–

Austrijas valdības vārdā – J. Schmoll un E. Samoilova, kā arī A. Posch, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B.‑R. Killmann un D. Martin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LES 4. panta 2. un 3. punktu, LESD 4. panta 4. punktu un 45., 208. un 288. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp.) 7. pantu, 11. panta 3. punkta a) un e) apakšpunktu un 67. un 68. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 987/2009 (2009. gada 16. septembris), ar ko nosaka īstenošanas kārtību [Regulai Nr. 883/2004] (OV 2009, L 284, 1. lpp.), 11. pantu un 60. panta 2. un 3. punktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 492/2011 (2011. gada 5. aprīlis) par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā (OV 2011, L 141, 1. lpp.) 7. panta 1. un 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp prasītāju pamatlietā QY un Finanzamt Österreich (Austrijas nodokļu iestāde), iepriekš Finanzamt für den 8., 16. und 17. Bezirk in Wien (8., 16. un 17. Vīnes apgabala nodokļu dienests; turpmāk tekstā – “nodokļu iestāde”) par pēdējās minētās atteikumu piešķirt ģimenes pabalstu pirmajai minētajai.

3

Regulas Nr. 883/2004 12. un 16. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

4

Saskaņā ar šīs regulas 1. panta z) punktu:

““Ģimenes pabalsts” ir visi pabalsti natūrā vai naudā, kas paredzēti, lai segtu ģimenes izdevumus, izņemot I pielikumā minēto uzturēšanas maksājumu un īpašo bērna piedzimšanas un adoptēšanas pabalstu avansus.”

5

Minētās regulas 2. panta “Personas, uz kurām attiecas šī regula” 1. punktā ir noteikts:

“Šī regula attiecas uz dalībvalstu piederīgajiem, uz bezvalstniekiem un uz bēgļiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuri ir pakļauti vai bijuši pakļauti vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, kā arī uz viņu ģimenes locekļiem un viņu apgādību zaudējušām personām.”

6

Šīs pašas regulas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:

[..]

j) ģimenes pabalsti.”

7

Regulas Nr. 883/2004 4. pantā “Vienlīdzīga attieksme” ir paredzēts:

“Ja šajā regulā nav noteikts citādi, personām, uz ko attiecas šī regula, pienākas tādi paši pabalsti un ir tādi paši pienākumi kā tie, ko kādas dalībvalsts tiesību paredz akti tās piederīgajiem.”

8

Šīs regulas 5. pants “Vienlīdzīga attieksme pret pabalstiem, ienākumiem, faktiem vai notikumiem” ir formulēts šādi:

“Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, ņemot vērā izklāstītos īpašos īstenošanas noteikumus, piemēro šādus noteikumus:

9

Minētās regulas 7. pants ir formulēts šādi:

“Ja šajā regulā nav noteikts citādi, naudas pabalstus, ko izmaksā saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem vai saskaņā ar šo regulu, nesamazina, nemaina, neatliek, neatceļ un nekonfiscē tādēļ, ka pabalsta saņēmējs vai viņa ģimenes locekļi dzīvo dalībvalstī, kas nav tā, kurā atrodas par pabalstu piešķiršanu atbildīgā iestāde.”

10

Saskaņā ar tās pašas regulas 11. pantu “Vispārīgi noteikumi”:

“1.   Personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.

[..]

3.   Ievērojot 12.–16. pantu:

[..]”

11

Regulas Nr. 883/2004 12.–16. pantā ir paredzēti īpaši noteikumi, kuri ir piemērojami nosūtītām personām (12. pants), personām, kas veic darbību divās vai vairāk dalībvalstīs (13. pants), personām, kas ir izvēlējušās brīvprātīgu apdrošināšanu vai fakultatīvi turpināmu apdrošināšanu (14. pants), Eiropas iestāžu palīgdarbiniekiem (15. pants), kā arī izņēmumi no šīs regulas 11.–15. panta (16. pants).

12

Tās pašas regulas III sadaļas 8. nodaļā “Ģimenes pabalsti” ir ietverts 67. un 68. pants. 67. pantā “Ģimenes locekļi, kas dzīvo citā dalībvalstī” ir noteikts:

“Personai ir tiesības uz ģimenes pabalstiem saskaņā ar kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem, tajā skaitā par savas ģimenes locekļiem, kas dzīvo citā dalībvalstī, tā, kā tas būtu bijis, ja viņi dzīvotu pirmajā minētajā dalībvalstī. Tomēr pensionāram ir tiesības uz ģimenes pabalstiem saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kura atbild par viņa pensiju.”

13

Regulas Nr. 883/2004 68. pants “Prioritātes noteikumi pārklāšanās gadījumā” ir formulēts šādi:

“1.   Ja tajā pašā laika posmā par tiem pašiem ģimenes locekļiem pabalstus paredz vairāk nekā vienas dalībvalsts tiesību akti, piemēro šādus prioritātes noteikumus:

2.   Gadījumā, kad tiesības uz pabalstiem pārklājas, ģimenes pabalstus nodrošina saskaņā ar tiesību aktiem, kas ir izraudzīti par prioritāriem atbilstoši 1. punktam. Tiesības uz ģimenes pabalstiem, ko nosaka citi pretrunā esošie tiesību akti, tiek atceltas līdz pat summai, ko paredz pirmie tiesību akti, un starpības piemaksu vajadzības gadījumā nodrošina par summu, par kuru ir pārsniegta šī summa. Tomēr šāda starpības piemaksa nav jānodrošina par bērniem, kas dzīvo citā dalībvalstī, ja šo tiesību uz attiecīgo pabalstu pamatā ir tikai dzīvesvieta.

3.   Ja saskaņā ar 67. pantu pieteikums uz ģimenes pabalstiem ir iesniegts tās dalībvalsts kompetentajā iestādē, kuras tiesību akti ir piemērojami, nevis atbilstoši prioritātes tiesībām saskaņā ar šā panta 1. un 2. punktu:

14

Regulas Nr. 987/2009 11. pantā ir noteikts:

“1.   Gadījumos, kad divu vai vairāku dalībvalstu iestāžu starpā nav vienošanās par tādas personas, uz kuru attiecas [Regula Nr. 883/2004], dzīvesvietas noteikšanu, šīs iestādes kopīgi izveido attiecīgās personas interešu centru, balstoties uz attiecīgu vispārēju tādas pieejamās informācijas izvērtējumu, kas vajadzības gadījumā var ietvert:

2.   Ja vairāku to kritēriju apsvēršana, kas balstīti uz attiecīgiem 1. punktā izklāstītajiem faktiem, nerada vienošanos attiecīgo iestāžu starpā, tad izšķiroši faktori personas faktiskās dzīvesvietas noteikšanā ir minētās personas nodoms, kā tas redzams no šādiem faktiem un apstākļiem, jo īpaši iemesli, kas lika šai personai pārcelties.”

15

Regulas Nr. 987/2009 60. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts:

“2.   Iestāde, kurā atbilstīgi 1. punktam vērsies pieprasītājs, izskata pieprasījumu, pamatojoties uz sīki izstrādātu informāciju, ko ir iesniedzis pieprasītājs, ņemot vērā pieprasītāja faktisko un tiesisko ģimenes stāvokli.

Ja šī iestāde secina, ka tās tiesību akti ir prioritāri piemērojami saskaņā ar pamatregulas 68. panta 1. un 2. punktu, tā nodrošina ģimenes pabalstu atbilstīgi [Regulai Nr. 883/2004], ko tā piemēro.

Ja iestādei šķiet, ka atbilstīgi [Regulas Nr. 883/2004] 68. panta 2. punktam varētu būt tiesības saņemt diferencētu papildinājumu saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, tad minētā iestāde nekavējoties pārsūta pieteikumu citas dalībvalsts kompetentajai iestādei un informē iesaistīto personu; turklāt šī iestāde informē citas dalībvalsts iestādi par tās lēmumu attiecībā uz pieteikumu un izmaksātā ģimenes pabalsta apmēru.

3.   Ja iestāde, kurā iesniegts pieteikums, secina, ka tās tiesību akti ir piemērojami, taču tiem nav prioritātes saskaņā ar [Regulas Nr. 883/2004] 68. panta 1. un 2. punktu, tā nekavējoties pieņem provizorisku lēmumu par prioritāri piemērojamiem noteikumiem un saskaņā ar [Regulas Nr. 883/2004] 68. panta 3. punktu pārsūta pieteikumu citas dalībvalsts iestādei un informē par to arī pieteikuma iesniedzēju. Iestāde divu mēnešu laikā pieņem nostāju attiecībā uz provizorisko lēmumu.

Ja iestāde, kurai pieteikums pārsūtīts, divu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas nepieņem nostāju, piemēro iepriekš minēto provizorisko lēmumu, un šī iestāde maksā tās tiesību aktos paredzētos pabalstus, kā arī informē iestādi, kas pārsūtīja pieteikumu, par izmaksāto pabalstu apmēriem.”

16

Regulas Nr. 492/2011 7. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts valstspiederīgais, citā dalībvalstī valstspiederības dēļ nedrīkst piemērot citādus darba un nodarbinātības nosacījumus kā minētās valsts darba ņēmējiem, īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un bezdarba gadījumā – atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā.

2.   Šādam darba ņēmējam ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem.”

17

1955. gada 9. septembraAllgemeines Sozialversicherungsgesetz (Vispārīgais sociālās apdrošināšanas likums; BGBl. 189/1955), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šādas personas ir apdrošinātas (pilnībā apdrošinātas) veselības, nelaimes gadījumu un pensiju apdrošināšanai, pamatojoties uz šo federālo likumu, ja attiecīgais darbs nav ne atbrīvots no pilnas apdrošināšanas saskaņā ar 5. un 6. pantu, ne arī ir tikai daļēji apdrošināts saskaņā ar 7. pantu:

[..]

(9) [1983. gada 10. novembraBundesgesetz über den Personaleinsatz im Rahmen der Zusammenarbeit mit Entwicklungsländern (Entwicklungshelfergesetz) (Federālais likums par personāla izvietošanu sadarbības ar jaunattīstības valstīm ietvaros (Likums par attīstības palīdzības sniedzēju statusu); BGBl. 574/1983)] 2. pantā minētais attīstības palīdzības sniedzēju personāls.”

18

Saskaņā ar Likuma par attīstības palīdzības sniedzēju statusu, kas bija spēkā līdz 2018. gada 31. decembrim un pēc tam atcelts, 13. panta 1. punktu:

“Attiecībā uz tiesībām uz pabalstiem no Ģimenes pabalstu kompensācijas fonda un uz apgādājamo bērnu nodokļa atlaidi saskaņā ar [Einkommensteuergesetz 1988 (1988. gada Likums par ienākuma nodokli)] 33. panta 3. punktu, katrā no tā piemērojamajām redakcijām, personāla locekļi un ar viņiem kopā dzīvojošie ģimenes locekļi, ja viņi ir Austrijas pilsoņi vai personas, kas pielīdzinātas Austrijas pilsoņiem saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, sagatavošanās komandējumam un komandējuma laikā tiek uzskatīti par tādiem, kas pastāvīgi neuzturas komandējuma valstī.”

19

Bundesabgabenordnung (Federālais nodokļu kodekss), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “BAO”), 26. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Nodokļu tiesību normu izpratnē personas domicils ir tur, kur atrodas tās mājoklis apstākļos, kas apliecina, ka šo mājokli tā saglabās un izmantos.

2.   Nodokļu tiesību normu izpratnē personai pastāvīgā dzīvesvieta ir tur, kur tā dzīvo apstākļos, kas apliecina, ka tā šajā vietā vai šajā valstī neuzturas tikai uz laiku.

3.   Austrijas pilsoņi, kurus nodarbina publisko tiesību subjekts un kuri ir nodarbināti ārvalstīs (ārējais personāls), tiek pielīdzināti personām, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir dienesta vadības telpās. Tas pats attiecas uz laulāto, ja pāris pastāvīgi dzīvo kopā, un uz viņu nepilngadīgajiem bērniem, kas ir viņu mājsaimniecības locekļi.”

20

Saskaņā ar 1967. gada 24. oktobraBundesgesetz betreffend den Familienlastenausgleich durch Beihilfen (Likums par ģimenes izdevumu kompensēšanu ar pabalstiem; BGBl. 376/1967), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “FLAG”), 1. pantu paredzētie pabalsti tiek piešķirti, “lai kompensētu izdevumus ģimenes interesēs”.

21

Saskaņā ar FLAG 2. panta 1. punktu personām, kuru domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta ir Austrijas teritorijā, ir tiesības saņemt ģimenes pabalstus par nepilngadīgiem bērniem.

22

FLAG 2. panta 8. punktā ir paredzēts, ka personām tiesības uz ģimenes pabalstiem ir tikai tad, ja to interešu centrs atrodas Austrijas teritorijā. Personas interešu centrs ir tajā valstī, ar kuru tai ir visciešākās personiskās ekonomiskās attiecības.

23

Saskaņā ar FLAG 5. panta 3. punktu tiesības uz ģimenes pabalstu nerodas par bērniem, kas pastāvīgi dzīvo ārvalstīs.

24

FLAG 8. pantā ir reglamentēti ģimenes pabalstu apmēri, un tā 1.–3. punktā ir ietverta skala, ņemot vērā bērnu skaitu, kā arī skala atkarībā no viņu vecuma. Ģimenes pabalstus regulāri palielina uz Verfassungsgerichtshof (Konstitucionālā tiesa, Austrija) lēmuma pamata.

25

FLAG 53. pants ir formulēts šādi:

“(1)   Šajā federālajā likumā [1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.)] līgumslēdzēju valstu pilsoņi, ciktāl tas izriet no iepriekš minētā līguma, tiek pielīdzināti Austrijas pilsoņiem. Šajā kontekstā bērna pastāvīgā dzīvesvieta Eiropas Ekonomikas zonas valstī saskaņā ar Kopienu tiesību normām ir jāpielīdzina bērna pastāvīgajai dzīvesvietai Austrijā.

[..]

(4)   Šī panta 1. punkta otro teikumu nepiemēro 8.a panta 1.–3. punktā minētajos gadījumos.

(5)   BAO 26. panta 3. punktu [..] piemēro līdz 2018. gada 31. decembrim attiecībā uz šajā federālajā likumā minētajiem pabalstiem. No 2019. gada 1. janvāraBAO 26. panta 3. punkts šajā federālajā likumā paredzētajiem pabalstiem ir piemērojams tikai ārvalstīs strādājošajiem, kuri veic darbību kādas teritoriālās vienības labā.”

26

Prasītājas pamatlietā un viņas trīs bērnu – visi četri ir Vācijas pilsoņi – dzīvesvieta ir Vācijā. Prasītājas pamatlietā vīrs, kurš ir triju bērnu tēvs, ir Brazīlijas valstspiederīgais, un viņam nekad nav bijusi reģistrēta dzīvesvieta Vācijā.

27

Kopš 2002. gada prasītāja pamatlietā strādā par attīstības palīdzības sniedzēju. Laikā no 2013. līdz 2016. gadam ģimene uzturējās Vācijā un Brazīlijā, kur prasītājas pamatlietā laulātajam ir nekustamais īpašums un kur viņš strādāja kā lauksaimnieks.

28

2016. gada 6. septembrī prasītāja pamatlietā noslēdza darba līgumu ar Austrijas nevalstisku organizāciju. Saskaņā ar šo līgumu prasītājas pamatlietā darba vietas valsts bija Austrija (Vīne), un uz viņas ģimenes locekļiem, kā arī uz viņu pašu attiecās Wiener Gebietskrankenkasse (Vīnes vietējā slimokase, Austrija) piedāvātā sociālā apdrošināšana. Pēc sagatavošanas kursiem Vīnē laikposmā no 2016. gada 6. septembra līdz 21. oktobrim prasītāja pamatlietā 2016. gada 31. oktobrī sāka komandējumu Ugandā. Šajā komandējumā ģimene bija kopā ar prasītāju pamatlietā, un tas ilga līdz 2019. gada 15. augustam un tika pārtraukts tikai no 2017. gada 17. oktobra līdz 2018. gada 7. februārim prasītājas pamatlietā trešā bērna piedzimšanas dēļ. Šī pārtraukuma laikā viņa apdzīvoja daļu no savu vecāku dzīvesvietas Vācijā un saņēma Vīnes vietējās slimokases maksāto maternitātes pabalstu. No 2019. gada 15. augusta līdz 15. septembrim, proti, pēdējo mēnesi pirms darba līguma beigām, prasītāja pamatlietā pavadīja atjaunošanās darbā laiku Vīnē. Šajā laikposmā, tāpat kā sagatavošanas kursu laikā, prasītājas pamatlietā dzīvesvieta bija Vīnē, kuru darba devējs bija nodevis viņas rīcībā ar konkrētiem nosacījumiem tādējādi, ka prasītāja pamatlietā un viņas ģimene to varēja izmantot tikai mācību un atjaunošanās darbā laikā. Kamēr prasītāja pamatlietā bija komandējumos ārzemēs, attiecīgais mājoklis tika nodots citu attīstības palīdzības sniedzēju rīcībā. Šajos laikposmos prasītāja pamatlietā, kā arī viņas bērni un vīrs bija reģistrēti ar galveno dzīvesvietu Austrijā.

29

Laikā, kad prasītāja pamatlietā veica savus pienākumus kā attīstības palīdzības sniedzēja, viņas laulātais, kurš ar viņu bija kopā prasītājas pamatlietā komandējumos ārvalstīs, uzņēmās mājas rūpes. Komandējuma laikā prasītāja pamatlietā pavadīja savas brīvdienas Vācijā, kur tai bija bankas konti.

30

Līdz 2016. gada septembrim prasītāja pamatlietā saņēma ģimenes pabalstu no Vācijas kompetentās iestādes par saviem diviem vecākajiem bērniem. Ar šīs iestādes 2016. gada 26. septembra lēmumu šis pabalsts tika atcelts, pamatojoties uz to, ka ģimenes pabalstus esot maksāt Austrijas Republikas kompetencē, jo prasītāja pamatlietā kopš tā laika strādājot Austrijā un viņas vīrs Vācijā neveicot profesionālo darbību.

31

2016. gada 5. oktobrī prasītāja pamatlietā iesniedza nodokļu iestādē ģimenes pabalsta pieteikumu par saviem diviem vecākajiem bērniem un 2018. gada 8. janvārī tādu pašu pieteikumu par savu trešo bērnu. Viņa norādīja, ka viņas ģimenei neesot kopīgas dzīvesvietas Vācijā vai Brazīlijā, jo visi viņas locekļi to parasti pavadot viņas darba vietās – komandējumos ārvalstīs. Kad prasītāja pamatlietā iesniedza šos pieteikumus, viņas darba vietas valsts bija Uganda.

32

Nodokļu iestāde noraidīja prasītājas pamatlietā lūgumus, pamatojoties uz to, ka neesot bijis tiesību saņemt Austrijas ģimenes pabalstus tādēļ, ka viņa kā attīstības palīdzības sniedzēja strādāja trešā valstī. Līdz ar to viņa neesot veikusi apmaksātu darbu Austrijā Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē, un tātad viņa neietilpstot šīs regulas tvērumā. Turklāt prasītājas pamatlietā dzīvoklis Vīnē neesot uzskatāms par “dzīvesvietu”, nedz arī pieļaujot “uzturēšanos” minētās regulas 1. panta j) un k) punkta izpratnē, kā rezultātā Austrijas Republika neesot dzīvesvietas dalībvalsts šīs pašas regulas 11. panta 3. punkta e) apakšpunkta izpratnē. Tāpat prasītājai pamatlietā neesot arī tiesību uz ģimenes pabalstiem saskaņā ar valsts tiesību normām.

33

Prasītāja pamatlietā cēla prasību pret šiem lēmumiem, norādīdama, ka Austrijas Republika ir dalībvalsts, kurā viņa strādāja algotu darbu Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē, jo saskaņā ar darba līgumu Vīnē bija viņas darba vieta. Turklāt norādījumi viņai esot sniegti no Vīnes un sagatavošanas kursi, kā arī atjaunošanās darbā mēnesis arī tika pavadīts šajā pilsētā. Tā pat esot reģistrējusies Vīnē, kur esot bijis tās interešu centrs.

34

Šādos apstākļos Bundesfinanzgericht (Federālā finanšu tiesa, Austrija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

35

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darba ņēmēja – tādas dalībvalsts pilsone, kurā ir viņas pašas un viņas bērnu dzīvesvieta, un kurai kā attīstības palīdzības sniedzējai ir tādas darba attiecības ar darba devēju ar juridisko adresi citā dalībvalstī, uz kurām saskaņā ar šīs citas dalībvalsts tiesību aktiem attiecas šīs citas dalībvalsts obligātā sociālā nodrošinājuma sistēma, kura darbā uz trešo valsti ir norīkota nevis uzreiz pēc pieņemšanas darbā, bet pēc apmācības perioda šajā citā minētajā dalībvalstī un kura pēc tam tajā atgriežas uz atjaunošanās darbā posmu, ir jāuzskata par nodarbinātu šajā citā dalībvalstī šīs tiesību normas izpratnē vai arī, ja tas tā nav, tad uz šādu nodarbinātās situāciju attiecas šīs regulas 11. panta 3. punkta e) apakšpunkts.

36

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru ar to vien, ka darba ņēmēja darbības tiek veiktas ārpus Savienības teritorijas, nepietiek, lai izslēgtu Savienības tiesību normu par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, it īpaši Regulas Nr. 883/2004, piemērošanu, ja darba attiecībām ir pietiekami cieša saikne ar šo teritoriju (spriedums, 2019. gada 8. maijs, Inspecteur van de Belastingdienst, C‑631/17, EU:C:2019:381, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Pietiekami cieša saikne starp attiecīgajām darba attiecībām un Savienības teritoriju izriet tostarp no apstākļa, ka Savienības pilsoni, kas dzīvo dalībvalstī, darbā ir pieņēmis citā dalībvalstī reģistrēts uzņēmums, kura labā viņš veic savu darbu (spriedums, 2019. gada 8. maijs, Inspecteur van de Belastingdienst, C‑631/17, EU:C:2019:381, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Šajā gadījumā un ņemot vērā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertos elementus, ir jākonstatē, ka starp pamatlietā aplūkotajām darba attiecībām un Savienības teritoriju, konkrētāk, Austrijas teritoriju, pastāv pietiekami cieša saikne. Prasītājas pamatlietā darba devējs ir reģistrēts Austrijā, un tieši šajā dalībvalstī viņa ir pavadījusi apmācību laiku pirms došanās komandējumā uz Ugandu, kā arī atjaunošanās darbā posmu pēc tam. Turklāt darba līgums tika noslēgts saskaņā ar Austrijas tiesībām, prasītāja pamatlietā ir Austrijas sociālā nodrošinājuma sistēmas dalībniece un veic savus uzdevumus saistībā ar Austrijas Republikas sniegto palīdzību attīstības jomā. Šiem elementiem ir nozīme arī Regulas Nr. 883/2004 11. pantā minētā principa par vienas dalībvalsts tiesību aktiem piemērošanā.

39

Tālāk, runājot konkrētāk par to, vai tāda persona kā prasītāja pamatlietā ir jāuzskata par tādu, kas ir veikusi savu darbību nodarbinātas personas statusā “dalībvalstī”, šajā gadījumā – Austrijas Republikā, Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē, vai arī uz to attiecas šīs regulas 11. panta 3. punkta e) apakšpunkts, ir jāatgādina, ka šai pēdējai minētajai tiesību normai piemīt “aizpildošas” tiesību normas raksturs, kuru ir paredzēts piemērot visām personām, kas ir situācijā, kura nav īpaši reglamentēta ar citiem minētās regulas noteikumiem, lai ieviestu visaptverošu sistēmu piemērojamo tiesību aktu noteikšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Inspecteur van de Belastingdienst (C‑631/17, EU:C:2019:381, 31. punkts).

40

Ņemot vērā šo subsidiaritāti, ir jāvērtē, vai Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a) apakšpunktā minētais gadījums tostarp atbilst tādai situācijai kā pamatlietā aplūkotā, vispirms ņemot vērā, ka šī 3. punkta b)–d) apakšpunktā paredzētajiem gadījumiem nav nekāda sakara ar šādu situāciju.

41

Šajā ziņā šajā gadījumā, lai gan sākotnēji šķiet, ka prasītāja pamatlietā nav veikusi savu darbību “dalībvalstī”, jo viņa bija komandējumā Ugandā, tomēr no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pirms došanās komandējumā un pēc tā prasītāja pamatlietā strādāja Austrijas teritorijā, kur ir reģistrēts viņas darba devējs, un ka viņai pat bija dienesta mājoklis. Turklāt prasītājas pamatlietā, viņas bērnu un vīra domicils darba līguma darbības laikā bija Austrijā un viņi tur saņēma sociālo nodrošinājumu no Vīnes vietējās slimokases.

42

Pat pieņemot, ka prasītāja pamatlietā – kā to iesniedzējtiesā apgalvoja nodokļu iestāde – dzīvotu citā dalībvalstī, šādi raksturota situācija būtu līdzīga situācijai lietā, kurā tika taisīts 1994. gada 29. jūnija spriedums Aldewereld (C‑60/93, EU:C:1994:271) par to, kā interpretēt Padomes Regulu (EEK) Nr. 1408/71 (1971. gada 14. jūnijs) par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienā (OV 1971, L 149, 2. lpp.), kas tika atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 883/2004. Šī lieta attiecās uz nodarbināto tādā uzņēmumā, kas reģistrēts citā dalībvalstī, nevis šī nodarbinātā dzīvesvietas valstī, kurš veica savu darbību ārpus Savienības teritorijas. Šī sprieduma 24. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka šādā situācijā “darba ņēmējam dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti nav piemērojami, jo šiem tiesību aktiem nav nekādas saiknes ar darba attiecībām atšķirībā no tās valsts tiesību aktiem, kurā darba devējs ir reģistrēts, kas tādējādi ir jāpiemēro”.

43

No tā izriet – neraugoties uz apstākli, ka faktiski darbs, kura dēļ prasītāju pamatlietā ir pieņēmis darbā viņas Austrijas darba devējs, tika veikts ārpus Savienības teritorijas un ka viņa ir saglabājusi saiknes savā izcelsmes valstī, proti, Vācijas Federatīvajā Republikā, kur tai ir mājoklis, kuru tās rīcībā ir nodevuši viņas vecāki, ir jāuzskata, ka Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir domāti tās darba devēja dalībvalsts, proti, Austrijas, tiesību akti, kuri ir vienīgie, kam šai prasītājai būtu jābūt pakļautai, nepastāvot vajadzībai atsaukties uz šī 3. punkta e) apakšpunktā iedibināto pakārtoto noteikumu.

44

Šādos apstākļos uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darba ņēmēja – tādas dalībvalsts pilsone, kurā ir viņas pašas un viņas bērnu dzīvesvieta, un kurai kā attīstības palīdzības sniedzējai ir tādas darba attiecības ar darba devēju ar juridisko adresi citā dalībvalstī, uz kurām saskaņā ar šīs citas dalībvalsts tiesību aktiem attiecas šīs citas dalībvalsts obligātā sociālā nodrošinājuma sistēma, kura darbā uz trešo valsti ir norīkota nevis uzreiz pēc pieņemšanas darbā, bet pēc apmācības perioda šajā citā minētajā dalībvalstī un kura pēc tam tajā atgriežas uz atjaunošanās darbā posmu, ir jāuzskata par nodarbinātu šīs tiesību normas izpratnē.

45

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 288. panta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka dalībvalsts pieņem valsts tiesisko regulējumu, kura piemērojamība personām ir plašāka nekā Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas joma, ciktāl tajā ir paredzēta Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzēju valstu pilsoņu pielīdzināšana pašas dalībvalsts pilsoņiem.

46

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka LESD 288. panta otrajai daļai ir pretrunā tāda valsts tiesību norma kā FLAG 53. panta 1. punkts, jo – kā izriet no 1973. gada 10. oktobra sprieduma Variola (34/73, EU:C:1973:101) 11. punkta – šāda valsts tiesību norma, visticamāk, indivīdiem slēpj tieši piemērojamās Savienības tiesības un tādējādi efektīvi grauj Tiesai piešķirto ekskluzivitāti interpretēt Savienības tiesības.

47

Šajā sakarā ir vietā atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru – lai gan, ņemot vērā regulu noteikumu iedabu un to funkciju Savienības tiesību avotu sistēmā, regulas noteikumi vispārīgi ir tieši piemērojami valstu tiesību sistēmās, neprasot valsts iestādēm īstenot piemērošanas pasākumus, – dažu regulu noteikumu īstenošanai dalībvalstīm tomēr ir jānosaka piemērošanas pasākumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Danske Svineproducenter, C‑316/10, EU:C:2011:863, 39. un 40. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

48

Dalībvalstis var veikt pasākumus regulas piemērošanai, ja tie netraucē tās tiešajai piemērojamībai, neapslēpj tās Kopienu tiesību akta raksturu un ja ar tiem tiek noteikts, kā izmantojama ar minēto regulu piešķirtā rīcības brīvība, tomēr ievērojot tās noteikumu ietvarus (spriedums, 2011. gada 21. decembris, Danske Svineproducenter, C‑316/10, EU:C:2011:863, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Šajā gadījumā bez vajadzības Tiesai lemt par to, vai tāda tiesību norma kā FLAG 53. panta 1. punkts ir vai nav uzskatāma par Regulas Nr. 883/2004 īstenošanas pasākumu, pietiek konstatēt, ka šīs regulas tiešā piemērojamība katrā ziņā ļauj valsts tiesām pārbaudīt valsts pasākuma atbilstību minētās regulas saturam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1979. gada 27. septembris, Eridania‑Zuccherifici nazionali un Società italiana per l’industria degli zuccheri, 230/78, EU:C:1979:216, 34. punkts) un vajadzības gadījumā nepiemērot minēto pasākumu, lai nodrošinātu Savienības tiesību, proti, pamatlietas gadījumā – Regulas Nr. 883/2004, pārākumu.

50

Līdz ar to Savienības tiesībām nav pretrunā pieņemt tādu tiesību normu kā FLAG 53. panta 1. punkts, tomēr ar nosacījumu, ka šī valsts tiesību norma tiek interpretēta atbilstoši Regulas Nr. 883/2004 4. pantam un ka netiek apšaubīts tās pārākums.

51

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild – LESD 288. panta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts, ka dalībvalsts pieņem valsts tiesisko regulējumu, kura piemērojamība personām ir plašāka nekā Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas joma un kurā ir paredzēta Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzēju valstu pilsoņu pielīdzināšana pašas dalībvalsts pilsoņiem, ar nosacījumu, ka šis tiesiskais regulējums tiek interpretēts atbilstoši šai regulai un netiek apšaubīts tās pārākums.

52

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz trešo un ceturto jautājumu nav jāatbild.

53

Ar piekto un sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 987/2009 60. panta 3. punktā paredzētais pienākums pieņemt provizorisku lēmumu par prioritāri piemērojamiem valsts tiesību aktiem ir tikai kompetentajai valsts iestādei, kura izskata pieteikumu par ģimenes pabalstiem, vai arī valsts tiesai, kas izskata pārsūdzību šajā kontekstā, un, ja atbilde ir apstiprinoša, kurā brīdī tai šāds lēmums ir jāpieņem.

54

Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi atbilstoši pašas noteiktajam tiesiskajam regulējumam un faktiskajiem apstākļiem un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesai ir iespējams atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C‑62/14, EU:C:2015:400, 25. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

55

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā iesniedzējtiesa jau ir pieņēmusi provizorisku lēmumu, ar kuru kompetentajai Austrijas iestādei ir uzdots nosūtīt pamatlietā aplūkoto ģimenes pabalstu pieteikumu analogai iestādei Vācijā un ar šo pēdējo minēto sākt sarunu procedūru.

56

Šis nolēmums acīmredzami ir balstīts uz Regulas Nr. 987/2009 60. panta 3. punkta piemērošanu pēc analoģijas, lai gan no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu paradoksālā veidā izriet, ka šī tiesa uzskata, pirmkārt, ka tās kompetencē nav pieņemt šādu provizorisku lēmumu un, otrkārt, ka tādas prasības gadījumā kā pamatlietā aplūkotā nav piemērojamas tiesību normas.

57

Tā kā iesniedzējtiesa jau ir pieņēmusi šo lēmumu un tā kā tas var radīt visas savas sekas – kaut arī tikai provizoriski –, piektais jautājums ir zaudējis nozīmi pamatlietas atrisināšanā, un līdz ar to tas ir hipotētisks.

58

Secināto apstiprina fakts, kā tas izriet no atbildes uz pirmo jautājumu, ka Austrijas Republika šajā gadījumā ir jāuzskata par primāri kompetento dalībvalsti saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 68. panta 1. punkta a) apakšpunktu, lai sniegtu pamatlietā aplūkotos ģimenes pabalstus, un tādējādi Austrijas iestādēm, pamatojoties uz Regulas Nr. 987/2009 60. panta 3. punktu, nav jāpieņem provizorisks lēmums par primāri piemērojamiem valsts tiesību aktiem. Šādos apstākļos jautājums par to, vai iesniedzējtiesai šāds “provizorisks” lēmums ir jāpieņem Austrijas iestāžu vietā, ir hipotētisks un līdz ar to ir jāatzīst par nepieņemamu.

59

Piektā jautājuma nepieņemamība ir pamats sestā jautājuma nepieņemamībai, jo tas ir balstīts uz pieņēmumu, ka uz piekto jautājumu ir jāsniedz apstiprinoša atbilde.

60

Ņemot vērā iepriekš minēto, piektais un sestais jautājums ir jāatzīst par nepieņemamu.

61

Ar septīto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 883/2004 68. panta 3. punkta a) apakšpunkts un Regulas Nr. 987/2009 60. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar šīm tiesību normām primāri kompetentā dalībvalsts iestāde un pakārtoti kompetentā dalībvalsts iestāde tiek savstarpēji sasaistītas tādējādi, ka ģimenes pabalstu pieteikuma iesniedzējam vienā no šīm iestādēm ir jāiesniedz tikai viens pieteikums un ka tālāk šīm abām iestādēm minētais pieteikums ir jāizskata kopīgi, vai tomēr pieteikuma iesniedzējam šajās abās iestādēs ir jāiesniedz katrā savs pieteikums.

62

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 68. panta 3. punktu, ja ģimenes pabalstu pieteikums ir iesniegts tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kuras tiesību akti ir piemērojami, bet ne prioritāri, pamatojoties uz šī panta 1. un 2. punktu, “šī iestāde nekavējoties nosūta pieteikumu tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kuras tiesību akti ir piemērojami atbilstoši prioritātei, informē attiecīgo personu un, neskarot īstenošanas regulas noteikumus attiecībā uz pabalstu pagaidu piešķiršanu, nepieciešamības gadījumā nodrošina 2. punktā minēto starpības piemaksu” un “tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību akti ir piemērojami atbilstoši prioritātei, izskata šo pieteikumu tā, it kā tas būtu iesniegts tieši tai, un dienu, kurā pieteikums ir iesniegts pirmajai iestādei, uzskata par dienu, kurā tā izteikusi savu prasību iestādei, kurai ir prioritāte”.

63

Tādējādi Regulas Nr. 883/2004 68. panta 3. punkta formulējumā ir skaidri noteikts, ka tad, ja ģimenes pabalstu pieteikums tiek iesniegts tās dalībvalsts kompetentajā iestādē, kuras tiesību akti nav prioritāri, tai pieteikums nekavējoties ir jāpārsūta tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kuras tiesību akti ir piemērojami prioritāri, un par to ir jāinformē pieteikuma iesniedzējs. Šādā gadījumā šai otrajai iestādei attiecīgais pieteikums ir jāizskata tā, it kā tas būtu tai iesniegts tieši datumā, kurā tas tika iesniegts pirmajā iestādē.

64

Tāpat no Regulas Nr. 987/2009 60. panta 2. un 3. punkta formulējuma skaidri izriet – ja iestāde, kurai iesniegts pieteikums saskaņā ar šī paša panta 1. punktu, secina, ka “tās tiesību akti ir prioritāri piemērojami saskaņā ar Regulas [Nr. 883/2004] 68. panta 1. un 2. punktu, tā nodrošina ģimenes pabalstu atbilstīgi tiesību aktiem, ko tā piemēro”, un, ja tā uzskata, ka tās tiesību akti ir piemērojami, bet tie nav prioritāri, “tā nekavējoties pieņem provizorisku lēmumu par prioritāri piemērojamiem noteikumiem un saskaņā ar [Regulas Nr. 883/2004] 68. panta 3. punktu pārsūta pieteikumu citas dalībvalsts iestādei un informē par to arī pieteikuma iesniedzēju”.

65

Tātad gan no Regulas Nr. 883/2004 68. panta 3. punkta a) apakšpunkta, gan no Regulas Nr. 987/2009 60. panta 2. un 3. punkta izriet, ka pieteikuma iesniedzējam ir jāiesniedz tikai viens pieteikums tikai vienā kompetentajā iestādē. Šai iestādei atkarībā no tā, vai tā sevi uzskata par kompetentu primāri vai pakārtoti, pirmajā gadījumā ir pienākums pašai izmaksāt prasītos ģimenes pabalstus un otrajā gadījumā – pārsūtīt attiecīgo pieteikumu tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurai tās ieskatā tas ir jādara prioritāti, lai nodrošinātu šāda ģimenes pabalstu pieteikuma ātru izskatīšanu.

66

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz septīto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 883/2004 68. panta 3. punkta a) apakšpunkts un Regulas Nr. 987/2009 60. panta 2. un 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem prioritāri kompetentā dalībvalsts iestāde savstarpēji tiek saistīta ar pakārtoti kompetentās dalībvalsts iestādi un tādējādi ģimenes pabalstu pieteikuma iesniedzējam vienā no šīm iestādēm ir jāiesniedz tikai viens pieteikums; pēc tam šīm abām iestādēm minētais pieteikums ir jāizskata kopā.

67

Ar astoto un devīto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 4. panta 4. punkts, 45. pants un 208. pants, LES 4. panta 3. punkts, kā arī Regulas Nr. 883/2004 2., 3. un 7. pants un II sadaļas noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts, ka dalībvalsts vispārīgi atceļ ģimenes pabalstus, kurus tā līdz šim bija maksājusi attīstības palīdzības sniedzējiem, kas savus ģimenes locekļus ņem līdzi uz darba izpildes vietu trešā valstī.

68

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatgādina, ka LESD 45. panta kontekstā, pirmkārt, Eiropas Savienības pilsonis, kurš ir izmantojis tiesības uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un ir veicis profesionālu darbību citā dalībvalstī, kas nav viņa izcelsmes dalībvalsts, – neatkarīgi no savas dzīvesvietas un pilsonības – ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 12. decembris, de Groot, C‑385/00, EU:C:2002:750, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Lai gan ar LESD 45. pantu nav saderīgs nekāds valsts pasākums, kas var traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu šajā pantā garantētās pārvietošanās pamatbrīvības izmantošanu Savienības pilsoņiem, ar minēto pantu darba ņēmējam, kurš pārvietojas uz dalībvalsti, kas nav viņa izcelsmes dalībvalsts, netiek piešķirtas tiesības uzņēmējā dalībvalstī atsaukties uz to pašu sociālo nodrošinājumu, kāds tam bijis viņa izcelsmes valstī saskaņā ar šīs pēdējās minētās dalībvalsts tiesisko regulējumu (spriedums, 2019. gada 19. septembris, van den Berg u.c., C‑95/18 un C‑96/18, EU:C:2019:767, 57. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

70

Otrkārt, attiecībā uz LESD 48. pantu, kurā ir paredzēta dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanas sistēma, nevis to harmonizācija, atšķirības katras dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmās pēc būtības un no procedūras viedokļa un tādējādi arī atšķirības tur apdrošināto personu tiesībās šī tiesību norma neietekmē un katras dalībvalsts kompetencē, ievērojot Savienības tiesības, ir savos tiesību aktos noteikt sociālā nodrošinājuma sistēmas pabalstu piešķiršanas nosacījumus (spriedums, 2019. gada 19. septembris, van den Berg u.c., C‑95/18 un C‑96/18, EU:C:2019:767, 59. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

71

Jāpiebilst, ka ar Regulu Nr. 883/2004 nav izveidota kopēja sociālā nodrošinājuma sistēma, bet gan tiek ļauts pastāvēt dažādām valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām un tās vienīgais mērķis ir nodrošināt šo sistēmu koordinēšanu, lai nodrošinātu, ka tiek efektīvi īstenota personu brīva pārvietošanās. Tādējādi saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru dalībvalstis saglabā kompetenci savu sociālā nodrošinājuma sistēmu veidošanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 23. janvāris, Bundesagentur für Arbeit, C‑29/19, EU:C:2020:36, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

Tomēr, īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro Savienības tiesības un it īpaši LESD tiesību normas, kuras attiecas uz katra Savienības pilsoņa brīvību pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (spriedums, 2020. gada 23. janvāris, Bundesagentur für Arbeit, C‑29/19, EU:C:2020:36, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

73

Šajā gadījumā līdz ar to ir jāpārbauda, vai Austrijas Republika nav pārkāpusi šīs tiesību normas, kad tā nolēma atcelt tiesības uz ģimenes pabalstiem, kurus tā līdz šim izmaksāja attīstības palīdzības sniedzējiem, kas savus ģimenes locekļus ņem līdzi uz darba izpildes vietu trešā valstī.

74

Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šai atcelšanai, par kuru ir lēmis Austrijas likumdevējs, ir vispārējs raksturs un tā – nešķirojot – ir piemērojama gan saņēmējiem, kuri ir šīs dalībvalsts pilsoņi, gan arī citu dalībvalstu pilsoņiem, bet tas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

75

Līdz ar to nešķiet, ka minētā atcelšana no 2019. gada 1. janvāra radītu tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ.

76

Attiecībā uz iespējamo netiešo diskrimināciju attiecīgo algoto darbinieku pilsonības dēļ atkarībā no viņu dzīvesvietas dalībvalsts vai viņu ģimenes locekļiem ir jākonstatē, ka nedz Regulas Nr. 883/2004 normās, it īpaši tās 7. un 67. pantā, kuru mērķis ir novērst to, ka dalībvalsts ģimenes pabalstu piešķiršanu vai apmēru var pakārtot tajā darba ņēmēja ģimenes locekļu dzīvesvietas dalībvalstī, kura piešķir pabalstu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1995. gada 5. oktobris, Imbernon Martínez, C‑321/93, EU:C:1995:306, 21. punkts), nedz arī LESD 45. pantā nav paredzēts, ka darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesības būtu piemērojamas ārpus Savienības teritorijas. Tieši otrādi – no LESD 45. panta skaidrā formulējuma izriet, ka darba ņēmēju brīva pārvietošanās “ir nodrošināta Savienībā”.

77

Tādējādi ģimenes pabalstu atcelšana attīstības palīdzības sniedzējiem, kuri kopā ar ģimeni dzīvo trešā valstī, nevar tikt uzskatīta par netiešu diskrimināciju Savienības teritorijā, ja – tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai – no 2019. gada 1. janvāra šo darbinieku vērtējums ģimenes pabalstu kontekstā neatšķiras atkarībā no tā, vai viņi, izceļodami no savas izcelsmes dalībvalsts, lai pārceltos uz Austriju, ir vai nav izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, bet gan tikai no tā, vai šajā valstī aplūkoto attīstības palīdzības sniedzēju bērni dzīvo trešā valstī vai citā dalībvalstī, ieskaitot Austriju.

78

Šo konstatējumu neatspēko fakts, ka attīstības palīdzības sniedzēji, kuri jau ir ieguvuši tiesības uz ģimenes pabalstiem par iepriekšējiem laikposmiem, tās ir zaudējuši pēc tam, kad 2019. gada 1. janvārī stājās spēkā jaunie tiesību akti, jo nešķiet, ka šo tiesību zuduma iemesls būtu bijis viņu tiesību uz brīvu pārvietošanos īstenošana; tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

79

Šajā ziņā ir jāpiebilst, pirmkārt, ka nekāda nozīmīga atbilde uz šiem jautājumiem neizriet no 1980. gada 12. jūnija sprieduma Laterza (733/79, EU:C:1980:156) un 2009. gada 26. novembra sprieduma Slanina (C‑363/08, EU:C:2009:732), jo lietas, kurās tika pasludināti šie spriedumi, nav nedz juridiski, nedz faktiski salīdzināmas ar situāciju pamatlietā, kas ir aprakstīta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. Šajās lietās faktiski runa bija par izmaiņām gūtajās tiesībās pēc tam, kad Savienības pilsonis ir izmantojis tiesības brīvi pārvietoties Savienības teritorijā. Šajā gadījumā tiesību akta grozījumi attiecas uz tiem attīstības palīdzības darbiniekiem, kuri ir nodarbināti un kuru bērni dzīvo kopā ar viņiem ārpus Savienības teritorijas.

80

Otrkārt, iesniedzējtiesas minētā iespēja, ka ģimenes pabalstu atcelšana attīstības palīdzības darbiniekiem varētu kavēt algotu darbinieku brīvu pārvietošanos un attiecīgā gadījumā to padarīt mazāk pievilcīgu vai pat mazināt pieprasījumu pēc “attīstības palīdzības darbinieka” profesijas, pat ja tas faktiski būtu jāpārbauda, katrā ziņā nevar radīt LESD 45. un 48. pantam pretrunīgu situāciju. Kā izriet no šī sprieduma 71. un 72. punkta, šajās tiesību normās nav paredzēta dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmu saskaņošana, jo dalībvalstis, ievērodamas Savienības tiesības, saglabā savu kompetenci organizēt savas sociālā nodrošinājuma sistēmas un ar LES darba ņēmējam netiek garantēts, ka viņa darbības paplašināšana vairāk nekā vienā dalībvalstī vai tās pārcelšana uz citu dalībvalsti neietekmēs viņa sociālo nodrošinājumu. Ņemot vērā atšķirības dalībvalstu sociālā nodrošinājuma tiesiskajā regulējumā, šāda paplašināšana vai pārcelšana atkarībā no gadījuma var darba ņēmējam radīt lielākas vai mazākas priekšrocības vai trūkumus sociālās aizsardzības jomā. No tā izriet – pat ja šāda tiesiskā regulējuma piemērošana ir mazāk izdevīga, tas tik un tā atbilst LESD 45. un 48. pantam, ja tas nenostāda attiecīgo darba ņēmēju neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar tiem darba ņēmējiem, kas visas savas darbības veic dalībvalstī, kurā to piemēro, vai salīdzinājumā ar tiem darba ņēmējiem, uz kuriem jau tas attiecas, un ja tā rezultātā nav tā, ka tiek maksātas sociālā nodrošinājuma iemaksas, nesaņemot pretī labumu (spriedums, 2019. gada 14. marts, Vester, C‑134/18, EU:C:2019:212, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

81

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz astoto un devīto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 45. un 48. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts, ka dalībvalsts vispārīgi atceļ ģimenes pabalstus, kurus tā līdz šim bija maksājusi attīstības palīdzības sniedzējiem, kas savus ģimenes locekļus ņem līdzi uz darba izpildes vietu trešā valstī, ja, pirmkārt, šo atcelšanu – nešķirojot – piemēro gan saņēmējiem, kuri ir šīs dalībvalsts pilsoņi, gan arī citu dalībvalstu pilsoņiem un, otrkārt, ja minētā atcelšana nozīmē attiecīgos attīstības palīdzības sniedzējus vērtēt atšķirīgi nevis tādēļ, ka viņi savas tiesības brīvi pārvietoties ir vai nav izmantojuši pēc tam, bet gan atkarībā no tā, vai viņu bērni ar viņiem dzīvo kopā dalībvalstī vai trešā valstī.

82

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež: