1.

Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai tiek lūgts precizēt robežas, kādās par konfidenciālu ir atzīstama informācija, ko pretendenti sniedz kopā ar saviem piedāvājumiem publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās.

2.

Spriedumā Klaipėdos ( 2 ), kas taisīts jau pēc šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu reģistrēšanas, Tiesa jau iztirzāja jautājumus, ko rada minētās informācijas konfidencialitāti reglamentējošās Direktīvas 2014/24/ES ( 3 ) normas, it īpaši tās 21. pants.

3.

Minētā sprieduma apsvērumi ļauj rast atbildi uz vairākiem jautājumiem, ko uzdevusi iesniedzējtiesas statusā esošā Krajowa Izba Odwoławcza (Valsts pārsūdzības padome publiskā iepirkuma jomā, Polija) ( 4 ).

4.

Direktīvas 21. pantā (“Konfidencialitāte”) ir noteikts:

“1.   Ja vien šajā direktīvā vai valsts tiesību aktos, kuri piemērojami līgumslēdzējai iestādei, jo īpaši tiesību aktos par piekļuvi informācijai, nav norādīts citādi un neskarot 50. un 55. pantā noteiktos pienākumus izsludināt piešķirtās līguma slēgšanas tiesības un informēt kandidātus un pretendentus, līgumslēdzēja iestāde neizpauž ekonomikas dalībnieku sniegto informāciju, ko ekonomikas dalībnieki ir noteikuši kā konfidenciālu un kas ietver, cita starpā, tehniskus vai komercdarbības noslēpumus un piedāvājumu konfidenciālos aspektus.

2.   Līgumslēdzējas iestādes var ekonomikas dalībniekiem piemērot prasības, kuru mērķis ir aizsargāt tās informācijas konfidencialitāti, ko līgumslēdzējas iestādes dara pieejamu iepirkuma procedūras gaitā.”

5.

Tās 50. pantā (“Paziņojumi par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu”) ir noteikts:

“[..]

4.   Daļu informācijas par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu vai pamatnolīguma noslēgšanu var nepublicēt, ja šādas informācijas atklāšana kavētu tiesību aktu izpildi vai citādi būtu pretrunā sabiedrības interesēm, kaitētu atsevišķa publiska vai privāta ekonomikas dalībnieka likumīgām komerciālām interesēm vai varētu kaitēt godīgai konkurencei starp ekonomikas dalībniekiem.”

6.

Atbilstoši 55. pantam (“Kandidātu un pretendentu informēšana”):

“[..]

3.   Līgumslēdzējas iestādes var nolemt neatklāt konkrētu 1. un 2. punktā minēto informāciju par līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, pamatnolīgumu noslēgšanu vai iekļaušanu dinamiskajā iepirkumu sistēmā, ja šādas informācijas atklāšana kavētu tiesību aktu izpildi vai citādā ziņā būtu pretrunā sabiedrības interesēm, kaitētu atsevišķa publiska vai privāta ekonomikas dalībnieka likumīgām komerciālām interesēm vai varētu kaitēt godīgai konkurencei starp ekonomikas dalībniekiem.”

7.

Saskaņā ar tās 18. apsvērumu:

“Turklāt, piemērojot šo direktīvu, par likumīgu būtu jāuzskata komercnoslēpumu iegūšana, izmantošana vai izpaušana, ko pieprasa vai atļauj tiesību akti. [..]. Šai direktīvai jo īpaši nebūtu jāatbrīvo publiskā sektora iestādes no konfidencialitātes pienākumiem, kas tām jāievēro attiecībā uz komercnoslēpumu turētāju sniegto informāciju, neatkarīgi no tā, vai minētie pienākumi paredzēti Savienības vai valsts tiesību aktos. Šādi konfidencialitātes pienākumi inter alia ietver pienākumus attiecībā uz informāciju, kas līgumslēdzējām iestādēm sniegta saistībā ar iepirkuma procedūrām, kā noteikts, piemēram, [..] Direktīvā 2014/24/ES [..].”

8.

Direktīvas 1. pantā (“Priekšmets un darbības joma”) ir noteikts:

“[..]

2.   Šī direktīva neskar:

[..]

[..].”

9.

Tās 2. pantā (“Definīcijas”) ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..].”

10.

Tās 3. pantā (“Komercnoslēpumu likumīga iegūšana, izmantošana un izpaušana”) ir noteikts:

“[..]

2.   Komercnoslēpumu iegūšanu, izmantošanu un izpaušanu uzskata par likumīgu tiktāl, ciktāl šādu iegūšanu, izmantošanu vai izpaušanu paredz vai atļauj Savienības vai valsts tiesību akti.”

11.

Likuma 7. pantā ir paredzēts:

“1.   Publiskā iepirkuma procedūru līgumslēdzēja iestāde sagatavo un rīko tā, lai tiktu nodrošināta godīga konkurence un vienlīdzīga attieksme pret visiem ekonomikas dalībniekiem, kā arī ievēroti samērīguma un pārredzamības principi.

[..]”

12.

Tā 8. pantā ir noteikts:

“1.   Publiskā iepirkuma procedūra ir atklāta.

2.   Ar publiskā iepirkuma procedūru saistītās informācijas pieejamību līgumslēdzēja iestāde var ierobežot tikai likumā noteiktajos gadījumos.

2.a   Iepirkuma nolikumā līgumslēdzēja iestāde var noteikt prasības, kurām jābūt izpildītām, lai nodrošinātu procedūras gaitā ekonomikas dalībniekam sniegtās informācijas konfidencialitāti.

3.   Informācija, kas ir komercnoslēpums tiesību aktu par negodīgas konkurences novēršanu izpratnē, netiek atklāta, ja ne vēlāk kā līdz piedāvājumu vai dalības pieteikumu iesniegšanas termiņa beigām ekonomikas dalībnieks ir noteicis, ka to nevar publiskot, un viņš ir pierādījis, ka norādītā informācija ir komercnoslēpums. Ekonomikas dalībnieks nevar aizsargāt informāciju, kas norādīta 86. panta 4. punktā. Šo noteikumu piemēro mutatis mutandis metu konkursam.

[..]”

13.

Likuma 11. panta 2. punktā ir noteikts:

“Komercnoslēpums ir uzņēmuma tehniska, tehnoloģiska, zinātniska, organizatoriska informācija vai cita informācija ar ekonomisku vērtību, kura kā veselums vai precīzs tās komponentu izvietojums un salikums nav vispārzināma vai pieejama gatavā veidā tādu aprindu personām, kuras parasti izmanto minēto informācijas veidu, vai nav viegli pieejama šādām personām, ja vien persona, kas tiesīga izmantot šo informāciju vai rīkoties ar to, ir darījusi visu saprātīgi iespējamo, lai saglabātu šīs informācijas konfidencialitāti.”

14.

2019. gadā ( 8 )Państwowe Gospodarstwo Wodne Wody Polskie (Valsts ūdenssaimniecības iestāde, Polija) izsludināja atklāto procedūru nolūkā piešķirt tiesības slēgt līgumu par “upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānu II atjaunināšanas (II aPGW) projektu izstrādi kopā ar metodoloģiju”.

15.

Iepirkuma nolikumā bija norādīts, ka piedāvājumi tiks vērtēti pēc trim kritērijiem: cena (40 %), projektu izstrādes plāns (42 %) un līguma izpildes veida apraksts (18 %).

16.

Piedāvājumus iesniedza četri ekonomikas dalībnieki, to skaitā uzņēmumu konsorcijs ANTEA POLSKA S.A (turpmāk tekstā – “Antea Polska”) vadībā ( 9 ). Līguma slēgšanas tiesības ieguva CDM Smith Sp.z o.o. (turpmāk tekstā – “CDM”).

17.

Antea Polska, kas novērtējumā ierindojās otrajā vietā, iesniedza pārskatīšanas pieteikumu Krajowa Izba Odwoławcza (Valsts pārsūdzības padome publiskā iepirkuma jomā). Viens no tā prasījumiem bija saņemt piekļuvi noteiktiem dokumentiem un informācijai, ko CDM un citi pretendenti kvalificējuši par komercnoslēpumu.

18.

Pēc Antea Polska domām, šīs informācijas klasificēšana par noslēpumu esot pretrunā vienlīdzīgas attieksmes un pārredzamības principiem, saskaņā ar kuriem konfidencialitāte ir jāinterpretē šauri. Turklāt informāciju pārmērīgi atzīstot par konfidenciālu apstākļos, kad novērtējums nav pienācīgi pamatots, konsorcijam esot liegtas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, jo tas nezina savu konkurentu piedāvājumu detaļas.

19.

Pret šo nostāju līgumslēdzēja iestāde citu starpā izvirzīja šādus argumentus:

20.

Šajos apstākļos Krajowa Izba Odwoławcza (Valsts pārsūdzības padome publiskā iepirkuma jomā), kurai jāatrisina pārsūdzība pret līgumslēdzējas iestādes lēmumu, ir uzdevusi septiņus prejudiciālos jautājumus. Saskaņā ar Tiesas norādi skatīšu tikai pirmos četrus, kuri ir noformulēti šādi:

21.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2021. gada 29. janvārī.

22.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Antea Polska, Państwowe Gospodarstwo Wodne Wody Polskie (Valsts ūdenssaimniecības iestāde, Polija), Austrijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

23.

Tiesas sēdē, kas notika 2022. gada 16. martā, piedalījās Antea Polska, Państwowe Gospodarstwo Wodne Wody Polskie (Valsts ūdenssaimniecības iestāde), CDM, Polijas valdība un Komisija.

24.

Spriedumā Klaipėdos (96.–102. punkts) Tiesa atzina, ka tiesību normas, kas piemērojamas lietām par konfidencialitātes aizsardzību publiskā iepirkuma procedūrās, ir ietvertas nevis Direktīvā 2016/943, bet gan lex specialis statusā esošajā Direktīvā 2014/24.

25.

Šajā spriedumā citu starpā bija ņemti vērā šādi iemesli:

26.

Ņemot vērā šo premisu, nekas neliedz ņemt vērā Direktīvas 2016/943 jēdzienus ( 11 ), kad – kā tas ir šajā gadījumā – valsts tiesību akti uz to atsaucas, lai reglamentētu konfidencialitātes režīmu publiskā iepirkuma procedūrās. Pie šā aspekta vēl atgriezīšos.

27.

Iesniedzējtiesa vēlas visupirms jau noskaidrot, vai Direktīvas 2014/24 21. panta interpretācija ( 12 ) ļauj pretendentam kā komercnoslēpumu par konfidenciālu kvalificēt jebkuru informāciju, kuru tas nevēlas izpaust saviem konkurentiem.

28.

Jāsaprot, ka ar šo jautājumu iesniedzējtiesa cenšas kliedēt šaubas ne tik daudz par pretendenta vienpusējo rīcību, cik par sekām, kas no tās izriet līgumslēdzējai iestādei.

29.

Manuprāt, atbilde ir izsecināma no sprieduma Klaipėdos, kurā Tiesa nosprieda:

30.

Tādējādi gan līgumslēdzējai iestādei, gan struktūrām, kuras pārskata tās lēmumus, ir uzticēts uzdevums izvērtēt pretendenta apgalvoto konfidencialitāti, nevis vienkārši pieņemt to kā jau atzītu. Tām ir pietiekamas pilnvaras, lai apkarotu to, kas – izskatoties lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu vārdiem – ir negodīga (“patoloģiskas ļaunprātīgas izmantošanas”) prakse, ko piekopj tie pretendenti, kas mēdz pārmērīgi izmantot iespēju par konfidenciāliem kvalificēt tos savu piedāvājumu aspektus, kuri patiesībā tādi nemaz nav.

31.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka – lai arī Polijas likumdevējs vēlas ierobežot konfidencialitātes tvērumu – vairāki pretendenti sistemātiski apgalvo, ka liela daļa to piedāvājumos ietvertās informācijas ir komercnoslēpums, un līgumslēdzējas iestādes sliecas ticēt šiem apgalvojumiem ( 17 ).

32.

Ja tas tā ir un Direktīvu 2014/24 transponējošās valsts tiesību normas piemērošanā ir vērojama anomālija, dalībvalsts tiesām tā ir jānovērš, lai panāktu atbilstību Savienības tiesībām.

33.

Lai arī iesniedzējtiesa nepievērš īpašu uzmanību turpmāk izklāstītajiem aspektiem, pušu apsvērumos un tiesas sēdē tika apspriests valsts tiesību normā (Publisko iepirkumu likuma 8. panta 3. punktā) noteiktais ierobežojums, kas liedz izpaust tikai tādu informāciju, kas veido komercnoslēpumu tiesiskā regulējuma par negodīgas konkurences novēršanu izpratnē ( 18 ).

34.

Strīds ir par to, vai šī valsts tiesību norma atbilst Direktīvas 2014/24 21. pantam, kurā konfidencialitātes aizsardzība tvēruma ziņā ir plašāka par tehnisko un komercnoslēpumu ( 19 ) aizsardzību vien (aptverot, piemēram, arī “piedāvājumu konfidenciālos aspektus”).

35.

Kā jau savulaik esmu izklāstījis ( 20 ), saskaņā ar Direktīvas 2014/24 21. pantu aizsardzība neaprobežojas ar tehniskajiem un komercnoslēpumiem, bet attiecas citu starpā arī uz piedāvājumu konfidenciālajiem aspektiem. Tādējādi šajā jēdzienā var ietilpt arī informācija, kas nav kvalificējama kā tehnoloģiskais noslēpums vai komercnoslēpums šo jēdzienu šaurā izpratnē. Manuprāt, šī pati doma ir jaušama vairākos sprieduma Klaipèdos fragmentos ( 21 ).

36.

Tā kā Direktīvu 2016/943 transponējošā Likuma par negodīgas konkurences novēršanu 11. panta grozījums ( 22 ) ietver šajā direktīvā minētā jēdziena “komercnoslēpums” definīciju, ar šīm secīgajām atsaucēm publiskā iepirkuma jomu reglamentējošajā Polijas tiesiskajā regulējumā var tikt atvedināts Direktīvas 2016/943 jēdziens “komercnoslēpums” ( 23 ).

37.

Tādējādi netieši rodas jautājums par to, vai ar Direktīvas 2014/[24] 21. pantu ir saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums, kas piešķir konfidencialitātei šaurāku tvērumu, nekā noteikts minētajā tiesību normā.

38.

Pirmšķietami nebūtu nekādu šķēršļu tam, lai valsts tiesiskajā regulējumā būtu veikta šāda sašaurināšana, jo Direktīvas 2014/24 21. pantā ir noteikts – “ja vien šajā direktīvā vai valsts tiesību aktos, kuri piemērojami līgumslēdzējai iestādei, [..] nav norādīts citādi”.

39.

Šī atruna dod dalībvalstīm novērtējuma brīvību, analogi kā pārējās Direktīvas 2014/24 normas, kurās ir atsauces uz valsts tiesību aktiem. Tā tas ir Direktīvas 2014/24 57. panta 7. punkta gadījumā, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir jānosaka šā panta īstenošanas nosacījumi, “ievērojot Savienības tiesību aktus”.

40.

Tiesa tomēr ir interpretējusi, ka “dalībvalstu novērtējuma brīvība nav absolūta un [..], ja reiz dalībvalsts nolemj [valsts tiesiskajā regulējumā] iekļaut kādu no Direktīvā 2014/24 paredzētajiem fakultatīvajiem izslēgšanas iemesliem, tai ir jāievēro to būtiskās raksturiezīmes, kādas ir paustas šajā direktīvā. Precizējot, ka dalībvalstis nosaka “šā panta īstenošanas nosacījumus, ievērojot Savienības tiesību aktus”, ar Direktīvas 2014/24 57. panta 7. punktu dalībvalstīm tiek liegts sagrozīt minētajā pantā noteiktos fakultatīvos izslēgšanas iemeslus vai ignorēt mērķus vai principus, kas iedvesmo katru no šiem iemesliem” ( 24 ).

41.

Manuprāt, šī judikatūra ir pēc analoģijas attiecināma arī uz šo lietu. Tā kā dalībvalstis drīkst – ievērojot Savienības tiesības – grozīt konfidencialitātes tvērumu, principā nebūtu šķēršļu tam, ka aizsargātās informācijas loks aprobežotos ar “komercnoslēpumiem”, kas ir šaurāk nekā vispārīgi noteikts Direktīvas 2014/24 21. pantā.

42.

“Komercnoslēpuma” jēdziena interpretēšanai varētu būt lietderīgi aplūkot Direktīvu 2016/943, kurā ir precizētas Direktīvas 2014/24 21. pantā izmantotā jēdziena aprises. Tā tas būs konkrēti gadījumos, kad valsts tiesību aktos ar atsauču – uz kurām esmu norādījis iepriekš – palīdzību konfidencialitātes novērtējums publiskā iepirkuma jomā tiek piesaistīts komercnoslēpumiem, kā tie definēti Direktīvu 2016/943 transponējošajos tiesību aktos.

43.

Direktīva 2016/943, ņemot vērā, ka tās mērķis ir vispārīgi reglamentēt komercnoslēpumus, ļaus līgumslēdzējai iestādei un struktūrām, kuras pārskata tās lēmumus, rast līdzsvaru starp principiem, kuri attiecas konkrēti uz konfidencialitāti, un tiem, kuros balstās Direktīvas 2014/24 publisko iepirkumu sistēma, kā arī piekļuve efektīvai tiesību aizsardzības sistēmai.

44.

Tomēr ir jāņem vērā ne tikai Direktīvas 2014/24 21. pants, bet arī citas šīs direktīvas normas, un tas ir darāms minētās direktīvas vispārīgo mērķu gaismā. Saskaņā ar tām noteikta konfidenciāla informācija, pat ja tā neietilpst šaurajā komercnoslēpuma jēdzienā, ir jāaizsargā, lai saglabātu neizkropļotu konkurenci starp ekonomikas dalībniekiem vai kāda ekonomikas dalībnieka leģitīmās komerciālās intereses.

45.

Atbilstoši Direktīvas 2014/24 21. pantam līgumslēdzējai iestādei ir jāsniedz kandidātiem un pretendentiem 50. un 55. pantā noteiktā informācija. Šāda informācija principā neietilpst konfidenciālas informācijas lokā, taču var iegūt šādu statusu gadījumā, ja iestājas Direktīvas 2014/24 50. panta 4. punktā un 55. panta 3. punktā minētie apstākļi.

46.

Tādējādi konfidencialitātes pienākumam būs pakļauta informācija (kas var arī nebūt komercnoslēpums), kuras izpaušana “kaitētu atsevišķa [..] ekonomikas dalībnieka likumīgām komerciālām interesēm vai varētu kaitēt godīgai konkurencei starp ekonomikas dalībniekiem”.

47.

Kaut gan Direktīvas 2014/24 55. panta 3. punktā ir konkrēta norāde uz tā paša panta 1. un 2. punktā minēto informāciju, šajā gadījumā būtisks ir mudinājums rūpēties par to, lai netiktu kaitēts (sāncensībā esoša) ekonomikas dalībnieka leģitīmajām komerciālām interesēm un tiktu saglabāta konkurence.

48.

Mudinājums rūpēties par šiem diviem aspektiem Tiesas judikatūrā par publisko iepirkumu ir pārņemts plašākā izpratnē. No šīs judikatūras var secināt, ka:

49.

Direktīvas 2014/24 50. panta 4. punkts un 55. panta 3. punkts atstāj līgumslēdzēju iestāžu ziņā lēmumu neizpaust tajos minēto sensitīvo informāciju. Neviena no šīm abām normām neietver atrunu, kas rodama tās pašas direktīvas 21. panta 1. punktā (proti, “ja vien [..] valsts tiesību aktos [..] nav norādīts citādi”), un tādējādi šo pantu piemērošana nav pakārtota valsts tiesību normās noteiktajam.

50.

Katrā ziņā līgumslēdzēju iestāžu spēja izpaust piedāvājumos ietverto informāciju, pat ja tā nav komercnoslēpums stricto sensu, var tikt ierobežota citas jomas reglamentējošajās normās, kurās tas ir paredzēts ( 27 ).

51.

Īsumā sakot, uz pirmo prejudiciālo jautājumu, manuprāt, ir atbildams, ka Direktīvas 2014/24 21. pants:

52.

Ar šiem jautājumiem, uz kuriem var sniegt vienu atbildi, iesniedzējitiesa vaicā par iespēju pretendentam atsaukties uz konfidencialitāti attiecībā konkrēti uz:

53.

Arī šajā ziņā spriedumā Klaipèdos ir rodamas noderīgas norādes, no kurām iesniedzējtiesa pati varētu secināt, vai šī informācija (vai jebkura cita, kas pievienota pretendenta piedāvājumam) ir vai nav konfidenciāla tās izskatīšanai iesniegtajā strīdā.

54.

Spriedums Klaipèdos, manuprāt, sliecas uz to, lai konfidencialitāte būtu pēc iespējas konkrētāka ( 28 ):

55.

No šīs judikatūras izrietošā Direktīvas 2014/24 21. panta interpretācija ir saskanīga ar citām minētās direktīvas normām, kurās ir norādīts uz to, ka runa ir par konkrētas informācijas konfidencialitāti ( 32 ).

56.

Tiesas sēdē tika apspriests jautājums par iesniedzējtiesas tā dēvēto “minimizēšanas principu” kā kritēriju, kas ierobežo konfidencialitāti līdz nepieciešamajam minimumam. Ar konfidenciālu raksturu var apveltīt tikai to piedāvājumiem pievienoto dokumentu (vai pašu piedāvājumu) informāciju, datus, elementus vai fragmentus, kas konkrēti tiek atzīti par tādiem būtiskiem, lai aizsargātu pretendenta leģitīmās intereses un nepieļautu, ka kāds no viņa konkurentiem izkropļo konkurenci to starpā.

57.

Nekas neliedz piemērot šo principu, kas attiecas tikai uz konkrētām sniegtās informācijas daļām, nevis uz dokumentiem kopumā, ja līgumslēdzēja iestāde to uzskata par lietderīgu. Katrā ziņā nav iespējams a priori noteikt, kad vieni vai citi dokumenti būs kvalificējami par konfidenciāliem, jo šī kvalifikācija ir atkarīga no katra dokumenta raksturiezīmēm konkrētajā strīdā.

58.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu šķiet izrietam, ka līgumslēdzēja iestāde ir rīkojusies vispārīgi attiecībā uz noteiktām dokumentu kategorijām, neveicot nepieciešamo individualizēto kvalificēšanu.

59.

Tomēr to izvērtēt ir tikai un vienīgi iesniedzējtiesas ziņā; un tai tālab ir detalizēti un argumentēti jāvērtē,

60.

Bez vēlmes aizstāt iesniedzējtiesu šā uzdevuma (kas faktiski vairāk attiecas uz tiesību normas piemērošanu, nevis interpretāciju) izpildē, īsumā norādīšu uz piedāvājumu informāciju, par ko ir šie prejudiciālie jautājumi un ko minētā iesniedzējtiesa iedala divās kategorijās.

61.

Pirmajā kategorijā ietilpst dokumenti, kuros ir aprakstīta “izraudzītā ekonomikas dalībnieka individuālā situācija, kas saistīta ar viņa pieredzi, apakšuzņēmējiem un personālu, ko viņš piedāvā līguma izpildei”.

62.

Iesniedzējtiesas ieskatā, iepirkuma nolikumā prasītie dokumenti bija tikai tie, kas aplūkoti Direktīvas 2014/24 59. un 60. punktā un XII pielikumā (papildus tiem, kas prasīti valsts tiesību aktos).

63.

Ja tas tā ir, nebūtu pamata uzskatīt, ka dokumenti, kuru atklātums ir paredzēts Direktīvā 2014/24, varētu tikt kvalificēti par komercnoslēpumu vai kāda cita veida konfidenciālu informāciju.

64.

Attiecībā uz datiem par pretendenta subjektīvo situāciju (finansiālo kapacitāti) iesniedzējtiesa piebilst, ka iepirkuma nolikumā bija norādīts tikai tas, ka tai ir jāpārsniedz noteikts līmenis, bet nebija noteikts pienākums nedz detalizēti aprakstīt šo kapacitāti, nedz precizēt, kādi līdzekļi pretendentam ir viņa bankā.

65.

Tas pats ir sakāms arī par situāciju, kurā atrodas trešās personas vai struktūras, uz kuru resursiem pretendents vēlas paļauties, vai apakšuzņēmēji, kuri iekļauti viņa piedāvājumā. Neskarot vispārējos pienākumus personas datu aizsardzības jomā, informāciju par šo subjektu norādīšanu nevar turēt slepenībā, ja iepirkuma nolikumā ir noteikts tās publiskums, kur nav pietiekami ar apgalvojumu par hipotētisku risku par pretendenta cilvēkresursu “pārvilināšanu”.

66.

Kas attiecas uz otro dokumentu kategoriju, tie ir “līgumslēdzēja pieprasītie materiāli, [..] lai novērtētu piedāvājumus pēc kvalitātes kritērijiem”, kuri konkretizējas kā “projekta izstrādes koncepcija” un “līguma izpildes veida apraksts”.

67.

Principā nevarētu izslēgt, ka kādā no dokumentiem, ko ekonomikas dalībnieks iesniedzis kopā ar savu piedāvājumu, ir ietverta sensitīva informācija, uz ko attiecas intelektuālā īpašuma aizsardzība un kurai trešās personas nedrīkst piekļūt bez atbilstošas atļaujas ( 33 ).

68.

Tiesas sēdē pretējās pusēs esošie lietas dalībnieki šajā ziņā saglabāja atšķirīgus uzskatus, galu galā apgalvojot, ka iesniedzējtiesai atkarībā no strīda apstākļiem būs jāizvērtē, vai ir pārkāptas šāda veida tiesības ( 34 ).

69.

Šie apsvērumi uzskatāmi parāda, cik grūti ir pretendentu piedāvājumos iekļauto informāciju abstrakti a priori kvalificēt par konfidenciālu, neatkarīgi no tā, vai tā būtu vai nebūtu komercnoslēpums. Direktīvas 2014/24 21. pantam nenovēršami ir jāizmanto vispārīgi formulējumi, kas ļauj līgumslēdzējām iestādēm un to uzraudzības struktūrām piemērot tos katrā konkrētajā gadījumā, pamatojot savu lēmumu.

70.

Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu uz Krajowa Izba Odwoławcza (Valsts pārsūdzības padome publiskā iepirkuma jomā, Polija) pirmajiem četriem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka: