1

Ar prasību, kas pamatota ar LESD 270. pantu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 50.a pantu, prasītājs LR lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Investīciju bankas (EIB) 2020. gada 9. janvāra lēmumu, ar kuru viņam atteikts pārcelšanās pabalsts (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), un, otrkārt, piespriest EIB viņam izmaksāt pārcelšanās pabalstu, kam pieskaitīti nokavējuma procenti, ko aprēķina pēc Eiropas Centrālās bankas (ECB) noteiktās likmes, pieskaitot tai 2 punktus.

2

EIB [konfidenciāli] pieņēma darbā prasītāju, un viņš aizgāja pensijā [konfidenciāli].

3

Šajā laikposmā prasītājs kopā ar savu ģimeni dzīvoja [konfidenciāli].

4

2019. gada 4. septembrī prasītājs lūdza EIB izmaksāt pārcelšanās pabalstu, pamatojoties uz to, ka pēc pensionēšanās viņš pārcēlās uz [konfidenciāli].

5

2020. gada 9. janvārī ar apstrīdēto lēmumu EIB noraidīja prasītāja lūgumu, pamatojot ar to, ka viņš ir mājas, uz kuru viņš bija pārcēlusies, īpašnieks un šī iemesla dēļ viņš neatbilstot EIB darbiniekiem piemērojamo administratīvo noteikumu (turpmāk tekstā – “administratīvie noteikumi”) 13. pantā paredzētajiem pārcelšanās pabalsta piešķiršanas nosacījumiem.

6

2020. gada 19. februārī prasītājs lūdza EIB priekšsēdētājam galvenokārt piešķirt pārcelšanās pabalstu gadījumā, ja lietā, kurā kopš tā laika tika pasludināts 2021. gada 12. maija spriedums DF un DG/EIB (T‑387/19, nav publicēts, EU:T:2021:258), Vispārējā tiesa lemtu par labu prasītājiem un pakārtoti – pārskatīt apstrīdēto lēmumu saskaņā ar EIB Personāla reglamenta 41. pantu.

7

Ar 2020. gada 15. maija lēmumu, kas paziņots 2020. gada 20. maijā, EIB noraidīja prasītāja pārskatīšanas lūgumu (turpmāk tekstā – “lēmums par pārskatīšanas lūguma noraidīšanu”), pamatojoties uz to, ka saskaņā ar tās interpretāciju jēdziens “sava mājsaimniecība” (propre foyer), kas ietverts administratīvo noteikumu 13. panta pirmās daļas otrajā ievilkumā, apzīmē darbinieka vai ģimenes locekļa īpašumu.

8

Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

9

EIB prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

10

Ar prasījumu otro daļu prasītājs lūdz Vispārējo tiesu atcelt lēmumu par pārskatīšanas lūguma noraidīšanu.

11

Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas it īpaši attiecas uz Eiropas Savienības Civildienesta noteikumiem (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”), kuri pēc analoģijas ir jāpiemēro šajā lietā, atcelšanas prasījumi, kas formāli vērsti pret lēmumu noraidīt sūdzību, gadījumā, ja šim lēmumam nav autonoma satura, nozīmē, ka Vispārējā tiesā tiek iesniegta prasība par aktu, pret kuru ir iesniegta sūdzība (šajā ziņā skat. spriedumu, 2021. gada 17. marts, EJ/EIB, T‑585/19, nav publicēts, EU:T:2021:142, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

12

Šajā lietā ir jānorāda, ka lēmums par pārskatīšanas lūguma noraidīšanu negroza ne apstrīdētā lēmuma jēgu, ne apjomu, ar kuru EIB atteicās piešķirt prasītājam pārcelšanās pabalstu saistībā ar viņa pārcelšanos uz [konfidenciāli].

13

Līdz ar to ir jākonstatē, ka lēmumā par pārskatīšanas lūguma noraidīšanu EIB ir nevis veikusi jaunu prasītāja situācijas pārbaudi, ņemot vērā jaunus tiesiskos un faktiskos apstākļus, kurus viņš būtu varējis izvirzīt pret apstrīdēto lēmumu, bet, atbildot uz prasītāja 2020. gada 19. februāra pārskatīšanas lūgumu, ir vienīgi precizējusi šī lēmuma pamatojumu. Taču šādi precizējumi nevar attaisnot to, ka pārskatīšanas lūguma noraidījums tiek uzskatīts par prasītājam nelabvēlīgu autonomu aktu.

14

Tādējādi atcelšanas prasījumi ir jāuzskata par tādiem, kas ir vērsti tikai pret apstrīdēto lēmumu, kura tiesiskums tomēr ir jāpārbauda, ņemot vērā lēmumā par pārskatīšanas lūguma noraidīšanu norādīto pamatojumu, kurš ir uzskatāms par tādu, kas sakrīt ar apstrīdētā lēmuma pamatojumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2021. gada 14. jūlijs, KO/Komisija, T‑389/20, nav publicēts, EU:T:2021:436, 15. punkts un tajā minētā judikatūra).

15

Lai pamatotu pirmo prasījumu daļu, prasītājs izvirza četrus pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz administratīvo noteikumu 13. panta pārkāpumu; otrkārt, pienākuma konsultēties ar EIB personāla pārstāvjiem pārkāpumu; treškārt, samērīguma principa, iegūto tiesību aizsardzības, tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un pienākuma paredzēt pārejas režīmu pārkāpumu; un, ceturtkārt, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu, rūpības pienākuma un labas pārvaldības principa pārkāpumu.

16

Attiecībā uz pirmo pamatu prasītājs apgalvo, ka EIB esot kļūdaini interpretējusi administratīvo noteikumu 13. pantu, kas attiecas uz izmaksu un vienotas likmes zaudējumu atlīdzību, izbeidzoties darba tiesiskajām attiecībām.

17

Prasītājs norāda, ka EIB kļūdaini interpretē jēdzienu “sava mājsaimniecība” kā tādu, kas apzīmē “nekustamu īpašumu, kurā darbiniekam vai viņa laulātajam ir īpašumtiesību daļas, lai cik minimālas tās būtu”, pat ja attiecīgais darbinieks vai viņa ģimene tur nedzīvo un nekad nav dzīvojis.

18

EIB uzskata, ka apstrīdētais lēmums nebalstās uz jēdziena “sava mājsaimniecība” jaunu interpretāciju, bet gan uz pareizu administratīvo noteikumu 13. panta piemērošanu, to interpretējot, ņemot vērā tā kontekstu, vispārējo sistēmu un mērķi. EIB uzskata, ka tāda administratīvo noteikumu 13. panta pirmās daļas otrā ievilkuma interpretācija, kādu atbalsta prasītājs, liegtu šai tiesību normai lietderīgo iedarbību.

19

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un mērķi, kas izvirzīti ar tiesisko regulējumu, kurā šī norma ir ietverta. Viens no Savienības tiesību normas interpretācijā vērā ņemamajiem apstākļiem var būt arī tās rašanās vēsture (spriedums, 2021. gada 2. septembris, CRCAM, C‑337/20, EU:C:2021:671, 31. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2021. gada 10. marts, AM/EIB, T‑134/19, EU:T:2021:119, 60. punkts).

20

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka administratīvo noteikumu 13. panta redakcija, kas ir piemērojama šajā lietā, ir formulēta šādi:

“Personai, kas mainījusi savu dzīvesvietu pēc dienesta attiecību izbeigšanas, lai pārceltos vismaz 50 [kilometru (km)] attālumā no pēdējās dienesta vietas, ir tiesības:

[..]

13.3. Pārcelšanās pabalsts

Ieinteresētā persona, kas ir nostrādājusi trīs gadus – vai bez nosacījumiem par dienesta ilgumu, ja [EIB] ir izbeigusi vai nav pagarinājusi savu līgumu, pēc faktiskās iekārtošanās savā jaunajā dzīvesvietā saņem pārcelšanās pabalstu apmērā, kas atbilst viņa pēdējai mēneša pamatalgai, ar nosacījumu, ka viņš nav atlaists par nopietnu pārkāpumu.

Turklāt ieinteresētā persona, kuras ģimene, ja viņa dzīvo vienā mājsaimniecībā ar to, faktiski ir iekārtojusies uz dzīvi šīs personas jaunajā dzīvesvietā, kas ir reģistrēta vismaz 50 km attālumā no dienesta vietas, otru reizi saņem tādu pašu summu.

Gadījumos, kad saņemt pārcelšanās pabalstu ir tiesīgi divi [EIB] darbinieki – laulātie, to maksā tikai tam, kuram ir lielāka pamatalga.”

21

Tādējādi attiecībā uz administratīvo noteikumu 13. panta formulējumu ir jākonstatē, ka šajā pantā ir paredzēts izmaksāt vienotas likmes pārcelšanās pabalstu EIB darbiniekam, kurš pēc dienesta attiecību izbeigšanas ir mainījis dzīvesvietu, lai to reģistrētu vismaz 50 kilometru (km) attālumā no viņa pēdējās dienesta vietas.

22

Tomēr administratīvo noteikumu 13. panta pirmās daļas otrajā ievilkumā šīs atlīdzības saņemšana ir pakļauta nosacījumam, ka attiecīgais darbinieks nav iekārtojies uz dzīvi pats savā mājsaimniecībā.

23

Tā kā administratīvajos noteikumos nav definēti jēdzieni “dzīvesvieta” un “mājsaimniecība”, šie paši jēdzieni ir jāinterpretē atbilstoši to ierastajai nozīmei ikdienas valodā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 9. septembris, Phantasialand, C‑406/20, EU:C:2021:720, 28. un 29. punkts).

24

Tomēr jānorāda, ka franču valodas vārds foyer (‘mājsaimniecība’), kas ir ietverts administratīvo noteikumu franču valodas versijā, minēto tiesību normu angļu valodas versijā ir tulkots ar vārdu home un ka EIB gan apstrīdētajā lēmumā, gan lēmumā par pārskatīšanas lūguma noraidīšanu ir pamatojusies uz šo pēdējo minēto versiju.

25

Taču angļu valodā vārds home apzīmē arī māju vai dzīvokli, tāpēc – kā to apgalvo EIB – vārdu salikumu own home var interpretēt kā norādi uz nekustamā īpašuma jēdzienu.

26

Savukārt franču valodas vārds foyer (‘mājsaimniecība’) atbilstoši Dictionnaire de l’Académie française apzīmē vietu, kur tiek kurts pavards un – paplašinot šo nozīmi – vietu, kur dzīvo personas ģimene. Savukārt franču īpašības vārds propre (‘paša’) pirms vārda foyer novietots tikai ar vienu mērķi: pastiprinot franču piederības vietniekvārdu son (‘savs’), uzsvērt apstākli, ka attiecīgā mājsaimniecība patiešām ir darbinieka mājsaimniecība.

27

Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienā no Savienības tiesību normas valodu redakcijām lietotais formulējums nevar būt vienīgais pamats šīs tiesību normas interpretācijai, kā arī tam nevar piešķirt prioritāru nozīmi salīdzinājumā ar citām valodu versijām. Savienības tiesību normas ir interpretējamas un piemērojamas vienveidīgi, ņemot vērā visu Savienības oficiālo valodu versijas. Gadījumā, ja Savienības tiesību akta teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā tiesību norma principā ir jāinterpretē atkarībā no tā tiesiskā regulējuma vispārējās sistēmas un mērķa, kurā šī tiesību norma ietilpst (šajā ziņā skat. spriedumu, 2021. gada 21. decembris, Trapeza Peiraios, C‑243/20, EU:C:2021:1045, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Taču šajā lietā administratīvo noteikumu 13. panta redakcija, kas piemērojama strīdam, izriet no franču valodā sagatavota un pieņemta priekšlikuma, un EIB ir izvēlējusies administratīvo noteikumu ievada pēdējā daļā skaidri norādīt, ka minēto noteikumu angļu un vācu valodas redakcijas ir “oriģinālās franču valodas versijas tulkojums”.

29

Līdz ar to šajos īpašajos apstākļos, lai objektīvi noteiktu strīdīgās tiesību normas autora nodomu tās pieņemšanas brīdī, Vispārējai tiesai šajā lietā jēdzieni “dzīvesvieta” un “mājsaimniecība” ir jāinterpretē atbilstoši to ierastajai nozīmei franču valodā.

30

Tādējādi jēdziens “dzīvesvieta”, pamatojoties uz Dictionnaire de l’Académie française sniegto definīciju, atbilst faktam, ka tā kādā vietā ir reģistrēta ilglaicīgi vai pastāvīgi, un, paplašinot to, apzīmē vietu vai atrašanās vietu, kur persona ir apmetusies uz dzīvi.

31

Tātad no administratīvo noteikumu 13. panta formulējuma izriet, ka EIB darbiniekam, kurš pēc dienesta attiecību izbeigšanas ir mainījis savu dzīvesvietu un apmeties vismaz 50 km attālumā no viņa pēdējās dienesta vietas, ir tiesības uz pārcelšanās pabalstu, ja vien šī dzīvesvieta nesakrīt ar pastāvīgo dzīvesvietu, kurā dzīvo vai uzturas viņa ģimene.

32

Šajā ziņā ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo EIB, ar to, ka ierēdnim vai darbiniekam pieder nekustamais īpašums valstī, it īpaši viņa izcelsmes valstī, nepietiek, lai pierādītu, ka viņš tajā pastāvīgi vai parasti dzīvojis vai ka viņam bija nodoms apmesties šajā valstī uz dzīvi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2020. gada 25. novembris, UI/Komisija, T‑362/19, nav publicēts, EU:T:2020:562, 82. punkts).

33

Tādējādi apstāklis, ka ierēdnis vai darbinieks ir īrnieks vai sava mājokļa īpašnieks valstī – fakts, kas ir attiecināms uz brīvību organizēt personīgo un ģimenes dzīvi –, pats par sevi nepierāda, ka šī persona minētajā valstī ir vai nav noteikusi savu pastāvīgo vai ierasto interešu centru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 9. marts, Tzvetanova/Komisija, F‑33/09, EU:F:2010:18, 52. punkts).

34

Visbeidzot, personas īpašumā esošais mājoklis ne vienmēr un ne sistemātiski ir šīs personas ģimenes locekļu dzīves vieta.

35

Līdz ar to vārdkopa “ja vien viņš nav pārcēlies uz dzīvi savā mājsaimniecībā”, kas ietverta administratīvo noteikumu 13. panta pirmās daļas otrajā ievilkumā, jāsaprot tādējādi, ka tā pārcelšanās pabalsta saņemšanu nepieļauj tad, ja attiecīgais darbinieks savu pastāvīgo dzīvesvietu pārcēlis uz vietu, kurā dzīvo viņa ģimenes locekļi, nevis tad, ja darbinieks pārcēlies uz savu īpašumu.

36

Otrkārt, administratīvo noteikumu 13. panta pirmās daļas otrā ievilkuma kontekstuālā interpretācija apstiprina šī panta gramatisko interpretāciju.

37

Pirmkārt, proti, administratīvo noteikumu 1.3. panta par iekārtošanās pabalstu otrās daļas pirmajā teikumā, administratīvo noteikumu VII pielikuma 5. panta otrajā daļā par iekārtošanās pabalstu darbiniekiem, kas norīkoti darbā ārējos birojos, un minētā pielikuma 6. panta otrajā daļā par ārpus Savienības norīkoto darbinieku dzīvesvietu ir lietots jēdziens “mājsaimniecība”, lai apzīmētu darbinieka dzīvesvietu, kur viņa ģimenes locekļi dzīvo kopā ar viņu.

38

Tāpat arī administratīvo noteikumu X pielikuma par administratīvo procesu medicīniska rakstura jomās 3.10. panta pirmās daļas b) punktā un trešajā daļā darbiniekam ir noteikts pienākums nekavējoties informēt EIB medicīniskos dienestus par jebkuru smagu infekcijas slimību, kas skar viņu pašu vai citus “viņa mājsaimniecības locekļus”.

39

Tādējādi šie noteikumi apstiprina interpretāciju, saskaņā ar kuru administratīvo noteikumu 13. panta pirmās daļas otrajā ievilkumā ietvertais jēdziens “mājsaimniecība” atbilst vietai, kurā parasti dzīvo darbinieka ģimenes locekļi, nevis mājoklis, kurš pieder šim darbiniekam.

40

Otrkārt, ir jānorāda, ka administratīvo noteikumu 1. panta pirmās daļas otrajā ievilkumā, kas attiecas uz izmaksu atlīdzināšanu un vienotas likmes kompensāciju saistībā ar stāšanos darbā vai sakarā ar norīkojumu uz citu dienesta vietu, ir ietverta klauzula par izņēmumu no tiesībām uz iekārtošanās pabalstu, kas ir formulēta identiski šo pašu noteikumu 13. panta pirmās daļas otrā ievilkuma formulējumam.

41

Turklāt Civildienesta noteikumu VII pielikuma 5. panta 4. punktā par iekārtošanās pabalstu ir ietverts arī noteikums par izņēmumu no tiesībām uz šo pabalstu, ja ierēdnis strādā vietā, kur dzīvo viņa ģimene.

42

Šajā ziņā ir taisnība, ka EIB, piemērojot LESD 308. pantu, ir funkcionāla un institucionāla autonomija un it īpaši, ka, nepiemērojot LESD 336. pantu, kurā Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei ir piešķirta kompetence pieņemt Civildienesta noteikumus un Savienības iestāžu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, EIB Statūti piešķir tai funkcionālu autonomiju noteikt saviem darbiniekiem piemērojamo kārtību. Tādējādi, īstenojot šo kompetenci, EIB ir izvēlējusies uz līgumu balstītu režīmu, nevis uz Civildienesta noteikumiem balstītu režīmu, tādējādi izslēdzot iespēju, ka Civildienesta noteikumu normas kā tādas varētu būt piemērojamas darba tiesiskajām attiecībām starp EIB un tās personālu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2003. gada 10. jūlijs, Komisija/EIB, C‑15/00, EU:C:2003:396, 101. punkts, un 2004. gada 16. decembris, De Nicola/EIB, T‑120/01 un T‑300/01, EU:T:2004:367, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Tomēr šajā lietā EIB nav pierādījusi, kādā veidā tiktu ignorēta tās funkcionālā neatkarība, ja administratīvo noteikumu 13. panta pirmās daļas otrais ievilkums tiktu interpretēts tādā veidā, kāds izriet no Civildienesta noteikumos pieņemtās judikatūras, kas izriet no šī sprieduma 44. punktā minētā sprieduma, piemērošanas pēc analoģijas.

44

Tādējādi Civildienesta noteikumu VII pielikuma 5. panta 4. punktā paredzētais noteikums par izņēmumu no tiesībām uz iekārtošanās pabalstu ir piemērojams gadījumā, ja ierēdnis tiek pārcelts uz vietu, kurā jau dzīvo viņa ģimene, un apmetas kopā ar to, jo viņam neradīsies iekārtošanās izmaksas (spriedums, 2015. gada 18. novembris, FH/Parlaments, F‑26/15, EU:F:2015:137, 35. punkts).

45

Turklāt no judikatūras par Civildienesta noteikumiem, kas ir transponējama šajā lietā, ņemot vērā identisko formulējumu, kādā ir formulēts administratīvo noteikumu 1. un 13. pants, izriet ne tikai tas, ka nav nekādas atšķirības starp iekārtošanās un pārcelšanās pabalstiem, bet, gluži pretēji, to mērķu ziņā tie ir ļoti līdzīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 24. aprīlis, Miranda/Komisija, T‑37/99, EU:T:2001:122, 29. punkts).

46

Tādējādi iepriekš 44. punktā minētā judikatūra, kas attiecas uz Civildienesta noteikumu VII pielikuma 5. pantā paredzēto iekārtošanās pabalstu, pēc analoģijas ir piemērojama minētā pielikuma 6. pantā un administratīvo noteikumu 13. pantā paredzētajam pārcelšanās pabalstam, kā arī iekārtošanās pabalstam, kas noteikts minēto noteikumu 1. pantā.

47

Protams, ir atšķirība starp, no vienas puses, administratīvo noteikumu 1. panta pirmās daļas otrā ievilkuma un 13. panta pirmās daļas otrā ievilkuma redakciju un, no otras puses, Civildienesta noteikumu VII pielikuma 5. panta 4. punkta redakciju.

48

Tomēr nešķiet, ka šī atšķirība, kas ir tikai redakcionāla, nozīmē, ka nav iespējams transponēt Civildienesta noteikumu VII pielikuma 5. panta 4. punktā paredzētās normas par izņēmumu no tiesībām uz iekārtošanās un pārcelšanās pabalstiem, kas EIB darbiniekiem ir paredzēti administratīvajos noteikumos.

49

Treškārt un visbeidzot, administratīvo noteikumu 13. panta pirmās daļas otrā ievilkuma teleoloģiskā interpretācija apstiprina tā gramatisko un kontekstuālo interpretāciju.

50

Šajā ziņā, kā uz to pamatoti norāda EIB, pārcelšanās pabalsta mērķis, kāds tas izriet no judikatūras par Civildienesta noteikumu VII pielikuma 6. pantā paredzēto pārcelšanās pabalstu, ir segt un samazināt izdevumus, kuri radušies sakarā ar bijušā ierēdņa vai darbinieka pārcelšanos jaunā vidē uz nenoteiktu, tomēr visai ilgu laiku viņa pamata dzīvesvietas maiņas dēļ pēc dienesta attiecību izbeigšanās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 24. aprīlis, Miranda/Komisija, T‑37/99, EU:T:2001:122, 29. punkts).

51

Proti, lai gan administratīvo noteikumu 13. panta pirmajā daļā iekārtošanās pabalsta piešķiršana ir pakārtota tikai attiecīgā darbinieka dzīvesvietas pārcelšanai vismaz 50 km attālumā no dienesta vietas, šajā tiesību normā paredzētā dzīvesvietas pārcelšana noteikti nozīmē faktisku šī darbinieka pastāvīgās dzīvesvietas pārcelšanu uz jauno vietu, kas norādīta kā pārcelšanās vieta (skat. spriedumu, 2001. gada 24. aprīlis, Miranda/Komisija, T‑37/99, EU:T:2001:122, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Šādos apstākļos izdevumi, kas bijušajam darbiniekam ir jāsedz sakarā ar viņa pamata dzīvesvietas maiņu pēc dienesta attiecību izbeigšanās, tiek uzskatīti par lielākiem, ja viņš pārceļas kopā ar savu ģimeni, un tas pamato to, ka šādā gadījumā saskaņā ar administratīvo noteikumu 13.3. panta otro daļu šāds darbinieks saņem pārcelšanās pabalstu, kas atbilst divu pēdējo mēnešu pamatalgu summai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 19. novembris, van der Spree/Komisija, F‑37/15, EU:F:2015:139, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Taču šajā lietā aplūkotajā gadījumā, kad, izbeidzoties viņa dienestam, darbinieks pārceļas uz dzīvi kopā ar ģimeni, lai gan tā ar viņu dzīvoja pēdējā dienesta vietā, nešķiet, ka mājokļa, kurā darbinieks pārceļas uz dzīvi, īpašumtiesības ietaupa viņam visas izmaksas saistībā ar viņa galvenās un ģimenes dzīvesvietas pārcelšanu, kā arī viņa un viņa ģimenes locekļu integrēšanos viņu jaunajā dzīvesvietā uz nozīmīgu laikposmu.

54

Proti, jānorāda, ka izmaksas, ko sedz administratīvo noteikumu 13. panta pirmās daļas otrajā ievilkumā paredzētais pārcelšanās pabalsts, pēc sava rakstura nav definētas, un turklāt tas vienkāršo administrācijas uzdevumu, izslēdzot tai nepieciešamību pārbaudīt darbiniekam faktiski radušās izmaksas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1978. gada 9. novembris, Verhaaf/Komisija, 140/77, EU:C:1978:197, 17. punkts).

55

Tādējādi šīs fiksētās kompensācijas mērķis ir segt izdevumus, kas nenovēršami radīsies, bet kurus ir grūti kvantificēt un kuru noteikšana administrācijai būtu pārāk dārga un neērta (šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta J. Slinna [G. Slynn] secinājumus lietā Evens/Revīzijas palāta, 79/82, EU:C:1982:389, 4045. lpp.).

56

Protams, apstāklis, ka darbinieks, izbeidzot savu dienestu, pārceļas uz mājokli, kura īpašnieks vai līdzīpašnieks viņš ir, var samazināt konkrētas izmaksas, kas saistītas ar pārcelšanos, tostarp izvairoties no jaunā mājokļa īres izmaksām.

57

Tomēr pretēji tam, ko apgalvo EIB, no šāda apstākļa nevar izsecināt vispārēju prezumpciju, saskaņā ar kuru attiecīgā darbinieka integrācija vidē, kas atšķiras no viņa pēdējās dienesta vietas, nerada viņam nekādus izdevumus.

58

Proti, nevar izslēgt, ka personas izvēle pārcelt savu pastāvīgo dzīvesvietu uz sekundāro dzīvesvietu var būt saistīta, piemēram, ar remonta vai pārbūves darbiem un, ja šī pārcelšanās notiek pēc dienesta attiecību izbeigšanas, šīs izmaksas ir paredzēts segt no pārcelšanās pabalsta.

59

Šajā ziņā ierēdnis vai darbinieks, kurš pārceļas uz sev piederošu mājokli, neatrodas tādā pašā situācijā kā ierēdnis vai darbinieks, kurš jauno dzīvesvietu iekārto savā mājsaimniecībā.

60

Proti, pēdējā gadījumā pieņēmums, saskaņā ar kuru attiecīgajam ierēdnim vai darbiniekam pārcelšanās izdevumi nerodas, loģiski izriet no tādas saiknes intensitātes, kura personai principā ir ar viņa ģimenes locekļiem un kura šai personai liek, cik vien iespējams, bieži atgriezties vietā, kur dzīvo viņa ģimene.

61

Ņemot vērā šo saikņu intensitāti, nevar saprātīgi uzskatīt, ka, izbeidzoties darbinieka dienesta attiecībām un pārceļot pastāvīgo dzīvesvietu uz viņam piederošu mājokli, minētais darbinieks saskaras ar nepieciešamību pielāgoties jaunai videi.

62

No visa iepriekš minētā izriet, ka, atsakot prasītājam piešķirt pārcelšanās pabalstu, pamatojoties uz to, ka viņš bija tā mājokļa, uz kuru viņš ir pārcēlies, īpašnieks, EIB balstījās uz pamatojumu, kas nav paredzēts administratīvo noteikumu 13. panta pirmās daļas otrajā ievilkumā, un to darot, ir pārkāpusi šo tiesību normu.

63

Līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ un pārējie prasības pieteikuma pamati nav jāpārbauda.

64

Prasījumu trešajā daļā prasītājs lūdz piespriest EIB samaksāt pārcelšanās pabalstu, kam pieskaitīti nokavējuma procenti, kas aprēķināti pēc ECB likmes, pieskaitot 2 punktus, līdz minētā pabalsta izmaksai pilnā apmērā.

65

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā norāda EIB, ka Savienības tiesa, nepārkāpjot administratīvās iestādes prerogatīvas, nevar izdot rīkojumu Savienības iestādei vai struktūrai veikt īpašus pasākumus, lai izpildītu spriedumu, ar kuru tiek atcelts lēmums (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 2. oktobris, Strack/Komisija, C‑127/13 P, EU:C:2014:2250, 145. punkts un tajā minētā judikatūra).

66

Tomēr attiecībā uz strīdiem, kas saistīti ar finansēm, neierobežotā jurisdikcija, kas Savienības tiesai ir piešķirta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktu, piešķir tai uzdevumu tās izskatāmajās lietās rast galīgo risinājumu, proti, spriest par visām darbinieka tiesībām un pienākumiem, izņemot sprieduma daļu nosūtīšanu attiecīgajai iestādei izpildei, ko veic, ievērojot Savienības tiesas noteiktus precīzus nosacījumus un tai īstenojot kontroli (spriedums, 2007. gada 18. decembris, Weißenfels/Parlaments, C‑135/06 P, EU:C:2007:812, 67. punkts).

67

Tādējādi “strīdi, kas saistīti ar finansēm” Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta izpratnē ir ne tikai prasības par atbildību, ko darbinieki iesniedz pret kādu iestādi, bet arī visas prasības, kas ir vērstas uz to, lai iestāde izmaksātu darbiniekam summu, kuru viņš uzskata par tādu, uz ko viņam ir tiesības saskaņā ar Civildienesta noteikumiem vai kādu citu to darba attiecības regulējošu aktu (spriedums, 2007. gada 18. decembris, Weißenfels/Parlaments, C‑135/06 P, EU:C:2007:812, 65. punkts).

68

Attiecīgā gadījumā Savienības tiesai ir jāpiespriež iestādei veikt noteiktas summas maksājumu, uz kuru prasītājam ir tiesības saskaņā ar Civildienesta noteikumiem vai citu tiesību aktu (spriedumi, 2007. gada 18. decembris, Weißenfels/Parlaments, C‑135/06 P, EU:C:2007:812, 68. punkts, un 2015. gada 10. septembris, Missir Mamachi di Lusignano/Komisija, pārskatīšana, C‑417/14 RX‑II, EU:C:2015:588, 40. punkts).

69

Turklāt saskaņā ar judikatūru strīdos, kas radušies starp EIB un tās darbiniekiem, ir jāpiemēro Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta otrajā teikumā ietvertā norma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 2. oktobris, EIB/Hautem, C‑449/99 P, EU:C:2001:502, 95. punkts).

70

Šajā lietā prasītāja prasībai par to, lai EIB izmaksātu viņam pārcelšanās pabalstu un lai šai summai tiktu pieskaitīti nokavējuma procenti, ir finansiāls raksturs Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta izpratnē.

71

Turklāt EIB nav pierādījusi un pat nav apgalvojusi, ka prasītājs nav izpildījis citus nosacījumus, kas paredzēti administratīvo noteikumu 13. pantā attiecībā uz pārcelšanās pabalsta piešķiršanu.

72

Līdz ar to, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ir jāapmierina prasītāja prasība un jāpiespriež EIB samaksāt viņai pārcelšanās pabalstu, kas viņai pienākas, sākot no viņas pieteikuma saņemšanas brīža, proti, no 2019. gada 4. septembra, kā arī nokavējuma procentus par šī pabalsta samaksu līdz tā pilnīgai samaksai, nokavējuma procentus nosakot atbilstoši procentu likmei, ko ECB piemēro savām galvenajām refinansēšanas operācijām un kas ir spēkā maksājuma mēneša pirmajā dienā, pieskaitot tai 2 punktus.

73

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā EIB nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež: