1

Prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, neizstrādājot rīcības plānus un nenosūtot Komisijai šī sprieduma pielikumā minēto galveno autoceļu un galveno dzelzceļa līniju rīcības plānu kopsavilkumus, Slovākijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/49/EK (2002. gada 25. jūnijs) par vides trokšņa novērtēšanu un pārvaldību (OV 2002, L 189, 12. lpp.) 8. panta 2. punktā un 10. panta 2. punktā, lasot tos kopsakarā ar šīs direktīvas VI pielikumu.

2

Saskaņā ar Direktīvas 2002/49 3. pantu “Definīcijas”:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..]

[..].”

3

Šīs direktīvas 8. pantā “Rīcības plāni” ir paredzēts:

“[..]

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai kompetentās iestādes ne vēlāk kā līdz 2013. gada 18. jūlijam izstrādātu rīcības plānus īpaši attiecībā uz prioritātēm, kuras var noteikt pēc pārsniegtajām attiecīgajām robežvērtībām vai pēc citiem dalībvalstu izraudzītiem kritērijiem un kuras nosaka aglomerācijām un galvenajiem autoceļiem, kā arī galvenajām dzelzceļa līnijām šo dalībvalstu teritorijā.

[..]

5.   Pēc rīcības plānu izstrādes tos pārskata un vajadzības gadījumā pārstrādā, ja notiek svarīgas izmaiņas, kas ietekmē esošo stāvokli attiecībā uz troksni, tomēr to dara ne retāk kā reizi piecos gados.

[..]

7.   Dalībvalstis nodrošina, ka notiek rīcības plāna priekšlikuma sabiedriskā apspriešana, sabiedrībai laikus dod reālas iespējas piedalīties rīcības plāna izstrādē un pārskatīšanā, ka šīs līdzdalības rezultāts tiek ņemts vērā un ka sabiedrību informē par pieņemtajiem lēmumiem. Jāparedz saprātīgi termiņi, atvēlot pietiekami daudz laika katram sabiedrības līdzdalības posmam.

Ja pienākums organizēt sabiedrisko apspriešanu izriet gan no šīs direktīvas, gan no citiem [Savienības] tiesību aktiem, tad dalībvalstis, lai novērstu pasākumu dublēšanos, drīkst paredzēt procedūru apvienošanu.”

4

Minētās direktīvas 10. panta “Datu vākšana un publicēšana, ko veic dalībvalstis un Komisija” 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka stratēģiskajā trokšņu kartē un rīcības plāna kopsavilkumā iekļauto VI pielikumā minēto informāciju nosūta Komisijai sešu mēnešu laikā pēc attiecīgi 7. un 8. pantā noteiktā termiņa.”

5

Šīs direktīvas V pielikumā ir paredzētas minimālās prasības rīcības plāniem.

6

Šīs pašas direktīvas VI pielikumā ir paredzēti dati, kas jānosūta Komisijai, tostarp it īpaši attiecībā uz galvenajiem autoceļiem un galvenajām dzelzceļa līnijām, un galvenajām lidostām – “rīcības plāna kopsavilkums, kurš aptver visus svarīgos V pielikumā minētos aspektus un kura apjoms nepārsniedz desmit lapas”.

7

2010. gada 25. jūnijā Slovākijas iestādes, izmantojot Eiropas Vides informācijas un novērojumu tīkla (Eionet) elektronisko portālu Reportnet, nosūtīja Komisijai Direktīvas 2002/49 piemērošanas jomā ietilpstošo aglomerāciju, galveno autoceļu, galveno dzelzceļa līniju un galveno lidostu sarakstu. 2014. gada 16. janvārī tās atjaunoja šo sarakstu attiecībā uz galvenajām dzelzceļa līnijām.

8

2015. gada 27. martā pēc pirmās vēstuļu apmaiņas Komisijas dienesti EU Pilot 7453/15/ENVI procedūras ietvaros nosūtīja Slovākijas iestādēm lūgumu par Direktīvas 2002/49 īstenošanu.

9

2015. gada 26. maijā Slovākijas iestādes atbildēja uz šo lūgumu, un 2015. gada 24. jūlijā tās atjaunināja datus par aglomerācijām un galvenajiem autoceļiem.

10

2016. gada 29. aprīlī Komisija nosūtīja Slovākijas Republikai brīdinājuma vēstuli, kurā tā konstatēja vairāku šai dalībvalstij Direktīvā 2002/49 paredzēto pienākumu neizpildi, it īpaši 8. panta 2. punktā paredzēto pienākumu izstrādāt rīcības plānus, kā arī minētās direktīvas 10. panta 2. punktā, lasot to kopsakarā ar V un VI pielikumu, paredzēto pienākumu nosūtīt tai šo rīcības plānu kopsavilkumus.

11

Ar 2016. gada 17. jūnija vēstuli Slovākijas Republika atbildēja uz šo brīdinājuma vēstuli.

12

2017. gada 15. jūnijā, izskatījusi šo atbildi un vēlāk iesniegto informāciju uz šo atbildi, Komisija nosūtīja Slovākijas Republikai argumentētu atzinumu. Šajā atzinumā tā tostarp konstatēja, ka šī dalībvalsts nav izstrādājusi rīcības plānus 462 galvenajiem autoceļiem un 16 galvenajām dzelzceļa līnijām, tādējādi pārkāpdama Direktīvas 2002/49 8. panta 2. un 4. punktu, lasot tos kopsakarā ar tās V pielikumu, un nav nosūtījusi rīcības plānu kopsavilkumus par minētajiem galvenajiem autoceļiem un galvenajām dzelzceļa līnijām, tādējādi pārkāpdama šīs direktīvas 10. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar tās V un VI pielikumu. Komisija noteica Slovākijas Republikai divu mēnešu termiņu, skaitot no minētā atzinuma saņemšanas brīža, lai veiktu pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu šo pienākumu neizpildi.

13

2017. gada 24. jūlija vēstulē Slovākijas Republika norādīja, ka tā neesot varējusi pilnībā un laikus izpildīt no Direktīvas 2002/49 izrietošos pienākumus, jo autoceļu infrastruktūras pārvaldītāji un dzelzceļa operatori noteiktajos termiņos nav izpildījuši savus tiesību aktos paredzētos pienākumus. Minētā dalībvalsts turklāt Komisijai precizēja, ka tiekot izstrādāti 17 rīcības plāni galvenajiem autoceļiem.

14

2020. gada 21. augustā un 10. septembrī Slovākijas iestādes nosūtīja Eionet tīklā jaunu informāciju attiecīgi par galvenajiem autoceļiem un galvenajām dzelzceļa līnijām.

15

Uzskatīdama, ka Slovākijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas paredzēti Direktīvas 2002/49 8. panta 2. punktā un 10. panta 2. punktā, lasot tos kopsakarā ar tās VI pielikumu, Komisija nolēma celt šo prasību.

16

Atzīstot, ka kopš procedūras sākšanas Slovākijas Republika ir panākusi zināmu progresu Direktīvas 2002/49 īstenošanā, Komisija apgalvo, ka minētā dalībvalsts tomēr nav izpildījusi pienākumu tai nosūtīt rīcības plānu kopsavilkumus par 445 galvenajiem autoceļiem, kas atrodas ārpus aglomerācijām, un16 galvenajām dzelzceļu līnijām, kas atrodas ārpus aglomerācijām, atbilstoši Direktīvas 2002/49 10. panta 2. punktam, lasot to kopsakarā ar tās VI pielikumu. Tā kā nav norāžu par pretējo, Komisija uzskata, ka Slovākijas Republika nav izstrādājusi rīcības plānus šiem autoceļiem un dzelzceļa līnijām un tādējādi nav izpildījusi pienākumu saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 2. punktu.

17

Slovākijas Republika atzīst, ka tā ir novēloti izpildījusi no Direktīvas 2002/49 8. panta 2. punkta un 10. panta 2. punkta izrietošos pienākumus. Tomēr tā uzskata, ka šai prasībai ir zudis priekšmets.

18

Pēc 2013. gada jūlijā sagatavotā dokumenta “Rīcības plāns aizsardzībai pret troksni no noteiktām Slovākijas dzelzceļa pārvaldes (ŽSR) pārvaldītām galvenajām dzelzceļa līnijām, kas darbojās 2011. gadā – Kopsavilkums” iesniegšanas Komisijā 2020. gada 10. septembrī un 2020. gada novembrī sagatavotā dokumenta “Rīcības plāns aizsardzībai pret troksni no noteiktiem Slovākijas autoceļu direkcijas (SSC) pārvaldītiem galvenajiem autoceļiem, balstoties uz 2011. gada situāciju – Kopsavilkums” iesniegšanas Komisijā 2020. gada 31. decembrī apgalvotā pienākumu neizpilde nepastāvot.

19

Replikas stadijā Komisija noliedz šo dokumentu atbilstību. Šie dokumenti liecinot par 2020. gadā veiktajām sabiedriskajām apspriešanām. Tā kā pirms rīcības plānu pieņemšanas ir jānotiek sabiedriskajām apspriešanām saskaņā ar Direktīvas 2002/49 8. panta 7. punktu, šie dokumenti tātad nevar attiekties uz rīcības plāniem laikposmā no 2013. līdz 2018. gadam. Acīmredzot runa esot par neseniem dokumentiem, kas attiecas uz agrāko situāciju. Taču no Direktīvas 2002/49 tiesību normu sistēmiskās interpretācijas izrietot, ka rīcības plāns ir jāpieņem laikus, lai aptvertu laikposmu nākotnē. It īpaši no minētajā direktīvā izveidotās pienākumu sistēmas, proti, no šīs direktīvas 8. panta 5. punkta, izrietot, ka ne retāk kā reizi piecos gados rīcības plāni tiek pārskatīti un vajadzības gadījumā pārstrādāti. Līdz ar to tāda rīcības plāna pieņemšana 2020. gadā, kuram bija jābūt izstrādātam 2013. gadā, neatbilstot Direktīvas 2002/49 prasībām. Ja būtu iespējams pieņemt rīcības plānus pēc laikposmiem, uz kuriem tie attiecas, Direktīva 2002/49 zaudētu lietderīgo iedarbību.

20

Komisija piebilst, ka katrā ziņā jautājums par to, vai Slovākijas Republika ir izpildījusi Direktīvas 2002/49 8. panta 2. punktā un 10. panta 2. punktā paredzētos pienākumus, ir jāizvērtē atkarībā no situācijas, kāda tā bija, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, šajā gadījumā – 2017. gada 15. augustā. Taču neesot strīda par to, ka šajā datumā Slovākijas Republika vēl joprojām nebija izstrādājusi rīcības plānus 445 galvenajiem autoceļiem un 16 galvenajām dzelzceļa līnijām.

21

Slovākijas Republika noraida šo Komisijas argumentāciju, kuru tā uzskata par neloģisku un neskaidru. No Direktīvas 2002/49 izrietot, ka rīcības plāniem, kas šai dalībvalstij bija jāizstrādā 16 galvenajām dzelzceļa līnijām un 445 galvenajiem autoceļiem pirms 2013. gada 18. jūlija, bija jābalstās uz 2011. gada datiem un jāietver pasākumi attiecībā uz laikposmu no 2013. līdz 2018. gadam. Slovākijas Republika šo pienākumu esot izpildījusi a posteriori. Komisijas replikas stadijā formulētās prasības praktiski nozīmējot, ka Slovākijas Republikai ir jāatsakās izpildīt, pat a posteriori, Direktīvas 2002/49 8. panta 2. punktā paredzēto pienākumu, uz kuru attiecas šī prasība, vienlaikus liekot tai censties izpildīt citu pienākumu, proti, pienākumu, kas paredzēts Direktīvas 2002/49 8. panta 5. punktā, par kuru prasība pret to nav celta. Citiem vārdiem sakot, Komisijas argumenti nozīmējot – ja dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus šajā direktīvā noteiktajā termiņā, tā to nekad nevarēs darīt.

22

Gadījumā, ja Komisija replikas rakstā Slovākijas Republikai pārmestu Direktīvas 2002/49 8. panta 7. punktā paredzētā pienākuma laikus veikt publisku apspriešanos par rīcības plāniem un pienākuma pārskatīt vai pārstrādāt rīcības plānus vēlākais piecus gadus pēc to apstiprināšanas datuma, kā paredzēts Direktīvas 2002/49 8. panta 5. punktā, pārkāpumu, Slovākijas Republika uzskata, ka šie iebildumi būtu nepieņemami.

23

Turklāt Slovākijas Republika vispirms norāda – lai gan rīcības plāni, uz kuriem attiecas prasība, tika pabeigti tikai 2020. gadā, tas nenozīmē, ka pēc 2013. gada nav veikts neviens pasākums cīņai pret vides troksni saistībā ar konkrētajiem galvenajiem autoceļiem un dzelzceļa līnijām. Šajā ziņā tajā ir minēti vairāki dzelzceļa modernizācijas pasākumi, kuru mērķis ir tieši samazināt trokšņa avotus.

24

Turpinājumā Slovākijas Republika pilnībā apzinās no Direktīvas 2002/49 8. panta 5. punkta izrietošos pienākumus. Atbilstoši šai tiesību normai tā apstiprina, ka tā ir izstrādājusi un nosūtījusi Komisijai vairākus rīcības plānu kopsavilkumus, kuros ir ņemta vērā situācija 2016. gadā.

25

Visbeidzot Slovākijas Republika uzsver, ka tā nebija vienīgā dalībvalsts, kas kavējās ar Direktīvas 2002/49 8. panta 2. punktā un 10. panta 2. punktā paredzēto pienākumu izpildi.

26

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pienākumu neizpildes fakts ir jāvērtē atkarībā no stāvokļa, kāds dalībvalstī bija, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un vēlāk notikušās izmaiņas Tiesa nevar ņemt vērā (skat. spriedumu, 2021. gada 27. janvāris, Komisija/Austrija (PVN – Ceļojumu aģentūras), C‑787/19, nav publicēts, EU:C:2021:72, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Šajā lietā Slovākijas Republika neapstrīd, ka argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigu datumā, proti, 2017. gada 15. augustā, tā nebija izstrādājusi rīcības plānus šī sprieduma pielikumā minētajiem galvenajiem autoceļiem un galvenajām dzelzceļa līnijām, ne arī nosūtījusi Komisijai šo rīcības plānu kopsavilkumus.

28

Attiecībā uz dokumentiem “Rīcības plāns aizsardzībai pret troksni no noteiktām Slovākijas dzelzceļa pārvaldes (ŽSR) pārvaldītām galvenajām dzelzceļa līnijām, kas darbojās 2011. gadā – Kopsavilkums” un “Rīcības plāns aizsardzībai pret troksni no noteiktiem Slovākijas autoceļu direkcijas (SSC) pārvaldītiem galvenajiem autoceļiem, balstoties uz 2011. gada situāciju – Kopsavilkums” Slovākijas Republika neapstrīd, ka tā tos ir iesniegusi Komisijā 2020. gada 10. septembrī un 31. decembrī, proti, pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām. Attiecībā uz pirmo no šiem diviem dokumentiem tā turklāt precizē, ka norāde uz 2013. gadu (skat. šī sprieduma 18. punktu) šajā dokumentā tika saglabāta, jo tas sākotnēji bija jāizstrādā 2013. gadā. Tomēr tā apstiprina, ka šis dokuments tika pabeigts tikai 2020. gadā pēc sabiedriskās apspriešanas.

29

No tā izriet, ka saskaņā ar šī sprieduma 26. punktā minēto judikatūru šiem dokumentiem nav nozīmes, lai novērtētu apgalvoto pienākumu neizpildes faktu šajā datumā.

30

Turklāt ir jākonstatē, ka Slovākijas Republikas apgalvojums par noteiktu Komisijas argumentu nepieņemamību ir balstīts uz kļūdainu šīs iestādes procesuālo rakstu interpretāciju.

31

Kā norāda pati Slovākijas Republika, Komisija nelūdz Tiesu konstatēt, ka nav izpildīti citi pienākumi kā vien tie, kas paredzēti Direktīvas 2002/49 8. panta 2. punktā un 10. panta 2. punktā.

32

Patiesībā Komisija ir atsaukusies uz pienākumu pārskatīt rīcības plānus un apspriesties ar sabiedrību par rīcības plānu priekšlikumiem, kas paredzēti šīs direktīvas 8. panta 5. un 7. punktā, tikai šī sprieduma 28. punktā minēto dokumentu kontekstā, lai it īpaši pierādītu, ka šie dokumenti ir tikuši pieņemti nesen un katrā ziņā pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, un to šajā procedūrā Slovākijas Republika neapstrīd.

33

Tā kā pēdējā minētā uzsver, ka tā nav vienīgā dalībvalsts, kas kavējās izpildīt no Direktīvas 2002/49 8. panta 2. punkta un 10. panta 2. punkta izrietošos pienākumus, pietiek atgādināt, ka Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka dalībvalsts nevar attaisnot savu pienākumu, kas tai noteikti saskaņā ar LESD, neizpildi ar apstākli, ka citas dalībvalstis arī neesot izpildījušas un joprojām nepildot savus pienākumus (spriedums, 2010. gada 18. novembris, Komisija/Spānija, C‑48/10, nav publicēts, EU:C:2010:704, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Šajos apstākļos prasība ir jāapmierina.

35

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka, pirmkārt, neizstrādājot šī sprieduma pielikumā minētos rīcības plānus galvenajiem autoceļiem un galvenajām dzelzceļa līnijām, un, otrkārt, nenosūtot Komisijai minēto rīcības plānu kopsavilkumus, Slovākijas Republika nav izpildījusi attiecīgi Direktīvas 2002/49 8. panta 2. punktā un 10. panta 2. punktā, lasot tos kopsakarā ar tās VI pielikumu, paredzētos pienākumus.

36

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Slovākijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež: