Choisissez les fonctionnalités expérimentales que vous souhaitez essayer

Ce document est extrait du site web EUR-Lex

Document 62020CJ0563

    Tiesas spriedums (ceturtā palāta), 2022. gada 24. februāris.
    ORLEN KolTrans sp. z o.o. pret Prezes Urzędu Transportu Kolejowego.
    Sąd Okręgowy w Warszawie lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
    Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Dzelzceļa pārvadājumi – Direktīva 2001/14/EK – 4. pants – Infrastruktūras maksas noteikšana ar pārvaldītāja lēmumu – 30. panta 2. punkts – Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu pārsūdzības tiesības – 30. panta 6. punkts – Regulatīvās iestādes lēmumu pārbaude tiesā.
    Lieta C-563/20.

    Recueil – Recueil général – Partie «Informations sur les décisions non publiées»

    Identifiant ECLI: ECLI:EU:C:2022:113

     TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

    2022. gada 24. februārī ( *1 )

    Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Dzelzceļa pārvadājumi – Direktīva 2001/14/EK – 4. pants – Infrastruktūras maksas noteikšana ar pārvaldītāja lēmumu – 30. panta 2. punkts – Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu pārsūdzības tiesības – 30. panta 6. punkts – Regulatīvās iestādes lēmumu pārbaude tiesā

    Lietā C‑563/20

    par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) iesniedza ar 2020. gada 6. oktobra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2020. gada 28. oktobrī, tiesvedībā

    ORLEN KolTrans sp. z o.o.

    pret

    Prezes Urzędu Transportu Kolejowego,

    TIESA (ceturtā palāta)

    šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Likurgs [C. Lycourgos], tiesneši S. Rodins [SRodin], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] (referents), L. S. Rosi [L. S. Rossi] un O. Spinjana‑Matei [OSpineanu‑Matei],

    ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [MCampos Sánchez‑Bordona],

    sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

    ņemot vērā rakstveida procesu,

    ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

    ORLEN KolTrans sp. z o.o. vārdā – ASalbert, radca prawny,

    Prezes Urzędu Transportu Kolejowego vārdā – MTrela, radca prawny,

    Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

    Eiropas Komisijas vārdā – BSasinowska un CVrignon, kā arī S. L. Kalėda, pārstāvji,

    ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

    pasludina šo spriedumu.

    Spriedums

    1

    Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 30. panta 2., 5. un 6. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/14/EK (2001. gada 26. februāris) par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksājumu iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu (OV 2001, L 75, 29. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Direktīvu 2007/58/EK (OV 2007, L 315, 44. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2001/14”).

    2

    Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp ORLEN KolTrans sp. z o.o., dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu, kura juridiskā adrese ir Plokā [Płock] (Polija), un Prezes Urzędu Transportu Kolejowego (Dzelzceļa pārvadājumu biroja priekšsēdētājs, turpmāk tekstā – “DPB priekšsēdētājs”) par maksas apmēra noteikšanu par PKP Polskie Linie Kolejowe S.A. Polijā (turpmāk tekstā – “PKP PLK”) piederošās dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu.

    Atbilstošās tiesību normas

    Savienības tiesības

    3

    Direktīvas 2001/14 5., 11., 12., 16. un 20. apsvērumā ir teikts:

    “(5)

    Lai nodrošinātu pārskatāmību un nediskriminējošu pieeju dzelzceļa infrastruktūrai attiecībā uz visiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, visas piekļuves tiesību izmantošanai nepieciešamās ziņas ir publicējamas tīkla pārskatā.

    [..]

    (11)

    Maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas shēmām būtu jādod visiem uzņēmumiem vienlīdzīgas un nediskriminējošas piekļuves iespējas un, ciktāl iespējams, jāmēģina apmierināt visu lietotāju un transporta veidu vajadzības taisnīgi un bez diskriminācijas.

    (12)

    Dalībvalstu norādītajās robežās maksas aprēķināšanas un jaudas iedalīšanas shēmām būtu jārosina dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājus uzlabot savas infrastruktūras izmantojumu.

    [..]

    (16)

    Maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas shēmām būtu jāļauj uzņēmējiem godīgi konkurēt dzelzceļa pakalpojumu sniegšanā.

    [..]

    (20)

    Ir vēlams dot infrastruktūras pārvaldītājiem noteiktu rīcības brīvību, lai varētu efektīvāk izmantot infrastruktūru.”

    4

    Saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punktu:

    “Šī direktīva attiecas uz principiem un procedūrām, kas piemērojamas attiecībā uz dzelzceļa infrastruktūras maksas noteikšanu un iekasēšanu un dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu.

    Dalībvalstis nodrošina, ka dzelzceļa infrastruktūras maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas shēmās ir ievēroti šajā direktīvā noteiktie principi, un tādējādi ļauj infrastruktūras pārvaldītājam laist pārdošanā un izmantot pieejamo infrastruktūras jaudu efektīvi un vislabākajā veidā.”

    5

    Minētās direktīvas 2. pantā ir ietvertas definīcijas. Tā redakcija ir šāda:

    “Šajā direktīvā:

    [..]

    b)

    “pretendents” nozīmē licencētu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu [..], kam ir ar sabiedriskiem pakalpojumiem saistīta vai komerciāla interese iegūt infrastruktūras jaudu [..], kuru mērķis ir nodrošināt dzelzceļa satiksmi savās attiecīgajās teritorijās;

    [..]

    h)

    “infrastruktūras pārvaldītājs” nozīmē jebkuru iestādi vai uzņēmumu, kas ir atbildīgs jo īpaši par dzelzceļa infrastruktūras izveidi un darbību. Šie pienākumi var ietvert arī infrastruktūras kontroles un drošības sistēmu pārvaldīšanu. Infrastruktūras pārvaldītāja pienākumus visā tīklā vai tīkla daļā var uzticēt veikt dažādām iestādēm vai uzņēmumiem;

    [..]

    k)

    “dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums” nozīmē jebkuru publisku vai privātu uzņēmumu, kas ir licencēts saskaņā ar attiecīgajiem Kopienas tiesību aktiem un kura galvenais darbības veids ir dzelzceļa transporta pakalpojumu sniegšana attiecībā uz kravām un/vai pasažieriem, ar noteikumu, ka uzņēmumam jānodrošina vilce; šī definīcija ietver arī uzņēmumus, kas nodrošina tikai vilci;

    [..].”

    6

    Šīs direktīvas II nodaļā, kas attiecas uz infrastruktūras maksu, ietvertajā 4. pantā “Maksas ieviešana, noteikšana un iekasēšana” ir paredzēts:

    “1.   Dalībvalstis izveido maksāšanas sistēmu, ievērojot vadības neatkarību, kas noteikta Direktīvas 91/440/EEK 4. pantā.

    Saskaņā ar minēto vadības neatkarības nosacījumu dalībvalstis paredz arī konkrētus maksāšanas noteikumus vai deleģē šādas pilnvaras infrastruktūras pārvaldītājam. Maksu par infrastruktūras lietošanu nosaka un iekasē infrastruktūras pārvaldītājs.

    [..]

    4.   Izņemot gadījumus, kad tiek veikti īpaši pasākumi saskaņā ar 8. panta 2. punktu, infrastruktūras pārvaldītāji nodrošina, ka izmantojamās maksāšanas shēmas pamatā ir vieni un tie paši principi visā šo pārvaldītāju tīklā.

    5.   Infrastruktūras pārvaldītāji nodrošina, ka maksāšanas shēmas piemērošanas iznākums ir līdzvērtīgas un nediskriminējošas maksas piemērošana dažādiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, kas sniedz līdzīgus pakalpojumus līdzīgās tirgus daļās, un ka faktiski piemērojamā maksa ir saskaņā ar noteikumiem, kas izklāstīti tīkla pārskatā.

    [..]”

    7

    Direktīvas 2001/14 5. panta 1. punktā ir noteikts:

    “Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem ir tiesības bez diskriminācijas saņemt minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām, kā aprakstīts II pielikumā. To pakalpojumu sniegšanu, kas minēti II pielikuma 2. punktā, veic bez diskriminācijas, un dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma pieprasījumu var noraidīt vienīgi tad, ja tirgū ir atbilstīgas alternatīvas. Ja pakalpojumus piedāvā vairāki infrastruktūras pārvaldītāji, tad “galvenās infrastruktūras” nodrošinātājs pieliek visas saprātīgās pūles, lai veicinātu šo pakalpojumu sniegšanu.”

    8

    Šīs direktīvas 6. pantā, kas attiecas uz infrastruktūras izmaksām un to uzskaiti, ir noteikts:

    “1.   Dalībvalstis izstrādā nosacījumus, attiecīgā gadījumā ieskaitot priekšapmaksas nosacījumus, lai nodrošinātu, ka normālos uzņēmējdarbības apstākļos un saprātīgā laikposmā infrastruktūras pārvaldītāja grāmatvedības rēķinos ienākumiem no infrastruktūras maksas, citas saimnieciskās darbības un valsts iemaksām, no vienas puses, jābūt vismaz līdzsvarā ar infrastruktūras izdevumiem, no otras puses.

    [..]

    2.   Infrastruktūras pārvaldītājus [..] stimulē samazināt infrastruktūras nodrošināšanas izmaksas un piekļuves maksas lielumu.

    3.   Dalībvalstis nodrošina, ka 2. punkta nosacījumu īsteno vai nu ar tādām līgumsaistībām starp kompetento iestādi un infrastruktūras pārvaldītāju, kas aptver vismaz trīs gadu ilgu laikposmu un paredz valsts finansējumu, vai ar attiecīgu reglamentējošu pasākumu ieviešanu, kas paredz arī atbilstīgās pilnvaras.

    [..]

    5.   Izstrādā izmaksu sadalījuma noteikšanas metodi. Dalībvalstis var prasīt tās iepriekšēju apstiprināšanu. Šī metode laiku pa laikam būtu jāaktualizē, lai tā atbilstu vislabākajai starptautiskajai praksei.”

    9

    Saskaņā ar minētās direktīvas 7. pantu par maksas iekasēšanas principiem:

    “1.   Maksu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu saņem infrastruktūras pārvaldītājs un izlieto, lai finansētu savu uzņēmējdarbību.

    [..]

    3.   Neierobežojot 4. vai 5. punktu, vai 8. pantu, maksu par minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām nosaka tādu, kādas ir tiešās izmaksas, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus.

    [..]

    7.   Šis pants neaptver to pakalpojumu sniegšanu, kas minēti II pielikuma 2. punktā. Neierobežojot iepriekšminēto, nosakot II pielikuma 2. punktā norādīto pakalpojumu cenas, ņem vērā dzelzceļa transporta konkurētspēju.

    [..]”

    10

    Šīs direktīvas 8.–12. pantā attiecīgi ir paredzēti izņēmumi no principiem attiecībā uz maksu, iespēja piešķirt infrastruktūras maksas atlaides, noteiktu izmaksu kompensācijas shēmas, darbības uzlabošanas shēma un iespēja saņemt maksu par jaudas rezervēšanu.

    11

    Direktīvas 2001/14 III nodaļā par infrastruktūras jaudas iedalīšanu ir ietverts 17. pants, kura 1. punkts ir formulēts šādi:

    “Neierobežojot Līguma 81., 82. un 86. pantu, ar pretendentu var noslēgt pamata vienošanos. Šī pamata vienošanās konkretizē pretendenta pieprasītās [..] infrastruktūras jaudas raksturlielumus [..]. Pamata vienošanās detalizēti neraksturo vilcienu ceļu, bet tai būtu jābūt tādai, kas censtos apmierināt pretendenta likumīgās komerciālās vajadzības. Dalībvalsts var prasīt, lai šo pamata vienošanos vispirms apstiprinātu regulatīvā iestāde, kas minēta šīs direktīvas 30. pantā.”

    12

    Šīs direktīvas 26. pantā “Jaudas palielināšanas plāns” ir noteikts:

    “1.   Sešu mēnešu laikā pēc jaudas analīzes pabeigšanas infrastruktūras pārvaldītājs izstrādā jaudas palielināšanas plānu.

    2.   Jaudas palielināšanas plānu izstrādā pēc apspriešanās ar attiecīgās pārslogotās infrastruktūras lietotājiem.

    Tajā norāda:

    [..]

    d)

    jaudas palielināšanas iespējas un izmaksas, ieskaitot iespējamas piekļuves maksas izmaiņas.

    Pamatojoties uz norādīto iespējamo pasākumu izmaksu un ieguvumu analīzi, tajā nosaka arī, kā jārīkojas, lai palielinātu infrastruktūras jaudu, un iekļauj pasākumu īstenošanas kalendāro plānu.

    Plānam var būt iepriekš jāsaņem dalībvalsts apstiprinājums.

    [..]”

    13

    Direktīvas 2001/14 30. pantā “Regulatīvā iestāde” ir paredzēts:

    “1.   Neierobežojot 21. panta 6. punktu, dalībvalstis izveido regulatīvo iestādi. Šī iestāde, kas var būt par transporta jautājumiem atbildīgā ministrija vai jebkura cita iestāde, savā uzbūvē, finansējuma saņemšanā, juridiskajā formā un lēmumu pieņemšanā nav atkarīga ne no viena infrastruktūras pārvaldītāja, par maksas iekasēšanu atbildīgās iestādes, par jaudas iedalīšanu atbildīgās iestādes vai pretendenta. Turklāt tā savu funkciju izpildē ir neatkarīga no jebkuras kompetentas iestādes, kas iesaistīta pakalpojumu valsts līguma piešķiršanā. Iestāde darbojas saskaņā ar šajā pantā izklāstītajiem principiem, kas ļauj pārsūdzības un regulatīvās funkcijas piešķirt atsevišķām struktūrām.

    2.   Pretendentam ir tiesības iesniegt apelāciju regulatīvajā iestādē, ja tas uzskata, ka notikusi netaisnība, diskriminācija vai pretendents ir cietis jebkādā citā veidā, un jo īpaši var pārsūdzēt lēmumus, ko pieņēmis infrastruktūras pārvaldītājs vai, attiecīgā gadījumā, dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums par:

    [..]

    d)

    maksas aprēķināšanas shēmu;

    e)

    tādu infrastruktūras maksas apjomu vai struktūru, ko pieteikuma iesniedzējam prasa vai var prasīt samaksāt;

    [..].

    3.   Regulatīvā iestāde nodrošina, ka infrastruktūras pārvaldītāja noteiktā maksa atbilst II nodaļas prasībām un nav diskriminējoša. Pretendentu un infrastruktūras pārvaldītāja pārrunas par infrastruktūras maksas apjomu ir pieļaujamas vienīgi tad, ja tās notiek regulatīvās iestādes uzraudzībā. Regulatīvā iestāde iejaucas, ja pārrunās varētu tikt pārkāptas šīs direktīvas prasības.

    4.   Regulatīvajai iestādei ir tiesības prasīt attiecīgu informāciju no infrastruktūras pārvaldītāja, pretendentiem un jebkuras iesaistītās trešās puses attiecīgajā dalībvalstī, un šī informācija ir jāsniedz bez liekas kavēšanās.

    5.   Regulatīvajai iestādei ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc visas tās informācijas saņemšanas, kas attiecas uz jebkuru sūdzību, ir jāpieņem lēmums un jārīkojas, lai stāvokli uzlabotu.

    Neskarot 6. punktu, regulatīvās iestādes lēmums ir saistošs visām pusēm, uz ko lēmums attiecas.

    Ja tiek iesniegta apelācija par atteikumu piešķirt infrastruktūras jaudu vai par jaudas piedāvājuma noteikumiem, tad regulatīvā iestāde vai nu apstiprina, ka infrastruktūras pārvaldītāja lēmums nav jāgroza, vai pieprasa minētā lēmuma grozīšanu saskaņā ar regulatīvās iestādes norādījumiem.

    6.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka regulatīvās iestādes pieņemtie lēmumi ir pakļauti tiesu iestāžu uzraudzībai.”

    14

    Šīs direktīvas II pielikuma “Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem sniedzamie pakalpojumi” 1. un 2. punktā ir noteikts:

    “1. Minimālais piekļuves pakalpojumu komplekss ietver:

    a) infrastruktūras jaudas pieprasījumu izskatīšanu;

    [..].

    2. Sliežu ceļa piekļuve apkalpes iekārtām un pakalpojumu sniegšanai ietver:

    a)

    elektropadeves iekārtu izmantošanu vilces strāvas ieguvei, kur tā ir pieejama;

    [..].”

    Polijas tiesības

    Administratīvā procesa kodekss

    15

    1960. gada 14. jūnijaustawa kodeks postępowania administracyjnego (Administratīvā procesa kodekss) (2013. gada Dz. U., 267. pozīcija; turpmāk tekstā – “Administratīvā procesa kodekss”) 28. pantā ir noteikts:

    “Lietas dalībnieks ir jebkura persona, kuras interese celt prasību vai pienākums ir tiesvedības priekšmets vai kura savas intereses celt prasību vai pienākuma dēļ lūdz iestādi rīkoties.”

    16

    Saskaņā ar šī likuma 61. pantu:

    “Administratīvo procesu uzsāk pēc lietas dalībnieka lūguma vai pēc savas ierosmes.”

    17

    Minētās direktīvas 61.a panta 1. punkts ir formulēts šādi:

    “Ja 61. pantā minēto pieteikumu iesniedz persona, kas nav lietas dalībnieks vai ja citu leģitīmu iemeslu dēļ procesu nevar uzsākt, valsts pārvaldes iestāde pieņem lēmumu par atteikumu uzsākt procesu. [..]”

    18

    Šī likuma 157. panta 2. punktā ir paredzēts:

    “Lēmuma atcelšanas procedūru uzsāk pēc lietas dalībnieka pieteikuma vai pēc savas ierosmes.”

    Dzelzceļa pārvadājumu likums

    19

    2003. gada 28. martaustawa o transporcie kolejowym (Dzelzceļa pārvadājumu likums; 2013. gada Dz. U., 1594. pozīcija) 13. panta 1. un 6. punktā ir noteikts:

    “1.   [Dzelzceļa pārvadājumu biroja (DPB) priekšsēdētājs [..] dzelzceļa pārvadājumu noteikumu jomā:

    1)

    apstiprina un koordinē piešķirto dzelzceļa infrastruktūras vilciena ceļu izmantošanas maksu, pārbaudot, vai šī maksa atbilst tās noteikšanas noteikumiem;

    [..]

    4)

    pārbauda, vai pārvaldītājs ir pareizi noteicis dzelzceļa infrastruktūras lietošanas pamatmaksu un papildmaksu par papildu pakalpojumu sniegšanu;

    5)

    izskata dzelzceļa pārvadātāju sūdzības, kas attiecas uz:

    [..]

    b)

    vilciena ceļu piešķiršanu un maksu par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu;

    [..].

    6.   Ja DPB priekšsēdētājs konstatē, ka ir noticis noteikumu, lēmumu vai rīkojumu dzelzceļa jomā pārkāpums, viņš pieņem lēmumu, kurā precizē pārkāpuma apjomu un pārkāpuma novēršanas termiņu.”

    20

    Saskaņā ar šī likuma 29. panta 3. un 4. punktu:

    “3.   Dzelzceļa pārvadātājs iegūst tiesības izmantot piešķirtos un kustības grafikā noteiktos vilciena ceļus pēc tam, kad par to ir noslēgta vienošanās ar pārvaldītāju.

    4.   Dzelzceļa infrastruktūras nodrošināšanas gadījumā infrastruktūras pārvaldītājs iekasē 33. pantā minēto maksu.”

    21

    Saskaņā ar minētā likuma 33. pantu:

    “1.   Pārvaldītājs nosaka maksas apmēru, kas dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem ir jāmaksā par infrastruktūras izmantošanu.

    [..]

    6.   Pārvaldītājam ir pienākums publiskot [..] pamatmaksas apmēru un likmju veidus, kā arī papildu maksas.

    7.   Pamatmaksas un papildmaksu vienotās likmes, izņemot vilces strāvas izmantošanas maksu, kopā ar to apmēra aprēķiniem tiek nosūtītas DPB priekšsēdētājam.

    8.   DPB priekšsēdētājs 30 dienu laikā pēc to saņemšanas apstiprina 7. punktā paredzētās likmes vai atsakās tās apstiprināt, ja konstatē 2.–6. punktā, 34. pantā vai noteikumos, kas pieņemti saskaņā ar 35. pantu, paredzēto noteikumu pārkāpumus.”

    Noteikumi par piekļuves dzelzceļa infrastruktūrai un tās izmantošanas nosacījumiem

    22

    2009. gada 27. februārarozporządzenie Ministra Infrastruktury w sprawie warunków dostępu i korzystania z infrastruktury kolejowej (Infrastruktūras ministra noteikumi par piekļuves dzelzceļa infrastruktūrai un tās izmantošanas nosacījumiem; 2009. gada Dz. U., Nr. 35, 274. pozīcija) 16. pantā ir paredzēts:

    “1.   Pārvaldītājs vēlākais 9 mēnešus pirms vilcienu kustības grafika stāšanās spēkā iesniedz DPB priekšsēdētājam projektu apstiprināšanai:

    1)

    pamatmaksas vienotās likmes;

    2)

    maksas par likuma pielikuma II daļā minētajiem pakalpojumiem likmes.

    [..]

    3.   Pēc pārvadātāja pieprasījuma pārvaldītājam ir jāļauj tam iepazīties ar 1. punktā minēto projektu, kā arī ar 2. punktā minēto sarakstu.

    [..]”

    23

    Šīs regulas 17. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

    “DPB priekšsēdētājs atbilstoši 16. panta 1. punktam iesniegto projektu atsakās apstiprināt tikai tad, ja tas ir izstrādāts, pārkāpjot [Dzelzceļa pārvadājumu likuma] 33. panta 8. punkta noteikumus.”

    Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

    24

    ORLEN KolTrans ir sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Polijā un kura veic tostarp preču pārvadājumus pa dzelzceļu. Šim nolūkam tā izmanto dzelzceļa infrastruktūru, kas pieder tās pārvaldītājam, proti, PKP PLK.

    25

    PKP PLK saskaņā ar Direktīvas 2001/14 30. pantu izveidotajai Polijas regulatīvajai iestādei, proti, DPB, nosūtīja projektu par pamatmaksas par minimālo piekļuvi tās infrastruktūrai vienoto likmju izmaiņām. Šīs likmes ir viens no mainīgajiem lielumiem, kas ļauj infrastruktūras pārvaldītājam noteikt maksas apmēru, kas dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam jāmaksā par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu. Ar 2010. gada 29. septembra lēmumu (turpmāk tekstā – “2010. gada lēmums par apstiprināšanu”) DPB priekšsēdētājs apstiprināja šo projektu.

    26

    Pamatojoties uz šo lēmumu, PKP PLK piemēroja jaunās vienotās likmes, lai noteiktu infrastruktūras maksas apmēru, kas bija jāmaksā ORLEN KolTrans saskaņā ar šo abu uzņēmumu noslēgto līgumu.

    27

    2013. gada 30. maija spriedumā Komisija/Polija (C‑512/10, EU:C:2013:338) Tiesa tostarp nosprieda, ka, atļaujot maksas, kas iekasēta par minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām, aprēķinā ietvert izmaksas, kuras nevar uzskatīt par tiešām izmaksām, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus, Polijas Republika nav izpildījusi attiecīgi Direktīvas 2001/14 6. panta 2. punktā un 7. panta 3. punktā paredzētos pienākumus.

    28

    Pēc šī sprieduma pasludināšanas ORLEN KolTrans pārbaudīja maksu, ko tā samaksāja PKP PLK. Uzskatot, ka to aprēķināšanas veids ir pretrunā Direktīvai 2001/14, tā 2014. gada 7. aprīļa vēstulē lūdza DPB priekšsēdētājam uzsākt administratīvo procesu Administratīvā procesa kodeksa izpratnē, lai atceltu 2010. gada lēmumu par apstiprināšanu.

    29

    Ar 2014. gada 11. jūnija rīkojumu DPB priekšsēdētājs šo lūgumu noraidīja, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar Administratīvā procesa kodeksu ORLEN KolTrans nav “lietas dalībnieks” pamatmaksas vienoto likmju apstiprināšanas procedūrā un līdz ar to nevar prasīt atcelt 2010. gada lēmumu par apstiprināšanu, pat ja šis lēmums būtu pretrunā Savienības tiesībām.

    30

    ORLEN KolTrans par minēto 2014. gada 11. jūnija rīkojumu cēla prasību iesniedzējtiesā, proti, Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija). Ar šo prasību tā vēlas panākt, lai tiktu pārbaudīta 2010. gada lēmuma par apstiprināšanu spēkā esamība, kas, ņemot vērā 2013. gada 30. maija spriedumu Komisija/Polija (C‑512/10, EU:C:2013:338), esot pieņemts, pārkāpjot Direktīvu 2001/14.

    31

    Vienlaikus šis uzņēmums pret Polijas valsti cēla prasību par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz to, ka Direktīvas 2001/14 nepareiza transponēšana ir radījusi zaudējumus pārmērīgas infrastruktūras maksas samaksāšanas dēļ. Līdzīgus pieteikumus iesniedza arī citi dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi. Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija), kurā tiek izskatīta viena no šīm lietām, nolēma apturēt tiesvedību un 2020. gada 3. martā uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus, it īpaši, lai noteiktu, vai dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums bez kompetentās tiesas veiktas regulatīvās iestādes lēmuma pārbaudes var celt prasību par zaudējumu atlīdzību pret dalībvalsti saistībā ar Direktīvas 2001/14 nepareizu īstenošanu. Tiesa uz šiem jautājumiem atbildēja ar 2021. gada 8. jūlija spriedumu Koleje Mazowieckie (C‑120/20, EU:C:2021:553).

    32

    Turklāt iesniedzējtiesa atgādina, ka ar 2017. gada 9. novembra spriedumu CTL Logistics (C‑489/15, EU:C:2017:834) Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīva 2001/14 nepieļauj dzelzceļa infrastruktūras lietošanas maksas taisnīguma pārbaudi katrā atsevišķā gadījumā vispārējās jurisdikcijas tiesās un iespēju labot šīs maksas apmēru neatkarīgi no regulatīvās iestādes veiktas uzraudzības, kas paredzēta šīs direktīvas 30. pantā.

    33

    Šajā kontekstā tā uzsver, ka saskaņā ar Polijas tiesībām tai ir jāizskata pārsūdzības par regulatīvās iestādes lēmumiem.

    34

    Attiecībā uz Direktīvas 2001/14 ieviešanu iesniedzējtiesa norāda, ka Polijā dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājs pamatmaksas vienotās likmes nodod apstiprināšanai regulatīvajai iestādei. Dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi nav šīs procedūras dalībnieki un nevar apstrīdēt DPB priekšsēdētāja pieņemtos apstiprināšanas lēmumus.

    35

    Dzelzceļa pārvadājumu likuma 13. panta 1. punkta 5. apakšpunkta b) punkts gan ļauj iesniegt sūdzību regulatīvajai iestādei saistībā ar infrastruktūras maksu, ko pieprasa infrastruktūras pārvaldītājs. Turklāt saskaņā ar šī panta 6. punktu gadījumā, ja ir pārkāpti noteikumi, lēmumi vai rīkojumi dzelzceļa jomā, DPB priekšsēdētājs pieņem lēmumu, kurā precizē pārkāpuma apjomu un novēršanas termiņu. Tomēr šo Polijas tiesību normu piemērošanas sekas nevar būt tādas, ka tiek pārskatītas pamatmaksas vienotās likmes, ko ir apstiprinājusi regulatīvā iestāde.

    36

    Turklāt iesniedzējtiesa apgalvo, ka saskaņā ar Administratīvā procesa kodeksu tikai tās personas, kurām ir lietas dalībnieka statuss, var lūgt atcelt lēmumu. Tā kā dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi nav pamatmaksas vienoto likmju apstiprināšanas procedūras dalībnieki, tiem, tās ieskatā, nav efektīva tiesību aizsardzības līdzekļa, lai apstrīdētu šo likmju augstumu.

    37

    Ņemot vērā šos apsvērumus, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2001/14 30. pantā dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem ir piešķirtas tiesības apstrīdēt DPB priekšsēdētāja lēmumus, ar kuriem tiek apstiprinātas pamatmaksas vienotās likmes. Tā uzskata, ka šādas tiesības varētu izrietēt, pirmkārt, no šī panta 2. punkta e) apakšpunkta gadījumā, ja šī tiesību norma būtu jāinterpretē tādējādi, ka tā paredz prasību, lai dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi tiktu atzīti par lietas dalībniekiem pamatmaksas vienoto likmju apstiprināšanas procedūrā. Otrkārt, ja izrādītos, ka ar lēmumu par apstiprināšanu varētu tikt pārkāptas dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu tiesības, pārsūdzības tiesības varētu izrietēt no šī paša panta 5. un 6. punkta.

    38

    Šajos apstākļos Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

    “1)

    Vai [Direktīvas 2001/14] 30. panta 2. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam, kas izmanto vai plāno izmantot dzelzceļa infrastruktūru, tiek piešķirtas tiesības piedalīties regulatīvās iestādes procedūrā, kuras mērķis ir noteikt maksājumu apmēru, ko dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājs iekasē par piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai?

    2)

    Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša, vai Direktīvas 2001/14/EK 30. panta 5. un 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam, kas izmanto vai plāno izmantot dzelzceļa infrastruktūru, tiek piešķirtas tiesības pārsūdzēt regulatīvās iestādes lēmumu, ar ko apstiprina maksājumu apmēru par piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai, ko ir noteicis šīs infrastruktūras pārvaldītājs?”

    Par prejudiciālajiem jautājumiem

    Ievada apsvērumi

    39

    Jānorāda, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Dzelzceļa pārvadājumu likumā tostarp ir paredzēts, ka viens no mainīgajiem lielumiem, kas ļauj infrastruktūras pārvaldītājam noteikt dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam maksājamās infrastruktūras maksas apmēru, proti, pamatmaksas par minimālo piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai vienotās likmes, ir jāapstiprina DPB priekšsēdētājam.

    40

    No šī lēmuma arī izriet, ka saskaņā ar Polijas tiesībām tiesības lūgt atcelt lēmumu par šo likmju apstiprināšanu ir paredzētas tikai tām personām, kurām saskaņā ar Administratīvā procesa kodeksu ir atzīts lietas dalībnieka statuss apstiprināšanas procedūrā.

    41

    No tā izriet, ka dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, kuri, kā prasītāja pamatlietā, izmanto vai plāno izmantot dzelzceļa infrastruktūru, nevar apstrīdēt regulatīvās iestādes noteiktās pamatmaksas vienotās likmes, jo tiem nav Polijas tiesībās prasītā “lietas dalībnieka” statusa, lai varētu šādā nolūkā celt prasību tiesā. Tādējādi iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2001/14 30. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir jāatzīst “lietas dalībnieka” statuss vai arī ir jāatzīst iespēja celt šādu prasību, pat neatzīstot viņiem šo statusu.

    Par pirmo jautājumu

    42

    Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2001/14 30. panta 2. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam, kurš izmanto vai plāno izmantot dzelzceļa infrastruktūru, ir jābūt iespējai piedalīties regulatīvās iestādes procedūrā, kuras mērķis ir pieņemt lēmumu, ar ko apstiprina vai noraida pamatmaksas par minimālo piekļuvi infrastruktūrai vienotās likmes projektu, kuru ir iesniedzis infrastruktūras pārvaldītājs, un tādējādi tam tiktu piešķirts šādas procedūras dalībnieka statuss.

    43

    Šajā ziņā ir jānorāda, ka ne Direktīvas 2001/14 30. pantā, ne kādā citā tās normā nav paredzēta infrastruktūras maksas vai mainīgo lielumu, kas ļauj noteikt šo maksu, apstiprināšanas procedūra.

    44

    It īpaši nevienā Direktīvas 2001/14 II nodaļas par infrastruktūras maksu normā nav noteikta šāda apstiprināšanas procedūra.

    45

    Šīs direktīvas 6. panta 5. punktā gan ir paredzēts, ka dalībvalstis “izmaksu sadalījuma noteikšanas metodi” var pakļaut iepriekšējai apstiprināšanai. Tomēr, kā izriet no citiem šī panta punktiem, attiecīgā metode tiek noteikta grāmatvedības mērķiem finansiālā atbalsta ietvaros, ko dalībvalstis var piešķirt infrastruktūras pārvaldītājiem. Tā neattiecas uz infrastruktūras maksu.

    46

    Tāpat apstiprināšanas procedūra, kas varētu tikt ieviesta saskaņā ar Direktīvas 2001/14 17. pantu, kurš ir iekļauts tās III nodaļā par infrastruktūras jaudas iedalīšanu, attiecas nevis uz infrastruktūras maksas noteikšanu, bet gan uz infrastruktūras pārvaldītāju noslēgto pamata vienošanos, lai kandidātam precizētu prasītās dzelzceļa infrastruktūras jaudas raksturlielumus.

    47

    Tas pats attiecas arī uz šīs direktīvas tajā pašā III nodaļā ietvertajā 26. pantā minēto jaudas palielināšanas plānu iepriekšēju apstiprināšanu. Lai gan šajā plānā ir ietvertas prognozes attiecībā uz infrastruktūras jaudas palielināšanas izmaksām un tās iespējamo ietekmi uz infrastruktūras maksu, no tā nevar secināt, ka ar to jau sākumā tiek atrisināts jautājums par šīs maksas noteikšanu.

    48

    Runājot par Direktīvas 2001/14 30. pantu, tajā, pirmkārt, ir reglamentētas pilnvaras, kas ir jāpiešķir regulatīvajai iestādei, kura ir izveidota saskaņā ar šī panta 1. punktu, un, otrkārt, kā izriet no minētā panta 6. punkta, ir paredzēts, ka šīs iestādes pieņemtie lēmumi ir jāpārbauda tiesā.

    49

    Attiecībā uz regulatīvās iestādes kompetenci ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/14 30. panta 2. punktu infrastruktūras pārvaldītāju lēmumi, it īpaši tie, kas attiecas uz maksas iekasēšanas shēmu vai infrastruktūras maksas apmēru un struktūru, var tikt apstrīdēti šajā iestādē. Šī panta 5. punktā ir precizēts, ka regulatīvajai iestādei ir jāpieņem lēmums par jebkuru tai iesniegto sūdzību. Turklāt no minētā panta 3. punkta izriet, ka šīs iestādes uzdevums ir rūpēties par infrastruktūras pārvaldītāju noteiktās maksas atbilstību šīs direktīvas noteikumiem un uzraudzīt pārrunas starp šiem pārvaldītājiem un dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem. Lai izpildītu šos uzdevumus, regulatīvajai iestādei saskaņā ar Direktīvas 2001/14 30. panta 4. punktu ir tiesības pieprasīt informāciju tostarp no infrastruktūras pārvaldītājiem.

    50

    No iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 2001/14 30. pantā infrastruktūras maksas apstiprināšanas procedūra nav paredzēta. It īpaši šī panta 2.–5. punktā nav prasīts, lai infrastruktūras pārvaldītāji infrastruktūras maksu, kuru iekasēt ir to kompetencē, vai mainīgos lielumus, kas ļauj to aprēķināt, iesniegtu regulatīvajai iestādei apstiprināšanai. Gluži pretēji, šajos noteikumos ir paredzēta tikai jau noteiktu maksu pārbaude, kas tostarp izriet no minētā panta 2. punkta un 3. punkta pirmā teikuma. Šī pārbaude ir jāveic regulatīvajai iestādei, kas lemj vai nu saistībā ar prasību, vai pēc savas ierosmes.

    51

    Turklāt ar Direktīvu 2001/14 ieviestās sistēmas mērķis ir nodrošināt infrastruktūras pārvaldītāja vadības neatkarību. Pēdējam minētajam maksas iekasēšanas shēma ir jāizmanto kā pārvaldības instruments. Tādējādi no šīs direktīvas 12. apsvēruma izriet, ka dalībvalstu norādītajās robežās maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas shēmām būtu jārosina dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāji uzlabot savas infrastruktūras izmantojumu. Lai šādu uzlabojumu veikšana būtu iespējama, minētajiem pārvaldītājiem ir jābūt zināmai rīcības brīvībai, kā tas ir norādīts minētās direktīvas 20. apsvērumā (spriedums, 2013. gada 28. februāris, Komisija/Vācija, C‑556/10, EU:C:2013:116, 82. punkts).

    52

    Šajā ziņā Direktīvas 2001/14 4. panta 1. punktā ir paredzēts kompetences sadalījums starp dalībvalstīm un infrastruktūras pārvaldītāju maksas iekasēšanas shēmu jomā. Proti, dalībvalstīm ir jānosaka maksas iekasēšanas sistēma, bet maksas noteikšana un tās iekasēšana ir infrastruktūras pārvaldītāja ziņā, kuram ir jāuzrauga, lai tiktu piemēroti vienoti principi, kā tas tostarp ir paredzēts šīs direktīvas 4. panta 4. un 5. punktā (spriedumi, 2017. gada 9. novembris, CTL Logistics, C‑489/15, EU:C:2017:834, 49. punkts, un 2013. gada 28. februāris, Komisija/Vācija, C‑556/10, EU:C:2013:116, 84. punkts).

    53

    Tādēļ infrastruktūras pārvaldītājiem, kuriem nediskriminējošā veidā jānosaka un jāiekasē maksa, ir ne tikai vienādi visiem tīkla lietotājiem jāpiemēro dzelzceļa tīkla izmantošanas nosacījumi, bet arī jāraugās, lai faktiski iekasētā maksa atbilstu šiem nosacījumiem (spriedumi, 2017. gada 9. novembris, CTL Logistics, C‑489/15, EU:C:2017:834, 50. punkts, un 2021. gada 8. jūlijs, Koleje Mazowieckie, C‑120/20, EU:C:2021:553, 43. punkts).

    54

    Tā kā Direktīvā 2001/14, kā izriet no iepriekš minētajiem apsvērumiem, nav paredzēta infrastruktūras maksas vai mainīgo lielumu, kas ļauj to noteikt, apstiprināšanas procedūra, tajā nevar arī būt noteikts, vai vienai vai otrai juridiskai vai fiziskai personai šādā procedūrā ir “lietas dalībnieka” statuss.

    55

    Turklāt jēdziens “lietas dalībnieks”, kas lietots Administratīvā procesa kodeksā, šajā direktīvā nav iekļauts. Konkrētāk, tiesības pārsūdzēt infrastruktūras pārvaldītāju pieņemtos lēmumus atbilstoši tās 30. panta 2. punktam ir “pretendentiem”. Šis pēdējais minētais jēdziens, kas definēts Direktīvas 2001/14 2. panta b) punktā, tostarp ietver jebkuru licencētu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu.

    56

    Turklāt ir jānorāda, ka, lai atbildētu uz pirmo jautājumu, nav jāpārbauda, vai Direktīvas 2001/14 30. pants un it īpaši tā 2. un 3. punkts nepieļauj tādu apstiprināšanas procedūru, kāda ir paredzēta Polijas tiesībās. It īpaši nešķiet, ka būtu jānosaka, vai, it īpaši ņemot vērā šīs direktīvas mērķus, kā arī efektivitātes principu, šīs tiesību normas ir pretrunā tam, ka DPB priekšsēdētājs apstiprina kādu no mainīgajiem lielumiem, kas ļauj infrastruktūras pārvaldītājam noteikt infrastruktūras maksas apmēru, kas jāmaksā dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam, proti, pamatmaksas par minimālo piekļuvi dzelzceļa infrastruktūrai vienotās likmes.

    57

    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/14 30. panta 2. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neregulē dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma, kurš izmanto vai plāno izmantot dzelzceļa infrastruktūru, tiesības piedalīties iespējamajā procedūrā, ko regulatīvā iestāde veic, lai pieņemtu lēmumu, ar kuru apstiprina vai noraida infrastruktūras pārvaldītāja iesniegto pamatmaksas par minimālo piekļuvi infrastruktūrai vienoto likmju projektu.

    Par otro jautājumu

    58

    Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2001/14 30. panta 5. un 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam, kas izmanto vai plāno izmantot dzelzceļa infrastruktūru, ir jābūt iespējai kompetentajā tiesā apstrīdēt regulatīvās iestādes lēmumu, ar kuru ir apstiprinātas pamatmaksas vienotās likmes par minimālo piekļuvi infrastruktūrai, kuras ir noteicis šīs infrastruktūras pārvaldītājs.

    59

    Kā izriet no šī sprieduma 48. un 49. punkta, Direktīvas 2001/14 30. panta 5. punktam, uz kuru skaidri atsaucas iesniedzējtiesa, nav nozīmes, lai atbildētu uz otro jautājumu, jo tas attiecas tikai uz regulatīvās iestādes kompetenci. Vienīgi šī panta 6. punkts attiecas uz šīs iestādes pieņemto lēmumu pārbaudi tiesā.

    60

    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvas 2001/14 30. panta 6. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm vispārīgi ir jāparedz regulatīvās iestādes lēmumu pārsūdzēšana tiesā, un tajā nav noteikts, kam būtu jāatzīst tiesības celt prasību.

    61

    Lai gan principā valsts tiesību aktos ir jānosaka tās personas statuss, kura var celt prasību tiesā, tomēr atbilstoši Savienības tiesībām valsts tiesiskais regulējums nedrīkst apdraudēt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu (spriedums, 2019. gada 21. novembris, Deutsche Lufthansa, C‑379/18, EU:C:2019:1000, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

    62

    Tādējādi dalībvalstu tiesām ir jānodrošina to tiesību aizsardzība tiesā, kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, šajā gadījumā – no Direktīvas 2001/14 (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 13. marts, Unibet, C‑432/05, EU:C:2007:163, 38. punkts, un 2019. gada 21. novembris, Deutsche Lufthansa, C‑379/18, EU:C:2019:1000, 59. punkts).

    63

    Ja nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāparedz sīki procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās (spriedumi, 2007. gada 13. marts, Unibet, C‑432/05, EU:C:2007:163, 39. punkts, un 2017. gada 14. septembris, Petrea, C‑184/16, EU:C:2017:684, 58. punkts).

    64

    Ir jākonstatē, ka ar Direktīvu 2001/14 tiesības tiek piešķirtas dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem.

    65

    Viens no Direktīvas 2001/14 mērķiem tostarp ir nodrošināt nediskriminējošu piekļuvi infrastruktūrai, kā tas ir izklāstīts it īpaši šīs direktīvas 5. un 11. apsvērumā. Vēl tās mērķis ir arī nodrošināt godīgu konkurenci. Šīs direktīvas 16. apsvērumā šajā ziņā ir noteikts, ka maksas iekasēšanas un jaudas iedalīšanas shēmām būtu jāļauj uzņēmējiem godīgi konkurēt dzelzceļa pakalpojumu sniegšanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, CTL Logistics, C‑489/15, EU:C:2017:834, 36. un 37. punkts).

    66

    No minētā izriet, ka atbilstoši Direktīvas 2001/14 4. panta 5. punktam infrastruktūras pārvaldītājiem ir jānodrošina, ka maksāšanas shēmas piemērošanas iznākums ir līdzvērtīgas un nediskriminējošas maksas piemērošana dažādiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, kas sniedz līdzīgus pakalpojumus līdzīgās tirgus daļās, un ka faktiski piemērojamā maksa ir saskaņā ar noteikumiem, kas izklāstīti tīkla pārskatā (spriedums, 2017. gada 9. novembris, CTL Logistics, C‑489/15, EU:C:2017:834, 45. punkts).

    67

    Un pretēji – saskaņā ar Direktīvas 2001/14 5. panta 1. punktu dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem ir tiesības bez diskriminācijas saņemt minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām, kā aprakstīts šīs direktīvas II pielikumā. Piekļuvei šī paša pielikuma 2. punktā minētajiem pakalpojumiem arī ir jābūt nediskriminējošai, bet tā var tikt atteikta, ja tirgū ir atbilstīgas alternatīvas.

    68

    Ir jānorāda, ka šīs tiesības piekļūt dzelzceļa infrastruktūrai papildina maksas iekasēšanas noteikumi Direktīvas 2001/14 II nodaļā par infrastruktūras maksu, it īpaši tās 7. pantā. Šī pēdējā minētā panta 3. punktā ir paredzēts, ka, neierobežojot šīs direktīvas 7. panta 4. vai 5. punktu vai 8. pantu, maksu par direktīvas II pielikuma 1. punktā uzskaitīto minimālo piekļuves pakalpojumu kompleksu un sliežu ceļa piekļuvi apkalpes iekārtām nosaka tādu, kādas ir tiešās izmaksas, kas radušās, sniedzot vilcienu satiksmes pakalpojumus. Turklāt attiecībā uz piekļuvi šī pielikuma 2. punktā minētajiem pakalpojumiem Direktīvas 2001/14 7. panta 7. punktā ir prasīts ņemt vērā dzelzceļa transporta konkurētspēju.

    69

    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīva 2001/14 un it īpaši tās 5. panta 1. punkts, lasot to kopā ar tās 7. panta 3. un 7. punktu, tādiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, kuri izmanto vai plāno izmantot dzelzceļa infrastruktūru, kā prasītāja pamatlietā, piešķir tiesības, kuras ir aizsargājamas tiesā.

    70

    Valsts tiesiskais regulējums, kurā nav paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ļautu šiem uzņēmumiem apstrīdēt regulatīvās iestādes lēmumu, ar kuru var tikt skartas tiem ar Savienības tiesībām piešķirtās tiesības, šo tiesību īstenošanu padara neiespējamu.

    71

    Lietderības labad vēl ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 2001/14 30. panta 2. un 6. punkta noteikumi ir beznosacījuma un pietiekami precīzi un tādējādi tiem ir tieša iedarbība. Līdz ar to šie noteikumi ir jāievēro visām dalībvalstu iestādēm, proti, ne tikai valsts tiesām, bet arī visām administratīvajām iestādēm, ieskaitot decentralizētās iestādes, un šīm iestādēm ir pienākums tās piemērot (spriedums, 2021. gada 8. jūlijs, Koleje Mazowieckie, C‑120/20, EU:C:2021:553, 58. punkts).

    72

    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/14 30. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam, kas izmanto vai plāno izmantot dzelzceļa infrastruktūru, ir jābūt iespējai kompetentajā tiesā apstrīdēt regulatīvās iestādes lēmumu, ar kuru apstiprina pamatmaksas par minimālo piekļuvi infrastruktūrai vienotās likmes, kuras ir noteicis šīs infrastruktūras pārvaldītājs.

    Par tiesāšanās izdevumiem

    73

    Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

     

    Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

     

    1)

    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/14/EK (2001. gada 26. februāris) par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksājumu iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Direktīvu 2007/58/EK, 30. panta 2. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neregulē dzelzceļa pārvadājumu uzņēmuma, kurš izmanto vai plāno izmantot dzelzceļa infrastruktūru, tiesības piedalīties iespējamajā procedūrā, ko regulatīvā iestāde veic, lai pieņemtu lēmumu, ar kuru apstiprina vai noraida infrastruktūras pārvaldītāja iesniegto pamatmaksas par minimālo piekļuvi infrastruktūrai vienoto likmju projektu.

     

    2)

    Direktīvas 2001/14, kas grozīta ar Direktīvu 2007/58, 30. panta 6. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumam, kas izmanto vai plāno izmantot dzelzceļa infrastruktūru, ir jābūt iespējai kompetentajā tiesā apstrīdēt regulatīvās iestādes lēmumu, ar kuru apstiprina pamatmaksas par minimālo piekļuvi infrastruktūrai vienotās likmes, kuras ir noteicis šīs infrastruktūras pārvaldītājs.

     

    [Paraksti]


    ( *1 ) Tiesvedības valoda – poļu.

    Haut