–

CR vārdā – I. Sommer, Rechtsanwältin,

–

Spānijas valdības vārdā – M. J. Ruiz Sánchez, pārstāve,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz E. Manzo, avvocato dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Heller un M. Wilderspin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 650/2012 (2012. gada 4. jūlijs) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (OV 2012, L 201, 107. lpp.; labojumi – OV 2012, L 344, 3. lpp., un OV 2013, L 60, 140. lpp.; turpmāk tekstā – “Mantošanas regula”) 6. panta a) punktu, 7. panta a) punktu, 22. pantu un 83. panta 4. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp RK un CR par CR iesniegtu pieteikumu izsniegt valsts mantošanas apliecību un Eiropas mantošanas apliecību pēc laulātā nāves.

3

Saskaņā ar Mantošanas regulas 27. un 59. apsvērumu:

[..]

4

Mantošanas regulas 3. panta “Definīcijas” 1. punktā ir paredzēts:

“Šajā regulā:

[..]

[..].”

5

Šīs regulas 4. pantā “Vispārēja jurisdikcija” ir paredzēts:

“Jurisdikcija lemt par mantošanu kopumā ir tās dalībvalsts tiesām, kurā mirušajam nāves brīdī bija pastāvīgā dzīvesvieta.”

6

Saskaņā ar minētās regulas 6. pantu “Atteikšanās no jurisdikcijas piemērojamo tiesību aktu izvēles gadījumā”:

“Ja tiesību akti, ko mirušais saskaņā ar 22. pantu ir izvēlējies, lai tie reglamentētu viņa atstāto mantojumu, ir kādas dalībvalsts tiesību akti, tad tiesa, kurā celta prasība saskaņā ar 4. vai 10. pantu:

[..].”

7

Šīs pašas regulas 7. panta “Jurisdikcija piemērojamo tiesību aktu izvēles gadījumā” ir paredzēts:

“Tās dalībvalsts tiesām, kuras tiesību aktus mirušais izvēlējies saskaņā ar 22. pantu, ir jurisdikcija lemt par mantošanu, ja:

[..].”

8

Mantošanas regulas 10. pantā “Papildu jurisdikcija” ir paredzēts:

“1.   Ja mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī nav kādā no dalībvalstīm, tad tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas mantojumā ietilpstošā manta, tomēr ir jurisdikcija lemt par mantošanu kopumā, ja:

2.   Ja nevienas dalībvalsts tiesai nav jurisdikcijas saskaņā ar 1. punktu, tad tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas mantojumā ietilpstošā manta, tomēr ir jurisdikcija lemt par minēto mantu.”

9

Šīs regulas 22. panta “Piemērojamo tiesību aktu izvēle” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Persona kā tiesību aktus, kas reglamentē tās atstāto mantojumu kopumā, var izvēlēties tās valsts tiesību aktus, kuras pilsonis šī persona ir izvēles izdarīšanas laikā vai nāves brīdī.

Persona, kam ir vairāku valstu pilsonība, var izvēlēties jebkuras valsts tiesību aktus, kuras pilsonis šī persona ir izvēles izdarīšanas laikā vai nāves brīdī.

2.   Tiesību aktu izvēli skaidri izdara paziņojumā pēdējās gribas rīkojuma veidā vai arī tā izriet no šāda rīkojuma noteikumiem.”

10

Mantošanas regulas IV nodaļā “Nolēmumu atzīšana, izpildāmība un izpilde” ir ietverts tās 39.–58. pants.

11

Šīs regulas 39. panta “Atzīšana” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstī pieņemtu spriedumu bez kādas īpašas procedūras atzīst pārējās dalībvalstīs.”

12

Minētās regulas 40. pantā “Neatzīšanas pamati” ir noteikts:

“Nolēmumu neatzīst:

13

Mantošanas regulas 41. pantā “Aizliegums pārskatīt pēc būtības” ir noteikts:

“Dalībvalstī pieņemts nolēmums nekādos apstākļos nav pārskatāms pēc būtības.”

14

Šīs regulas 83. panta “Pārejas noteikumi” 1. un 4. punktā ir noteikts:

“1.   Šo regulu piemēro tādu personu mantojumam, kuras mirst 2015. gada 17. august[ā] vai vēlāk.

[..]

4.   Ja pēdējās gribas rīkojums ir taisīts pirms 2015. gada 17. august[a] saskaņā ar tiesību aktiem, kurus mirušais būtu varējis izvēlēties saskaņā ar šo regulu, uzskata, ka minētie tiesību akti ir izvēlēti par mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem.”

15

Atbilstoši minētās regulas 84. pantam:

“Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2015. gada 17. august[a], izņemot 77. un 78. pantu, ko piemēro no 2014. gada 16. novembra, un 79., 80. un 81. pantu, ko piemēro no 2012. gada 5. jūlija. [..]”

16

Pēc vīra, Vācijas pilsoņa, nāves, kas iestājusies 2017. gada 9. martā, CR lūdza Amtsgericht Düren (Dīrenes pirmās instances tiesa, Vācija) izsniegt valsts mantošanas apliecību un Eiropas mantošanas apliecību, pamatojoties uz vācu valodā 1990. gada 14. jūnijā pašrocīgi rakstītu testamentu, ar kuru laulātie viens otru iecēla par vienīgo mantinieku.

17

RK, mantojuma atstājēja brālis, apstrīdēja Vācijas tiesu jurisdikciju lemt par pieteikumu tāpēc, ka miršanas brīdī mantojuma atstājēja pastāvīgā dzīvesvieta bija Spānijā, un tāpēc, ka minētajā testamentā skaidri nebija izvēlēti Vācijas tiesību akti kā tiesību akti, kas reglamentē mantojumu kopumā.

18

2017. gada 20. decembra nolēmumā Amtsgericht Düren (Dīrenes pirmās instances tiesa, Vācija) atzina, ka ir konstatēti visi nepieciešamie fakti, lai izsniegtu pieprasīto mantošanas apliecību.

19

Pēc RK iesniegtās apelācijas sūdzības Oberlandesgericht Köln (Federālās zemes Augstākā tiesa Ķelnē, Vācija) ar 2018. gada 4. jūlija rīkojumu konstatēja, ka Amtsgericht Düren (Dīrenes pirmās instances tiesa) nebija jurisdikcijas, lai lemtu par šo pieteikumu, pamatojoties uz to, ka jurisdikcija ir vienīgi Spānijas tiesām atbilstoši mirušā pastāvīgās dzīvesvietas kritērijam viņa nāves brīdī, kas ir paredzēts Mantošanas regulas 4. pantā.

20

Juzgado de Primera Instancia e Instrucción no 3 de Estepona (Esteponas pirmās instances un izmeklēšanas tiesa Nr. 3, Spānija), kurā prasību cēla CR, ar 2019. gada 29. aprīļa rīkojumu nolēma “atteikties no nolēmuma pieņemšanas [pamatlietā aplūkotajā mantošanas procesā], jo Vācijas valsts tiesas atrodas labākā situācijā, lai lemtu par mantošanu, ņemot vērā mantošanas praktiskos apstākļus šajā lietā, piemēram, [CR] pastāvīgo dzīvesvietu un būtiskas mantojuma daļas atrašanās vietu”.

21

Ar 2019. gada 29. augusta notariālu aktu CR iesniedza jaunu pieteikumu par valsts mantošanas apliecības un Eiropas mantošanas apliecības izsniegšanu Amtsgericht Düren (Dīrenes pirmās instances tiesa), atsaucoties uz Spānijas tiesas rīkojumu. Ar 2020. gada 19. februāra rīkojumu Amtsgericht Düren (Dīrenes pirmās instances tiesa) apstiprināja savu jurisdikciju lemt par CR iesniegto pieteikumu, uzskatīdama, ka Spānijas tiesas rīkojums ir atteikšanās no jurisdikcijas Mantošanas regulas 6. panta a) punkta izpratnē.

22

RK ir iesniedzis apelācijas sūdzību par Amtsgericht Düren (Dīrenes pirmās instances tiesa) rīkojumu iesniedzējtiesā, apgalvojot, ka vairāki iemesli ir pretrunā Vācijas tiesu starptautiskajai jurisdikcijai.

23

Atsaucoties uz 2018. gada 21. jūnija spriedumu Oberle (C‑20/17, EU:C:2018:485), šī tiesa pauž šaubas par atsevišķu Mantošanas regulas normu piemērošanu un interpretāciju.

24

Šādos apstākļos Oberlandesgericht Köln (Federālās zemes Augstākā tiesa Ķelnē, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Mantošanas regulas 7. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai ir notikusi atteikšanās no jurisdikcijas šīs regulas 6. panta a) punkta izpratnē par labu tās dalībvalsts tiesām, kuras tiesību aktus ir izvēlējies mirušais, tiesai, kurā iepriekš ir celta prasība, ir skaidri jāatsakās no savas jurisdikcijas.

26

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesas šaubas šajā ziņā ir saistītas ar to, ka šajā gadījumā Spānijas tiesa, kurā iepriekš celta prasība, nav tieši atteikusies no savas jurisdikcijas.

27

Kā Spānijas valdība ir norādījusi rakstveida apsvērumos, Mantošanas regulas spāņu valodas versijā 6. panta a) punkta formulējums atšķiras no 7. panta a) punkta formulējuma, bet tas tā nav citu valodu versijās.

28

Proti, spāņu valodas versijā Mantošanas regulas 6. panta a) punktā ir izmantots jēdziens “abstenerse de conocer”, savukārt šīs regulas 7. panta a) punktā ir izmantots darbības vārds “inhibirse”. Savukārt citās gan vienas, gan otras šīs tiesību normas valodu versijās ir izmantots formulējums, kurā ir skaidra atsauce uz atteikšanos no jurisdikcijas. Piemēram, attiecībā uz šīm divām tiesību normām vācu valodas versijā ir lietots formulējums “für unzuständig erklären”, angļu valodas versijā – formulējums “decline jurisdiction”, franču valodas versijā ir izmantots formulējums “décliner sa compétence”, itāļu valodas versijā – formulējums “dichiarare la propria incompetenza” un rumāņu valodas versijā – formulējums “decline competența”.

29

Šajā gadījumā tiesa, kurā iepriekš celta prasība, ir izmantojusi Mantošanas regulas 6. panta a) punkta spāņu valodas versijas formulējumu, paziņojot, ka tā “atteiksies pieņemt nolēmumu”. Tomēr apstāklis, ka šīs normas spāņu valodas versijā ir izmantots formulējums, kas atšķiras no minētās regulas 7. panta a) punkta, un ka Spānijas tiesa ir izmantojusi pirmās no šīm tiesību normām formulējumu, neietekmē atteikšanās no jurisdikcijas šo tiesību normu izpratnē spēkā esamību.

30

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas ir interpretējamas un piemērojamas vienveidīgi, ņemot vērā visu Eiropas Savienības valodu versijas. Gadījumā, ja dažādu valodu versijas atšķiras, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atkarībā no tā tiesiskā regulējuma vispārējās sistēmas un mērķa, kurā šī tiesību norma ietilpst (spriedums, 2020. gada 8. oktobris, United Biscuits (Pensions Trustees) un United Biscuits Pension Investments, C‑235/19, EU:C:2020:801, 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

31

No Mantošanas regulas 6. panta a) punkta formulējuma izriet, ka atteikšanās no jurisdikcijas priekšnoteikums ir vairāku šajā tiesību normā uzskaitīto nosacījumu izpilde un tā ir balstīta uz tās tiesas vērtējumu, kurā iepriekš ir iesniegti faktiskie apstākļi saistībā ar mantošanu, lai izlemtu, vai tās dalībvalsts tiesas, kuras tiesību akti ir izvēlēti saskaņā ar šīs regulas 22. pantu, ir vispiemērotākās, lai lemtu par mantojumu. Šī tiesību norma ļauj nodrošināt, pirmkārt, ka par mantojumu atbildīgā iestāde, kā norādīts minētās regulas 27. apsvērumā, piemēro savas valsts tiesības, otrkārt, sasniegt šīs regulas mērķi piešķirt jurisdikciju tiesām, kas varētu izrādīties tuvākas pusēm vai mantojamai mantai.

32

Runājot par Mantošanas regulas 7. panta a) punktu, tas attiecas uz tās dalībvalsts tiesu jurisdikciju, kuras tiesību akti ir izvēlēti, un tajā ir paredzēts, ka tām ir jurisdikcija ar nosacījumu, ka tiesa, kurā iepriekš celta prasība, ir atteikusies no savas jurisdikcijas tai par labu atbilstoši šīs regulas 6. panta a) punktam.

33

Nedz Mantošanas regulas 6. panta formulējums, nedz tās 7. panta formulējums neietver nekādu atsauci uz formu, kādā tiesai, kurā iepriekš celta prasība, ir jāatsakās no savas jurisdikcijas, un tādējādi uz to, ka šai tiesai ir jāsniedz skaidri izteikta deklarācija šajā ziņā, lai gan tiesiskās noteiktības principa ievērošana nozīmē, ka šāda atteikšanās no jurisdikcijas nepārprotami izriet no minētās tiesas paziņojuma, lai izvairītos no jurisdikcijas kolīzijas starp šo pēdējo minēto un tiesu, kurai būtu jurisdikcija atbilstoši minētās regulas 7. panta a) punktam.

34

Līdz ar to skaidri izteikta atteikšanās no jurisdikcijas nav nepieciešama, ciktāl, kā tas ir pamatlietā, no tā, ka tiesa, kurā iepriekš celta prasība, minētās regulas 6. panta a) punkta izpratnē ir atteikusies pieņemt nolēmumu, izriet, ka tā ir atteikusies no jurisdikcijas par labu tās dalībvalsts tiesām, kuras tiesību aktus ir izvēlējies mirušais un kuru tā uzskata par piemērotāko, lai lemtu par attiecīgo mantojumu.

35

Proti, šāda interpretācija atbilst mērķim atvieglot iespēju vērsties tiesā, un tas it īpaši ir garantēts ar tiesas nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu, kas ir pamatā Mantošanas regulas tiesību normu piemērošanai un kas ir noteikts šīs regulas 39. pantā, kura mērķis tādējādi ir sadarbības civillietās un komerclietās jomā nostiprināt vienkāršotu un iedarbīgu sistēmu attiecībā uz kolīziju normām un tiesas nolēmumu, kas pieņemti saistībā ar tiesībām uz mantošanu, kurām ir pārrobežu ietekme, atzīšanu un izpildi, lai veicinātu Savienībai noteiktā mērķa sasniegšanu – kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, pamatojoties uz augstu savstarpējo uzticēšanos, kurai jābūt starp dalībvalstīm.

36

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Mantošanas regulas 7. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai ir notikusi atteikšanās no jurisdikcijas šīs regulas 6. panta a) punkta izpratnē par labu tās dalībvalsts tiesām, kuras tiesību aktus ir izvēlējies mirušais, tiesai, kurā iepriekš celta prasība, nav skaidri jāatsakās no šīs jurisdikcijas, bet gan šim nodomam ir viennozīmīgi jāizriet no tās šajā ziņā pieņemtā lēmuma.

37

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Mantošanas regulas 6. panta a) punkts un 7. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesa, kurā celta prasība pēc atteikšanās no jurisdikcijas, ir tiesīga pārbaudīt, vai ir izpildīti šajās tiesību normās paredzētie nosacījumi, lai tiesa, kurā iepriekš celta prasība, varētu atteikties no savas jurisdikcijas.

38

Precīzāk, iesniedzējtiesa jautā par iespēju tiesai, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, pārbaudīt, vai ir izpildīti Mantošanas regulas 6. panta a) punktā prasītie trīs atteikšanās no jurisdikcijas nosacījumi, proti, pirmkārt, vai mirušais derīgi ir izvēlējies savai mantošanai piemērojamos tiesību aktus saskaņā ar šīs regulas 22. pantu, otrkārt, vai viena no tiesvedības pusēm ir iesniegusi lūgumu atteikties no jurisdikcijas tiesā, kurā iepriekš celta prasība, un, treškārt, vai tiesa, kurā iepriekš celta prasība, ir pareizi secinājusi, ka dalībvalsts tiesa, kuras jurisdikcija ir izvēlēta, ir labākā situācijā, lai lemtu par mantojumu.

39

Šajā ziņā Mantošanas regulas 6. panta a) punktā ir paredzēts, ka tiesai, kurā iepriekš celta prasība saskaņā ar šīs regulas 4. vai 10. pantu, ir iespēja atteikties no jurisdikcijas par labu tās dalībvalsts tiesai, kuras tiesību akti ir izvēlēti saskaņā ar minētās regulas 22. pantu, ja ir izpildīti pirmajā no šīm tiesību normām paredzētie nosacījumi.

40

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 39. punktā, tas, ka šāda nolēmuma pieņemšana ir vienīgi tiesas, kurā iepriekš celta prasība, iespēja un nevis pienākums, ir nopietna norāde uz to, ka šādu nolēmumu tiesa, kurai par labu tā tiesa, kurā iepriekš celta prasība, ir atteikusies no savas jurisdikcijas, nevar pārbaudīt.

41

Saskaņā ar Mantošanas regulas 7. panta a) punktu tās dalībvalsts tiesām, kuras tiesību akti ir izvēlēti saskaņā ar šīs regulas 22. pantu, ir jurisdikcija lemt par mantojumu ar nosacījumu, ka tiesa, kurā iepriekš celta prasība, ir atteikusies no savas jurisdikcijas šajā pašā lietā atbilstoši minētās regulas 6. panta a) punktam. Tādējādi šīm tiesām ir jurisdikcija tikai tādēļ, ka pastāv atteikums no jurisdikcijas šīs pēdējās minētās tiesību normas izpratnē.

42

Tāpat ir jāuzsver, ka atteikšanās no jurisdikcijas ir nolēmums Mantošanas regulas 3. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē un līdz ar to ir piemērojami šīs regulas IV nodaļas noteikumi par “nolēmumu” atzīšanu, izpildāmību un izpildi, proti, minētās regulas 39.–58. pants.

43

Mantošanas regulas 39. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstī pieņemtie lēmumi tiek atzīti citās dalībvalstīs un nav vajadzīgs izmantot īpašu procedūru, un šīs regulas 41. pantā ir precizēts, ka šie lēmumi nekādā gadījumā nevar tikt pārskatīti pēc būtības. Turklāt neviens no šīs pašas regulas 40. pantā minētajiem neatzīšanas iemesliem neattiecas uz iespēju, ka tiesa, kas nav tiesa, kurā pirmajā celta prasība, uzskatītu, ka nolēmumā par atteikšanos no jurisdikcijas šīs pašas regulas 6. panta a) punkts ir ticis piemērots kļūdaini.

44

Līdz ar to nolēmums, ar kuru dalībvalsts tiesa ir atteikusies no jurisdikcijas, ir saistošs citu dalībvalstu tiesām gan attiecībā uz šīs tiesas atteikšanos saskaņā ar Mantošanas regulas 6. pantu, gan attiecībā uz konstatējumu, ka šajā tiesību normā uzskaitītie nosacījumi ir izpildīti (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Gothaer Allgemeine Versicherung u.c., C‑456/11, EU:C:2012:719, 41. punkts).

45

Jebkura cita interpretācija varētu apdraudēt savstarpējas atzīšanas un savstarpējas uzticēšanās principus, kas ir ar Mantošanas regulu izveidotās sistēmas pamatā.

46

Saskaņā ar Tiesas judikatūru minētās regulas vispārīgais mērķi, kā izriet no tās 59. apsvēruma, ir dalībvalstīs pieņemtu nolēmumu mantošanas lietās, kurām ir pārrobežu iedarbība, savstarpēja atzīšana (spriedums, 2019. gada 17. janvāris, Brisch, C‑102/18, EU:C:2019:34, 33. punkts).

47

Proti, ja dalībvalsts tiesa būtu tiesīga pārbaudīt, vai ir izpildīti Mantošanas regulas 6. panta a) punktā paredzētie nosacījumi, un vajadzības gadījumā atteikties atzīt nolēmumu, ar kuru citas dalībvalsts tiesa ir atteikusies no savas jurisdikcijas, šī iespēja būtu pretrunā ar šo regulu izveidotajai sistēmai, jo šāds atteikums varētu apdraudēt minētās regulas IV nodaļā paredzēto noteikumu efektīvu darbību, kā arī, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 59. punktā, šīs pašas regulas 6. panta a) punktā un 7. panta a) punktā paredzēto mehānismu.

48

Turklāt šī sprieduma 44. punktā izdarītā interpretācija ļauj izvairīties no negatīvas jurisdikcijas kolīzijas, kas varētu radīt atteikuma spriest tiesu risku, kā to būtībā ir norādījis arī ģenerāladvokāts secinājumu 60. punktā.

49

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Mantošanas regulas 6. panta a) punkts, 7. panta a) punkts un 39. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts tiesa, kas izskata lietu pēc atteikšanās no jurisdikcijas, nav tiesīga pārbaudīt, vai ir izpildīti šajās tiesību normās paredzētie nosacījumi, lai tiesa, kurā iepriekš celta prasība, varētu atteikties no savas jurisdikcijas.

50

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Mantošanas regulas 6. panta a) punktā un 7. panta a) punktā paredzētie jurisdikcijas noteikumi ir piemērojami arī tad, ja pirms 2015. gada 17. augusta sagatavotā testamentā mantojuma atstājējs nav izvēlējies mantošanai piemērojamos tiesību aktus un šo tiesību aktu noteikšana izriet tikai no šīs regulas 83. panta 4. punkta.

51

Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka, lai gan saskaņā ar LESD 267. pantu Tiesas kompetencē ir interpretēt Mantošanas regulas 6. panta a) punktu un 7. panta a) punktu, šādi interpretēto tiesību normu piemērošana šajā lietā ir tikai valsts tiesas kompetencē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17, EU:C:2018:711, 52. punkts).

52

Saskaņā ar Mantošanas regulas 83. panta 4. punktu, ja pēdējās gribas rīkojums, kas ir taisīts pirms 2015. gada 17. augusta, ir sagatavots saskaņā ar tiesību aktiem, kurus mantojuma atstājējs būtu varējis izvēlēties saskaņā ar šo regulu, uzskata, ka minētie tiesību akti ir izvēlēti par mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem.

53

Tādējādi ar šo tiesību normu attiecībā uz laikposmu pirms minētās regulas piemērošanas ir ieviesta prezumpcija par mantošanai piemērojamo tiesību aktu izvēli, kas rada tādas pašas sekas kā izvēle, kura izdarīta saskaņā ar šīs pašas regulas normām.

54

Kā Tiesai iesniegtajos apsvērumos ir uzsvērusi Eiropas Komisija un kā izriet no šī sprieduma 31. punkta, Mantošanas regulas 6. panta a) punkta un 7. panta a) punkta mērķis tostarp ir nodrošināt jurisdikcijas un piemērojamo tiesību normu saskaņotību.

55

2018. gada 21. jūnija spriedumā Oberle (C‑20/17, EU:C:2018:485, 50. un 52. punkts) Tiesa ir nospriedusi – kā ir uzsvērts Mantošanas regulas 27. apsvērumā, šīs regulas noteikumi ir izstrādāti tā, lai nodrošinātu, ka iestāde, kas nodarbojas ar mantošanas lietu, vairākumā gadījumu piemērotu savus tiesību aktus; šis mērķis ir vērsts uz to, lai nodrošinātu saskaņotību starp noteikumiem par jurisdikciju un noteikumiem par šajā jomā piemērojamajiem tiesību aktiem.

56

Turklāt, kā ir atgādināts šī sprieduma 31. punktā, Mantošanas regulas 6. panta a) punktā un 7. panta a) punktā paredzētā atteikšanās no jurisdikcijas ir vērsta uz to, lai dalībvalsts tiesa varētu atteikties [no jurisdikcijas] par labu dalībvalsts tiesai, kuras tiesību akti ir izvēlēti saskaņā ar šīs regulas 22. pantu, ja pirmā minētā uzskata, ka pēdējā minētā ir labākā situācijā, lai lemtu, nolūkā nodrošināt, ka ar attiecīgo mantojumu saistīto strīdu izskata vistuvākās tiesas.

57

Interpretācija, saskaņā ar kuru to tiesību aktu piemērošana, kuri reglamentē mantošanu saskaņā ar Mantošanas regulas 83. panta 4. punktu, neļauj atteikties no jurisdikcijas šīs regulas 6. panta a) punkta izpratnē, apdraudētu šā sprieduma 54. un 55. punktā minētos mērķus.

58

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Mantošanas regulas 6. panta a) punkts un 7. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajās tiesību normās paredzētie jurisdikcijas noteikumi ir piemērojami arī tad, ja pirms 2015. gada 17. augusta sagatavotā testamentā mantojuma atstājējs nav izvēlējies mantošanai piemērojamos tiesību aktus un ja šo tiesību aktu noteikšana izriet tikai no šīs regulas 83. panta 4. punkta.

59

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: