēšanu var ierobežot ar pieņemamu pušu, izstrādājumu vai darījumu skaitu, ko nosaka, veicot atlasi. Līdz ar to sabiedrība, kura vēlas, lai tai tiktu piemērots īpašais maksājums, var aizpildīt anketu atbilstoši šīs regulas 17. panta 2. punktam ( 148 ), tomēr tas ir tikai viens no izmeklēšanas posmiem.

178.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka, tā kā Komisija var īstenot jebkuru darbību atbilstoši pamatregulas 5. panta 10. punktam, atlases anketas iesniegšana ir veids, kā ražotājs eksportētājs var “sazināties” ar Komisiju, atbildot uz paziņojumu par izmeklēšanas uzsākšanu saskaņā ar šo pantu.

179.

Tomēr, manuprāt, no pamatregulas nevar secināt, ka atbildes sniegšana uz eksportētāju atlases anketu būtu pielīdzināma kļūšanai par ieinteresēto pusi pamatregulas 5. panta 10. un 11. punkta izpratnē. No pamatregulas vispārējās shēmas izriet, ka ieinteresēto pušu jēdziens šajā pantā atšķiras no pusēm, uz kurām ir norāde pamatregulas 17. pantā.

180.

Pirmkārt, atbilstoši pamatregulas 17. panta 1. punktam, kurš attiecas uz atlasi, Komisijai ir ļauts izveidot atlasi un tādējādi ierobežot pušu, izstrādājumu vai darījumu skaitu gadījumos, kad ir liels sūdzības iesniedzēju, eksportētāju vai importētāju, izstrādājumu vai darījumu veidu skaits ( 149 ). Līdz ar to šīs tiesību normas mērķis ir atļaut Komisijai savākt un analizēt datus no dalībnieku apakšgrupas, lai izdarītu secinājumus saistībā ar plašāku datu apjomu. Citiem vārdiem, tā ļauj Komisijai strādāt ar mazu un kontrolējamu datu apjomu tā vietā, lai izvērtētu visus pieejamos datus. Komisijai nav jēgas izmantot atlases anketas, ja tas nozīmē – katrs anketas dalībnieks kļūtu par ieinteresēto pusi pamatregulas 5. panta 10. punkta otrās daļas izpratnē.

181.

Otrkārt, no šīs regulas 9. panta 6. punkta interpretācijas izriet, ka ir divas konkrētas dalībnieku kategorijas, proti, “eksportētāji vai ražotāji, kas tika informējuši par sevi saskaņā ar 17. pantu, bet kas netika iekļauti izmeklēšanā”, un “atlasē iekļautās puses”. Atsauce uz pamatregulas 17. pantu, nevis 5. pantu līdz ar to, šķiet, norāda uz to, ka personas, kuras piedalās atlasē, ir nošķirtas no ieinteresētajām pusēm šīs regulas 5. panta 10. un 11. punktā.

182.

Jāpiebilst arī, ka nošķīrums starp “ieinteresētajām pusēm” un “eksportētājiem vai ārvalstu ražotājiem, kas saņēmuši antidempinga izmeklēšanas anketas”, ir novērojams arī 1994. gada Antidempinga nolīguma 6.1. pantā, kurā ir norādīts, ka “visām antidempinga izmeklēšanā ieinteresētajām pusēm tiek paziņots par informāciju”, savukārt šī nolīguma 6.1.1. pantā ir paredzēts, ka “eksportētājiem vai ārvalstu ražotājiem, kas saņēmuši antidempinga izmeklēšanas anketas, tiek dotas vismaz 30 dienas atbildes sniegšanai”.

183.

Tātad jāsecina, ka pamatregulā personām, uz kurām tā attiecas, proti, personām, kuras piedalās atlasē, un ieinteresētajām pusēm, kuras piedalās izmeklēšanā, ir paredzētas dažāda līmeņa tiesības. No šīs nošķiršanas izriet, ka atšķiras šīm personām garantētās procesuālās tiesības. Attiecībā uz ieinteresētajām pusēm eksportētāju pārstāvības apvienība var pieprasīt iepazīties ar informāciju (pamatregulas 6. panta 7. punkts) un saņemt sīkāku informāciju (pamatregulas 20. panta 1. punkts). Tomēr šķiet, ka dalība atlasē šādas tiesības nepiešķir. Manuprāt, tā piešķir vienīgi tiesības paust nostāju par Komisijas piedāvāto atlasi, bet ne par citiem izmeklēšanas apstākļiem.

184.

Attiecīgi man šķiet, ka Vispārējā tiesa nav kļūdījusies, nodalot personas, kuras nav pierādījušas, ka tās ir piedalījušās izmeklēšanā vai pieprasījušas, lai tām tiktu paziņota attiecīgā informācija, no ieinteresētajām pusēm pamatregulas 5. panta 10. punkta otrās daļas izpratnē ( 150 ). Tādējādi uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemdama, ka nav pieņemams, ka personas, kuras sadarbojās vienīgi atlasē, var izvirzīt prasības pamatu par to, ka tām nav paziņota informācija, kuru būtu vajadzējis tām paziņot.

185.

Saistībā ar trešo situāciju apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 443.–447. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemdama, ka CCCME var aizstāvēt vienīgi to savu biedru procesuālās tiesības, attiecībā uz kuriem ir pierādīts, ka izmeklēšanas laikā tā ir saņēmusi pilnvarojumu, ar kuru tai tika atļauts īstenot to procesuālās tiesības viņu vārdā, lai gan CCCME visā izmeklēšanas laikā rīkojās kā vienība, kas pārstāv Ķīnas ražošanas nozari kopumā ( 151 ).

