—

atzīt viņu prasības pieteikumu par pieņemamu;

—

atcelt apstrīdētos lēmumus, jo tie nav galīgās nostājas lēmumi par paziņoto psiholoģiskās vardarbības faktu patiesumu;

—

piespriest atbildētājam samaksāt katrai prasītājai summu 5000 EUR apmērā ex aequo et bono, atlīdzinot katrai prasītājai radīto morālo kaitējumu saprātīgā termiņa pārkāpuma dēļ, tai pieskaitot nokavējuma procentus līdz pilnīgai summas samaksai;

—

piespriest atbildētājam samaksāt katrai prasītājai summu EUR 100 000 apmērā ex aequo et bono, atlīdzinot morālo kaitējumu, kas radies no tā, ka nav pieņemta galīgā nostāja par paziņoto psiholoģiskās vardarbības faktu patiesumu, tai pieskaitot nokavējuma procentus līdz pilnīgai summas samaksai;

—

piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts pienākums sniegt palīdzību un Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 24. pants tādēļ, ka, neieņemot galīgo nostāju par paziņoto psiholoģiskās vardarbības faktu patiesumu, Parlamenta institūcija, kas pilnvarota noslēgt darba līgumus, neesot izpildījusi tai saistošo pienākumu sniegt palīdzību.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka neesot izpildīts rūpības pienākums un labas pārvaldības princips, kā arī pārkāptas tiesības uz cieņu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1. un 31. panti, jo, neieņemot galīgo nostāju par paziņoto psiholoģiskās vardarbības faktu patiesumu, Parlamenta institūcija, kas pilnvarota noslēgt darba līgumus, esot pārkāpusi labas pārvaldības principu un neesot izpildījusi savu rūpības pienākumu, tādējādi pārkāpjot prasītāju tiesības uz cilvēka cieņu.