I. Ievads

II. Atbilstošās tiesību normas – Polijas tiesības

A. Konstitūcija

B. Grozītais likums par Augstāko tiesu

C. Grozītais likums par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju

D. Likums par KRS

E. Kriminālprocesa kodekss

III. Pamatlietu fakti un prejudiciālie jautājumi

A. Lieta C‑615/20

B. Lieta C‑671/20

IV. Tiesvedība Tiesā

V. Vērtējums

A. Par pieņemamību

B. Par lietas būtību

1. Ievada piezīmes

2. Par pirmo, otro un trešo jautājumu lietā C‑615/20

3. Par otro jautājumu lietā C‑671/20

4. Par ceturto jautājumu lietā C‑615/20 un pirmo, trešo un ceturto jautājumu lietā C‑671/20

VI. Secinājumi

1.

Šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu vēlreiz raisa jautājumus par Polijas tiesu sistēmas nesenās reformas atsevišķu aspektu atbilstību Savienības tiesībām. Tie attiecas uz Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) Izba Dyscyplinarna (Disciplinārlietu palāta) ( 2 ) dotām atļaujām veikt tiesneša kriminālvajāšanu un atstādināt viņu no amata, tādējādi liedzot izspriest konkrētas viņam iedalītās krimināllietas. Šajā nolūkā iesniedzējtiesa ( 3 ) lūdz Tiesu interpretēt LES 2. pantu un 19. panta 1. punkta otro daļu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas ( 4 ) 47. pantu, kā arī Savienības tiesību pārākuma, lojālas sadarbības ( 5 ) un tiesiskās drošības principus. Gadījumam, ja Tiesa nolemtu, ka saskaņā ar Savienības tiesībām Disciplinārlietu palāta nevar likumīgi piešķirt šīs atļaujas, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādas sekas šis secinājums rada iztiesāšanas sastāvam, kas izskata krimināllietu.

2.

Saskaņā ar Konstytucja Rzeczypospolitej Polskiej (Polijas Republikas Konstitūcija) 45. panta 1. punktu:

“Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu kompetentā, neatkarīgā un objektīvā tiesā bez pārmērīgas kavēšanās.”

3.

Polijas Republikas Konstitūcijas 144. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts:

“2.   Lai Republikas prezidenta oficiālie akti būtu spēkā, tie ir jāparaksta arī Ministru padomes priekšsēdētājam, kurš par to ir atbildīgs Sejm [(Parlamenta apakšpalāta)] priekšā.

3.   Šā panta 2. punkta noteikumus nepiemēro šādos gadījumos:

[..]

17) tiesnešu iecelšana;

[..].”

4.

Polijas Republikas Konstitūcijas 179. pants ir formulēts šādi:

“Republikas prezidents pēc [Krajowa Rada Sądownictwa (Valsts tiesu padome, Polija, turpmāk tekstā – “KRS”)] priekšlikuma amatā ieceļ tiesnešus uz nenoteiktu laiku.”

5.

Saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūcijas 180. panta 1. punktu tiesneši ir neatceļami.

6.

Polijas Republikas Konstitūcijas 181. pantā ir noteikts:

“Tiesnesi var saukt pie kriminālatbildības vai viņam piemērot brīvības atņemšanu tikai ar tiesību aktos noteiktas tiesas iepriekšēju piekrišanu. Tiesnesi nedrīkst aizturēt vai apcietināt, izņemot gadījumus, kad viņš aizturēts par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ja viņa aizturēšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu pareizu tiesvedību. Par aizturēšanu nekavējoties informē tās tiesas priekšsēdētāju, kurai ir teritoriālā jurisdikcija, un viņš var dot rīkojumu nekavējoties atbrīvot aizturēto tiesnesi.”

7.

Polijas Republikas Konstitūcijas 187. pantā ir paredzēts:

“1.   [KRS] sastāvā ietilpst:

[..]

3.   Ievēlēto [KRS] locekļu pilnvaru termiņš ir četri gadi.

4.   [KRS] uzbūve, darbības joma, darbības kārtība, kā arī tās locekļu ievēlēšanas kārtība ir noteikta likumā.”

8.

Polijas Republikas Konstitūcijas 190. panta 1. punktā ir noteikts:

“[Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa, Polija)] nolēmumi ir saistoši erga omnes un ir galīgi.”

9.

2017. gada 8. decembraustawa o Sądzie Najwyższym (Likums par Augstāko tiesu; 2018. gada Dz. U., 5. pozīcija), kas grozīts ar 2019. gada 20. decembraustawa o zmianie ustawy – Prawo o ustroju sądów powszechnych, ustawy o Sądzie Najwyższym oraz niektórych innych ustaw (Likums par grozījumiem Likumā par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju, Likumā par Augstāko tiesu un dažos citos likumos, 2020. gada Dz. U., 190. pozīcija; turpmāk tekstā – “Grozījumu likums”) (turpmāk tekstā – “Grozītais likums par Augstāko tiesu”), 27. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Disciplinārlietu palātas kompetencē ir:

[..]

[..]”

10.

2001. gada 27. jūlijaustawa – Prawo o ustroju sądów powszechnych (Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju; 2001. gada Dz. U., Nr. 98, 1070. pozīcija), 41.b pantā ir paredzēts:

“1.   Struktūra, kas ir kompetenta izskatīt sūdzību vai pieteikumu saistībā ar tiesas darbību, ir tiesas priekšsēdētājs.

[..]

3.   Struktūra, kas ir kompetenta izskatīt sūdzību par sąd rejonowy (rajona tiesas) priekšsēdētāja, sąd okręgowy (apgabaltiesas) priekšsēdētāja vai sąd apelacyjny (apelācijas tiesas) priekšsēdētāja darbību, ir attiecīgi sąd okręgowy (apgabaltiesas) priekšsēdētājs, sąd apelacyjny (apelācijas tiesas) priekšsēdētājs un [KRS].”

11.

Šī likuma – redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Grozījumu likumu (turpmāk tekstā – “grozītais Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju”), – 42.a pants ir formulēts šādi:

“1.   Saistībā ar tiesu vai tiesu struktūrvienību darbību nav pieļaujams apšaubīt pirmās instances un augstāko instanču tiesu, valsts konstitucionālo iestāžu vai kontroles un tiesību aizsardzības iestāžu leģitimitāti.

2.   Vispārējās jurisdikcijas tiesa vai kāda cita valsts varas struktūra nevar ne konstatēt, ne izvērtēt tiesneša iecelšanas amatā vai no tās izrietošo pilnvaru spriest tiesu likumīgumu.”

12.

Saskaņā ar šā likuma 47.a panta 1. punktu tiesnešiem un tiesnešu palīgiem lietas tiek iedalītas izlozes kārtībā. Saskaņā ar šā likuma 47.b panta 1. punktu izmaiņas tiesas sastāvā ir pieļaujamas tikai tad, ja tiesai nav iespējams izskatīt lietu tās pašreizējā sastāvā vai ja ir ilgstošs šķērslis lietas izskatīšanai tās pašreizējā sastāvā. Šādā gadījumā lietas pārdalīšanai ir piemērojams 47.a pants. Minētā likuma 47.b panta 3. punktā ir norādīts, ka lēmumu par tiesas sastāva mainīšanu pieņem tiesas priekšsēdētājs vai viņa pilnvarots tiesnesis.

13.

Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 80. pantā ir paredzēts:

“1.   Aizturēt tiesnešus vai uzsākt viņu kriminālvajāšanu drīkst tikai ar kompetentās disciplinārtiesas atļauju. Šī tiesību norma neattiecas uz aizturēšanu acīmredzama noziedzīga nodarījuma izdarīšanas gadījumā, ja aizturēšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu pareizu tiesvedību. Līdz brīdim, kad tiek pieņemts nolēmums, ar ko atļauj uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi, var tikt veiktas tikai neatliekamas darbības.

[..]

2.c.   Disciplinārtiesa pieņem nolēmumu, ar ko atļauj uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi, ja uz viņu krītošās aizdomas ir pietiekami pamatotas. Nolēmumā tiek norādīts lēmums par atļauju uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi un pamatojums.

2.d.   Disciplinārtiesa lūgumu atļaut uzsākt kriminālprocesu pret tiesnesi izskata četrpadsmit dienu laikā pēc tā saņemšanas.”

14.

Minētā likuma 107. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Tiesnesis ir saucams pie disciplinārās atbildības par profesionāliem pārkāpumiem (disciplinārpārkāpumi), tostarp:

[..]

[..].”

15.

Saskaņā ar Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 110. panta 2.a punktu:

“Disciplinārtiesai, kuras teritorijā savus pienākumus pilda tiesnesis, attiecībā uz ko ir uzsākts process, ir teritoriālā jurisdikcija izskatīt lietas, kuras minētas 37. panta 5. punktā un 75. panta 2. punkta 3) apakšpunktā. Lietās, kas minētas 80. pantā un 106.zd pantā, kompetentā pirmās instances tiesa ir Sąd Najwyższy [(Augstākā tiesa)] viena Disciplinārlietu palātas tiesneša sastāvā, bet otrajā instancē – Sąd Najwyższy [(Augstākā tiesa)] trīs Disciplinārlietu palātas tiesnešu sastāvā.”

16.

Minētā likuma 129. pantā ir paredzēts:

“1.   Disciplinārtiesa var atstādināt no amata tiesnesi, pret kuru ierosināta disciplinārlieta vai procedūra par pilnvaru izbeigšanu, kā arī, ja tā izdod nolēmumu, ar kuru ir ļauts saukt tiesnesi pie kriminālatbildības.