186.

Konkrētāk, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir piemērojusi nepareizu juridisko standartu, nospriezdama, ka CCCME attiecīgajā procedūrā nevarēja īstenot ne individuālo sabiedrību, ne attiecīgo biedru procesuālās tiesības. Nospriežot, ka dažādajām sabiedrībām un attiecīgajiem biedriem nav locus standi, Vispārējā tiesa esot piemērojusi nepareizu juridisko standartu un esot padarījusi par spēkā neesošām dažādo sabiedrību un attiecīgo biedru tiesības uz aizstāvību. Apgalvojums, ka pārstāvības apvienībām ir šaurākas procesuālās tiesības nekā ražotājiem eksportētājiem, nav juridiski pamatots.

187.

Pārsūdzētā sprieduma 444. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka apvienība var īstenot dažu tās biedru procesuālās tiesības, ja “izmeklēšanas laikā [tā] ir paudusi nodomu rīkoties atsevišķu tās biedru pārstāvja statusā, un tas nozīmē, ka šie pēdējie minētie ir tikuši identificēti un ka tā var pierādīt, ka ir no tiem saņēmusi pilnvarojumu, kas tai ļauj īstenot šīs procesuālās tiesības viņu vārdā”. Minētā sprieduma 445. punktā tā noteica, ka “no lietas materiāliem izriet, ka CCCME šajā lietā nav rīkojusies kā tāda Komisijā izmeklēšanas laikā, bet gan, tieši pretēji, visā tās laikā rīkojusies kā vienība, kas pārstāv Ķīnas ražošanas nozari kopumā”. Vispārējā tiesa šo secinājumu pamatoja ar komentāriem, kurus CCCME par pagaidu regulu iesniedza 2017. gada 15. septembrī ( 152 ).

188.

Šajā ziņā jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošanai ir būtiska nozīme antidempinga izmeklēšanas procedūrās ( 153 ). Šis noteikums ir jāinterpretē, ņemot vērā Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kurā tiesības piekļūt lietas materiāliem ir iekļautas kā daļa no tiesībām uz labu pārvaldību. Tiesības piekļūt lietas materiāliem ļauj lietas dalībniekiem iepazīties ar pierādījumiem, lai tie varētu efektīvi sniegt savu viedokli.

189.

Konkrētāk, saistībā ar informācijas paziņošanu attiecīgajiem uzņēmumiem izmeklēšanas procedūras laikā to tiesību uz aizstāvību ievērošana nozīmē, ka šiem uzņēmumiem administratīvās procedūras gaitā bija jādod iespēja efektīvi paust savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu pareizību un atbilstību un par pierādījumiem, ko izmantojusi Komisija, pamatojot savu apgalvojumu par dempinga esamību un tā radīto kaitējumu ( 154 ). Šīs prasības ir ietvertas pamatregulas 20. panta 1. un 2. punktā, kurā paredzēts, ka eksportētāji un to pārstāvības apvienības “var pieprasīt galīgo informāciju par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata paredzēts ieteikt galīgo pasākumu ieviešanu”.

190.

No šīs tiesību normas izriet, ka tiesības uz aizstāvību tiek individuāli garantētas konkrētām vienībām ( 155 ). Pretēji Vispārējai tiesai es neuzskatu, ka iemesls tam, ka uz tiesību uz aizstāvību prettiesiskumu var norādīt vienīgi attiecīgā persona, ir tas, ka šo tiesību pārkāpuma raksturs ir subjektīvs ( 156 ). Šajā ziņā jānorāda – Tiesa jau ir atzinusi, ka subjektīvo tiesību pārkāpumu var aizstāvēt citas personas ( 157 ). Manuprāt, iemesls tam, ka tiesības uz aizstāvību antidempinga procedūrā pēc savas iedabas ir intuitu personae, ir tas, ka šīs tiesības ir cieši saistītas ar personu, kurai tās ir piešķirtas, jo vienīgi pati aplūkotā vienība var noteikt Komisijas pasākumu ekonomisko un tiesisko ietekmi uz tās konkrēto situāciju. Citiem vārdiem, antidempinga procedūrās, tā kā tiesības uz aizstāvību ir attiecināmas uz pašu vienību, tikai šī vienība var īstenot šīs tiesības. Šo tiesību ekskluzīvais raksturs izriet no tiesību uz aizstāvību iedabas administratīvajā procedūrā, un tās nevar aizstāvēt cita persona ( 158 ). Tādējādi CCCME pārstāvības apvienības statusā var paļauties uz savām procesuālajām garantijām, kas izriet no tās pašas dalības administratīvajā procedūrā ( 159 ).

191.

Turklāt kļūšana par apvienības biedru nenozīmē automātisku procesuālo tiesību un tiesību uz aizstāvību nodošanu attiecīgajai apvienībai saistībā ar šo procedūru. Šādai nodošanai nepārprotami jānāk no attiecīgās apvienības biedriem. Ja pēdējā minētā īsteno savu biedru procesuālās tiesības, tai skaidri jānorāda, kurus biedrus tā pārstāv, un jāpierāda tai sniegtais tiesību pilnvarojums. Šī prasība izriet no pamatregulas 5. panta 10. punkta otrās daļas, kurā ieinteresētajām pusēm ir ļauts par sevi informēt – ietverot to pilnvaru iesniegšanu ( 160 ). Turklāt pamatregulas 5. panta 11. punktā ir skaidri nošķirtas eksporta sabiedrības un to pārstāvības apvienības ( 161 ).

192.

Tāpēc uzskatu, ka Vispārējā tiesa pareizi ir nospriedusi, ka spēja īstenot dažu tās biedru procesuālās tiesības antidempinga procedūrā ir pakļauta nosacījumam, ka vienība šīs procedūras laikā – nevis ex post facto – ir pierādījusi nodomu rīkoties kā dažu savu biedru pārstāve. Kā atzina Vispārējā tiesa, šiem biedriem ir jābūt skaidri noteiktiem un apvienībai ir jābūt tādā pozīcijā, kurā tā var pierādīt, ka tā no biedriem ir saņēmusi pilnvarojumu, kas tai ļauj īstenot šīs procesuālās tiesības to vārdā ( 162 ). No tā izriet, ka pat gadījumā, ja apvienībai tās statusa dēļ ir mērķis pārstāvēt visus attiecīgajā ražošanas nozarē iesaistītos, tai, ja tā vēlas pārstāvēt savu biedru procesuālās tiesības, ir jāsaņem pienācīgs pilnvarojums no katra biedra, lai tā varētu pārstāvēt procesuālās tiesības to vārdā.

193.

Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem procesuālo tiesību īstenošanai antidempinga izmeklēšanas gaitā netiek piemērota tāda pati loģika kā kolektīvām prasībām, kuras apvienības ceļ tiesvedībā tiesā. Tiesa to ir atzinusi par pieņemamu gadījumos, kad apvienība pārstāv uzņēmumu intereses, kuriem ir tiesības pašiem celt prasības, nepieprasot īpašu biedru sniegtu pilnvarojumu ( 163 ). To pamato procesuālas priekšrocības, kas ļauj iestādei izvairīties no liela skaita dažādu prasību celšanas par vieniem un tiem pašiem lēmumiem ( 164 ). Tomēr attiecībā uz ieinteresēto pušu procesuālajām tiesībām antidempinga izmeklēšanas procedūrās situācija atšķiras. Tiesību uz aizstāvību individuālā rakstura un piemērošanas jomas dēļ kolektīvā prasība neļauj iestādei izvairīties no liela skaita identisku prasību celšanas par vienu un to pašu lēmumu, bet gan tā apvieno dažādas dalības prasības, kurām līdz ar to jābūt identificējamām un skaidrām.

194.

Šajā lietā apstrīdētās regulas 25. apsvērumā ir noteikts, ka CCCME ir jāuzskata par ieinteresēto pusi, kas īpaši pārstāv Ķīnas čuguna ražošanas nozari ( 165 ). Tomēr jāpiebilst, ka šajā apsvērumā nav nekādas norādes uz to, ka tā pārstāvētu individuālus ražotājus eksportētājus. Turklāt šīs regulas 30. un 62.–74. apsvērumā ir atsauce uz CCCME prasījumiem, tomēr tajos nav norādīts, ka šie prasījumi būtu izvirzīti ražotāju eksportētāju vārdā. Tādējādi šķiet, ka apstrīdētajā regulā ir norādīts, ka CCCME ir rīkojusies savā vārdā kā Ķīnas čuguna ražošanas nozares pārstāve.

195.

Jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nav snieguši pierādījumus tam, ka kāds no ražotājiem eksportētājiem būtu izsniedzis pilnvaru CCCME vai jebkādā citā veidā to pilnvarojis administratīvās procedūras laikā Komisijā, lai to pārstāvētu, vai ka šīs sabiedrības attiecīgajā laikā būtu bijušas CCCME biedri. Attiecīgi ar to, ka antidempinga procedūrā CCCME pārstāvēja pati sevi kā apvienība, kas pārstāv visus Ķīnas ražotājus, kuri darbojas attiecīgajā nozarē ĶTR, un ar to, ka to par tādu atzina Komisija, nepietiek, lai tā antidempinga procedūras laikā varētu īstenot visu savu biedru procesuālās tiesības.

196.

Tāpēc uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 444. punktā konstatēdama, ka apvienība var īstenot dažu tās biedru procesuālās tiesības antidempinga procedūras laikā, ievērojot nosacījumu, ka izmeklēšanas laikā vienība ir paudusi nodomu rīkoties atsevišķu tās biedru pārstāvja statusā, un tas nozīmē, ka pēdējie minētie ir tikuši identificēti un ka attiecīgā vienība var pierādīt, ka ir no tiem saņēmusi pilnvarojumu, kas tai ļauj īstenot šīs procesuālās tiesības to vārdā.

197.

Šo secinājumu neliek apšaubīt pamatregulas 20. pants, kurā ir noteikts, ka pārstāvības apvienības var pieprasīt informāciju par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata paredzēts ieteikt tostarp galīgo pasākumu ieviešanu. Kā norādīts iepriekš, šī tiesību norma ir jāinterpretē šīs regulas 29. apsvēruma gaismā, kurā ir uzsvērta saikne ar dalībnieku procesuālajām tiesībām aizstāvēt savas intereses. Tiesības saņemt informāciju atbilstoši pamatregulas 20. pantam ir būtisks ieinteresēto pušu tiesību uz aizstāvību pīlārs ( 166 ), tādēļ tam ir nepieciešama attiecīgās izmeklēšanā iesaistītās puses dalība, lai tā vēlāk varētu iesniegt sūdzību par iespējamiem trūkumiem Savienības tiesās.

198.

Tādējādi uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav kļūdījusies, nospriezdama, ka trešo prasības pamatu pirmajā instancē, ar kuru Komisija tiek kritizēta par to, ka tā ir atteikusies izpaust apelācijas sūdzības iesniedzējiem informāciju par dempinga un kaitējuma noteikšanu, CCCME var izvirzīt, rīkojoties savā vārdā kā apvienība, kas pārstāv Ķīnas ražošanas nozari kopumā, un noraidīdama kā nepieņemamus argumentus, kurus šī prasības pamata kontekstā izvirzījuši CCCME biedri un citas juridiskās personas, kuru nosaukumi ir uzskaitīti pārsūdzētā sprieduma I pielikumā ( 167 ).

199.

Tāpēc ierosinu Tiesai noraidīt piektā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu.

200.

Otrā daļa attiecas uz to pārsūdzētā sprieduma daļu, kurā tiek aplūkots CCCME apgalvojums, ka Komisijai bija jāsniedz aprēķini apkopotā veidā, it īpaši, pirmkārt, attiecībā uz i) normālās vērtības aprēķināšanu, ii) Ķīnas importa ietekmi uz cenām un iii) kaitējuma novēršanas līmeni un, otrkārt, uz makroekonomisko rādītāju aplēsēm ( 168 ). Veicot aprēķinus, kas bija pamatā to mikroekonomisko un makroekonomisko rādītāju izvērtēšanai, kuri ļauj novērtēt Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, CCCME ieguva kopējos datus pēc rādītāja un pēc gada, kā noteikts pagaidu regulas 137.–166. apsvērumā ( 169 ).

201.

Ar pirmo prasījumu CCCME apstrīd pārsūdzētā sprieduma 507. punktu, kurā Vispārējā tiesa nosprieda, ka konfidenciālu datu iesniegšana apkopotā veidā ne vienmēr nozīmē, ka šie dati vairs nav konfidenciāli, un ka nebija nepieciešamības uzdot izpaust makroekonomiskā kaitējuma rādītājus, pamatojoties uz to, ka tie ir konfidenciāli ( 170 ). Konkrētāk, pirmām kārtām, tā norāda, ka, tā kā Komisija nekad nav apgalvojusi, ka apkopotie makroekonomiskie kaitējuma dati būtu konfidenciāli paši par sevi, Vispārējā tiesa nevarēja balstīties uz šo argumentu, jo tad tā prettiesiski būtu aizstājusi Komisiju. Apstrīdētās regulas 130. apsvērums attiecas nevis uz konfidencialitāti, bet gan uz datu patiesumu. Otrām kārtām, CCCME apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini juridiski kvalificējusi aprēķinātos makroekonomiskos kaitējuma rādītājus kā konfidenciālus. Apkopoto Savienības ražošanas nozares datu izpaušana kopumā ieinteresētajām pusēm nebūtu ļāvusi pārbaudīt šo datu pareizību, it īpaši attiecībā uz to aplēsēm.

202.

Iesākumā vēlos uzsvērt, ka tiesību piekļūt informācijai un pienākuma izpaust informāciju mērķis ir ļaut lietas dalībniekiem iepazīties ar pierādījumiem, lai tie varētu sniegt lietderīgu viedokli ( 171 ). Izpaušanas pienākums ir iekļauts pamatregulas 20. pantā.

203.

Attiecībā uz argumentu, ka Komisija nekad apkopotās makroekonomiskā rādītāja aplēses formāli nav kvalificējusi kā konfidenciālas ne administratīvās procedūras laikā, ne arī iesniedzot rakstveida apsvērumus Vispārējā tiesā, vēlos norādīt, ka Komisija apgalvoja un pat tiesas sēdē Tiesā atkārtoti norādīja – un apelācijas sūdzības iesniedzēji to šajā ziņā neapstrīdēja –, ka šādu datu nekad neesot bijis. Tā kā netiek apstrīdēts, ka apkopoto datu nekad nav bijis, nav šaubu par to, ka Komisija nevarēja tos formāli kvalificēt kā konfidenciālus administratīvās procedūras laikā vai rakstveida apsvērumos Vispārējai tiesai. Šī iemesla dēļ ierosinu apelācijas sūdzības iesniedzēju procesuālo argumentu noraidīt.

204.

Attiecībā uz argumentu, ka vienīgais izšķirošais jautājums ir par to, vai makroekonomiskie dati, pat apkopotā veidā, joprojām ir konfidenciāli, jāatgādina, ka spriedumā Timex/Padome un Komisija ( 172 ) Tiesa nosprieda, ka visa nekonfidenciālā informācija neatkarīgi no tās avota ir jāizpauž, lai sūdzības iesniedzējs varētu redzēt, vai fakti attiecīgajā gadījumā ir pareizi pierādīti. Spriedumā Al‑Jubail ( 173 ) tiesības piekļūt informācijai Tiesa uztvēra un izskatīja kā daļu no tiesībām tikt uzklausītam. Savienības iestādēm, pildot to pienākumu sniegt visu informāciju, kas ir nepieciešama, lai lietas dalībnieki varētu sevi veiksmīgi aizstāvēt, ir jārīkojas ar pienācīgu rūpību, vienlaikus nodrošinot to sūdzības iesniedzēju un ražotāju aizsardzību, kuri sadarbojas un uz kuriem balstās antidempinga izmeklēšana.

205.

Pienākums sniegt informāciju ir jāīsteno, ievērojot rūpības pienākumu, proti, “kompetentas iestādes pienākumu uzmanīgi un objektīvi pārbaudīt visus konkrētā gadījuma būtiskos aspektus” ( 174 ), un tas nenoliedzami ietver zināmu administratīvās iestādes rīcības brīvību. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru principi, kas ir tiesību uz informāciju pamatā, ir jāsaskaņo ar konfidencialitātes prasībām, it īpaši iestāžu pienākumu ievērot komercnoslēpumu ( 175 ). Šajā ziņā iestāžu pienākums nodrošināt tās informācijas konfidencialitāti, kuras publiskošana būtiski nelabvēlīgi ietekmētu uzņēmumu, kas to ir iesniedzis, nevar liegt citām ieinteresētajām pusēm, it īpaši eksportētājiem, pamatregulā paredzētās procesuālās garantijas vai atņemt saturu tiesībām, kas tiem ir atzītas saskaņā ar šīm pašām tiesību normām ( 176 ).

206.

Tādējādi lēmums saglabāt datu konfidencialitāti nozīmē līdzsvara panākšanu starp Savienības ražotāju (to, kuri ir uzsākuši procedūru un kuru sūdzība ir izmeklēšanas pamatā) datu aizsardzību un trešo valstu ražotāju eksportētāju un to pārstāvības apvienību tiesībām.

207.

Šajā lietā nešaubīgi datu iesniegšana kopsavilkuma veidā ierobežo CCCME iespēju pārbaudīt attiecīgo datu precizitāti. Tomēr, ņemot vērā līdzsvaru, kas jārod starp šīm tiesībām un konfidenciālo datu aizsardzību, jāuzskata, ka datu iesniegšana šādā veidā ne vienmēr izraisa CCCME tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Šajā ziņā būtiski ir uzsvērt, ka makroekonomiskie dati, kuru pamatā ir zināšanas par tirgu, ir jāaizsargā neatkarīgi no tā, vai tie attiecas uz ražotājiem no trešām valstīm vai Savienības ražotājiem, jo šo ražotāju sadarbība ir antidempinga izmeklēšanas pamats.

208.

Jānorāda – Vispārējā tiesa jau ir nospriedusi, ka attiecīgā Savienības ražotāju izstrādājuma aprēķinātais ražošanas apjoms, uz kuru Komisija balstījās patēriņa aprēķinā, pamatoti ir ticis uzskatīts par konfidenciālu, jo tā pamatā bija sūdzības iesniedzēju zināšanas par tirgu. Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, norādot vienīgi kopējo ražošanas apjomu, Komisija ir rīkojusies saskaņā ar pamatregulu ( 177 ). Es piekrītu šai pieejai, jo antidempinga izmeklēšanas pamatā var būt dati, kurus sniedzis neliels ražotāju skaits vai mazs tirgus segments ( 178 ). Pat ja dati ir sniegti apkopotā veidā un to pamatā ir vienīgi aplēses, teorētiski ir iespējams izsecināt šos ekonomiskos datus saistībā ar konkrētiem ražošanas nozares dalībniekiem, konkrētiem izstrādājumiem vai pat konkrētu uzņēmumu un tādējādi secinājumu rezultātā atklāt atsevišķus komercnoslēpumus.

209.

Šajā lietā Komisija apstrīdētās regulas 130. apsvērumā paskaidroja, ka datu avoti bija faktiskie dati un “sūdzības iesniedzēju sniegtās aplēses attiecībā uz atlikušo Savienības ražošanas nozares daļu”. Es piekrītu Komisijai – tas, ka sūdzības iesniedzēji sniedza aplēses attiecībā uz atlikušo Savienības ražošanas nozares daļu, nozīmē, ka to pamatā bija viņu zināšanas par šīs ražošanas nozares tirgu. Apgalvojumi, kuru pamatā ir tirgus izpēte – pat ja šie apgalvojumi ir vienīgi aplēses un pat ja tie tiek sniegti apkopotā veidā –, var atklāt sūdzības iesniedzēju vai ražotāju, kuri sadarbojas antidempinga procedūrā, komercnoslēpumus un pēc sava rakstura ir konfidenciāli, kā nospriedusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 507. punktā. Tādējādi Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, minētajā punktā nospriežot, ka arī apkopotā veidā iesniegti makroekonomiskie dati var būt konfidenciāli. Tādēļ ierosinu Tiesai pirmo prasījumu noraidīt.

210.

Otrais un trešais prasījums ir jāizskata kopā, jo tie abi attiecas uz vienu un to pašu pārsūdzētā sprieduma argumentācijas daļu. Pirmkārt, CCCME apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 509. punktā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, konstatēdama, ka CCCME pieprasīto kopsavilkuma cenu samazinājuma aprēķinu neesot, jo cenu samazinājums esot aprēķināts vienīgi pēc izstrādājuma veida un katram ražotājam eksportētājam. CCCME apgalvo, ka ir iesniegusi pierādījumus šajā ziņā un ka Komisijai neesot iespējams aprēķināt cenu samazinājumu, neapkopojot cenas datus Savienības ražošanas nozares līmenī.

211.

Sākšu norādot, ka apstrīdētās regulas 24. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka CCCME pieprasīto kopsavilkuma cenu samazinājuma aprēķinu neesot, jo cenu samazinājums esot aprēķināts vienīgi pēc izstrādājuma veida un katram ražotājam eksportētājam. Katrs atlasē iekļautais Ķīnas ražotājs eksportētājs tādējādi saņēma cenu samazinājuma aprēķinus par katru tā eksportētā izstrādājuma veidu. CCCME apgalvo, ka Komisija nevarēja secināt, ka “cenas bija zemākas nekā 62,6 % izlasē iekļauto Savienības ražotāju kopējā pārdošanas apjoma Savienībā”, neapkopojot cenu samazinājuma aprēķinu ( 179 ). Tomēr jānorāda, ka CCCME nav sniegusi nekādus pierādījumus šāda prasījuma pamatojumam. Līdz ar to CCCME apgalvotā sagrozīšana nav tikusi pierādīta. CCCME ir vienīgi norādījusi uz faktu sagrozīšanu, tomēr nav pierādījusi šādu secinājumu.

212.

Otrkārt, CCCME apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot piemērojusi nepareizu juridisko standartu, konstatēdama, ka cenu samazinājuma aprēķinu izpaušana apkopotā veidā būtu pārāk apgrūtinoša, lai nodrošinātu atbilstību pamatregulas 20. pantam. Tiesas sēdē CCCME piebilda, ka šādu datu sagatavošana neaizņemtu ilgu laiku.

213.

Rodas jautājums, vai Komisijai ir jāiesniedz jauni dokumenti, pamatojoties uz esošajiem datiem, lai aizsargātu tiesības uz aizstāvību. Šajā ziņā uzsvēršu – tas, ka Komisija iesniedz jaunus dokumentus, ir pielīdzināms informācijas par sūdzības iesniedzējiem un citiem uzņēmumiem, kas sadarbojas, sniegšanai. Līdz ar to, tā kā tas varētu ļaut citām ieinteresētajām pusēm iegūt piekļuvi komercnoslēpumam, to nevar uzskatīt par tabulas ar ekonomikas datiem automātisku izveidi. Drīzāk, ņemot vērā rūpības pienākumu, kas ietver Komisijas pienākumu rūpīgi un objektīvi izvērtēt visus konkrētā gadījuma būtiskos aspektus ( 180 ), Komisijai jāapsver katra mazākā informācijas daļa, kuru tā izvēlas izpaust.

214.

Praksē Komisijai saistībā ar ikvienu dokumentu, kurš ticis izpausts antidempinga procedūrā un ietver jaunus apkopotus datus, ir jānosaka, vai šie dati apdraud to datu konfidencialitāti, kurus lietas dalībnieki ir uzticējuši Komisijai un kuri ir tās rīcībā. Tādējādi, izveidojot un izpaužot jaunus apkopotos datus, Komisijai ir jāievēro līdzsvars starp konfidencialitāti un attiecīgo lietas dalībnieku tiesībām uz aizstāvību. Lai gan Komisijas darba slodze pati par sevi nevar būt arguments, tas ir viens no faktoriem šī līdzsvara noteikšanā, jo no šīs darba slodzes var būt atkarīga pati sūdzības iesniedzēju vai lietas dalībnieku, kuri sadarbojas, datu aizsardzība. Citiem vārdiem, ja Komisijai sistemātiski jāiesniedz jauni apkopoti dati, tai ir arī jānosaka, vai šo datu izpaušana var apdraudēt to datu konfidencialitāti, kurus lietas dalībnieki uzticējuši Komisijai. Pēdējā minētā prasība ir jāņem vērā, nosakot šo līdzsvaru. Līdz ar to piekrītu Vispārējās tiesas secinājumam, ka CCCME prasītās informācijas apjoms šajā lietā ir tāds, ka Komisija varētu tikt kavēta tās darbībā un izmeklēšanā, ja tai būtu jāsniedz visa šī informācija vienīgi CCCME vajadzībām pielāgotā formā ( 181 ).

215.

Pārsūdzētā sprieduma 513. punktā Vispārējā tiesa būtībā atzina, ka CCCME rīcībā bija “būtiski fakti un apsvērumi, uz kuru pamata Komisija plānoja noteikt galīgos pasākumus”, un ka “šī vienība tādējādi varēja lietderīgi aizstāvēt savas apvienības, kas pārstāv Ķīnas ražošanas nozari, intereses”. Tādējādi, pamatojoties uz Vispārējās tiesas faktisko apstākļu izvērtējumu, jāuzskata, ka CCCME varēja aizstāvēt savas intereses, un tāpēc pārsūdzētā sprieduma 511. un 512. punktā varbūtēji pieļautajām kļūdām nav nozīmes.

216.

Visbeidzot, CCCME būtībā apgalvo, ka Vispārējās tiesas konstatējums pārsūdzētā sprieduma 511. un 512. punktā ir pretrunā pamatregulas 20. panta 2. punktam, jo CCCME tika atteikta piekļuve pieprasītajiem datiem, lai gan šie dati nebija konfidenciāli vai arī varēja tikt atklāti nekonfidenciālā veidā. Papildus CCCME norāda, ka Vispārējā tiesa, atsakoties CCCME paziņot makroekonomiskos datus apkopotu datu veidā, neesot līdzsvarojusi bažas par konfidencialitāti ar tiesībām uz aizstāvību.

217.

CCCME nepiekrišana Vispārējās tiesas konstatējumam, ka CCCME rīcībā bija visi būtiskie fakti un apsvērumi, ir saistīta ar faktiskajiem apsvērumiem un nevar tikt apstrīdēta apelācijas tiesvedībā. CCCME izvirzītie apgalvojumi Tiesā nav pietiekami, lai pierādītu tiesību kļūdu pamatregulas 20. panta 2. punkta piemērošanā. Konkrētāk, kā norādīts pārsūdzētā sprieduma 451.–470. un 484.–504. punktā, Vispārējā tiesa veica detalizētu Komisijas vērtējuma saistībā ar CCCME tiesībām uz aizstāvību pārbaudi.

218.

Tāpēc ierosinu Tiesai noraidīt piektā apelācijas sūdzības pamata otro daļu.

219.

Pirmkārt, CCCME apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 524. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, nesniegdama šai vienībai piekļuvi informācijai par izstrādājuma iezīmēm – papildus preču kodos iekļautajai informācijai –, pamatojoties uz to, ka šī informācija neļaujot vienībai labāk nodrošināt tās tiesības uz aizstāvību. CCCME norāda, ka nav juridiski pareizi, ka vienīgi tiem ražotājiem eksportētājiem, kuri sadarbojas, var būt tiesības iesniegt korekcijas prasības, un ka šī informācija līdz ar to neesot lietderīga CCCME, kurai ir visaptverošas zināšanas par tirgu.

220.

CCCME norāda, ka Vispārējā tiesa būtībā esot izveidojusi ieinteresēto pušu apakškategoriju, nodalot pārstāvības apvienības no citām ieinteresētajām pusēm, tādējādi pārkāpjot pamatregulas 20. panta 2. punktu. CCCME apgalvo, ka tā ir apvienība, kas pārstāv ražotājus eksportētājus, tādējādi tas, kas ir nozīmīgi tās biedriem, ir nozīmīgi arī CCCME. Savu argumentu pamatojumam CCCME atsaucas uz 1985. gada 20. marta spriedumu Timex/Padome un Komisija ( 182 ), apgalvojot, ka Komisijai bija vismaz jāsniedz visa informācija, kas nepieciešama aplūkoto jautājumu identificēšanai, lai tā varētu pārliecināties, vai iestādes ir pareizi konstatējušas faktus ( 183 ).

221.

Iesākumam jānorāda, ka Vispārējā tiesa ir izsvērusi bažas par tiesībām uz aizstāvību un konfidencialitāti, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 451.–470. un 484.–504. punkta, un tas nav apstrīdēts.

222.

Saistībā ar pieprasīto piekļuvi informācijai par izstrādājuma iezīmēm CCCME Vispārējā tiesā kritizēja Komisiju par to, ka tā attiecībā uz Indijas un Savienības ražotāju izstrādājumiem, kuri tika salīdzināti ar importētajiem izstrādājumiem, tai neesot paziņojusi citu informāciju kā vien preču kodos norādītos raksturlielumus. Pārsūdzētā sprieduma 523. un 524. punktā Vispārējā tiesa ir nodalījusi ražotāja eksportētāja situāciju no CCCME situācijas. Pēdējā minētā šajā lietā esot apvienība, kas pārstāv Ķīnas rūpniecības nozari kopumā ( 184 ). Vispārējā tiesa nosprieda, ka informācija par izstrādājuma raksturlielumiem neļautu CCCME lietderīgi salīdzināt attiecīgos izstrādājumus, jo tās rīcībā principā nav atlasē iekļauto Ķīnas ražotāju eksportētāju tirgū laisto izstrādājumu modeļu, kas salīdzināti ar Indijas izstrādājumiem.

223.

Man nešķiet, ka šajā vērtējumā būtu pieļauta tiesību kļūda, pat ja tādējādi tiek nodalīti būtiskie fakti un apsvērumi, kas darīti zināmi pārstāvības apvienībai, no būtiskajiem faktiem un apsvērumiem, kas darīti zināmi citām ieinteresētajām pusēm. Uzskatu, ka Komisija var veikt nošķiršanu starp pārstāvības apvienībām un ražotājiem eksportētājiem, jo tai ir jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp tiesībām uz aizstāvību un konfidencialitātes aizsardzību ( 185 ). Tā kā aplūkotā informācija ir saistīta ar izstrādājuma raksturlielumiem un kā tāda ir uzskatāma par komercnoslēpumu, Komisijai tā ir jāaizsargā. No tā izriet, ka Komisija, nodrošinot iepriekš minēto līdzsvaru, var un tai ir jānodala vienības, kas pieprasa piekļuvi šai informācijai.

224.

Otrkārt, CCCME kritizē pārsūdzētā sprieduma 529. punktu, kurā Vispārējā tiesa noteica, ka antidempinga procedūrā CCCME rīcībā ir bijusi visa informācija par metodi, kuru Komisija izmantoja importa apjoma aprēķināšanai. CCCME uzskata, ka šādā vērtējumā neesot ņemts vērā fakts, ka aplūkotie dati par attiecīgo importu nebija publiski pieejama informācija. Importa apjoma noteikšanu veidojot ļoti sarežģīti aprēķini, kuru pamatā ir vairāki pieņēmumi, un datu pamatā galvenokārt esot sūdzības iesniedzēju sniegta informācija un metodoloģija. CCCME apgalvo, ka esot pilnībā nesaprātīgi gaidīt, ka ieinteresētā puse pārņems šādus sarežģītus aprēķinus, kuriem ir vairāki dažādi posmi un kuros ir iekļauti vairāki pieņēmumi, ja Komisija būtu varējusi vienkārši tos izpaust, jo tajos nav ietverta konfidenciāla informācija un šie dati un aprēķini ir uzskatāmi par būtiskiem faktiem un apsvērumiem.

225.

Iesākumam ir jānorāda uz dažiem Vispārējās tiesas konstatētajiem faktiem.

226.

Pirmām kārtām, CCCME antidempinga procedūras laikā tika informēta par Komisijas izmantoto importa apjoma aprēķināšanas metodi. Konkrētāk, CCCME zināja par i) procentiem, kas norādīti ĶTR, Indijas un citu trešo valstu izcelsmes importam, salīdzinājumā ar iepriekšējiem apakškodiem, kas tika izmantoti, pirms 2014. gadā tika ieviests KN vispārējais kods ex73251000, ii) konkrēto summu, kas jāatskaita no KN koda ex73259910, lai iegūtu ĶTR, Indijas un citu trešo valstu izcelsmes importu, un iii) procentiem, kas jāatskaita no kopējā importa, lai izslēgtu noteku režģus.

227.

Otrām kārtām, tā kā šī importa noteikšanai izmantotie dati bija iegūti no Eurostat sniegtās statistikas, kas ir pieejama datubāzē Comext, CCCME rīcībā bija visa nepieciešamā informācija, lai atkārtotu Komisijas aprēķinus, kurus CCCME bija lūgusi izpaust.

228.

Tādējādi, ja CCCME vēlējās pārbaudīt Komisijas veikto aprēķinu ticamību, tās rīcībā bija atbilstošie dati, lai varētu to izdarīt. Šajā lietā CCCME nekādā veidā nav pamatojusi prasījumu, ka tai nebija iespējams atkārtot aprēķinus. Ir saprātīgi sagaidāms, ka tāda ieinteresētā puse kā CCCME pati pārbauda aplūkotos aprēķinus. Piemēram, spriedumā Bricmate ( 186 ) ieinteresētās puses apstrīdēja attiecīgo izstrādājumu vidējo importa cenu precizitāti saistībā ar dažām dalībvalstīm. Tādējādi bija pamatotas valsts tiesas paustās bažas, kuru rezultātā tika pārskatīti antidempinga pasākumi ( 187 ). Līdz ar to, manuprāt, Vispārējā tiesa nav kļūdījusies, nospriežot, ka CCCME rīcībā bija visa nepieciešamā informācija, lai atkārtotu Komisijas aprēķinus, kurus CCCME bija lūgusi izpaust ( 188 ).

229.

Treškārt, CCCME apstrīd pārsūdzētā sprieduma 538. punktā ietverto vērtējumu, pamatojoties uz to, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, kā konfidenciālus kvalificējot faktiskos apkopotos datus un aplēses. CCCME apgalvo, ka, tā kā šie dati nebija konfidenciāli, tie esot jāpaziņo ieinteresētajām pusēm atbilstoši pamatregulas 6. panta 7. punktam un tie esot jāuzskata par būtiskiem faktiem un apsvērumiem saskaņā ar šīs regulas 20. panta 2. punktu.

230.

Jānorāda, ka CCCME apstrīd pārsūdzētā sprieduma 538. punktā izdarīto konstatējumu, ka Komisijai nav jāveic šāda nošķiršana, novērtējot kaitējumu Eiropas Savienībai, jo šis kaitējums tiek novērtēts attiecībā uz visu Savienības ražošanas nozari. Lai arī tas nav apstrīdams, ar šo vērtējuma kritēriju nepietiek, lai pamatotu faktisko aplūkoto apkopoto un novērtēto datu nepaziņošanu. Tādēļ Komisijai var tikt pieprasīts sagatavot šo dokumentu, lai nodrošinātu tiesības uz aizstāvību. Šajā lietā Vispārējā tiesa tomēr nolēma – un CCCME apelācijas tiesvedībā šo konstatējumu nav apstrīdējusi –, ka atlasē iekļauto ražotāju un pārējo sūdzības iesniedzēju faktiskie dati, no vienas puses, un aplēses par pārējiem ražotājiem, no otras puses, bija konfidenciālas pat apkopotā veidā. Manuprāt, šie iemesli ir pietiekami, lai pamatotu šo datu nepaziņošanu CCCME.

231.

Tādējādi ierosinu Tiesai noraidīt piektā apelācijas sūdzības pamata trešo daļu, kā arī šo apelācijas sūdzības pamatu kopumā.

232.

Tiesa man ir lūgusi izvērtēt tikai iebildes par nepieņemamību un pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu, kā arī otro un piekto apelācijas sūdzības pamatu. Tā kā apelācijas sūdzības izskatīšanas rezultāts būs atkarīgs no Tiesas viedokļa ne vien par šīm iebildēm un pamatiem, bet arī par pirmā apelācijas sūdzības pamata otro daļu un trešo un ceturto apelācijas sūdzības pamatu, man nav ieteikumu par tiesāšanās izdevumiem šajā lietā.

233.

Ņemot vērā iepriekš minēto un neskarot Tiesas vērtējumu par pirmā apelācijas sūdzības pamata otro daļu un trešo un ceturto apelācijas sūdzības pamatu, ierosinu Tiesai noraidīt apelācijas sūdzības iesniedzēju pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu, kā arī otro un piekto apelācijas sūdzības pamatu.