1.

Ar apelācijas sūdzību Land Rheinland‑Pfalz (Reinzemes‑Pfalcas federālā zeme, Vācija; turpmāk tekstā – “federālā zeme”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 19. maija spriedumu Deutsche Lufthansa/Komisija (T‑218/18, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2021:282), ar kuru Vispārējā tiesa ir atcēlusi Komisijas 2017. gada 31. jūlija Lēmumu C(2017) 5289 final par valsts atbalstu SA.47969 (2017/N), ko Vācija piešķīrusi Frankfurtes Hānas lidostai darbības atbalstam (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais lēmums”).

2.

Šajā lietā par šo spriedumu ir iesniegtas divas pretapelācijas sūdzības, kurās Eiropas Komisija un Deutsche Lufthansa AG (turpmāk tekstā – “DLH”) lūdz attiecīgi minēto spriedumu atcelt un, proti, atcelt to daļā, kurā ar to ir noraidīts DLH pirmajā instancē izvirzītā vienīgā prasības pamata pirmās daļas otrais iebildums.

3.

Tiesai vēlreiz tiek uzdots jautājums par tiesībām celt prasību par lēmumu, ar kuru Komisija nolemj izbeigt administratīvo procedūru attiecībā uz valsts atbalstu, pamatojoties uz to, ka atbalsts nerada šaubas par tā saderību ar iekšējo tirgu. Saistībā ar šo Tiesai ir jālemj par jēdziena “ieinteresētā persona” tvērumu un par gadījumiem, kuros var uzskatīt, ka šāds lietas dalībnieks, iesniedzot apelācijas sūdzību, ir norādījis uz savu procesuālo tiesību pārkāpumu. Turklāt Tiesai tostarp būs jāizlemj, vai Vispārējā tiesa pareizi izmantojusi juridisko koncepciju “kopēja norise”, lai noteiktu, vai tiešais atbalsta saņēmējs ir nodevis pārbaudāmo atbalstu citam uzņēmumam. Atbilstoši Tiesas lūgumam šajos secinājumos uzmanība tiks pievērsta tikai šiem juridiskajiem jautājumiem.

4.

2017. gada 7. aprīlī Vācijas Federatīvā Republika paziņoja Komisijai par savu nodomu piešķirt atbalstu Frankfurtes Hānas lidostas darbībai, jo tā nebija rentabla (turpmāk “strīdīgais atbalsts”). Šo lidostu pārvalda uzņēmums Flughafen Frankfurt‑Hahn GmbH (turpmāk tekstā – “FFHG”).

5.

Pārsūdzētajā lēmumā Komisija pēc būtības nolēma, ka nav jāsāk LESD 108. panta 2. punktā paredzētā formālā pārbaudes procedūra, jo, lai gan pasākums ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tas ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar šī panta 3. punkta c) apakšpunktu. Konkrētāk, pārsūdzētajā lēmumā Komisija tostarp norādīja, ka Frankfurtes Hānas lidostas aptvēruma zonā nav citu lidostu.

6.

Pirms pārsūdzētā lēmuma Komisija pieņēma divus citus lēmumus par Vācijas Federatīvās Republikas veiktajiem pasākumiem Frankfurtes Hānas lidostas un Ryanair atbalstam. Pirmais no tiem ir Lēmums (ES) 2016/788 (2014. gada 1. oktobris) par valsts atbalstu SA.32833 (11/C) (ex 11/NN), ko Vācija sniegusi saistībā ar Frankfurtes Hānas lidostas finansēšanas pasākumiem, kuri ieviesti laikposmā no 2009. līdz 2011. gadam (OV 2016, L 134, 1. lpp.), par kuru tika izdots 2019. gada 17. maija rīkojums Deutsche Lufthansa/Komisija (T‑764/15, nav publicēts, EU:T:2019:349). Otrais ir Lēmums (ES) 2016/789 (2014. gada 1. oktobris) par valsts atbalstu SA.21121 (C 29/08) (ex NN 54/07), ko Vācija īstenojusi attiecībā uz Frankfurtes Hānas lidostas finansēšanu un finansiālajām attiecībām starp lidostu un Ryanair (OV 2016, L 134, 46. lpp.), par kuru ir taisīts 2019. gada 12. aprīļa spriedums Deutsche Lufthansa/Komisija (T‑492/15, EU:T:2019:252). Attiecīgi par šo rīkojumu un šo spriedumu celtās apelācijas sūdzības tika noraidītas ar 2021. gada 15. jūlija spriedumu Deutsche Lufthansa/Komisija (C‑453/19 P, EU:C:2021:608) un 2022. gada 20. janvāra spriedumu Deutsche Lufthansa/Komisija (C‑594/19 P, EU:C:2022:40).

7.

Turklāt 2018. gada 26. oktobrī Komisija, pamatojoties uz prasītājas sūdzību, kas reģistrēta ar atsauces numuru SA.43260, sāka formālu pārbaudes procedūru, kuras mērķis ir aptvert citus pasākumus Frankfurtes Hānas lidostas un Ryanair atbalstam (turpmāk tekstā – “IV Hānas procedūra”).

8.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 29. martaDLH cēla prasību atcelt pārsūdzēto lēmumu.

9.

DLH Vispārējai tiesai būtībā ir izvirzījusi tikai vienu pamatu.

10.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka Komisija nav pareizi ņēmusi vērā visus kritērijus, kas attiecas uz Frankfurtes Hānas lidostas aptvēruma zonu un kas Komisijai bija jāizvērtē saskaņā ar Pamatnostādnēm par valsts atbalstu lidostām un aviokompānijām (OV 2014, C 99, 3. lpp.), un ka tādējādi Komisijas nepietiekamā un nepilnīgā analīze nav ļāvusi tai novērst visas šaubas par strīdīgā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu. Tādējādi Vispārējā tiesa daļēji apmierināja DLH vienīgo pamatu un atcēla pārsūdzēto lēmumu.

11.

Apelācijas sūdzībā federālā zeme lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un galīgi noraidīt prasību par pārsūdzēto lēmumu, kā arī piespriest DLH atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.

12.

DLH lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību kā nepieņemamu – vai katrā ziņā kā nepamatotu – un piespriest federālo zemi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

13.

Komisija lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, atzīt prasību pirmajā instancē par nepieņemamu vai – pakārtoti – par nepamatotu un piespriest DLH atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.

14.

Pretapelācijas sūdzībā DLH lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to ir noraidīts tās vienīgā pamata pirmās daļas otrais iebildums, un piespriest federālajai zemei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15.

Federālā zeme lūdz Tiesu noraidīt DLH pretapelācijas sūdzību, atcelt pārsūdzēto spriedumu un galīgi noraidīt prasību par pārsūdzēto lēmumu, kā arī piespriest DLH atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.

16.

Komisija lūdz noraidīt DLH pretapelācijas sūdzību kā nepieņemamu vai – pakārtoti – kā nepamatotu un piespriest DLH atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas instancē.

17.

Savā pretapelācijas sūdzībā Komisija lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, atzīt prasību pirmajā instancē par nepieņemamu vai – pakārtoti – par nepamatotu un piespriest DLH atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.

18.

DLH lūdz Tiesu noraidīt Komisijas pretapelācijas sūdzību kā nepieņemamu – vai katrā ziņā kā nepamatotu – un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

19.

Federālā zeme lūdz Tiesu apmierināt Komisijas pretapelāciju, atcelt pārsūdzēto spriedumu un galīgi noraidīt apelācijas sūdzību par pārsūdzēto lēmumu, kā arī piespriest DLH atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.

20.

DLH, federālā zeme un Komisija tika uzklausītas 2022. gada 30. novembra tiesas sēdē.

21.

Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos ir aplūkots vienīgi federālās zemes apelācijas sūdzības un Komisijas pretapelācijas sūdzības pirmais pamats par tiesību kļūdu un pamatojuma trūkumu pārsūdzētajā spriedumā attiecībā uz DLH tiesību celt prasību noteikšanu šajā lietā, kā arī DLH pretapelācijas otrais pamats, ar kuru apgalvots, ka Vispārējā tiesa esot nepareizi izmantojusi jēdzienu “kopēja norise”, lai noteiktu, vai FFHG ir nodevusi pārbaudāmo atbalstu Ryanair, un tādējādi izvērtētu, vai pastāv šaubas par strīdīgā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu.

22.

Vispārējās tiesas argumentācijai, kuras rezultātā tika atzītas DLH tiesības celt prasību un līdz ar to noraidīts DLH iebildums par prasības nepieņemamību, federālā zeme un Komisija nepiekrīt, ņemot vērā jēdziena “ieinteresētā persona” interpretāciju, un tikai federālā zeme nepiekrīt tam, ka DLH atsaucas uz savām procesuālajām tiesībām.

23.

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 39.–56. punktā pēc būtības ir nospriedusi, ka DLH ir “ieinteresētā persona” Regulas (ES) 2015/1589 ( 2 ) 1. panta h) punkta izpratnē divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 50. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka strīdīgais atbalsts, kas piešķirts Frankfurtes Hānas lidostai, varētu ietekmēt Frankfurtes pie Mainas lidostas, kura ir DLH pirmā galvenā lidosta, konkurētspēju un tādējādi ietekmēt šīs aviokompānijas intereses. Otrkārt, šī sprieduma 51.–54. punktā Tiesa ir uzsvērusi, ka, ļaujot Frankfurtes Hānas lidostai turpināt darbību, strīdīgais atbalsts ļāva Ryanair uzturēt konkurences spiedienu, ko tā no šīs lidostas izdara uz DLH.

24.

Pārsūdzētā sprieduma 61.–64. punktā Vispārējā tiesa būtībā ir nolēmusi, ka no visa atcelšanas prasības analīzes kopumā izriet, ka DLH sūdzība ir par to, ka Komisija ir pārkāpusi tās procesuālās tiesības, pieņemot lēmumu nesākt formālu pārbaudes procedūru.

25.

Pirms federālās zemes un Komisijas izvirzīto sūdzību pamatotības analīzes ir jāformulē daži sākotnējie apsvērumi, lai noteiktu juridisko kontekstu, kādā izvērtējamas DLH tiesības celt prasību.

26.

Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu fiziskai vai juridiskai personai ir atzītas tiesības celt prasību par Savienības aktu, kas tai nav adresēts – ja šis tiesību akts viņu skar “tieši un individuāli”.

27.

Apkopojot klasisko judikatūru, šī persona ir “tieši skarta”, ja pastāv tieša saikne starp apstrīdēto aktu un personas tiesisko stāvokli ( 3 ), un ir “individuāli skarta”, ja šis tiesību akts to skar noteiktu tai raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas to atšķir no visām citām personām ( 4 ).

28.

Kā jau norādīts, šie divi nosacījumi pēc būtības ir atšķirīgi, jo tiešs skārums būtībā attiecas uz prasītāja tiesisko stāvokli, savukārt individuāls skārums attiecas vienīgi uz prasītāja faktisko situāciju ( 5 ).

29.

Tā kā šajā lietā prasība attiecas uz Komisijas lēmumu valsts atbalsta jomā, jānorāda, ka LESD 108. pantā paredzētās valsts atbalsta kontroles procedūrā ir jānošķir, pirmkārt, šī panta 3. punktā paredzētais atbalsta iepriekšējās izskatīšanas posms, kura mērķis ir ļaut Komisijai formulēt savu pirmo nostāju par attiecīgā atbalsta pilnīgu vai daļēju saderīgumu, un, otrkārt, šī panta 2. punktā paredzētais formālās pārbaudes posms. Formālais posms šķiet nepieciešams, ja Komisijai ir “nopietnas grūtības” novērtēt, vai atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu. Tādējādi, ja pirmajā pārbaudē netiek pārvarētas visas šīs grūtības, Komisijai, lai iegūtu pilnīgu informāciju, ir pienākums saņemt visus nepieciešamos viedokļus un šim nolūkam sākt formālu pārbaudes procedūru ( 6 ). Tātad LESD tikai šajā procedūrā paredz Komisijai pienākumu aicināt “ieinteresētās personas” iesniegt savus apsvērumus.

30.

Saskaņā ar konsolidēto judikatūru, kas izriet no spriedumiem Cook/Komisija ( 7 ) un Matra/Komisija ( 8 ), ja Komisija, nesākdama formālu pārbaudes procedūru, ar lēmumu, kas pieņemts sākotnējā izskatīšanas posma beigās, konstatē, ka atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu, ieinteresētās personas var panākt savu procesuālo tiesību ievērošanu tikai tad, ja tām nav iespējas šo lēmumu pārsūdzēt Savienības tiesā. Šī iemesla dēļ “ieinteresētās personas” LESD 108. panta 2. punkta izpratnē celta prasība par šāda lēmuma atcelšanu ir atzīstama par pieņemamu, ja tās iesniedzējs ar šīs prasības palīdzību vēlas aizsargāt procesuālās tiesības, kas tam ir saskaņā ar iepriekš minēto tiesību normu ( 9 ). Šādā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzējam atšķirībā no personas, kura apstrīd formālās pārbaudes procedūras beigās pieņemtā lēmuma pamatotību, nav jāpierāda, ka viņam ir īpašs statuss no sprieduma Plaumann izrietošās judikatūras izpratnē, jo īpaši tad, ja viņa stāvokli tirgū “būtiski ietekmē” atbalsts, kas ir pārsūdzētā lēmuma priekšmets ( 10 ).

31.

Jēdzienu “ieinteresētā persona” Savienības likumdevējs ir precizējis Regulas (EK) Nr. 659/1999 ( 11 ) 1. panta h) punktā, kas aizstāts ar Regulas 2015/1589 1. panta h) punktu, kurā “ieinteresētā persona” definēta kā “jebkura dalībvalsts un jebkura persona, uzņēmums vai uzņēmumu apvienība, kuras intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmējs, konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības”. Lai gan tādējādi šis jēdziens jo īpaši ietver uzņēmumu, kas konkurē ar atbalsta saņēmēju, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbalsts ir paredzēts nenoteiktam saņēmēju skaitam ( 12 ). Tādējādi Tiesa ir atzinusi, ka uzņēmumus, kas nav atbalsta saņēmēja tiešie konkurenti, var klasificēt kā “ieinteresētās personas”, ja juridiski pietiekami ir pierādīts, ka atbalsts var praktiski ietekmēt to stāvokli ( 13 ).

32.

Ņemot vērā šos apsvērumus, turpinājumā izvērtēšu konkrētos iebildumus, ko federālā zeme un Komisija izvirzījusi attiecībā uz Vispārējās tiesas argumentāciju, ar kuru tā DLH prasību ir atzinusi par pieņemamu.

33.

Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārāk plaši interpretējusi jēdzienu “netiešais konkurents”, kā dēļ tā kļūdaini secinājusi, ka DLH ir “ieinteresētā persona” Tiesas judikatūras izpratnē. No vienas puses, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi prasības, kas noteiktas spriedumos Kronoply un Austrija/Scheucher-Fleisch u.c. ( 14 ), kuros jautājumā par netiešas konkurences pastāvēšanas pierādīšanu Tiesa nolēma, ka, pirmkārt, ir jāpierāda, ka atbalsta saņēmējs un netiešais konkurents ir konkurējošās attiecībās vismaz attiecībā uz daļu no savas darbības, un, otrkārt, ka atbalsts ir tāds, kas var ietekmēt šā konkurenta konkurētspēju. No otras puses, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā attiecīgā atbalsta reālo ietekmi uz Frankfurtes pie Mainas lidostu, it īpaši uz tās rentabilitāti, ne arī uz DLH piedāvātajiem lidojumiem no Frankfurtes pie Mainas lidostas un Ryanair piedāvātajiem lidojumiem no Frankfurtes Hānas lidostas.

34.

Lai gan, kā norāda Komisija, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 45. un 46. punktā, šķiet, ir vēlējusies attiecības starp strīdīgā atbalsta saņēmēju FFHG un prasītāju DLH raksturot kā netiešas konkurences attiecības, tomēr judikatūrā pieņemtā interpretācija attiecībā uz to, vai uzņēmums, kas nav atbalsta saņēmēja tiešais konkurents, ir “ieinteresētā persona”, ir daudz plašāka nekā Komisijas piedāvātā interpretācija.

35.

Attiecībā uz pirmo iebildumu, kurā Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā, ka netiešas konkurences pastāvēšana paredz, ka prasītāja un atbalsta saņēmējs konkurē vismaz savas darbības daļā, jānorāda, ka šis iebildums ir balstīts uz spriedumiem Kronoply un Austrija/Scheucher‑Fleisch.

36.

Nedomāju, ka Tiesa varētu piekrist tādai šo spriedumu interpretācijai, kādu to piedāvā Komisija.

37.

Spriedumā Kronoply Tiesa kā “ieinteresēto personu” ir klasificējusi uzņēmumu, kurš nebija atbalsta saņēmēja tiešais konkurents, bet kura ražošanas procesam bija vajadzīga tā pati izejviela. Tomēr no šī sprieduma nekādi neizriet, ka, šādi rīkodamās, Tiesa būtu vēlējusies vispārīgi ierobežot šī statusa atzīšanu tikai attiecībā uz uzņēmumiem, kuri vismaz savas darbības daļā ir konkurences attiecībās ar atbalsta saņēmēju.

38.

Lietā, kurā tika taisīts spriedums Austrija/Scheucher‑Fleisch, attiecīgais atbalsts bija subsīdijas, kas tika piešķirtas saskaņā ar programmu, kuras mērķis bija veicināt lauksaimniecības produktu ražošanu, apstrādi, pārstrādi un tirdzniecību Austrijā, izmantojot kvalitātes marķējumu, un no tā labumu guva visi uzņēmumi, kas darbojas ar šo marķējumu saistītajā ķēdē, tostarp daži lopu kaušanas un gaļas sadalīšanas uzņēmumi un to mazumtirdzniecības klienti.

39.

Prasītāji, kas bija uzņēmumi, kuri specializējās lopu kaušanā un gaļas sadalīšanā, bet kuriem nebija piešķirts minētais marķējums, tika uzskatīti par ieinteresētajām personām kā to uzņēmumu tiešie konkurenti, kas veic to pašu darbību, uz kuru attiecas kvalitātes marķējums, un kā netieši konkurenti mazumtirgotājiem, kam ir šis marķējums. Tādējādi Tiesa atzina, ka “netieši konkurenti” bija tādi uzņēmumi kā prasītāji, kuri nedarbojās tajā pašā līmenī kā mazumtirgotāji un tāpēc nekonkurēja ar tiem nevienā savas darbības daļā ( 15 ).

40.

Turklāt šie spriedumi ir daļa no judikatūras, kurā Tiesa, man šķiet, ir uzskatījusi, ka “ieinteresētās personas” statuss ir piemērojams uzņēmumiem, kas nav atbalsta saņēmēja tiešie konkurenti, plašākā situāciju klāstā nekā to apgalvo Komisija šajā lietā. Šādu Tiesas pieeju labi ilustrē spriedums 3F.

41.

Lietā, kurā taisīts šis spriedums, tika apstrīdēts Dānijas tiesiskais regulējums, kas ietvēra nodokļu pasākumus, kas piemērojami Dānijas Starptautiskajam kuģu reģistram. Saskaņā ar šo regulējumu, no vienas puses, šis reģistrs ļāva kuģu īpašniekiem, kuru kuģi ir reģistrēti minētajā reģistrā, nodarbināt jūrniekus, kas ir trešo valstu pilsoņi, maksājot tiem atalgojumu saskaņā ar to valstu tiesību aktiem, proti, zemāku atalgojumu nekā to, kāds izriet no Dānijas tiesību aktiem. No otras puses, visi uz šiem kuģiem nodarbinātie jūrnieki bija atbrīvoti no ienākuma nodokļa, un tas samazināja jūrnieku prasības attiecībā uz algām pret kuģu īpašniekiem.

42.

Spriedumā Tiesa atzina, ka jūrnieku arodbiedrību var kvalificēt par “ieinteresēto personu”, pamatojoties uz to, ka attiecīgajam atbalstam varētu būt konkrēta ietekme uz tās stāvokli un ka šī ietekme attiecās uz tās “konkurētspēju”nevis tirgū, kurā darbojas kuģu īpašnieki, bet gan darba piedāvājuma tirgū attiecībā pret citām jūrnieku arodbiedrībām, kuru biedri bija nodarbināti uz iepriekš minētajā reģistrā iekļautajiem kuģiem ( 16 ).

43.

Kopā ar Kronoply un Austrija/Scheucher‑Fleisch spriedums 3F varētu norādīt, ka jēdziens “ieinteresētā persona” prasa pierādīt, ka atbalsta piešķiršana ietekmē prasītāja konkurētspēju neatkarīgi no tā, vai šī ietekme attiecas uz tirgu, kas nav tas pats tirgus, kurā darbojas atbalsta saņēmējs.

44.

Turklāt, šķiet, ka ar neseno Tiesas spriedumu lietā Ja zum Nürburgring/ Komisija ( 17 ) šī jēdziena aprises ir ievērojami paplašinātas.

45.

Šajā spriedumā prasītāja tika atzīta par “ieinteresēto personu” savas apvienības veida dēļ, un tāpēc, ka attiecīgais atbalsts saistībā ar Nürburgring kompleksa aktīvu pārdošanu tika piešķirts privātam uzņēmumam, kas centās gūt pēc iespējas lielāku peļņu, un ka tas apdraudēja prasītājas vispārējās nozīmes mērķus, kā arī tās pastāvēšanu, kas bija īpaši saistīta ar Nürburgring trasi ( 18 ).

46.

Tāpēc, manuprāt, nevar piekrist Komisijas apgalvojumam, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, neprasot DLH pierādīt, ka tā – lai arī daļēji – konkurē ar Frankfurtes Hānas lidostu.

47.

Attiecībā uz otro iebildumu, kurā Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā netieši ir uzskatījusi, ka nav jākonstatē atbalsta piešķiršanas faktiskās sekas, lai uzņēmumu, kas nekonkurē ar atbalsta saņēmēju, kvalificētu par “ieinteresēto personu”, jānorāda, ka Komisija vēlreiz atsaucas uz spriedumiem Kronoply un Austrija/Scheucher‑Fleisch.

48.

Manuprāt, ar šiem spriedumiem nevar pierādīt, ka, lai pareizi interpretētu jēdzienu “ieinteresētā persona”, Vispārējai tiesai bija jāpārbauda attiecīgā atbalsta ietekme uz Frankfurtes pie Mainas lidostu, it īpaši uz tās rentabilitāti, kā arī gan uz DLH piedāvātajiem lidojumiem no Frankfurtes pie Mainas lidostas, gan Ryanair piedāvātajiem lidojumiem no Frankfurtes Hānas lidostas.

49.

Attiecībā uz pirmo no šiem spriedumiem Tiesa apstiprināja Vispārējās tiesas pamatojumu, ka prasītājas ir pierādījušas, ka koksnes cenas palielinājās, un, lai gan prasītājas nav pierādījušas, ka šāds palielinājums būtu noticis attiecīgā atbalsta piešķiršanas dēļ, nevar izslēgt, ka tām ir radušās negatīvas sekas. Tā nebūt nekonstatēja faktisko ietekmi, kāda radusies atbalsta piešķiršanas rezultātā, bet atsaucās uz koksnes cenu pieaugumu tikai tādēļ, lai nostiprinātu savu secinājumu par tīri potenciālu ietekmi uz prasītāju stāvokli tirgū, ko radīja šī atbalsta piešķiršana ( 19 ).

50.

Attiecībā uz otro spriedumu man šķiet, ka nevienā no tā punktiem nav ietverts Vispārējās tiesas konstatējums par to, ka pastāvētu faktiskas sekas, ko mazumtirgotājiem piešķirtais atbalsts rada prasītājiem (lopu kaušanas un gaļas sadalīšanas uzņēmumi, kas neizmanto marķējumu).

51.

Turklāt iepriekš aplūkotie spriedumi 3F un Nürburgring tikai apstiprina, ka nav jānosaka atbalsta faktiskā ietekme, lai secinātu, ka uzņēmumu, kas nav atbalsta saņēmēja tiešais konkurents, var uzskatīt par “ieinteresēto personu”.

52.

Tādēļ, manuprāt, šī otrā prasība nevar tikt apmierināta.

53.

Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini interpretējusi jēdzienu “ieinteresētā persona”, jo nav ticis prasīts, lai DLH pierādītu, ka attiecīgā atbalsta piešķiršana ietekmē “tās tiesiskās intereses vai tiesisko stāvokli”.

54.

Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt – no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka uzņēmums, kas nav atbalsta saņēmēja tiešs konkurents, var tikt kvalificēts par “ieinteresēto personu”, ja vien tas pamato, ka “atbalsta piešķīrums var ietekmēt tā intereses”, un, lai to izdarītu, “ir juridiski pietiekami jāpierāda, ka atbalstam var būt konkrēta ietekme uz tā situāciju” ( 20 ). Savukārt no šīs judikatūras, manuprāt, neizriet, ka par ieinteresētajām personām varētu atzīt tikai tos uzņēmumus, kuru tiesiskās intereses vai tiesisko stāvokli šis atbalsts varētu ietekmēt.

55.

Savas interpretācijas pamatojumam Komisija atsaucas uz spriedumiem 3F un Nürburgring. Ņemot vērā pirmo spriedumu, Vispārējā tiesa, šķiet, uzskata, ka prasītāja – jūrnieku arodbiedrība – tika atzīta par “ieinteresēto personu”, pamatojoties uz to, ka atbalsta piešķiršana ir ietekmējusi tās tiesisko stāvokli, mainot tās pozīciju sarunās ar dažiem Dānijas kuģu īpašniekiem, un tas, manuprāt, atspoguļo neprecīzu sprieduma izpratni. Būtībā, kā jau paskaidrots iepriekš, šis statuss, kā uzskata Tiesa, izrietēja no tā, ka šīs arodbiedrības konkurētspējas pozīcijas tika ietekmētas salīdzinājumā ar citām jūrnieku arodbiedrībām sarunās par koplīgumiem, un tas ietekmēja arodbiedrības spēju savās rindās uzņemt biedrus ( 21 ). Šādos apstākļos nebija nepieciešamas izmaiņas prasītājas tiesiskajā stāvoklī. Attiecībā uz otro spriedumu Komisija apgalvo, ka tiesiskā stāvokļa maiņa, kā dēļ tika secināts, ka prasītāja ir ieinteresētā persona, bija saistīta ar to, ka prasītājas izvirzītais vispārējo interešu mērķis bija kļuvis “juridiski nesasniedzams”, jo atbalsta saņēmējs un Nürburgring kompleksa pircējs bija privāts uzņēmums. Tādējādi šī iestāde, šķiet, atsaucas uz to, ka attiecīgā atbalsta piešķiršana nākotnē izraisītu prasītājas tiesiskā stāvokļa maiņu. Manuprāt, Vispārējās tiesas secinājums ir balstīts uz atbalsta mērķa un atbalsta saņēmēja uzņēmuma mērķa nesaderību, izslēdzot jebkādus apsvērumus, piemēram, par prasītājas iespējamu vēlāku likvidāciju ( 22 ).

56.

Prasītājas puses tiesisko interešu vai tiesiskā stāvokļa aizskāruma kritērija nebūtiskums saistībā ar šo novērtējumu nav pārsteidzošs. Proti, kā izklāstīts iepriekš šajos secinājumos, “ieinteresētās personas” tiesības celt prasību attiecībā uz lēmumu, ar kuru atbalsts tiek atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu sākotnējas pārbaudes procedūras beigās, ir paredzētas, lai atvieglotu prasību, ka prasītājam jābūt “individuāli skartam” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, kā to interpretējusi Tiesa judikatūrā, kas izriet no sprieduma Plaumann. Tādējādi “ieinteresētās personas” statuss ir attiecīgā juridiskā kritērija izpausme, lai novērtētu LESD noteikto nosacījumu par individuālo skārumu. Tomēr, kā jau paskaidrots, pēdējais attiecas uz prasītāja faktisko, nevis tiesisko stāvokli.

57.

Ņemot to vērā, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, kvalificējot DLH kā “ieinteresēto personu” tikai saistībā ar tās ekonomiskajām interesēm.

58.

Pārējie iebildumi, ko šajā saistībā izvirzījusi Komisija, manuprāt, nevar atspēkot piedāvāto interpretāciju.

59.

Pretēji tam, ko uzskata Komisija, to, ka ir jābūt ietekmētām prasītāja tiesiskajām interesēm vai tiesiskajam stāvoklim, nevar secināt nedz no līdzības ar judikatūru par tiešo skārumu LESD ( 23 ) 263. panta ceturtās daļas izpratnē, nedz arī no līdzības ar judikatūru attiecībā uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta otrajā daļā paredzēto jēdzienu “ieinteresētība lietas iznākumā” vai ar spriedumu Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci (turpmāk tekstā –“spriedums Montessori”) ( 24 ).

60.

Pirmā minētā judikatūra attiecas uz nosacījuma “tieši skarts” interpretāciju, tāpēc iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ tai vispār nav nozīmes.

61.

Otrā minētā sprieduma judikatūra attiecas uz Tiesas statūtu normu, saskaņā ar kuru tiesības iestāties lietā, ko izskata Eiropas Savienības Tiesa, ir Savienības iestādēm un struktūrām, kā arī jebkurai citai personai, ja tā var pierādīt savu ieinteresētību lietas iznākumā. Saskaņā ar šo pastāvīgo judikatūru ieinteresētība lietas iznākumā nozīmē tiešu un faktisku ieinteresētību tās puses prasījumu atbalstīšanā, kuru persona, kas iestājusies lietā, plāno atbalstīt, un tas nozīmē, ka ir jāpārbauda, vai Komisijas lēmums tieši ietekmē pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzēju un vai tā ieinteresētība lietas iznākumā ir nepārprotama. Kā atgādina Komisija, Tiesa ir precizējusi, ka ieinteresētību lietas iznākumā principā var uzskatīt par pietiekami tiešu tikai tad, ja šis iznākums var mainīt pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzēja tiesisko stāvokli ( 25 ). Tomēr tas ir vērtējums, kas ir līdzīgs tieša skāruma vērtējumam LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, un kā tādu to nevar izmantot “ieinteresētās personas” jēdziena interpretācijā. Jebkurā gadījumā šis ekseģētiskais rezultāts izriet no prasības ļaut labāk novērtēt lietas apstākļus un prasības izvairīties no daudzskaitlīgas individuālas iestāšanās lietā līdzsvarošanas, un tas apdraudētu procedūras efektivitāti un pienācīgu norisi, kas ir īpaša iestāšanās lietā gadījumā ( 26 ).

62.

Spriedumam Montessori ( 27 ) saistībā ar šo nav nozīmes, kā Tiesa jau ir atzinusi spriedumā Nürburgring. Pirmajā spriedumā runa bija nevis par personas vai uzņēmuma “ieinteresētās personas” statusu, bet par iespējamo tiešo ietekmi, kas Komisijas lēmumam, ar kuru tika atstātas spēkā visas ar atbalsta shēmu noteikto valsts pasākumu sekas, ir attiecībā uz tāda sūdzības iesniedzēja tiesisko stāvokli, kurš apgalvo, ka šie pasākumi to nostāda neizdevīgā konkurences situācijā ( 28 ).

63.

Komisija un federālā zeme vairākos aspektos iebilst arī pret Vispārējās tiesas vērtējumu par DLH un Ryanair attiecībām pārsūdzētā sprieduma 51.–54. punktā.

64.

Vispirms Komisija uzskata, ka attiecībā uz konkurences pastāvēšanu starp DLH un Ryanair Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 52. un 53. punktā nav ievērojusi pienākumu atbildēt uz visiem Komisijas argumentiem.

65.

Jāatgādina, pirmkārt, ka apelācijā Tiesas kontroles mērķis it īpaši ir pārbaudīt, vai Vispārējā tiesa juridiski pietiekami ir atbildējusi uz visiem prasītāja minētajiem argumentiem un, otrkārt, vai [apelācijas sūdzības] pamats, kas attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa neesot atbildējusi uz pirmajā instancē izvirzītiem argumentiem, būtībā ir norāde uz to, ka ir pārkāpts no Tiesas statūtu 36. panta izrietošais pienākums norādīt pamatojumu, kurš piemērojams Vispārējai tiesai saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 117. pantu. Tomēr jāpiebilst, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Vispārējai tiesai nav jāsniedz izklāsts, kurā izsmeļoši un pa vienam būtu aplūkoti visi lietas dalībnieku paustie argumenti, un ka Vispārējās tiesas pamatojums tātad var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām saprast, kādu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nav piekritusi to argumentiem, un ļauj Tiesai iegūt pietiekami daudz informācijas, lai īstenotu savu kontroli ( 29 ).

66.

Jāatzīmē, ka Komisija savos procesuālajos dokumentos pirmajā instancē stingri apstrīdēja apgalvojumu, ka Ryanair piedāvātie lidojumi no Frankfurtes Hānas lidostas konkurē ar DLH piedāvātajiem lidojumiem uz tiem pašiem galamērķiem no Frankfurtes pie Mainas lidostas.

67.

Šajā ziņā Komisija it īpaši norādīja, pirmkārt, ka DLH izmanto Frankfurtes pie Mainas lidostu kā centrmezglu un ka lielākā daļa tās pasažieru ir tranzīta pasažieri, savukārt Ryanair veic zemo cenu lidojumus no Frankfurtes Hānas lidostas “no punkta līdz punktam”, un, otrkārt, ka apgalvotajos pierādījumos, ko DLH iesniedza Vispārējā tiesā, nebija informācijas, kas pamatotu šādas konkurences pastāvēšanu, piemēram, datu par pasažieru skaita dinamiku un to gaisa maršrutu rentabilitāti, kurus apkalpo gan DLH, gan Ryanair ( 30 ).

68.

Pārsūdzētā sprieduma punkti, uz kuriem attiecas Komisijas iebildumi, it īpaši 52. punkts, atspoguļo gandrīz uz pieņēmumu balstītu pieeju jautājumam par konkurences pastāvēšanu starp DLH un Ryanair, jo Vispārējā tiesa ir aprobežojusies ar konstatējumu, ka šo aviokompāniju apkalpoto galamērķu identitāte “ir tāda, kas norāda uz konkurences pastāvēšanu”. Manuprāt, nevar uzskatīt, ka tādējādi Vispārējā tiesa būtu netieši atbildējusi uz Komisijas izvirzītajiem argumentiem, kuru mērķis bija tieši apšaubīt saiknes starp pieņēmuma (apkalpoto galamērķu identitāte) obligātumu un secinājumu (konkurences pastāvēšana). Tāpēc uzskatu, ka šo pamatojumu nekādā ziņā nevar uzskatīt par pietiekamu, lai Komisija varētu saprast tās argumentu noraidīšanas iemeslus un lai Tiesa varētu izskatīt lietu.

69.

No tā izriet, ka pārsūdzētā sprieduma 51.–54. punktā sniegtā argumentācija ir kļūdaina un ka tādēļ Tiesai ir jāapmierina šis iebildums.

70.

Ņemot vērā šo secinājumu, nav jāizvērtē pārējie iebildumi, ko pret šo Vispārējās tiesas pamatojuma daļu izvirzījusi federālā zeme un Komisija.

71.

Komisija būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pamatojusi DLH prasības pieņemamību ar iespējamo konkurenci starp Frankfurtes pie Mainas un Frankfurtes Hānas lidostu, kā arī ar strīdīgā atbalsta ietekmi uz Frankfurtes pie Mainas lidostu, lai gan atcelšanas prasībā šādi argumenti nav tikuši izvirzīti.

72.

Lai gan Komisija apgalvo, ka ir pārkāpti noteikumi par pierādīšanas pienākumu, man šķiet, ka, rūpīgāk izvērtējot Komisijas izvirzīto iebildumu, var secināt, ka tā mērķis drīzāk ir apstrīdēt to, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi sacīkstes principu.

73.

Atgādinu, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru, sacīkstes princips ne tikai piešķir katram lietas dalībniekam tiesības iepazīties ar dokumentiem un apsvērumiem, kurus tiesā iesniedzis otrs lietas dalībnieks, un tos apspriest. Tas paredz arī lietas dalībniekiem tiesības uzzināt un apspriest jautājumus, kurus tiesa izvirzījusi pēc savas ierosmes un uz kuru pamata tā gatavojas pieņemt savu nolēmumu. Lai izpildītu prasības saistībā ar tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ir svarīgi, lai lietas dalībnieki varētu uzzināt un, pamatojoties uz sacīkstes principu, apspriest tos faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas noteiks tiesvedības iznākumu ( 31 ).

74.

Pārsūdzētā sprieduma 50. punktā Vispārējā tiesa, šķiet, pauž uzskatu, ka Frankfurtes Hānas un Frankfurtes pie Mainas lidostas ir konkurenti.

75.

Atcelšanas prasības pieņemamībai veltītajā sadaļā DLH nemin konkurenci starp šīm divām lidostām un izvirza argumentu, kas balstīts gandrīz tikai uz konkurences attiecībām, kuras tai ir ar Ryanair.

76.

Protams, jānorāda, ka šī prasības pieteikuma ievaddaļā (48. punkts), kā arī pārsūdzētā lēmuma pamatojuma daļā (117. un 118. punkts) DLH cenšas pierādīt, ka FFHG veiktā Ryanair subsidēšana ir ļāvusi šai aviokompānijai pārcelties uz lielākām lidostām, jo īpaši uz Frankfurtes pie Mainas lidostu, un ka šīs lidostas pārvaldnieks tagad īsteno stratēģiju, kas mērķēta, lai piesaistītu zemo cenu aviokompānijas. Saistībā ar to DLH kritizē Komisijas veikto Frankfurtes Hānas lidostas aptvēruma zonas noteikšanu, analizējot attiecīgā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu un it īpaši pārsūdzētā lēmuma 46. punktu.

77.

Tomēr uzskatu, ka šajos apstākļos tikai īpaši labvēlīga šīs prasības pieteikuma interpretācija, kas ietver loģisku pieeju, kuras mērķis ir atklāt netiešo, bet noteikti esošo šo terminu nozīmi, varētu likt secināt, ka DLH ieskatā šīm divām lidostām ir konkurences attiecības, un tādējādi ņemt vērā šo elementu, izvērtējot jautājumu, vai DLH juridiski pietiekami ir pierādījusi, ka attiecīgajam atbalstam var būt konkrēta ietekme uz tās situāciju.

78.

Tā kā Vispārējā tiesa tādējādi nav ievērojusi sacīkstes principu, ierosinu Tiesai apmierināt šo iebildumu.

79.

Federālā zeme apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo pārsūdzētā sprieduma 50. punktā tā esot konstatējusi, ka strīdīgais atbalsts var radīt konkurences spiedienu uz Frankfurtes pie Mainas lidostu, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt tās klientus, tostarp DLH.

80.

Tā kā esmu ierosinājis sniegt pozitīvu atbildi uz iepriekšējo iebildumu par pierādīšanas pienākuma pārkāpumu attiecībā uz apgalvojuma par konkurences attiecību neesamību starp Frankfurtes Hānas un Frankfurtes pie Mainas lidostām, šo iebildumu izskatīšu tikai pakārtoti.

81.

Pirms šī iebilduma izvērtēšanas jāatgādina, ka šajā lietā attiecīgais tiesiskais regulējums ir precizēts Tiesas nesen pieņemtajā spriedumā Solar Ileias Bompaina.

82.

Šis spriedums attiecās uz Grieķijas tiesību aktiem, kuru dēļ tika samazināti iepirkuma tarifi, kas tiek maksāti ražotājiem, kuri izmanto atjaunojamos enerģijas avotus, piemēram, tādiem kā prasītāja, un kuru mērķis bija atgūt deficītu īpašā kontā, kas iepriekš tika izveidots ar tiesību aktiem, lai segtu iepirkuma tarifu par labu it īpaši šiem ražotājiem. Šis konts galvenokārt tika papildināts ar patērētājiem noteiktas īpašas iemaksas palīdzību, izmantojot papildu avotus, piemēram, ieņēmumus no attiecīgā tirgus dalībniekiem. Prasītāja uzskata, ka šis tiesiskais regulējums izpaužas kā atbalsta piešķiršana elektroenerģijas piegādātājiem, jo tiem nebija jāveic iemaksas. Ja šie piegādātāji būtu veikuši iemaksas, lai novērstu minēto deficītu, prasītājas finansiālā situācija – pēc tās domām – būtu izdevīgāka, jo nebūtu bijis jāsamazina tai piemērotais elektroenerģijas iepirkuma tarifs.

83.

Attiecībā uz jautājumu, vai atbalsts varēja būtiski ietekmēt apelācijas sūdzības iesniedzējas situāciju, Tiesa minētajā spriedumā norādīja, ka, lai gan kaitējums apelācijas sūdzības interesēm var būt tikai potenciāls, ir jābūt iespējai juridiski pietiekami pierādīt konkrētas ietekmes uz šīm pašām interesēm risku ( 32 ). Citiem vārdiem sakot, Tiesa uzskatīja, ka atbilstīgais kritērijs ir tas, ka pastāv juridiski pietiekami pierādīta potenciāla cēloņsakarība starp apstrīdēto atbalstu un faktisko kaitējumu, kas nodarīts attiecīgā uzņēmuma interesēm vai stāvoklim tirgū ( 33 ).

84.

Pamatojoties uz šiem principiem, Tiesa apstiprināja Vispārējās tiesas secinājumu, ka prasītāja nav paskaidrojusi, kā apgalvotais atbrīvojums elektroenerģijas piegādātājiem varēja ietekmēt tiem piemērojamo jauno iepirkuma tarifu noteikšanu, jo veiktās korekcijas bija paredzētas galvenokārt tam, lai izlīdzinātu šiem ražotājiem iepriekš piešķirto pārmērīgo kompensāciju ( 34 ).

85.

Interpretācijas nolūkā ir lietderīgi atkāpties soli atpakaļ, lai atgādinātu, kā tas izskaidrots šo secinājumu 30. punktā – judikatūrā ir paplašināts to personu loks, kurus var kvalificēt kā ieinteresētās personas, jo saskaņā ar to šo statusu nosaka konkurences attiecību pastāvēšana starp prasītāju un atbalsta saņēmēju.

86.

Šādas paplašināšanas rezultātā pierādīšanas prasība attiecībā uz iespējamo cēloņsakarību starp atbalstu un faktisko kaitējumu prasītāja situācijai, šķiet, ir īsts nodrošinājums pret to, ka prasība pret Komisijas lēmumu, piemēram, pārsūdzēto lēmumu, tiek pārveidota par sava veida actio popularis. Tādējādi man šķiet, ka Tiesa mūs aicina šo saikni saprast relatīvi šauri, vienlaikus paturot prātā, ka tā prasa pierādīt nevis faktisku, bet tikai tīri potenciālu ietekmi uz prasītājas situāciju.

87.

Šī pieeja, manuprāt, ietver prasību pierādīt, ka nevis vienkārša iespējamā interešu konflikta pastāvēšana starp tā saņēmēju un prasītāju, bet strīdīgais atbalsts pats par sevi var ietekmēt prasītāja intereses ( 35 ).

88.

Pārsūdzētā sprieduma 50. punktā Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, ka, tā kā Frankfurtes pie Mainas lidosta ir galvenais DLH lidojumu centrs un atrodas netālu no lidostas, kas ir strīdīgā atbalsta saņēmēja, DLH ir ieinteresēta, lai Frankfurtes pie Mainas lidostas darbība netiktu traucēta ar iespējamu ietekmi uz tās konkurences stāvokli, ko varētu radīt strīdīgā atbalsta piešķiršana.

89.

Šādi veidotā cēloņsakarības ķēde, manuprāt, ir acīmredzami kļūdaina.

90.

Proti, Vispārējā tiesa nav norādījusi nevienu apstākli, kas pamatotu to, ka konkurences spiediens uz Frankfurtes pie Mainas lidostu negatīvi ietekmētu tās klientus, piemēram, DLH. Šajā sakarā piekrītu federālās zemes apsvērumam, ka, pamatojoties uz vispārējiem konkurences politikas apsvērumiem, varētu pat izdarīt pretēju pieņēmumu, jo konkurences spiediena ietekmē Frankfurtes pie Mainas lidosta būtu spiesta piedāvāt labākus līguma nosacījumus aviokompānijām, kas no tās veic lidojumus.

91.

Ņemot vērā šos apsvērumus, ierosinu Tiesai gadījumā, ja tā uzskatītu, ka iepriekš izskatītais iebildums ir jānoraida, secināt, ka pārsūdzētā sprieduma 50. punktā izklāstītajā pamatojumā ir pieļauta tiesību kļūda, un tāpēc šo iebildumu apmierināt.

92.

Federālā zeme pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 62. punktā ir kļūdaini atzinusi, ka DLH savā atcelšanas prasībā esot apgalvojusi, ka Komisija ir pārkāpusi tās procesuālās tiesības, pieņemot lēmumu nesākt formālu pārbaudes procedūru, un, otrkārt, ka tā šo apgalvojumu nav pietiekami pamatojusi.

93.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārējai tiesai prasītāja prasība, ar ko tiek apstrīdēta tikai lēmuma par atbalsta novērtējumu pamatotība, nav jāinterpretē tādējādi, ka tā patiesībā ir vērsta uz to, lai saglabātu procesuālās tiesības, kuras prasītājam izriet no LESD 108. panta 2. punkta, ja prasītājs nav skaidri izvirzījis attiecīgu pamatu. Šāda interpretācija izraisītu apelācijas priekšmeta pārklasificēšanu ( 36 ).

94.

Spriedumos Kronoply un Austrija/Scheucher‑Fleisch Tiesa apstiprināja, ka gadījumos, kad prasītāji pirmajā instancē lūdz atcelt Komisijas lēmumu nesākt formālu pārbaudes procedūru, šādas minētās prasības pamatu interpretēšanas pilnvaru robežas Vispārējai tiesai netraucē izvērtēt pēc būtības prasītāja izvirzītos argumentus, lai pārbaudītu, vai tie ietver arī informāciju, kas pamatotu pamatu, kuru tāpat bija izvirzījis prasītājs un kurā ir skaidri apgalvots, ka pastāv būtiski sarežģījumi, kuru dēļ esot attaisnota formālās pārbaudes procedūras sākšana ( 37 ).

95.

Spriedumā Beļģija/Deutsche Post un DHL International ( 38 ) Tiesa norādīja, ka atcelšanas prasībā nav jābūt skaidri norādītam pamatam, kas ir skaidri identificējams kā tāds, kas paredzēts prasītāju procesuālo tiesību aizsardzībai. Tā uzskatīja par pietiekamu to, ka saskaņā ar šī pieteikuma formulējumu šīs apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka formālās pārbaudes procedūras nesākšana tām ir liegusi izmantot procesuālās garantijas, ko tām nodrošina minētās tiesību normas. Šādos apstākļos atcelšanas prasība ir pieņemama saskaņā ar Tiesas judikatūru, ciktāl Vispārējā tiesa lemj tikai par šīs prasības pamatiem, kuru mērķis ir pierādīt, ka Komisijai bija jāsāk formālās pārbaudes posms ( 39 ).

96.

Man šķiet, ka šīs lietas apstākļi ir līdzīgi. DLH pirmajā instancē iesniegtā prasība ir vērsta pret Komisijas lēmumu nesākt oficiālu pārbaudes procedūru. Lai gan DLH atcelšanas prasībā nav skaidri norādīts pamats, kurš būtu identificējams kā tāds, kas vērsts uz tās procesuālo tiesību aizsardzību, no prasības pieteikuma formulējuma un jo īpaši no tā 55. un 56. punkta izriet, ka DLH izvirza argumentus, kurus var saprast kā pārmetumu Komisijai, ka tā nav sākusi šo procedūru.

97.

Tomēr Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav veikusi pamatu sadalījumu, kā to paredzējusi Tiesa, un tādējādi ir pieļāvusi tiesību kļūdu. Tāpēc, manuprāt, federālās zemes prasība ir jāapmierina.

98.

Katrā ziņā man šķiet, ka nevar uzskatīt, ka pārsūdzētā sprieduma 62. punkts tā pārāk neskaidrā un skopā rakstura dēļ atbilst prasībām, kas ir pamatā Vispārējās tiesas pienākumam norādīt pamatojumu. Vispārējai tiesai bija skaidri jānorāda uz DLH atcelšanas prasības punktiem, kas tai ļautu pamatot savu vispārējo vērtējumu, saskaņā ar kuru tas, ka tā atsaucas uz savām procesuālajām tiesībām, izriet no šī prasības pieteikuma “kopējas analīzes”.

99.

Būtībā DLH jo īpaši iebilst pret pārsūdzētā sprieduma 129.–142. punktā izklāstīto pamatojumu, kurā Vispārējā tiesa ir noraidījusi DLH izvirzītos iebildumus, uzskatot, ka Komisijai nebija pienākuma ņemt vērā vairākus pasākumus, kas pieņemti Ryanair atbalstam, lai novērtētu, vai pastāv šaubas par strīdīgā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu. DLH uzskata, ka atbalsts bija paredzēts, lai kompensētu FFHG zaudējumus, kas rastos tieši šo pasākumu Ryanair atbalstam dēļ, tādējādi šī aviokompānija faktiski esot netiešs strīdīgā atbalsta saņēmējs, un tam esot bijis jārada šaubas par atbalsta saderību ar iekšējo tirgu. Komisija apstrīd šo argumentu.

100.

Ņemot vērā noraidošo secinājumu, ko ierosinu Tiesai pieņemt attiecībā uz DLH Vispārējā tiesā iesniegtās prasības pieņemamību, turpmāk izklāstītais pamatojums ir jāsaprot tādējādi, ka tas ir tikai pakārtots.

101.

Vispirms jānorāda, ka Vispārējās tiesas secinājums pārsūdzētā sprieduma 140. punktā ir balstīts uz diviem konstatējumiem. No vienas puses, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 137. punktā pauž uzskatu, ka daži pasākumi Ryanair atbalstam ir “IV Hānas procedūras” priekšmets. No otras puses, sprieduma 138. un 139. punktā tā nolēma, ka neviens no šiem pasākumiem kopā ar strīdīgo atbalstu neveido daļu no “kopējas norises”.

102.

DLH jo īpaši apstrīd “kopējas norises” jēdziena izmantošanas piemērotību, lai izslēgtu iespēju, ka strīdīgais atbalsts ticis nodots Ryanair.

103.

Šajā ziņā vēlos norādīt, ka trīs kritēriji, kurus Vispārējā tiesa izmantojusi, lai noteiktu kopējas norises pastāvēšanu, ir i) strīdīgā atbalsta un attiecīgo pasākumu sadalījums laikā; ii) akcionāru struktūras izmaiņas, kas notikušas laikā starp līguma noslēgšanu un atbalsta piešķiršanu; un iii) šo pasākumu atšķirīgā forma.

104.

No tā izriet, ka Vispārējās tiesas veiktās pārbaudes, lai noskaidrotu, vai strīdīgais atbalsts un citi attiecīgie pasākumi veido daļu no “kopējas norises”, saturs pēc būtības atbilst Tiesas judikatūrā paredzētajai analīzei, lai noteiktu, vai vairāki secīgi atbalsta pasākumi var tikt uzskatīti par vienu pasākumu valsts atbalsta noteikumu piemērošanas nolūkos. Atgādināšu – Tiesa ir atzinusi, ka tā tas it īpaši var būt gadījumā, ja starp secīgiem valsts iejaukšanās pasākumiem, ievērojot to hronoloģiju, mērķi un uzņēmuma stāvokli šīs iejaukšanās brīdī, ir tik cieša saikne, ka nav iespējams tos nodalīt ( 40 ).

105.

Tomēr šis pamats neattiecas uz virknes iejaukšanās pasākumu kvalificēšanu par valsts atbalstu, jo tiešā maksājuma FFHG atbalsta raksturs netiek apstrīdēts. Šī pamata būtība ir saistīta ar iespējamo atbalsta netiešā saņēmēja pastāvēšanu atbalsta atgūšanas nolūkā un – konkrētāk – ar to, vai var uzskatīt, ka atbalsts ir nodots Ryanair.

106.

Tāpēc esmu pārliecināts, ka no sprieduma Bouygues ( 41 ) izrietošās judikatūras virziena piemērošana šajā lietā nav atbilstoša, un to apliecina arī tas, ka konstatējumi, ka strīdīgais atbalsts un citi attiecīgie pasākumi ir sadalīti laikā, ka tie ir atšķirīgi pēc formas vai ka FFHG akcionāri ir mainījušies, nevar izslēgt iespēju, ka Ryanair varēja gūt labumu no šī atbalsta ar minēto pasākumu starpniecību.

107.

Šīs nodošanas patiesuma noteikšana var izrietēt tikai no Tiesas judikatūras par netiešu priekšrocību piemērošanas, kura izriet no spriedumiem Vācija/Komisija ( 42 ), Nīderlande/Komisija ( 43 ) un Mediaset/Komisija ( 44 ).

108.

Norādīšu, ka Paziņojuma par “valsts atbalsta” jēdzienu ( 45 ) 116. punktā Komisija ir apkopojusi pēdējo minēto judikatūru, paredzot, ka “pasākuma paredzamā ietekme ir jāizvērtē no ex ante skatupunkta”, precizējot, ka “netieša priekšrocība ir konstatējama, ja pasākums ir izstrādāts tādā veidā, lai tā sekundāro ietekmi novirzītu uz nosakāmiem uzņēmumiem vai uzņēmumu grupām”. Lai gan piekrītu Komisijas interpretācijai, nesen esmu apgalvojis, ka netiešas priekšrocības esamība, lasot minēto judikatūru, izriet no piemērojamo tiesību normu satura vai no šo pašu tiesību normu satura saistībā ar pastāvošajiem faktiskajiem apstākļiem ( 46 ).

109.

No sprieduma Bouygues izrietošajā judikatūrā norādītajiem kritērijiem, kurus Vispārējā tiesa ir izmantojusi pārsūdzētā sprieduma 138. un 139. punktā, acīmredzami nav nekādas nozīmes šajā vērtējumā

110.

Šajā ziņā kā piemēru var minēt Tiesas spriedumu Nīderlande/Komisija ( 47 ). Rezumējot – tas attiecas uz tiesisko regulējumu, ar kuru to Nīderlandes degvielas uzpildes staciju operatoriem, kas atrodas uz robežas ar Vāciju, tiek paredzēts atbalsts kompensācijas veidā, lai samazinātu starpību starp Nīderlandē un Vācijā spēkā esošajām akcīzes nodokļa likmēm, un uz līgumu, saskaņā ar kuru naftas uzņēmumiem, kas apgādā šīs degvielas uzpildes stacijas, tika noteikts pienākums uzņemties daļu no izmaksām par tādu cenu samazinājumu degvielas uzpildes stacijā, kurš atbilst šai starpībai. Savā spriedumā Tiesa konstatēja, ka atbalsts tika nodots naftas uzņēmumiem, lai gan attiecīgie pasākumi pēc būtības bija atšķirīgi, tie neradīja sekas starp tām pašām pusēm un bija vienmērīgi sadalīti laikā.

111.

Tātad uzskatu, ka Vispārējai tiesai bija jāpiemēro kritērijs, kas izriet no judikatūras par netiešu priekšrocību, lai pārbaudītu, vai pasākums, ar kuru tika piešķirts strīdīgais atbalsts, bija izstrādāts tā, ka Ryanair guva labumu no vismaz šī atbalsta daļas. Turpretim, piemērojot kritērijus, kas izriet no Bouygues judikatūras, Vispārējā tiesa, manuprāt, ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

112.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ja tā uzskatītu, ka prasība, ko Vispārējā tiesā iesniegusi DLH, ir pieņemama, Tiesai, manuprāt, būtu jāapmierina DLH pretapelācijas otrais pamats.

113.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai atcelt pārsūdzēto spriedumu, balstoties uz Vispārējās tiesas pieļautajām tiesību kļūdām, kas pieļautas, nosakot DLH tiesības celt prasību.