2.   Ja disciplinārtiesa pieņem nolēmumu, ar kuru ļauj saukt tiesnesi pie kriminālatbildības par tīšu noziedzīgu nodarījumu, par kuru celta valsts apsūdzība, tā pēc savas ierosmes atstādina tiesnesi no amata.

3.   Disciplinārtiesa, atstādinot tiesnesi no amata, uz atstādināšanas laiku samazina tā atalgojumu par 25 % līdz 50 %. Tas neattiecas uz personām, pret kurām ierosināta procedūra par pilnvaru izbeigšanu.

3.a.   Ja disciplinārtiesa pieņem nolēmumu, ar kuru ļauj saukt pensionētu tiesnesi pie kriminālatbildības par tīšu noziedzīgu nodarījumu, par ko celta valsts apsūdzība, tā pēc savas ierosmes samazina tā pensiju par 25 % līdz 50 % uz disciplinārlietas laiku.

4.   Ja disciplinārlieta tikusi izbeigta vai pabeigta ar attaisnojošu nolēmumu, tiek izmaksāta kompensācija, pilnībā atlīdzinot visu darba algu vai atlīdzību veidojošās sastāvdaļas.”

17.

Saskaņā ar 2011. gada 12. maijaustawa o Krajowej Radzie Sądownictwa (Likums par Valsts tiesu padomi, (2011. gada Dz. U. Nr. 126, 714. pozīcija), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2017. gada 8. decembraustawa o zmianie ustawy o Krajowej Radzie Sądownictwa oraz niektórych innych ustaw (Likums par grozījumiem Likumā par Valsts tiesu padomi un dažos citos likumos, 2018. gada Dz. U., 3. pozīcija; turpmāk tekstā – “Likums par KRS”), 9.a pantu:

“1.   Sejm [(Parlamenta apakšpalāta)] no Sąd Najwyższy [(Augstākā tiesa)], vispārējās jurisdikcijas tiesu, administratīvo tiesu un karatiesu tiesnešu vidus ieceļ 15 [KRS] locekļus uz kopēju četru gadu pilnvaru termiņu.

2.   Ieceļot 1. punktā minētos padomes locekļus, [Sejm (Parlamenta apakšpalāta)] pēc iespējas ņem vērā nepieciešamību, lai [KRS] tiktu pārstāvēti dažādu tiesu veidu un līmeņu tiesneši.

3.   Jauno [KRS] locekļu, kas iecelti no tiesnešu vidus, kopējais pilnvaru termiņš sākas nākamajā dienā pēc viņu iecelšanas dienas. Iepriekšējā pilnvaru termiņa [KRS] locekļi pilda savas funkcijas līdz jauno [KRS] locekļu kopējā pilnvaru termiņa sākumam.”

18.

Likuma par grozījumiem Likumā par Valsts tiesu padomi un dažos citos likumos, kurš stājies spēkā 2018. gada 17. janvārī, 6. pantā iekļautie pārejas noteikumi paredz:

“Polijas Republikas Konstitūcijas 187. panta 1. punkta 2) apakšpunktā minēto [KRS] locekļu, kuri ievēlēti saskaņā ar pašlaik spēkā esošajiem noteikumiem, pilnvaru termiņš beidzas dienu pirms jauno [KRS] locekļu pilnvaru termiņa sākuma, tomēr nepārsniedzot 90 dienas no šī likuma spēkā stāšanās dienas, ja vien tas nav beidzies ātrāk šā pilnvaru termiņa notecējuma dēļ.”

19.

1997. gada 6. jūnijaustawa – Kodeks postępowania karnego (likums – Kriminālprocesa kodekss; 1997. gada Dz. U., 555. pozīcija; turpmāk tekstā – “Kriminālprocesa kodekss”) 439. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Neatkarīgi no pārsūdzības robežām un izvirzītajiem pamatiem, kā arī trūkumu ietekmes uz nolēmuma saturu, apelācijas tiesa sēdē atceļ pārsūdzēto nolēmumu, ja:

[..].”

20.

Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 523. panta 1. punktu kasācijas sūdzību var iesniegt, tikai pamatojoties uz šā kodeksa 439. pantā norādītajiem trūkumiem vai citu acīmredzamu tiesību pārkāpumu, ja tas varēja būtiski ietekmēt nolēmuma saturu.

21.

Prokuratura Okręgowa w Warszawie (Varšavas apgabala prokuratūra, Polija, turpmāk tekstā – “apgabala prokurors”) saskaņā ar Kriminālkodeksu YP un vēl 13 citām personām izvirzīja apsūdzību par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti, radot kaitējumu 229 cietušajiem. Lieta ( 6 ) tiek skatīta pret 11 apsūdzētajiem. Lietas materiālos ir 197 sējumi un vairāki desmiti sējumi ar pielikumiem. Tiesas process ir noritējis vairāk nekā 100 dienas, un tā laikā apsūdzētie, cietušie un vairāk nekā 150 liecinieki ir snieguši liecības. Vēl jānopratina tikai daži liecinieki un trīs eksperti. Tiesnesis I. T. piedalījās iztiesāšanā.

22.

2020. gada 14. februārī Wydział Spraw Wewnętrznych Prokuratury Krajowej (Valsts prokuratūras Iekšējās drošības nodaļa, Polija; turpmāk tekstā – “Valsts prokuratūra”) lūdza Disciplinārlietu palātas ( 7 ) atļauju uzsākt tiesneša I. T. kriminālvajāšanu par to, ka viņš nav izpildījis dienesta pienākumus un ir pārsniedzis pilnvaras, atļaujot plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem ierakstīt Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) tiesas sēdi, kā arī minētajā lietā pieņemtā nolēmuma un tā mutvārdu pamatojuma sniegšanu. Valsts prokuratūra uzskata, ka tiesnesis I. T. nepilnvarotām personām ir atklājis informāciju par apgabala prokurora veikto pirmstiesas izmeklēšanu. Tā kā tiesnesis I. T. saņēma šo informāciju, pildot dienesta pienākumus, Valsts prokuratūra uzskatīja, ka viņa rīcība ir kaitējusi sabiedrības interesēm.

23.

2020. gada 9. jūnijā Disciplinārlietu palāta, rīkojoties kā pirmās instances tiesa, noraidīja Valsts prokuratūras pieprasījumu atļaut uzsākt tiesneša I. T kriminālvajāšanu. Valsts prokuratūra šo lēmumu pārsūdzēja. 2020. gada 18. novembrī Disciplinārlietu palāta, šoreiz rīkojoties kā otrās instances tiesa, atcēla tiesneša I. T. imunitāti pret kriminālvajāšanu, atstādināja viņu no amata un samazināja viņa atalgojumu par 25 % uz atstādināšanas laiku ( 8 ). Šī atstādināšana no amata būs spēkā, līdz pret viņu vērstā kriminālprocesa pabeigšanai.

24.

Atstādināšanas no amata dēļ tiesnesis I. T. nevarēja izskatīt nevienu no viņam iedalītajam lietām, tostarp lietu Nr. VIII K 105/17. Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksā paredzēto iztiesāšanas sastāva nemainīguma principu spriedumu var pasludināt tikai tas iztiesāšanas sastāvs ( 9 ), kas piedalījies visā lietas izskatīšanā. Līdz ar to tiesvedība lietā Nr. VIII K 105/17 ir jāsāk no jauna. Proti, tiesneša I. T. vietā ieceltajam tiesnesim būs atkārtoti jāizvērtē visi pierādījumi, kas līdz šim iesniegti lietas izskatīšanas gaitā. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šāda situācija ir pretrunā Hartas 47. pantam, it īpaši tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un ikvienas personas tiesībām uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā ( 10 ).

25.

Nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir minēts, ka 2019. gada 5. decembra spriedumā ( 11 ) un 2020. gada 15. janvāra rīkojumos ( 12 )Sąd Najwyższy (Izba Pracy i Ubezpieczeń Społecznych) (Augstākā tiesa (Darba un sociālā nodrošinājuma lietu palāta), Polija) ( 13 ), kura izsprieda lietas, saistībā ar kurām tika pasludināts spriedums A. K., noteica, ka pašreizējā sastāvā KRS nav no likumdošanas varas un izpildvaras neatkarīga iestāde, savukārt Disciplinārlietu palāta – kurā ieceltas personas pēc KRS priekšlikuma tās pašreizējā sastāvā – nav uzskatāma par “tiesu” Hartas 47. panta, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta un Polijas Republikas Konstitūcijas 45. panta 1. punkta izpratnē. Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) apvienoto palātu, proti, Civillietu palātas, Krimināllietu palātas un Darba un sociālā nodrošinājuma lietu palātas, 2020. gada 23. janvāra nolēmumā apstiprināja Darba un sociālā nodrošinājuma lietu palātas nostāju, konstatējot, ka Disciplinārlietas palātas sastāvs, kurā iecelta persona pēc KRS priekšlikuma tās pašreizējā sastāvā, nav atbilstošs. Turklāt apvienotā palāta nolēma, ka Disciplinārlietu palāta tās strukturālo iezīmju dēļ nav “tiesa” iepriekš minēto tiesību normu izpratnē un tās nolēmumi nav “tiesas nolēmumi”. 2020. gada 23. septembra lēmumā ( 14 ) Disciplinārlietu palāta atzina, ka spriedums A. K. “nevar tikt uzskatīts par saistošu Polijas tiesību sistēmā”, jo Darba un sociālā nodrošinājuma lietu palāta pamatlietā, kurā tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, darbojās “prettiesiskā sastāvā”.

26.

Iesniedzējtiesa, kurā lietas izskata tiesnesis I. T., ietilpst Polijas tiesu sistēmā un izspriež lietas “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības” LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē ( 15 ). Disciplinārlietu palātas nolēmums atcelt tiesneša I. T. imunitāti pret kriminālvajāšanu un atstādināt viņu no amata pienākumu pildīšanas, kālab lieta Nr. VIII K 105/17 ir jāizskata no jauna citā sastāvā, rada iesniedzējtiesai šaubas par to, vai Disciplinārlietu palāta ir neatkarīga un objektīva, tiesību aktos noteikta tiesa.

27.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka uz noteikumiem, kas reglamentē tiesnešu disciplināros pasākumus ( 16 ) un atstādināšanu no amata ( 17 ), ir attiecināma prasība par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu. Iesniedzējtiesai ir šaubas, vai arī uz valsts tiesību normām, saskaņā ar kurām ir atļauts uzsākt tiesnešu kriminālvajāšanu vai viņus aizturēt, ir attiecināma prasība par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Tā uzskata, ka kriminālprocesa ierosināšanai pret tiesnesi būtu jāpiemēro tādas pašas prasības kā disciplinārlietas ierosināšanai šādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kriminālvajāšanas atļauja var tikt dota tikai tad, kad disciplinārtiesa uzskata, ka pastāv pietiekami pamatotas aizdomas, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Otrkārt, ja šāda atļauja ir dota, disciplinārtiesa var ( 18 ) atstādināt attiecīgo tiesnesi no amata, tādējādi liedzot viņam spriest tiesu līdz kriminālprocesa pabeigšanai. Treškārt, disciplinārtiesai ir arī pienākums samazināt šī tiesneša atalgojumu (robežās no 25 % līdz 50 %) uz laiku, kamēr tiesnesis ir atstādināts no amata. Ceturtkārt, nav paredzēts, kādā termiņā pēc atļaujas sākt tiesneša kriminālvajāšanu piešķiršanas būtu jānosūta apsūdzības raksts tiesai. Šīs atļaujas rezultātā tiesnesis var tikt atstādināts no amata un viņa atalgojums samazināts uz nenoteiktu laiku. Visu šo apstākļu vērtējums varētu pamatot secinājumu, ka procedūra, kurā tiek atcelta tiesneša imunitāte pret kriminālvajāšanu un/vai viņš tiek aizturēts, rada sekas, kas līdzinās disciplināriem pasākumiem pret tiesnešiem. Tādēļ arī uz minēto procedūru būtu jāattiecina efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasība atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai.

28.

Saskaņā ar iesniedzējtiesas informāciju tieslietu ministrs ir augstākstāvošā amatpersona attiecībā pret visiem prokuroriem Polijā un automātiski ieņem Prokurator Generalny (ģenerālprokurora) amatu. Lai gan deklaratīvi prokurors ir neatkarīgs savu funkciju izpildē, tam tomēr ir jāpilda augstākstāvošā prokurora, kas var būt tieslietu ministrs, rīkojumi, vadlīnijas un norādījumi, tostarp tiesvedībās Disciplinārlietu palātā.

29.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir minēts, ka atbilstīgi Polijas Republikas Konstitūcijai tieslietu ministrs ir arī KRS loceklis. Lielākā daļa no 15 no kopumā 25 KRS locekļiem, kurus Sejm izvēlējās no tiesnešu vidus, iecelšanas brīdī bija un joprojām ir cieši saistīti ar tieslietu ministru. Pēc tam šādi izveidotā KRS piedalījās visu Disciplinārlietu palātas locekļu amata iecelšanas procedūrā, kuru vidū ir bijušie prokurori un juristi, kas publiski atbalstīja tieslietu ministra rīcību.

30.

Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai “neatkarības” jēdziens, kas ir raksturīgs uzdevumam spriest tiesu, nozīmē, ka tiesai ir jābūt trešās personas pozīcijā attiecībā pret izskatāmās lietas dalībniekiem ( 19 ). Ņemot vērā Disciplinārlietu palātas sastāvu, pašreizējo KRS sastāvu, prokuratūras organizācijas hierarhisko raksturu un noteikumus par atļauju veikt tiesneša kriminālvajāšanu vai viņu aizturēt, iesniedzējtiesai ir būtiskas šaubas par to, vai Disciplinārlietu palāta ir trešās personas pozīcijā attiecībā pret prokuroru.

31.

Turklāt, ņemot vērā 2020. gada 8. aprīļa rīkojumu, iesniedzējtiesai ir arī šaubas par to, vai Disciplinārlietu palātai būtu jāizskata pieteikumi par atļauju veikt tiesneša kriminālvajāšanu vai viņu aizturēt. Tā uzskata, ka minētā rīkojuma rezolutīvās daļas 1. punkta pirmajā ievilkumā minētajam jēdzienam “disciplinārlietas pret tiesnešiem” būtu jāietver arī lietas par atļauju veikt tiesneša kriminālvajāšanu vai viņu aizturēt. Katrā ziņā, ņemot vērā, ka Disciplinārlietu palātas sastāvs nav mainījies, visas tajā izskatāmās lietas iztiesā sastāvs, kurš neatbilst neatkarības prasībām atbilstoši 2020. gada 8. aprīļa rīkojuma rezolutīvās daļas 1. punkta otrajam ievilkumam.

32.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesniedzējtiesa uzskata, ka Disciplinārlietu palātas atļauja nav uzskatāma par “tiesas nolēmumu”, jo šī palāta neatbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām Savienības tiesību izpratnē, kā arī nenodrošina “[nedz] tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, [nedz] pareizu tiesvedību” ( 20 ). Līdz ar to iesniedzējtiesa neuzskata, ka Disciplinārlietu palātas rīkojumi tai būtu saistoši. Tā kā Disciplinārlietu palātas atļaujas spēkā esamībai ir tieša ietekme uz to, vai iesniedzējtiesa pati ir neatkarīga un objektīva, tiesību aktos noteikta tiesa, tā lūdz Tiesu sniegt norādījumus. Saistībā ar minēto iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai pienākums atteikties atzīt Disciplinārlietu palātas nolēmuma saistošo spēku vienlīdz ir attiecināms arī uz citām valsts struktūrām ( 21 ) un, tādējādi, vai nepamatots atteikums atļaut iztiesāšanas sastāvā piedalīties tam tiesnesim, par kuru tika izdota kriminālvajāšanas atļauja, ir Savienības tiesību pārkāpums.

33.

Šādos apstākļos Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

34.

Fakti, kas ir šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā, ir līdzīgi faktiem lietā C‑615/20.

35.

Apgabala prokurors apsūdzēja M. M. par septiņu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, tostarp par nepaziņošanu par sabiedrības maksātnespēju, kreditoru prasījumu neapmierināšanu, banku krāpšanu un sabiedrības finanšu pārskata neiesniegšanu. Ar 2020. gada 9. jūnija lēmumu apgabala prokurors lika nodibināt piespiedu hipotēku attiecībā uz M. M. un viņa sievai kopīpašumā esošo nekustamo īpašumu kā nodrošinājumu draudošo naudas sodu un tiesāšanās izdevumu segšanai. M. M. šo lēmumu pārsūdzēja.

36.

Ņemot vērā Disciplinārlietu palātas nolēmumu, Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) priekšsēdētājs uzdeva ( 22 ) tās palātas priekšsēdētājam, kuras sastāvā darbojās tiesnesis I. T., mainīt iztiesāšanas sastāvu visās lietās ( 23 ), kuras sākotnēji tika iedalītas minētajam tiesnesim ( 24 ). Minētās palātas priekšsēdētājs pārdalīja lietas, kas sākotnēji bija iedalītas tiesnesim I. T. Pēc lietu pārdales iesniedzējtiesa uzdeva Tiesai vairākus prejudiciālus jautājumus.

37.

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar spriedumu Simpson ( 25 ) ikvienai tiesai pēc savas ir jāpārbauda ierosmes, vai tā ir uzskatāma par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu. Tai ir bažas, vai tā ir uzskatāma par “tiesību aktos noteiktu tiesu”, jo izmaiņas tās sastāvā ar Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) priekšsēdētāja rīkojumu pēc tiesneša I. T. atstādināšanas izriet tieši no Disciplinārlietu palātas nolēmuma. Tās “strukturālo iezīmju” dēļ šī palāta nav uzskatāma par “tiesu” saskaņā ar valsts vai Savienības tiesībām. Iesniedzējtiesa uzskata, ka tikai efektīva Disciplinārlietu palātas nolēmuma pārbaude ļaus tai izvērtēt, vai tā ir uzskatāma par tiesību aktos noteiktu tiesu un var lemt tajā notiekošajā tiesvedībā. Iesniedzējtiesa uzskata, ka tā var pārkāpt lietas dalībnieku tiesības uz tiesu un ka tās nolēmums varētu tikt atcelts apelācijas tiesvedībā ( 26 ), ja spriedumu pasludina tiesa, kuras sastāvā ir persona, kurai nav tiesību pieņemt nolēmumu, vai arī tāpēc, ka tiesas sastāvs nav atbilstošs ( 27 ), vai Savienības tiesību pārkāpuma dēļ.

38.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka vērtējums, vai tā atbilst tiesību aktos noteiktas tiesas kritērijiem, paredz Disciplinārlietu palātas nolēmuma saistošā spēka pārbaudi. Gan valsts tiesību akti, gan Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) judikatūra, saskaņā ar kuru valsts tiesas nevar pārbaudīt tiesneša iecelšanu amatā, tostarp Polijas Republikas prezidenta ( 28 ) un KRS lomas tiesiskumu iecelšanas amatā procedūrā ( 29 ), aizliedz veikt šādu saistošā spēka pārbaudi. Turklāt šādas pārbaudes veikšana ir uzskatāma par disciplinārpārkāpumu. Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai šādas tiesību normas un iepriekš minētā Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) judikatūra nav pretrunā Savienības tiesībām.

39.

Iesniedzējtiesa arī nav droša, vai tai ir saistošs Disciplinārlietu palātas nolēmums un jebkādas no tā izrietošās sekas attiecībā uz tās sastāvu, tostarp tiesneša I. T. atstādināšanas juridiskais spēks. Tiesa vairākkārt ir uzsvērusi, cik liela nozīme – gan Savienības, gan tās dalībvalstu tiesību sistēmās – ir “res judicata principam”. Lai nodrošinātu gan tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, gan pareizu tiesvedību, ir svarīgi, lai tiesu nolēmumi, kas stājušies likumīgā spēkā, vairs nevarētu tikt apstrīdēti. Līdz ar to Savienības tiesības neuzliek valsts tiesai pienākumu nepiemērot valsts procesuālās normas, kas tiesas nolēmumam piešķir res judicata spēku, pat ja tas valstī ļautu novērst situāciju, kura nav savienojama ar šīm tiesībām ( 30 ).

40.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Disciplinārlietu palātas rakstura dēļ tās 2020. gada 18. novembra nolēmums nav uzskatāms par “tiesas nolēmumu”, jo šāds statuss ir tikai nolēmumiem, ko izdod iestādes, kuras atbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām Savienības tiesību izpratnē. Disciplinārlietu palātas iespēja atstādināt no amata tiesnesi – faktiski uz nenoteiktu laiku – nekādi nenodrošina tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti un noteikti neveicina pareizu tiesvedību. Turklāt iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai pienākums atteikties atzīt Disciplinārlietu palātas nolēmumam saistošo spēku attiecas arī uz citām valsts struktūrām, tādām kā tieslietu ministrs, prokurors, tiesu priekšsēdētāji un Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa). Tā attiecīgi vaicā, vai nepamatots atteikums atļaut iztiesāšanas sastāvā piedalīties tam tiesnesim, par kuru tika izdota atļauja veikt kriminālvajāšanu, ir Savienības tiesību pārkāpums.

41.

Šādos apstākļos Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

42.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2021. gada 21. janvāra lēmumu lietas C‑615/20 un C‑671/20 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

43.

Iesniedzējtiesa lūdza izskatīt lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu lietās C‑615/20 un C‑671/20 paātrinātā tiesvedībā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 105. panta 1. punktu. Attiecīgi ar 2020. gada 9. decembra un 2021. gada 21. janvāra lēmumiem Tiesas priekšsēdētājs šos lūgumus noraidīja. Tomēr saskaņā ar Reglamenta 53. panta 3. punktu tos nolemts izskatīt prioritāri.

44.

Rakstveida apsvērumus iesniedza YP, apgabala prokurors, Beļģijas, Dānijas, Nīderlandes, Polijas, Somijas un Zviedrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Izņemot YP, visi minētie sniedza mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem 2022. gada 28. jūnija tiesas sēdē.

45.

Apgabala prokurors un Polijas valdība apgalvo, ka prejudiciālie jautājumi ir nepieņemami. Nepastāvot nekādai saiknei starp iesniedzējtiesā izskatāmo strīdu un Savienības tiesību normām, kuru interpretāciju tā lūdz, atbilde uz šiem jautājumiem neesot nepieciešama, lai šī tiesa izskatītu iztiesājamās lietas ( 31 ). Polijas valdība piebilst, ka, pat ja Tiesa atļautu iesniedzējtiesai neņemt vērā Disciplinārlietu palātas nolēmumu, neviena Polijas tiesību norma neļaujot aizstāt tiesnesi, kuram lieta nodota izskatīšanai, vai nodot šīs lietas citam tiesnesim.

46.

Komisija un Zviedrijas valdība apgalvo, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemami, jo Tiesas atbilde ir nepieciešama, lai iesniedzējtiesa varētu in limine litis izlemt, vai tās kompetencē ir izspriest krimināllietas pamatlietās.

47.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiek prezumēts, ka jautājumi par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi, ir atbilstīgi. Tiesa var atteikties lemt par šādiem jautājumiem vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 32 ).

48.

Tomēr no LESD 267. panta formulējuma un sistēmas skaidri izriet, ka prejudiciālā nolēmuma procedūras priekšnoteikums ir strīda faktiskā izskatīšana valstu tiesās, kā ietvaros tām ir jāpieņem nolēmums, kurā var tikt ņemts vērā prejudiciālais nolēmums. Prejudiciāla nolēmuma pamatojums ir nepieciešamība atrisināt strīdu, nevis sniegt konsultatīvu atzinumu par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem ( 33 ). Tiesa arī ir uzsvērusi, ka atbilde uz prejudiciālajiem jautājumiem var būt nepieciešama, lai sniegtu iesniedzējtiesām tādu Savienības tiesību interpretāciju, kura tām ļautu izlemt valsts tiesību procesuālos jautājumus, pirms tās var pēc būtības izspriest tajās izskatāmos strīdus ( 34 ).

49.

Šajā tiesvedībā Tiesai uzdoto jautājumu mērķis ir noskaidrot, vai, ņemot vērā Disciplinārlietu palātas iezīmes, it īpaši tās locekļu iecelšanas kārtību, Savienības tiesībām ir pretrunā valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām šī palāta var atļaut veikt tiesneša kriminālvajāšanu, tādējādi atstādinot viņu no amata. Ja tas tā ir, kādas sekas ir noteiktas Savienības tiesībās attiecībā uz tās tiesas sastāva likumību, kas izskata strīdu pamatlietā? Šādos apstākļos iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tā atbilst tiesību aktos noteiktas tiesas kritērijam. Ņemot vērā to, ka saskaņā ar spriedumu Simpson ( 35 ) tiesai var būt pienākums pārbaudīt, vai, ņemot vērā lietas iztiesāšanas sastāvu, tā ir uzskatāma par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu, ja par šo jautājumu tiek izteiktas būtiskas šaubas, Savienības tiesību interpretācija, kuru lūdz iesniedzējtiesa, ir nepieciešama, lai tai ļautu atrisināt procesuālu jautājumu, kas ir radies in limine litis, pirms izspriest tajā izskatāmo kriminālprocesu ( 36 ).

50.

Apgalvojums, ka gadījumā, ja Disciplinārlietu palātas nolēmums tiek uzskatīts par Savienības tiesībām pretrunā esošu, saskaņā ar Polijas tiesību aktiem tiesnesi, kuram lieta nodota izskatīšanai nav atļauts aizstāt vai nodot lietas, attiecas uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmeta būtību saistībā ar Savienības tiesību piemērošanas jomu un iedarbību, kā arī to pārākumu. Argumenti par lietas būtību nav pamats lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu atzīšanai par nepieņemamu ( 37 ).

51.

Tiesas sēdē Polijas valdība atsaucās uz spriedumu Prokurator Generalny u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palāta – Iecelšana) ( 38 ), lai pamatotu argumentu par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību. Minētajā spriedumā Tiesa noteica, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams, tostarp tādēļ, ka prejudiciālie jautājumi par dienesta attiecību pastāvēšanu starp tiesnesi un Disciplinārlietu palātu attiecas uz citu strīdu, nevis to, kas bija pamatlietas priekšmets. Lai noteiktu minēto jautājumu tvērumu un uz tiem sniegtu pienācīgu atbildi, Tiesai būtu bijis jāpārbauda aspekti, kas pārsniedz iesniedzējtiesā izskatāmā strīda apjomu. Tiesa arī noteica, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu minētajā lietā mērķis būtībā ir panākt, lai tiesneša iecelšana Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesneša amatā tiktu atzīta par spēkā neesošu erga omnes, lai gan valsts tiesībās nav atļauts apstrīdēt tiesnešu iecelšanu amatā, ceļot tiešu prasību atzīt šādu iecelšanu amatā par spēkā neesošu. Kā izriet no šo secinājumu 49. punkta, tas tā nav šajā lietā.

52.

Līdz ar to ierosinu Tiesai noraidīt iebildumus pret iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu pieņemamību.

53.

Pārkāpuma procedūras priekšmets ( 39 ) lietā C‑204/21 Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve) ( 40 ) daļēji pārklājas ar šīm prejudiciālā nolēmuma tiesvedībām. Lai gan pārkāpuma procedūra un lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir atšķirīgas procedūras ar atšķirīgām tiesiskajām sekām ( 41 ), vajadzības gadījumā atsaukšos uz saviem secinājumiem minētajā pārkāpuma procedūrā, kas tiks sniegti tanī pašā dienā, kad tiks sniegti šie secinājumi. It īpaši manu secinājumu lietā C‑204/21, Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve) 46.–60. punktā ir izklāstīti, manuprāt, vispāratzīti juridiski priekšlikumi, kas ir būtiski šo lietu izspriešanai.

54.

Ar pirmo, otro un trešo jautājumu lietā C‑615/20 iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LES 2. pants un 19. panta 1. punkta otrā daļa, kā arī Hartas 47. pants ir piemērojami gadījumos, kuros tostarp ir atļauta tiesnešu un tiesnešu palīgu kriminālvajāšana, aizturēšana un atstādināšana no amata, kā arī viņu atalgojuma obligāta samazināšana. Ja atbilde ir apstiprinoša, vai šīs tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, ar kuru Disciplinārlietu palātai ir piešķirta kompetence izskatīt šādas lietas pirmajā un otrajā instancē, ņemot vērā, ka atsevišķas šīs palātas iezīmes, tostarp tās locekļu iecelšanas kārtība, rada šaubas, vai tā ir uzskatāma par “tiesu” Hartas 47. panta izpratnē?

55.

Lai izskatītu šos jautājumus, pirmkārt, ir jāizvērtē Hartas 47. pants lietas C‑615/20 un lietas C‑671/20 kontekstā. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru personai, kas konkrētā gadījumā atsaucas uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību saskaņā ar Hartas 47. pantu, ir jābalstās uz Savienības tiesībās garantētajām tiesībām vai brīvībām, vai attiecībā uz šo personu ir jānotiek kriminālvajāšanai, ar ko īsteno Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē. No lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu lietās C‑615/20 un C‑671/20 neizriet, ka YP vai M. M. ir atsaukušies uz tiesībām, kuras viņiem būtu piešķirtas saskaņā ar Savienības tiesību normu, vai ka attiecībā uz viņiem ir sākta kriminālvajāšana, ar ko īsteno Savienības tiesības. Šādos apstākļos Hartas 47. pants pamatlietās nav piemērojams. Tomēr, tā kā LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā visām dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības ( 42 ), it īpaši Hartas 47. panta izpratnē, interpretējot pirmo tiesību normu, ir pienācīgi jāņem vērā otrā tiesību norma ( 43 ).

56.

Otrkārt, izvērtēšu divu rīkojumu divās pārkāpumu procedūrās pret Polijas Republiku nozīmi. 2020. gada 8. aprīļa rīkojumā Tiesa lika apturēt atsevišķas Disciplinārlietu palātas darbības. Iesniedzējtiesa šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu pauž šaubas, vai, ņemot vērā minētajā lietā izdoto rīkojumu, Disciplinārlietu palāta varēja izskatīt lietas par atļauju veikt tiesneša kriminālvajāšanu un atstādināt viņu no amata. Tā arī uzdeva vairākus jautājumus par uzdoto apturēšanas pasākumu nozīmi šajā tiesvedībā ( 44 ).

57.

2020. gada 8. aprīļa rīkojuma rezolutīvajā daļā ir uzdots apturēt atsevišķas darbības, ko Disciplinārlietu palāta veica saskaņā ar konkrētiem noteikumiem ( 45 ), kas paredzēti Grozītajā likumā par Augstāko tiesu. Šie noteikumi ir juridiskais pamats Disciplinārlietu palātas kompetencei lemt par disciplinārlietām pret tiesnešiem. Tie pilnībā atšķiras no juridiskā pamata Disciplinārlietu palātas kompetencei dot atļauju veikt tiesnešu kriminālvajāšanu, viņus aizturēt un atstādināt no amata, kā arī samazināt viņu atalgojumu, kas ir to tiesvedības priekšmets, kurās ir iesniegti šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 46 ). Līdz ar to uzskatu, ka 2020. gada 8. aprīļa rīkojumam nav nozīmes attiecībā uz šeit izskatāmajiem jautājumiem ( 47 ).

58.

Savukārt Tiesas priekšsēdētāja vietnieces 2021. gada 14. jūlija rīkojums lietā C‑204/21 R Komisija/Polija ( 48 ) ir būtisks. Tā rezolutīvajā daļā Polijas Republikai tostarp ir uzdots apturēt Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1a) apakšpunkta un Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju noteikumu piemērošanu noteikumu piemērošanu, saskaņā ar kuriem Disciplinārlietu palātai ir kompetence lemt par lūgumu atļaut uzsākt kriminālprocesu pret tiesnešiem vai tiesnešu palīgiem ( 49 ). Ar minēto rīkojumu Polijas Republikai ir arī uzdots apturēt Disciplinārlietu palātas uz iepriekš minēto tiesību normu pamata jau pieņemto nolēmumu sekas un atturēties nosūtīt minētajās normās norādītās lietas izskatīšanai tiesā, kas neatbilst neatkarības kritērijam ( 50 ).

59.

Lai nodrošinātu 2021. gada 14. jūlija rīkojuma efektīvu izpildi, Tiesas priekšsēdētāja vietnieks 2021. gada 27. oktobrī piesprieda Polijas Republikai samaksāt 1000000 EUR kavējuma naudu par katru dienu, sākot no šā rīkojuma paziņošanas līdz brīdim, kad šī dalībvalsts izpildīs no 2021. gada 14. jūlija rīkojuma izrietošos pienākumus, vai, ja tas netiks darīts, līdz sprieduma pasludināšanai, ar kuru tiks pabeigta tiesvedība lietā C‑204/21, Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve) ( 51 ).

60.

Tiesas sēdē Komisija apstiprināja ( 52 ), ka Polijas Republika nav informējusi to par pasākumiem, ko šī dalībvalsts būtu veikusi, lai izpildītu 2021. gada 14. jūlija rīkojumu. Komisija piebilda, ka pēc šī rīkojuma izdošanas tiesnesis I. T. bija jāatjauno amatā no 2021. gada 14. jūlija līdz sprieduma pasludināšanai lietā C‑204/21, Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve).

61.

Treškārt, Polijas valdība tiesas sēdē norādīja, ka Disciplinārlietu palāta tika likvidēta ar 2022. gada 9. jūnijaustawa o zmianie ustawy o Sądzie Najwyższym oraz niektórych innych ustaw (Likums par grozījumiem Likumā par Augstāko tiesu un dažos citos likumos; 2022. gada Dz. U., 1259. pozīcija; turpmāk tekstā – “2022. gada 9. jūnija likums”). Kopš tā laika tiesnesis var apstrīdēt Disciplinārlietu palātas galīgu nolēmumu, ar kuru atļauj veikt pret viņu kriminālvajāšanu jaunizveidotajā Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) Izba Odpowiedzialności Zawodowej (Profesionālās atbildības lietu palāta; turpmāk tekstā – “Profesionālās atbildības lietu palāta”).

62.

Ar 2022. gada 9. jūnija likuma, tam stājoties spēkā ( 53 ), 8. pantu Disciplinārlietu palāta tika likvidēta un izveidota Profesionālās atbildības lietu palāta. Profesionālās atbildības lietu palāta izskata visas lietas, kas Disciplinārlietu palātā vēl nebija pabeigtas 2022. gada 15. jūlijā. Saskaņā ar 2022. gada 9. jūnija likuma 18. pantu sešu mēnešu laikā pēc tā stāšanās spēkā tiesnesis var iesniegt Profesionālās atbildības lietu palātā pieteikumu atjaunot tiesvedību attiecībā uz Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) nolēmumu, ar ko atļauts veikt kriminālvajāšanu pret viņu un ko pieņēmis tiesas sastāvs, kurā piedalījās Disciplinārlietu palātas tiesnesis.

63.

Neraugoties uz Disciplinārlietu palātas likvidēšanu, šķiet, ka tiesnesis I. T. joprojām ir atstādināts no amata pienākumu pildīšanas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, lai gan viņš var iesniegt ( 54 ) Profesionālās atbildības lietu palātā pieteikumu, lai apstrīdētu Disciplinārlietu palātas nolēmumu. Līdz ar to iesniedzējtiesas jautājumi joprojām ir pamatoti. Lai izvērtētu tiesneša I. T. atstādināšanas no amata tiesiskumu, ir jāpārbauda gan tas, vai Disciplinārlietu palāta atbilst LES 2. panta un 19. panta 1. punkta otrās daļas, lasot tos kopsakarā ar Hartas 47. pantu, prasībām, gan arī to, kā šo tiesību normu neievērošana ietekmē iesniedzējtiesas sastāvu.

64.

No iepriekš minētā izriet, ka, lai gan Disciplinārlietu palāta pieņēma nolēmumu otrajā instancē, saskaņā ar Polijas tiesībām tiesnesis I. T. tagad var apstrīdēt tā spēkā esamību, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Turklāt, šķiet, ka Disciplinārlietu palātas nolēmumam vairs nav res judicata spēka.

65.

Pievēršoties pirmajam, otrajam un trešajam jautājumam lietā C‑615/20, lai gan tiesu organizācija dalībvalstīs, tostarp noteikumi par kriminālprocesa uzsākšanu pret tiesnešiem, ietilpst to kompetencē, šīs kompetences īstenošanai ir jāatbilst Savienības tiesībām. Ja dalībvalsts paredz īpašus noteikumus, kas reglamentē kriminālprocesa uzsākšanu pret tiesnešiem ( 55 ), šiem noteikumiem – saskaņā ar prasību par lietas izskatīšanu neatkarīgā, objektīvā un tiesību aktos noteiktā tiesā, un lai kliedētu jebkādas privātpersonu pamatotas šaubas par tiesnešu neatkarību no ārējiem faktoriem, it īpaši par likumdošanas varas un izpildvaras tiešu vai netiešu ietekmi, kas var ietekmēt to lēmumus, – jābūt balstītiem uz objektīvām un pārbaudāmām prasībām saistībā ar tiesvedību pienācīgu norisi. Šādos noteikumos, tāpat kā tiesību normās par tiesnešu disciplināro atbildību, ir jābūt paredzētām vajadzīgajām garantijām, kas nodrošina, ka kriminālprocess netiek izmantots kā sistēma tiesnešu darbības politiskajai kontrolei, un ka tiem ir pilnībā jānodrošina Hartas 47. un 48. pantā paredzētās tiesības ( 56 ).

66.

Saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu dalībvalstīm ir jānodrošina, lai tiesas, kas var spriest par Savienības tiesību piemērošanu un interpretāciju, atbilstu efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām ( 57 ). Jau savas būtības dēļ lietas, kuras ir Disciplinārlietu palātas kompetencē saskaņā ar Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 80. pantu, 110. panta 2.a punktu un 129. pantu un Grozītā likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1.a) apakšpunktu ( 58 ), tūlītēji, tieši un dziļi ietekmē tiesnešu statusu un tiesnešu amata pienākumu pildīšanas nosacījumus ( 59 ). No minētā izriet, ka ir jānodrošina, lai pasākumi, kas veikti saskaņā ar šīm Polijas tiesību normām attiecībā uz Polijas tiesu tiesnešiem, kuri var spriest par Savienības tiesību piemērošanu un interpretāciju, varētu tikt pārbaudīti struktūrā, kas pati atbilst efektīvas tiesību aizsardzībai tiesā prasībām saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu ( 60 ). Tā kā Disciplinārlietu palātas kompetencē bija piemērot iepriekš minētās Polijas tiesību normas, tai ir jāsniedz visas nepieciešamās garantijas attiecībā uz tās neatkarību, objektivitāti un tiesību aktos noteiktas tiesas kritēriju, lai novērstu jebkādu risku, ka pasākumi, ko tā veic saskaņā ar šīm normām, var tikt izmantoti kā sistēma tiesu nolēmumu satura politiskajai kontrolei. Lielā mērā balstoties uz faktoriem, kurus Tiesa iepriekš izklāstīja spriedumā A. K. ( 61 ), tā spriedumā par disciplinārajiem pasākumiem pret tiesnešiem, atsaucoties uz tā 89.–110. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, kategoriski nosprieda, ka Disciplinārlietu palāta neatbilst LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētajām neatkarības un objektivitātes prasībām. Tiesa tostarp balstījās uz to, ka Disciplinārlietu palātas izveide ex nihilo, paredzot tai ekskluzīvu kompetenci izskatīt noteiktas disciplinārlietas, sakrita ar tādu valsts tiesību aktu pieņemšanu, kas apdraudēja Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu neatceļamību un neatkarību. Spriedumā ir konstatēts, ka salīdzinājumā ar citām Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) palātām Disciplinārlietu palātai ir īpaši augsta līmeņa organizatoriska, darbības un finansiāla autonomija. Disciplinārlietu palātas locekļi arī saņem atalgojumu, kas aptuveni par 40 % pārsniedz citu Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) palātu tiesnešu atalgojumu, nesniedzot nekādu šādas privileģētas attieksmes objektīvu pamatojumu.

67.

Izveidojot Disciplinārlietu palātu, tās sastāvā bija jāiekļauj tikai jauni tiesneši, kurus pēc KRS priekšlikuma iecēla Republikas prezidents ( 62 ). Pirms šo tiesnešu iecelšanas amatā, KRS tika visaptveroši pārstrukturēta ( 63 ). Tiesa uzskatīja, ka šādas izmaiņas var radīt līdz šim nebijušu risku – kāda nebija iepriekš spēkā esošajā ievēlēšanas kārtībā –, ka palielināsies likumdošanas varas un izpildvaras ietekme uz KRS un tiks apdraudēta šīs iestādes neatkarība. Turklāt šādā jaunā sastāvā KRS tika izveidota, samazinot spēkā esošo četru gadu pilnvaru termiņu locekļiem, kuri līdz šim bija šīs iestādes sastāvā. Tiesa arī konstatēja, ka tiesību aktu reforma, kas tādējādi bija pamatā KRS izveidei, notika vienlaikus ar jaunā Likuma par Augstāko tiesu ( 64 ) pieņemšanu, veicot plašu šīs iestādes reformu ( 65 ).

68.

Pēc Tiesas domām, visi minētie faktori indivīdiem var radīt pamatotas šaubas par Disciplinārlietu palātas ārēju neietekmējamību, it īpaši saistībā ar Polijas likumdošanas varas un izpildvaras tiešu vai netiešu ietekmi, un par tās neitralitāti attiecībā uz izvērtējamajām interesēm. Šie faktori var izraisīt to, ka Disciplinārlietu palāta netiek uztverta kā neatkarīga vai objektīva struktūra, līdz ar to apdraudot paļāvību, kāda šādai struktūrai ir jārada demokrātiskā un tiesiskā sabiedrībā ( 66 ).

69.

Disciplinārlietu palātas tiesnešu iecelšanas procedūras un tās darbības nosacījumu visaptverošs novērtējums neizslēdz pamatotas šaubas par ārēja spiediena izdarīšanu uz tās locekļiem ( 67 ). Šo secinājumu sagatavošanas laikā joprojām pastāv pamatotas šaubas par Disciplinārlietu palātas neatkarību un objektivitāti, kas raksturota spriedumā par disciplinārajiem pasākumiem pret tiesnešiem un spriedumā A. K. Šīs šaubas ietekmē ne tikai Polijas disciplināros pasākumus attiecībā uz tiesnešiem, bet arī noteikumus par atļauju veikt tiesnešu vai tiesnešu palīgu kriminālvajāšanu, tos aizturēt un atstādināt no amata, kā arī viņu atalgojuma obligātu samazināšanu.

70.

Iesniedzējtiesa ir arī aprakstījusi saikni starp Polijas tieslietu ministru un prokuroru, Polijas tieslietu ministru un KRS, kā arī KRS un Disciplinārlietu palātu ( 68 ). Šajā ziņā tai ir šaubas, vai Disciplinārlietu palāta ir trešās personas pozīcijā attiecībā pret lietas dalībniekiem ( 69 ).

71.

Ir labi zināms, ka tiesu neatkarībai ir divi aspekti. Pirmais (ārējais) aspekts ietver prasību, lai tiesa pildītu savas funkcijas autonomi, nebūdama pakļauta nekādai hierarhiskai saiknei vai subordinācijai attiecībā pret kādu un nesaņemot jebkādas izcelsmes rīkojumus vai instrukcijas, tādējādi būdama aizsargāta pret ārēju iejaukšanos vai spiedienu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās locekļu spriešanas neatkarību un ietekmēt viņu lēmumus. Otrais – iekšējais – aspekts ir saistīts ar objektivitātes jēdzienu. Tas attiecas uz to, ka tiesa saglabā vienādu attieksmi pret lietas dalībniekiem un to attiecīgajām interesēm. Tiesām ir jāievēro objektivitāte un, izņemot stingru tiesību normu piemērošanu, ir jābūt absolūtai neieinteresētībai strīda atrisinājumā ( 70 ).

72.

Iesniedzējtiesas šaubas attiecas uz otro neatkarīgas tiesas aspektu, kā arī uzskatu, ka Disciplinārlietu palāta, lemjot par atļauju veikt tiesnešu kriminālvajāšanu un atstādināt viņus no amata, nav nedz neatkarīga, nedz objektīva. Tiešās un netiešās institucionālās saiknes, ko minētā tiesa apraksta starp Polijas tieslietu ministru, prokuroru ( 71 ), KRS un Disciplinārlietu palātu, kā izklāstīts šo secinājumu 28. un 29. punktā ( 72 ), palielina jau tā ievērojamo risku, ka Disciplinārlietu palāta, lemjot par šiem jautājumiem, var netikt uzskatīta par pilnīgi neitrālu tiesu, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Šīs saiknes var vēl vairāk apdraudēt uzticību, kāda tiesai ir jārada demokrātiskā un tiesiskā sabiedrībā.

73.

Tāpēc iesaku Tiesai atzīt, ka LES 2. pants un 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot tos saistībā ar Hartas 47. pantu, ir piemērojami gadījumos, kuros saskaņā ar valsts tiesību aktiem tiesa tostarp atļauj veikt tiesnešu un tiesnešu palīgu kriminālvajāšanu, viņus aizturēt un atstādināt no amata, kā arī saistība ar to samazināt viņu atalgojumu. Šīm Savienības tiesību normām ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiesai, kas neatbilst neatkarīgas un objektīvas, tiesību aktos noteiktas tiesas prasībām, ir piešķirta kompetence dot atļauju veikt tiesnešu un tiesnešu palīgu kriminālvajāšanu, viņus aizturēt un atstādināt no amata, kā arī saistība ar to samazināt viņu atalgojumu.

74.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesībām, it īpaši LES 2. pantam un 19. panta 1. punkta otrajai daļai, ir pretrunā tādas valsts tiesību normas kā Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 42.a panta 1. un 2. punkts un 107. panta 1. punkta 3. apakšpunkts, ar ko, pirmkārt, valsts tiesai – pārbaudot, vai lietas izskatīšanas sastāvs atbilst tiesību aktos noteiktas tiesas kritērijam, – ir aizliegts izvērtēt Disciplinārlietu palātas dotās atļaujas veikt tiesneša kriminālvajāšanu, viņu aizturēt un atstādināt no amata tiesiskumu un saistošo spēku, un, otrkārt, šādu pārbaudi uzskata par disciplinārpārkāpumu. Iesniedzējtiesa vēlas arī noskaidrot, vai šīm Savienības tiesību normām ir pretrunā Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) judikatūra, ar kuru ir aizliegts veikt Republikas prezidenta izdoto tiesnešu iecelšanas aktu, kā arī aktu, ko KRS pieņem šajā iecelšanas procesā, pārbaudi tiesā.

75.

No tiesībām uz lietas izskatīšanu neatkarīgā, objektīvā un tiesību aktos noteiktā tiesā izriet, ka ikvienam ir iespēja atsaukties uz šīm tiesībām ( 73 ). Ja neatkarīgas un objektīvas tiesas pastāvēšana tiek apstrīdēta tāda iemesla dēļ, kas uzriez nešķiet acīmredzami nepamatots ( 74 ), ikvienai tiesai ( 75 ) ir pienākums pārbaudīt, vai, ņemot vērā lietas iztiesāšanas sastāvu, tā ir uzskatāma par šādu tiesu. Šādas pārbaudes nepieciešamība ir saistīta ar tādas paļāvības radīšanu tiesu sistēmai pakļautajām personām, kāda demokrātiskā sabiedrībā ir jānodrošina tiesām. Tādējādi šāda pārbaude ir būtiska procesuāla prasība, kuras ievērošana ir absolūta un kura ir jāpārbauda pēc lietas dalībnieku lūguma vai pēc tiesas ierosmes ( 76 ). LES 2. pantam un 19. panta 1. punkta otrajai daļai, kā arī spriedumā Simpson noteiktajām prasībām ir transversāls raksturs. Tās ir piemērojamas vienmēr, kad tiesai var nākties izskatīt lietas “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības” ( 77 ).

76.

Polijas valdība uzskata, ka ne spriedums lietā A. K., ne valsts judikatūra, saskaņā ar kuru Disciplinārlietu palāta nav neatkarīga un objektīva, tiesību aktos noteikta tiesa, nevar likt apšaubīt aktu, ar ko Republikas prezidents ieceļ amatā šīs palātas tiesnešus.

77.

Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 42.a panta 1. un 2. punkta formulējums, kas izklāstīts šo secinājumu 11. punktā, pēc būtības neaprobežojas ar to, ka tiesai tiek liegta kompetence erga omnes atcelt aktu, ar kuru Republikas prezidents iecēlis amatā tiesnesi. Tā vietā ar šo tiesību normu nepārprotami tiek liegts visām Polijas tiesām – pēc lietas dalībnieku vai pēc savas ierosmes jebkādos apstākļos un jebkāda iemesla dēļ – izvirzīt vai izskatīt jautājumu, vai tiesa var ievērot pamattiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā, vai arī to, vai tiesnesis likumīgi iecelts amatā vai var pildīt tiesu varas funkcijas neatkarīgi no apgalvotās nelikumības, apstrīdētā akta vai procedūras, vai pieejamā tiesiskās aizsardzības līdzekļa. Manuprāt, Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju normu formulējums ir tik plašs, lai liegtu valsts tiesai izskatīt jautājumus par jebkuru iztiesāšanas sastāvu, kā to paredz Tiesas judikatūra ( 78 ).

78.

Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 3. apakšpunkta nosacījumi, šķiet, pastiprina šā likuma 42.a panta 1. un 2. punktā paredzētos aizliegumus. Grozītā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 107. panta 1. punkta 3. apakšpunktā, šķiet, ir ietverti visi mēģinājumi apstrīdēt jebkuru tiesneša iecelšanas procedūras aspektu ( 79 ), tostarp, piemēram, tiesību aktos noteiktas tiesas kritērija ievērošanu. Tā kā Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 42.a panta 1. un 2. punkts un 107. panta 1. punkta 3. apakšpunkts liedz šīm tiesām pārbaudīt, vai tās atbilst LES 2. panta un 19. panta 1. punkta otrās daļas, lasot tos saistībā ar Hartas 47. pantu, kā tas interpretēts spriedumā Simpson, prasībām, minētās Savienības tiesību normas nepieļauj šādas valsts tiesību normas.

79.

Attiecībā uz Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) judikatūru ( 80 ) ir jānorāda: lai gan Tiesa ir atzinusi ( 81 ), ka apstāklis, ka Republikas prezidenta lēmumi par tiesnešu iecelšanu amatā Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) nevar tikt pārbaudīti tiesā saskaņā ar Polijas tiesību aktiem, pats par sevi nav problemātisks ( 82 ), tā ir vairākkārt nospriedusi, ka KRS priekšlikumu par tiesnešu iecelšanu amatā efektīva pārbaude tiesā – vismaz attiecībā uz to, vai nav pārsniegtas vai nepareizi izmantotas pilnvaras, pieļauta tiesību kļūda vai acīmredzama kļūda vērtējumā – ir nepieciešama gadījumos, kad indivīdiem rodas sistēmiskas šaubas par šādas procedūras rezultātā ieceltu tiesnešu neatkarību un objektivitāti ( 83 ). Turklāt sprieduma par disciplinārajiem pasākumiem pret tiesnešiem 104.–107. punktā Tiesa vairākus faktorus – tostarp svarīgo lomu, kāda Disciplinārlietu palātas locekļu iecelšanā amatā ir KRS, – raksturoja kā tādus, kas indivīdiem var radīt pamatotas šaubas par minētās struktūras neatkarību un objektivitāti. Judikatūra skaidri liecina ( 84 ), ka KRS priekšlikumi par tiesnešu iecelšanu ir jāpārbauda tiesā, pretējā gadījumā Disciplinārlietu palāta nav uzskatāma par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu un tostarp neatbilst LES 19. panta 1. punkta otrās daļas prasībām ( 85 ). Minētā judikatūra ir saistoša visām Polijas tiesām, tostarp Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa). Tiesa spriedumā Grossmania nosprieda, ka saskaņā ar LESD 260. panta 1. punktu, ja Tiesa konstatē, ka dalībvalsts nav izpildījusi Līgumos paredzētos pienākumus, šai dalībvalstij ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai izpildītu Tiesas spriedumu, kuram attiecībā uz faktu un tiesību jautājumiem, kuri faktiski vai obligāti ir tikuši izskatīti [attiecīgajā tiesas nolēmumā], ir res judicata spēks. Pamatojoties uz pilnvarām, kas ar Tiesas spriedumu piešķirtas valsts tiesai, nosakot Savienības tiesību normu tvērumu, ir jāņem vērā tajā autoritatīvi izklāstītie juridiskie elementi. Gadījumā, ja attiecīgās valsts iestādes neīsteno Tiesas spriedumu par pienākumu neizpildi, valsts tiesai ir jāveic visi pasākumi, lai atvieglotu Savienības tiesību pilnīgu īstenošanu atbilstoši spriedumā noteiktajam ( 86 ).

80.

Saskaņā ar LESD 267. pantu spriedums, ko Tiesa pasludinās šajās lietās, ir saistošs iesniedzējtiesai attiecībā uz Savienības tiesību interpretāciju tajā izskatāmā strīda atrisināšanai. Iesniedzējtiesai tātad vajadzības gadījumā ir pienākums neņemt vērā Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) nolēmumus, ja tā, ņemot vērā Tiesas spriedumu, uzskata, ka tie neatbilst Savienības tiesībām, vajadzības gadījumā nepiemērojot valsts tiesību normu ( 87 ), kurā tai ir noteikts pienākums ievērot Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) nolēmumus ( 88 ).

81.

Tāpēc iesaku Tiesai uzskatīt, ka LES 2. pantam un 19. panta 1. punkta otrajai daļai, lasot tos saistībā ar Hartas 47. pantu, ir pretrunā tādas valsts tiesību normas kā Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 42.a panta 1. un 2. punkts un 107. panta 1. punkta 3. apakšpunkts, ar ko, pirmkārt, valsts tiesai – pārbaudot, vai lietas izskatīšanas sastāvs atbilst tiesību aktos noteiktas tiesas kritērijam, – ir aizliegts izvērtēt Disciplinārlietu palātas dotās atļaujas veikt tiesnešu kriminālvajāšanu, viņus aizturēt un atstādināt no amata saistošo spēku un tiesiskumu, un, otrkārt, šādu pārbaudi uzskata par disciplinārpārkāpumu.

82.

Ceturtajā jautājumā, ko iesniedzējtiesa uzdod lietā C‑671/20, tiek apgalvots, ka Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) nenodrošina efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, pietiekami detalizēti nenorādot – kā to paredz Tiesas Reglamenta 94. pants –, kāpēc tā uzskata, ka tas tā ir. No minētā izriet, ka Tiesa nevar palīdzēt iesniedzējtiesai izvērtēt, vai Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) tostarp ievēro LES 19. panta 1. punkta otro daļu. Tādēļ ierosinu Tiesai atzīt, ka, ciktāl ar ceturto jautājumu lietā C‑671/20 tai tiek lūgts veikt šo vērtējumu, šis jautājums ir nepieņemams.

83.

Ar ceturto jautājumu lietā C‑615/20 un pirmo un trešo jautājumu lietā C‑671/20 iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kādas sekas rada konstatējums, ka Disciplinārlietu palāta tostarp nav ievērojusi LES 19. panta 1. punkta otro daļu, lasot to saistībā ar Hartas 47. pantu, attiecībā uz šīs palātas kompetenci dot atļauju veikt tiesnešu un tiesnešu palīgu kriminālvajāšanu, viņus aizturēt, atstādināt no amata, kā arī samazināt viņu atalgojumu. Iesniedzējtiesa it īpaši vēlas noskaidrot, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, kā arī Savienības tiesību pārākuma, lojālas sadarbības un tiesiskās drošības principiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā Grozītā likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 41.b panta 1. un 3. punkts, kas ļauj mainīt iztiesāšanas sastāvu, pamatojoties uz Disciplinārlietu palātas doto atļauju veikt tiesneša kriminālvajāšanu, viņu aizturēt, atstādināt no amata, kā arī samazināt viņa atalgojumu. Tā arī jautā, vai LES 2. pants un 19. panta 1. punkta otrā daļa, kā arī Savienības tiesību pārākuma, lojālas sadarbības un tiesiskās drošības principi paredz, ka visām valsts iestādēm, tostarp iesniedzējtiesai ir pienākums neņemt vērā Disciplinārlietu palātas lēmumus un ļaut tiesnesim, kura imunitāte pret kriminālvajāšanu ir atcelta un kurš ir atstādināts no amata, piedalīties šīs tiesas iztiesāšanas sastāvā ( 89 ). Visbeidzot tā jautā, vai tiesnesis, kurš aizstāja šīs tiesas tiesnesi, kas tika atstādināts no amata, var lemt par jautājumiem, kuri saistīti ar Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju ( 90 ).

84.

Šo secinājumu 66.–69. punktā ir paskaidrots, kāpēc nolēmuma par tiesnesi I. T. pieņemšanas brīdī Disciplinārlietu palāta nebija uzskatāma par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu un tādējādi neatbilda LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai, lasot to saistībā ar Hartas 47. pantu ( 91 ). Šo tiesību normu pārkāpums ir īpaši smags, jo Disciplinārlietu palātas tiesnešu amata iecelšanas procedūras un tās darbības nosacījumu visaptverošs novērtējums neizslēdz pamatotas šaubas par ārēja spiediena izdarīšanu uz tās locekļiem. Manuprāt, šī nenoteiktība apdraud minētās palātas un visu tās pieņemto aktu, tostarp nolēmuma par tiesnesi I. T. integritāti.

85.

Savienības tiesību pārākuma princips nosaka pienākumu visām dalībvalstu struktūrām nodrošināt Savienības normu pilnīgu iedarbību. Dalībvalstu tiesības tātad nevar ietekmēt iedarbību, kura šīm normām ir atzīta minēto valstu teritorijā. Valsts tiesai, izskatot lietu atbilstoši savai kompetencei, ir pienākums nepiemērot nevienu valsts tiesību normu, kas ir pretrunā Savienības tiesību normai, kurai ir tieša iedarbība, piemēram LES 19. panta 1. punkta otrā daļai ( 92 ). Turklāt saskaņā ar LES 4. panta 3. punktā noteikto lojālas sadarbības principu dalībvalstīm ir pienākums labot Savienības tiesību pārkāpuma nelikumīgās sekas ( 93 ). Piemērojot Savienības tiesību pārākuma principu, Disciplinārlietu palātas nolēmums nav spēkā ( 94 ).

86.

Disciplinārlietu palātas likvidēšana ar 2022. gada 9. jūnija likumu nenozīmē, ka tās nolēmumi atzīti par spēkā neesošiem. Saskaņā ar valsts tiesību aktiem tiesneša I. T. atstādināšana no amata un viņa atalgojuma samazināšana paliek spēkā. Lai labotu šo situāciju, viņam ir jāiesniedz jaunizveidotajai Profesionālās atbildības lietu palātai pieteikums, lai apstrīdētu Disciplinārlietu palātas nolēmumu. Polijas valdībai ( 95 ) ir pienākums nodrošināt ne tikai to, ka Disciplinārlietu palāta savu kompetenci īsteno kā neatkarīga un objektīva, tiesību aktos noteikta tiesa, bet arī nekavējoties ( 96 ) atzīt par spēkā neesošu šīs palātas pieņemto nolēmumu iedarbību ( 97 ). Savienības tiesību tūlītēja un efektīva piemērošana nevar būt pakļauta prasībai celt prasību Profesionālās atbildības lietu palātā. Pretējā gadījumā Savienības tiesību efektivitāte tiek apdraudēta divējādi. Pirmkārt, tā būtu atkarīga no lietas dalībnieku iniciatīvas uzsākt jaunu tiesvedību. Otrkārt, Disciplinārlietu palātas nolēmumi paliktu spēkā līdz šo strīdu atrisināšanai.

87.

Kā norādīts šo secinājumu 62. un 64. punktā, Disciplinārlietu palātas nolēmumam, šķiet, nav res judicata spēka Polijas tiesībās. No tā izriet, ka uz to nav attiecināma Tiesas judikatūra par res judicata spēku ( 98 ). Turklāt no minētās judikatūras skaidri izriet ( 99 ): ņemot vērā, ka Disciplinārās palātas nolēmumu pieņēma struktūra, kas nav neatkarīga un objektīva, tiesību aktos noteikta tiesa, tiesiskās drošības princips vai apgalvotais res judicata spēks, nav šķērslis likumdošanas varai vai tiesai uzskatīt šī Savienības tiesību pārkāpuma nelikumīgās sekas par spēkā neesošām ( 100 ).

88.

Tāpēc ierosinu atzīt, ka visām valsts iestādēm, tostarp iesniedzējtiesai – kuras sastāvā ir tiesnesis I. T. ( 101 ) –, kā arī struktūrām, kurām ir pilnvaras iecelt un mainīt valsts tiesu lietas izskatīšanas sastāvu ( 102 ), ir pienākums neņemt vērā Disciplinārlietu palātas nolēmums un ļaut minētajam tiesnesim piedalīties lietas iztiesāšanā iesniedzējtiesā ( 103 ).

89.

Uz šiem apsvērumiem attiecas svarīgs nosacījums, ka lieta nav nodota izskatīšanai citam sastāvam, kurš pats ir neatkarīga un objektīva, tiesību aktos noteikta tiesa. Lai gan Savienības tiesību efektivitāte neapšaubāmi iegūtu, ja tiktu novērstas visas Disciplinārlietu palātas nolēmuma nelabvēlīgās sekas, tostarp ex nunc atcelti lēmumi par tiesnesim I. T. iedalīto lietu nodošanu citam iztiesāšanas sastāvam, šāda pieeja, saskaņā ar kuru visas šim tiesnesim iepriekš iedalītās lietas būtu jāatjauno un/vai jāizskata no jauna, neņemtu vērā lietas dalībnieku tiesības uz tiesisko drošību ( 104 ) un uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā saskaņā ar Hartas 47. pantu.

90.

No minētā izriet, ka saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑615/20 tiesnesim I. T. būtu jāturpina piedalīties pamatlietas iztiesāšanā. Disciplinārlietu palātas 2020. gada 18. novembra nolēmums par viņa atstādināšanu no amata tika pieņemts tanī pašā dienā, kad tika pieņemts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑615/20, kālab tiesvedība iesniedzējtiesā tika apturēta. No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka, neraugoties uz tiesneša I. T. atstādināšanu no amata, tiesvedība, no kuras izriet lieta C‑615/20, netika nodota citam izskatīšanas sastāvam ( 105 ). Lieta, no kuras izriet lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑671/20, tika nodota citam iesniedzējtiesas sastāvam. Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav nevienas norādes, ka šis iztiesāšanas sastāvs nebūtu uzskatāms par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu. Šādā gadījumā šīs lietas izskatīšanu var turpināt jaunais sastāvs ( 106 ).

91.

Tāpēc ierosinu Tiesai atzīt, ka LES 2. pants un 19. panta 1. punkta otrā daļa, kā arī Savienības tiesību pārākuma, lojālas sadarbības un tiesiskās drošības principi paredz pienākumu visām valsts iestādēm, tostarp iesniedzējtiesai, atzīt par spēkā neesošām tādu Disciplinārlietu palātas lēmumu kā tās 2020. gada 18. novembra nolēmums nelikumīgās sekas un līdz ar to atļaut tiesnesim, kas atstādināts no amata, piedalīties iztiesāšanas sastāvā, izņemot lietās, kuras ir pārdalītas izskatīšanai citam sastāvam, kas ir uzskatāms par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu.

92.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

LES 2. pants un 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot tos saistībā ar Hartas 47. pantu,

LES 2. pants un 19. panta 1. punkta otrā daļa, kā arī Savienības tiesību pārākuma, lojālas sadarbības un tiesiskās drošības principi paredz pienākumu jebkurai valsts iestādei, tostarp iesniedzējtiesai, atzīt par spēkā neesošām Disciplinārlietu palātas doto atļauju veikt tiesnešu kriminālvajāšanu, viņus aizturēt un atstādināt no amata nelikumīgās sekas un līdz ar to atļaut tiesnesim, kas ir atstādināts no amata, piedalīties iztiesāšanas sastāvā, izņemot lietās, kuras ir pārdalītas izskatīšanai citam sastāvam, kas ir uzskatāms par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu.