151

Prasītāja apgalvo, ka, lai noteiktu atbilstošu sodu, kas būtu jāpiemēro šajā lietā, šai iestādei bija jāņem vērā tās labā sadarbība OLAF izmeklēšanas laikā. Tā piebilst, ka saskaņā ar Itālijas tiesībām tā 2016. gada aprīlī ir pieņēmusi organizācijas, vadības un kontroles modeli kopā ar ētikas kodeksu un ar to saistīto disciplināro sistēmu. 2019. gadā viņa arī esot atbrīvojusi no amata A un B.

152

Komisija norāda, ka saskaņā ar tās līgumiskajiem pienākumiem un Padomes Regulas (Euratom, EK) Nr. 2185/96 (1996. gada 11. novembris) par pārbaudēm un apskatēm uz vietas, ko Komisija veic, lai aizsargātu Eiropas Kopienu finanšu intereses pret krāpšanu un citām nelikumībām (OV 1996, L 292, 2. lpp.), 5. pantu prasītājai bija jāsadarbojas un jānodrošina piekļuve tās telpām, lai atvieglotu OLAF kontroli un pārbaudes Komisijas vārdā. Prasītājas arguments, saskaņā ar kuru tās labajai sadarbībai būtu bijis jāietekmē iestādes veiktais atbilstošā soda vērtējums, pēc tās domām, ir jānoraida. Komisija precizē, ka iestādei bija piekļuve ziņojumiem, kuros tika ņemtas vērā kontroles uz vietas, kuros bija minēts, ka prasītāja un tās pārstāvji bija sadarbojušies ar OLAF.

153

Vispirms ir jāatgādina, ka attiecībā uz faktiem pirms 2016. gada 1. janvāra Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka tās Regulas (EK, Euratom) Nr. 2342/2002 (2002. gada 23. decembris), ar ko paredz īstenošanas kārtību grozītajai Regulai Nr. 1605/2002 (OV 2002, L 357, 1. lpp.), 133.a panta 2. punkta b) apakšpunktā un tās Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 (2012. gada 29. oktobris) par Regulas Nr. 966/2012 piemērošanas noteikumiem (OV 2012, L 362, 1. lpp.), pirms tā tika grozīta ar tās Deleģēto regulu (ES) 2015/2462 (2015. gada 30. oktobris) (OV 2015, L 342, 7. lpp.), 145. panta 1. punktā bija paredzēts, ka maksimālais subjekta izslēgšanas periods ir pieci gadi.

154

Attiecībā uz pārkāpumiem, kas izdarīti pēc 2016. gada 1. janvāra, Komisija norādīja, ka Regulas Nr. 966/2012, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu 2015/1929, 106. panta 14. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka izslēgšanas ilgums nedrīkst pārsniegt trīs gadus smaga pārkāpuma gadījumos profesionālā darbībā, kas norādīti minētās regulas 106. panta 1. punkta c) apakšpunktā, un piecus gadus korupcijas gadījumos, kas norādīti šīs pašas regulas 106. panta 1. punkta d) apakšpunktā.

155

Šajā kontekstā Komisija izslēdza prasītāju, pamatojoties uz tās rīcības sākotnējo juridisko kvalifikāciju, ņemot vērā pierādītos faktus un konstatējumus, kas ietverti iestādes sniegtajā ieteikumā saskaņā ar Regulas Nr. 966/2012, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu 2015/1929, 106. panta 2. punktu. Tā uzskatīja, ka prettiesiskās rīcības smagums, šīs rīcības tīšais raksturs, tās ilgums un attiecīgās ievērojamās summas pamato izslēgšanu uz četriem gadiem.

156

Šajā ziņā Vispārējā tiesa norāda, ka Regulas Nr. 2342/2002, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK, Euratom) Nr. 478/2007 (2007. gada 23. aprīlis) (OV 2007, L 111, 13. lpp.), 133.a panta 1. punktā un Regulas Nr. 966/2012, kurā grozījumi ir izdarīti ar Regulu 2015/1929, 106. panta 3. punktā līgumslēdzējai iestādei, kas izslēdz ekonomikas dalībnieku, ir noteikts pienākums ievērot samērīguma principu. Konkrētāk minētajā 106. panta 3. punktā ir paredzēts, ka līgumslēdzējas iestādes lēmumā tostarp ir jāņem vērā situācijas nopietnība, arī ietekme uz Savienības finanšu interesēm un reputāciju, laiks, kas pagājis kopš attiecīgās rīcības, tās ilgums un atkārtošanās, nodoms vai neuzmanības pakāpe vai visi citi atbildību mīkstinoši apstākļi, piemēram, ekonomikas dalībnieka sadarbība ar attiecīgo kompetento iestādi un ekonomikas dalībnieka sniegtais ieguldījums izmeklēšanā, kā atzīst līgumslēdzēja iestāde.

157

Saskaņā ar Regulas Nr. 966/2012, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu 2015/1929, 108. panta 11. punktu Vispārējai tiesai “ir neierobežota kompetence pārskatīt lēmumu, ar ko līgumslēdzēja iestāde izslēdz ekonomikas dalībnieku un/vai piemēro tam finansiālu sankciju, tostarp saīsināt vai pagarināt izslēgšanas ilgumu un/vai atcelt, samazināt vai palielināt piemēroto finansiālo sankciju”. Papildus vienkāršai likumības kontrolei, kas ļauj tikai noraidīt atcelšanas prasību vai atcelt apstrīdētu tiesību aktu, šī neierobežotā kompetence ļauj Vispārējai tiesai grozīt apstrīdētu tiesību aktu, pat neatceļot to, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus, lai, piemēram, grozītu izslēgšanas ilgumu. Šādos apstākļos Vispārējā tiesa nepieciešamības gadījumā var sniegt novērtējumu, kas atšķiras no tā, kuru Komisija apstrīdētajā lēmumā ir sniegusi attiecībā uz izslēgšanas ilgumu.

158

Šajā lietā argumentācija, ar ko prasītāja apgalvo, ka labajai sadarbībai, ko tā izrādījusi izmeklēšanas laikā, un tās veiktajiem reorganizācijas pasākumiem bija jāietekmē tai piemērojamā atbilstošā soda vērtējums, ir jāinterpretē kā aicinājums Vispārējai tiesai, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, izvērtēt izslēgšanas ilgumu, ņemot vērā norādītos atbildību mīkstinošos apstākļus.

159

Īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa konstatē, ka prasītāja ir izdarījusi iepriekš šī sprieduma 121.–123., 126., 127. un 129.–134. punktā minētos korupcijas un profesionālos pārkāpumus. Šie pārkāpumi jau pēc savas būtības ir sevišķi smagi, jo prasītājas rīcības mērķis bija piekukuļot Ziemeļmaķedonijas Republikas valsts pārvaldes ierēdņus, lai iegūtu konkurences priekšrocību pār citiem pretendentiem. Jākonstatē, ka prasītāja ir apzināti centusies korumpēt Ziemeļmaķedonijas Republikas valsts pārvaldes ierēdņus. Šī rīcība ilga nedaudz vairāk par četriem gadiem, kuru laikā bija iesaistītas vairākas personas gan prasītājas iekšienē, gan ārpus tās.

160

Tāpat ir jāņem vērā šo pārkāpumu ietekmes smagums uz Savienības finanšu interesēm, jo tie attiecas uz summu, kas pārsniedz 1,7 miljonus EUR.

161

Turpinājumā, runājot par prasītājas norādītajiem apstākļiem, ir taisnība, ka ziņojumos, kuros ir ņemtas vērā kontroles uz vietas, ir minēta prasītājas “ļoti laba” un “pilnīga” sadarbība šīs kontroles laikā. Tomēr tāpat ir taisnība, kā to apgalvo Komisija, ka prasītājai bija juridisks pienākums sadarboties ar OLAF. Katrā ziņā ir jākonstatē, ka šajā lietā prasītājas rīcībai izmeklēšanas laikā, ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu smagumu, var būt tikai niecīga ietekme uz soda bardzības pakāpi.

162

Attiecībā uz prasītājas 2016. gadā pieņemto organizatorisko modeli Vispārējā tiesa pārņem Komisijas šajā ziņā veikto vērtējumu apstrīdētajā lēmumā. Proti, pirmkārt, šis modelis tika pieņemts 2016. gada aprīlī, tomēr neizbeidzot prasītājas pārkāpjošo rīcību, kura turpinājās līdz 2017. gada janvārim. Otrkārt, lai gan šis jaunais modelis, iespējams, nākotnē varētu ietekmēt prasītājas rīcību, attiecīgajā laikposmā tam nebija nekādas nozīmes. Tāpat A un B atbrīvošanai no amata 2019. gadā būs ietekme tikai uz prasītājas rīcību nākotnē. Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskata, ka tā nav jāņem vērā.

163

Visbeidzot, var uzsvērt, ka likumdevēja paredzētais maksimālais izslēgšanas ilgums pirms 2016. gada 1. janvāra smagu profesionālo pārkāpumu gadījumā bija pieci gadi un pēc 2016. gada 1. janvāra – smagu profesionālo pārkāpumu gadījumā trīs gadi un ar korupciju saistītu pārkāpumu gadījumā pieci gadi. Šajā lietā Vispārējā tiesa šī sprieduma 121.–123., 126., 127. un 129.–134. punktā ir konstatējusi, ka prasītājas rīcība bija gan smags profesionālais pārkāpums, gan ar korupciju saistīts pārkāpums.

164

Ņemot vērā visus iepriekš minētos konstatējumus un apstākļus, ir jāuzskata, ka izslēgšana uz četriem gadiem šajā lietā ir atbilstoša un samērīga.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta)

nospriež: