1.

Šīs lietas priekšmets ir apelācijas sūdzība, kuru Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) iesniedza par 2021. gada 14. aprīļa spriedumu The KaiKai Company Jaeger Wichmann/EUIPO (Vingrošanas un sporta ierīces un rīki) (T‑579/19, EU:T:2021:186, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”).

2.

Ar minēto spriedumu Vispārējā tiesa atcēla EUIPO Apelācijas trešās padomes 2019. gada 13. jūnija lēmumu lietā R 573/2019‑3, ar kuru tika atteikts atzīt tiesības uz prioritāti The KaiKai Company Jaeger Wichmann Gbr (turpmāk tekstā – “KaiKai”) iesniegtajam pieteikumam reģistrēt vingrošanas un sporta ierīces un rīkus kā Kopienas dizainparaugus saskaņā ar Regulu Nr. 6/2002 ( 2 ). KaiKai prioritātes pieprasījums pamatojās uz agrāku starptautisku pieteikumu, kas iesniegts saskaņā ar Patentu kooperācijas līgumu (turpmāk tekstā – “PCT”) ( 3 ).

3.

Formāli šī apelācijas sūdzība pamatojas tikai uz vienu pamatu, kas attiecas uz apgalvoto Vispārējās tiesas izdarīto Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta pārkāpumu. Tomēr EUIPO izvirzītie argumenti rada nopietnus jautājumus saistībā ar saikni starp Savienībai saistošajiem starptautiskiem nolīgumiem un sekundāriem Savienības tiesību aktiem, kā arī par attiecīgajām Savienības tiesu pilnvarām un pienākumiem šajā saistībā. Šī apelācijas sūdzība arī rada jautājumu par starptautiskās konvencijas, šajā gadījumā – Parīzes Konvencijas par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību (turpmāk tekstā – “Parīzes konvencija”), interpretāciju ( 4 ).

4.

Minēto iemeslu dēļ šī apelācijas sūdzība tika atzīta par pieļaujamu saskaņā ar apelācijas sūdzību pieļaujamības iepriekšēja vērtējuma mehānismu (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzību filtrēšanas mehānisms”), kas ir ieviests ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58.a pantu ( 5 ). Šī lieta ir pirmā apelācijas sūdzība, kuru Tiesa atzina par pieļaujamu kopš šī mehānisma ieviešanas 2019. gada 1. maijā. Apelācijas sūdzības, uz kurām attiecas minētais mehānisms, tiek atzītas par pieļaujamām vienīgi tad, ja tajās ir izvirzīts jautājums, kas ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai ( 6 ).

5.

Pēc īsa šīs lietas priekšvēstures izklāsta (II) es izteikšu dažus apsvērumus par apelācijas sūdzību filtrēšanas mehānismu un par to, kāpēc šī apelācijas sūdzība bija pieļaujama (III). Pēc tam es analizēšu lietas dalībnieku izvirzītos argumentus pēc būtības (IV).

6.

Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Personai, kas ir pareizi iesniegusi pieteikumu uz dizainparauga tiesībām vai uz funkcionālu modeli kādā valstī vai kādas valsts vārdā, kura ir Parīzes Konvencijas par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību vai Līguma par Pasaules tirdzniecības organizācijas izveidi dalībvalsts, vai šīs personas tiesību pārņēmējam, iesniedzot pieteikumu par Kopienas dizainparauga reģistrēšanu attiecībā uz vienu un to pašu dizainparaugu vai funkcionālo modeli, ir sešu mēnešu ilgas tiesības uz prioritāti pēc pirmā pieteikuma iesniegšanas datuma.”

7.

Parīzes konvencijas 4. panta A sadaļas 1. punktā ir paredzēts:

“Ikvienai personai, kas noteiktajā kārtībā iesniegusi patenta pieteikumu vai pieteikumu par lietderīgā [funkcionālā] modeļa, dizainparauga vai preču zīmes reģistrāciju kādā no Savienības dalībvalstīm, vai šīs personas tiesību pārņēmējam ir prioritātes tiesības pieteikuma iesniegšanai citās valstīs zemāk noteiktajos termiņos.”

8.

Parīzes konvencijas 4. panta C sadaļas 1. punktā ir noteikts:

“Iepriekš minētie prioritātes termiņi ir: divpadsmit mēneši – patentiem un lietderīgajiem [funkcionālajiem] modeļiem; seši mēneši – dizainparaugiem un preču zīmēm.”

9.

Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļā ir paredzēts:

“(1)   Ja valstī iesniegts dizainparauga pieteikums, pamatojoties uz lietderīgā [funkcionālā] modeļa pieteikuma prioritātes tiesībām, prioritātes termiņš ir tāds, kāds tas noteikts dizainparaugiem.

(2)   Turklāt katrā valstī ir atļauts iesniegt pieteikumu uz lietderīgo [funkcionālo] modeli, pamatojoties uz patenta pieteikuma prioritātes tiesībām, un otrādi.”

10.

2018. gada 24. oktobrīKaiKai saskaņā ar Regulu Nr. 6/2002 iesniedza EUIPO kombinēto reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz divpadsmit Kopienas dizainparaugiem. KaiKai pieprasīja prioritāti, pamatojoties uz agrāku starptautisku pieteikumu Nr. PCT/EP2017/077469, kuru tā iesniedza saskaņā ar PCT2017. gada 26. oktobrī.

11.

Piemērojot Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktu, EUIPO pārbaudītājs apmierināja kombinēto pieteikumu, bet atteica pieprasītās prioritātes tiesības, ņemot vērā, ka KaiKai starptautiska pieteikuma iesniegšanas datums pārsniedza sešu mēnešu termiņu, kas ir paredzēts minētajā tiesību normā.

12.

KaiKai apstrīdēja minēto lēmumu, būtībā apgalvojot, ka piemērojamais prioritātes termiņš bija divpadsmit, nevis seši mēneši.

13.

Ar 2019. gada 13. jūnija lēmumu (R 573/2019‑3) EUIPO Apelācijas trešā padome noraidīja minēto apelācijas sūdzību. Apelācijas padome būtībā uzskatīja, ka pārbaudītājs ir pareizi piemērojis Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru starptautiskais pieteikums saskaņā ar PCT var tikt pielīdzināts pieteikumam uz funkcionālu modeli un tādējādi var pamatot prioritātes pieprasījumu Kopienas dizainparaugam. Tomēr šī prioritāte bija jāpieprasa sešu mēnešu laikā, kas KaiKai uzsāktajā procedūrā bija pārsniegts.

14.

2019. gada 20. augustāKaiKai apstrīdēja Apelācijas padomes lēmumu Vispārējā tiesā. Prasības pamatojumam KaiKai izvirzīja divus pamatus, no kuriem pirmais attiecās uz procesuālo noteikumu būtisku pārkāpumu un otrais – uz Regulas Nr. 6/2002 pārkāpumu.

15.

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa apmierināja KaiKai otro pamatu un atcēla Apelācijas padomes lēmumu, nelemjot par pirmo pamatu.

16.

Vispārējā tiesa konstatēja, ka EUIPO pamatoti uzskatīja, ka uz starptautisku pieteikumu saskaņā ar PCT var atsaukties, lai pieprasītu Kopienas dizainparauga prioritāti saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktu. Tomēr EUIPO pieļāva kļūdu, šajā gadījumā piemērojot sešu mēnešu prioritātes termiņu, nevis divpadsmit mēnešu prioritātes termiņu.

17.

Tas notika tāpēc, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka KaiKai starptautiskais pieteikums saskaņā ar PCT var tikt raksturots kā starptautiskais patenta, un nevis vienīgi funkcionāla modeļa, pieteikums. Pēc tam Vispārējā tiesa norādīja, ka Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā nekas nav teikts par prioritātes termiņu, kas izriet no patenta pieteikuma; termiņa ilgums tajā ir noteikts vienīgi gadījumā, ja prioritāti pamato agrākais pieteikums uz dizainparaugu vai funkcionālu modeli. Pēdējā minētajā gadījumā šis termiņš ir seši mēneši. Lai aizpildītu šo tiesiskā regulējuma lakūnu, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka ir jāņem vērā Parīzes konvencijas 4. pants.

18.

Šķiet, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka Parīzes konvencija pieļauj prioritātes pieprasījumus starp dažādiem intelektuālā īpašuma tiesību kombinācijām. Saskaņā ar Parīzes konvenciju dizainparauga prioritātes pieprasījumu tādējādi ir iespējams pamatot ar agrāku patenta pieteikumu. Vispārējā tiesa turklāt uzskatīja, ka prioritātes termiņš šādā gadījumā ir divpadsmit mēneši, jo šīs konvencijas 4. panta C sadaļas 1. punktā ir paredzēts, ka prioritātes termiņš patentiem ir divpadsmit mēneši.

19.

Attiecīgais prioritātes termiņš kombinācijai, kuru veido agrākais patents un vēlākais dizainparaugs, Vispārējās tiesas skatījumā, bija atkarīgs no termiņa, kas Parīzes konvencijā ir paredzēts patentiem. Tā tas bija tāpēc, ka Parīzes konvencijā ir paredzēts vispārējs noteikums, ka agrāko tiesību raksturs nosaka prioritātes termiņa ilgumu. Vispārējās tiesas izpratnē, Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punkts – kurā ir noteikts, ka vēlākajām tiesībām paredzētais prioritātes termiņš ir izšķirošs, ja šīs vēlākas tiesības ir dizainparaugs un agrākas tiesības ir funkcionālais modelis – ir speciāls noteikums, kas ir uzskatāms par izņēmumu no minētā vispārēja noteikuma.

20.

Tādējādi Vispārējā tiesa secināja, ka EUIPO pieļāva kļūdu, uzskatot, ka prioritātes termiņš, kas ir piemērojams, pieprasot Kopienas dizainparauga pieteikumam agrāka starptautiska patenta pieteikuma prioritāti, bija seši mēneši.

21.

2021. gada 23. jūnijāEUIPO iesniedza šo apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu. EUIPO lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un noraidīt KaiKai prasību pirmajā instancē. EUIPO arī lūdz Tiesu piespriest KaiKai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

22.

Turklāt 2021. gada 23. jūnijā saskaņā ar statūtu 58.a pantu un Tiesas Reglamenta 170.a pantu EUIPO iesniedza pieteikumu par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu.

23.

Ar 2021. gada 10. decembra rīkojumu EUIPO/The KaiKai Company Jaeger Wichmann (C‑382/21 P, EU:C:2021:1050) Tiesa atzina apelācijas sūdzību par pieļaujamu.

24.

Savā atbildes rakstā, kas ir iesniegts 2022. gada 25. februārī, KaiKai lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest EUIPO atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

25.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 8. aprīļa lēmumu Komisijai tika atļauts iestāties lietā EUIPO prasījumu atbalstam.

26.

EUIPO un KaiKai iesniedza arī replikas rakstu un atbildes rakstu uz repliku attiecīgi 2022. gada 30. maijā un 2022. gada 11. jūlijā.

27.

2023. gada 13. marta tiesas sēdē tika uzklausīti EUIPO, KaiKai un Komisijas mutvārdu paskaidrojumi.

28.

Kā minēts ievaddaļā, šī ir pirmā lieta, kurā Tiesa ir atzinusi apelācijas sūdzību par pieļaujamu saskaņā ar apelācijas sūdzību filtrēšanas mehānismu ( 7 ). Šīs procedūras novatoriskums liek man sniegt dažus apsvērumus par šo mehānismu un par tā pielietošanu šajā lietā.

29.

Apelācijas sūdzību filtrēšanas mehānisms ir saistīts ar (joprojām notiekošajām) ES tiesu sistēmas reformām. Idejas pamatā bija apstāklis, ka daudzas apelācijas sūdzības tiek iesniegtas lietās, kuras jau ir izskatītas divas reizes, pirmkārt – neatkarīgā apelācijas padomē un, otrkārt, Vispārējā tiesā, un ka daudzas no šīm apelācijas sūdzībām tiek noraidītas kā acīmredzami nepieņemamas vai acīmredzami nepamatotas. Tādējādi, lai ļautu Tiesai koncentrēties uz lietām, kurām tai jāpievērš visa uzmanība, tika pieņemts šis mehānisms ( 8 ).

30.

Šobrīd apelācijas sūdzību filtrēšanas mehānismu piemēro četru ES biroju un aģentūru (EUIPO, Kopienas Augu šķirņu birojs, Eiropas Ķīmikāliju aģentūra, Eiropas Savienības Aviācijas drošības aģentūra) neatkarīgas apelācijas padomes lēmumiem, kā arī lēmumiem, kurus pieņem neatkarīga apelācijas padome, kura izveidota pēc 2019. gada 1. maija jebkurā citā ES birojā vai aģentūrā ( 9 ). Ja Savienības likumdevējs apstiprinās jaunāko Tiesas priekšlikumu, minētais mehānisms tiks piemērots vairākiem citiem esošajiem ES birojiem, iestādēm un aģentūrām, kurās ir neatkarīga apelācijas padome ( 10 ).

31.

Saskaņā ar apelācijas sūdzību filtrēšanas mehānismu Tiesa apelācijas sūdzību atzīst par pieļaujamu – pilnībā vai daļēji – vienīgi tad, “ja tajā tiek izvirzīts jautājums, kas ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai” ( 11 ). Apelācijas sūdzības iesniedzējam ar atsevišķu dokumentu ir jāpievieno savai apelācijas sūdzībai pieteikums par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu, kurā tam ir jāizklāsta, kāpēc apelācijas sūdzība ir nozīmīga Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai ( 12 ).

32.

Attiecīgajos procesuālajos noteikumos nav precizēts, kas ir saprotams ar jautājumu, kas ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai. Tas savukārt ir atstāts Tiesas ziņā, noteikšanai judikatūrā ( 13 ). Turklāt šo noteikumu formulējumā ir lietots “vai”, nevis “un” (“Savienības tiesību vienotība, konsekvence vai attīstība”), kas ļauj atzīt apelācijas sūdzību par pieļaujamu pat tad, ja tiek skarta viena vai divas, bet ne visas no šīm kategorijām.

33.

Šis atklātais formulējums liek domāt, ka Tiesai ir plaša rīcības brīvība, lemjot, vai tā uzskata, ka konkrētajā apelācijas sūdzībā ir izvirzīts jautājums, kuru tā uzskata par nozīmīgu Savienības tiesiskās kārtības vispārējai attīstībai.

34.

Šajā saistībā, izdarot salīdzinošus apsvērumus, es iedomājos, piemēram, par noteikumiem, kuri attiecas uz Amerikas Savienoto Valstu Augstākās tiesas [United States Supreme Court] certiorari mehānismu [iestādes vai zemākas instances tiesas nolēmuma pārskatīšana], saskaņā ar kuru tai tiek lūgts pārskatīt zemāko instanču tiesu nolēmumus federālo tiesību jautājumos. Parasti ASV Augstākā tiesa nolemj izskatīt tādas lietas, kuras varētu būt valstiski svarīgas, kuras varētu saskaņot konfliktējošus nolēmumus vai kurām varētu būt precedenta vērtība ( 14 ).

35.

ASV Augstākās tiesas 10. noteikumā “Apsvērumi, kuri reglamentē pārskatīšanu saskaņā ar certiorari” ( 15 ), ir paskaidrots, ka pārskatīšana pēc certiorari raksta ir nevis tiesība, bet gan tiesas rīcības brīvība, un tā var tikt atļauta vienīgi pārliecinošu iemeslu dēļ. Minētajā noteikumā ir uzskaitīti daži faktori, kuri var tikt ņemti vērā, bet kuri “nekontrolē, kā arī pilnībā neizmēra Tiesas rīcības brīvību” ( 16 ).

36.

Manā skatījumā, apelācijas sūdzību filtrēšanas mehānisms var tikt saprasts kā sava veida “Eiropas Savienības certiorari”. Tas pastāv nevis tāpēc, lai labotu katru Vispārējās tiesas kļūdu, bet vienīgi tās kļūdas, kurām ir ievērojama nozīme. Tādējādi tas ir izmantojams vienīgi tad, ja Tiesas nolēmumam var būt fundamentāla ietekme uz Savienības tiesisko kārtību ( 17 ).

37.

Apelācijas sūdzību filtrēšanas mehānisms izceļ Tiesas kā Eiropas Savienības Augstākās un Konstitucionālās tiesas funkciju ( 18 ). Patiešām, tas iesaista Tiesu “konstitucionāla tipa” lietās, kuras ir svarīgas Savienībai, ietver Savienības tiesību konstitucionālo pamatprincipu interpretāciju un horizontālo un vertikālo kompetenču sadalījumu.

38.

Manā skatījumā, apelācijas sūdzību filtrēšanas mehānisms turklāt stiprina Vispārējās tiesas lomu. Visos gadījumos, kad Tiesa nepieļauj apelācijas sūdzības izskatīšanu, Vispārējā tiesa kļūst par pēdējās instances tiesu lietās starp privāttiesību subjektiem un Savienības iestādēm vairākās jomās (tostarp intelektuālā īpašuma jomā) un tādējādi Vispārējās tiesas veiktā piemērojamo tiesību aktu interpretācija ir saistoša visā Savienībā.

39.

No rīkojuma par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu ( 19 ) izriet, ka pārsūdzētajam spriedumam ir ne tikai iespējamā precedenta vērtība turpmākajās lietās par tiesībām uz prioritāti, bet tajā ir arī izvirzīti nozīmīgi jautājumi Savienības ārējo attiecību tiesībām un horizontālajam kompetenču sadalījumam starp Savienības tiesām un citām Savienības iestādēm. Tādējādi Tiesa konstatēja, ka aplūkojamajā apelācijas sūdzībā ir izvirzīti jautājumi, kas ir nozīmīgi Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei “un” attīstībai.

40.

Manā skatījumā, šajā lietā ir izvirzītas divas jautājumu grupas, kuras pamato tās pieļaujamību saskaņā ar apelācijas sūdzību filtrēšanas mehānismu.

41.

Pirmā jautājumu grupa attiecas uz Savienībai saistošo starptautisko nolīgumu piemērojamību Savienības tiesās. Konkrētāk, viens jautājums attiecas uz saikni starp šādu nolīgumu tiešo iedarbību un interpretatīvo iedarbību. Aplūkojamajā lietā EUIPO apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot aizpildījusi (neesošo) lakūnu piemērojamajā Savienības tiesiskajā regulējumā (Regulā Nr. 6/2002), piešķirot Parīzes konvencijai (kuru tā esot interpretējusi kļūdaini) tiešu iedarbību. EUIPO izpratnē, Parīzes konvencijai nav tiešas iedarbības Savienības tiesiskajā kārtībā. Vienlaikus EUIPO nenoliedz tās iespējamo interpretatīvu iedarbību. Tādējādi Tiesa tiek aicināta precizēt, kad starptautiskajam nolīgumam ir tieša iedarbība un vai tam var būt interpretatīva iedarbība, ja tam nav tiešas iedarbības.

42.

Vēl viens jautājums, kas rodas saistībā ar starptautisko nolīgumu piemērojamību, ir par atbilstīgas interpretācijas robežām un vai tās ir vienādas gadījumā, ja Savienības tiesību akti tiek interpretēti atbilstīgi starptautiskajiem nolīgumiem, un gadījumā, ja valsts tiesību akti tiek interpretēti atbilstīgi Savienības tiesību aktiem. Šo jautājumu radīja EUIPO apgalvojumi, ka Vispārējā tiesa esot pārsniegusi contra legem robežu. Tādējādi šajā lietā Tiesai tiek lūgts izlemt, vai lakūnas konstatēšana Savienības tiesību normā ir atbilstīgas interpretācijas metode.

43.

Otrā jautājumu grupa, kas pamato apelācijas sūdzības pieļaujamību, ir saistīta ar Parīzes konvencijas interpretāciju. Aplūkojamajā lietā EUIPO apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi minēto konvenciju. Parīzes konvencijā neesot paredzētas tiesības uz prioritāti vēlākam dizainparauga pieteikumam pamatojoties uz agrāku patenta pieteikumu. Tāpat tajā neesot ietverts vispārējs noteikums, saskaņā ar kuru prioritātes termiņš ir atkarīgs no agrāko tiesību rakstura. Tas liek jautāt, pēc kā Tiesai būtu jāvadās, interpretējot Parīzes konvenciju un citus starptautiskus nolīgumus.

44.

EUIPO, kuru atbalsta Komisija, izvirza vienīgu apelācijas pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta pārkāpumu. Šis vienīgais pamats ir sadalīts trīs iebildumos. Pirmais ir, ka Vispārējā tiesa esot interpretējusi Regulu Nr. 6/2002 contra legem. Otrais ir, ka Vispārējā tiesa esot piešķīrusi Parīzes konvencijai tiešu iedarbību, pretēji Savienības tiesībām. Trešais ir, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi Parīzes konvenciju un PCT.

45.

Pirmie divi EUIPO iebildumi attiecas uz Parīzes konvencijas piemērojamību Savienības tiesās, ko es aplūkošu (A) sadaļā. Manu argumentu labākai izpratnei es tos izskatīšu apgrieztā secībā. Pēc tam (B) sadaļā es aplūkošu šīs konvencijas interpretāciju.

46.

Vispirms jānorāda, ka tiesību norma lietā var tikt piemērota dažādos veidos ( 20 ). Tā var tikt izmantota, lai atrisinātu konkrētas faktiskās situācijas tieši, vai nu bez nepieciešamības piemērot citas tiesību normas, vai pat nepiemērojot citas tiesību normas, kuras traucē piemērojamajai tiesību normai. Savienības tiesībās to sauc par tiešu iedarbību. Tiesību norma var tikt piemērota arī netieši, ja, piemēram, tā kalpo kā vadlīnija citas piemērojamās tiesību normas interpretācijai. Savienības tiesībās to sauc par netiešu vai interpretatīvu iedarbību. Turpmākai diskusijai ir svarīgi atzīt, ka abām ir tāds pats rezultāts. Piemēram: ja strīds tiek atrisināts tieši pamatojoties uz direktīvu, rezultāts ir tāds pats kā tad, ja tas pats strīds tiek atrisināts pamatojoties uz valsts tiesību normu, kas ir interpretēta atbilstīgi šai direktīvai.

47.

EUIPO un Komisija apgalvo, ka Parīzes konvencijai nav tiešas iedarbības. Tās neizslēdz, ka tai varētu būt interpretatīva iedarbība, taču uzskata, ka šajā gadījumā tā nav iespējama, jo būtu nepieciešama Regulas Nr. 6/2022 interpretācija contra legem. Šīs analīzes pirmajā daļā es ierosināšu, ka starptautisks nolīgums ir vai nu piemērojams (gan tieši, gan netieši), vai arī tas nav piemērojams (tieši vai netieši) Savienības tiesās. Uzskatu, ka Parīzes konvencija ir piemērojama, tāpēc analīzes otrajā daļā es analizēšu EUIPO izvirzīto jautājumu par atbilstīgas interpretācijas ierobežojumiem.

48.

EUIPO, kuru atbalsta Komisija, apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, aizstājot Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta tiesību normas ar (kļūdaini interpretētām) Parīzes konvencijas tiesību normām. Tas esot pielīdzināms Parīzes konvencijas 4. panta tiešas iedarbības atzīšanai, kas esot pretrunā Tiesas judikatūrai. Parīzes konvencijas tiešas iedarbības neesamība turklāt izriet no tās 25. panta, un katrā ziņā neesot izpildīti tiešas iedarbības nosacījumi (beznosacījumu un pietiekami precīza).

49.

KaiKai neapspriež Parīzes konvencijas iespējamo tiešu iedarbību, bet apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot vienīgi atzinusi Parīzes konvencijas interpretatīvu iedarbību, aizpildot Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā esošo lakūnu ar atsauci uz šīs konvencijas 4. pantu.

50.

Kāda iedarbība var būt starptautiskam nolīgumam, piemēram, Parīzes konvencijai, Savienības tiesās?

51.

Pirmkārt, jautājums par to, kā starptautisks nolīgums var tikt piemērots Savienībā, pastāv tikai tad, ja šis nolīgums ir daļa no Savienības tiesiskās kārtības. Starptautisks nolīgums ir principā daļa no Savienības tiesiskās kārtības, ja Savienība ir tā līgumslēdzēja puse ( 21 ). Kad starptautisks nolīgums ir daļa no Savienības tiesiskās kārtības, tas ir saistošs Savienības iestādēm un dalībvalstīm ( 22 ), un pārāks pār sekundāriem Savienības tiesību aktiem ( 23 ).

52.

Savienība nav Parīzes konvencijas līgumslēdzēja puse. Visas Savienības dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses, bet tas pats par sevi nenozīmē, ka Parīzes konvencija ir arī daļa no Savienības tiesību sistēmas un ir saistoša tās iestādēm.

53.

Tomēr Savienība ir līgumslēdzēja puse Līgumam par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām (turpmāk tekstā – “TRIPS līgums”) ( 24 ), kas ir viens no PTO līgumiem. Pašā TRIPS līgumā tiesības uz prioritāti nav regulētas. Drīzāk tā 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Attiecībā uz š[ā] līguma II, III un IV nodaļu dalībvalstis ievēro Parīzes Konvencijas (1967) 1.–12. un 19. pantu.”

54.

Tātad ir iespējams secināt, ka Savienībai ir jāatzīst tiesības uz prioritāti tādā pašā veidā kā šīs tiesības ir atzītas Parīzes konvencijā ( 25 ). Tādējādi Parīzes konvencijas 4. pants, kas ir būtisks šajā lietā, ir kļuvis saistošs Savienībai ar tās saistībām saskaņā ar TRIPS līgumu ( 26 ).

55.

Tas joprojām neatbild uz jautājumu, vai tāds subjekts kā KaiKai Savienības tiesās var atsaukties uz Parīzes konvencijas 4. pantu tieši vai nolūkā interpretēt piemērojamos Savienības tiesību aktus.

56.

Tas, vai tiesību normai ir tieša iedarbība, ir atkarīgs ne tikai no tās skaidrības, bet arī no konteksta, kurā šī norma atrodas. Tādējādi noteiktās lietās Tiesa ir uzskatījusi, ka direktīvas tiesību normai, pat ja tā ir pietiekami precīza un beznosacījuma, nevar būt tieša iedarbība, lai izšķirtu strīdu privātpersonu starpā ( 27 ).

57.

Līdzīgi starptautiska nolīguma tieša iedarbība ir atkarīga ne tikai no to tiesību normu skaidrības, kas paredzētas tiesību piešķiršanai privātpersonām, bet arī no attiecīgā nolīguma rakstura ( 28 ).

58.

Principā Līgumi neliedz atzīt starptautisko nolīgumu tiešu iedarbību. Tiesa, piemēram, ir atzinusi vairāku Asociācijas līgumu tiešu iedarbību neatkarīgi no tā, vai to funkcija bija sagatavot valsti nākotnes dalībai Savienībā ( 29 ), vai nē ( 30 ). Tiesa ir atzinusi tiešu iedarbību arī citiem divpusējiem nolīgumiem kā, piemēram, “Atvērto debesu” nolīgums ar Amerikas Savienotajām Valstīm ( 31 ), kā arī tiešu iedarbību dažām tiesību normām daudzpusējos nolīgumos, kā, piemēram, Jaundes un Lomes konvencijas ( 32 ), un Protokols par Vidusjūras aizsardzību no sauszemes avotu radītā piesārņojuma ( 33 ).

59.

Turpretim PTO līgumu raksturs, nevis to neskaidrais formulējums, bija galvenais motīvs judikatūrā, kas principiāli izslēdza to tiešo iedarbību ( 34 ).

60.

Tiesa, ņemot vērā judikatūru par PTO sistēmu, turklāt principiāli izslēdza TRIPS līguma tiešo iedarbību ( 35 ).

61.

Tā kā dažas Parīzes konvencijas tiesību normas kļuva par Savienības tiesību sastāvdaļu un ar TRIPS līguma starpniecību ir saistošas Savienībai, ir iespējams secināt, ka šādām tiesību normām principā nebūtu jāatzīst tiešu iedarbību.

62.

PTO līgumu raksturs, kuru Tiesa ņēma vērā, kad principiāli noraidīja to tiešu iedarbību, bija saistīts ar to saistību elastīgumu un savstarpīgumu, kuras Savienība ir uzņēmusies pret citām līgumslēdzējām pusēm. PTO sistēma ir elastīga tādā ziņā, ka tās noteikumus var apiet, un tā pieļauj dažādus risinājumus sarunu ceļā, lai atrisinātu radušos strīdu ( 36 ). Šis elastīgums ļauj Savienības politiskajām iestādēm, tāpat kā citām PTO līgumu līgumslēdzējām pusēm, izvēlēties risinājumus, kuri varētu neatbilst PTO prasībām. Lai pieļautu šādu politisku rīcības brīvību, Tiesa uzskatīja, ka tai nevajadzētu pārskatīt Savienības tiesību aktu spēkā esamību saistībā ar PTO tiesību aktiem. Tā vietā, lai izteiktu šo izvēli kā sava veida apzinātu pašierobežošanu, kuras mērķis ir ievērot pilnvaru sadalījumu PTO, Tiesa izmantoja tiešas iedarbības juridisko jēdzienu. Tomēr, manā skatījumā, iemesls principiālai PTO tiesību aktu tiešas iedarbības neatzīšanai nebija atņemt privātpersonām iespēju atsaukties uz starptautiskiem nolīgumiem tiesās, bet gan bija vērsts uz Savienības iestāžu politiskās rīcības brīvības atļaušanu ( 37 ).

63.

Tiesa tomēr ir izmantojusi savas pilnvaras pārbaudīt tiesā Savienības tiesību aktus saistībā ar PTO tiesību aktiem, kad tā uzskatīja, ka Savienības likumdevējam nebija nodoma izmantot PTO sistēmas atstāto politisko elastību. Šādā situācijā pārbaude tiesā neierobežotu politisko rīcības brīvību, kas ir nepieciešama PTO līmenī ( 38 ).

64.

Līdz ar to var nošķirt divas dažādas situācijas, no kurām ir atkarīga PTO tiesību aktu tieša piemērojamība. Pirmā situācija, ko raksturo tādas lietas kā Nakajima ( 39 ), ir kad Tiesa uzskata, ka attiecīgie Savienības tiesību akti ir pieņemti nolūkā īstenot PTO saistības. “Nolūkā īstenot” nozīmē ne tikai situāciju, kurā PTO saistībai ir nepieciešama turpmāka īstenošana, bet ietver arī situācijas, kurās Savienības likumdevējs ir izlēmis pielāgot tā (esošo vai jauno) tiesisko regulējumu tā PTO saistībām. Otra situācija, kuru raksturo tādas lietas kā Rusal Armenal ( 40 ), ir kad Tiesa uzskata, ka ir iespējams, ka Savienības likumdevējs ir gribējis pieņemt īpašu Savienības risinājumu, neskatoties uz tā PTO saistībām. Tas nenozīmē, ka Savienības risinājums neatbilst PTO tiesību aktiem, bet tikai to, ka tas ir pieņemts, nemēģinot pielāgoties PTO saistībām.

65.

Šīs divas situācijas ir savstarpēji izslēdzošas. Citiem vārdiem sakot, kā jau minēju citur ( 41 ), ir piemērojama vai nu Nakajima, vai nu Rusal Armenal.

66.

Šajā lietā Komisija apgalvo, ka no Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta nevar secināt, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies padarīt Parīzes konvencijas 4. pantu par Savienības standartu prioritātes termiņiem, uz kuriem var atsaukties attiecībā uz Kopienas dizainparaugu pieteikumiem ( 42 ). Drīzāk Savienība pieņēma savu risinājumu: iesniedzot pieteikumu Kopienas dizainparaugam, persona var atsaukties uz prioritātes tiesībām, pamatojoties uz agrāku dizainparauga vai funkcionāla modeļa pieteikumu sešu mēnešu laikā. Tātad, kā apgalvo EUIPO, Savienības likumdevējs apzināti izslēdza jebkāda cita veida agrāku pieteikumu, tostarp patenta pieteikumu. Tā skatījumā, šis risinājums atbilst Parīzes konvencijai, taču, pat ja tas tā nebūtu, tam nebūtu nozīmes, jo tas pauž skaidru Savienības likumdevēja gribu, un Tiesa būtu pret to, ja piemērotu citu risinājumu. Citiem vārdiem sakot, šī ir Rusal Armenal tipa situācija, un nevis Nakajima tipa situācija. Tāpēc neesot iemesla atzīt Parīzes konvencijas tiešu iedarbību.

67.

Es nepiekrītu. Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkts ir jāinterpretē kā frāze, kas atspoguļo Savienības likumdevēja nodomu pielāgot to Parīzes konvencijas 4. pantam. Pirmkārt, Regulas Nr. 6/2002 41. panta formulējums ir praktiski identisks Parīzes konvencijas 4. pantam, ko Tiesa atzina ( 43 ). Tas liecina par likumdevēja nodomu pielāgot Regulu Nr. 6/2002 minētajam starptautiskajam nolīgumam ( 44 ). Otrkārt, funkcionāla modeļa iekļaušana līdzās dizainparaugam, šķiet, pauž Savienības likumdevēja nodomu izpildīt Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punktu. Šķiet, ka tas izriet arī no travaux préparatoires [sagatavošanas darbiem], kuru rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 6/2002, kurā Komisija grozīja savu sākotnējo priekšlikumu, lai pielāgotu to Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punktam ( 45 ).

68.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka šīs lietas apstākļos Parīzes konvencijas – kas Savienības tiesībās tika ieviesta ar TRIPS līgumu – raksturs neizslēdz tās tiešo iedarbību. Ar Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktu Savienības likumdevējs vēlējās pielāgot Savienības dizainparaugu tiesību aktus Parīzes konvencijai attiecībā uz prioritāro tiesību esamību un ilgumu. Tāpēc šī lieta ir salīdzināma ar situāciju lietā Nakajima, nevis situāciju lietā Rusal Armenal.

69.

Es arī nepiekrītu EUIPO un Komisijas izvirzītajiem argumentiem, ka Parīzes konvencijas 25. panta 1. punkts izslēdz tās tiešo iedarbību. Minētajā tiesību normā, kuras nosaukums ir “Konvencijas izpilde valstu līmenī”, ir paredzēts: “Katra šīs Konvencijas dalībvalsts apņemas atbilstoši tās Konstitūcijai veikt pasākumus, kas nepieciešami šīs Konvencijas piemērošanas nodrošināšanai”. Manā izpratnē, minētajā tiesību normā ir vienkārši noteikts, ka līgumslēdzējām pusēm ir jādara tas, kas nepieciešams saskaņā ar to konstitūcijām. Tām valstīm, kuru konstitucionāla izvēle attiecībā uz to tiesību sistēmu attiecībām ar starptautiskajām tiesībām pārsvarā ir duālistiska, tas var nozīmēt Parīzes konvencijas pārveidošanu valsts tiesību aktos, lai tā stātos spēkā. Tomēr, kā jau paskaidroju, Līgumos nav principiāli izslēgta Savienībai saistošo starptautisko nolīgumu tieša iedarbība. Lai arī dažas Parīzes konvencijas tiesību normas patiešām varētu prasīt papildu izvēles no Savienības likumdevēja puses, tām tiesību normām, kuras var tikt īstenotas bez papildus izvēlēm, var būt tieša iedarbība. Tādējādi, ņemot vērā to, ka Savienības likumdevējs nevēlējās izmantot TRIPS līguma elastīgu raksturu, bet gan izvēlējās pielāgot tā tiesību aktus par tiesībām uz prioritāti risinājumiem, kas ir sniegti Parīzes konvencijā, minēto Parīzes konvencijas tiesību normu tieša iedarbība ir atkarīga no tā, vai tās atbilst ierastajiem kritērijiem, kuri ir pietiekama precizitāte un beznosacījumu raksturs. Es pievērsīšos attiecīgo Parīzes konvencijas tiesību normu interpretācijai šo secinājumu 94.–140. punktā.

70.

Šajā punktā ir jāpievēršas citam jautājumam. KaiKai apgalvo, ka, aizpildot lakūnu tiesiskajā regulējumā, Vispārējā tiesa piešķīra Parīzes konvencijai nevis tiešu iedarbību, bet drīzāk interpretatīvu iedarbību. Šajā ziņā es piekrītu KaiKai. Tāpēc EUIPO arguments, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, piešķirot (kļūdaini interpretētajai) Parīzes konvencijai tiešu iedarbību, ir jānoraida nevis tāpēc, ka minētajai konvencijai šajā lietā nav tiešas iedarbības, bet tāpēc, ka Vispārējā tiesa nepiemēroja to tieši, un tā vietā izmantoja to interpretācijas nolūkiem.

71.

Pat ja EUIPO izslēdz Parīzes konvencijas tiešās iedarbības iespēju, tas neiebilst pret tās iespējamo interpretatīvu iedarbību. Tas rada šādu jautājumu.

72.

Ja patiešām, kā apgalvo EUIPO un Komisija, šī ir Rusal Armenal tipa situācija un Parīzes konvencijai nebūtu jāatzīst tieša iedarbība, lai aizsargātu saskaņā ar TRIPS līgumu Savienības iestādēm atstāto politisku rīcības brīvību, tostarp iespēju Kopienas dizainparaugu regulēšanā atkāpties no Parīzes konvencijas prasībām, kāpēc Tiesai vispār būtu jācenšas attiecīgos Savienības tiesību aktus interpretēt atbilstīgi Parīzes konvencijai?

73.

Kā atgādināju ievaddaļā (skat. šo secinājumu 46. punktu), ja Tiesa sekmīgi interpretē Savienības tiesību aktus atbilstīgi starptautiskajam nolīgumam, rezultāts ir tāds pats kā gadījumā, ja šim nolīgumam tiktu piešķirta tieša iedarbība. Kad Tiesa atsakās atzīt tiešo iedarbību, lai aizsargātu Savienības iestāžu politisko rīcības brīvību atkāpties no starptautiskās saistības, tie paši iemesli tāpat norāda par labu atturēšanai no atbilstīgas interpretācijas.

74.

Kad valsts tiesām ir uzlikts atbilstīgas interpretācijas pienākums, tas ir tālejošs pienākums darīt visu iespējamo, lai, interpretējot valsts tiesību aktus, sasniegtu Savienības tiesību aktos prasīto rezultātu ( 46 ). Tas prasa atbilstīgi interpretēt ne tikai valsts tiesību aktus, kas ir pieņemti, lai transponētu Savienības tiesību aktu (parasti direktīvu), bet arī jebkuru citu valsts tiesību aktu, tostarp iepriekš pastāvošās tiesību normas ( 47 ).

75.

Tas nozīmē, ka, ja atbilstīgas interpretācijas pienākums tiktu pārnests uz saikni starp Savienības tiesisko regulējumu un starptautiskiem nolīgumiem, tas attiektos uz visu Savienības tiesisko regulējumu, neatkarīgi no tā, vai tas ir, vai nav, īpaši pieņemts starptautisko saistību izpildei. Citiem vārdiem sakot, Savienības tiesām būtu pienākums interpretēt Savienības tiesību aktus atbilstīgi starptautiskajam līgumam ne tikai Nakajima tipa situācijā, bet arī Rusal Armenal tipa situācijā. Ja tāds pienākums darīt visu iespējamo, lai piešķirtu Savienības tiesiskajam regulējumam tādu pašu nozīmi kā nozīme, kas ir pieprasīta saskaņā ar starptautisku nolīgumu, tiktu uzlikts Savienības tiesām neskatoties uz principiālu tiešas iedarbības izslēgšanu, tas būtu pretrunā šīs izslēgšanas mērķim.

76.

Piemērojot to šai lietai, ja Parīzes konvencijas tiešās iedarbības izslēgšanas iemesls ir ļaut Savienības likumdevējam izslēgt agrāku patenta pieteikumu kā pamatu, lai pieprasītu tiesības uz prioritāti vēlākam Kopienas dizainparaugam, tad uzstāt, lai Tiesa tomēr interpretētu Regulu Nr. 6/2002 tādējādi, lai sasniegtu šādu rezultātu, nav jēgas.

77.

Tādējādi, ja Tiesa nepiekrīt manam vērtējumam, ka Parīzes konvencijai šajā lietā var būt tieša iedarbība, jo Savienības likumdevējs nevēlējās pielāgot Regulu Nr. 6/2002 šai konvencijai, bet gan pieņēma īpašu Savienības risinājumu (kas var atbilst, vai neatbilst, Parīzes konvencijai), tai būtu jāatzīst, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pat mēģinot veikt atbilstīgu interpretāciju. Manā skatījumā, Rusal Armenal tipa situācijā ir izslēgti gan tieša iedarbība, gan atbilstīgas interpretācijas pienākums. Šādā gadījumā nevajadzētu meklēt lakūnu Savienības tiesību aktos, lai to aizpildītu ar Parīzes konvencijai atbilstošu risinājumu. Kā es parādīšu nākamajā sadaļā, atbilstīga interpretācija ir īpaša interpretācijas metode, kas pieprasa radošumu, lai sasniegtu mērķa noteikumā (šeit Parīzes konvencijas 4. pants) prasīto rezultātu. Tāpēc tā būtu izmantojama tikai Nakajima tipa situācijā.

78.

Tas ved mani pie nākamā EUIPO izvirzītā iebilduma, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa esot pārkāpusi atbilstīgas interpretācijas robežas.

79.

EUIPO apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot interpretējusi Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktu contra legem. Tā esot iekļāvusi šīs tiesību normas formulējumā jēdzienus “patents” un “divpadsmit mēneši”, lai gan tās nepārprotamais formulējums pieļauj tikai dizainparaugus un funkcionālus modeļus, kā arī sešu mēnešu prioritātes termiņu.

80.

KaiKai iebilst, ka Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkts ir izsmeļošs. Tās skatījumā, Vispārējā tiesa pareizi konstatēja, ka pastāv lakūna, kas ir jāaizpilda, un ka minētajā tiesību normā nav ietverti nekādi īpaši noteikumi attiecībā uz prioritātes termiņa ilgumu pamatojoties uz patenta pieteikumu. Tādējādi KaiKai tiesas sēdes laikā uzsvēra, ka šajā lietā nav interpretācijas contra legem; Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta formulējums neizslēdz cita veida intelektuālā īpašuma tiesību izmantošanu kā prioritātes tiesību pamatu.

81.

Iekšējā kontekstā, sākot ar spriedumu lietā Pupino ( 48 ), Tiesa ir pieņēmusi contra legem ierobežojumu valsts tiesu pienākumam rast risinājumus, kuri atbilst Savienības tiesībām. Tiesa vēl nav paskaidrojusi šī ierobežojuma nozīmi. Tomēr šķiet, ka EUIPO to saprot tādā nozīmē, ka tiesas nevar iet pretrunā skaidram un nepārprotamam formulējumam ( 49 ).

82.

Šādā kontekstā EUIPO apgalvo, ka Savienības likumdevējs ir izsmeļoši un skaidri regulējis situācijas, kurās var pieprasīt tiesības uz prioritāti vēlākam Kopienas dizainparauga pieteikumam; patentu pieteikumi nav to starpā ( 50 ). Minētajā tiesību normā neesot lakūnas. Konstatējot tiesiskajā regulējumā šādu lakūnu, Vispārējā tiesa esot interpretējusi Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktu contra legem.

83.

Tas, vai šādas lakūnas konstatēšana ir, vai nav, contra legem, manuprāt, ir atkarīgs no interpretācijas konteksta, kādā tiesa darbojas. Ja Parīzes konvencija, kas Savienībai ir saistoša ar TRIPS līgumu, nepastāvētu vai tai nebūtu nozīmes ( 51 ), Vispārējai tiesai nebūtu iemesla interpretēt tiesiskā regulējuma lakūnu. Tomēr tiesiskā regulējuma lakūnas atrašana varētu būt risinājums, ja konteksts ir Parīzes konvencijai atbilstīga interpretācija. Atbilstīga interpretācija ir interpretācija, kuras mērķis ir ne tikai izvēlēties tiesību normas nozīmi, bet arī atrast īpašu risinājumu, kas atbilst mērķa noteikuma prasībām.

84.

Pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta formulējumu EUIPO apgalvo, ka patentu pieteikumi ir skaidri un nepārprotami izslēgti kā derīgs pamats tiesībām uz prioritāti saskaņā ar šo tiesību normu. Vai tas tiešām tā ir? Faktiski, kā apgalvo KaiKai, nav nevienas Regulas Nr. 6/2002 tiesību normas, kas nepārprotami izslēgtu patenta pieteikumu. Tāpat kā skaistums ir vērotāja acīs, nepārprotamības līmenis ir interpretētāja acīs.

85.

Patiešām, Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā ir skaidri ietverti tikai divu veidu agrāki pieteikumi: (i) dizainparauga pieteikumi; un (ii) funkcionāla modeļa pieteikumi. Lasot to izolēti, nav pamata uzskatam, ka Savienības likumdevējs “aizmirsa” regulēt agrākus patentu pieteikumus.

86.

Tomēr, ja Regula Nr. 6/2002 tiek ievietota kontekstā ar Savienības saistībām saskaņā ar Parīzes konvenciju, kuras tika uzņemtas ar TRIPS līgumu, un ja šī konvencija tiek saprasta kā tāda, kas pieprasa iespēju izmantot dizainparauga pieteikumam tiesības uz prioritāti, pamatojoties uz agrāku patenta pieteikumu, interpretācija mainās. Šādā kontekstā atsauces uz patentiem neesamība šķiet Savienības likumdevēja izlaidums. Atbilstīgas interpretācijas kontekstā tiesai ir jālabo iespējamās likumdevēja nevērības. Tāpēc Vispārējai tiesai nevajadzētu būt liegtam konstatēt lakūnas tiesiskajā regulējumā, pamatojoties uz apgalvoto Parīzes konvencijas prasību atļaut kombināciju, kuru veido agrākais patents un vēlākais dizainparaugs. Manuprāt, lakūnu atrašana ir pieņemams paņēmiens atbilstīgas interpretācijas kontekstā.

87.

Šķiet, ka tā tas ir vismaz iekšējās lietās, attiecībā uz valsts tiesību aktu interpretāciju atbilstīgi Savienības tiesību aktiem. Kā jau paskaidroju (skat. šo secinājumu 74. punktu), valsts tiesām noteiktais pienākums veikt atbilstīgu interpretāciju šādās iekšējās lietās ir tālejošs. Šādā kontekstā Tiesai nebija viegli pieņemt valstu tiesu nostājas, ka atšķirīga valsts tiesību aktu interpretācija būtu contra legem. Tiesa ir prasījusi valstu tiesnešiem būt radošākiem nekā savā iekšzemes praksē, lai sasniegtu mērķa rezultātu ( 52 ), un pat atkāpties no pastāvīgas judikatūras par attiecīgās valsts tiesību normas interpretāciju ( 53 ). Nepieciešamais radošums ietver lakūnu atrašanu ( 54 ).

88.

Tomēr vai Savienības Tiesām būtu jāizmanto tāds pats radošuma līmenis, kad tām ir jāinterpretē Savienības tiesību akti atbilstīgi Savienības starptautiskajām saistībām?

89.

Tiesa ir šādi attaisnojusi atbilstīgas interpretācijas pienākumu iekšējās lietās. Dalībvalstu tiesām ir saistošs lojalitātes pienākums, kas šobrīd ir paredzēts LES 4. panta 3. punktā un minēts kā lojālas sadarbības pienākuma princips ( 55 ). Tādējādi valstu tiesām savu pilnvaru ietvaros, proti, interpretējot tiesības, ir jāpanāk Savienības tiesību aktos noteiktie rezultāti. Turklāt pamatojoties uz to pašu lojalitātes pienākumu būtu jāpieņem, ka dalībvalstij, kas ir likumdevēja, nav nodoma pārkāpt Savienības tiesību aktus. No tā var secināt – ja vien nav skaidri norādīts pretējais – ka viss valsts tiesiskais regulējums, kas pieņemts pirms un pēc Savienības tiesību aktu pieņemšanas, atbilst Savienības tiesību aktiem ( 56 ). Valstu tiesām tas nozīmē, ka tās nepārkāpj likumdevēja gribu, ja tās interpretē valsts tiesību aktus atbilstīgi Savienības tiesību aktiem.

90.

Pat ja saskaņā ar LESD 216. panta 2. punktu vai starptautisko principu pacta sunt servanda Savienībai ir saistošas tās starptautiskās saistības, tas nepamatojas uz to pašu konstitucionāla rakstura lojalitātes pienākumu ( 57 ), kāds ir dalībvalstīm saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu. Prezumpcija, ka Savienības likumdevējam nebija nodoma pārkāpt Savienības starptautiskās saistības, nevar būt tik stingra kā tāda paša prezumpcija iekšējās lietās.

91.

Tas varētu attaisnot viedokli, ka pienākums interpretēt Savienības tiesību aktus atbilstīgi starptautiskajiem nolīgumiem nav tik tālejošs. Šajā ziņā lakūnu atrašanu kā metodi Savienības tiesību aktu interpretācijai atbilstīgi starptautiskajiem nolīgumiem varētu vieglāk raksturot kā interpretāciju contra legem, ja nav skaidru pierādījumu par Savienības likumdevēja nodomu ievērot Savienības starptautiskās saistības. Katrā ziņā atbilstīgas interpretācijas contra legem ierobežojums pats par sevi ir interpretācijas objekts katrā konkrētā lietā.

92.

Ņemot vērā, ka Savienības likumdevējs izvēlējās gandrīz identisku formulējumu kā Parīzes konvencijā, kad tas regulēja tiesības uz prioritāti saistībā ar Kopienas dizainparaugu pieteikumiem, un pat ja nekur Regulā Nr. 6/2002 tas nepārprotami neizteica savu nodomu ievērot šīs konvencijas prioritātes noteikumus, es, kā jau paskaidrots (skat. šo secinājumu 68. punktu), uzskatu, ka šī lieta var tikt raksturota kā Nakajima tipa situācija. Šī iemesla dēļ lakūnas konstatēšana Regulā Nr. 6/2002 būtu pamatota, nevis contra legem interpretācija, ja Parīzes konvencijā patiešām būtu skaidri pieprasīts divpadsmit mēnešu prioritātes termiņš. Tādējādi Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, cenšoties interpretēt Regulu 6/2002 atbilstoši Parīzes konvencijai.

93.

Tomēr uzskatu, ka Parīzes konvencija neietver šādu noteikumu – nemaz nerunājot par tik skaidru noteikumu –, kas prasītu divpadsmit mēnešu prioritātes termiņu, un ka tāpēc Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi šo konvenciju. Tādējādi nonāku pie šo secinājumu beigu daļas.

94.

Pastāv divi galvenie Parīzes konvencijas interpretācijas jautājumi, par kuriem pusēm nav vienprātības.

95.

Pirmkārt, EUIPO, kuru atbalsta Komisija, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi, ka Parīzes konvencija pieļauj agrāku patenta pieteikumu kā pamatu vēlākam dizainparauga pieteikumam. KaiKai uzskata, ka Vispārējā tiesa pareizi interpretēja šo konvenciju.

96.

Otrkārt, EUIPO apgalvo, ka Vispārējā tiesa kļūdaini uzskatīja, ka Parīzes konvencija paredz vispārēju noteikumu, saskaņā ar kuru agrākas tiesības nosaka prioritātes termiņa ilgumu un no kura Parīzes konvencijas 4. panta E. sadaļas 1. punktā ir paredzēts izņēmums. Tāpēc EUIPO uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka KaiKai varēja izmantot divpadsmit mēnešu prioritātes termiņu. KaiKai atbalsta Vispārējās tiesas veikto interpretāciju.

97.

Manuprāt, Vispārējā tiesa pareizi nosprieda, ka Parīzes konvencija pieļauj pieprasīt prioritāti pamatojoties uz kombināciju, kuru veido agrākais patenta pieteikums un vēlākais dizainparauga pieteikums. Tomēr Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīstot divpadsmit mēnešu prioritātes termiņu, ja prioritātes pieprasījums Kopienas dizainparaugam ir balstīts uz agrāku patenta pieteikumu.

98.

Pirms paskaidrošu savus iemeslus šādai Parīzes konvencijas interpretācijai, es īsi apspriedīšu metodes, kuras Tiesai būtu jāizmanto, interpretējot starptautisku nolīgumu, piemēram, Parīzes konvenciju.

99.

Lai arī starptautiskajās tiesībās, tostarp PTO tiesībās, pastāv savs strīdu izšķiršanas mehānisms, tajās nav tiesu iestādes, kas būtu pilnvarota interpretēt starptautisko nolīgumu tiesību normas ar pēdējās instances pilnvarām, kas ir saistošas visiem pārējiem dalībniekiem. Tādējādi, atšķirībā no Savienības tiesību sistēmas, tajās nav mehānisma, kas nodrošinātu vienveidīgu interpretāciju.

100.

Viens no instrumentiem, lai mazinātu atšķirīgas interpretācijas problēmu, ir Vīnes Konvencija par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk tekstā – “Vīnes konvencija”) ( 58 ), kurā ietverti starptautisko nolīgumu interpretācijas noteikumi. Pat ja Savienība nav šīs konvencijas līgumslēdzēja puse, konvencijas noteikumos ir kodificētas starptautiskās paražu tiesības ( 59 ) un Savienībai tie būtu jāpiemēro, interpretējot starptautiskus nolīgumus ( 60 ).

101.

Vīnes konvencijas 31. panta 1. punktā ir izklāstīts šāds vispārējs interpretācijas noteikums: “Līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim”. Konvencijas 31. panta 2.–4. punktā ir sniegti papildu skaidrojumi un tās 32. pantā ir minēti daži papildu interpretācijas noteikumi.

102.

Manā skatījumā, Vīnes konvencijā paredzētie interpretācijas noteikumi tik ļoti neatšķiras no ierastajām Tiesas izmantotajām interpretācijas metodēm. Tāpēc, interpretējot Parīzes konvenciju, Tiesai būtu jāņem vērā tās formulējums, konteksts un mērķis, kādēļ šī konvencija vispār tika pieņemta. Tomēr sākumpunktam vajadzētu būt paša starptautiskā nolīguma formulējumam, kontekstam un mērķim, nevis tam, kā Savienība to ir īstenojusi. Tātad, pat ja Savienības likumdevējs bona fide saprata Parīzes konvenciju kā tādu, kas nepieļauj kombināciju, kuru veido agrākais patents un vēlākais dizainparaugs, un tas bija iemesls, kāpēc tas nolēma atļaut tikai agrākus dizainparaugus un funkcionālus modeļus kā tiesību uz prioritāti avotu Kopienas dizainparaugiem, tas nenozīmē, ka šī Parīzes konvencijas izpratne ir pareiza ( 61 ).

103.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, es pievērsīšos diviem strīdīgiem jautājumiem.

104.

Intelektuālā īpašuma aizsardzība ir teritoriāla, kas nozīmē, ka tā ir spēkā tikai tās valsts (vai reģiona) teritorijā, kurā to piešķir. Tiem intelektuālā īpašuma tiesību veidiem, kuriem nepieciešama reģistrācija, lai izmantotu aizsardzību, kā, piemēram, patentiem, funkcionāliem modeļiem un dizainparaugiem tas nozīmē, ka aizsardzība būs spēkā tikai teritorijā, kuru aptver attiecīgās reģistrācijas iestādes, kura ir apstiprinājusi aizsardzību, jurisdikcija.

105.

Personai, kura vēlas aizsargāt savu izgudrojumu, dizainparaugu vai preču zīmi, ar kuru produkts tiek pārdots, šāda aizsardzība jālūdz katrā atsevišķā valstī vai reģionā. Lai mazinātu problēmas, kuras rada intelektuālā īpašuma aizsardzības teritorialitāte, Parīzes konvencija ieviesa prioritāro tiesību sistēmu. Tā nenovērš nepieciešamību pieprasīt aizsardzību katrā vēlamajā teritorijā atsevišķi, bet “dod laiku”, lai lūgtu šādu aizsardzību pirms potenciālie konkurenti var darīt to pašu. Šis laiks, ko sauc par prioritātes termiņu, var būt seši vai divpadsmit mēneši, un tas sākas no pirmā pareizi noformēta pieteikuma iesniegšanas brīža.

106.

Papildus teritorialitātei, vēl viens intelektuālā īpašuma aizsardzības sarežģījums izriet no intelektuālā īpašuma tiesību veidu atšķirībām. Valstis atšķirīgi definē, kas tiek saprasts kā noteikta veida intelektuālā īpašuma tiesības, un ne visas paredz vienādus intelektuālā īpašuma tiesību veidus. Tādējādi vienpadsmit ES dalībvalstis tieši atzīst funkcionālus modeļus kā atsevišķu intelektuālā īpašuma tiesību veidu ( 62 ). Turklāt līdzīgi intelektuālā īpašuma tiesību veidi bieži vien tiek nosaukti atšķirīgi. Piemēram, vistuvākais aizsardzības veids tam, ko Eiropā parasti dēvē par dizainparaugu [design], Amerikas Savienotajās Valstīs tiek saukts par dizainparauga patentu [design patent] ( 63 ). Pat termins Kopienas dizainparaugs Savienības līmenī nav vienveidīgs. Tādējādi Regulas Nr. 6/2002 angļu valodas versijā ir minēti Kopienas dizainparaugi [“Community designs”], savukārt franču valodas versijā ir minēti “dessins ou modèles communautaires” ( 64 ).

107.

PCT, saskaņā ar kuru KaiKai iesniedza pieteikumu, pamatojoties uz kuru tā lūdza EUIPO atzīt prioritārās tiesības šajā lietā, ir starptautisks centiens atvieglot izgudrotāju dzīvi.

108.

PCT ir starptautisks nolīgums, kas ir noslēgts 1970. gadā un stājās spēkā 1978. gadā. Pašlaik to ir parakstījušas 157 valstis, tostarp visas 27 ES dalībvalstis, bet ne Eiropas Savienība. Tas ir īpašs nolīgums Parīzes konvencijas darbības jomā, un to pārvalda Pasaules intelektuālā īpašuma birojs (World Intellectual Property Office). PCT paredz “starptautiska pieteikuma” iesniegšanu izgudrojumu aizsardzībai ( 65 ). Kad šāds starptautisks pieteikums ir iesniegts, to var interpretēt kā pieteikumu patentam, lietderīgajam [funkcionālajam] modelim un citiem izgudrojumu aizsardzības veidiem kā autorapliecībām un racionalizācijas priekšlikumu apliecībām ( 66 ). Pēc starptautiskā posma, kas nevar izraisīt aizsardzības piešķiršanu, personai, kura iesniegusi starptautisku pieteikumu, ir jāuzsāk nacionālais posms, kurā šī persona lūgs atbilstošu aizsardzības veidu katrā valstī vai reģionā atsevišķi. Starptautiska pieteikuma mērķis inter alia ir noteikt iesniegšanas datumu, lai izmantotu tiesības uz prioritāti.

109.

EUIPO apgalvo, ka Vispārējās tiesas kļūdainā argumentācija sākas ar termina “starptautiskais patenta pieteikums” lietojumu, kas ir juridiski neesošs termins. Patiešām, KaiKai iesniedza starptautisku pieteikumu PCT izpratnē, nevis starptautisku patenta pieteikumu. Kā tikko paskaidroju, šādu starptautisku pieteikumu var interpretēt vai nu kā pieteikumu patentam vai nu kā pieteikumu funkcionālajam modelim, bet līdz brīdim, kad šāds lēmums tiek pieņemts, iesniedzot nacionālo pieteikumu, starptautiskais pieteikums atrodas kvantu superpozīcijas stāvoklī, tā sakot, tas ir vienlaikus patenta pieteikums un funkcionāla modeļa pieteikums.

110.

Manuprāt, izmantojot terminu “starptautiskais patenta pieteikums”, Vispārējā tiesa vēlējās uzsvērt, ka KaiKai pieteikumu var saprast kā patenta pieteikumu, pat ja tas var būt arī funkcionāla modeļa pieteikums. Tieši šī iemesla dēļ Vispārējā tiesa secināja, ka KaiKai ir divpadsmit mēnešu prioritātes termiņš. Atgriežoties pie kvantu fizikas terminoloģijas, kamēr Vispārējā tiesa KaiKai starptautisko pieteikumu “pārveidoja” patentā, EUIPO to “pārveidoja” funkcionālajā modelī. Tas ir tas pats kā gadījumā, ja EUIPO to nosauktu par “starptautisku funkcionāla modeļa pieteikumu”. Tāpēc EUIPO apgalvojumam, ka Vispārējā tiesa izmantoja neeksistējošu terminu, nav nozīmes.

111.

Parīzes konvencijā nav tieši paredzēta iespēja pamatot ar agrāku patenta pieteikumu tiesības uz prioritāti vēlākam dizainparauga pieteikumam. Tomēr tā neizslēdz šādu iespēju.

112.

Parīzes konvencijas 4. panta A sadaļas 1. punkta formulējumā ir uzskaitīti dažādi iespējamie pirmie pieteikumi (“patenta pieteikumu vai pieteikumu par lietderīgā [funkcionāla] modeļa, dizainparauga vai preču zīmes reģistrāciju”) un pēc tam ir minēts, ka personai ir prioritātes tiesības vēlākai pieteikuma iesniegšanai citās valstīs, bet nenorādot pieteikuma veidu. Tas var viegli likt domāt, ka jebkurš no uzskaitītajiem iespējamiem pirmajiem pieteikumiem var būt prioritātes tiesību avots jebkuram vēlākam pieteikumam.

113.

Tādējādi Parīzes konvencijas 4. panta A sadaļas 1. punkta formulējums nav izsmeļošs. Proti, konteksts, kurā atrodas Parīzes konvencija, kas ietver daudzveidīgas intelektuālā īpašuma tiesību formas visā pasaulē, liecina par labu interpretācijai, kas nepiešķir izšķirošu lomu intelektuālā īpašuma tiesību formai vai nosaukumam.

114.

EUIPO apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi interpretējusi Parīzes konvencijas vispārējo noteikumu par objekta identiskumu. EUIPO skatījumā, katrs rūpnieciskā īpašuma tiesību veids rada tiesības uz prioritāti tikai attiecībā uz tāda paša veida tiesībām kā, piemēram, patents patentam, dizainparaugs dizainparaugam vai funkcionālais modelis funkcionālajam modelim ( 67 ). Tātad, ja vien nav skaidri noteikts citādi, tikai agrākais dizainparaugs var radīt prioritātes tiesības vēlākam Kopienas dizainparaugam; patents neatbilst šim noteikumam.

115.

Manuprāt, noteikumu par objekta identiskumu var saprast formālā vai materiāltiesiskā izpratnē. Šķiet, ka šajā apelācijas sūdzībā EUIPO to izmanto formālā nozīmē, jo uzstāj uz agrāka un vēlāka pieteikuma formas identiskumu ( 68 ).

116.

Tomēr šķiet, ka Parīzes konvencijas rokasgrāmata ierosina noteikuma par objekta identiskuma materiāltiesisku izpratni. Tātad attiecībā uz Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punktu minētajā rokasgrāmatā ir noteikts, ka: “reti gadīsies, ka rūpnieciskais dizainparaugs un funkcionālais modelis attieksies uz vienādu objektu, jo principā pirmais attiecas uz rūpnieciskā izstrādājuma dekoratīvajiem aspektiem, bet pēdējais attiecas uz tā tehnisko novitāti” ( 69 ). Šķiet, ka minētā atsauce uz vienādu objektu ietver jaunas idejas būtību, kurai tiek meklēta aizsardzība, nevis formu, kādā tā tiek aizsargāta.

117.

Man šķiet, ka Parīzes konvencijas mērķis atvieglot teritorialitātes principu, ieviešot tiesības uz prioritāti, turklāt diktē noteikuma par objekta identiskumu materiāltiesisku, nevis formālu izpratni.

118.

Iespējams tieši apzināšanās, ka aizsardzības objekti saskaņā ar dažādiem rūpnieciskā īpašuma tiesību veidiem var būtiski pārklāties, ietekmē 1925. gadā tika izdarīti grozījumi Parīzes konvencijā, ar kuriem tika ieviests 4. panta E sadaļas 1. punkts, tieši atļaujot kombināciju, kas sastāv no agrāka funkcionāla modeļa un vēlāka dizainparauga.

119.

Ja šāda būtiska pārklāšanās var pastāvēt starp funkcionālo modeli un dizainparaugu, tā var pastāvēt arī starp patentu un dizainparaugu. Saskaņā ar Savienības iestāžu dokumentiem, funkcionālais modelis ir reģistrētas tiesības, kas piešķir ekskluzīvu aizsardzību tehniskajam izgudrojumam, tāpat kā patents; tas atgādina patentu tādā ziņā, ka izgudrojumam ir jābūt jaunam, lai gan bieži nepieciešamais izgudrojuma līmenis nav tik augsts kā patentu gadījumā. Atšķirībā no patentiem, funkcionālie modeļi tiek piešķirti bez iepriekšējas izpētes, lai noteiktu novitāti un izgudrojuma pakāpi. Tas nozīmē, ka aizsardzība var tikt iegūta ātrāk un lētāk, bet piešķirtā aizsardzība ir mazāk droša ( 70 ). Šī iemesla dēļ funkcionālie modeļi ir saukti, piemēram, par “otrās šķiras patentiem” ( 71 ), “sīkiem izgudrojumiem” ( 72 ) vai “īstermiņa” valsts patentiem ( 73 ).

120.

Var jautāt, kāpēc iespēja atsaukties uz agrāku patenta pieteikumu vēlākam dizainparauga pieteikumam nebija tieši iekļauta Parīzes konvencijas tekstā laikā, kad ar mērķi nodrošinātu iespēju atsaukties uz funkcionālu modeli tika ieviests 4. panta E sadaļas 1. punkts. Manuprāt, tas nebija nepieciešams tieši tāpēc, ka kombinācija, kas sastāv no agrāka patenta un vēlāka dizainparauga, jau bija iespējams, ņemot vērā noteikumu par objekta identiskumu, kas saprotams materiāltiesiskā izpratnē. Iemesls funkcionāla modeļa un dizainparauga kombinācijas tiešai pieminēšanai ir izskaidrojams ar funkcionālo modeļu relatīvo novitāti Parīzes konvencijā.

121.

Šajā saistībā jānorāda, ka Parīzes konvencija tika noslēgta jau 1883. gadā. Tajā laikā funkcionālais modelis kā izgudrojuma aizsardzības veids netika aplūkots. Parīzes konvencijā tas tika atzīts tikai 1911. gadā, pamatojoties uz pārskatīšanu Vašingtonas konferencē. Pēc tam 1925. gadā, ar pārskatīšanu Hāgas konferencē, šajā konvencijā tika iekļauta 4. panta E sadaļa ( 74 ). Tāpēc bija nepieciešams precizēt, kā funkcionālie modeļi iederas Parīzes konvencijas prioritāro tiesību sistēmā. Turpretim patentiem tas nebija nepieciešams, jo Parīzes konvencija tos jau no paša sākuma atzina par rūpnieciskā īpašuma tiesību veidu. Tāpēc kombinācija, kas sastāv no agrāka patenta un vēlāka dizainparauga, nebija īpaši jāpiemin gadījumos, kad aizsardzības objekts būtiski pārklājās, jo tas jau izrietēja no noteikuma par objekta identiskumu, kas saprotams materiāltiesiskā izpratnē.

122.

Rezumējot, ņemot vērā līdzības starp patentiem un funkcionālajiem modeļiem, nevar izslēgt, ka arī starp agrāku patenta pieteikumu un vēlāku dizainparauga pieteikumu var notikt būtiska pārklāšanās. Ja tiek pieņemts, ka objekta identiskuma noteikumam ir materiāltiesisks raksturs, nav iemesla, kādēļ patents nevarētu tikt izmantots kā prioritātes tiesību avots vēlākam dizainparaugam tādā pašā veidā, kā tas tiek akceptēts funkcionālajam modelim. Manuprāt, šo iespēju neizslēdz neviena Parīzes konvencijas tiesību norma.

123.

Tāpēc uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot Parīzes konvenciju tādējādi, ka tā ļauj izmantot agrāku patenta pieteikumu kā prioritātes tiesību avotu vēlākam dizainparauga pieteikumam, ja vien abu pieteikumu objekti būtībā ir vienādi.

124.

EUIPO apgalvo, ka Parīzes konvencijas loģikā nav vispārēja noteikuma ( 75 ), saskaņā ar kuru prioritātes termiņa ilgumu nosaka agrāko tiesību raksturs. Tādējādi tas apgalvo, ka Vispārējā tiesa, konstatējot šādu noteikumu, esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

125.

Šajā punktā es piekrītu EUIPO.

126.

Parīzes konvencijas 4. panta C sadaļas 1. punktā ir noteikts divpadsmit mēnešu prioritātes termiņš patentiem un funkcionālajiem modeļiem un sešu mēnešu prioritātes termiņš rūpnieciskajiem dizainparaugiem un preču zīmēm. Šajā tiesību normā nav paskaidrots, vai šis termiņš ir atkarīgs no agrākām vai vēlākām tiesībām. Ja kombinācijas elementi ir vienādi, šis jautājums ir diskutējams, kā to pamatoti apgalvo EUIPO. Tomēr tas kļūst nozīmīgi, ja kombinācijas ir neviendabīgas, kā kombinācijā ar agrāku funkcionālo modeli un vēlāku dizainparaugu, vai kombinācijā ar agrāku patentu un vēlāku dizainparaugu.

127.

Pirmajai no šīm divām situācijām Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punktā ir paredzēts tiešs risinājums, kas pamatojas uz tā termiņa ilgumu, ko piešķir vēlākas tiesības, proti, sešu mēnešu termiņš, kas saskaņā ar 4. panta C sadaļas 1. punktu ir attiecināts uz rūpnieciskajiem dizainparaugiem. Parīzes konvencija nekas nav teikts par otro kombināciju, kas sastāv no agrāka patenta un vēlāka dizainparauga.

128.

Pat ja tekstā šajā ziņā nekas nav teikts, Vispārējā tiesa no apgalvotā vispārējā noteikuma, saskaņā ar kuru agrāko tiesību raksturs ir izšķirošs, nosakot prioritātes termiņa ilgumu, secināja, ka atbilstošais termiņš šai otrajai kombinācijai bija divpadsmit mēneši. Tas izrietēja no Parīzes konvencijas 4. panta C sadaļas 1. punkta, kurā patentiem ir paredzēti divpadsmit mēneši.

129.

Vispārējā tiesa Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punktu interpretēja kā izņēmumu no šī vispārējā noteikuma. Savukārt EUIPO apgalvo, ka Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punkts ir izņēmums, bet Vispārējā tiesa ir kļūdaini identificējusi vispārējo noteikumu, kura izņēmums ir šī tiesību norma ( 76 ).

130.

Visupirms Parīzes konvencijas tekstā nav paskaidrots, vai prioritātes termiņš ir atkarīgs no agrāko vai vēlāko tiesību rakstura. Šādā gadījumā ir jāapsver papildu interpretācijas metodes, kuras ietver travaux préparatoires [sagatavošanas darbu] ņemšanu vērā.

131.

Šajā ziņā pārsūdzētais spriedums ir atklājošs. Vispārējā tiesa norādīja, ka Parīzes konvencijas travaux préparatoires atklāj, ka iemesls patentu prioritātes termiņa pagarināšanai no sešiem līdz divpadsmit mēnešiem bija apstāklis, ka dažās valstīs, īpaši Vācijā, bija grūti veikt patenta pieteikuma sākotnējo pārbaudi sešu mēnešu laikā ( 77 ).

132.

Es saprotu šo aprakstu šādi. Lai varētu novērtēt prioritātes termiņa ilgumu, ir svarīgi divi datumi: pirmo tiesību pieteikuma iesniegšanas datums, no kura sākas šī termiņa skaitīšana, un vēlāko tiesību pieteikuma iesniegšanas datums, kurā šis termiņš beidzas. Ja Vācijā pieteikuma iesniegšana vēlākam patentam ilgst vairāk nekā sešus mēnešus, nav iespējams laikus gūt labumu no agrāka pieteikuma iesniegšanas, ja termiņš ir seši mēneši no pirmā pieteikuma iesniegšanas. Tas nozīmē, piemēram, ka, ja persona iesniegtu patenta pieteikumu Francijā, šī persona nevarētu iesniegt pieteikumu vēlākam patentam Vācijā sešu mēnešu laikā. Tas bija iemesls šī termiņa pagarināšanai līdz divpadsmit mēnešiem. Tādā veidā tika panākts līdzsvars starp interesēm, kuras ir rūpnieciskā īpašuma tiesību pieteikuma iesniedzējam, kuram būtu jāļauj organizēt šādu tiesību starptautisku paplašināšanu atbilstošā laika posmā, un interesēm, kuras ir trešajām personām, kurām nevajadzētu saskarties ar pārāk ilgiem prioritātes termiņiem, kuru laikā tiesības uz tiem pašiem objektiem, kuras viņi varētu vēlēties iegūt, nevar tikt likumīgi iegūtas ( 78 ). Īsāk sakot, patentu prioritātes termiņa pagarināšanas iemesls bija patentu kā vēlāko tiesību pieteikuma iesniegšanas procedūru ilgums dažās valstīs.

133.

Tādējādi, manā skatījumā, Vispārējā tiesa kļūdījās, uzskatot, ka Parīzes konvencijā ir vispārējs noteikums, saskaņā ar kuru prioritātes termiņa ilgums ir atkarīgs no pirmā pieteikuma iesniegšanas. Man šķiet saprātīgāk, ka šis termiņš ir atkarīgs no vēlāka pieteikuma iesniegšanas.

134.

Tāpēc uzskatu, ka Parīzes konvencijas 4. panta C sadaļas 1. punktā paredzēto prioritātes termiņu ilgums ir atkarīgs no vēlāka, nevis pirmā pieteikuma rakstura.

135.

Piemērojot šo loģiku šajā lietā, ja prioritātes tiesības uz vēlāku dizainparauga pieteikumu tiek pieprasītas, pamatojoties uz agrāku patenta pieteikumu, prioritātes termiņa ilgums, piemērojot Parīzes konvencijas 4. panta C sadaļas 1. punktu, būtu seši mēneši.

136.

Vispārējās tiesas spriedums “TELEYE” ( 79 ), uz kuru minētā tiesa atsaucās pārsūdzētajā spriedumā ( 80 ), neizslēdz minēto secinājumu. “TELEYE” spriedumā Vispārējā tiesa preču zīmju tiesību kontekstā nosprieda, ka šo agrāko tiesību reģistrācijas pieteikums rada prioritātes tiesības. Šķiet, ka šāds secinājums pilnībā atbilst Parīzes konvencijai, saskaņā ar kuru agrāka pieteikuma esamība un datums ir būtiski prioritātes termiņa sākumam. Tomēr, pretēji iemeslam, kura dēļ Vispārējā tiesa atsaucās uz minēto spriedumu, tajā nekas nav minēts par aplūkotā termiņa ilgumu.

137.

Lai gan es piekrītu EUIPO, ka šajā gadījumā prioritātes termiņa ilgums ir seši mēneši, es nevaru atbalstīt tās argumentu, kas pamatojas uz savstarpīguma neesamību ar trešām valstīm un it īpaši ar Amerikas Savienotajām Valstīm. EUIPO būtībā apgalvo, ka Amerikas Savienotajās Valstīs dizainparaugus aizsargā patentu tiesības (“dizainparaugu patenti”) un ka pārsūdzētā sprieduma rezultātā pieteikuma iesniedzēji var automātiski izmantot divpadsmit mēnešu prioritātes termiņu, savukārt pieteikuma iesniedzējiem Savienībā ir tikai sešu mēnešu prioritātes termiņš. Tomēr EUIPO pamatnostādnēs ASV dizainparaugu patenti jau tiek uzskatīti par dizainparaugu pieteikumiem, kuri var būt tiesību uz prioritāti avots Kopienas dizainparaugiem sešu mēnešu termiņš no dizainparauga patenta pieteikuma iesniegšanas. Es nesaskatu nekādus savstarpīguma traucējumus – kuri kaitētu personām, kuras ir iesniegušas savu agrāku dizainparauga pieteikumu Savienībā – kuri rastos, ja agrākais patenta pieteikums nodrošinātu divpadsmit mēnešu aizsardzību vēlākam Kopienas dizainparauga pieteikumam. ASV dizainparaugu patenti joprojām tiktu klasificēti kā dizainparauga pieteikumi, nevis patentu pieteikumi.

138.

Visbeidzot, man būtu jāpievēršas argumentiem, kuri pamatojas uz Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punktu. Vispārējā tiesa atsaucās uz šo tiesību normu, lai pamatotu savu secinājumu, ka pastāv vispārējs noteikums, ka prioritātes termiņš ir saistīts ar agrāko tiesību raksturu. Tā interpretēja minēto tiesību normu kā izņēmumu no apgalvotā vispārēja noteikuma, tā, ka tikai tajā konkrētajā situācijā vēlākām tiesībām tiek pievienots prioritātes termiņš. Tomēr, manuprāt, minētā tiesību norma ir nevis izņēmums, bet drīzāk vispārējā noteikuma, ka prioritātes termiņa ilgums ir atkarīgs no vēlāko tiesību rakstura, piemērošana.

139.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ Tiesai būtu jāatzīst, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka saskaņā ar Parīzes konvenciju gadījumā, ja dizainparauga pieteikums ir pamatots ar agrāku patenta pieteikumu, ir piemērojams divpadsmit mēnešu, nevis sešu mēnešu prioritātes termiņš.

140.

Noslēgumā, ierosinu Tiesai interpretēt Parīzes konvenciju tādējādi, ka tā atļauj pamatot vēlāku dizainparauga (tostarp Kopienas dizainparauga) pieteikumu ar agrāku patenta pieteikumu, ar nosacījumu, ka pastāv būtisks objekta identiskums. Prioritātes termiņa ilgums šādā gadījumā ir seši mēneši, kā Parīzes konvencijā noteikts rūpnieciskiem dizainparaugiem.

141.

Manuprāt, vienīgais apelācijas sūdzības pamats ir daļēji pamatots. Līdz ar to pārsūdzētais spriedums būtu jāatceļ.

142.

Piemērojot statūtu 61. panta pirmo daļu, Tiesai būtu jānoraida otrais pamats, kuru KaiKai izvirzīja Vispārējā tiesā.

143.

Tomēr neuzskatu, ka tiesvedības stadija ļauj Tiesai lemt par pirmo pamatu, kuru pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nav analizējusi un saistībā ar kuru faktiskie prasījumi saistībā ar strīda būtību Tiesā netika apspriesti. Tādējādi lieta būtu jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā varētu lemt par šo pamatu, un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana būtu jāatliek.

144.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai: