1

Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāji Clariant AG un Clariant International AG lūdz galvenokārt daļēji atcelt Komisijas Lēmumu C(2020) 4817 final (2020. gada 14. jūlijs) par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu (AT.40410 – Etilēns) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) un pakārtoti – samazināt naudas soda apmēru, kas tiem “solidāri” uzlikts ar šo lēmumu. Eiropas Komisija ar pretprasību lūdz palielināt minētā naudas soda apmēru.

2

2016. gada 29. jūnijā viens no četriem uzņēmumiem, kas piedalījās slepenajā saziņā par etilēna iepirkumiem, lūdza atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar Komisijas Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas un sodanaudas samazināšanu karteļu gadījumos [naudas soda un tā apmēra samazināšanu aizliegtu vienošanos lietās] (OV 2006, C 298, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par sadarbību”).

3

Laikposmā no 2017. gada 23. maija līdz 3. jūlijam trīs citi uzņēmumi, kas piedalījās šajā slepenajā saziņā, arī lūdza atbrīvojumu no naudas soda vai – pakārtoti – iespēju samazināt naudas soda apmēru saskaņā ar paziņojumu par sadarbību.

4

2018. gada 10. jūlijā Komisija sāka Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 11. panta 6. punktā paredzēto procedūru pārrunu sākšanai pret četriem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas procedūra (turpmāk tekstā kopā – “aizliegtās vienošanās dalībnieki”), lai noslēgtu izlīgumu saskaņā ar Komisijas Paziņojumu par izlīguma procedūras kārtību karteļu [aizliegtu vienošanos] lietās, lai pieņemtu lēmumus saskaņā ar [Regulas Nr. 1/2003] 7. un 23. pantu (OV 2008, C 167, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par izlīgumu”).

5

Ar 2018. gada 23. jūlija vēstuli prasītāji apstiprināja Komisijai vēlmi sākt pārrunas, lai panāktu izlīgumu.

6

Šajās pārrunās Komisija informēja prasītājus par iebildumiem, ko tā plānoja tiem izteikt, un darīja zināmus galvenos lietas materiālos iekļautos pierādījumus, uz kuriem tā bija balstījusies, lai pamatotu šos iebildumus. Komisija tiem arī paziņoja naudas soda, ko tā plānoja tiem uzlikt, diapazonu.

7

2019. gada 20. novembrī prasītāji atbilstoši Komisijas Regulas (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101. un 102.] pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 10.a panta 2. punkta trešajai daļai iesniedza izlīguma iesniegumu, ar kuru tie atzina “solidāru” atbildību par savu dalību pārkāpumā. Tie arī norādīja maksimālo naudas soda apmēru, ko tie pieņemtu izlīguma procedūrā, proti, 159663000 EUR.

8

2020. gada 7. februārī Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem. 2020. gada 24. februārī prasītāji apstiprināja, ka tajā ir pienācīgi atspoguļots to izlīguma iesniegums un ka tie ir pilnībā apņēmušies turpināt izlīguma procedūru.

9

Komisija apstrīdēto lēmumu pieņēma 2020. gada 14. jūlijā.

10

Komisija konstatēja, ka prasītāji bija piedalījušies vienotā un turpinātā pārkāpumā, kas izpaudās kā sensitīvas komercinformācijas un ar cenu noteikšanu saistītas informācijas apmaiņa, kā arī ar etilēna iegādi saistīta cenas elementa noteikšana Beļģijas, Vācijas, Francijas un Nīderlandes teritorijā laikposmā no 2011. gada 26. decembra līdz 2017. gada 29. martam (apstrīdētā lēmuma 1. panta c) punkts).

11

Inkriminētais nodarījums attiecās uz etilēna iepirkumu brīvajā tirgū, izņemot etilēnu, kas ražots pašu vajadzībām, t.i., etilēnu, ko ražotāji ražo un izmanto paši.

12

Etilēns parasti tika iepirkts, pamatojoties uz ilgtermiņa piegādes līgumiem. Lai atspoguļotu etilēna iepirkuma cenu svārstību risku, šajos piegādes līgumos bieži vien tika minēta mēneša līguma cena (turpmāk tekstā –“MCP” [Monthly Contract Price]). Lai noteiktu MCP nākamajam mēnesim, bija jānoslēdz divi atsevišķi, bet identiski divpusēji nolīgumi, ko parasti dēvē par “vienošanos” starp diviem dažādiem piegādātāju un pircēju pāriem. Pēc pirmās vienošanās noslēgšanas lietas dalībnieki varēja paziņot par savu līgumu privātai un neatkarīgai paziņošanas iestādei, kas publicēja šo pirmo vienošanos tirgū. Kad cits piegādātāju un pircēju pāris bija noslēdzis vienošanos par identisku cenu, paziņošanas iestādes publicēja šo cenu kā MCP nākamajam mēnesim.

13

Komisija uzsvēra, ka MCP ir nevis neto cena, bet gan mainīgs elements cenu formulās, kas tiek izmantotas noteiktos piegādes līgumos. Tādējādi MCP bija tieša ietekme uz etilēna faktisko iepirkuma cenu, kas tika noteikta šajos piegādes līgumos un atsevišķu tādu vienošanos ietvaros, kuras notika tirgū skaidrā naudā.

14

Komisija uzskatīja, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki savas darbības tirgū saskaņoja divpusējā saziņā par MCP, no vienas puses, vienojoties par mērķa cenām, kuras tie plānoja izmantot sarunu procedūrās par MCP ar etilēna pārdevējiem, un, no otras puses, par galīgajām MCP, kuras tie vēlējās iegūt un kuras bija balstītas uz cenu elementu un publiskās analīzes kopīgu novērtējumu. Minētie dalībnieki apsprieda arī savas nākotnes pozīcijas sarunu procesos par vienošanos ar etilēna pārdevējiem. Visbeidzot tie apmainījās ar informāciju par tendencēm tirgū.

15

Aplūkoto darbību mērķis bija ietekmēt sarunas par MCP, lai iegūtu viszemāko iespējamo iepirkuma cenu vienošanās procesos ar etilēna pārdevējiem.

16

Komisija ir secinājusi, ka aplūkotajām darbībām bija nolīguma vai saskaņotas darbības iezīmes LESD 101. panta izpratnē un to mērķis bija ierobežot konkurenci etilēna iepirkumu tirgū. Tādējādi nebija nedz jāvērtē šo darbību ietekme uz šo tirgu, nedz arī jāpārbauda, vai aizliegtās vienošanās dalībnieki galu galā bija spējuši iegūt vēlamo MCP.

17

Attiecībā uz prasītāju dalību pārkāpumā Komisija norādīja, ka, pirmkārt, otrais prasītājs Clariant International bez iebildumiem ir uzņēmies atbildību par tiešu dalību pārkāpumā, kas izdarīts laikposmā no 2011. gada 26. decembra līdz 2017. gada 29. martam, un, otrkārt, pirmais prasītājs Clariant bez iebildumiem ir uzņēmies “solidāru” atbildību par tam pilnībā piederošā meitasuzņēmuma dalību pārkāpumā, kas izdarīts laikposmā no 2011. gada 26. decembra līdz2017. gada 29. martam. Tādējādi tā atzina gan otrā prasītāja “solidāru” atbildību par tā tiešo dalību, gan pirmā prasītāja kā otrā prasītāja mātesuzņēmuma “solidāru” atbildību pārkāpumā attiecīgajā laikposmā.

18

Prasītājiem “solidāri” tika uzlikts naudas sods 155769000 EUR (apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punkts).

19

Šajā ziņā, pirmkārt, Komisija, lai aprēķinātu naudas soda pamatsummu, ņēma vērā etilēna iepirkumu apjomu laikposmā, kas attiecās uz pēdējo pilno gadu, kurā prasītāji piedalījās pārkāpumā, proti, 2016. gadu.

20

Komisijas ieskatā nebija atbilstoši izmantot lejupējo preču pārdošanas apjomu kā sākumpunktu naudas soda pamatsummas aprēķināšanai, jo pārkāpums attiecās uz aizliegtu vienošanos iepirkumu jomā un visi lietas dalībnieki nepiedalījās vienā(‑os) un tajā(‑os) pašā(‑os) lejupējā(‑os) tirgū(‑os).

21

Turklāt Komisija uzskatīja, ka ir jāņem vērā tikai, pirmām kārtām, to iepirkumu apjoms, kas veikti saskaņā ar etilēna piegādes līgumiem, kuros izmantota uz MCP balstīta cenu formula, un, otrām kārtām, to iepirkumu apjoms, kas veikti skaidrā naudā etilēna tirgū un pamatojoties uz MCP.

22

Otrkārt, lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija ir ņēmusi vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu, kā arī preventīvas iedarbības vajadzību.

23

Vispirms, ņemot vērā, ka pārkāpumu veidoja horizontāla vienošanās par cenu noteikšanu, kas pēc savas būtības pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem, Komisija piemēroja 15 % smaguma koeficientu.

24

Turpinājumā Komisija ņēma vērā faktu, ka prasītāji ir piedalījušies pārkāpumā no 2011. gada 26. decembra līdz 2017. gada 29. martam, proti, 1921 dienu, kas, ievērojot ilgumu, atbilst reizināšanas koeficientam 5,25.

25

Visbeidzot, ņemot vērā pārkāpuma smagumu, Komisija piemēroja papildu 15 % palielinājumu, kas noteikts preventīvas iedarbības nolūkos.

26

Treškārt, Komisija veica naudas soda pamatsummas korekcijas.

27

Pirmām kārtām, saskaņā ar 28. punktu Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai”), Komisija par 50 % palielināja naudas soda pamatsummu, jo prasītāji jau bija izdarījuši līdzīgu LESD 101. panta pārkāpumu. Komisija šajā ziņā ir atsaukusies uz savu Lēmumu C(2004) 4876 final (2005. gada 19. janvāris) par [LESD 101.] panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (COMP/E‑1/37.773 – MHES) (turpmāk tekstā – “lēmums par MHES”), ar kuru pirmais prasītājs un tā meitasuzņēmums Clariant GmbH tika saukti pie atbildības par aizliegtu vienošanos monohloretiķskābes tirgū (turpmāk tekstā – “aizliegtā vienošanās par MHES”).

28

Komisija uzskatīja arī, ka nav atbildību mīkstinošu apstākļu, kas pamatotu naudas soda pamatsummas samazināšanu.

29

Otrām kārtām, saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu, lai ņemtu vērā lietas apstākļus un vajadzību noteikt naudas soda apmēru ar pietiekamu preventīvu iedarbību, Komisija par 10 % palielināja naudas soda pamatsummu.

30

Ceturtkārt, Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu pārliecinājās, ka naudas sods nepārsniedz 10 % no prasītāju kopējā apgrozījuma 2019. gadā.

31

Piektkārt, Komisija vēl ir samazinājusi naudas sodu atbilstoši iecietības programmai. Saskaņā ar paziņojumu par sadarbību prasītājiem tādējādi tika piešķirts 30 % samazinājums.

32

Sestkārt, naudas soda apmērs tika samazināts par 10 %, lai atlīdzinātu prasītājiem par sadarbību izlīguma procedūrā.

33

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

34

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

35

Prasības pamatošanai prasītāji izvirza trīs pamatus: no tiem pirmie divi ir izvirzīti atcelšanas prasības un trešais – lūguma samazināt naudas soda apmēru atbalstam. Ar pirmo pamatu tie apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini palielinājusi naudas soda pamatsummu saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. punktu. Ar otro pamatu tie apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini palielinājusi naudas soda pamatsummu saskaņā ar minēto pamatnostādņu 37. punktu. Trešais pamats attiecas uz naudas soda apmēra nesamērīgumu salīdzinājumā ar izdarītā pārkāpuma smagumu.

36

Vispirms jāatgādina, ka no apstrīdētā lēmuma 107.–113. [apsvēruma] izriet, ka naudas sods prasītājiem tika uzlikts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktu atbilstoši Regulas Nr. 773/2004 10.a panta 3. punktam.

37

Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā ir paredzēts, ka, nosakot naudas soda apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.

38

Šajā ziņā iespējamais recidīvs ir viens no apstākļiem, kas jāņem vērā, analizējot attiecīgā pārkāpuma smagumu (spriedumi, 2010. gada 17. jūnijs, Lafarge/Komisija,C‑413/08 P, EU:C:2010:346, 63. punkts, un 2014. gada 12. decembris, Eni/Komisija,T‑558/08, EU:T:2014:1080, 276. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 91. punkts).

39

Recidīvs kā atbildību pastiprinošs apstāklis ir definēts pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. punkta pirmajā ievilkumā, proti, tāda paša vai līdzīga pārkāpuma turpināšana vai atkārtošana pēc tam, kad Komisija vai valsts konkurences iestāde ir konstatējusi, ka attiecīgais uzņēmums ir pārkāpis LESD 101. vai 102. panta tiesību normas. Šādā gadījumā naudas soda pamatsummu var palielināt līdz pat 100 % par katru konstatēto pārkāpumu.

40

Pirmajam pamatam ir trīs daļas, kas attiecas, pirmkārt, uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta un samērīguma un labas pārvaldības principa pārkāpumu, jo Komisija neesot īstenojusi savu rīcības brīvību, otrkārt, uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta un samērīguma principa pārkāpumu, jo Komisija esot kļūdaini kvalificējusi prasītājus kā recidīvistus, un, treškārt, uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

41

Prasītāji pārmet Komisijai, ka tā nav pietiekami ņēmusi vērā īpašos apstākļus, kuru dēļ tika konstatēts pārkāpums aizliegtās vienošanās par MHES kontekstā. Komisija apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā esot vienīgi konstatējusi, ka apstākļiem, kas attaisnoja naudas soda neuzlikšanu minētās aizliegtās vienošanās kontekstā, šajā gadījumā nav nozīmes.

42

Prasītāji uzsver vairākus apstākļus, kas Komisijai bija jāpārbauda. Tie norāda, ka lēmums par aizliegto vienošanos par MHES tika adresēts pirmajam prasītājam, pamatojoties uz tā kā mātesuzņēmuma atbildību. Minēto aizliegto vienošanos esot īstenojis tostarp uzņēmums, kuru pēc tam pārpirka pirmais prasītājs. Pārpirkšanas laikā šī aizliegtā vienošanās bija noslēgta jau vismaz četrpadsmit gadu. Turklāt divi iepriekš minētā uzņēmuma, ko pārpirka pirmais prasītājs, darbinieki, kas bija atbildīgi par darbībām, uz kurām attiecās minētā aizliegtā vienošanās, esot turpinājuši tajā piedalīties slepeni, un neviena cita persona, kas saistīta ar pirmo prasītāju, neesot bijusi iesaistīta. Pēdējais minētais esot atklājis aplūkoto aizliegto vienošanos, izmantojot iekšējos atbilstības pasākumus, un par to ziņojis, un tas ir iemesls, kādēļ Komisija tam piešķīra pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda. Šajā gadījumā aplūkotajā pārkāpumā esot piedalījies tikai viens atsevišķs darbinieks un par to neesot zinājis neviens cits prasītāju darbinieks vai vadītājs. Taču pirmais prasītājs šo personu neesot nodarbinājis laikā, kad tika veiktas strīdīgās darbības monohloretiķskābes tirgū, un tā esot rīkojusies, neraugoties uz pirmā prasītāja veiktajiem atbilstības pasākumiem.

43

Turklāt prasītāji apgalvo, ka Komisija, nosakot naudas soda palielinājuma likmi, esot pārkāpusi samērīguma principu. Tā kā pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. punktā šajā ziņā ir paredzēts palielinājuma diapazons no 0 % līdz 100 %, Komisijai saskaņā ar samērīguma principu esot pienākums šajā diapazonā izvērtēt, cik liels ir atkārtota pārkāpuma smagums. Prasītāju ieskatā apstrīdētajā lēmumā tomēr nav sniegts pamatojums, kādēļ atkārtotā pārkāpuma smagums attaisno 50 % palielinājumu.

44

Prasītāji uzskata, ka Komisija ir izmantojusi vienus un tos pašus kritērijus, lai attaisnotu gan atkārtota pārkāpuma konstatēšanu, gan palielinājuma likmes izvēli, lai gan tie ir atsevišķi aspekti, kas jāvērtē atšķirīgi. Turklāt Komisijas piemērotie kritēriji esot kopīgi visos recidīva gadījumos, un uz tiem nevarot atsaukties, lai attaisnotu īpašu palielinājumu konkrētajā recidīva gadījumā.

45

No Komisijas lēmumu prakses izrietot arī, ka, pirmkārt, vienīgais vērā ņemtais apstāklis, lai noteiktu naudas soda palielinājumu recidīva dēļ, esot iepriekšējo pārkāpumu skaits un, otrkārt, neesot ņemta palielinājuma diapazona zemākā vērtība. Tādējādi Komisija neesot izpildījusi savu pienākumu uzlikt atbilstošu sodu, kas atspoguļo konkrētā pārkāpuma smagumu.

46

Neņemdama vērā pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. punktā paredzēto naudas sodu palielinājuma diapazona zemāko vērtību un piemērojot to pašu vispārējo 50 % palielinājumu visiem pirmā recidīva gadījumiem, Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes, tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principu.

47

Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

48

Jāatgādina, ka Komisijai ir rīcības brīvība attiecībā uz naudas sodu apmēra noteikšanā vērā ņemamo apstākļu izvēli, piemēram, lietas īpašajiem apstākļiem, tās kontekstu un naudas sodu preventīvo iedarbību, turklāt nav jāatsaucas uz saistošu vai izsmeļošu obligāti vērā ņemamu kritēriju sarakstu. Recidīva īpašo pazīmju konstatēšana un novērtēšana ir daļa no minētās Komisijas [rīcības] brīvības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 8. februāris, Groupe Danone/Komisija, C‑3/06 P, EU:C:2007:88, 37. un 38. punkts, un 2021. gada 29. septembris, Nec/Komisija,T‑341/18, EU:T:2021:634, 103. un 104. punkts).

49

Recidīvs tiek ņemts vērā, lai mudinātu uzņēmumus, kuri ir izrādījuši tendenci pārkāpt konkurences tiesību normas, mainīt savu rīcību. Tālab Komisija katrā atsevišķā gadījumā var ņemt vērā pazīmes, kuras liecina par šādu tendenci, tostarp, piemēram, laikposmu, kāds pagājis starp attiecīgajiem pārkāpumiem (spriedumi, 2011. gada 7. jūnijs, Arkema France u.c./Komisija,T‑217/06, EU:T:2011:251, 294. punkts, un 2021. gada 29. septembris, Nec/Komisija,T‑341/18, EU:T:2021:634, 77. un 104. punkts).

50

Attiecībā uz naudas soda palielinājuma par recidīvu samērīgumu jāatgādina, ka Vispārējai tiesai var lūgt pārbaudīt, vai Komisija ir ievērojusi samērīguma principu, par recidīvu palielinot uzlikto naudas sodu, un it īpaši – vai šāds palielinājums bija nepieciešams, tostarp ņemot vērā laikposmu, kas pagājis starp attiecīgo pārkāpumu un iepriekšējo konkurences tiesību normu pārkāpumu (spriedumi, 2010. gada 17. jūnijs, Lafarge/Komisija,C‑413/08 P, EU:C:2010:346, 70. punkts, un 2021. gada 29. septembris, Nec/Komisija,T‑341/18, EU:T:2021:634, 117. punkts).

51

Šajā gadījumā Komisija prasītājiem piemēroja 50 % palielinājumu naudas soda apmēram par recidīvu. Tā ir konstatējusi, ka brīdī, kad tika izdarīts aplūkotais pārkāpums, pirmais prasītājs lēmumā par aizliegto vienošanos par MHES jau bija atzīts par atbildīgu par darbībām, kas vērstas pret konkurenci.

52

Precīzāk, apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā Komisija ir norādījusi apstākļus, kurus tā ir ņēmusi vērā, novērtējot recidīva esamību. Tā ir norādījusi, ka:

53

No šī apsvēruma izriet, ka Komisija, īstenodama savu rīcības brīvību, ir identificējusi pazīmes, kas tai ļauj novērtēt prasītāju recidīvu.

54

It īpaši Komisija ir ņēmusi vērā faktu, ka pirmais prasītājs bija izdarījis divus pārkāpumus, kuri atbilda LESD 101. panta pārkāpumam un kurus atdalīja salīdzinoši īss laikposms, un ar to pietiek, lai liecinātu par tendenci pārkāpt konkurences tiesību normas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 8. februāris, Groupe Danone/Komisija, C‑3/06 P, EU:C:2007:88, 40. punkts).

55

Attiecībā uz palielinājuma likmes izvēli prasītāji kļūdaini apgalvo, ka Komisija nevarēja pamatot šīs likmes izvēli, balstoties uz tiem pašiem apstākļiem, kas minēti recidīva esamības izvērtēšanai. Proti, lai izvēlētos palielinājuma likmi recidīva dēļ, Komisijai ir jāizvērtē pazīmes, kas ļauj konstatēt šādu recidīvu, un tostarp laikposms, kas pagājis no iepriekšējā konkurences tiesību normu pārkāpuma līdz aplūkotajam pārkāpumam atbilstoši šī sprieduma 50. punktā minētajai judikatūrai.

56

Lai gan Komisijai ir atļauts ņemt vērā citas pazīmes, lai analizētu recidīvu un izvēlētos palielinājuma likmi, atbilstoši šī sprieduma 48.–50. punktā minētajai judikatūrai šāda ņemšana vērā ietilpst tās rīcības brīvībā. Šajā gadījumā, uzskatīdama, ka prasītāju uzsvērtajiem īpašajiem pārkāpuma apstākļiem, kas ir lēmuma par aizliegto vienošanos par MHES priekšmets, nav nozīmes, Komisija tādējādi ir īstenojusi savu rīcības brīvību.

57

Turklāt prasītāji nevar lietderīgi atsaukties uz faktu, ka 50 % palielinājuma likmi Komisija nav noteikusi atkarībā no pārkāpuma īpašā smaguma. Proti, pēdējā minētā ir tieši ņēmusi vērā ierobežoto laikposmu no lēmuma par aizliegto vienošanos par MHES pieņemšanas līdz šajā gadījumā inkriminētā nodarījuma sākšanai. Taču laikposma, kas pagājis no iepriekšēja pārkāpuma līdz jaunā pārkāpuma konstatēšanai, vērtējums ir atkarīgs no situācijas katrā konkrētā gadījumā, tālab šī pazīme ļauj Komisijai analizēt recidīva īpašo smagumu katrā konkrētā gadījumā.

58

Ciktāl prasītāji apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā nav ietverta tieša argumentācija, kas attaisno pamatojumu, kura dēļ Komisija ir uzskatījusi, ka noteiktiem apstākļiem, kas attiecas uz aizliegtās vienošanās par MHES kontekstā izdarīto pārkāpumu, nav nozīmes, ir jākonstatē, līdzīgi kā to dara Komisija, ka šī argumenta mērķis ir norādīt uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma trūkumu. Tādējādi tas tiks analizēts saistībā ar pirmā pamata trešo daļu.

59

Prasītāji arī pēc būtības apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi samērīguma, vienlīdzīgas attieksmes, tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principu, jo no tās lēmumu par recidīviem pieņemšanas prakses izriet, ka tā ņem vērā tikai iepriekšēju pārkāpumu skaitu un visos pirmā recidīva gadījumos piemēro 50 % palielinājumu, neņemot vērā pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. punktā paredzētā palielinājuma diapazona zemāko vērtību. Komisijas īstenotā rīcība liedzot katrā atsevišķā gadījumā novērtēt pārkāpuma īpašo smagumu.

60

Tomēr ir jākonstatē, ka šī argumentācija ir balstīta uz Komisijas lēmumu pieņemšanas prakses analīzi. Taču Tiesa ir atkārtoti spriedusi, ka iepriekšējā Komisijas lēmumu pieņemšanas prakse nav izmantojama kā juridisks pamats naudas sodu noteikšanai konkurences jomā un lēmumiem citās lietās saistībā ar diskriminācijas pastāvēšanu ir vienīgi orientējošs raksturs (spriedums, 2017. gada 26. janvāris, Zucchetti Rubinetteria/Komisija, C‑618/13 P, EU:C:2017:48, 38. punkts).

61

Katrā ziņā, pirmkārt, tika konstatēts – lai gan citu pazīmju ņemšana vērā nav aizliegta, starp diviem tādiem pašiem vai līdzīgiem pārkāpumiem pagājušā laikposma ņemšana vērā ļauj Komisijai katrā konkrētā gadījumā izvērtēt uzņēmuma veiktu recidīvu un tādējādi piemērot atbilstošu palielinājuma likmi saskaņā ar samērīguma principu.

62

Otrkārt, attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir jāatgādina – šis princips paredz, ka līdzīgās situācijās nedrīkst būt atšķirīga attieksme un atšķirīgās situācijās nedrīkst būt vienāda attieksme, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatojama (skat. spriedumu, 2020. gada 24. septembris, Prysmian un Prysmian Cavi e Sistemi/Komisija, C‑601/18 P, EU:C:2020:751, 101. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā kā prasītāji apgalvo, ka minētais princips esot pārkāpts, tiem ir svarīgi precizēt un pierādīt, kura situācija ir līdzīga citai situācijai, kam piemērota atšķirīga attieksme, vai kura situācija ir atšķirīga no citas situācijas, kam piemērota vienāda attieksme (spriedums, 2013. gada 12. aprīlis, Du Pont de Nemours (France) u.c./Komisija, T‑31/07, nav publicēts, EU:T:2013:167, 311. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2020. gada 28. maijs, Agrochem‑Maks/Komisija, T‑574/18, EU:T:2020:226, 105. punkts (nav publicēts)). Tomēr prasītāji atsaucas uz Komisijas lēmumiem, nepaskaidrojot, vai šo lietu apstākļi bija līdzīgi vai atšķirīgi no šīs lietas apstākļiem.

63

Treškārt, attiecībā uz tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principa pārkāpumu pietiek ar norādi, ka šie apgalvojumi nav pamatoti.

64

Ņemot vērā iepriekš minēto, jānorāda, ka Komisija, konstatēdama recidīvu un lemdama palielināt naudas soda pamatsummu par 50 %, ir īstenojusi savu rīcības brīvību. Turklāt, veicot šo uzdevumu, tā nav pārkāpusi samērīguma, vienlīdzīgas attieksmes, tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principu.

65

Tādējādi pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

66

Prasītāji apgalvo, ka Komisijas vērtējumā par recidīva esamību ir pieļautas tiesību kļūdas, un šajā ziņā tie būtībā izsaka četrus iebildumus, kurus Komisija apstrīd.

67

Prasītāji apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatēdama, ka aizliegtās vienošanās par MHES kontekstā izdarītais pārkāpums un šajā gadījumā aplūkotais pārkāpums ir tādi paši vai līdzīgi pārkāpumi pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. punkta izpratnē.

68

Prasītāju ieskatā Komisijai esot bijis jāveic detalizēts abu aplūkoto pārkāpumu, kuru būtība un iezīmes lielā mērā atšķiroties, salīdzinājums. Aizliegtā vienošanās par MHES esot izpaudusies kā aizliegta vienošanās pārdošanas jomā, un tās mērķis bijis lejupējās pārdošanas cenas palielinājums ar saskaņotiem paziņojumiem par galīgo pārdošanas cenu. Minētās aizliegtās vienošanās galvenais mērķis bijis saglabāt dalībnieku tirgus daļas, izmantojot apjomu un klientu sadales sistēmu, ko papildina kompensācijas mehānisms, lai praksē nodrošinātu nolīgto apjoma kvotu ievērošanu. Šīs aizliegtās vienošanās galveno mērķi papildinājusi informācijas apmaiņa par pārdošanas cenu.

69

Savukārt šajā gadījumā aplūkotā aizliegtā vienošanās attiekusies uz izejvielu lejupējo iepirkumu. Atšķirībā no aizliegtās vienošanās par MHES uz etilēna iepirkumu attiekusies sarunu procedūra brīvajā tirgū, kuras laikā pārdevēji varēja izvēlēties kādu no daudziem pircējiem. Inkriminētajā nodarījumā neesot bijis iekļauts neviens tirgus vai klientu sadales elements, un aizliegtās vienošanās dalībniekiem neesot bijis nekādas saziņas par to attiecīgajām lejupējās pārdošanas darbībām. Turklāt aplūkotās prettiesiskās darbības šajā gadījumā esot radušās īpašu apstākļu dēļ, kuri atšķiras no aizliegtās vienošanās par MHES apstākļiem. Piemēram, šī rīcība esot izrietējusi no tādas likumīgas sadarbības iepirkumu jomā starp trim no minētajiem dalībniekiem, kas izrietēja no strukturālām un līgumiskām saiknēm.

70

Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir konstatējusi, ka divi aplūkotie pārkāpumi, par kuriem pirmais prasītājs un tā meitasuzņēmumi tika atzīti par atbildīgiem, ir LESD 101. panta pārkāpumi, tālab tie ir jāuzskata par līdzīgiem pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. punkta izpratnē.

71

Šajā vērtējumā nav pieļauta kļūda. Proti, saskaņā ar judikatūru, lai konstatētu recidīvu, pārkāpumiem, ja tie ir LESD 101. panta pārkāpumi, ir jābūt līdzīgiem vai tādiem pašiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 12. decembris, BASF un UCB/Komisija, T‑101/05 un T‑111/05, EU:T:2007:380, 64. punkts, un 2009. gada 30. septembris, Hoechst/Komisija,T‑161/05, EU:T:2009:366, 147. punkts).

72

Taisnība, ka aizliegtās vienošanās par MHES kontekstā izdarīto pārkāpumu veidoja aizliegta vienošanās pārdošanas jomā, kuras mērķis bija lejupējās pārdošanas cenas palielinājums, savukārt aplūkotais pārkāpums izpaudās kā aizliegta vienošanās iepirkumu jomā, kuras mērķis bija panākt zemu izejvielas, proti, etilēna, iepirkuma cenu. Tomēr pietiek ar konstatējumu, ka abos gadījumos pirmais prasītājs un tā meitasuzņēmumi ir piedalījušies aizliegtā vienošanās darbībā, ko LESD 101. pants nepieļauj.

73

Turklāt, kā norāda Komisija, abiem aplūkotajiem pārkāpumiem bija kopīgas iezīmes. Lēmuma par aizliegto vienošanos par MHES rezolutīvajā daļā ir noteikts, ka pirmais prasītājs ir atzīts par atbildīgu par LESD 101. panta pārkāpumu, tostarp saskaņoti palielinot cenu un apmainoties ar informāciju par pārdošanas apjomu un cenu. Apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā ir minēts, ka prasītāji ir pārkāpuši LESD 101. pantu, jo tie ir piedalījušies pārkāpumā, ko tostarp veido cenas elementa noteikšana un komerciāli sensitīvas un ar cenu noteikšanu saistītas informācijas apmaiņa. No pēdējā minētā lēmuma izriet arī, ka prettiesisko darbību mērķis bija ietekmēt sarunas par MCP vienošanos, lai iegūtu pēc iespējas zemāku etilēna iepirkuma cenu. No tā izriet, ka saskaņota cenas vai cenas elementa noteikšanas prakse un informācijas apmaiņa par cenām ir atrodama abās aizliegtajās vienošanās darbībās, kurās pirmais prasītājs un tās meitasuzņēmumi ir piedalījušies.

74

Turklāt, ņemot vērā šī sprieduma 71. punktā minēto judikatūru, faktam, ka šajā gadījumā inkriminētais nodarījums ir radies īpašu apstākļu un tostarp likumīgas sadarbības starp atsevišķiem dalībniekiem dēļ, nav nozīmes, izvērtējot līdzīgu pārkāpumu atkārtošanu.

75

Tāpēc Komisija, konstatēdama līdzīga pārkāpuma atkārtošanu pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. punkta izpratnē, nav pieļāvusi kļūdu.

76

Prasītāju ieskatā sākumpunkts, kas jāņem vērā, lai noteiktu laikposmu starp šajā gadījumā aplūkoto pārkāpumu un iepriekšējo pārkāpumu, esot brīdis, kad Clariant GmbH aktīvi un pēc savas iniciatīvas izbeidza aizliegtās vienošanās par MHES kontekstā izdarīto pārkāpumu un lūdza piemērot iecietības programmu. Saskaņā ar šo loģiku starp abiem pārkāpumiem esot pagājis vairāk nekā divpadsmit gadu, tātad prasītāji neesot izrādījuši īpašu tendenci pārkāpt konkurences tiesību normas.

77

Tostarp no 2010. gada 17. jūnija sprieduma Lafarge/Komisija (C‑413/08 P, EU:C:2010:346) izrietot, ka Komisijai, lai noteiktu starp abiem pārkāpumiem pagājušo laikposmu, par sākumpunktu ir jāuzskata faktiskais pārkāpuma brīdis, nevis pārkāpuma pirmās konstatācijas brīdis. Taisnīguma un samērīguma labad administratīvā procesa ilgums saistībā ar iepriekšējo pārkāpumu nebūtu jāņem vērā.

78

Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir konstatējusi, ka prasītāju prettiesiskās darbības sākās 2011. gada 26. decembrī, proti, pēc lēmuma par MHES pieņemšanas 2005. gada 19. janvārī, un starp abiem šiem datumiem bija pagājis ierobežots laikposms.

79

Šajā vērtējumā nav pieļautas kļūdas. Proti, saskaņā ar šī sprieduma 49. punktā minēto judikatūru Komisija kā recidīva pazīmi var ņemt vērā, piemēram, starp pārkāpumiem pagājušo laikposmu.

80

It īpaši ir nospriests, ka tad, ja starp pārkāpumiem ir pagājis mazāk nekā desmit gadu laikposms, tas liecina par attiecīgā uzņēmuma tendenci neizdarīt atbilstošus secinājumus no konstatējuma attiecībā uz to par konkurences tiesību normu pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 8. februāris, Groupe Danone/Komisija, C‑3/06 P, EU:C:2007:88, 40. punkts, un 2021. gada 29. septembris, Nec/Komisija,T‑341/18, EU:T:2021:634, 105. punkts).

81

Tā kā prasītāju darbības, kuras attiecas uz šajā gadījumā aplūkoto aizliegto vienošanos, sākās gandrīz septiņus gadus pēc lēmuma par MHES pieņemšanas, Komisija pamatoti ir konstatējusi, ka šis drīzāk īsais laikposms liecina par prasītāju tendenci neizdarīt atbilstošus secinājumus no minētajā lēmumā ietvertā konstatējuma par konkurences tiesību normu pārkāpumu.

82

Prasītāji apgalvo, ka sākumpunktam tā laikposma noteikšanai, kurš pagājis starp abiem aplūkotajiem pārkāpumiem, ir jābūt brīdim, kad Clariant GmbH aktīvi un pēc savas iniciatīvas izbeidza aizliegtās vienošanās par MHES kontekstā izdarīto pārkāpumu un lūdza piemērot iecietības programmu, nevis brīdis, kad pārkāpums tika konstatēts lēmumā par minēto aizliegto vienošanos.

83

Tomēr jāatgādina, ka recidīva ņemšana vērā ir attaisnojama ar papildu preventīvas iedarbības nepieciešamību, ko apliecina fakts, ka ar iepriekšēja pārkāpuma konstatēšanu nav bijis pietiekami, lai aizkavētu pārkāpuma atkārtošanu. Tādējādi recidīvs noteikti veidojas pēc pirmā pārkāpuma konstatēšanas un soda uzlikšanas, jo to izskaidro fakts, ka šim sodam nav bijis pietiekamas preventīvas iedarbības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 8. jūlijs, BPB/Komisija, T‑53/03, EU:T:2008:254, 392. punkts, un 2011. gada 7. jūnijs, Arkema France u.c./Komisija, T‑217/06, EU:T:2011:251, 299. punkts).

84

Turklāt no pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. punkta teksta izriet, ka recidīvs izpaužas kā tāda paša vai līdzīga pārkāpuma turpināšana vai atkārtošana pēc tam, kad Komisija vai valsts konkurences iestāde ir “konstatējusi”, ka attiecīgais uzņēmums ir pārkāpis LESD 101. vai 102. panta tiesību normas. Lai gan ir taisnība, ka pamatnostādnes nav juridiskais pamats lēmumam, ar kuru tiek uzlikti naudas sodi, jo lēmums ir pamatots ar Regulu Nr. 1/2003, tajās ir vispārīgi un abstrakti paredzēta metode, ko Komisija apņēmusies izmantot, lai noteiktu ar šo lēmumu uzlikto naudas sodu apmēru, un tādējādi uzņēmumiem tiek nodrošināta tiesiskā drošība (skat. spriedumu, 2011. gada 5. oktobris, Romana Tabacchi/Komisija, T‑11/06, EU:T:2011:560, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

85

Tādējādi Komisija nav pieļāvusi kļūdu, ņemdama vērā lēmuma par MHES, kurā tā ir konstatējusi, ka pirmais prasītājs un Clariant GmbH ir izdarījis konkurences tiesību normu pārkāpumu, pieņemšanas brīdi kā sākumpunktu tā laikposma noteikšanai, kurš pagājis kopš pirmā pārkāpuma konstatēšanas.

86

Vēl ir jānorāda, ka sava iebilduma atbalstam prasītāji pamatojas uz kļūdainu 2010. gada 17. jūnija sprieduma Lafarge/Komisija (C‑413/08 P, EU:C:2010:346) 70. punkta interpretāciju. Šajā punktā Tiesa ir nospriedusi, ka Savienības tiesa var tikt lūgta “pārbaudīt, vai Komisija, recidīva dēļ palielinot uzlikto naudas sodu, ir ievērojusi minēto [samērīguma] principu un, konkrētāk, vai tāda palielināšana ir nepieciešama attiecībā uz laikposmu starp aplūkoto pārkāpumu un iepriekšējo konkurences tiesībās noteikto pienākumu neizpildi”. Tomēr prasītāji no frāzes “iepriekšējo konkurences tiesībās noteikto pienākumu neizpildi” kļūdaini secina, ka sākumpunkts tā laikposma noteikšanai, kurš pagājis starp diviem pārkāpumiem, ir iepriekšējo prettiesisko darbību veikšanas brīdis. Proti, minētā sprieduma 86. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka “tātad Vispārējās tiesas secinājums, ka, lai Komisija varētu ņemt vērā recidīvu, pietiek ar to, ka uzņēmums iepriekš ir atzīts par vainīgu par tāda paša veida pārkāpumu, pat ja attiecīgais lēmums vēl ir pakļauts pārbaudei tiesā, ir juridiski pamatots”. No pēdējā minētā punkta izriet, ka, analizējot recidīvu, noteicošais ir uzņēmuma atbildības par agrāku pārkāpumu konstatējums.

87

Turklāt brīdi, kad Clariant GmbH izbeidza aizliegtās vienošanās par MHES kontekstā izdarīto pārkāpumu un lūdza piemērot iecietības programmu, nevar uzskatīt par līdzvērtīgu iepriekšēja pārkāpuma konstatējumam, jo Komisija šajā stadijā vēl nebija lēmusi nedz par attiecīgo darbību pret konkurenci vērsto raksturu, nedz par pirmā prasītāja un Clariant GmbH atbildību. Proti, pieteikums par atbrīvojumu no naudas soda tikai ļauj Komisijai galīgajā lēmumā konstatēt LESD 101. panta pārkāpumu (skat. paziņojuma par sadarbību 8. un 11. punktu; šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 20. janvāris, DHL Express(Italy) un DHL Global Forwarding(Italy), C‑428/14, EU:C:2016:27, 54. punkts).

88

Visbeidzot, apstāklim, ka administratīvais process saistībā ar iepriekšējo pārkāpumu ildzis vairākus gadus, nav nozīmes, lai konstatētu recidīvu šajā gadījumā, ciktāl šī konstatējuma sākumpunkts ir lēmums par aizliegto vienošanos par MHES.

89

Tādējādi Komisija ir pamatoti secinājusi, ka no lēmuma par aizliegto vienošanos par MHES pieņemšanas līdz inkriminētā nodarījuma sākšanai šajā gadījumā ir pagājis ierobežots laikposms.

90

Prasītāji apgalvo, ka pamatojums naudas soda palielinājumam recidīva dēļ ir cieši saistīts ar iepriekšējā naudas soda preventīvās iedarbības neefektivitāti. No tā izrietot, ka iepriekšēja naudas soda neesamība būtu jāņem vērā, izvērtējot lietas īpašos apstākļus un nepieciešamo preventīvo iedarbību. Prasītāji neesot tie uzņēmumi, kuriem tika uzlikts naudas sods. Uzliktajai naudas soda pamatsummai kā tādai esot pietiekami preventīva iedarbība, un palielinājums neesot pamatots.

91

Šajā ziņā pietiek ar konstatējumu, ka saskaņā ar judikatūru jēdziens “recidīvs” noteikti neietver iepriekš piespriesta naudas soda konstatējumu, bet tikai atzinumu par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu (spriedumi, 2005. gada 25. oktobris, Groupe Danone/Komisija,T‑38/02, EU:T:2005:367, 363. punkts, un 2008. gada 8. jūlijs, BPB/Komisija,T‑53/03, EU:T:2008:254, 387. punkts).

92

Proti, recidīva vērā ņemšanas mērķis ir mudināt uzņēmumus, kuri izrādījuši tendenci neievērot konkurences tiesību normas, mainīt savu rīcību, ja pārkāpuma iepriekšējs konstatējums nav bijis pietiekams, lai novērstu prettiesisku darbību atkārtošanu. Tādējādi izšķirošais recidīva elements ir nevis iepriekšēja naudas soda uzlikšana un a fortiori tā apmērs, bet gan pārkāpuma iepriekšējs konstatējums (spriedums, 2008. gada 8. jūlijs, BPB/Komisija,T‑53/03, EU:T:2008:254, 388. punkts).

93

Tālab fakts, ka prasītājiem ar lēmumu par aizliegto vienošanos par MHES netika uzlikts naudas sods, nevar likt apšaubīt pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. punkta piemērošanu tiem.

94

Prasītāji apgalvo, ka Komisija un Savienības tiesas, vispārēji izvērtēdamas uzņēmuma tendenci pārkāpt konkurences tiesību normas, jau ir ņēmušas vērā citus apstākļus. To ieskatā, ja Komisija būtu ņēmusi vērā šādus apstākļus, tā prasītājus nebūtu kvalificējusi par recidīvistiem.

95

Tomēr, kā izriet no pirmā pamata pirmās daļas pārbaudes, recidīva īpašo pazīmju konstatēšana un izvērtēšana ietilpst Komisijas rīcības brīvībā. Tā varēja vienīgi pamatoti konstatēt, ka prasītāji ir izdarījuši divus pārkāpumus, kas ir LESD 101. panta pārkāpumi, kurus atdala relatīvi īss laikposms, un uzskatīt, ka prasītāju uzsvērtajiem apstākļiem nav nozīmes.

96

Tā kā prasītāju izteiktie iebildumi ir jānoraida, pirmā pamata otro daļu nevar apmierināt.

97

Prasītāji apgalvo, ka Komisija esot piemērojusi standarta 50 % palielinājumu no naudas soda pamatsummas, bet neesot norādījusi pamatojumu šīs likmes izvēlei un neesot ņēmusi vērā administratīvā procesa laikā to iesniegtos detalizētos argumentus.

98

Prasītāji atsaucas uz 2016. gada 13. decembra spriedumu Printeos u.c./Komisija (T‑95/15, EU:T:2016:722, 55. punkts) un 2019. gada 24. septembra spriedumu HSBC Holdings u.c./Komisija (T‑105/17, EU:T:2019:675, 351. punkts), kuros Vispārējā tiesa esot uzdevusi Komisijai pamatot precīzu tās veikto korekciju apmēru.

99

Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

100

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta veidam un tajā ir skaidri un nepārprotami jāizklāsta tās iestādes pamatojums, kura ir pieņēmusi apstrīdēto aktu, lai ļautu ieinteresētajām personām iepazīties ar noteiktā pasākuma pamatojumu un Savienības tiesai veikt savas pārbaudes funkcijas. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (spriedumi, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 63. punkts; 2019. gada 10. jūlijs, Komisija/Icap u.c.,C‑39/18 P, EU:C:2019:584, 23. punkts, un 2022. gada 16. jūnijs, Sony Optiarc un Sony Optiarc America/Komisija, C‑698/19 P, EU:C:2022:480, 79. punkts).

101

Šajā gadījumā jākonstatē, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 138. apsvērumā ir detalizēti izklāstījusi pamatojumu, kura dēļ tā attiecībā uz prasītājiem ir konstatējusi recidīvu (skat. šī sprieduma 52. punktu).

102

Turklāt šie apsvērumi ļāva prasītājiem uzzināt Komisijas argumentāciju un apstrīdēt to Vispārējā tiesā, kā arī pēdējai minētajai pārbaudīt tās pamatotību.

103

Pretēji prasītāju apgalvotajam Komisijai saskaņā ar pienākumu norādīt pamatojumu apstrīdētajā lēmumā nebija arī jāpaskaidro, kāpēc no dažādajām iespējamām palielinājuma likmēm tā par recidīvu izvēlējās 50 % palielinājuma likmi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 23. janvāris, Evonik Degussa un AlzChem/Komisija, T‑391/09, nav publicēts, EU:T:2014:22, 164. punkts un tajā minētā judikatūra).

104

Turklāt, kā pamatoti norāda Komisija, 2016. gada 13. decembra spriedumam Printeos u.c./Komisija (T‑95/15, EU:T:2016:722) un 2019. gada 24. septembra spriedumam HSBC Holdings u.c./Komisija (T‑105/17, EU:T:2019:675) nav nozīmes. Proti, pirmajā spriedumā Vispārējā tiesa ir konstatējusi pamatojuma trūkumu attiecībā uz naudas sodu pamatsummas samazinājuma likmju, kas atšķīrās atkarībā no attiecīgā uzņēmuma, piemērošanu, uzsvērdama, ka Komisija ir novirzījusies no pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai izklāstītās vispārējās metodes un tādējādi pienākums norādīt pamatojumu bija vēl jo svarīgāks. Otrajā spriedumā tā ir konstatējusi pamatojuma trūkumu attiecībā uz samazinājuma koeficienta noteikšanu, uzsvērdama, ka – nenovirzoties no vispārējās metodes – Komisija pārdošanas apjoma noteikšanai tomēr bija izvēlējusies īpašu kompensācijas vērtību, jo uzņēmumi neveica pārdošanu šī vārda parastajā nozīmē.

105

Tomēr šajā gadījumā Komisija ir piemērojusi pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. punktu, nenovirzoties no tajā paredzētajiem kritērijiem un piemērojot palielinājuma likmi, kas atbilst minētajā punktā tieši norādītajam diapazonam. Tādējādi nevar izsecināt nekādu atbilstošu līdzību ar šī sprieduma 104. punktā minētajiem spriedumiem.

106

Tāpēc pirmā pamata trešā daļa un līdz ar to šis pamats kopumā ir jānoraida.

107

Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 9.–12. un 19. punktu, “neskarot [šo pamatnostādņu] 37. [punktu], Komisija, nosakot naudas sodu uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām, izmanto turpmāk izklāstīto metodi, kas sastāv no diviem posmiem”. “Vispirms Komisija nosaka naudas soda pamatsummu katram uzņēmumam”, un “tad tā koriģē šo summu, palielinot vai samazinot to”, precizēdama, ka naudas soda pamatsummai būtu jāatbilst “pārdošanas apjoma daļai, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes”.

108

Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 13. punktā ir paredzēts: “Lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši [..] iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu atbilstošajā [Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ)] teritorijā.”

109

Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 13. punkta mērķis ir uzņēmumam uzliktā naudas soda apmēra aprēķinā kā sākumpunktu principā izmantot summu, kas atspoguļo pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu un šī uzņēmuma vainas īpatsvaru tajā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 64. punkts, un 2017. gada 26. janvāris, Zucchetti Rubinetteria/Komisija, C‑618/13 P, EU:C:2017:48, 57. punkts).

110

Saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu, “lai gan [šīs] pamatnostādnes sniedz vispārēju metodi naudas soda noteikšanai, konkrētie lietas apstākļi vai vajadzība panākt preventīvu iedarbību var attaisnot Komisijas novirzīšanos no šīs metodes”.

111

Otrajam pamatam ir trīs daļas, kas attiecas, pirmkārt, uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta un samērīguma un labas pārvaldības principa pārkāpumu, jo Komisija, piemērodama pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu, neesot īstenojusi savu rīcības brīvību, otrkārt, uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta un samērīguma, tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principa pārkāpumu, jo atbilstoši minētajam punktam tā esot kļūdaini piemērojusi palielinājumu, un, treškārt, uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

112

Prasītāji būtībā pārmet Komisijai, ka tā pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu ir piemērojusi automātiski, neīstenodama savu rīcības brīvību.

113

Prasītāji apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir balstījusies uz vispārīgu un nepierādītu pieņēmumu, saskaņā ar kuru esot maz ticams, ka iepirkumu apjoms atspoguļos aizliegto vienošanos iepirkumu jomā ekonomisko ietekmi. Prasītāji apgalvo, ka administratīvā procesa laikā tie tomēr ir iesnieguši daudzus pierādījumus, kas apliecina, ka lietas un attiecīgā tirgus īpašo apstākļu dēļ nekad nav pastāvējusi nekāda ticama iespēja, ka inkriminētajam nodarījumam varētu būt jebkāda būtiska ietekme uz šo tirgu. Komisija tomēr šos apstākļus neesot ņēmusi vērā.

114

Turklāt prasītāji pārmet Komisijai, ka tā esot atsaukusies tikai uz savu iepriekšējo praksi, lai gan pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punkts attiecībā uz pārkāpumu iepirkumu tirgū ir piemērots tikai vienā gadījumā un tā fakti būtiski atšķiroties no šīs lietas faktiem. Tādējādi Komisija neesot rīkojusies rūpīgi un objektīvi atbilstoši labas pārvaldības principam un neesot īstenojusi savu rīcības brīvību.

115

Prasītāji apgalvo – fakts, ka Komisija nav veikusi vērtējumu, attiecas arī uz naudas soda palielinājuma likmes izvēli, jo tā neesot paskaidrojusi šo izvēli un apstrīdētajā lēmumā esot vienīgi minējusi, ka 10 % palielinājums atbilst tās iepriekšējai praksei, bet neesot ņēmusi vērā šīs lietas apstākļus.

116

Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

117

Jāatgādina, ka Savienības konkurences tiesību normu pārkāpuma gadījumā Komisijai attiecībā uz naudas sodu aprēķina metodi ir plaša rīcības brīvība. Šajā metodē ir iekļauti dažādi elastības elementi, kas Komisijai ļauj izmantot tai piešķirto rīcības brīvību atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktam (skat. spriedumu, 2022. gada 1. augusts, Daimler (Aizliegtas vienošanās – Atkritumu savākšanas kravas automobiļi), C‑588/20, EU:C:2022:607, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

118

Lai gan ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu Komisijai ir ļauta rīcības brīvība, tomēr tās īstenošana minētajā punktā ir ierobežota, jo ir noteikti objektīvi kritēriji, kas Komisijai jāievēro. Tādējādi šīs rīcības brīvības īstenošanu tostarp ierobežo arī uzvedības normas, kuras Komisija pati sev ir noteikusi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 1. augusts, Daimler (Aizliegtas vienošanās – Atkritumu savākšanas kravas automobiļi), C‑588/20, EU:C:2022:607, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

119

Šajā kontekstā no šī sprieduma 107.–110. punkta izriet, ka saskaņā ar pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai noteikto vispārējo metodi, Komisija, aprēķinot uzņēmumam uzliktā naudas soda apmēru, par sākumpunktu izmanto pārdošanas apjomu, lai principā saglabātu summu, kas atspoguļo pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu un šī uzņēmuma vainas īpatsvaru tajā. Tomēr minēto pamatnostādņu 37. punkts ļauj Komisijai novirzīties no vispārējās metodes, ja to attaisno konkrētas lietas apstākļi vai vajadzība panākt preventīvu iedarbību konkrētā lietā.

120

Šajā gadījumā Komisija apstrīdētā lēmuma 116.–118. apsvērumā ir konstatējusi – tā kā pārkāpums, kas saistīts ar etilēnu, izpaudās kā aizliegta vienošanās iepirkumu jomā un visi dalībnieki nepiedalījās vienā(‑os) un tajā(‑os) pašā(‑os) lejupējā(‑os) tirgū(‑os), tās ieskatā naudas soda pamatsumma bija jāaprēķina no iepirkumu apjoma, nevis no pārdoto preču pārdošanas apjoma lejupējos tirgos.

121

Apstrīdētā lēmuma 141.–148. apsvērumā Komisija ir atzīmējusi, ka naudas soda pamatsummas palielinājums saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu ir pamatots. Tā ir norādījusi:

122

Tādējādi Komisija ir pienācīgi īstenojusi savu rīcības brīvību. Proti, no šī sprieduma 120. un 121. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka saskaņā ar šo brīvību Komisija šajā gadījumā ir uzskatījusi par vajadzīgu piemērot pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu un par 10 % palielināt naudas soda pamatsummu.

123

Šajā ziņā Komisija ir ņēmusi vērā lietas apstākļus, proti, faktu, ka aplūkotā aizliegtā vienošanās bija aizliegta vienošanās iepirkumu jomā un iepirkumu apjoms, kas ņemts vērā pārdošanas apjoma vietā, pats par sevi nevarēja būt piemērota kompensācijas vērtība, lai atspoguļotu pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu. Tā ir arī ņēmusi vērā vajadzību panākt naudas soda apmēra preventīvu iedarbību, konstatēdama, ka tad, ja vispārējā metode tiktu piemērota bez jebkādas korekcijas, preventīva iedarbība netiktu nodrošināta.

124

Prasītāji apgalvo, ka Komisija neesot īstenojusi savu rīcības brīvību, jo tā nav ņēmusi vērā inkriminētā nodarījuma ietekmes neesamību uz tirgu.

125

Tomēr pietiek ar konstatējumu, ka Komisijai bija taisnība, kad tā ir norādījusi, ka naudas soda palielinājums saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu nav atkarīgs no tā, vai iepriekš ir pierādīta attiecīgo darbību reālā ietekme uz tirgu (spriedums, 2019. gada 7. novembris, Campine un CampineRecycling/Komisija, T‑240/17, nav publicēts, EU:T:2019:778, 345. punkts).

126

Proti, pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punkta mērķis ir ļaut Komisijai novirzīties no vispārējās metodes, kas dažkārt var izrādīties nepiemērota konkrētajiem lietas apstākļiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 65.–67. punkts, un 2019. gada 10. jūlijs, Komisija/Icap u.c.,C‑39/18 P, EU:C:2019:584, 27. punkts). Lai to darītu, minētajā punktā ir paredzēts, ka konkrētie lietas apstākļi vai vajadzība panākt pietiekamu preventīvu iedarbību attaisno novirzīšanos no vispārējās metodes. Tomēr šie kritēriji ne vienmēr ir balstīti uz analīzi par pārkāpuma ietekmi uz tirgu.

127

Tālab prasītāji nevar pamatoti pārmest Komisijai, ka tā nav īstenojusi savu rīcības brīvību, neveikdama aizliegtās vienošanās dalībnieku prettiesisko darbību ietekmes uz etilēna cenu analīzi.

128

Turklāt fakts, ka Komisija ir izmantojusi tādu pašu pieeju kā Komisijas Lēmumā C (2017) 900 final (2017. gada 8. februāris) par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu (Lieta AT.40018 – Automašīnu akumulatoru pārstrāde) (turpmāk tekstā – “lēmums par automašīnu akumulatoru pārstrādi”), ko Vispārējā tiesa izskatīja 2019. gada 23. maija spriedumā Recylex u.c./Komisija (T‑222/17, EU:T:2019:356) un 2019. gada 7. novembra spriedumā Campine un Campine Recycling/Komisija (T‑240/17, nav publicēts, EU:T:2019:778), nav uzskatāms nedz par rīcības brīvības neīstenošanu, nedz par labas pārvaldības principa pārkāpumu. Proti, Komisija nav atsaukusies tikai uz šo lēmumu vai uz šiem spriedumiem, bet ir izklāstījusi, kādi bija konkrētās lietas apstākļi un kādēļ šie apstākļi neļāva panākt pietiekamu preventīvu iedarbību.

129

Tas pats attiecas uz piemērotās palielinājuma likmes izvēli. Proti, Komisija nav tikai konstatējusi, ka 10 % palielinājums atbilst tās iepriekšējai praksei, bet ir izklāstījusi konkrētos lietas apstākļus un vajadzību panākt pietiekamu preventīvu iedarbību, kas tai saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu lika pielāgot naudas soda pamatsummu, to palielinot par 10 %. Tādējādi tā ir īstenojusi savu rīcības brīvību.

130

Ciktāl prasītāji uzskata, ka Komisija nav pietiekami izskaidrojusi palielinājuma likmes izvēli, ir jākonstatē, ka šī argumenta mērķis ir norādīt uz pamatojuma trūkumu apstrīdētajā lēmumā un tas ir jānoraida otrā pamata trešās daļā izklāstīto iemeslu dēļ.

131

Pamatojoties uz iepriekš minēto, otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

132

Jāatgādina, ka jomās, kurās Komisija ir saglabājusi rīcības brīvību, tās vērtējumu tiesiskuma pārbaude aprobežojas ar acīmredzamas kļūdas vērtējumā neesamības pārbaudi (spriedumi, 2005. gada 18. jūlijs, Scandinavian Airlines System/Komisija,T‑241/01, EU:T:2005:296, 64. un 79. punkts, un 2010. gada 19. maijs, IMI u.c./Komisija,T‑18/05, EU:T:2010:202, 120. punkts).

133

Prasītāji apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 141.–148. apsvērumā izklāstītajā vērtējumā par naudas soda pamatsummas korekciju atbilstoši pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktam esot pieļautas kļūdas, un šajā ziņā tie izsaka piecus iebildumus, kurus Komisija apstrīd.

134

Prasītāji apgalvo, ka nekad neesot pastāvējusi ticama iespēja, ka aplūkotajām prettiesiskajām darbībām varētu būt jebkāda būtiska ietekme uz etilēna iepirkuma apjomu, un to pierādot ekonomiskā analīze, kas Komisijai tika iesniegta administratīvā procesa laikā.

135

Tostarp no aplūkotās ekonomiskās analīzes vispirms izrietot – ņemot vērā, ka etilēna tirgū ir lielāks pircēju nekā piegādātāju skaits, neliela pircēju grupa nevarētu kontrolēt MCP vienošanos iznākumu. Turklāt etilēna cena neesot vienkārši sekojusi naftas cenai, kas ir galvenais etilēna izmaksu faktors, bet esot pastāvīgi palielinājusies gadu gaitā, tostarp pārkāpuma veikšanas laikposmā. Visbeidzot, MCP vienošanās parasti sekoja prognozēm, ko publicējusi kāda no privātām un neatkarīgām paziņošanas iestādēm. Fakts, ka galīgās MCP vienošanās gandrīz vienmēr ietilpst šīs iestādes paredzētajā diapazonā, pierāda, ka šīs vienošanās tika noslēgtas par objektīvi piemērotām un tirgus datiem atbilstošām summām.

136

Ņemot vērā šos apstākļus, prasītāji apstrīd Komisijas argumentācijas pamatojumu, ciktāl tā ir konstatējusi, ka šajā gadījumā ar iepirkumu apjomu ir pārāk zemu novērtēts aplūkotā pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums.

137

Tomēr šis iebildums izriet no kļūdainas apstrīdētā lēmuma interpretācijas.

138

Kā izriet no šī sprieduma 120. punkta, Komisija ir atzinusi, ka šajā gadījumā aplūkotais pārkāpums ir aizliegta vienošanās iepirkumu jomā un naudas soda pamatsumma ir jāaprēķina, ņemot vērā iepirkumu apjomu, un to prasītāji neapstrīd.

139

Kā būtībā izriet no šī sprieduma 121. punkta, Komisija pēc tam ir konstatējusi – ir maz ticams, ka iepirkumu apjoms pats par sevi ir piemērota kompensācijas vērtība, kas atspoguļo pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu. Šajā ziņā tā ir paskaidrojusi, pirmkārt, ka aizliegtās vienošanās iepirkumu jomā mērķis ir panākt iepirkuma cenas samazinājumu vai novērst tās palielinājumu, tāpēc, ņemot vērā iepirkumu apjomu, tiktu radīta situācija, ka naudas soda apmērs būtu apgriezti proporcionāls aizliegtās vienošanās mērķim. Otrkārt, tā ir konstatējusi, ka strādājošos uzņēmumos iepirkumu apjoms parasti ir mazāks nekā pārdošanas apjoms, un tas rada sistemātiski zemāku sākumpunktu naudas soda pamatsummas noteikšanai.

140

Tālab Komisijas argumentācija nav balstīta uz apstākli, ka attiecīgā aizliegtā vienošanās bija sekmīga un ļāva samazināt etilēna iepirkuma cenu, kālab iepirkumu apjoma ņemšana vērā nebija piemērots parametrs naudas soda apmēra aprēķināšanai. Tā balstās uz apstākli, ka neatkarīgi no pārkāpuma ietekmes uz tirgu neatņemama aizliegto vienošanos iepirkumu jomā sastāvdaļa ir tas, ka iepirkumu apjoma ņemšana vērā pati par sevi nevar būt vērtība, kas ļauj atspoguļot pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu. Tādējādi secinājums, ka šajā gadījumā ar iepirkumu apjomu ir pārāk zemu novērtēts aplūkotā pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, ir balstīts nevis uz prettiesisko darbību ietekmi uz tirgu, bet uz apstākli, ka iepirkumu apjoms, kas tika ņemts vērā, aprēķinot naudas soda apmēru, nebija pietiekams.

141

Šis vērtējums atbilst judikatūrai, saskaņā ar kuru Komisijai, piemērojot pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu, nav pienākuma ņemt vērā inkriminētā nodarījuma iespējamo faktisko ietekmi uz tirgu (skat. šī sprieduma 125. punktu). Tādējādi ar prasītāju iesniegto ekonomisko analīzi, kuras mērķis bija konstatēt, ka aplūkotā aizliegtā vienošanās nebija efektīva un aizliegtās vienošanās dalībniekiem neizdevās ietekmēt MCP vienošanos, nevar atspēkot Komisijas secinājumu, ka ar iepirkumu apjomu ir pārāk zemu novērtēts pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums. Tāpēc prasītāju argumenti ir jāuzskata par neefektīviem.

142

Prasītāji apgalvo – ņemot vērā, ka aplūkotās darbības neesot varējušas radīt peļņu, tiem uzliktais naudas sods bez 10 % palielinājuma, kas piemērots saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu, jau ir lielāks par iespējami gūstamo peļņu, ko tie būtu varējuši saprātīgi iegūt no pārkāpuma. Turklāt, tā kā Komisija jau ir palielinājusi naudas sodu par 15 % atbilstoši šo pamatnostādņu 25. punktam, tā nevarot automātiski piemērot papildu 10 % palielinājumu saskaņā ar minēto pamatnostādņu 37. punktu.

143

Kā izriet no šī sprieduma 121. punkta, Komisija ir konstatējusi, ka tad, ja tiktu izmantota pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai paredzētā vispārējā metode, kas balstīta uz pārdošanas apjomu, neveicot nekādas korekcijas, tas neļautu nodrošināt pietiekamu preventīvu naudas soda iedarbību. Šī preventīvā iedarbība tomēr bija nepieciešama, lai saskaņā ar minēto pamatnostādņu 4. punktu sodītu uzņēmumus, uz kuriem attiecas apstrīdētais lēmums (īpaša preventīva iedarbība), un novērstu citu uzņēmumu iesaistīšanos tādās pašās darbībās (vispārēja preventīva iedarbība). Šis secinājums būtībā izrietēja no fakta, ka iepirkumu apjoms nebija pietiekams, lai atspoguļotu pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu.

144

Tādējādi pretēji prasītāju apgalvotajam Komisijas argumentācija ir balstīta nevis uz pieņēmumu, ka aplūkotā aizliegtā vienošanās bija sekmīga un radīja pelņu prasītājiem, bet gan uz konstatējumu, ka iepirkumu apjoms pats par sevi neļāva nodrošināt pietiekamu preventīvu iedarbību.

145

No tā izriet, ka iespējamā peļņa, ko prasītāji varēja iegūt no aizliegtās vienošanās, nav nozīmīga. Šajā ziņā jāatgādina arī, ka Komisijai citā naudas soda apmēra aprēķināšanas stadijā, it īpaši, nosakot smaguma koeficientus, ir atļauts ņemt vērā aizliegtās vienošanās neefektivitāti un tādējādi faktu, ka tās dalībnieki nav guvuši peļņu. Proti, saskaņā ar judikatūru pie apstākļiem, kas varētu ietekmēt pārkāpumu smaguma novērtējumu, pieder katra uzņēmuma rīcība, katra uzņēmuma loma aizliegtās vienošanās izveidē, peļņa, ko tie varēja gūt no šīs vienošanās, uzņēmumu lielums un attiecīgo preču vērtība, kā arī risks, ko šāda veida pārkāpumi rada Savienības mērķiem (skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Roca Sanitario/Komisija, C‑636/13 P, EU:C:2017:56, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

146

Attiecībā uz argumentu, ka Komisija jau ir piemērojusi procentuālo daļu preventīvas iedarbības nolūkos atbilstoši pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 25. punktam un tāpēc nav attaisnojams, ka tā piemēro papildu palielinājumu saskaņā ar šo pamatnostādņu 37. punktu, jāatgādina, ka šiem diviem punktiem ir atšķirīgi mērķi un tos var piemērot vienlaikus.

147

Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 25. punktā Komisijai ir paredzēta iespēja noteikt papildsummu, lai atturētu uzņēmumus no dalības horizontālas vienošanās darbībās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu vai citos pārkāpumos neatkarīgi no to dalības ilguma pārkāpumā. Šī mehānisma mērķis ir atturēt uzņēmumus no konkurences tiesību pārkāpumiem, lai arī tikai uz īsu laikposmu. Minēto pamatnostādņu 37. punkta mērķis ir piešķirt Komisijai zināmu elastību, lai nodrošinātu, ka naudas soda kopējais apmērs ir pietiekami liels, lai, ņemot vērā lietas apstākļus, tam būtu preventīva iedarbība (spriedums, 2019. gada 7. novembris, Campine un Campine Recycling/Komisija, T‑240/17, nav publicēts, EU:T:2019:778, 346. punkts).

148

Prasītāji apgalvo, ka attiecībā uz aizliegtas vienošanās darbībām pārdošanas jomā Komisijas izmantotā metode rada situāciju, ka uzliktais naudas sods par neefektīvu aizliegtu vienošanos automātiski ir mazāks nekā par efektīvu. Prasītāju ieskatā šis mehānisms nodrošina, ka neefektīva aizliegta vienošanās netiek sodīta ar nesamērīgu naudas sodu. Tie apgalvo, ka tāds pats mehānisms būtu jāizmanto attiecībā uz neefektīvām aizliegtas vienošanās darbībām iepirkumu jomā. Tomēr Komisijas pieeja, saskaņā ar kuru aizliegtas vienošanās darbībām iepirkumu jomā tiek piemērots 10 % palielinājums, radītu situāciju, ka pret neefektīvu aizliegtu vienošanos iepirkumu jomā sistemātiski tiek izrādīta nelabvēlīgāka attieksme nekā pret neefektīvu aizliegtu vienošanos pārdošanas jomā.

149

Jākonstatē, ka salīdzinājumam ar neefektīvām aizliegtas vienošanās darbībām pārdošanas jomā nav nozīmes. Taisnība, ka aizliegtas vienošanās pārdošanas jomā principā izraisa naudas soda pamatsummas noteikšanu, kas saistīta ar pārkāpuma mērķa sekmīgu sasniegšanu.

150

Šādos apstākļos jākonstatē, ka – atšķirībā no aizliegtas vienošanās pārdošanas jomā – aizliegtas vienošanās iepirkumu jomā mērķa sasniegšanas rezultātā iepirkumu apjoms būtu mazāks nekā tad, ja pārkāpums netiktu izdarīts, un tādējādi naudas sodam nebūtu preventīvas iedarbības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 7. novembris, Campine un Campine Recycling/Komisija, T‑240/17, nav publicēts, EU:T:2019:778, 345. punkts). Proti, kā Komisija ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā, jo sekmīgāk tiek īstenota šāda aizliegta vienošanās, jo mazāks ir iepirkumu apjoms un tādējādi naudas soda apmērs. Tādēļ iepirkumu apjoms nav sākumpunkts, kas varētu atspoguļot pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu šī sprieduma 109. punktā minētās judikatūras izpratnē.

151

Tomēr iepirkumu apjoma ņemšana vērā, pat ja aizliegtā vienošanās bijusi neefektīva, parasti neatspoguļo pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu. Šajā ziņā, kā Komisija ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā, strādājošam uzņēmumam iepirkumu apjoms principā ir mazāks nekā pārdošanas apjoms. Atbildot uz procesa organizatorisko pasākumu, Komisija ir pamatoti precizējusi, ka racionāls tirgus dalībnieks preces pārdošanas cenu parasti nosaka augstāku nekā šīs preces iepirkuma cena vai izmantotās izejvielas iepirkuma cena, ja tiek pārdota integrēta prece. Tālab iepirkumu apjoms principā automātiski ir zemāks nekā pārdošanas apjoms, un tas pamato faktu, ka attiecīgā gadījumā saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu tiek piemērota korekcija.

152

Prasītāji pārmet Komisijai, ka tā esot atsaukusies uz lēmumu par automašīnu akumulatoru pārstrādi, lai pamatotu naudas soda apmēra 10 % palielinājumu saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu, lai gan minētās lietas apstākļi būtiski atšķiras no aplūkotās lietas apstākļiem. Aplūkotās darbības attiecoties tikai uz ļoti niecīgu etilēna iepirkumu kopējā apjoma daļu, savukārt lietā, kurā tika pieņemts lēmums par automašīnu akumulatoru pārstrādi, attiecīgie uzņēmumi esot kopīgi noteikuši faktiskās iepirkuma cenas, kas tiek maksātas piegādātājiem. Turklāt pēdējā minētajā lietā Komisija esot konstatējusi, ka pircēji bija ierobežots skaits uzņēmumu ar būtisku ietekmi uz tirgu, lai gan šajā gadījumā ietekme uz tirgu un ietekme uz cenu noteikšanu bija tikai no pārdevēju puses. Prasītāju ieskatā fakts, ka tāds pats 10 % palielinājums tika piemērots abās lietās, kas tomēr ir atšķirīgas, pierādot, ka tiem uzliktais naudas sods nav samērīgs ar pārkāpumu.

153

Jākonstatē, ka lēmumā par automašīnu akumulatoru pārstrādi, kas bija 2019. gada 23. maija sprieduma Recylex u.c./Komisija (T‑222/17, EU:T:2019:356) un 2019. gada 7. novembra sprieduma Campine un Campine Recycling/Komisija (T‑240/17, nav publicēts, EU:T:2019:778) priekšmets, Komisija, aprēķinot naudas soda pamatsummu, bija ņēmusi vērā iepirkumu apjomu pārdošanas apjoma vietā un saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu piemērojusi 10 % palielinājumu no naudas soda pamatsummas. Lai pamatotu šo palielinājumu, tā izvirzīja apsvērumus, kas, pirmām kārtām, attiecās uz lietas apstākļiem, proti, uz faktu, ka runa bija par aizliegtu vienošanos iepirkumu jomā, kuras kontekstā dalībnieku mērķis bija saglabāt pēc iespējas zemākas iepirkuma cenas un attiecībā uz kuru, aprēķinot naudas soda apmēru, bija jāņem vērā iepirkumu apjoms, kā arī, otrām kārtām, uz nepieciešamību panākt preventīvu iedarbību.

154

No tā izriet, ka lietai, kas ir lēmuma par automašīnu akumulatoru pārstrādi priekšmets, un šai lietai ir kopīgas iezīmes. Tādējādi Komisija uz to apstrīdētajā lēmumā ir atsaukusies atbilstošā veidā.

155

Turklāt prasītāji nevar balstīt argumentu uz tās cenas faktiskās daļas salīdzinājumu, kuru dalībnieki varētu būt ietekmējuši lietā, kas bija lēmuma par automašīnu akumulatoru pārstrādi priekšmets, un šajā lietā. Proti, šim salīdzinājumam nav nozīmes, jo nav jāpārbauda pārkāpuma faktiskā ietekme uz tirgu, lai piemērotu pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu (skat. šī sprieduma 125. punktu).

156

Prasītāji apgalvo, ka preventīvas iedarbības nepieciešamība ir cieši saistīta ar iespējamām priekšrocībām, ko uzņēmums var iegūt no dalības pārkāpumā. To ieskatā potenciālā peļņa, ko uzņēmums iespējami varētu gūt no dalības aizliegtas vienošanās darbībā iepirkumu jomā, pēc definīcijas esot niecīgāka nekā no dalības aizliegtas vienošanās darbībā pārdošanas jomā un nevarot attaisnot papildu palielinājumu preventīvas iedarbības nolūkos. Tie kritizē Komisijas loģiku, ka visi uzliktie naudas sodi, tostarp par aizliegtas vienošanās darbībām pārdošanas jomā, ir jāpielāgo atbilstoši pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktam, lai izvairītos no pārmērīgas vai nepietiekamas preventīvas iedarbības atkarībā no vērā ņemto preču apjoma.

157

Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 144. punkta, Komisijas argumentācija ir balstīta nevis uz faktu, ka aplūkotā aizliegtā vienošanās bija sekmīga un radīja peļņu prasītājiem, bet gan uz konstatējumu, ka iepirkumu apjoms pats par sevi neļāva nodrošināt pietiekamu preventīvu iedarbību. Tādējādi nav nozīmes salīdzināt potenciālu pelņu, ko aizliegtas vienošanās iepirkumu jomā dalībnieki, no vienas puses, un aizliegtas vienošanās pārdošanas jomā dalībnieki, no otras puses, varētu gūt no minētajām aizliegtas vienošanās darbībām.

158

Turklāt nevar piekrist prasītāju argumentam, ka, ievērojot Komisijas loģiku, jebkurš naudas sods, tostarp tāds, kas uzlikts aizliegtu vienošanos pārdošanas jomā kontekstā, būtu sistemātiski jāpielāgo saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu. Proti, ir jākonstatē, ka minēto punktu nepiemēro, ja nav jānovirzās no šajās pamatnostādnēs paredzētās vispārējās metodes, it īpaši, ja aizliegtas vienošanās pārdošanas jomā kontekstā atbilstoši šo pamatnostādņu 13. punktam tiek ņemts vērā pārdošanas apjoms. Minēto pamatnostādņu 37. punktu piemēro tikai tad, ja tiek konstatēts, ka vispārējā metode nav atbilstoša un ir jānovirzās no tās, ciktāl to prasa konkrētas lietas apstākļi vai vajadzība panākt preventīvu iedarbību konkrētā lietā. Tādējādi nevar konstatēt, ka Komisijai šajā ziņā būtu sistemātiski jāpielāgo naudas soda apmērs.

159

No visa iepriekš minētā izriet, ka iebildumi, kuru mērķis ir norādīt uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kad ticis piemērots pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punkts, ir jānoraida. Ar šiem argumentiem nevar arī pierādīt, ka naudas soda 10 % palielinājums ir bijis nesamērīgs, ņemot vērā vēlamo preventīvo iedarbību.

160

Prasītāji savā argumentācijā papildus apgalvo arī, ka standarta palielinājuma piemērošana aizliegtas vienošanās darbībām iepirkumu jomā saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu ir pretrunā minētā punkta mērķim un formulējumam un tādējādi pretrunā tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principam. Tomēr ir jākonstatē, ka šie apgalvojumi nav pamatoti.

161

Tādējādi otrā pamata otrā daļa ir jānoraida.

162

Prasītāji apgalvo, ka Komisija neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā apstrīdētajā lēmumā nav nedz paskaidrojusi, kāpēc šīs lietas apstākļi attaisno naudas soda palielinājumu atbilstoši pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktam, nedz arī – kāpēc šī palielinājuma likme ir jānosaka 10 % apmērā.

163

Šajā ziņā, pirmkārt, prasītāji apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 146. apsvērums attiecas vienīgi uz apgalvoto vispārējo nepieciešamību, aprēķinot naudas sodus, piemērot palielinājumu saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu, lai panāktu naudas soda preventīvu iedarbību, bet tajā nav sniegti paskaidrojumi par konkrētā palielinājuma likmi, kas esot nepieciešama, lai to sasniegtu.

164

Otrkārt, Komisijas atsaucei apstrīdētā lēmuma 146. apsvērumā uz savu iepriekšējo praksi neesot nozīmes, jo, no vienas puses, iepriekšējā prakse Komisijai nav saistoša un, no otras puses, cita lieta, kuras fakti atšķiras no šīs lietas faktiem, nevar būt likumīgs pamats, lai attaisnotu naudas soda palielinājumu, kam jābūt samērīgam ar attiecīgā pārkāpuma smagumu šajā gadījumā.

165

Treškārt, ar apstrīdētā lēmuma 146. apsvērumā ietverto argumentāciju tiekot pārkāpts pienākums norādīt pamatojumu, jo Komisijai esot bijis precīzi jāpaskaidro, kādā veidā tā ir īstenojusi savu rīcības brīvību, vēl jo vairāk tāpēc, ka tā nolēma novirzīties no savas vispārējās metodes un pielāgot naudas sodu saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu. Šāda precīza argumentācija esot obligāta, jo minētajā punktā nav paredzēts konkrēts korekcijas diapazons, kas ierobežotu Komisijas rīcības brīvību. Komisijai esot bijis jānorāda skaidrs un precīzs pamatojums, lai paskaidrotu, kāpēc, ņemot vērā lietas apstākļus un lai panāktu preventīvu iedarbību, bija nepieciešama izvēlētā palielinājuma likme un kāpēc mazāka likme nebūtu bijusi pietiekama.

166

Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

167

Papildus šī sprieduma 100. punktā atgādinātajiem principiem jānorāda, ka tad, kad Komisija piemēro pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu, tai ir pienākums norādīt pamatojumu, kādēļ izskatāmās lietas apstākļi vai vajadzība panākt preventīvu iedarbību attaisno Komisijas novirzīšanos no minētajās pamatnostādnēs izklāstītās metodes (spriedums, 2019. gada 10. jūlijs, Komisija/Icap u.c.,C‑39/18 P, EU:C:2019:584, 30. punkts). Šajā ziņā prasība norādīt pamatojumu ir vēl jo svarīgāka (spriedumi, 2016. gada 13. decembris, Printeos u.c./Komisija,T‑95/15, EU:T:2016:722, 48. punkts, un 2019. gada 12. jūlijs, Hitachi‑LG Data Storage un Hitachi‑LG Data Storage Korea/Komisija, T‑1/16, EU:T:2019:514, 80. punkts).

168

Šajā gadījumā Komisija apstrīdētā lēmuma 141.–148. apsvērumā ir detalizēti izklāstījusi pamatojumu, kālab tā uzskatīja, ka lietas apstākļi un vajadzība panākt naudas soda preventīvu iedarbību attaisno novirzīšanos no vispārējās metodes un šīs pamatsummas 10 % palielinājumu atbilstoši pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktam. Kā izriet no šī sprieduma 121. punkta, tā ir norādījusi, ka lieta attiecas uz aizliegtu vienošanos iepirkumu jomā, kurā, aprēķinot naudas soda pamatsummu, bija jāņem vērā iepirkumu apjoms, tomēr, aprēķinot pamatsummu, kas atspoguļo pārkāpuma ekonomisko nozīmīgumu, šis apjoms nebija pietiekams.

169

Jākonstatē arī, ka šie apsvērumi ir ļāvuši prasītājiem izprast Komisijas argumentāciju un apstrīdēt to Vispārējā tiesā, kā arī šai tiesai pārbaudīt tās pamatotību.

170

Turklāt pretēji prasītāju apgalvotajam šādi apsvērumi ir uzskatāmi nevis par “vispārējām bažām”, bet gan par specifiskiem apsvērumiem attiecībā uz konkrēto lietu, kas saistīti ar aplūkotās aizliegtās vienošanās būtību, proti, aizliegtu vienošanos iepirkumu jomā.

171

Kā Komisija pamatoti ir precizējusi atbildē uz procesa organizatorisko pasākumu un tiesas sēdē, konkrētas lietas apstākļi pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punkta izpratnē var būt apstākļi, kas saistīti ar aplūkotās aizliegtās vienošanās būtību, un tiem nav noteikti jābūt īpašiem šī gadījuma apstākļiem.

172

Tā kā šie apsvērumi ir pietiekami specifiski un detalizēti, tie tādējādi atbilst stingrākai prasībai norādīt pamatojumu, kas Komisijai ir jāievēro, lai piemērotu pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu.

173

Attiecībā uz atbilstoši pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktam piemērotās 10 % palielinājuma likmes izvēles pamatojumu no apstrīdētā lēmuma 146. apsvēruma būtībā izriet: lai ņemtu vērā lietas apstākļus un panāktu pietiekamu preventīvu iedarbību, bija atbilstoši, ka Komisija saskaņā ar tās iepriekšējo lēmumu pieņemšanas praksi, un it īpaši ar lēmumu par automašīnu akumulatoru pārstrādi, saskaņā ar minēto punktu piemēro naudas soda apmēra 10 % palielinājumu.

174

Šajā ziņā Komisija, atbildot uz procesa organizatorisko pasākumu un tiesas sēdē, ir precizējusi, ka šajā gadījumā tā uzskatīja, ka 10 % palielinājums ir piemērots, tāpat kā tā bija atzinusi lēmumā par automašīnu akumulatoru pārstrādi, ņemot vērā, ka pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punkta piemērošana aizliegtas vienošanās darbībai iepirkumu jomā bija diezgan nesena prakse, – šajā gadījumā tā bija tikai otrā piemērošanas reize pēc minētā lēmuma pieņemšanas.

175

Šos precizējumus Vispārējā tiesa tomēr nevar ņemt vērā, veicot pārbaudi par pienākuma norādīt pamatojumu ievērošanu, jo tie nav minēti apstrīdētajā lēmumā. Proti, pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana ir jāvērtē, ņemot vērā informāciju, kas ir prasītāja rīcībā prasības celšanas brīdī, un pamatojumu nevar pirmo reizi un a posteriori izskaidrot tiesā, izņemot ārkārtas apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 19. maijs, Ryanair/Komisija (KLM; Covid‑19), T‑643/20, EU:T:2021:286, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

176

Šādu precizējumu neesamība tomēr nevar būt iemesls, lai nenorādītu palielinājuma likmes izvēles pamatojumu.

177

Šajā ziņā jāatzīmē, ka pretēji prasītāju apgalvotajam Komisija, lai attaisnotu palielinājuma likmes izvēli, apstrīdētā lēmuma 146. apsvērumā ir ne tikai vispārīgi atsaukusies uz lēmumu par automašīnu akumulatoru pārstrādi, bet arī it īpaši uz lietas apstākļiem un vajadzību panākt preventīvu iedarbību.

178

Šajā ziņā saskaņā ar judikatūru Komisija ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, ja tā savā lēmumā norāda vērtēšanas elementus, kas tai ir ļāvuši izsvērt pārkāpuma smagumu un ilgumu. Lai gan Komisijai nav pienākuma norādīt visus skaitliskos datus par visiem naudas soda apmēra aprēķināšanas metodes starpposmiem, tai tomēr ir jāpaskaidro vērā ņemto elementu svērums un novērtējums, ko tā ir veikusi (skat. spriedumu, 2019. gada 10. jūlijs, Komisija/Icap u.c.,C‑39/18 P, EU:C:2019:584, 31. punkts un tajā minētā judikatūra). Kā izriet no šī sprieduma 168. punkta, Komisija ir pienācīgi izskaidrojusi elementus, kurus tā ir ņēmusi vērā, lai noteiktu, ka naudas soda pamatsummas 10 % palielinājums saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktu ir atbilstošs. Pretēji prasītāju apgalvotajam, ņemot vērā, ka Komisijai nav jānorāda skaitliski dati, kas attiecas uz katru aprēķināšanas metodes posmu, tai nebija jāsniedz papildu paskaidrojumi par konkrēto izvēlēto palielinājuma likmi.

179

Turklāt jāprecizē, ka administratīvā procesa laikā Komisija prasītājiem bija paziņojusi par nodomu palielināt pamatsummu atbilstoši pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktam. It īpaši no pēdējās 2019. gada 29. oktobra izlīguma sanāksmes izriet, ka Komisija ir skaidri norādījusi prasītājiem, ka ar vispārējās metodes piemērošanu aizliegtas vienošanās darbībai iepirkumu jomā pārāk zemu tiktu novērtēts pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums un tas samazinātu naudas soda preventīvo iedarbību, tādējādi tā šajā nolūkā saskaņā ar minēto punktu bija paredzējusi piemērot 10 % palielinājumu. Atbilstoši šī sprieduma 100. punktā minētajai judikatūru šie elementi ir daļa no konteksta, kurā iekļaujas apstrīdētais lēmums un kurā ir jāizvērtē, vai tas ir pietiekami pamatots.

180

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, otrā pamata trešā daļa un līdz ar to šis pamats kopumā ir jānoraida.

181

Tā kā pirmais un otrais pamats nav pamatots, atcelšanas prasījumi ir jānoraida. Tagad ir jāizvērtē pakārtoti izvirzītie prasījumi par naudas soda apmēra samazināšanu, kuru atbalstam ir izvirzīts trešais pamats.

182

Prasītāji apgalvo – pat ja Vispārējā tiesa pirmos divus pamatus noraidītu kā nepamatotus, būtu jāuzskata, ka prasītājiem uzliktais naudas sods nav samērīgs ar izdarītā pārkāpuma smagumu. To ieskatā, ja šīs lietas apstākļi pamato jebkādu palielinājumu, tā likmei attiecībā uz atkārtoto pārkāpumu atbilstoši pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. punktam būtu jābūt noteikti zemākai par 50 % un tā likmei atbilstoši šo pašu pamatnostādņu 37. punktam – būtiski zemākai.

183

Šajā ziņā prasītāji uzskaita vairākus apstākļus, kas Vispārējai tiesai būtu jāņem vērā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, un lūdz pēdējo minēto, ņemot vērā šos apstākļus, samazināt tiem uzliktā naudas soda apmēru.

184

Komisija apstrīd norādītos apstākļus un apgalvo, ka prasītāju prasība neesot pamatota.

185

Jāatgādina, ka tiesiskuma pārbaudi papildina neierobežota kompetence, kas Savienības tiesai ir atzīta Regulas Nr. 1/2003 31. pantā saskaņā ar LESD 261. pantu. Šī kompetence ļauj Savienības tiesai papildus vienkāršai soda likumības pārbaudei Komisijas vērtējumu aizstāt ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzliktā naudas soda vai kavējuma naudas apmēru (spriedumi, 2011. gada 8. decembris, Chalkor/Komisija,C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 63. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Nexans France un Nexans/Komisija, C‑606/18 P, EU:C:2020:571, 96. punkts).

186

Lai noteiktu uzliekamā naudas soda apmēru, Savienības tiesai pašai ir jāizvērtē attiecīgās lietas apstākļi un aplūkotā pārkāpuma veids. Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu šis uzdevums paredz, ka attiecībā uz katru sodīto uzņēmumu ir jāņem vērā attiecīgā pārkāpuma smagums, kā arī tā ilgums, ievērojot it īpaši pienākuma norādīt pamatojumu, samērīguma, soda individualizācijas un vienlīdzīgas attieksmes principu, un Vispārējai tiesai nav saistoši Komisijas pamatnostādnēs iekļautie norādījumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 89. un 90. punkts, un 2022. gada 16. jūnijs, Sony Optiarc un Sony Optiarc America/Komisija, C‑698/19 P, EU:C:2022:480, 173. un 174. punkts).

187

Prasītāji apgalvo, ka, pirmkārt, tie bija izbeiguši aizliegto vienošanos par MHES un par to ziņojuši vairāk nekā divpadsmit gadu pirms šajā gadījumā aplūkotā pārkāpuma sākuma; otrkārt, minētās aizliegtās vienošanās kontekstā izdarītais pārkāpums un šajā gadījumā aplūkotais pārkāpums esot atšķirīgi, tie attiecoties uz dažādām precēm, un tajos esot bijušas iesaistītas dažādas struktūras; treškārt, šī aizliegtā vienošanās tika atklāta, izmantojot to iekšējos atbilstības pasākumus; ceturtkārt, Clariant GmbH pats nav bijis iesaistīts šīs aizliegtās vienošanās īstenošanā un darbībās; piektkārt, aplūkotās prettiesiskās darbības esot izrietējušas no iepriekšējas likumīgas sadarbības ar citiem aplūkotās aizliegtās vienošanās dalībniekiem; sestkārt, pārkāpumi saistībā ar iepirkuma cenām parasti ir tendēti radīt mazākas konkurencei un it īpaši patērētājiem kaitīgas sekas nekā aizliegtas vienošanās pārdošanas jomā; un, septītkārt, naudas soda pamatsummas 50 % palielinājums recidīva dēļ esot nesamērīgs salīdzinājumā ar citām lietām, kurās piemērots tās pašas likmes palielinājums, lai gan recidīva gadījums tajās bijis daudz smagāks nekā šajā lietā.

188

Vispirms jākonstatē, ka prasītāji, lai lūgtu samazināt naudas sodu, vienīgi atkārtoti uzskaita apstākļus, kas jau tika uzsvērti pirmajā pamatā. Tomēr saskaņā ar šī sprieduma 50. punktā minēto judikatūru Vispārējā tiesa uzskata, ka neatkarīgi no šiem apstākļiem 50 % palielinājuma likmes noteikšana nešķiet nesamērīga, ņemot vērā salīdzinoši īso laikposmu, kas bija pagājis no pirmā LESD 101. panta pārkāpuma konstatējuma lēmumā par aizliegto vienošanos par MHES līdz tā paša panta pārkāpuma, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, sākumam.

189

Turpinājumā – prasītāju arguments, ka 50 % palielinājuma likme ir nesamērīga salīdzinājumā ar citām lietām, kurās tās pašas likmes palielinājums ir bijis piemērots daudz smagākiem recidīviem, nevar būt pamats naudas soda samazinājumam. Šajā ziņā pietiek ar norādi, ka prasītāji replikas raksta 60. punktā ir atsaukušies uz 28 lēmumiem, kuros Komisija pirmā recidīva gadījumā ir piemērojusi 50 %palielinājumu, kā tas ir šajā gadījumā.

190

Visbeidzot prasītāju arguments, ka aizliegta vienošanās iepirkumu jomā normālai konkurencei kaitē mazāk nekā aizliegta vienošanās pārdošanas jomā, nav atbilstošs apstāklis, lai novērtētu, vai 50 % palielinājums atkārtota pārkāpuma dēļ atbilstoši pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. punktam ir samērīgs ar izdarītā pārkāpuma smagumu. Jebkurā gadījumā šajā ziņā jānorāda, ka LESD 101. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētais pirmais aizliegtās vienošanās piemērs nepārprotami ir noteikts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un precīzi ietver darbības, ar kurām “tieši vai netieši nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas vai kādus citus tirdzniecības nosacījumus”. Darbība, kas bija aizliegtās vienošanās priekšmets, proti, etilēna cenas elementa saskaņošana, tādējādi ar LESD 101. panta 1. punktu ir skaidri aizliegta, jo tā ietver būtiskus konkurences ierobežojumus iekšējā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 7. novembris, Campine un Campine Recycling/Komisija, T‑240/17, nav publicēts, EU:T:2019:778, 297. punkts un tajā minētā judikatūra).

191

Prasītāji apgalvo, ka, pirmkārt, ekonomiskā analīze, ko tie administratīvā procesa laikā iesnieguši Komisijai, pierādot, ka attiecīgās darbības nevarēja ne mazākajā mērā būtiski ietekmēt etilēna iepirkuma cenu, un, otrkārt, – Komisijas apgalvojums lietā par automašīnu akumulatoru pārstrādi, ka iepirkumu apjoms nav atbilstošs pamats naudas soda pamatsummas noteikšanai, šajā gadījumā nav piemērojams.

192

Tomēr pietiek ar norādi, ka, no vienas puses, saskaņā ar šī sprieduma 125. punktā minēto judikatūru naudas soda pamatsummas palielināšana atbilstoši pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktam nav atkarīga no fakta, vai iepriekš ir pierādīta inkriminētā nodarījuma iespējamā faktiskā ietekme uz tirgu, tālab ekonomiskajai analīzei, kuras mērķis ir pierādīt inkriminētā nodarījuma ietekmes neesamību uz etilēna iepirkuma cenu, nav nozīmes un ar to nevar panākt naudas soda apmēra samazinājumu. No otras puses, 10 % [palielinājuma] likmes piemērošana, lai novērstu naudas soda pamatsummas aprēķināšanā vērā ņemto iepirkumu apjoma nepietiekamību, nešķiet nesamērīga. Prasītāji nenorāda nevienu citu atbilstošu apstākli, kas varētu pamatot šīs likmes samazināšanu.

193

Tādējādi trešais pamats ir jānoraida.

194

No visa iepriekš minētā izriet, ka prasījumi par naudas soda apmēra samazināšanu ir jānoraida un tālab arī prasība kopumā ir jānoraida.

195

Komisija lūdz Vispārējo tiesu palielināt naudas sodu, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, un nepiešķirt 10 % samazinājumu atlīdzībā par prasītāju sadarbību administratīvajā procesā saskaņā ar paziņojuma par izlīgumu 32. punktu.

196

Komisija apgalvo, ka ar šo prasību prasītāji apstrīd naudas soda apmēru, kas tomēr ir būtisks to izlīguma iesnieguma elements, un par to bija panākta vienota izpratne.

197

Šajā ziņā Komisija norāda, ka prasītāji nav izstājušies no izlīguma procedūras, lai gan tie nepiekrita pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. un 37. punkta piemērošanai. Gluži pretēji, prasītāji esot apņēmušies turpināt izlīguma procedūru, iesniedzot izlīguma iesniegumu un atzīstot, ka paziņojumā par iebildumiem ir pienācīgi atspoguļots šo iesniegumu saturs.

198

Komisija piebilst, ka “vienota izpratne” par iespējamo iebildumu apjomu un uzliekamo naudas sodu iespējamā diapazona vērtējumu liek tai aicināt uzņēmumu iesniegt izlīguma iesniegumu. Šis diapazons jānorāda izlīguma iesniegumos. Tās ieskatā, tā kā galīgajā lēmumā norādītais naudas soda apmērs nepārsniedz tā diapazona maksimālo apmēru, par ko notika pārrunas, pēc kurām tika iesniegts izlīguma iesniegums, ir jāuzskata, ka šajā ziņā galīgais lēmums atspoguļo izlīguma iesniegumu.

199

Tomēr fakts, ka prasītāji apstrīd būtisku izlīguma iesnieguma elementu, apdraud izlīguma procedūras mērķi.

200

Šajā ziņā, pirmām kārtām, Komisija norāda, ka izlīguma procedūra pēc savas būtības ir divpusēja. Pusēm esot iespēja un pat pienākums informēt par visiem šķēršļiem, kas traucē panākt vienotu izpratni. Tās ieskatā prasītāju administratīvā procesa laikā izmantotā pieeja bija vienīgi stratēģiska un tikai veids, kā panākt naudas soda apmēra samazinājumu, lai pēc tam apstrīdētu lēmumu, pamatojoties uz tiem pašiem elementiem, kas bija vienotās izpratnes priekšmets, un no Savienības tiesas saņemtu jaunus samazinājumus.

201

Otrām kārtām, Komisija apgalvo, ka efektivitātes ieguvums, ko sekmē izlīguma procedūra, šajā gadījumā kopumā vairs netiek panākts. Izlīguma procedūras mērķis esot tai atļaut, pirmkārt, izskatīt aizliegtu vienošanos lietas ātrāk un, otrkārt, izskatīt vairāk aizliegtu vienošanos lietas, izmantojot tos pašus resursus. Tomēr, tā kā Komisijas resursi tika mobilizēti gan šīs lietas administratīvajā posmā, gan tiesvedības posmā, tādējādi izraisot papildu darbu, tā nevarot izskatīt vairāk lietu.

202

Lai gan Komisija atzīst, ka tā ir ieguvusi no fakta, ka prasītāji nav apstrīdējuši noteiktus ar to atbildību un pārkāpumu saistītus elementus un ka tie nav lūguši piekļuvi lietai, Komisija tomēr uzsver, ka tā ir ieguldījusi papildu resursus, organizējot vairākas sanāksmes ar lietas dalībniekiem par diviem strīdīgajiem palielinājumiem. Turklāt tā neesot ietaupījusi resursus attiecībā uz paziņojumā par iebildumiem un galīgajā lēmumā ietvertā naudas soda apmēra aprēķina pamatojumu un attaisnojumu.

203

Komisija uzsver, ka nav iespējams a posteriori aprēķināt izlīguma procedūrā iesaistītā lietas dalībnieka sadarbības pakāpi. Tā norāda, ka tādējādi tai ir grūti noteikt, vai tas būtu iesaistījies izlīguma procedūrā, ja uzņēmumu sadarbība būtu bijusi ierobežota vai pat nepastāvētu, bet ja tomēr būtu bijis iespējams panākt atsevišķus efektivitātes ieguvumus.

204

Trešām kārtām, Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa 2004. gada 29. aprīļa spriedumā Tokai Carbon u.c./Komisija (T‑236/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01, EU:T:2004:118) ir atzinusi, ka tad, ja mainās prasītāja attieksme un tas Vispārējā tiesā pirmo reizi apstrīd pierādījumus, kas nav apstrīdēti vai kas ir atzīti administratīvajā procesā, saskaņā ar iecietības programmu piemērotos naudas soda samazinājumus var atcelt un tādējādi palielināt naudas sodu. Papildus minētajam spriedumam Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, citās lietās esot pārbaudījusi, vai ir jāatceļ samazinājums, ko lietas dalībnieki ir saņēmuši apmaiņā pret to sadarbību administratīvajā procesā, pat ja šādas atcelšanas nosacījumi netika izpildīti.

205

Ceturtām kārtām, Komisija uzskata, ka prasītāju tiesības uz pārbaudi tiesā ir pilnībā ievērotas. Tās ieskatā šo tiesību īstenošana nenozīmē, ka prasībai nav nekādas ietekmes uz naudas sodu. Izlīguma procedūrā piemērotā 10 % samazinājuma atcelšana neesot sods prasītājiem par to, ka tie ir īstenojuši savas tiesības uz pārbaudi tiesā, bet tikai sekas tam, ka tie apšauba pierādījumus, kurus bija atzinuši un apstiprinājuši administratīvajā procesā.

206

Tādēļ Komisija apgalvo, ka prasītājiem piemērotais naudas soda samazinājums, lai atlīdzinātu par to sadarbību, ir jāatceļ. Tādējādi tā lūdz Vispārējo tiesu palielināt prasītājiem uzlikto naudas sodu un noteikt tā summu 181731000 EUR.

207

Prasītāji apstrīd Komisijas argumentus.

208

Izlīguma procedūra tika ieviesta ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 622/2008 (2008. gada 30. jūnijs), ar ko groza Regulu Nr. 773/2004 attiecībā uz izlīguma procedūras kārtību karteļu [aizliegtu vienošanos] lietās (OV 2008, L 171, 3. lpp.). Šī procedūra tika precizēta paziņojumā par izlīgumu.

209

Saskaņā ar Regulas Nr. 622/2008 4. apsvērumu izlīguma procedūra ļauj Komisijai aizliegtas vienošanās lietas izskatīt ātrāk un efektīvāk. Tādējādi šīs procedūras mērķis ir vienkāršot un paātrināt administratīvos procesus, lai Komisija varētu izskatīt vairāk lietu, izmantojot tos pašus resursus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 20. maijs, Timab Industries un CFPR/Komisija, T‑456/10, EU:T:2015:296, 60. punkts).

210

Būtībā izlīguma procedūrā ir paredzēts, ka uzņēmumi, par kuriem tiek veikta izmeklēšana, saskardamies ar apsūdzošiem pierādījumiem un nolemdami noslēgt izlīgumu, atzīst dalību pārkāpumā, ar noteiktiem nosacījumiem atsakās no tiesībām piekļūt administratīvajai lietai, kā arī no tiesībām tikt uzklausītiem un piekrīt saņemt paziņojumu par iebildumiem un galīgo lēmumu Savienības oficiālajā valodā, par kuru tie vienojušies (paziņojuma par izlīgumu 20. punkts). Turklāt, ja to izlīguma iesniegumi ir atspoguļoti paziņojumā par iebildumiem, attiecīgie uzņēmumi noteiktajā termiņā sniedz atbildi uz to, apstiprinādami, ka minētais paziņojums atbilst to iesniegumu saturam un tie apņemas turpināt izlīguma procedūru (paziņojuma par izlīgumu 26. punkts). Kā atlīdzību Komisija tiem var piemērot naudas soda 10 % samazinājumu salīdzinājumā ar to, kāds tiem būtu uzlikts parasta procesa beigās saskaņā ar pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, kā arī paziņojumu par sadarbību (paziņojuma par izlīgumu 30.–33. punkts) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 20. maijs, Timab Industries un CFPR/Komisija, T‑456/10, EU:T:2015:296, 61. un 62. punkts).

211

No Regulas Nr. 622/2008 4. apsvēruma un paziņojuma par izlīgumu 5. punkta izriet, ka Komisijai ir jāņem vērā iespēja saprātīgā laikposmā ar iesaistītajām pusēm panākt vienotu izpratni par iespējamo iebildumu apjomu, ņemot vērā tādus apstākļus kā iesaistīto pušu skaits, iepriekš paredzamie pretrunīgie viedokļi par atbildības noteikšanu un faktu apstrīdēšanas apjoms. No šī apsvēruma izriet arī, ka Komisija papildus iespējamiem efektivitātes ieguvumiem var ņemt vērā arī citus apsvērumus, piemēram, precedenta radīšanas iespēju. Tālab Komisijai ir plaša rīcības brīvība izvēlēties lietas, kurās ir iespējams noslēgt izlīgumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 20. maijs, Timab Industries un CFPR/Komisija, T‑456/10, EU:T:2015:296, 64. punkts).

212

Izlīguma procedūra galvenokārt norit šādi. Procedūru sāk Komisija ar attiecīgo uzņēmumu piekrišanu (paziņojuma par izlīgumu 5., 6. un 11. punkts). Tiklīdz procedūra tiek uzsākta, Komisija divpusējās sarunās uzņēmumus, uz kuriem attiecas izmeklēšana un kuri piedalās izlīguma procedūrā, informē par galvenajiem elementiem, “piemēram, par faktiem, uz kuriem Komisija atsaucas, par šo faktu klasifikāciju, iespējamā karteļa [iespējamās aizliegtās vienošanās] nopietnumu vai ilgumu, atbildības noteikšanu, iespējamās soda naudas [iespējamā naudas soda] apmēra aprēķinu, kā arī par pierādījumiem, ar kuriem pamatoti iespējamie iebildumi” (paziņojuma par izlīgumu 16. punkts). Šī sistēma dod lietas dalībniekiem iespēju efektīvi izteikt viedokļus par iebildumiem, ko attiecībā uz tām izteikusi Komisija, un ļauj tiem pieņemt apzinātu lēmumu piedalīties vai nepiedalīties izlīgumā (paziņojuma par izlīgumu 16. punkts) (spriedums, 2015. gada 20. maijs, Timab Industries un CFPR/Komisija, T‑456/10, EU:T:2015:296, 66. un 67. punkts).

213

Tieši pēc šīs informācijas paziņošanas attiecīgie uzņēmumi var izvēlēties sākt izlīguma procedūru un iesniegt izlīguma iesniegumu. Šajā izlīguma iesniegumā it īpaši ir jābūt skaidri un nepārprotami formulētam apstiprinājumam, ka lietas dalībnieki atzīst savu atbildību par pārkāpumu, norādei uz maksimālo naudas sodu apmēru, ko lietas dalībnieki gaida, ka Komisija tiem uzliks, un ko tie būtu gatavi pieņemt izlīguma procedūrā, un apstiprinājumam par faktu, ka tie neplāno lūgt piekļuvi lietai vai tikt vēlreiz uzklausīti tiesas sēdē, ja vien paziņojumā par iebildumiem un Komisijas lēmumā nav atspoguļots to izlīguma iesniegums (paziņojuma par izlīgumu 20. punkts) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 20. maijs, Timab Industries un CFPR/Komisija, T‑456/10, EU:T:2015:296, 68. punkts).

214

Pēc tam, kad ir atzīta atbildība un saņemti attiecīgo uzņēmumu apstiprinājumi, Komisija tiem nosūta paziņojumu par iebildumiem un visbeidzot pieņem galīgo lēmumu. Tas galvenokārt ir balstīts uz faktu, ka lietas dalībnieki nepārprotami ir atzinuši savu atbildību, nav apstrīdējuši paziņojumu par iebildumiem un ir apstiprinājuši gatavību noslēgt izlīgumu (paziņojuma par izlīgumu 23.–28. punkts) (spriedums, 2015. gada 20. maijs, Timab Industries un CFPR/Komisija, T‑456/10, EU:T:2015:296, 69. punkts).

215

Ja attiecīgais uzņēmums nolemj neslēgt izlīgumu, procedūru, kuras beigās tiek pieņemts galīgais lēmums, reglamentē Regulas Nr. 773/2004 vispārējās tiesību normas, nevis tās, kas reglamentē izlīguma procedūru. Tas pats attiecas uz gadījumu, ja Komisija izlīguma procedūru izbeidz pēc savas iniciatīvas (paziņojuma par izlīgumu 19., 27. un 29. punkts) (spriedums, 2015. gada 20. maijs, Timab Industries un CFPR/Komisija, T‑456/10, EU:T:2015:296, 70. punkts).

216

Galīgie lēmumi, kas pieņemti izlīguma procedūrā saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 7. un 23. pantu, ir pakļauti pārbaudei tiesā saskaņā ar LESD 263. pantu (paziņojuma par izlīgumu 41. punkts).

217

Pārrunās starp Komisiju un prasītājiem laikposmā no 2018. gada 18. septembra līdz 2019. gada 29. oktobrim Komisija informēja par iebildumiem, kurus tā plānoja tiem izteikt, kā arī par nodomu palielināt naudas sodu saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. un 37. punktu attiecīgi par 50 % un 10 %. Prasītājiem bija iespēja iesniegt apsvērumus.

218

2019. gada 20. novembrī prasītāji iesniedza izlīguma iesniegumu, kurā tie tostarp atzina atbildību par dalību šajā gadījumā aplūkotajā aizliegtās vienošanās darbībā un paziņoja, ka piekrīt tāda naudas soda uzlikšanai, kas nepārsniedz 159663000 EUR.

219

Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kurā tā tostarp norādīja naudas soda pamatsummas palielinājumu saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. un 37. punktu, tomēr nenorādīja precīzas paredzētās palielinājuma likmes. Atbildot uz minēto paziņojumu, prasītāji apstiprināja, ka tajā ir pienācīgi atspoguļots to izlīguma iesnieguma saturs un tie ir pilnībā apņēmušies turpināt izlīguma procedūru.

220

Kā atgādināts šī sprieduma 185. punktā, Savienības tiesai, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, papildus vienkāršai soda tiesiskuma pārbaudei ir tiesības atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai kavējuma naudu.

221

Lai gan neierobežotas kompetences īstenošanu visbiežāk lūdz prasītāji, lai panāktu naudas soda apmēra samazināšanu, nekas neliedz arī Komisijai vērsties Savienības tiesā ar jautājumu par naudas soda apmēru un celt prasību par šā apmēra palielināšanu (spriedums, 2008. gada 8. oktobris, Schunk un Schunk Kohlenstoff‑Technik/Komisija, T‑69/04, EU:T:2008:415, 244. punkts).

222

Lai gan tādējādi nav izslēgts, ka Vispārējā tiesa nolemj palielināt naudas sodu pēc Komisijas pretprasības, pēdējai minētajai tomēr ir jāpierāda, ka pieprasītais naudas soda apmēra palielinājums ir atbilstošs, it īpaši, ņemot vērā faktus un apstākļus, kuri radušies tiesvedības laikā un par kuriem tai lēmuma pieņemšanas brīdī nebija zināms. Tomēr ir jākonstatē – Komisija nav pierādījusi, ka šāds palielinājums šajā gadījumā ir atbilstošs.

223

Proti, Komisijas argumentācija attiecībā uz 10 % samazinājumu atlīdzībai par sadarbību administratīvajā procesā ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu, ka prasītāji ar šo prasību apstrīd faktus, kurus tie esot atzinuši izlīguma iesniegumā vai kuriem tie esot piekrituši minētajā procesā.

224

Šajā ziņā jāatgādina – paziņojuma par izlīgumu 16. punktā ir paredzēts, ka pārrunās izlīguma panākšanai lietas dalībnieki tostarp tiek informēti par “iespējamās soda naudas [iespējamā naudas soda] apmēra aprēķinu”. Minētā paziņojuma 17. punktā ir noteikts, ka šim elementam jābūt “vienotas izpratnes” priekšmetam divpusējo pārrunu beigās, pirms Komisija uzņēmumiem piešķir termiņu, kurā iesniegt izlīguma iesniegumu. Attiecībā uz naudas soda apmēru šī paziņojuma 20. punktā ir noteikts, ka izlīguma iesniegumos ietver “norādi uz maksimālo soda naudas apmēru, ko puses sagaida, ka Komisija tām piespriedīs, un kuru tās būtu gatavas pieņemt izlīguma procedūras ietvaros”.

225

Tādējādi no izlīguma procedūras dalībniekiem netiek pieprasīts, lai tie piekristu naudas soda galīgajam apmēram un visiem tā parametriem, tādiem kā korekcijas saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. un 37. punktu, lai varētu noslēgt izlīgumu, bet tikai iespējamam naudas soda diapazonam vai maksimālajam apmēram.

226

Šajā gadījumā, kā izriet no šī sprieduma 218. punkta, izlīguma iesniegumā prasītāji ir piekrituši tikai naudas soda maksimālajam apmēram, ko Komisija plānoja tiem uzlikt. Tādējādi palielinājums saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. un 37. punktu nebija būtisks šī iesnieguma elements. Līdz ar to prasītāju apstiprinājumu, ka paziņojums par iebildumiem pienācīgi atspoguļo to izlīguma iesniegumu, nevar interpretēt kā piekrišanu palielinājumam saskaņā ar minētajiem punktiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā paziņojumā nav norādītas palielinājuma likmes, kuras Komisija plānoja piemērot.

227

Komisijas arguments, ka naudas soda maksimālais apmērs ietvēra palielinājumu saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. un 37. punktu, nav pamatots. Kā prasītāji pamatoti apgalvo atbildē uz procesa organizatorisko pasākumu, faktu, ka tie izlīguma iesniegumā ir apstiprinājuši maksimālo naudas soda apmēru, nevar pielīdzināt precīzā galīgā apmēra, tā aprēķināšanas kārtības un argumentācijas, uz kuru Komisija ir balstījusies galīgā apmēra noteikšanai, apstiprinājumam.

228

Šajā ziņā jāatzīmē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija varēja nolemt nepalielināt naudas soda apmēru atbilstoši pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. un 37. punktam vai arī nolemt piemērot zemākas palielinājuma likmes nekā tās, kas galu galā tika noteiktas. Tātad tikai pēc tam, kad prasītāji bija iepazinušies ar apstrīdēto lēmumu, kurā Komisija saskaņā ar paziņojuma par izlīgumu 30. punktu nolēma noteikt naudas soda galīgo apmēru, tie varēja lietderīgi apstrīdēt šī apmēra aprēķināšanas parametrus, kā tie apgalvo atbildē uz procesa organizatorisko pasākumu.

229

Turklāt, kā atzīst pati Komisija, ir svarīgi atgādināt, ka divpusējās pārrunas par izlīgumu nav ļāvušas panākt Komisijas un prasītāju vienprātību par palielinājumu, kas piemērots saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. un 37. punktu. Proti, no pēdējās izlīguma sanāksmes protokola, kas datēts ar 2019. gada 29. oktobri, noslēguma piezīmēm izriet, ka prasītāju pārstāvis bija atkārtojis nepiekrišanu divu iepriekš minēto punktu piemērošanai. Tālab nevar konstatēt, ka Komisijai un prasītājiem bija vienota izpratne par šo palielinājumu.

230

Tādēļ – pretēji Komisijas apgalvotajam – naudas soda palielinājumu, kas piemērots saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. un 37. punktu, prasītāji izlīguma iesniegumā nav tieši apstiprinājuši, un par to nav bijis vienotas izpratnes. Tā kā ar šo prasību prasītāji apstrīd tiem uzliktā naudas soda apmēru, apgalvodami, ka minēto punktu piemērošana esot bijusi kļūdaina, Komisijai nav izdevies pierādīt, ka būtu pamatoti tiem nepiešķirt 10 % samazinājumu atlīdzībā par to sadarbību administratīvajā procesā.

231

Ar pārējiem Komisijas izteiktajiem argumentiem šo secinājumu nevar atspēkot.

232

Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka prasītāji nav izstājušies no izlīguma procedūras un nav tai norādījuši, ka, pēc to domām, nebija iespējams panākt vienotu izpratni, lai gan tiem bija pienākums informēt par visiem šķēršļiem, kas traucē nonākt pie šādas izpratnes. Tās ieskatā prasītāju administratīvajā procesā izmantotā pieeja bija vienīgi stratēģiska un veids, kā sadarbojoties panākt naudas soda apmēra samazinājumu, lai pēc tam no Savienības tiesas saņemtu jaunu samazinājumu.

233

Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 225. punkta, no izlīguma procedūras dalībniekiem netiek pieprasīts, lai tie piekristu naudas soda galīgajam apmēram un visiem tā parametriem, tādiem kā korekcijas saskaņā ar pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. un 37. punktu, lai varētu noslēgt izlīgumu. Turklāt pietiek ar konstatējumu, kā norādīts šī sprieduma 229. punktā, ka prasītāji divpusējās pārrunās ir pauduši nepiekrišanu attiecībā uz pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. un 37. punkta piemērošanu, tātad pretēji Komisijas apgalvotajam prasītāji nav to maldinājuši.

234

Turklāt jāatgādina, kā minēts šī sprieduma 211. punktā, ka saskaņā ar paziņojuma par izlīgumu 5. punktu Komisijai ir plaša rīcības brīvība izvēlēties piemērotas lietas, lai izpētītu lietas dalībnieku interesi sākt izlīguma pārrunas, lemtu par šādu pārrunu sākšanu vai izbeigšanu vai panāktu galīgu izlīgumu lietā. Tādēļ Komisija jebkurā procedūras posmā var nolemt izbeigt izlīguma pārrunas. Lai gan Komisijai bija zināms par prasītāju nepiekrišanu pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. un 37. punkta piemērošanai, šajā gadījumā tā neuzskatīja par lietderīgu izbeigt pārrunas.

235

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka kopumā izlīguma procedūrā meklētie efektivitātes ieguvumi vairs netiek panākti.

236

Šajā ziņā jāatgādina, ka izlīguma procedūras mērķis ir ļaut Komisijai ātrāk un efektīvāk izskatīt aizliegtu vienošanos lietas un tādējādi ļaut tai izskatīt vairāk lietu ar tiem pašiem resursiem (skat. šī sprieduma 209. punktu).

237

Tomēr, kā atzīst Komisija, no izlīguma procedūras turpināšanas ar prasītājiem tā ir panākusi procesuālus ieguvumus. Šajā ziņā tā, pirmām kārtām, varēja izveidot paziņojuma par iebildumiem un apstrīdētā lēmuma vienkāršotu versiju vienā valodā. Otrām kārtām, tai nebija pienākuma sagatavot minētā paziņojuma nekonfidenciālu versiju, organizēt prasītājiem uzklausīšanu vai nodrošināt piekļuvi lietai. Tādējādi tā ir izmantojusi procesuālās efektivitātes ieguvumus, kas, kā to pareizi norāda prasītāji, joprojām ir gūti neatkarīgi no šīs prasības celšanas.

238

Papildu resursu mobilizēšana lietas dalībnieku sanāksmju par abiem strīdīgajiem palielinājumiem organizēšanai ir jāuzskata par izlīguma procedūrai raksturīgo resursu mobilizēšanu.

239

Turklāt faktam, ka nav iespējams a posteriori aprēķināt ieguvumus, kurus var vai nevar gūt administratīvajā procesā, nav nozīmes. No paziņojuma par izlīgumu 17. punkta izriet, ka Komisija uzaicina uzņēmumu iesniegt izlīguma iesniegumu tikai tad, ja tā “uzskata, ka, ņemot vērā kopumā panākto progresu, ir iespējams panākt efektīvu procesu”. Tādējādi tai a priori ir jāveic procedūras efektivitātes novērtējums, ņemot vērā pārrunas, kas sāktas ar lietas dalībniekiem, un, pamatojoties uz to, atbilstoši savai rīcības brīvībai ir jālemj – turpināt vai neturpināt izlīguma procedūru.

240

Treškārt, Komisija apgalvo – pat ja tā atzīst prasītāju tiesības celt prasību par apstrīdēto lēmumu, šo tiesību izmantošana nenozīmē, ka prasībai nav nekādas ietekmes uz naudas sodu. Tā it īpaši atsaucas uz 2004. gada 29. aprīļa spriedumu Tokai Carbon u.c./Komisija (T‑236/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01, EU:T:2004:118), kas pasludināts saistībā ar naudas soda samazināšanu atbilstoši Komisijas Paziņojumam par atbrīvojumu no naudas soda un tā apmēra samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos (OV 1996, C 207, 4. lpp.), kurā Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka šādu samazinājumu prasītājai var atcelt.

241

Taisnība, ka šī sprieduma 240. punktā minētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir apmierinājusi Komisijas prasījumu palielināt naudas sodu, norādīdama – lai gan Komisija pamatoti varēja paļauties uz objektīvu prasītājas sadarbību administratīvajā procesā, tai bija jāizstrādā un jāiesniedz Vispārējā tiesā aizstāvība, kas bija vērsta uz to, lai apstrīdētu pārkāpuma faktus, par kuriem tā pamatoti uzskatīja, ka prasītāja tos vairs neapšaubīs.

242

Tomēr pietiek ar norādi, ka šajā gadījumā prasītāji apstrīd atbilstoši pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. un 37. punktam piemēroto palielinājumu, kas nebija ietverts to izlīguma iesniegumā un ko tie nebija apstiprinājuši administratīvajā procesā. Tālab Komisija nevarēja balstīties uz pieņēmumu, ka tie šo palielinājumu vairs neapšaubīs, ceļot prasību.

243

No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisijas pretprasība ir jānoraida.

244

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī reglamenta 134. panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki savus tiesāšanās izdevumus sedz paši. Tomēr Vispārējā tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu pretējās puses tiesāšanās izdevumu.

245

Šajā gadījumā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, bet Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs saistībā ar tās pretprasību. Tā kā Komisija naudas soda palielinājumu ir pieprasījusi tikai pakārtoti, jākonstatē, ka tieši prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs. Šajos apstākļos ir jālemj, ka prasītāji savus tiesāšanās izdevumus sedz paši un atlīdzina 90 % Komisijas tiesāšanās izdevumu, savukārt Komisija sedz 10 % savu tiesāšanās izdevumu.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

I. Tiesvedības priekšvēsture

A. Administratīvais process

B. Apstrīdētais lēmums

1. Pārkāpuma apraksts

2. Prasītājiem uzliktā naudas soda apmēra aprēķināšana

II. Lietas dalībnieku prasījumi

III. Juridiskais pamatojums

A. Par atcelšanas prasību un lūgumu samazināt naudas soda apmēru

1. Par pirmo pamatu attiecībā uz faktu, ka Komisija esot kļūdaini palielinājusi naudas soda pamatsummu atbilstoši pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. punktam

a) Par pirmā pamata pirmo daļu attiecībā uz faktu, ka Komisija neesot īstenojusi savu rīcības brīvību

b) Par pirmā pamata otro daļu attiecībā uz prasītāju kļūdainu kvalifikāciju par recidīvistiem

1) Par pirmo iebildumu attiecībā uz līdzības neesamību starp aizliegtās vienošanās par MHES kontekstā izdarīto pārkāpumu un šajā gadījumā aplūkoto pārkāpumu

2) Par otro iebildumu attiecībā uz laikposmu, kas šķir abus pārkāpumus

3) Par trešo iebildumu attiecībā uz iepriekšēja naudas soda neuzlikšanu

4) Par ceturto iebildumu attiecībā uz citu apstākļu neņemšanu vērā

c) Par pirmā pamata trešo daļu attiecībā uz pamatojuma trūkumu

2. Par otro pamatu attiecībā uz faktu, ka Komisija esot kļūdaini palielinājusi naudas soda pamatsummu atbilstoši pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktam

a) Par otrā pamata pirmo daļu attiecībā uz faktu, ka Komisija neesot īstenojusi savu rīcības brīvību

b) Par otrā pamata otro daļu attiecībā uz kļūdainu palielinājuma piemērošanu atbilstoši pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktam

1) Par pirmo iebildumu attiecībā uz faktu, ka šajā lietā ar iepirkumu apjomu nav pārāk zemu novērtēts aplūkotā pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums

2) Par otro iebildumu attiecībā uz faktu, ka naudas soda apmēra palielinājums nebija nepieciešams preventīvas iedarbības panākšanai

3) Par trešo iebildumu attiecībā uz faktu, ka tad, ja palielinājums tiktu piemērots visām aizliegtas vienošanās darbībām iepirkumu jomā, tas radītu pārmērīgu sistemātisku preventīvu iedarbību

4) Par ceturto iebildumu attiecībā uz faktu, ka lēmumam par automašīnu akumulatoru pārstrādi nav nozīmes, jo aplūkotā aizliegtā vienošanās esot attiekusies tikai uz nenozīmīgu cenas elementu

5) Par piekto iebildumu attiecībā uz faktu, ka potenciālā peļņa no aizliegtas vienošanās darbībām iepirkumu jomā ir nebūtiskāka nekā peļņa no aizliegtas vienošanās darbībām pārdošanas jomā

c) Par otrā pamata trešo daļu attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

3. Par trešo pamatu attiecībā uz naudas soda apmēra nesamērīgumu

a) Par lūgumu samazināt atbilstoši pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 28. punktam piemērotā palielinājuma likmi

b) Par lūgumu samazināt atbilstoši pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 37. punktam piemērotā palielinājuma likmi

B. Par Komisijas pretprasību

1. Ievada apsvērumi par izlīguma procedūru

2. Par izlīguma procedūras norisi

3. Par Komisijas pretprasības pamatotību

IV. Par tiesāšanās izdevumiem