1.

Šī lieta ilustrē grūtības, ar kādām saskaras dalībvalstis, piemērojot Regulā (ES) Nr. 604/2013 ( 2 ) noteiktos kritērijus, kad šo normu tehniskumam pievienojas sarežģītā sociālā realitāte un it īpaši bēgļu ģimenes dzīves realitāte. Kā parāda daudzās šobrīd Tiesā iesniegtās lietas, ģimenes dzīve nav sastingusi ne laikā, ne telpā ( 3 ). Ģimenes pārvietojas no vienas dalībvalsts uz citu, lai gan to ģimenes locekļiem piešķirtais starptautiskās aizsardzības statuss neļauj tiem apmesties Savienības teritorijā kur vien viņi vēlētos ( 4 ). Tajā pat laikā ģimenes pieaug, tādējādi radot jautājumu par bērna, kurš dzimis citā dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kura ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību viņa ģimenes locekļiem (turpmāk tekstā – “uzņēmējvalsts”), juridisko statusu un it īpaši par dalībvalsti, kura ir atbildīga izskatīt šāda bērna starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

2.

Šī lieta ilustrē šādu notikumu gaitu. Šajā gadījumā Krievijas valstspiederīgo ģimenes locekļi saņēma bēgļa statusu Polijā 2012. gadā, pēc tam pārvietojās un apmetās uz dzīvi Vācijā, lai gan nebija tur saņēmuši uzturēšanās atļauju. Šajā pēdējā dalībvalstī, kurā šī ģimene uzturas nelikumīgi, 2015. gadā piedzima vēl viens bērns (turpmāk tekstā – “prasītāja”). Šis bērns iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Vācijas iestādēm, taču tas tika atzīts par nepieņemamu, pamatojoties uz Direktīvas 2013/32/ES ( 5 ) 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

3.

Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mērķis ir noteikt, kādas procesuālās normas ir piemērojamas tāda starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanai, kuru minētais bērns ir iesniedzis dalībvalstī, kuras teritorijā viņš ir piedzimis un kur viņš dzīvo kopā ar saviem ģimenes locekļiem, lai gan šie pēdējie ir saņēmuši bēgļa statusu citā dalībvalstī, kuru tie nolēmuši pamest un kurā tie nevēlas atgriezties.

4.

Nav apstrīdams, ka ir jāsaglabā gan starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, gan saņēmēju ģimenes vienotība un jāpiešķir bērna interesēm visa uzmanība, ko prasa Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. panta un 24. panta 2. punkta piemērošana. Svarīgi arī garantēt Hartas 18. pantā nostiprināto patvēruma tiesību efektivitāti gan attiecībā uz bērna piekļuvi viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūrai, gan uz viņa ģimenes locekļu tiesībām, kas saistītas ar viņu bēgļa statusu. Lai gan Regula 604/2013 reglamentē atbildības, kas saistīta ar šā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, nodošanu, tajā paredzētie noteikumi neļauj aptvert visu notikumu gaitu, kas saistīta tostarp ar ģimeņu pārvietošanos Savienības teritorijā. Turklāt šīs regulas mērķis nav reglamentēt atbildības saistībā ar starptautisko aizsardzību nodošanu, kas ir tikpat nozīmīga tādos gadījumos kā šeit aplūkotais un uz ko šobrīd attiecas Konvencija par bēgļa statusu ( 6 ) un Eiropas Līgums par atbildības par bēgļiem pāreju ( 7 ).

5.

Šajos secinājumos izklāstīšu savas šaubas par procesuālajiem līdzekļiem, kas piedāvāti gan lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, gan debatēs, proti, vai nu par Regulas Nr. 604/2013 9. panta, vai šīs regulas 20. panta 3. punkta, vai arī Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanu pēc analoģijas. Tādēļ piedāvāšu Tiesai citu ceļu, kas balstīts uz bērna interešu prioritāti, un ierosināšu nospriest, ka tādā situācijā kā pamatlietā, kad bērns ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstī, kurā viņš ir dzimis un kurā viņam, līdz ar viņa ģimenes locekļiem, ir pastāvīgā dzīvesvieta šā pieteikuma iesniegšanas brīdī, Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkts un 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī bērna interešu prioritāte prasa, lai šī dalībvalsts būtu atbildīga par minētā pieteikuma izskatīšanu.

6.

Šajos secinājumos atsaukšos uz Hartas 7., 18. un 24. pantu, kā arī uz Regulas Nr. 604/2013 3., 6., 9., 20. un 21. pantu. Tāpat aplūkošu Direktīvas 2013/32 33. pantu un Direktīvas 2011/95 24. pantu.

7.

Asylgesetz (Patvēruma tiesību likums), 2008. gada 2. septembrī publicētajā redakcijā ( 8 ), kurā grozījumi izdarīti ar 2016. gada 31. jūlijaIntegrationsgesetz (Integrācijas likums) ( 9 ), kurš stājies spēkā 2016. gada 6. augustā, 29. pantā “Nepieņemami pieteikumi” ir paredzēts:

“(1)   Patvēruma pieteikums ir nepieņemams, ja:

8.

Prasītāja un viņas ģimenes locekļi ir čečenu izcelsmes Krievijas valstspiederīgie. 2012. gada 19. martā, kad prasītāja vēl nebija dzimusi, viņas ģimenes locekļi saņēma bēgļa statusu Polijā. 2012. gada decembrī viņi pameta šo dalībvalsti, lai dotos uz Vāciju, kur viņi iesniedza jaunus starptautiskās aizsardzības pieteikumus. Vācijas atbildīgās iestādes ar attiecīgo personu pārņemšanas lūgumiem vērsās Polijas iestādēs, kuri tos atstāja bez virzības, jo ģimenes locekļiem jau bija piešķirta starptautiskā aizsardzība Polijā ( 10 ).

9.

Tādēļ 2013. gada 2. oktobrī Vācijas atbildīgās iestādes atzina šos starptautiskās aizsardzības pieteikumus par nepieņemamiem. Tās uzdeva ģimenes locekļiem pamest valsts teritoriju, pretējā gadījumā paredzot izraidīšanu, jo uz viņiem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.) normas ( 11 ).

10.

Prasītāja piedzima Vācijā 2015. gada 21. decembrī. Viņai tāpat kā viņas ģimenes locekļiem ir Krievijas valstspiederība. 2016. gadā viņa iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Iesniedzējtiesa informē, ka saistībā ar šo pieteikumu nav notikusi neviena atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūra.

11.

Ar Vācijas valsts iestāžu 2019. gada 14. februāra lēmumu, kas tika atjaunināts 2019. gada 19. martā, šīs iestādes prasītājas ģimenes locekļiem atkārtoti uzdeva pamest valsts teritoriju, pretējā gadījumā paredzot izraidīšanu.

12.

Ar 2019. gada 20. marta lēmumu Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Federālā migrācijas un bēgļu pārvalde, Vācija) noraidīja prasītājas starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā nepieņemamu. Prasītāja iesniedza prasību par šo lēmumu iesniedzējtiesā. Šai tiesai ir šaubas par to, vai Vācijas Federatīvā Republika saskaņā ar Regulu Nr. 604/2013 ir dalībvalsts, kas atbildīga par šī starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, un vai pretējā gadījumā tai tomēr ir tiesības noraidīt šo pieteikumu kā nepieņemamu, pamatojoties uz Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

13.

Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Cottbus (Kotbusas Administratīvā tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

14.

Prasītāja, Beļģijas, Vācijas, Itālijas, Nīderlandes un Polijas valdības, kā arī Komisija sniedza rakstveida un/vai mutiskos apsvērumus tiesas sēdē, kas notika 2021. gada 14. decembrī.

15.

Iesākumā man šķiet nepieciešams izteikt dažas piezīmes par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu apjomu saistībā ar ieinteresēto pušu iesniegto apsvērumu un mutvārdu debašu saturu.

16.

Iesniedzējtiesa uzdod Tiesai četrus prejudiciālus jautājumus, kuru uzbūve atkārto Direktīvas 2013/32 33. panta 1. punktu. Šajā pantā ir nošķirti, no vienas puses, gadījumi, kad starptautiskās aizsardzības pieteikums netiek izskatīts atbilstoši Regulai Nr. 604/2013 un dalībvalsts, kurā iesniegts pieteikums, nodod atbildību par šā pieteikuma izskatīšanu tai dalībvalstij, kuru uzskata par atbildīgo, un, no otras puses, gadījumi, kad šādu pieteikumu var noraidīt kā nepieņemamu ( 12 ).

17.

Pirmais, otrais un trešais prejudiciālais jautājums attiecas uz to, cik lielā mērā atbildība par tāda starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, ko iesniedzis kādas dalībvalsts teritorijā dzimis bērns, var tikt nodota citai dalībvalstij, kas iepriekš piešķīrusi bēgļa statusu šā bērna ģimenes locekļiem. Iesniedzējtiesa it īpaši jautā Tiesai, vai ir iesējams pēc analoģijas piemērot Regulas Nr. 604/2013 20. panta 3. punktu un, apstiprinošas atbildes gadījumā, vai ir iespējams, balstoties uz šīs regulas 26. pantu, pārsūtīt šo bērnu uz dalībvalsti, kurā viņa vecāki saņēmuši starptautisko aizsardzību, lai tā veiktu viņa pieteikuma izskatīšanu.

18.

Gadījumā, ja šāda piemērošana pēc analoģijas nebūtu iespējama, šī tiesa ceturtajā jautājumā vaicā Tiesai, vai ir iespējams šo starptautiskās aizsardzības pieteikumu atzīt par nepieņemamu, pamatojoties uz Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanu pēc analoģijas.

19.

Vispirms norādīšu iemeslus, kādēļ neviens no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētajiem procesuālajiem līdzekļiem nešķiet piemērots, vēl jo vairāk tādēļ, ka katrai pusei, šķiet, ir sarežģīti īstenot pieņemamu viena vai otra no šiem līdzekļiem piemērošanu pēc analoģijas. Šāda piemērošana pēc analoģijas prasa, lai situācija, kurai nav nekādu piemērojamu tiesību normu, un tā, kura ir skaidri reglamentēta, būtu ja ne vienādas, tad vismaz līdzīgas. Taču situācijas, kas minētas Regulas Nr. 604/2013 20. panta 3. punktā un Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā, ļoti skaidri atšķiras no situācijas pamatlietā gan no satura, gan cēloņa viedokļa.

20.

Pēc tam izskatīšu citus procesuālos līdzekļus. Pirmkārt, izvērtēšu to, kuru savos apsvērumos piedāvā Komisija, proti, Regulas Nr. 604/2013 9. pantā “Ģimenes locekļi, kas ir starptautiskās aizsardzības saņēmēji” minētā kritērija piemērošanu pēc analoģijas. Lietas dalībniekiem bija iespēja paust savu viedokli par šīs tiesību normas izmantošanu gan rakstveida apsvērumos uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, gan tiesas sēdē. Otrkārt, ņemot vērā ierobežojumus, kas piemīt šādai piemērošanai pēc analoģijas, ierosināšu Tiesai alternatīvu šim procesuālajam līdzeklim, kuras vadošais princips ir bērna interešu prioritāte.

21.

Kā lietas dalībnieki vienojušies tiesas sēdē, Tiesa ir aicināta radīt risinājumu nākotnei, jo pamatlietā Vācijas Federatīvā Republika ir atzinusi, ka ir kļuvusi atbildīga par bērna pieteikuma izskatīšanu tādēļ, ka ir beidzies Regulā Nr. 604/2013 noteiktais termiņš pieprasījuma uzņemt pieteikuma iesniedzēju iesniegšanai. Šī nākotne nav tik tāla, jo Tiesā ir iesniegts līdzīgs jautājums lietā C‑153/21, Ministre de l’immigration et de l’asile ( 13 ), kuras izskatīšana apturēta 2021. gada 11. novembrī.

22.

Pirmajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai nolūkā ierobežot otrreizējo plūsmu un saglabāt pamattiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, kas nostiprinātas ar Hartas 7. pantu, Regulas Nr. 604/2013 20. panta 3. punktu var piemērot pēc analoģijas situācijā, kad bērns iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstī, kurā viņš ir piedzimis, lai gan viņa ģimenes locekļi ir saņēmuši starptautisko aizsardzību citā dalībvalstī.

23.

To iemeslu dēļ, kurus tagad izskaidrošu, šādas analoģijas pieļaušana nozīmētu Regulas Nr. 604/2013 20. panta 3. punkta teksta un ratio legis neatzīšanu.

24.

Šīs regulas 20. pantā ir noteiktas normas, kas piemērojamas dalībvalsts, kura ir atbildīga izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, noteikšanas procesa iesākumā jeb “uzsākšanai”, kā izriet no šī panta nosaukuma.

25.

Minētās regulas 20. panta 1. un 2. punktā Savienības likumdevējs precizē, pirmkārt, ka process, kurā nosaka atbildīgo dalībvalsti, sākas, “tiklīdz kādā no dalībvalstīm pirmo reizi tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums” ( 14 ) (1. punkts), un ka šādu pieteikumu uzskata par iesniegtu no brīža, kad kompetentā iestāde ir saņēmusi vai nu pieteikuma iesniedzēja iesniegtu veidlapu, vai valsts atbildīgo iestāžu sagatavotu ziņojumu (2. punkts).

26.

Otrkārt, šīs pašas regulas 20. panta 3. punktā likumdevējs ir norādījis nosacījumus, atbilstoši kuriem valsts atbildīgajai iestādei ir jāņem vērā “nepilngadīgā [situācija]” šajā procesā. Šis punkts izteikts šādi:

“Šajā regulā nepilngadīgais, kas ir kopā ar pieteikuma iesniedzēju un atbilst ģimenes locekļa definīcijai, nav nošķirams no ģimenes locekļa un viņa stāvoklis ir tās dalībvalsts ziņā, kura ir atbildīga par minētā ģimenes locekļa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, pat ja nepilngadīgais nav pieteikuma iesniedzējs, ar noteikumu, ka tas ir nepilngadīgā interesēs. Tāda pati attieksme piemērojama bērniem, kas dzimuši pēc pieteikuma iesniedzēja ierašanās dalībvalstu teritorijā, neuzsākot jaunu procedūru viņu uzņemšanai.” ( 15 )

27.

Pirmkārt, Savienības likumdevējs runā par tāda nepilngadīgā situāciju, kura ģimenes locekļi ir kādā dalībvalstī pirmo reizi iesnieguši starptautiskās aizsardzības pieteikumu Regulas Nr. 604/2013 20. panta 1. un 2. punkta izpratnē, un līdz ar to valsts atbildīgās iestādes ir iesaistītas procesā, kurā nosaka dalībvalsti, kas ir atbildīga par šo pieteikumu izskatīšanu ( 16 ).

28.

Nav iespējama analoģija starp tāda nepilngadīgā situāciju, kura ģimenes locekļi ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji, un tāda nepilngadīgā situāciju, kura ģimenes locekļi jau ir saņēmuši šādu aizsardzību. “Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja” un “starptautiskās aizsardzības saņēmēja” jēdzieni ir definēti atšķirīgi Regulas Nr. 604/2013 2. panta b), c) un f) punktā un apzīmē atšķirīgus juridiskos statusus, kuru atzīšanu un saturu reglamentē speciālās tiesību normas. Šā iemesla dēļ Savienības likumdevējs regulas 9. pantā arī nošķir tāda nepilngadīgā situāciju, kura ģimenes locekļi ir starptautiskās aizsardzības saņēmēji, un minētās regulas 10. pantā un 20. panta 3. punktā tāda nepilngadīgā situāciju, kura ģimenes locekļi ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji. Tādēļ, ja atzītu šādu analoģiju starp likumdevēja minēto situāciju šīs pašas regulas 20. panta 3. punktā un iesniedzējtiesas minēto situāciju, tiktu izjaukts nošķīrums, ko minētais likumdevējs veicis starp šiem diviem jēdzieniem. Būtībā tādā veidā tiktu izveidots atbildības kritērijs, kas nav minēts starp Regulas Nr. 604/2013 III nodaļā izsmeļoši uzskaitītajiem kritērijiem un atšķiras no tās 9. pantā skaidri noteiktā kritērija.

29.

Otrkārt, veicot šādu analoģiju, tiktu noliegts Regulas Nr. 604/2013 20. panta 3. punkta ratio legis.

30.

Tas ir pausts Regulas (EK) Nr. 343/2003 ( 17 ) sagatavošanas dokumentos, un šīs regulas 4. panta 2. punkts būtībā ir pārņemts Regulas Nr. 604/2013 20. panta 3. punktā. No Komisijas priekšlikuma, pēc kura tika pieņemta Regula Nr. 343/2003, paskaidrojumu raksta ( 18 ) izriet, ka šīs normas mērķis ir saglabāt ģimenes šūnas vienotību, tajā pašā laikā pārsūtot nepilngadīgo un viņa ģimenes locekļus uz to dalībvalsti, kura ir atbildīga par šo ģimenes locekļu iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu, turklāt neatkarīgi no tā, vai šis nepilngadīgais formāli ir pieteikuma iesniedzējs tās dalībvalsts tiesiskā regulējuma izpratnē, kurā ir iesniegti šie pieteikumi. Šai normai ir jāļauj izvairīties no tā, ka dalībvalstis atšķirīgi piemērotu tiesību normas, kas attiecas uz atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, ņemot vērā, ka tās atšķirīgi regulē formalitātes, kas jāizpilda nepilngadīgajam, lai viņš tiktu uzskatīts par pieteikuma iesniedzēju, ja viņš pavada pieaugušo.

31.

Ar nosacījumu, ka tas atbilst bērna interešu prioritātei, Savienības likumdevējs šādi vēlas izveidot paralēli starp šā bērna un viņa ģimenes locekļu situācijām, kuras viņš uzskata par “nenošķiramām” atbildīgās dalībvalsts noteikšanas posmā, jo viņu pieteikumi ir saistīti kā laikā, tā telpā.

32.

Tāda situācija kā pamatlietā fundamentāli atšķiras no tās, ko Savienības likumdevējs minējis Regulas Nr. 604/2013 20. panta 3. punktā. Atšķirībā no šajā pantā minētā gadījuma nepilngadīgais ir formāli un personiski iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, līdz ar to viņš ir jāuzskata par pieteikuma iesniedzēju. Turklāt, tā kā viņa ģimenes locekļi nav iesnieguši starptautiskās aizsardzības pieteikumus, valsts atbildīgajai iestādei nav iemesla uzsākt procesu, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par šo pieteikumu izskatīšanu. Ņemot vērā bērna piedzimšanas laiku un vietu, viņa iesniegtais starptautiskās aizsardzības pieteikums un no tā izrietošais atbildīgās dalībvalsts noteikšanas process atšķiras laika un telpas ziņā no starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, ko agrāk viņa ģimenes locekļi ir iesnieguši citā dalībvalstī ( 19 ). No šāda viedokļa raugoties, šī bērna situācija ir de facto nošķirama no viņa ģimenes locekļu situācijas.

33.

Treškārt, nedomāju, ka Regulas Nr. 604/2013 20. panta 3. punkta piemērošana pēc analoģijas varētu tikt balstīta uz Savienības tiesībās izvirzīto mērķi cīnīties pret “otrreizējo plūsmu”. Kā norādījusi Tiesa, šajā regulā paredzēto noteikumu mērķis ir novērst starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pārvietošanos. Tātad nolūks ir izvairīties no tā, ka pieteikuma iesniedzēji, kad viņu pieteikums ir iesniegts pirmajā dalībvalstī, pamet šo valsti, pirms ticis pieņemts lēmums par šo pieteikumu, lai dotos uz nākamo dalībvalsti, kurā viņi iesniedz jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

34.

Pamatlietā aplūkotajā situācijā pieteikuma iesniedzējas ģimenes locekļi nav iesnieguši vienlaicīgus starptautiskās aizsardzības pieteikumus vairākās dalībvalstīs, jo viņi jau ir saņēmuši bēgļa statusu vienā no šīm valstīm ( 20 ). Uz šo situāciju drīzāk attiecas Direktīvas 2011/95 33. pantā, kurā starptautiskās aizsardzības saņēmēju pārvietošanās brīvība ir ierobežota ar uzņēmējdalībvalsts teritoriju, minēto noteikumu pārkāpums, jo ģimenes locekļi pārvietojās un apmetās uz dzīvi kādā dalībvalstī, konkrētajā gadījumā Vācijā, lai gan viņiem nebija izsniegta atbilstoša uzturēšanās atļauja.

35.

Ņemot vērā visus šos elementus, domāju, ka Regulas Nr. 604/2013 20. panta 3. punktu nav iespējams pēc analoģijas piemērot tādam gadījumam kā iesniedzējtiesas minētais, ņemot vērā būtiskās atšķirības, kas pastāv starp abām situācijām.

36.

Līdz ar to ierosinu Tiesai nospriest, ka Regulas Nr. 604/2013 20. panta 3. punktu nevar pēc analoģijas piemērot tādai situācijai, kurā bērns iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstī, kuras teritorijā viņš ir piedzimis un kurā viņš dzīvo kopā ar saviem ģimenes locekļiem, lai gan viņa ģimenes locekļi ir saņēmuši starptautisko aizsardzību citā dalībvalstī.

37.

Ņemot vērā atbildi, kuru ierosinu sniegt uz pirmo jautājumu, uz otro un trešo jautājumu nav jāatbild.

38.

Ceturtajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai, balstoties uz Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanu pēc analoģijas, dalībvalsts var uzskatīt bērna iesniegtu starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu tādēļ, ka šāda aizsardzība viņa ģimenes locekļiem [jau] ir piešķirta citā dalībvalstī.

39.

Turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ uzskatu, ka Tiesa nevar veikt arī šādu piemērošanu pēc analoģijas.

40.

Pirmkārt, no Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunkta izriet, ka dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu, ja “cita dalībvalsts ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību”. Šīs normas apjoms direktīvas 43. apsvērumā ir precizēts šādi:

“(43)   Dalībvalstīm būtu jāizskata visi pieteikumi pēc būtības, t.i., jāizvērtē, vai attiecīgo pieteikuma iesniedzēju var atzīt par tiesīgu saņemt starptautisko aizsardzību saskaņā ar Direktīvu 2011/95/ES [..]. Jo īpaši dalībvalstīm nebūtu jāizvērtē starptautiskās aizsardzības pieteikums pēc būtības, ja pirmā patvēruma valsts pieteikuma iesniedzējam ir piešķīrusi bēgļa statusu [..].” ( 21 )

41.

Šis teksts nepārprotami parāda, ka Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētās normas ir paredzēts piemērot situācijā, kurā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs jau ir saņēmis šādu aizsardzību citā dalībvalstī. Tieši ņemot vērā šo starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja un aizsardzības saņēmēja identiskumu, kopējā Eiropas patvēruma sistēmā šis pants veido savstarpējas uzticēšanās principa izpausmi ( 22 ). Šāds gadījums, bez šaubām, nevar tikt pielīdzināts tādai situācijai kā pamatlietā, kad starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs un starptautiskās aizsardzības saņēmējs ir dažādas personas.

42.

Otrkārt, Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punktā ir uzskaitīti starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamības pamati. Tiesa ir vairākkārt spriedusi, ka šis uzskaitījums ir jāuzskata par izsmeļošu, gan ņemot vērā šā panta formulējumu un vārda “tikai” lietojumu pirms šo pamatu uzskaitījuma, gan ņemot vērā šā panta mērķi, jo tā nolūks ir tieši “atvieglot par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts pienākumu, nosakot gadījumus, kādos šāds pieteikums ir uzskatāms par nepieņemamu” ( 23 ). Šādos apstākļos Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punktu nevar pēc analoģijas piemērot pilnīgi nesalīdzināmai situācijai, jo tas nozīmētu pievienot vēl vienu nepieņemamības pamatu tiem, kurus Savienības likumdevējs ir konkrēti uzskaitījis šajā pantā, un tas būtu pretrunā likumdevēja skaidri paustajai vēlmei.

43.

Turklāt tas atņemtu tādam bērnam kā prasītāja efektīvu pieeju starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūrām, un tas būtu acīmredzamā pretrunā viņa pamattiesībām, it īpaši Hartas 18. pantam un 24. panta 2. punktam ( 24 ), uz kuriem balstīta Direktīva 2013/32. Patvēruma tiesības ir individuālas tiesības. Atzīstot šā bērna iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu tādēļ, ka viņa ģimenes locekļi ir saņēmuši starptautisko aizsardzību citā dalībvalstī, valsts atbildīgās iestādes rada risku, ka šī bērna iesniegtais pieteikums nekad netiks izskatīts. Lēmums par nepieņemamību rada smagas sekas, kuru apmērs ir stingri jāierobežo. Norādīšu, ka lietā Bundesrepublik Deutschland (C‑504/21), kuru vēl izskata Tiesa, Vācijas iestādes noraidīja pieprasījumu uzņemt starptautiskās aizsardzības saņēmēja ģimenes locekļus, ko bija izteikušas Grieķijas iestādes, piemērojot Regulas Nr. 604/2013 9. pantu un 17. panta 2. punktu, jo viņu starptautiskās aizsardzības pieteikumi bija atzīti par nepieņemamiem, pamatojoties uz Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punktu.

44.

Treškārt, nevaru piekrist domai, ko paudis viens no lietas dalībniekiem tiesas sēdē, ka tad, ja bērna pieteikums tiktu atzīts par nepieņemamu un viņš tiktu pārsūtīts uz uzņēmējvalsti, viņš tomēr varētu saņemt Direktīvas 2011/95 23.–35. pantā minētās ekonomiskās un sociālās priekšrocības kā starptautiskās aizsardzības saņēmēju ģimenes loceklis.

45.

No vienas puses, šo tiesību un priekšrocību piešķiršana nav tas pats, kas bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa atzīšana, uz ko ir tiesības jebkurai personai, kas individuāli atbilst Direktīvas 2011/95 II un III nodaļā minētajiem piešķiršanas nosacījumiem, it īpaši tādēļ, ka tā tiek vajāta vai tai ir nodarīts smags kaitējums izcelsmes valstī, vai draud šāds risks. Šā iemesla dēļ turklāt Savienības likumdevējs šīs direktīvas 23. panta 2. punktā ir skaidri paredzējis šo tiesību un priekšrocību piešķiršanu vienīgi tiem ģimenes locekļiem, kuri katrs atsevišķi neatbilst nosacījumiem starptautiskās aizsardzības iegūšanai ( 25 ). Saprātīgi būtu uzskatīt, ka pamatlietā bērns varētu saņemt šādu aizsardzību, līdzīgi, kā to saņem viņa ģimenes locekļi ( 26 ). Tātad nav nekāda iemesla, kādēļ šim bērnam, ja viņš tiktu pārsūtīts uz uzņēmējvalsti, vajadzētu samierināties tikai ar tām priekšrocībām, kas paredzētas minētās direktīvas 24.–35. pantā.

46.

No otras puses, kā Tiesa nosprieda 2021. gada 9. novembra spriedumā Bundesrepublik Deutschland (Ģimenes vienotības saglabāšana) ( 27 ), “no Direktīvas 2011/95 2. panta j) punkta, kurā ir definēts jēdziens “ģimenes locekļi” šīs direktīvas vajadzībām, un tās 23. panta 2. punkta kombinācijas izriet, ka dalībvalstu pienākums paredzēt piekļuvi šīm priekšrocībām neattiecas uz starptautiskās aizsardzības saņēmēja bērniem, kas dzimuši uzņemošajā dalībvalstī, ģimenē, kura ir tikusi tajā dibināta” ( 28 ). Tādā situācijā kā aplūkotā, kad uz bērnu neattiecas “ģimenes locekļu” jēdziens šīs direktīvas 2. panta j) punkta nozīmē, dalībvalstij tātad nav nekāda pienākuma viņam piešķirt minētās direktīvas 24.–35. pantā paredzētās tiesības un priekšrocības.

47.

Līdz ar to, ņemot vērā šos elementus, uzskatu, ka dalībvalsts nevar, balstoties uz Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanu pēc analoģijas, uzskatīt bērna iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu tādēļ, ka viņa ģimenes locekļiem citā dalībvalstī ir piešķirta starptautiskā aizsardzība.

48.

Lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, ierosinu Tiesai izvērtēt citus procesuālos līdzekļus: pirmkārt, to, kuru savos apsvērumos piedāvā Komisija, proti, Regulas Nr. 604/2013 9. panta piemērošanu pēc analoģijas, pēc tam, otrkārt, to, kas man šķiet vienkāršākais un atbilstošākais bērna interesēm un kas balstīts uz šīs regulas pamatā esošo vispārīgo principu piemērošanu, proti, tās 3. panta 2. punktu un 6. panta 1. punktu.

49.

Regulas Nr. 604/2013 9. pantā ir noteikts kritērijs dalībvalsts, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, noteikšanai, kā liecina III nodaļa, kurā tas iekļauts. Šā kritērija nosaukums ir “Ģimenes locekļi, kas ir starptautiskās aizsardzības saņēmēji”. Tas ir balstīts uz apsvērumiem par ģimeni, uz ko attiecas arī šīs regulas 8. pantā (“Nepilngadīgie”), 10. pantā (“Ģimenes locekļi, kas ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji”), 11. pantā (“Ģimenes procedūra”) un 17. panta 2. punktā (“Diskrecionārās klauzulas”) minētie kritēriji.

50.

Minētās regulas 9. pantā ir paredzēts, ka gadījumā, ja dalībvalsts ir atļāvusi pieteikuma iesniedzēja ģimenes loceklim uzturēties [tās teritorijā] kā starptautiskās aizsardzības saņēmējam, tad minētā dalībvalsts ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, tomēr ar noteikumu, ka attiecīgās personas ir rakstiski paudušas šādu vēlēšanos ( 29 ).

51.

No Regulas Nr. 343/2003 sagatavošanas dokumentu izvērtējuma izriet, ka šim kritērijam ir vairāki mērķi. Pirmkārt, tā nolūks ir garantēt ģimenes atkalapvienošanos, apvienojot pieteikuma iesniedzēju ar viņa ģimenes locekļiem tajā dalībvalstī, kurā šiem pēdējiem ir atļauja uzturēties kā starptautiskās aizsardzības saņēmējiem. Otrkārt, tā nolūks ir nodrošināt pieteikuma izskatīšanas procedūras ātrumu, pieņemot, ka tā dalībvalsts, kurā vismaz viens no ģimenes locekļiem jau ir saņēmis bēgļa statusu un atļauju uzturēties, atrodas labākajā situācijā, lai izvērtētu pieteikuma iesniedzēja bailes no vajāšanas viņa izcelsmes valstī.

52.

Regulas Nr. 604/2013 9. pantā minētā kritērija piemērošana prasa vairāku apstākļu sakritību. Pirmkārt, šī dalībvalsts ir atbildīga par aizsardzības pieteikumu tikai ar nosacījumu, ka vismaz viens no pieteikuma iesniedzēja ģimenes locekļiem ir saņēmis atļauju uzturēties tās dalībvalsts teritorijā, kura tiek uzskatīta par atbildīgu par aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kā starptautiskās aizsardzības saņēmējs. Otrkārt, minētā dalībvalsts ir atbildīga par aizsardzības pieteikuma izskatīšanu tikai ar nosacījumu, ka pieteikuma iesniedzējs un viņa ģimenes loceklis, kurš saņēmis atļauju uzturēties tajā pašā dalībvalstī, rakstiski izsaka savu piekrišanu apvienoties.

53.

Piemērojot Regulas (EK) Nr. 1560/2003 ( 30 ) 1. panta 1. punkta a) apakšpunktu, uzņemšanas pieprasījumā, kas adresēts pieprasījumu saņēmušai valstij, balstoties uz Regulas Nr. 604/2013 9. pantā minēto atbildības kritēriju, ir jāietver ne vien rakstisks apliecinājums par ģimenes locekļu “likumīgu dzīvesvietu” šajā dalībvalstī, viņiem izsniegtās uzturēšanās atļaujas un izraksti no reģistriem, bet arī dokumenti, kas pierāda radniecības saites, ja tādi ir pieejami, un apliecinājums par ieinteresēto pušu piekrišanu.

54.

Šie divi nosacījumi, manuprāt, neļauj pēc analoģijas piemērot Regulas Nr. 604/2013 9. pantu tādā situācijā kā pamatlietā.

55.

Attiecībā uz nosacījumu, ka ģimenes loceklim “ir atļauts uzturēties [pieprasījumu saņēmušajā] dalībvalstī kā starptautiskās aizsardzības saņēmējam”, jāsecina, ka tas atšķiras no šīs regulas 8. panta 1. un 2. punktā minētā, saskaņā ar kuru šim ģimenes loceklim ir “likumīgi jāatrodas” šīs valsts teritorijā ( 31 ). Tomēr man šķiet, ka, ņemot vērā Savienības likumdevēja mērķi, proti, ģimenes atkalapvienošanos, šis nosacījums paredz, ka minētais pieteikuma iesniedzēja ģimenes loceklis attiecīgās valsts teritorijā ir ne vien saņēmis uzturēšanās atļauju, kas viņam pienākas līdz ar starptautiskās aizsardzības saņēmēja statusu ( 32 ), bet arī faktiski dzīvo šīs valsts teritorijā. Patiesībā nav iespējams noorganizēt pieteikuma iesniedzēja apvienošanos ar ģimenes locekli, it īpaši, ja pieteikuma iesniedzējs ir bērns, ja šis ģimenes loceklis faktiski nedzīvo pieprasījumu saņēmušās valsts teritorijā vai ja viņam nav atļaujas tajā uzturēties vai nu draudu dēļ, ko viņš rada valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai, vai tādēļ, ka viņa uzturēšanās atļauja ir atcelta vai izbeigta ( 33 ). Šādos gadījumos ģimenes atkalapvienošanās būtu kavēta un minētā pieteikuma iesniedzēja uzņemšanas un pārsūtīšanas procedūra varētu beigties ar jaunas procedūras uzsākšanu, lai noteiktu par pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti.

56.

Turklāt uzsvēršu, ka tādā situācijā kā pamatlietā, kad ģimenes locekļi vairs nedzīvo uzņēmējvalstī un iebilst pret atgriešanos šajā valstī, šā nosacījuma ievērošana prasa, lai pieprasītāja valsts veiktu pasākumus pirms uzņemšanas pieprasījuma iesniegšanas un, it īpaši, lai tā pārliecinātos par šo ģimenes locekļu uzturēšanās atļauju spēkā esamību uzņēmējvalstī ( 34 ) un veiktu viņu izraidīšanu uz šo valsti. Taču šie pasākumi var izraisīt kavēšanos, kas, manuprāt, krietni pārsniegs Regulas Nr. 604/2013 21. panta 1. punktā noteiktos termiņus uzņemšanas pieprasījuma iesniegšanai.

57.

Saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalstij, kurā iesniegts pieteikums, ir jāpieprasa uzņemt pieteikuma iesniedzēju “iespējami īsā laikā un jebkurā gadījumā trīs mēnešos no pieteikuma iesniegšanas dienas” ( 35 ). Situācijā, kurā ģimenes locekļi nepiekrīt atgriezties uzņēmējvalstī, šā uzņemšanas pieprasījuma iesniegšana, kā arī ar to saistīto pierādījumu sniegšana prasītu vispirms veikt šīs ģimenes atgriešanas procedūru, piemērojot Direktīvu 2008/115, iespējams, pat piespiedu kārtā. Taču šādas procedūras īstenošana – kurā jāievēro ieinteresēto personu tiesības – man šķiet grūti realizējama Regulā Nr. 604/2013 noteiktajos termiņos, turklāt neatkarīgi no tā, cik lielu rūpību izrāda valsts atbildīgās iestādes. Ņemot vērā termiņus, kas saistīti ar prasības tiesā iesniegšanu pret atgriešanas lēmumu, un riskus, ko rada šāda lēmuma īstenošana, pieprasītājai valstij, kurā bērns ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, būtu jāsagaida galīgais iznākums šādai prasībai, kas (iespējams) iesniegta pret lēmumiem par izraidīšanu, kuri pieņemti attiecībā uz viņa ģimenes locekļiem, pirms tā pieprasījumu saņēmušajai valstij iesniedz pieteikumu uzņemt šo bērnu. Tas radītu ne vien tiesiskās nenoteiktības stāvokli, bet arī nenovēršamu gaidīšanas periodu, kura laikā šā bērna iesniegtā starptautiskās aizsardzības pieteikuma virzība būtu nenoteikta.

58.

Šāds risinājums būtu pretrunā bērna interešu prioritātei, kam jābūt pamatā visu Regulā Nr. 604/2013 paredzēto procedūru interpretācijai un piemērošanai ( 36 ). Šīs regulas 13. apsvērumā ir skaidri uzsvērts, ka “saskaņā ar 1989. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērna tiesību aizsardzības konvenciju un [Hartu] dalībvalstu galvenajam apsvērumam, piemērojot šo regulu, vajadzētu būt bērna interesēm [interešu prioritātei]”.

59.

Turklāt šāds risinājums neļautu ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti un tādējādi nevarētu garantēt ne starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūru efektīvu pieejamību, ne starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātru izskatīšanu, pretēji Regulas Nr. 604/2013 5. apsvērumā noteiktajiem mērķiem.

60.

Tālāk, runājot par nosacījumu, ka ieinteresētajām personām jāsniedz rakstiska piekrišana, tas paredz pieteikuma iesniedzēja un viņa ģimenes locekļu skaidru darbību, ar ko viņi izsaka savu gribu apvienoties. Šī nosacījuma mērķis ir izvairīties no situācijām, kad ieinteresētās personas nevēlas apvienoties kādu tām zināmu iemeslu dēļ. Šis nosacījums ir minēts arī Regulas Nr. 604/2013 10. pantā, 16. panta 1. punktā un 17. panta 2. punktā. Ir acīmredzams, ka šo nosacījumu nav bijis paredzēts piemērot tādā situācijā kā iesniedzējtiesas minētā, kad pieteikuma iesniedzējs un viņa ģimenes locekļi ir apvienojušies un dzīvo kopā zem viena jumta, vienā dalībvalstī. Atkārtošu, šim nosacījumam ir jēga tikai tad, ja ģimenes locekļi tikuši izraidīti uz aizsardzības piešķīrēju valsti. Taču šādos apstākļos šis nosacījums tiktu izmantots ar citu nolūku, nevis Savienības likumdevēja paredzēto, jo tā mērķis būtu nevis ģimenes locekļu, kas izkaisīti Savienības teritorijā, atkalapvienošanās, bet drīzāk ģimenes vienotības saglabāšana.

61.

Lai gan tiesvedības laikā daži lietas dalībnieki ierosināja Tiesai atteikties no šā nosacījuma piemērošanas, man šāds risinājums nešķiet vēlams, jo prasība par rakstisku piekrišanu ir Savienības likumdevēja Regulas Nr. 604/2013 9. pantā skaidri paredzēts nosacījums.

62.

Patiesībā uzskatu, ka lielais strīdu skaits, kas saistīti ar šīs regulas piemērošanu situācijās, kad runa ir par bērna interesēm, prasa lielu uzmanību šīs regulas normu interpretēšanā. Regula Nr. 604/2013 ir galvenokārt procesuāls instruments, kas nodots dalībvalstu rīcībā, lai tās, balstoties uz izsmeļoši uzskaitītiem kritērijiem un ievērojot ieinteresēto personu pamattiesības, varētu noteikt, kura no tām ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

63.

Līdzīgi kā citi Regulas Nr. 604/2013 III nodaļā uzskaitītie kritēriji, tās 9. pantā minētais kritērijs man nešķiet piemērojams tādā situācijā, kad pieteikuma iesniedzēja ģimenes locekļi, kuri ir saņēmuši starptautisko aizsardzību, vairs nedzīvo aizsardzības piešķīrējas valsts teritorijā un atsakās atgriezties šajā valstī.

64.

Tādēļ ierosināšu Tiesai izvēlēties citu pieeju, kas balstīta uz vispārīgiem principiem, kuri ir pamatā Regulai Nr. 604/2013, un it īpaši uz bērna interešu prioritāti.

65.

Vispirms jānorāda, ka atbilstoši Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punktam, “ja, pamatojoties uz [šīs regulas III nodaļā] uzskaitītajiem kritērijiem, nav iespējams izraudzīties atbildīgo dalībvalsti, tad par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums”. Tādā situācijā kā pamatlietā nav piemērojams neviens no šīs regulas III nodaļā minētajiem kritērijiem, līdz ar to tieši pirmā dalībvalsts, kurā bērns ir iesniedzis pieteikumu, ir atbildīga par tā izskatīšanu. Saskaņā ar minētās regulas 5. apsvērumu tas ļauj garantēt šim bērnam starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūru efektīvu pieejamību, nekavējot starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi.

66.

Šā principa piemērošana šeit ļauj piešķirt vislielāko uzmanību bērna interešu prioritātei, kā prasa Hartas 24. panta 2. punkts ( 37 ), ciktāl šī dalībvalsts ir tā pati, kurā bērns ir piedzimis un kurā dzīvo kopā ar saviem ģimenes locekļiem.

67.

Saskaņā ar Regulas Nr. 604/2013 6. panta 1. punktu “bērna intereses ir dalībvalstu galvenais apsvērums attiecībā uz visām šajā regulā paredzētajām procedūrām”. Šādā kontekstā Savienības likumdevējs, piemērojot šīs regulas 6. panta 3. punktu, prasa, lai dalībvalstis sadarbotos savā starpā, izvērtējot bērna interešu prioritāti, un “jo īpaši” ņemtu vērā ģimenes atkalapvienošanās iespējas, nepilngadīgā labklājību un sociālo attīstību, drošuma un drošības apsvērumus, it īpaši, ja pastāv risks, ka nepilngadīgais varētu būt cilvēku tirdzniecības upuris, un, visbeidzot, nepilngadīgā viedokli atbilstoši viņa vecumam un briedumam, tostarp viņa izcelsmi ( 38 ).

68.

Tātad bērna interešu prioritāte prasa noteikt dalībvalsti, kas atrodas vislabākajā pozīcijā, lai lemtu par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ņemot vērā visus katra konkrētā gadījuma faktiskos apstākļus ( 39 ). Lai izvērtētu bērna intereses, valstu atbildīgajām iestādēm ir jāņem vērā tādi faktori kā bērna fiziska klātbūtne tajā dalībvalstī, kurā viņš ir piedzimis un iesniedzis pieteikumu, viņa uzturēšanās ilgums šajā dalībvalstī kopā ar ģimeni, šīs uzturēšanās regularitāte, apstākļi un iemesli.

69.

Šādā kontekstā domāju, ka ir jāņem vērā iemesli, kas pamatojuši ģimenes locekļu izceļošanu no uzņēmējvalsts. Protams, konkrētais gadījums, ko izskata Tiesa, atšķiras no situācijām, ar kurām tā saskārās 2019. gada 19. marta spriedumā Ibrahim u.c. ( 40 ) un kurās pastāvēja nopietns risks, ka attieksme pret starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņēmējdalībvalstī nebūs saderīga ar viņa pamattiesībām sistēmisku vai vispārēju nepilnību vai tādu nepilnību dēļ, kas skar atsevišķas personu grupas. Tomēr, ja netiktu ņemti vērā iemesli, kādēļ ģimenes locekļi ir pametuši uzņēmējvalsti, tad netiktu ievērotas garantijas, ko Savienības likumdevējs piešķīris nepilngadīgajiem, un tiesību normas, kuras ir īpaši veltītas bērna interešu prioritātes izvērtēšanai. Regulas Nr. 604/2013 6. panta 3. punktā prasot, lai dalībvalstis “cieši sadarbotos” savā starpā un pienācīgi ņemtu vērā bērna labklājību un sociālo attīstību, Savienības likumdevējs prasa, lai valstu atbildīgās iestādes izsvērtu visus faktiskos apstākļus, kas saistīti ar bērna dzīves apstākļiem attiecīgajās dalībvalstīs.

70.

Šajā ziņā es nedomāju, ka no vecāku izdarītās izvēles pamest uzņēmējvalsti var secināt, ka viņi ir vienkārši vēlējušies apiet Eiropas patvēruma sistēmas noteikumus vai izmantot to ļaunprātīgi. Lēmuma pieņemšana pamest valsti, kurā visi ģimenes locekļi, ieskaitot mazgadīgos bērnus, ir saņēmuši starptautisko aizsardzību, turklāt pēc tam, kad bijuši spiesti pamest izcelsmes valsti, un uzņemties risku atteikties no drošības un priekšrocībām, ko visai ģimenei piešķir šis statuss, izriet vai nu no neapdomības, vai no nepieciešamības un pēc pamatīgām pārdomām izdarītas izvēles, ko vecāki pieņēmuši, apsverot bērnu interešu prioritāti. Pamatlietā prasītājas ģimenes locekļi, šķiet, pameta Poliju, lai dotos uz Vāciju, tādēļ, ka viņi uzņēmējvalstī cieta pazemojumus savas izcelsmes dēļ. Lietā Ministre de l’immigration et de l’asile (C‑153/21), kuras izskatīšana šobrīd ir apturēta, vecāki arī pieņēma lēmumu pamest Grieķiju tostarp viņu bērnu dzīves apstākļu, uzņemšanas un apgādes dēļ, ko tie uzskatīja par nožēlojamiem. Tādēļ neuzskatu, ka šo pārvietošanos var sašaurināt vai nonivēlēt līdz vecāku “tūrismam” – izmantojot dažos procesuālajos dokumentos izmantoto formulējumu.

71.

Tādos apstākļos kā šajā lietā, kad bērns ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstī, kurā viņš ir piedzimis un kurā šā pieteikuma iesniegšanas brīdī viņam kopā ar ģimenes locekļiem ir pastāvīgā dzīvesvieta – kas ir jāpārbauda valsts atbildīgajām iestādēm –, domāju, ka šī bērna intereses prasa, lai par viņa pieteikuma izskatīšanu būtu atbildīga šī valsts. Jebkurš risinājums, kas paredzētu izraidīt šo bērnu un viņa ģimenes locekļus no sociālās vides, kurā viņi ir integrējušies, pamatojoties uz to, ka šie pēdējie ir saņēmuši starptautisko aizsardzību citā dalībvalstī, būtu pilnīgi pretējs bērna interesēm.

72.

Šis kritērijs man šķiet visvienkāršākais un visatbilstošākais bērna interesēm, jo tas var garantēt viņam ar Hartas 18. pantu piešķirto tiesību efektivitāti, nodrošinot viņam efektīvu pieeju viņa pieteikuma izskatīšanas procedūrai un tās ātru norisi.

73.

Tomēr apzinos, ka šim kritērijam būtu jāparedz arī atbildības par bērna ģimenes locekļiem piešķirto starptautisko aizsardzību nodošana, lai garantētu patvēruma tiesību, ko pēdējie minētie saņēmuši saskaņā ar šo pašu pantu, efektivitāti.

74.

Šo tiesību efektivitāte prasa garantēt ne vien bērna pieeju viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūrai, bet arī viņa ģimenes locekļu tiesību, ko tiem piešķir bēgļa statuss, izmantošanu, ja vien šis statuss netiek atcelts vai izbeigts. Taču pašreizējā situācijā aizsardzības piešķīrēja valsts materiāli nespēj izpildīt savus pienākumus, jo ģimenes locekļi ir devušies prom un pametuši šīs valsts teritoriju, lai gan nav saņēmuši atbilstošu atļauju. Tāpat arī Vācijas Federatīvā Republika tiesiski nespēj aizvietot izcelsmes valsts sniegto aizsardzību ar savējo, jo ģimenes locekļi turklāt atrodas tās teritorijā nelikumīgi.

75.

Turklāt tādu pašu iemeslu dēļ, kādi minēti šo secinājumu 44.–46. punktā, ģimenes locekļiem nepienākas Direktīvas 2011/95 23.–35. pantā minētās tiesības un priekšrocības, ciktāl tie katrs atsevišķi atbilst starptautiskās aizsardzības saņemšanas kritērijiem, par ko liecina viņiem jau piešķirtais bēgļa statuss.

76.

Šādos apstākļos būtu jāveic atbildības par bērna ģimenes locekļiem piešķirto starptautisko aizsardzību nodošana, piemērojot Eiropas Līgumu par atbildības par bēgļiem pāreju. Šajā lietā, lai gan Polijas iestādes, šķiet, ir piekritušas šai nodošanai, piemērojot šī līguma 4. panta 1. punktu, tomēr šķiet, ka tam nav sekojusi nekāda Vācijas valsts iestāžu rīcība ( 41 ). Tomēr atgādināšu, ka, piemērojot minētā līguma 2. pantu, atbildības par bēgļiem nodošana tiek uzskatīta par notikušu pēc divu gadu faktiskas un nepārtrauktas uzturēšanās otrajā valstī, ar šīs valsts iestāžu piekrišanu, vai agrāk, ja otrā valsts ir atļāvusi bēglim uzturēties tās teritorijā vai nu pastāvīgi, vai uz laiku, kas pārsniedz ceļošanas dokumentu derīgu termiņu.

77.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ierosinu Tiesai nospriest, ka situācijā, kad kādā dalībvalstī starptautiskās aizsardzības pieteikumu ir iesniedzis bērns, kura ģimenes locekļi ir saņēmuši bēgļa statusu citā dalībvalstī, Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkts, kā arī 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka bērna interešu prioritāte prasa, lai dalībvalsts, kurā ir iesniegts pieteikums, būtu atbildīga par tā izskatīšanu, ja šis bērns ir dzimis šajā dalībvalstī un ja pieteikuma iesniegšanas brīdī viņam kopā ar viņa ģimenes locekļiem tajā ir pastāvīgā dzīvesvieta.

78.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Verwaltungsgericht Cottbus (Kotbusas Administratīvā tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: