–

Raad van bestuur van de Sociale verzekeringsbank vārdā – G. J. Oudenes un H. van der Most, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un P. Huurnink, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin un F. van Schaik, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp.) 11. panta 3. punkta a) un e) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar divām tiesvedībām starp, pirmkārt, Raad van bestuur van de Sociale verzekeringsbank (Sociālā nodrošinājuma bankas valde, Nīderlande; turpmāk tekstā – “SVB”) un X un, otrkārt, Y un SVB par pēdējās minētās atteikumu piešķirt X un Y sociālos pabalstus saskaņā ar Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmu.

3

Regulas Nr. 883/2004, kas stājās spēkā 2004. gada 20. maijā, mērķis ir koordinēt valstu sociālā nodrošinājuma sistēmas. Atbilstoši tās 91. pantam to piemēro no dienas, kad stājās spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 987/2009 (2009. gada 16. septembris), ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 883/2004 (OV 2009, L 284, 1. lpp.), proti, no 2010. gada 1. maija.

4

Regulas Nr. 883/2004 1. pants ir izteikts šādi:

“Šajā regulā:

[..].”

5

Šīs regulas II sadaļā “Piemērojamo tiesību aktu noteikšana” tostarp ir ietverts tās 11. pants “Vispārīgi noteikumi”, kura 1.–3. punktā ir paredzēts:

“1.   Personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.

2.   Šajā sadaļā personas, kuras saņem naudas pabalstus sakarā ar savu darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā vai tās rezultātā, uzskatāmas par tādām, kas veic minēto darbību. Tas neattiecas uz invaliditātes vai vecuma pensijām vai apgādnieka zaudējuma pabalstiem, vai pensijām saistībā ar nelaimes gadījumiem darbā vai arodslimībām, vai slimības pabalstiem naudā, ar kuriem sedz ārstēšanas izdevumus neierobežotā laika posmā.

3.   Ievērojot 12.–16. pantu:

6

1956. gada 31. maijaAlgemene Ouderdomswet (Likums par vecuma pensiju vispārējo sistēmu, Stb. 1956, Nr. 281) redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “AOW”), 6. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:

“1.   Atbilstoši šī likuma noteikumiem apdrošināta ir persona, kas vēl nav sasniegusi pensionēšanās vecumu un

[..]

3.   Atkāpjoties no 1. un 2. punkta, apdrošināto personu kategoriju var paplašināt vai ierobežot ar vispārēju administratīvu pasākumu.”

7

AOW 6.a pants ir izteikts šādi:

“Attiecīgā gadījumā atkāpjoties no 6. panta un tiesību normām, kas no tā izriet:

8

No AOW 13. panta 1. punkta izriet, ka pensijas apmēram tiek piemērots 2 % samazinājums par katru kalendāro gadu, kurā pensijas saņēmējs vecumā no 15 līdz 65 gadiem nav bijis apdrošināts.

9

1962. gada 26. aprīļaAlgemene Kinderbijslagwet (Likums par ģimenes pabalstu vispārējo sistēmu; Stb. 1962, Nr. 160), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “AKW”), identiskā formulējumā ir pārņemts AOW 6. panta teksts.

10

AKW 6.a pants ir izteikts šādi:

“Attiecīgā gadījumā atkāpjoties no 6. panta un tiesību normām, kas no tā izriet:

11

1998. gada 24. decembraBesluit uitbreiding en beperking kring van verzekerden volksverzekeringen 1999 (1999. gada Noteikumi par sociāli apdrošināto personu kategoriju paplašināšanu un ierobežošanu; Stb. 1998, Nr. 746; turpmāk tekstā – “BUB”) 6. pantā “Darba Nīderlandē pārtraukšana uz laiku” ir paredzēts:

“Sociāli apdrošināta paliek tāda persona, kura Nīderlandē nedzīvo, bet kura strādā tikai Nīderlandē un kuras darbs ir uz laiku pārtraukts:

12

No 2013. gada 14. janvāra X, Nīderlandes pilsone, kas dzīvo Vācijā, sāka darbību nodarbinātas personas statusā Nīderlandē ar pagaidu darba aģentūras starpniecību. Ar šo aģentūru noslēgtajā darba līgumā bija paredzēts, ka darba attiecības sāksies brīdī, kad faktiski sāksies darba norīkojums, un tās beigsies ipso iure, tiklīdz beigsies pēc lietotājuzņēmuma pieprasījuma minētais norīkojums.

13

Šī līguma ietvaros X izpildīja vairākus pagaidu darba aģentūras darba norīkojumus, starp kuriem bija starplaiki, no kuriem garākais ilga no 2013. gada 19. oktobra līdz 2014. gada 30. martam, un īsākie – no 2014. gada 20. līdz 25. septembrim, kā arī no 2015. gada 23. līdz 28. janvārim.

14

Šajos starplaikos X veica brīvprātīgo darbu Nīderlandē un bez atalgojuma aprūpēja ģimeni. Viņa arī pie saviem dēliem veica mājsaimniecības darbus, par kuriem saņēma ļoti mazu atalgojumu.

15

Ar 2015. gada 6. jūlija lēmumu SVB pēc X lūguma nosūtīja viņai pensijas kapitāla pārskatu saskaņā ar AOW, no kura izriet, ka 2015. gada 30. janvārī ieinteresētā persona bija uzkrājusi 82 % no kopējās vecuma pensijas saskaņā ar AOW. SVB šajā ziņā uzskatīja, ka, tā kā X dzīvoja Vācijā, Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmā apdrošināta viņa bija vienīgi tajos laikposmos, kuros pagaidu darba aģentūras uzdevumā faktiski strādāja Nīderlandē, bet ne starplaikos starp saviem pagaidu darba aģentūras darba norīkojumiem.

16

Tā kā viņas sūdzība par šo lēmumu ar SVB2015. gada 21. decembra lēmumu tika noraidīta, X vērsās rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande).

17

Ar 2016. gada 3. oktobra spriedumu šī tiesa uzdeva SVB pieņemt jaunu lēmumu. Tā, atsaucoties it īpaši uz 2015. gada 23. aprīļa spriedumu Franzen u.c. (C‑382/13, EU:C:2015:261), atzina, ka starplaiki starp X pildītajiem pagaidu darba aģentūras darba norīkojumiem ir jāuzskata par atvaļinājuma vai bezdarba laikposmiem BUB 6. panta izpratnē, un tādējādi minētajos starplaikos uz X attiecās Nīderlandes tiesību akti.

18

SVB par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Centrale Raad van Beroep (Sociālā nodrošinājuma un civildienesta lietu apelācijas tiesa, Nīderlande), kas ir iesniedzējtiesa šajā lietā.

19

Iesniedzējtiesa norāda – tā kā X nav pabeigtu apdrošināšanas laikposmu Vācijā, viņa nevar pretendēt uz vecuma pensiju šajā dalībvalstī.

20

Kopš 2007. gada 16. jūlija Y, Polijas pilsonis, kurš kopā ar ģimeni dzīvo Polijā, sāka darbību nodarbinātas personas statusā Nīderlandē ar pagaidu darba aģentūras starpniecību, ar kuru viņš noslēdza secīgus darba līgumus, starp kuriem bija vairāki starplaiki.

21

2015. gada 20. jūlijā Y ar minēto aģentūru uz astoņiem mēnešiem noslēdza darba līgumu uz noteiktu laiku, kurā bija paredzēts – ja darbs lietotājuzņēmumā tiks pārtraukts, minētā līguma darbības laikā Y būs jāpieņem atbilstošs aizstājošs darbs un, ja viņš atteiksies vai vairs nebūs gatavs strādāt, šis līgums beigsies. Tā kā bija iestājies pēdējais minētais gadījums, minētais līgums 2015. gada 31. decembrī beidzās.

22

Y, kurš no 2016. gada 1. janvāra līdz 7. februārim nebija strādājis, 2016. gada 8. februārī noslēdza jaunu darba līgumu ar to pašu aģentūru.

23

Ar 2016. gada 29. marta lēmumu SVB informēja Y, ka viņam nav tiesību saņemt ģimenes pabalstus saskaņā ar Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmu par 2016. gada janvāri un februāri, jo viņš nebija veicis profesionālo darbību Nīderlandē katra no šiem mēnešiem pirmajā darba dienā.

24

Tā kā viņa sūdzība ar SVB2016. gada 20. maija lēmumu tika noraidīta, Y cēla prasību rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa).

25

Ar 2017. gada 5. janvāra spriedumu šī tiesa šo prasību noraidīja kā nepamatotu. Tā pauda uzskatu, ka 2015. gada 20. jūlija darba līgums laikposmā no 2016. gada 1. janvāra līdz 7. februārim bija beidzies, un precizēja – nav pierādīts, ka šajā līgumā būtu paredzēti apmaksāti vai neapmaksāti atvaļinājumi. Līdz ar to šis starplaiks nevarēja būt darba pārtraukums uz laiku BUB 6. panta izpratnē.

26

Y par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Centrale Raad van Beroep (Sociālā nodrošinājuma un civildienesta lietu apelācijas tiesa).

27

Iesniedzējtiesa norāda, ka X un Y attiecīgi saskaņā ar AOW un AKW bija apdrošināti laikposmos, kuros viņi pildīja pagaidu darba aģentūras darba norīkojumus Nīderlandē, un ka pamatlietas attiecas uz jautājumu, vai viņu dalība Nīderlandes sociālā nodrošinājuma sistēmā starplaikos starp minētajiem norīkojumiem bija pārtraukta. Šī tiesa uzskata, ka šajā nolūkā ir nepieciešams noteikt šajos starplaikos piemērojamos tiesību aktus saskaņā ar Regulu Nr. 883/2004.

28

Šajā ziņā tā atgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 11. panta 1. punktu uz personām, kurām ir piemērojama šī regula, attiecas tikai vienas dalībvalsts tiesību akti, kas tiek noteikti atbilstoši minētās regulas 11. panta 3. punktam.

29

Iesniedzējtiesa uzskata – lai būtu piemērojams Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a) apakšpunkts, ir jābūt darbībai vai līdzvērtīgai situācijai šīs regulas 1. panta a) punkta izpratnē, ko par tādu uzskata tās dalībvalsts sociālās nodrošināšanas tiesību aktu piemērošanas nolūkā, kurā tiek veikta minētā darbība vai pastāv līdzvērtīgā situācija.

30

Šajā gadījumā X un Y situācijas starplaikos starp viņu pagaidu darba aģentūras darba norīkojumiem neesot uzskatāmas par darbību nodarbinātas personas statusā Regulas Nr. 883/2004 1. panta a) punkta izpratnē. Saskaņā ar Nīderlandes tiesībām X veiktā darbība Nīderlandē šajos starplaikos neesot uzskatāma par darbību nodarbinātas personas statusā. Tāpat saskaņā ar minētajām Nīderlandes tiesībām Y minētajos starplaikos neesot veicis darbību nodarbinātas personas statusā, jo viņa darba līgums tobrīd bija beidzies. Turklāt iepriekš neesot noslēgta vienošanās par neapmaksātu atvaļinājumu un 2016. gada 8. februāra darba līgums esot bijis noslēgts uz laiku, kas pārsniedzis iepriekšējā darba līgumā sākotnēji paredzēto beigu datumu.

31

Līdz ar to iesniedzējtiesai nav skaidrs, vai X un Y situācijas starplaikos starp viņu pagaidu darba aģentūras darba norīkojumiem var tikt uzskatītas par “līdzvērtīg[ām] situācij[ām]” Regulas Nr. 883/2004 1. panta a) punkta izpratnē.

32

Šajā ziņā tā norāda, ka starplaikos starp X un Y pagaidu darba aģentūras darba norīkojumiem vairs nepastāvēja darba attiecības, un tādējādi nevar uzskatīt, ka viņi šajos laikposmos bija darba ņēmēji Nīderlandes tiesību izpratnē.

33

Iesniedzējtiesa piebilst, kā izriet no 2019. gada 19. septembra sprieduma van den Berg u.c. (C‑95/18 un C‑96/18, EU:C:2019:767), ka nodarbinātības dalībvalstij nav pienākuma piemērot savus sociālā nodrošinājuma tiesību aktus migrējošam darba ņēmējam, kas dzīvo citā dalībvalstī, laikposmos, kuros saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 II sadaļu tam ir piemērojami šīs pēdējās minētās dalībvalsts tiesību akti, lai gan ar tiem šim darba ņēmējam netiek piešķirtas nekādas tiesības uz vecuma pensiju vai ģimenes pabalstiem. Līdz ar to faktam, ka ieinteresētajām personām to dzīvesvietas dalībvalstī nebija tiesību saņemt līdzīgus pabalstus, neesot nozīmes.

34

Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas, vai tiesību akti, kas piemērojami starplaikos starp X un Y pagaidu darba aģentūras darba norīkojumiem, ir jānosaka saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunktu.

35

Tā šajā ziņā apgalvo, ka no Tiesas judikatūras – it īpaši 50. punkta 2015. gada 23. aprīļa spriedumā Franzen u.c. (C‑382/13, EU:C:2015:261), kurš ir pasludināts saistībā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 1408/71 (1971. gada 14. jūnijs) par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 118/97 (1996. gada 2. decembris) (OV 1997, L 28, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1992/2006 (2006. gada 18. decembris) (OV 2006, L 392, 1. lpp.), kas esot attiecināma uz Regulas Nr. 883/2004 kontekstu, – izriet, ka uz personām, kas savu profesionālo darbību parasti veic kādā dalībvalstī, Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a) apakšpunkta piemērošanas joma attiecas tikmēr, kamēr tās savu profesionālo darbību nav galīgi vai uz laiku pārtraukušas, un ka tām šie tiesību akti turpina būt piemērojami arī dienās, kurās tās šo darbību faktiski neveic. Tādējādi apstāklis, ka pastāv darba attiecības, šajā ziņā neesot izšķirošs. Līdz ar to iesniedzējtiesa neizslēdz, ka starplaikos starp X un Y, it īpaši X, pagaidu darba aģentūras darba norīkojumiem viņi faktiski savu darbību nodarbinātas personas statusā Nīderlandē nepārtrauc. Tai nav skaidrības par atbilstošajiem elementiem, kas šajā ziņā ir jāņem vērā, it īpaši par termiņu, kuram iestājoties, ir jāuzskata, ka tāda persona kā X vai Y, kam vairs nav darba attiecību, ir pārtraukusi darbību nodarbinātības dalībvalstī.

36

Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka no minētā sprieduma 51. punkta arī izriet, ka personai jau uzreiz ir piemērojami dzīvesvietas valsts tiesību akti, ja tā neveic darbību nodarbinātas personas statusā un tai nav darba attiecību, pat ja tā savu darbību nodarbinātības valstī ir pārtraukusi tikai uz laiku, un vienīgais izņēmums ir tad, ja ieinteresētā persona saņem pabalstu Regulas Nr. 883/2004 11. panta 2. punkta izpratnē.

37

Ņemot vērā šos apstākļus, Centrale Raad van Beroep (Sociālā nodrošinājuma un civildienesta lietu apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

38

Ar trim prejudiciālajiem jautājumiem, kuri ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a) un e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka personai, kas dzīvo vienā dalībvalstī un ar citā dalībvalstī reģistrētas pagaidu darba aģentūras starpniecību veic tās darba norīkojumus šīs citas dalībvalsts teritorijā, starplaikos starp minētajiem darba norīkojumiem ir piemērojami tās nodarbinātības dalībvalsts tiesību akti, vai arī tādējādi, ka šādai personai minētajos starplaikos ir piemērojami tās dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti.

39

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Regulas Nr. 883/2004 II sadaļas, kurā ietilpst tās 11. panta 3. punkts, normas veido pilnīgu un vienotu tiesību normu kolīzijas noteikumu sistēmu, kuras mērķis ir nodrošināt, ka darba ņēmējiem, kas pārvietojas Savienībā, tiek piemērota tikai vienas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēma tādējādi, lai tiktu novērsta situācija, kad ir iespējams piemērot vairāk nekā vienas dalībvalsts tiesību aktus, un izvairītos no sarežģījumiem, kas rastos šādā situācijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. maijs, FORMAT Urządzenia i Montaże Przemysłowe, C‑879/19, EU:C:2021:409, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Šajā nolūkā Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir noteikts princips, saskaņā ar kuru personai, kas veic darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā kādā dalībvalstī, ir piemērojami šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma tiesību akti.

41

Kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 63. punktā, šādu darba tiesisko attiecību esamība kļūst nenozīmīga tikai Regulas Nr. 883/2004 11. panta 2. punktā minētajā izņēmuma gadījumā, kad personām, kuras veic darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā, pielīdzina personas, kuras saņem naudas pabalstus sakarā ar šādu darbību vai tās rezultātā.

42

Tomēr šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka starp saviem pagaidu darba aģentūras darba norīkojumiem X un Y Regulas Nr. 883/2004 11. panta 2. punktā paredzētos pabalstus nesaņēma.

43

Līdz ar to ir jānosaka, vai ir jāuzskata, ka X un Y minētajos starplaikos ir veikuši darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

44

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 883/2004 1. panta a) punktā jēdziens “darbība nodarbinātas personas statusā” ir definēts kā katra darbība vai līdzvērtīga situācija, ko par tādu uzskata tās dalībvalsts sociālās nodrošināšanas tiesību aktu piemērošanas nolūkā, kurā tiek veikta minētā darbība vai pastāv līdzvērtīgā situācija.

45

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka X savu darbību veica, pildot ar pagaidu darba aģentūru noslēgtu darba līgumu uz noteiktu laiku, kurā bija ietverta klauzula, saskaņā ar kuru darba attiecībām bija jāsākas ar viņa darbības faktisko sākumu un jābeidzas, kad šī darbība būs pārtraukta. No tā izriet, ka starplaikos starp viņa pagaidu darba aģentūras darba norīkojumiem, X un pagaidu darba aģentūru nesaistīja darba attiecības.

46

Turklāt, lai gan šajos starplaikos X bija reģistrēta vairākās Nīderlandes pagaidu darba aģentūrās, viņa pēdējo minēto uzdevumā neizpildīja nevienu pagaidu darba aģentūras darba norīkojumu. Runājot par brīvprātīgo darbu un mājsaimniecības darbiem, ko X minētajos starplaikos veica Nīderlandē, pietiek norādīt, ka iesniedzējtiesas ieskatā tie nevar tikt uzskatīti par darbību nodarbinātas personas statusā vai līdzvērtīgu situāciju Nīderlandes tiesību aktu izpratnē.

47

Attiecībā uz Y no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka viņš savu darbību pagaidu darba aģentūras uzdevumā veica, pamatojoties uz darba līgumu uz noteiktu laiku, kura darbība sākās 2015. gada 20. jūlijā un beidzās 2015. gada 31. decembrī, un ka viņš ar šo pašu aģentūru noslēdza jaunu darba līgumu, kura darbība sākās 2016. gada 8. februārī. Tādējādi starp šiem diviem līgumiem, proti, no 2016. gada 1. janvāra līdz 7. februārim, darba attiecības starp Y un pagaidu darba aģentūru bija pārtrauktas.

48

No tā izriet, ka X un Y profesionālās darbības pārtraukšanas dēļ starplaikos starp pagaidu darba aģentūras darba norīkojumiem neveica darbību nodarbinātas personas statusā un neatradās līdzvērtīgā situācijā Nīderlandes tiesību aktu izpratnē. Līdz ar to uz viņiem neattiecās Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a) apakšpunkta piemērošanas joma, un tādējādi Nīderlandes tiesību akti viņiem nebija piemērojami.

49

Turklāt šo interpretāciju nevar atspēkot 2015. gada 23. aprīļa spriedums Franzen u.c. (C‑382/13, EU:C:2015:261), uz kuru atsaucas Komisija un iesniedzējtiesa. Minētā sprieduma 50. un 51. punktā Tiesa atzina, ka nodarbinātības dalībvalsts tiesību akti ir piemērojami tikmēr, kamēr attiecīgā persona veic profesionālo darbību šīs dalībvalsts teritorijā, bet savukārt uz personām, kuras savu profesionālo darbību ir galīgi vai uz laiku pārtraukušas, attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kurā tās dzīvo. No tā, kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 82. un 84. punktā, izriet, ka nodarbinātības dalībvalsts tiesību aktu piemērošanas vajadzībām joprojām ir nepieciešama darba attiecību turpināšanās. Konkrētajiem darba veikšanas nosacījumiem, piemēram, apstāklim, ka darbs tiek veikts uz nepilnu laiku vai laiku pa laikam, vai ka no tā izrietošo konkrēto saistību izpilde ir pārtraukta, nav nozīmes, jo tie neietekmē darba attiecību turpināto raksturu.

50

Šajos apstākļos un ņemot vērā šī sprieduma 48. punktā izdarīto konstatējumu, uz starplaikiem starp X un Y pagaidu darba aģentūras darba norīkojumiem attiecās Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta e) apakšpunkta – tā ir neregulētos gadījumus regulējoša norma, kuru paredzēts piemērot visām personām, kas atrodas situācijā, kura nav īpaši reglamentēta citās minētās regulas tiesību normās, un ar kuru ir izveidota visaptveroša sistēma piemērojamo tiesību aktu noteikšanai, – piemērošanas joma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Inspecteur van de Belastingdienst, C‑631/17, EU:C:2019:381, 31. punkts).

51

Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka uz katru personu, kurai nav piemērojams a)–d) apakšpunkts, attiecas dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti, neskarot citus šīs regulas noteikumus, kas tai garantē pabalstus saskaņā ar vienas vai vairāku citu dalībvalstu tiesību aktiem. Tā attiecas gan uz personām, kas ir galīgi pārtraukušas savu profesionālo darbību, gan uz personām, kas to ir pārtraukušas tikai uz laiku (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2004. gada 11. novembris, Adanez‑Vega, C‑372/02, EU:C:2004:705, 24. punkts).

52

Šajā gadījumā X un Y situācija laikposmos starp viņu pagaidu darba aģentūras darba norīkojumiem neatbilst ne Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētajai situācijai, kā tā ir izklāstīta šī sprieduma 45.–48. punktā, ne šīs regulas 11. panta 3. punkta b)–d) apakšpunktā paredzētajām situācijām, kuras attiecas uz ierēdņiem, bezdarbniekiem un personām, kas pirmo reizi vai no jauna iesauktas dienēt bruņotajos spēkos vai civildienestā.

53

Līdz ar to uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a) un e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka personai, kas dzīvo vienā dalībvalstī un ar citā dalībvalstī reģistrētas pagaidu darba aģentūras starpniecību veic tās darba norīkojumus šīs citas dalībvalsts teritorijā, starplaikos starp minētajiem darba norīkojumiem ir piemērojami tās dalībvalsts tiesību akti, kurā tā dzīvo, jo saskaņā ar līgumu ar pagaidu darba aģentūru darba attiecības šajos starplaikos ir pārtrauktas.

54

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 11. panta 3. punkta a) un e) apakšpunkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

personai, kas dzīvo vienā dalībvalstī un ar citā dalībvalstī reģistrētas pagaidu darba aģentūras starpniecību veic tās darba norīkojumus šīs citas dalībvalsts teritorijā, starplaikos starp minētajiem darba norīkojumiem ir piemērojami tās dalībvalsts tiesību akti, kurā tā dzīvo, jo saskaņā ar līgumu ar pagaidu darba aģentūru darba attiecības šajos starplaikos ir pārtrauktas.