1.

LES 3. panta 2. punktā ir noteikts, ka Savienība “piedāvā saviem pilsoņiem brīvības, drošības un tiesiskuma telpu bez iekšējām robežām, kur personu brīva pārvietošanās ir nodrošināta saistībā ar piemērotiem pasākumiem, kas attiecas uz ārējo robežu kontroli, patvēruma meklētājiem, imigrāciju un noziedzības novēršanu un apkarošanu”. Šajās lietās Tiesa būtībā ir aicināta lemt par trauslo līdzsvaru, kas izriet no šīs normas, – līdzsvaru starp Savienības pilsoņu brīvību pārvietoties telpā bez iekšējām robežām un drošības uzturēšanu šajā telpā.

2.

Šīs lietas it īpaši attiecas uz Šengenas Robežu kodeksa ( 2 ) 25. panta interpretāciju. Šī norma ir izņēmums no šā kodeksa vispārējā principa, saskaņā ar kuru iekšējās robežas var šķērsot tā, ka personām – neatkarīgi no viņu valstspiederības – nepiemēro robežpārbaudes ( 3 ). Šajā ziņā ar šā panta 1. punktu dalībvalstīm ārkārtas apstākļos, ja tās saskaras ar nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai, ir atļauts uz laiku atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām atbilstoši tajā paredzētajiem nosacījumiem. Minētā panta 4. punkta pirmajā teikumā šajā ziņā ir noteikts maksimālais sešu mēnešu laikposms robežkontroles atjaunošanai.

3.

Šajās lietās Tiesai galvenokārt ir jānospriež, vai Šengenas Robežu kodeksa 25. pants liedz dalībvalstij no jauna piemērot tā 1. punktu gadījumā, ja dalībvalsts pēc šā panta 4. punktā paredzētā sešu mēnešu laikposma beigām aizvien saskaras ar nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai.

4.

Šis jautājums tika uzdots saistībā ar to, ka Austrijas Republika atjaunoja robežkontroli pie šīs dalībvalsts robežas ar Slovēnijas Republiku, pamatojoties uz Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 1. punktu. Uzskatot, ka būtībā tā saskaras ar pastāvīgu nopietnu apdraudējumu, Austrijas Republika vairākas secīgas reizes atjaunoja robežkontroli atbilstoši šai normai, katru reizi uz sešiem mēnešiem. Tomēr jānorāda, ka uzdotais jautājums iekļaujas plašākā kontekstā. Vairākas citas dalībvalstis gadiem ilgi ir atjaunojušas robežkontroli pie savām iekšējām robežām, vairākkārtīgi secīgi piemērojot šo pašu tiesību normu līdzīgu iemeslu dēļ ( 4 ).

5.

Sava izklāsta noslēgumā paskaidrošu, kādēļ, manuprāt, Šengenas Robežu kodeksa 25. pants principā neliedz no jauna piemērot tā 1. punktu, ja dalībvalsts, beidzoties šā panta 4. punktā paredzētajam sešu mēnešu laikposmam, aizvien saskaras ar nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai. Tomēr uzskatu, ka tad, ja būtībā ir runa par iepriekšējā nopietnā apdraudējuma turpināšanos, saskaņā ar samērīguma principu šādas jaunas piemērošanas gadījumā ir jāievēro īpaši stingri kritēriji, kurus izklāstīšu.

6.

Šengenas Robežu kodeksa 25. pantā “Vispārējais regulējums robežkontroles pagaidu atjaunošanai pie iekšējām robežām” ir paredzēts:

“1.   Ja telpā bez iekšējo robežu kontroles pastāv nopietns apdraudējums sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai dalībvalstī, minētā dalībvalsts izņēmuma kārtā var atjaunot robežkontroli pie visām tās iekšējām robežām vai to konkrētām daļām uz ierobežotu laikposmu līdz 30 dienām vai uz paredzamo nopietnā apdraudējuma laiku, ja tas ir ilgāks par 30 dienām. Robežkontroles pagaidu atjaunošanas pie iekšējām robežām apjoms un ilgums nepārsniedz to, kas noteikti ir nepieciešams, lai reaģētu uz nopietno apdraudējumu.

2.   Robežkontroli pie iekšējām robežām atjauno vienīgi kā galēju risinājumu un saskaņā ar 27., 28. un 29. pantu. Katrā gadījumā, kad tiek apsvērts lēmums atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām, ievērojot attiecīgi 27., 28. vai 29. pantu, ņem vērā attiecīgi 26. un 30. pantā minētos kritērijus.

3.   Ja nopietnais apdraudējums sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai attiecīgajā dalībvalstī turpinās ilgāk par šā panta 1. punktā paredzēto laikposmu, minētā dalībvalsts var pagarināt robežkontroli pie tās iekšējām robežām, ņemot vērā 26. pantā minētos kritērijus un saskaņā ar 27. pantu, to pamatojot ar tiem pašiem iemesliem, kas minēti šā panta 1. punktā, un, ņemot vērā visus jaunos apstākļus, uz atjaunināmiem laikposmiem, kuri ilgst līdz 30 dienām.

4.   Kopējais laikposms, uz kādu atjauno robežkontroli pie iekšējām robežām, tostarp jebkādus šā panta 3. punktā paredzētos pagarinājumus, nepārsniedz sešus mēnešus. Ārkārtas apstākļos, kā minēts 29. pantā, minēto kopējo laikposmu var pagarināt maksimums līdz diviem gadiem saskaņā ar minētā panta 1. punktu.”

7.

Šā kodeksa 26. pantā “Kritēriji robežkontroles pagaidu atjaunošanai pie iekšējām robežām” ir noteikts:

“Ja dalībvalsts saskaņā ar 25. pantu vai 28. panta 1. punktu kā galēju risinājumu nolemj par robežkontroles pagaidu atjaunošanu pie vienas vai vairākām tās iekšējām robežām vai pie to daļām vai nolemj pagarināt šādu atjaunošanu, tā novērtē, cik lielā mērā ar šādu pasākumu paredzams pienācīgi novērst apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai, un novērtē pasākuma samērīgumu attiecībā pret minēto apdraudējumu. Veicot šādu novērtējumu, dalībvalsts jo īpaši ņem vērā:

8.

Minētā kodeksa 27. pantā “Procedūra robežkontroles pagaidu atjaunošanai pie iekšējām robežām saskaņā ar 25. pantu” ir formulēts šādi:

“1.   Ja dalībvalsts plāno atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām saskaņā ar 25. pantu, tā par to paziņo pārējām dalībvalstīm un Komisijai vēlākais četras nedēļas pirms plānotās atjaunošanas vai īsākā laikposmā, ja apstākļi, kas pamato nepieciešamību atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām, kļūst zināmi mazāk nekā četras nedēļas pirms plānotās atjaunošanas. Šajā nolūkā dalībvalsts sniedz šādu informāciju:

Paziņojumu saskaņā ar pirmo daļu var iesniegt kopīgi arī divas vai vairāk dalībvalstis.

Vajadzības gadījumā Komisija var pieprasīt attiecīgajai(‑ām) dalībvalstij(‑īm) papildu informāciju.

2.   Šā panta 1. punktā minēto informāciju iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei vienlaikus ar tās paziņošanu pārējām dalībvalstīm un Komisijai, ievērojot minēto punktu.

[..]

4.   Pēc dalībvalsts paziņojuma saskaņā ar 1. punktu un ņemot vērā 5. punktā paredzēto konsultēšanos, Komisija vai jebkura cita dalībvalsts var sniegt atzinumu, neskarot LESD 72. pantu.

Ja, pamatojoties uz paziņojumā iekļauto informāciju vai jebkādu papildinformāciju, ko Komisija ir saņēmusi, tai ir šaubas par plānotās robežkontroles atjaunošanas pie iekšējām robežām nepieciešamību vai samērīgumu vai tā uzskata, ka būtu piemēroti konsultēties par kādu no paziņojuma aspektiem, tā izsniedz attiecīgu atzinumu.

5.   Par 1. punktā minēto informāciju un par jebkādu Komisijas vai dalībvalsts atzinumu saskaņā ar 4. punktu notiek konsultēšanās, tostarp vajadzības gadījumā kopīgas sanāksmes starp dalībvalsti, kas plāno atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām, pārējām dalībvalstīm, jo īpaši tām, kuras tieši skartu šādi pasākumi, un Komisiju, lai vajadzības gadījumā organizētu dalībvalstu savstarpēju sadarbību un izskatītu, vai pasākumi ir samērīgi ar notikumiem, kas liek atjaunot robežkontroli un rada apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai.

6.   Šā panta 5. punktā minētā konsultēšanās notiek vismaz desmit dienas pirms dienas, kad plānots atjaunot robežkontroli.”

9.

Bundesgesetz betreffend das Passwesen für österreichische Staatsbürger (Passgesetz 1992) (Federālais likums par pasu izsniegšanu Austrijas valstspiederīgajiem (1992. gada pasu likums); turpmāk tekstā – “PassG”) 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja nepastāv kāda pretēja starptautiskas konvencijas norma vai pretēja starptautiska paraža, Austrijas pilsoņiem (pilsoņi), lai ieceļotu Austrijas teritorijā vai no tās izceļotu, ir jābūt derīgam ceļošanas dokumentam (pasei vai tai līdzvērtīgam dokumentam).”

10.

Šā likuma 24. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ikviena persona, kas

[..]

ja nodarījums nav uzskatāms par kriminālpārkāpumu, ir izdarījusi administratīvu pārkāpumu, par ko soda ar naudas sodu, kurš var sasniegt summu 2180 EUR apmērā, vai brīvības atņemšanas sodu, kas var sasniegt sešas nedēļas. Atkārtota nodarījuma gadījumā naudas sodu un brīvības atņemšanas sodu piemēro kumulatīvi, ja ir vainu pastiprinoši apstākļi.”

11.

Bundesgesetz über die Durchführung von Personenkontrollen aus Anlaß des Grenzübertritts (Grenzkontrollgesetz – GrekoG) (Federālais likums par personu kontroli, šķērsojot robežas (Likums par robežkontroli); turpmāk tekstā – “GrekoG”) 10. pantā “Robežšķērsošana” ir paredzēts:

“1.   Ja nepastāv kāda pretēja starptautiskas konvencijas norma vai pretēja starptautiska paraža, ārējo robežu var šķērsot vienīgi robežšķērsošanas vietās.

2.   Iekšējo robežu var šķērsot jebkurā vietā. Ja to prasa sabiedriskā miera, kārtības un drošības uzturēšana, Federālā iekšlietu ministrija tomēr ir pilnvarota, nepārsniedzot starptautiskajās konvencijās noteikto, izdot rīkojumu, ar ko paredz, ka noteiktā laikposmā dažus iekšējās robežas posmus var šķērsot tikai robežšķērsošanas vietās.

[..]”

12.

Šā likuma 11. pantā “Robežkontroles pienākums” ir noteikts:

“1.   Robežas šķērsošana robežšķērsošanas vietās [..] rada attiecīgajai personai pienākumu pakļauties kontrolei (robežkontroles pienākums).

2.   Robežas šķērsošana pie iekšējās robežas, izņemot 10. panta 2. un 3. punktā minētos gadījumus, nerada robežkontroles pienākumu.

[..]”

13.

Minētā likuma 12. panta “Robežkontroles īstenošana” 1. punktā ir paredzēts:

“Pienākums veikt robežkontroli ir iestādei. Ja tās īstenošana ietver tiešas administratīvās iestādes pilnvaras izdot rīkojumu vai noteikt ierobežojumus, to veic par sabiedrības drošības uzturēšanu atbildīgie dienesti un galvenā policijas pārvalde (12.b pants). [..]”

14.

Šā paša likuma 12.a panta “Par sabiedrības drošības uzturēšanu atbildīgo dienestu pilnvaras” 1. punktā ir noteikts:

“Par sabiedrības drošības uzturēšanu atbildīgie dienesti ir pilnvaroti veikt robežkontroli personai, ja pastāv iemesli uzskatīt, ka uz šo personu attiecas robežkontroles pienākums [..].”

15.

2019. gada 9. maijaVerordnung des Bundesministers für Inneres über die vorübergehende Wiedereinführung von Grenzkontrollen an den Binnengrenzen (Federālās iekšlietu ministrijas Rīkojums par robežkontroles pagaidu atjaunošanu pie iekšējām robežām, BGBl. II, 114/2019; turpmāk tekstā – Rīkojums Nr. 114/2019) ir formulēts šādi:

“Pamatojoties uz Likuma par robežkontroli (GrekoG) 10. panta 2. punktu, tiek izdots rīkojums:

1. pants. Lai saglabātu sabiedrisko mieru, kārtību un drošību, iekšējās robežas ar Slovēnijas Republiku un Ungāriju laikā no 2019. gada 13. maija plkst. 00.00 līdz 2019. gada 13. novembra plkst. 24.00 pa sauszemes ceļiem var šķērsot tikai robežšķērsošanas vietās.

2. pants. Šis rīkojums būs spēkā līdz 2019. gada 13. novembra pusnaktij.”

16.

2019. gada 29. augustā NW vēlējās no Slovēnijas ieceļot Austrijas teritorijā Špīlfeldas [Spielfeld] robežšķērsošanas vietā.

17.

Kad inspektors CO viņu aicināja uzrādīt pasi, NW jautāja, vai tā ir robežpārbaude vai identitātes pārbaude. Kad inspektors CO atbildēja, ka tā ir robežpārbaude, prasītājs apliecināja savu identitāti, izmantojot autovadītāja apliecību, jo viņš uzskatīja, ka robežkontrole minētajā datumā ir pretrunā Savienības tiesībām. Pat tad, kad inspektors CO bija vairākkārt atkārtojis uzaicinājumu uzrādīt pasi un informējis prasītāju, ka viņš pārkāpj PassG, prasītājs pasi neuzrādīja. Pēc tam inspektors CO izbeidza administratīvo darbību un informēja prasītāju, ka sekos sūdzība.

18.

Ar 2019. gada 7. novembra krimināltiesisku administratīvu lēmumu NW tika atzīts par vainīgu Austrijas robežas šķērsošanā, ieceļojot Austrijas Republikas teritorijā bez derīga ceļošanas dokumenta. Tādējādi prasītājs bija pārkāpis PassG 2. panta 1. punktu un viņam, piemērojot šā likuma 24. panta 1. punktu, tika piespriests naudas sods 36 EUR apmērā. Prasītājam pārmestos faktus iestādēm bija darījuši zināmus Landespolizeidirektion Steiermark (Štīrijas Galvenā policijas pārvalde, Austrija) policijas darbinieki 2019. gada 6. septembrī. Ar 2019. gada 9. septembra atzinumu par pārkāpumu prasītājs pēc tam tika atzīts par vainīgu minētā likuma 2. panta 1. punkta pārkāpumā. Sūdzībā, kuru viņš iesniedza 2019. gada 23. septembrī par atzinumu par pārkāpumu, prasītājs bija norādījis, ka veiktās robežpārbaudes nelikumība – jo Šengenas Robežu kodeksa III sadaļa nedodot nekādu juridisku pamatu aplūkojamajai administratīvajai darbībai –, kā arī administratīvā darbība un atzinums par pārkāpumu apdraud tiesības uz brīvu pārvietošanos, kuras viņam atzītas LESD 21. panta 1. punktā un Šengenas Robežu kodeksa 22. pantā, tos skatot kopsakarā.

19.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Austrijas Republika atjaunoja robežkontroli pie robežas ar Slovēnijas Republiku no 2015. gada septembra. No 2015. gada 16. septembra līdz 2016. gada 10. maijam šī kontrole Savienības tiesībās bija pamatota vispirms ar pirmā Šengenas Robežu kodeksa (Regula (EK) Nr. 562/2006) ( 5 ) 29. pantu, bet pēc tam – ar tā 25. panta 2. punktu ( 6 ). Pēc tam laikā no 2016. gada 11. maija līdz 2017. gada 11. novembrim robežkontroles pagarināšana bija balstīta uz trim Padomes īstenošanas lēmumiem, kuri bija pieņemti, pamatojoties uz Šengenas Robežu kodeksa 29. pantu.

20.

Tā kā Eiropas Komisija pēc 2017. gada 11. novembra neiesniedza Padomei jaunu priekšlikumu par robežkontroles pagarināšanu, pamatojoties uz Šengenas Robežu kodeksa 29. pantu, robežkontroles pagarinājumu Austrijā pēc šī datuma, iesniedzējtiesas ieskatā, nevarēja pamatot ar šā kodeksa 25. panta 1. punktu.

21.

2017. gada 12. oktobrī Austrijas Republika paziņoja Komisijai par robežkontroles īstenošanas pagarinājumu uz sešiem mēnešiem no 2017. gada 11. novembra līdz 2018. gada 11. maijam ( 7 ). Pēc tam robežkontrole tika pagarināta vēl uz sešiem mēnešiem no 2018. gada 11. maija līdz 2018. gada 11. novembrim ( 8 ), vēlāk no 2018. gada 12. novembra līdz 2019. gada 12. maijam ( 9 ) un, visbeidzot, no 2019. gada 13. maija līdz 2019. gada 13. novembrim. Šis pēdējais pagarinājums, kura laikā kontrolei tika pakļauts NW, bija pamatots ar Rīkojumu Nr. 114/2019.

22.

Iesniedzējtiesas ieskatā, tas, kā rīkojās Austrijas Republika, citu pēc cita pieņemot valsts tiesību aktus, noved pie laikposmu, kuru kopējais ilgums pārsniedz Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 4. punktā paredzēto sešu mēnešu maksimālo laikposmu, kumulācijas. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šī nepārtrauktā ministriju rīkojumu ķēde ir sešu mēnešu laikposmu kumulatīva piemērošana. Ņemot vērā to, ka ar šā kodeksa 25. panta 4. punktu esot liegta šāda kumulatīva piemērošana, un pat pieņemot, ka tā būtu iespējama, šajā gadījumā šī kumulatīvā piemērošana pārkāpjot šajā normā paredzēto divu gadu termiņu.

23.

Šajos apstākļos Landesverwaltungsgericht Steiermark (Štīrijas federālās zemes Administratīvā tiesa, Austrija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

24.

2019. gada 16. novembrī NW tika pakļauts robežpārbaudei, pamatojoties uz GrekoG 12.a panta 1. punktu, kad viņš no Slovēnijas ar automašīnu gatavojās ieceļot Austrijas teritorijā robežšķērsošanas vietā uz Špīlfeldas [Spielfeld] automaģistrāles. Par robežkontroli atbildīgais dienests aicināja NW apliecināt identitāti, uzrādot pasi vai personas apliecību.

25.

2019. gada 19. decembrī NW šīs pārbaudes tiesiskumu apstrīdēja tiesā.

26.

Ņemot vērā it īpaši šo secinājumu 19.–22. punktā izklāstītos apsvērumus, Landesverwaltungsgericht Steiermark (Štīrijas federālās zemes Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

27.

2020. gada 23. jūlija lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu lietās C‑368/20 un C‑369/20 Tiesas kancelejā tika reģistrēti 2020. gada 5. augustā. NW, Austrijas, Dānijas, Vācijas, Francijas un Zviedrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Tās pašas puses un ieinteresētās personas, izņemot Zviedrijas valdību, piedalījās tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai 2021. gada 15. jūnijā.

28.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu abās lietās iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesības liedz dalībvalstij ar secīgiem valsts tiesību aktiem atjaunot robežkontroli uz laiku, kas pārsniedz Šengenas Robežu kodeksa 25. un 29. pantā noteikto maksimālo laikposmu.

29.

Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa konkrēti vēlas noskaidrot, vai abas pamatlietās aplūkotās strīdīgās pārbaudes, kas tika veiktas pie Austrijas un Slovēnijas robežas 2019. gadā, atbilda Savienības tiesībām, ņemot vērā Šengenas Robežu kodeksā paredzēto maksimālo termiņu šādas pārbaudes atjaunošanai ( 11 ). Šim nolūkam tā būtībā lūdz Tiesu sniegt skaidrojumu, pirmkārt, par maksimālo laikposma ierobežojumu šādas pārbaudes atjaunošanai un, otrkārt, par to, vai Savienības tiesībām ir pretrunā tādas pārbaudes atjaunošana, kas pārsniedz šo laikposmu ( 12 ). Abās turpmākajās sadaļās pēc kārtas skatīšu šos jautājumus.

30.

Būtībā Šengenas Robežu kodeksā ir paredzēti trīs izņēmumi no tā 22. pantā izklāstītā vispārējā noteikuma par pārbaužu atcelšanu. Katram no šiem trim izņēmumiem šajā kodeksā ir paredzēts atšķirīgs maksimālais laikposms.

31.

Pirmais izņēmums, kas ir noteikts minētā kodeksa 25. panta 1. punktā, attiecas uz paredzama nopietna apdraudējuma ( 13 ) sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai dalībvalstī (vai vairākās dalībvalstīs) esamību, savukārt otrais izņēmums, kas paredzēts šī paša kodeksa 28. pantā, attiecas uz neparedzama nopietna apdraudējuma ( 14 ) sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai dalībvalstī (vai vairākās dalībvalstīs) situāciju, kura prasa tūlītēju rīcību. Trešais izņēmums ir paredzēts Šengenas Robežu kodeksa 29. pantā, un to var piemērot tikai ārkārtas apstākļos, kad nopietni trūkumi saistībā ar ārējo robežu kontroli ilgāku laiku apdraud telpas bez iekšējo robežu kontroles vispārējo darbību. Šā pēdējā izņēmuma piemērošanai ir nepieciešama procedūra, kas saistīta ar Padomes ieteikumu, kurš balstīts uz Komisijas priekšlikumu; pārējo izņēmumu piemērošanai tā nav prasīta.

32.

Šajā gadījumā atbilstošais ir pirmais izņēmums, jo abas pamatlietā aplūkojamās strīdīgās pārbaudes tika veiktas, pamatojoties uz Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 1. punktu ( 15 ).

33.

Attiecībā uz laikposmu, kurā šo izņēmumu var piemērot, Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 1. punktā ir noteikts trīsdesmit dienu termiņš, izņemot, ja nopietnā apdraudējuma paredzamais laikposms ir ilgāks par trīsdesmit dienām. Tomēr šā kodeksa 25. panta 3. punktā ir atļauts šo termiņu pagarināt līdz trīsdesmit dienām. Visbeidzot, minētā kodeksa 25. panta 4. punktā ir paredzēts maksimālais kopējais laikposms vai, precīzāk sakot, divi maksimālie kopējie laikposmi. Pirmkārt, tā pirmajā teikumā ir paredzēts sešu mēnešu laikposms. Otrkārt, tajā ir paredzēts divu gadu laikposms ārkārtas apstākļos, kuri minēti šā paša kodeksa 29. pantā.

34.

Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 4. punktā tātad ir paredzēti divi atsevišķi kopējie laikposmi robežkontroles pie iekšējām robežām atjaunošanai. Šajā ziņā es tāpat kā iesniedzējtiesa uzskatu, ka šajā gadījumā atbilstīgs ir minētā kodeksa 25. panta 4. punkta pirmajā teikumā paredzētais sešu mēnešu maksimālais laikposms, nevis divu gadu laikposms, kas noteikts šā panta otrajā teikumā.

35.

Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 4. punkta otrajā teikumā ir atsauce uz šā kodeksa 29. panta 1. punktā paredzēto trešo izņēmumu attiecībā uz ārkārtas apstākļiem, kas minēti šo secinājumu 31. punktā. Tajā ir prasīts piemērot procedūru, kurā ietverta Padomes ieteikuma pieņemšana pēc Komisijas priekšlikuma. Šajā ziņā uzskatu, ka minētā kodeksa 25. panta 4. punkta otrais teikums un atsauce uz šā paša kodeksa 29. panta 1. punktu nozīmē, ka, neesot šādam ieteikumam, ko Padome pieņēmusi atbilstoši Šengenas Robežu kodeksa 29. pantam, nepastāv ārkārtas apstākļi šīs normas izpratnē, kuri varētu pamatot tādu robežkontroles atjaunošanas maksimālo laikposmu, kas var sasniegt divus gadus, “kumulējot” sešu mēnešu robežkontroles laikposmus, pamatojoties uz šī kodeksa 25. panta 4. punktu ( 16 ).

36.

Tā kā šajā gadījumā robežkontrole, kas pamatoja strīdīgās pārbaudes, bija ieviesta saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 1. punktu, nevis saskaņā ar Padomes ieteikumu, kas pieņemts, pamatojoties uz šā kodeksa 29. pantu, maksimālais sešu mēnešu laikposms, kas paredzēts minētā kodeksa 25. panta 4. punkta pirmajā teikumā, ir atbilstīgais laikposms tās robežkontroles likumības vērtējumam, ar kuru bija pamatotas strīdīgās pārbaudes.

37.

Ņemot vērā – kā norādīju šo secinājumu ievadā –, ka Austrijas Republika strīdīgo pārbaužu brīdī jau vairākas secīgas reizes bija atjaunojusi robežkontroli atbilstoši Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 1. punktam, katru reizi uz sešiem mēnešiem ( 17 ), atbilstīgais jautājums, kas šajā lietā ir jāuzdod, ir par to, vai Savienības tiesības liedz veikt robežkontroles atjaunošanu uz laikposmu, kurš pārsniedz maksimālo sešu mēnešu laikposmu, kas paredzēts šā kodeksa 25. panta 4. punkta pirmajā teikumā ( 18 ).

38.

Lai atbildētu uz iepriekš minēto jautājumu, vispirms ir jāinterpretē Šengenas Robežu kodekss un it īpaši tā 25. pants, lai saprastu, vai tas liedz uz laiku atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām, pārsniedzot sešu mēnešu laikposmu.

39.

Protams, nav strīda par to, ka 25. panta 4. punktā paredzētais sešu mēnešu maksimālais termiņš pats par sevi ir skaidri norādīts. No tā, manuprāt, tomēr nevar secināt – pretēji tam, ko rakstveida apsvērumos apgalvo NW –, ka šī norma liedz atjaunot jebkādu robežkontroli, kas pārsniedz šo termiņu.

40.

Tāpat kā visas pārējās ieinteresētās puses es uzskatu, ka no Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 1.–4. punkta, tos lasot kopsakarā, skaidri izriet, ka šis pants ļauj, vismaz zināmā mērā, no jauna piemērot šī kodeksa 25. panta 1. punktu un līdz ar to no jauna aprēķināt sešu mēnešu maksimālo termiņu, kas noteikts šī paša panta 4. punktā, un tas praksē noved pie laikposma, kurš pārsniedz šo termiņu.

41.

Konkrētāk tas izriet no tā, ka Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 4. punktā paredzēto sešu mēnešu laikposmu piemēro atjaunošanai, kuru pamato viens un tas pats precīzi definēts nopietns apdraudējums; tas secināms, pirmkārt, no noteiktā artikula “la” lietojuma [dokumenta franču valodas versijā; latviešu valodas versijā uz to norāda īpašības vārda noteiktā galotne] un no norādāmā vietniekvārda “cette” lietojuma [dokumenta franču valodas versijā; latviešu valodas versijā lietots formulējums “minēto”], kuri izmantoti attiecīgi Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 1. punktā un 26. panta pirmajā daļā, lai norādītu uz konkrētu apdraudējumu, ar ko pamato sākotnējās robežkontroles pagaidu atjaunošanu pie iekšējām robežām ( 19 ), un lai eventuāli pagarinātu šo robežkontroli ( 20 ). Otrkārt, gan nosacījumi, kas prasīti robežkontroles pagaidu atjaunošanai, gan šādai atjaunošanai paredzētās procedūras prasa, lai attiecīgais apdraudējums būtu precīzi definēts. Tādējādi, ja dalībvalstis paredz atjaunot vai pagarināt robežkontroli pie iekšējām robežām, tām ir pienākums paziņot un iesniegt pārējām dalībvalstīm un Komisijai precīzos atjaunošanas iemeslus, kas ietver visus attiecīgos datus, kuri sīki atspoguļo notikumus, kas rada nopietnu apdraudējumu to sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai ( 21 ), tādēļ, lai Komisija un citas dalībvalstis varētu sniegt atzinumu par robežkontroles likumību.

42.

Manuprāt, no tā izriet, ka tad, ja dalībvalsts, kura ir atjaunojusi robežkontroli pie iekšējām robežām saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 1. punktu, beidzoties šā kodeksa 25. panta 4. punkta pirmajā teikumā paredzētajam maksimālajam sešu mēnešu laikposmam, saskaras ar citu nopietnu apdraudējumu, ko varētu saukt par “jaunu” apdraudējumu, šai dalībvalstij tātad ir atļauts, ciktāl tam paredzētie nosacījumi un prasītās procedūras ir izpildītas, no jauna piemērot šo tiesību normu, lai atjaunotu robežkontroli pie iekšējām robežām nolūkā novērst šo jauno nopietno apdraudējumu.

43.

Šajā kontekstā man šķiet lietderīgi veikt nošķīrumu starp divām atšķirīgām situācijām. Pirmā ir situācija, kurā pēc tam, kad ir pagājis sešu mēnešu termiņš, kura laikā robežkontrole pie iekšējām robežām ir atjaunota, lai reaģētu uz nopietnu apdraudējumu, attiecīgā dalībvalsts saskaras ar jauna veida nopietnu apdraudējumu. Piemēram, varētu būt runa, vispirms, par teroristu izraisītu apdraudējumu un, turpinot, par migrācijas apdraudējumu vai sanitāro krīzi. Šajā gadījumā, manuprāt, nav nekādu šaubu, ņemot vērā šo secinājumu 40.–42. punktu, ka Šengenas Robežu kodeksa 25. pants ļauj no jauna piemērot tā 1. punktu, un tā turklāt uzskata arī visas ieinteresētās personas, izņemot NW.

44.

Otrā ir situācija, kurā, beidzoties sešu mēnešu termiņam, kura laikā robežkontrole pie iekšējām robežām ir atjaunota, lai reaģētu uz nopietnu apdraudējumu, šis apdraudējums turpinās, un tādējādi to varētu saukt par atjaunotu apdraudējumu ( 22 ).

45.

Šajā lietā pamatlietas fakti, man šķiet, attiecas uz šo otro situāciju. Tādējādi no lietas materiāliem, kas ir Tiesas rīcībā, šķietami izriet, ka robežkontroles laikposmu, ar ko ir attaisnotas abas strīdīgās pārbaudes, pamato ilgāku laiku pastāvošs apdraudējums ( 23 ). Būtiskais jautājums, kas šajā lietā ir jāuzdod, tātad ir par to, vai Šengenas Robežu kodeksa 25. pants tādā gadījumā liedz vairākas secīgas reizes no jauna piemērot tā 1. punktu.

46.

Attiecībā uz atjaunota apdraudējuma situāciju Komisija un NW būtībā apgalvo, ka Šengenas Robežu kodeksa 25. pants skaidri liedz no jauna piemērot tā 1. punktu, un tas izrietot it īpaši no šīs normas formulējuma un ģenēzes.

47.

Vispirms attiecībā uz formulējumu – ņemot vērā, ka Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 4. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts maksimālais sešu mēnešu laikposms robežkontroles atjaunošanai viena un tā paša nopietna apdraudējuma dēļ ( 24 ), no tā vajadzētu secināt, ka šis maksimālais laikposms ir absolūts un ka tādējādi ar šo apdraudējumu pēc minētā laikposma beigām nevarētu pamatot jaunu šā kodeksa 25. panta 1. punkta piemērošanu, pat ja šis apdraudējums pēc minētā laikposma turpinātos. Pretējā gadījumā minētā kodeksa 25. panta 4. punkta pirmajā teikumā paredzētais maksimālais laikposms šķistu lieks ( 25 ).

48.

Turpinot – noteikumu par maksimālo laikposmu ģenēze ir jāinterpretē tajā pašā nozīmē. Pirmajā Šengenas Robežu kodeksā, proti, Regulā Nr. 562/2006, nebija ietverti maksimālie laikposmi robežkontroles atjaunošanai ( 26 ), tie tika ieviesti vēlāk ar šīs regulas grozījumiem ( 27 ). Ieviešot šādus laikposmus, likumdevējs tātad šķietami ir vēlējies noteikt absolūtus ierobežojumus ( 28 ).

49.

Lai arī saskaņā ar iepriekš minēto ir jāatzīst, ka var tik izvirzīti argumenti Komisijas un NW nostājas atbalstam, tomēr – tāpat kā Austrijas, Dānijas, Vācijas un Francijas valdības – es uzskatu, ka šo secinājumu 46. punktā minētā interpretācija draud novest pie nepieņemama, pat absurda rezultāta.

50.

Ir vispārēji atzīts (turklāt Komisija pati to ir atzinusi ( 29 )), ka nopietns apdraudējums sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai noteikti nav laikā ierobežots. Tātad nav izslēgts, ka tā paša nopietnā apdraudējuma sabiedriskajai kārtībai un iekšējai drošībai ilgums var pārsniegt Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 4. punktā paredzēto sešu mēnešu laikposmu.

51.

Ņemot to vērā, Komisijas un NW piedāvātā interpretācija var novest pie nepieņemama rezultāta, saskaņā ar kuru dalībvalstis, beidzoties sešu mēnešu termiņam, būtu spiestas atcelt robežkontroli pie to robežām, lai gan tās attiecīgajā brīdī aizvien saskartos ar nopietnu apdraudējumu sabiedriskās kārtības vai iekšējās drošības jomā, kam robežkontrole būtu noteikti nepieciešama ( 30 ).

52.

Šāda interpretācija turklāt radītu absurdus rezultātus. Manuprāt, dalībvalstīm katrā ziņā būtu jāvar atkārtoti atjaunot robežkontroli atbilstoši Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 1. punktam, lai novērstu attiecīgo nopietno apdraudējumu noteiktu laikposmu pēc šā kodeksa 25. panta 4. punktā paredzētā sešu mēnešu termiņa beigām. Uzsveru, ka nekas minētajā kodeksā neļauj uzskatīt, ka tā 25. panta 1. punktu varētu izmantot tikai vienu reizi attiecībā uz viena veida draudiem laikposmā, kurā šis pats kodekss ir spēkā. Ja tādējādi pieņem, ka Šengenas Robežu kodekss neliedz dalībvalstīm piemērot tā 25. panta 1. punktu vairākas reizes, būtu absolūti neloģiski likt dalībvalstīm, ja tās saskaras ar nopietnu apdraudējumu, kura dēļ robežkontrole ir noteikti nepieciešama, atcelt robežkontroli uz noteiktu laiku (vienu dienu, trīs nedēļām, sešiem mēnešiem vai citu laikposmu, kas nav noteikts) tikai tāpēc, lai pēc tam ļautu tām no jauna atjaunot robežkontroli.

53.

Turklāt un it īpaši, tāpat kā Austrijas, Dānijas, Francijas un Vācijas valdības es uzskatu, ka Komisijas un NW ieteiktā interpretācija draud ietekmēt sabiedriskās kārtības uzturēšanas un iekšējās drošības garantēšanas kompetenci, kas ir noteikta dalībvalstīm ar LESD 72. pantu un LES 4. panta 2. punktu.

54.

Šengenas Robežu kodekss tika pieņemts, it īpaši pamatojoties uz LESD 77. panta 1. punkta e) apakšpunktu, kurā ir paredzēts, ka Savienībai ir jāveido politika, lai tostarp nodrošinātu, ka personām, šķērsojot iekšējās robežas, neveic nekādu kontroli neatkarīgi no to valstspiederības. Šajā kontekstā šā kodeksa vispārējais noteikums paredz robežkontroles atcelšanu pie iekšējām robežām. LESD 77. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir iekļauts LESD trešās daļas V sadaļā “Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa”, kas ietver arī 72. pantu, kurā ir noteikts, ka V sadaļā minētie noteikumi nedrīkst iespaidot to dalībvalstu pienākumu izpildi, kas attiecas uz likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības nodrošināšanu. Līdzās LESD 72. pantam ir jāmin arī LES 4. panta 2. punkts, kas paredz, ka Savienība respektē valstu galvenās funkcijas, tostarp tās, kuru mērķis ir uzturēt likumību un kārtību un aizsargāt “valsts drošību”.

55.

Skaidri atzīstot dalībvalstu pilnvaras un pienākumus attiecībā uz likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības un valsts drošības nodrošināšanu, LESD 72. pants un LES 4. panta 2. punkts, pāri visam, kalpo tam, lai atgādinātu Savienības likumdevējam nepieciešamību visos sekundārajos tiesību aktos, it īpaši tajos, kuri pieņemti saskaņā ar LESD V sadaļu, paredzēt tiesību normas, kas ļauj dalībvalstīm izpildīt šos pienākumus ( 31 ).

56.

Ja dalībvalsts būtu spiesta atcelt robežkontroli, kas pie tās robežām ir noteikti nepieciešama, pēc sešu mēnešu termiņa beigām, šai dalībvalstij būtu liegts īstenot savas pilnvaras un pienākumus, kas tai noteikti atbilstoši LESD 72. pantam. Šāda situācija atsevišķos gadījumos pat būtu pretrunā LES 4. panta 2. punktam, jo valsts vairs tādējādi nevarētu cīnīties ar savas drošības apdraudējumu. No tā izriet, ka dalībvalstu pilnvaras un pienākumus šajā jomā nedrīkst reglamentēt ar absolūtiem termiņiem ( 32 ).

57.

Manuprāt, nav iespējams, ka likumdevējs, pieņemot Šengenas Robežu kodeksa 25. pantu, būtu vēlējies nonākt pie šāda rezultāta un līdz ar to izslēgt iespēju no jauna piemērot šī panta 1. punktu atjaunota apdraudējuma gadījumā, kas turklāt nekādi neizriet no šā kodeksa apsvērumiem ( 33 ). Proti, ar minētā kodeksa 25. pantu ir paredzēts ņemt vērā LESD 72. pantā skaidri noteikto atkāpi un tādējādi ļaut dalībvalstīm izpildīt pienākumus, kuri tām noteikti atbilstoši šai normai ( 34 ).

58.

Turklāt Komisijas un NW ieteiktā interpretācija var arī apdraudēt citu tā paša kodeksa mērķi – mērķi uzturēt sabiedrisko kārtību. Lai arī ir taisnība, ka Šengenas Robežu kodeksa mērķis, protams, ir nodrošināt, ka personām, šķērsojot iekšējās robežas, neveic nekādu kontroli, šī kodeksa nolūks ir arī – kā Tiesa jau ir atzinusi – uzturēt sabiedrisko kārtību un cīnīties pret visiem sabiedriskās kārtības apdraudējumiem ( 35 ). Šajā ziņā tādā situācijā kā šo secinājumu 51. punktā minētā Komisijas un NW ieteiktā interpretācija neatbilst Tiesas pastāvīgajā judikatūrā noteiktajai nepieciešamībai saskaņot dažādās aplūkotās intereses ( 36 ), jo tā nozīmētu personu pārvietošanās brīvību padarīt par prioritāru attiecībā pret sabiedriskās kārtības uzturēšanu.

59.

Ņemot vērā iepriekš minēto un it īpaši vispārējo interpretācijas principu, saskaņā ar kuru atvasināto tiesību akts, ciktāl iespējams, ir jāinterpretē tā, lai netiktu ietekmēta tā spēkā esamība, un saskaņā ar primārajiem tiesību aktiem kopumā ( 37 ), galvenais jautājums, kas rodas, ir jautājums par to, vai ir iespējams interpretēt Šengenas Robežu kodeksa 25. pantu tādā veidā, kas neliek apšaubīt tā atbilstību LESD 72. pantam un LES 4. panta 2. punktam, vai arī šā kodeksa 25. pants būtu jāuzskata par pilnīgi skaidru un tādu, kas liedz šādu interpretāciju, neatstājot nekādu rīcības brīvību šajā ziņā ( 38 ).

60.

Uzskatu, ka runa ir par pirmo minēto gadījumu. Manuprāt, vairāku iemeslu dēļ Šengenas Robežu kodeksa 25. pantā ietvertā norma nav pavisam skaidra un ietver rīcības brīvību, kas ļauj nonākt pie interpretācijas, kura nodrošina tā atbilstību primārajām tiesībām.

61.

Pirmkārt, lai gan šķiet skaidrs, ka jauna apdraudējuma esamība var pamatot Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 1. punkta jaunu piemērošanu, tomēr ir jākonstatē, ka svarīgais jautājums par to, kas nosaka, ka nopietnais apdraudējums ir jauns apdraudējums salīdzinājumā ar iepriekšējo apdraudējumu un, līdz ar to, ar kādiem nosacījumiem ir atļauta jauna piemērošana, nepavisam nav viennozīmīgi saprotams. Tas izriet it īpaši no apstākļa, ka šajā kodeksā nav iekļauta “apdraudējuma” definīcija 25. panta izpratnē un līdz ar to nav definēts arī tā apjoms. Ņemot vērā apdraudējuma dinamisko raksturu un lielo skaitu iespējamo situāciju, kurās varētu pastāvēt un attīstīties draudi dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai, starp abiem gadījumiem nav skaidra nošķīruma un to ir grūti piemērot praksē, kā tostarp Vācijas valdība pamatoti uzsvēra tiesas sēdē.

62.

Ņemsim par piemēru džihādistu grupējuma teroristu izraisītu apdraudējumu dalībvalstij. Ja vēlāk attiecīgā dalībvalsts aizvien saskaras ar teroristu izraisītu apdraudējumu, bet šoreiz to rada cits grupējums, vai tādā gadījumā vēl ir runa par to pašu apdraudējumu Šengenas Robežu kodeksa 25. panta izpratnē tāpēc, ka abi apdraudējumi ietilpst kategorijā “teroristu izraisīts apdraudējums”, lai gan abi grupējumi izmanto atšķirīgus līdzekļus, kas prasa uz tiem reaģēt atšķirīgi ( 39 )? Kā izriet no šiem piemēriem, pat pastāvošs apdraudējums var mainīties un kļūt par atšķirīgu apdraudējumu ( 40 ).

63.

Turklāt prezumēšu, ka tieši šī skaidrības trūkuma dēļ Šengenas Robežu kodeksa 25. pantā Conseil d’État, lai nodrošinātu LESD 72. pantam un LES 4. panta 2. punktam atbilstīgu interpretāciju, divos spriedumos ir interpretējusi šo normu tādējādi, ka tā ļauj no jauna piemērot tās 1. punktu gan “jauna apdraudējuma”, gan “atjaunota apdraudējuma” gadījumā ( 41 ). Tādējādi Conseil d’État attiecībā uz iespēju no jauna piemērot 25. pantu “atjaunotu apdraudējumu” pielīdzināja “jaunam apdraudējumam”, kas man šķiet saprātīgi, ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus.

64.

Otrkārt, Šengenas Robežu kodeksa 25. pantam trūkst skaidrības arī attiecībā uz vēl vienu būtisku aspektu, kas, manuprāt, norāda, ka Komisijas un NW interpretācija nav acīmredzama. Ja tiek pieņemta šo secinājumu 52. punktā minētā premisa, saskaņā ar kuru dalībvalstis var atkārtoti atjaunot robežkontroli noteiktu laiku pēc šā kodeksa 25. panta 4. punktā paredzētā sešu mēnešu termiņa beigām, tad būtiskais ir jautājums par to, cik ilgs ir šis laikposms. Tā kā šis laikposms minētajā kodeksā nav noteikts – un pat ne pieminēts –, Komisijas un NW piedāvātā interpretācija, manuprāt, novestu pie ievērojama juridiska vakuuma un nedrošības, un tas stiprina argumentu, ka atjaunots apdraudējums pēc sava rakstura ir pielīdzināms jaunam apdraudējumam šā kodeksa 25. panta interpretācijas nolūkos.

65.

Lai arī uzskatu, ka Šengenas Robežu kodeksa 25. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas principā ļauj no jauna piemērot tā 1. punktu atjaunota apdraudējuma gadījumā, tomēr uzskatu, ka tad, ja attiecīgais nopietnais apdraudējums būtībā ir līdzīgs iepriekšējam nopietnajam apdraudējumam, šā kodeksa 25. panta 1. punktā paredzētais samērīguma princips šajā ziņā nosaka ievērojamus ierobežojumus, jo tas paredz īpaši stingrus nosacījumus šādai jaunai piemērošanai.

66.

Atgādinu, ka Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 1. punkta piemērošanas – un tātad arī tā jaunas piemērošanas – nolūkā ir jābūt izpildītiem visiem šajā kodeksā paredzētajiem materiāltiesiskajiem kritērijiem. Tas nozīmē, ka ir runa par izņēmuma situāciju, kura saistīta ar faktisku, attiecīgajā brīdī esošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu, kas ietekmē vienu no sabiedrības pamatinteresēm, ka robežkontroles pagaidu atjaunošanas pie iekšējām robežām apjoms un ilgums nepārsniedz to, kas noteikti ir nepieciešams, lai reaģētu uz nopietno apdraudējumu, un ka robežkontroli atjauno vienīgi kā galēju risinājumu ( 42 ). Saskaņā ar šā kodeksa 26. pantu attiecīgā dalībvalsts novērtē, cik lielā mērā ar šādu pasākumu ir paredzams pienācīgi novērst apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai, un novērtē pasākuma samērīgumu attiecībā pret minēto apdraudējumu, ņemot vērā it īpaši apdraudējuma paredzamo ietekmi uz tās sabiedrisko kārtību vai iekšējo drošību, kā arī šāda pasākuma paredzamo ietekmi uz personu pārvietošanās brīvību telpā bez iekšējo robežu kontroles.

67.

Šajā ziņā tāpat kā Francijas valdība es uzskatu, ka iepriekš minētais samērīguma nosacījums nozīmē, ka tad, ja robežkontroles atjaunošanas pasākums pie iekšējām robežām tiek plānots apdraudējuma turpināšanās dēļ, gūtā pieredze prasa attiecīgajai dalībvalstij vēl precīzāk novērtēt pasākuma stingru samērīgumu, lai pierādītu, ka ir noteikti nepieciešams turpināt robežkontroli. Citiem vārdiem, ņemot vērā laikposmu, kurā robežkontrole jau tika piemērota, dalībvalstij, kas plāno no jauna piemērot Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 1. punktu, pirmkārt, ir it īpaši jāpaskaidro, pamatojoties uz konkrētu, objektīvu un detalizētu analīzi attiecīgajā jomā, kādēļ robežkontroles atjaunošana būs atbilstoša, novērtējot, cik efektīvs bija robežkontroles atjaunošanas sākotnējais pasākums. Otrkārt, tai ir jāprecizē, kādēļ tas aizvien ir nepieciešams līdzeklis, paskaidrojot iemeslus, kuru dēļ nebūtu pietiekams neviens cits mazāk ierobežojošs pasākums kā robežkontroles atjaunošana, piemēram, policijas kontrole ( 43 ), izlūkošana, Savienības policijas iestāžu sadarbība, kā arī starptautiska policijas iestāžu sadarbība ( 44 ).

68.

Aicinu Tiesu topošajā spriedumā precizēt šo pastiprināta samērīguma nosacījumu ( 45 ).

69.

Manis piedāvātā interpretācija nozīmē – lai novērtētu Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 1. punkta jaunas piemērošanas likumību atjaunota apdraudējuma gadījumā, ir jāpārbauda, vai ir izpildīts iepriekš minētais pastiprināta samērīguma nosacījums ( 46 ). Ja ir runa – kā tas ir šajā gadījumā – par jaunu piemērošanu vairākas secīgas reizes, no tā izriet, ka pastiprināta samērīguma nosacījums tātad kļūst jo stingrāks attiecībā uz katru jauno piemērošanu.

70.

Vēl, bez jau iepriekš minētajiem materiāltiesiskajiem kritērijiem, ir turklāt jāatgādina, ka Šengenas Robežu kodeksa 25. pantu regulē arī procedūras noteikumi, kuru mērķis ir tostarp nodrošināt – Komisijas veiktas kontroles veidā –, ka tiek izpildīti materiāltiesiskie kritēriji katru reizi, kad dalībvalsts plāno no jauna ieviest (vai pagarināt, vai atjaunot) robežkontroli pie savām robežām ( 47 ).

71.

Tādējādi saskaņā ar šā kodeksa 27. pantu, pirms dalībvalsts pieņem lēmumu par šādu pasākumu, tai ir jāpaziņo Komisijai (un pārējām dalībvalstīm) sava lēmuma motīvi. Pēc šāda paziņojuma Komisija (vai jebkura cita dalībvalsts) “var” sniegt atzinumu. Ja Komisijai ir šaubas par robežkontroles pie iekšējām robežām paredzētās atjaunošanas nepieciešamību vai samērīgumu, tai ir jāsniedz atzinums šajā ziņā. Pretēji tam, ko apgalvoja Komisija tiesas sēdē, es tādējādi uzskatu, ka no tā izriet šīs iestādes pienākums, nevis tikai iespēja sniegt atzinumu šādā situācijā. Manā ieskatā, tas izriet no Šengenas Robežu kodeksa 27. panta 4. punkta paša formulējuma, saskaņā ar kuru Komisija vienmēr “var” sniegt atzinumu par dalībvalstu paziņojumiem, savukārt šā punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka Komisija “izsniedz” atzinumu šajā ziņā, ja tai ir šaubas par robežkontroles pie iekšējām robežām paredzētās atjaunošanas nepieciešamību vai samērīgumu. Vienīgais darbības vārds “sniegt” [dokumenta franču valodas versijā: “émettre”] ir lietots īstenības izteiksmes vienkāršajā tagadnē, lai paustu normas obligāto raksturu ( 48 ), kas būtībā izriet arī no šā kodeksa 23. apsvēruma, saskaņā ar kuru to, ka dalībvalsts atjauno robežkontroli pie iekšējām robežām, “vajadzētu” kontrolēt Savienības līmenī.

72.

Turpinot – saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa 27. pantu par jebkādu Komisijas (vai dalībvalsts) atzinumu notiek konsultēšanās, lai vajadzības gadījumā organizētu dalībvalstu savstarpēju sadarbību un izskatītu, vai pasākumi ir samērīgi ar notikumiem, kas liek atjaunot robežkontroli un rada apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai. Ja pēc tam Komisijai joprojām ir šaubas par robežkontroles likumību, tā var celt prasību par pienākumu neizpildi saskaņā ar LESD 258. pantu.

73.

Rezumēšu, ka Komisijai ir svarīga loma, nodrošinot, lai Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 1. punkts tiktu piemērots – un no jauna piemērots – atbilstoši visiem tajā paredzētajiem kritērijiem. Šajā ziņā jākonstatē, ka Komisija šajās lietās apstrīdēja Austrijas Republikas ieviestās robežkontroles likumību. Tiesas sēdē tā apstiprināja, ka tomēr nebija sniegusi atzinumu par paziņojumiem, ko šī dalībvalsts tai bija nosūtījusi. Ciktāl Komisija uzskatīja, ka aplūkojamie paziņojumi ir nepamatoti, izsaku nožēlu par to, ka tā nepildīja uzdevumu, kas šajā kodeksā tai uzticēts ( 49 ).

74.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, lai arī interpretācija, kuru piedāvāju, protams, nozīmē, ka robežkontrole atsevišķos gadījumos var pārsniegt sešu mēnešu termiņu, šo punktu tomēr līdzsvaro, pirmkārt, pastiprināta samērīguma principa piemērošana un, otrkārt, Komisijas veikta pārbaude – tai ir detalizēti jāpārbauda, vai šis nosacījums ir izpildīts, katru reizi, kad tiek plānota Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 1. punkta jauna piemērošana.

75.

Atbilstoši visam iepriekš minētajam iesaku Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: Šengenas Robežu kodeksa 25. panta 1. un 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja, beidzoties tā šī panta 4. punktā paredzētajam sešu mēnešu termiņam, dalībvalsts aizvien saskaras ar nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai, šīs normas neatkarīgi no tā, cik liela ir nopietnā apdraudējuma līdzība ar iepriekšējo nopietno apdraudējumu, neliedz no jauna secīgi piemērot šā kodeksa 25. panta 1. punktu, ja vien ir izpildīti visi minētajā kodeksā paredzētie kritēriji, it īpaši samērīguma kritērijs. Šajā ziņā samērīguma princips nozīmē, ka tad, ja nopietnais apdraudējums sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai būtībā ir līdzīgs iepriekšējam nopietnajam apdraudējumam, attiecīgajai dalībvalstij, ņemot vērā laikposmu, kurā robežkontrole jau tika piemērota, ir vēl precīzāk jānovērtē pasākuma stingrs samērīgums, lai pierādītu, ka ir noteikti nepieciešams turpināt robežkontroli.

76.

Ar otro jautājumu abās lietās iesniedzējtiesa jautā, vai LESD 21. panta 1. punktā un Hartas 45. panta 1. punktā noteiktās Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties ir jāinterpretē tādējādi, ka tās ietver tiesības netikt pakļautam personu pārbaudei pie iekšējām robežām, ar nosacījumu, ka ir izpildīti Līgumos un it īpaši Šengenas Robežu kodeksā minētie nosacījumi un izņēmumi.

77.

Konkrēti, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja šā kodeksa normas neliegtu veikt pagaidu robežkontroles atjaunošanu uz laiku, kas pārsniedz minētā kodeksa 25. panta 4. punktā paredzēto maksimālo sešu mēnešu laikposmu, šī atjaunošana tomēr varētu izraisīt minēto normu pārkāpumu. Uzskatu, ka tas tā nav ( 50 ).

78.

LESD 21. panta 1. punktā ir noteikts, ka ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ievērojot Līgumos un normās, kuras pieņemtas to piemērošanai, paredzētos ierobežojumus un nosacījumus. Atruna, kuru šī norma attiecina uz tiesību brīvi pārvietoties īstenošanu, ņemot vērā Hartas 52. panta 2. punktu, ierobežo arī tiesības brīvi pārvietoties, kas noteiktas tās 45. panta 1. punktā.

79.

Tādējādi, pat pieņemot, ka pārvietošanās brīvība, kas ierakstīta LESD 21. panta 1. punktā un Hartas 45. panta 1. punktā, ietver tiesības netikt pakļautam personu pārbaudei pie iekšējām robežām un ka šāda pārbaude līdz ar to ir šķērslis šai brīvībai, šīs tiesības nevar uzskatīt par beznosacījuma tiesībām.

80.

Tomēr jebkuram šajās normās paredzētās pārvietošanās brīvības šķērslim ir jābūt pamatotam un samērīgam. Atgādināšu, ka saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa 25. pantu robežkontroles pagaidu atjaunošanu pie iekšējām robežām var noteikt vienīgi kā galēju risinājumu un ārkārtas apstākļos. Turklāt tai ir jāaprobežojas ar absolūtu minimumu, kas vajadzīgs, lai vērstos pret nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai ( 51 ).

81.

Ņemot vērā šos elementus, uzskatu, ka, ciktāl robežkontroles atjaunošana atbilst Šengenas Robežu kodeksam, iespējamais LESD 21. panta 1. punktā un Hartas 45. panta 1. punktā paredzēto tiesību uz brīvu pārvietošanos šķērslis, kurš izrietētu no šādas robežkontroles, ir jāuzskata par pamatotu un samērīgu un tātad par tādu, kas nav pretrunā pēdējām minētajām tiesību normām.

82.

Līdz ar to iesaku uz otro prejudiciālo jautājumu abās lietās atbildēt tādējādi, ka tad, ja dalībvalsts pakļauj Savienības pilsoņus personu pārbaudei pie iekšējām robežām saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa prasībām, šī pārbaude atbilst arī LESD 21. panta 1. punktam un Hartas 45. panta 1. punktam.

83.

Kas attiecas uz trešo jautājumu par iespējamu soda uzlikšanu sakarā ar pienākuma uzrādīt pasi vai personas apliecību pārkāpumu, no iepriekš minētā arī izriet, ka tā šādos apstākļos nav pretrunā Savienības tiesībām ( 52 ).

84.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Landesverwaltungsgericht Steiermark (Štīrijas federālās zemes Administratīvā tiesa, Austrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: