1.

Aplūkojamajā lietā Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa, Vācija) uzdotais prejudiciālais jautājums attiecas uz diezgan netipisku jautājumu, proti, nodokļa maksātāja, no kura nepamatoti iekasēts Savienības tiesībās reglamentēts nodoklis situācijā, kad nodokļa uzlikšanas prettiesiskums neizrietēja no Savienības tiesībās noteikto saistošo normu pārkāpšanas, bet gan no tādu valsts tiesību normu pārkāpšanas, kuras dalībvalsts ir pieņēmusi, pamatojoties uz Savienības tiesībās paredzētu fakultatīvu pilnvaru.

2.

Šāda situācija nav viennozīmīga, jo, no vienas puses, nav noticis skaidru un absolūtu Savienības tiesību normu pārkāpums un, no otras puses, prettiesiskā darbība ir notikusi, dalībvalstij piemērojot šīs tiesības. Kā es paskaidrošu turpmāk šajos secinājumos, uz šo jautājumu ir grūti sniegt viennozīmīgu atbildi.

3.

Tomēr izskatāmajā lietā parādās arī cits, ne mazāk interesants jautājums. Proti, kā, no akcīzes nodokļa par elektroenerģiju viedokļa raugoties, ir jāsaprot šīs elektroenerģijas uzglabāšana akumulatoros, lai to vēlāk piegādātu galalietotājiem. Lai gan iesniedzējtiesa nav uzdevusi šo jautājumu, pamatojoties uz manu interpretāciju šajā jomā, man šķiet, ka Tiesai spriedumā vismaz būtu jānorāda, ka ar atbildi uz prejudiciālo jautājumu netiek apstiprināta iesniedzējtiesas veiktā interpretācija.

4.

Padomes Direktīvas 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai ( 2 ) 1. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis uzliek nodokļus energoproduktiem un elektroenerģijai saskaņā ar šo direktīvu.”

5.

Šīs direktīvas 5. panta ceturtajā ievilkumā ir noteikts:

“Ja tiek ievēroti šajā direktīvā noteiktie minimālie nodokļu līmeņi un tie atbilst Kopienas tiesībām, dalībvalstis var piemērot diferencētās nodokļu likmes, veicot fiskālo kontroli, šādos gadījumos:

[..]

6.

Minētās Direktīvas 17. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“Ja šajā direktīvā noteiktie minimālie nodokļu līmeņi tiek ievēroti caurmērā katrā uzņēmumā, dalībvalstis var piemērot nodokļu samazināšanu [..] elektroenerģijai šādos gadījumos:

[..].”

7.

Visbeidzot, Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Piemērojot Direktīvas 92/12/EEK [ ( 3 )], 5. un 6. pantu, elektroenerģiju un dabas gāzi apliek ar nodokli, un to maksā izplatītājs vai otrreizējais izplatītājs piegādes brīdī. [..].”

8.

Attiecībā uz nodokļa uzlikšanu elektroenerģijai Direktīva 2003/96 Vācijas tiesībās tika transponēta ar Stromsteuergesetz (Elektroenerģijas nodokļa likumu, turpmāk tekstā – “StromStG”) normām ( 4 ). Šī likuma 3. pantā redakcijā, kas ir spēkā kopš 2008. gada 19. decembra, ir noteikts

“Nodoklis ir 20,50 EUR par vienu megavatstundu.”

9.

Saskaņā ar StromStG 9. panta 3. punktu:

“Elektroenerģijai tiek piemērota [..] samazināta nodokļa likme 12,30 EUR apmērā par vienu megavatstundu, ja tā tiek patērēta ražošanas nozares uzņēmumu vai lauksaimniecības un mežsaimniecības uzņēmumu darbības vajadzībām un ja tā nav atbrīvota no nodokļa saskaņā ar 1. punktu.”

10.

XY ir saskaņā Vācijas tiesībām dibināta sabiedrība. Savas darbības ietvaros, kura, pēc iesniedzējtiesas domām, ietilpst ražošanas nozarē (Produzierende Gewerbe) StromStG 9. panta 3. punkta izpratnē, tā saņem no sadales tīkla maiņstrāvu, un pēc tās pārveidošanas līdzstrāvā uzkrāj to akumulatoros. Pēc tam sabiedrība saviem klientiem, t.i., telekomunikāciju nozares uzņēmumiem, sniedz kompleksu pakalpojumu, kas ietver elektroenerģijas piegādi, tostarp rezerves energoapgādi, kā arī gaisa kondicionēšanu (“aukstuma piegādi”) telekomunikāciju infrastruktūras iekārtām ( 5 ).

11.

Deklarācijā par 2010. taksācijas gadu XY deklarēja saņemto elektroenerģiju kā savu patēriņu un izvēlējās samazinātu nodokļa likmi elektroenerģijai saskaņā ar StromStG 9. panta 3. punktu. Tomēr nodokļu administrācija pieņēma lēmumu, kurā tā uzskatīja, ka ir jāpiemēro šī nodokļa standarta likme.

12.

Atsevišķā tiesvedībā par 2006. taksācijas gadu Bundesfinanzhof nosprieda, ka XY bija tiesības piemērot samazinātu nodokļa likmi elektroenerģijai. Pamatojoties uz to, nodokļu administrācija mainīja lēmumu par 2010. taksācijas gadu un veica pārmaksātā nodokļa atmaksu. 2014. gadā XY lūdza izmaksāt procentus par šo pārmaksāto summu, ko nodokļu administrācija noraidīja. XY prasība pirmās instances tiesā tika noraidīta. Šī tiesa tostarp uzskatīja, ka StromStG 9. panta 3. punktā paredzētais nodokļa likmes samazinājums no Savienības tiesību viedokļa ir fakultatīvs, tādējādi nodokļa iekasēšana tādā apmērā, kas atbilst standarta likmei, pat ja tā nav saderīga ar valsts tiesībām, nepārkāpj Savienības tiesības. Tādējādi no Tiesas judikatūras izrietošais pienākums atmaksāt pārmaksāto nodokli kopā ar procentiem nav piemērojams. XY par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

13.

Šādos apstākļos Bundesfinanzhof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai saistībā ar tiesībām uz kļūdaini aprēķināta elektroenerģijas nodokļa atmaksu ir maksājami arī procenti atbilstoši Savienības tiesībām, ja zemākas elektroenerģijas nodokļa likmes noteikšanas pamatā bija fakultatīvais nodokļa samazinājums saskaņā ar [Direktīvas 2003/96/EK] 17. panta 1. punkta a) apakšpunktu un pārāk augstais nodoklis izskatāmajā lietā bija pamatots tikai ar kļūdainu tās valsts tiesību normas piemērošanu, kas tika pieņemta, lai transponētu šīs direktīvas 17. panta 1. punkta a) apakšpunktu?”

14.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir reģistrēts Tiesā 2020. gada 26. februārī. Rakstveida argumentus iesniedza XY, Vācijas valdība, kā arī Eiropas Komisija. Turklāt šie lietas dalībnieki, kā arī Hauptzollamt B (Nodokļu iestāde B, Vācija), rakstveidā atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.

15.

Izskatāmajā lietā uzdotais prejudiciālais jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, ka elektroenerģija, ko XY saņēma no sadales tīkla, bija apliekama ar nodokli enerģijas saņemšanas brīdī, turklāt, pamatojoties uz Vācijas tiesību normām, tai bija jāpiemēro samazināta elektroenerģijas nodokļa likme. Tomēr Vācijas valdība savos apsvērumos apstrīd šo pieņēmumu, apgalvojot, ka tas izriet no tā, ka XY darbība tika kvalificēta neatbilstīgi Direktīvai 2003/96, un sabiedrībai samazināta nodokļa likme nav piemērojama. Ja Vācijas valdības apgalvojums tiktu apstiprināts, ar to tiktu apšaubīta pati lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība šajā lietā, jo šajā lūgumā ietvertajam jautājumam būtu hipotētisks raksturs.

16.

Tiesa šajā ziņā lietas dalībniekiem uzdeva papildu jautājumus. Pirms pievēršos prejudiciālajā jautājumā ietvertā tiesību jautājuma izskatīšanai, es nedaudz laika veltīšu minētās direktīvas noteikumu pareizas interpretācijas analīzei tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā.

17.

Uzdodot prejudiciālo jautājumu izskatāmajā lietā, iesniedzējtiesa balstās uz savu iepriekšējo nolēmumu, kas it īpaši ir ietverts tās spriedumā par nodokļu uzlikšanu elektroenerģijai, ko XY izmantoja 2006. taksācijas gadā ( 7 ). Saskaņā ar šo nolēmumu XY patērē elektroenerģiju, kas tiek saņemta no sadales tīkla, akumulatoros pārveidojot šo elektroenerģiju ķīmiskajā enerģijā ( 8 ). Šis patēriņš tiek veikts XY darbības vajadzībām, jo šī sabiedrība izmanto akumulatoros uzkrāto elektroenerģiju, t.i., līdzstrāvu, sniedzot saviem klientiem vienu konsolidētu pakalpojumu, proti, tā piegādā elektroenerģiju telekomunikāciju iekārtu barošanai, sniedz gaisa kondicionēšanas pakalpojumus (“aukstuma piegādi”, kā tas formulēts šajā spriedumā) un nodrošina rezerves elektroapgādi (Reservezeit).

18.

Savukārt Vācijas valdība uzskata, ka šāda XY darbības kvalifikācija rada nesaderību ar Direktīvas 2003/96 noteikumiem. Minētās direktīvas 21. panta 5. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka elektroenerģiju apliek ar nodokli un to maksā izplatītājs vai otrreizējais izplatītājs piegādes brīdī. Tomēr šī valdība uzskata, ka XY būtu jāuzskata par starpnieku elektroenerģijas piegādē, proti, par otrreizējo izplatītāju. Šī sabiedrība nepatērē elektroenerģiju savām vajadzībām, bet gan uzglabā to akumulatoros un pēc tam piegādā saviem klientiem, kas ir šīs elektroenerģijas galalietotāji.

19.

Tas ir būtiski, jo, lai gan XY tika pieskaitīta ražošanas nozarei, kurai ir piemērojams StromStG 9. panta 3. punktā paredzētais nodokļa atvieglojums, tās klienti, kas sniedz telekomunikāciju pakalpojumus, neietilpst šajā nozarē un nevar izmantot šo samazinājumu. Tādējādi elektroenerģijai, ko XY piegādā saviem klientiem, būtu jāpiemēro nodokļa standarta likme. Šādā situācijā nerastos jautājums par pārmaksātās nodokļa summas un procentu atmaksu, un līdz ar to visa pamatlieta, kā arī lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā zaudētu priekšmetu.

20.

Es piekrītu Vācijas valdības šaubām par to, vai iesniedzējtiesa pareizi ir uzskatījusi, ka XY izmanto elektroenerģiju, patērējot to šīs sabiedrības vajadzībām.

21.

Iesniedzējtiesas lēmums šajā jautājumā balstās uz XY darbības specifiku. XY piegādā elektroenerģiju tikai kā daļu no kompleksa pakalpojuma, kurā ietilpst arī citi pakalpojumi, tikai tiem uzņēmumiem, kas pieder vienai uzņēmumu grupai (iespējams tai, kurai pieder pati sabiedrība), izmantojot dažādus kanālus, nevis brīvi pieejamu elektroenerģijas sadales tīklu.

22.

Tomēr man nešķiet, ka šiem apstākļiem ir izšķiroša nozīme, lai kvalificētu XY uzņēmējdarbību no Direktīvas 2003/96 skatpunkta. Veids, kādā XY sniedz pakalpojumus, kā arī tās darījumu partneru atlase ir šim konkrētajam uzņēmumam raksturīgi apstākļi. Tomēr tie nemaina faktu, ka šī sabiedrība savas darbības ietvaros piegādā noteiktu un izmērāmu elektroenerģijas daudzumu uzņēmumiem, kuri ir jāuzskata par tādiem, kas ir neatkarīgi no šīs sabiedrības, un šie uzņēmumi izmanto šo elektroenerģiju telekomunikāciju iekārtu barošanai, proti, atbilstoši parastajam elektroenerģijas izmantošanas mērķim ( 9 ). Tādējādi tieši šie uzņēmumi, nevis XY, ir šīs sabiedrības piegādātās elektroenerģijas galalietotāji.

23.

Taču attiecībā uz brīvi pieejamu elektroenerģijas sadales tīklu man nešķiet, ka tas būtu jāuzskata par nosacījumu, lai kvalificētu uzņēmumu par elektroenerģijas izplatītāju vai otrreizējo izplatītāju Direktīvas 2003/96 izpratnē. Šajā direktīvā nav definēti jēdzieni “izplatītājs” un “otrreizējais izplatītājs”, tomēr nekas neliecina par to, ka tie būtu jāattiecina tikai uz tiem uzņēmumiem, kas izmanto noteikta veida izplatīšanas tīklu. It īpaši Tiesai jau ir bijusi iespēja nospriest ( 10 ), ka šie termiņi nav jāinterpretē, ņemot vērā “izplatīšanas” jēdzienu Direktīvas 2003/54/EK 2. panta izpratnē ( 11 ). Direktīvā 2003/96 drīzāk ir saglabāta jēdziena “izplatītājs” funkcionālā nozīme. Tas vislabāk ir atspoguļots direktīvas 21. panta 5. punkta trešajā daļā, kurā ir noteikts, ka “[u]zņēmumu, kas ražo elektroenerģiju savām vajadzībām, uzskata par izplatītāju”.

24.

Tādēļ es nedomāju, ka XY darbības specifika neļauj šo sabiedrību uzskatīt par elektroenerģijas otrreizējo izplatītāju elektroenerģijas nodokļa uzlikšanas mērķiem atbilstoši Direktīvas 2003/96 noteikumiem.

25.

Savukārt iesniedzējtiesas nostāja, ko tā ir paudusi savā judikatūrā, izraisa rezultātus, kas ir nesaderīgi ar šīs direktīvas mērķiem.

26.

Pirmkārt, no Direktīvas 2003/96 projekta pamatojuma, ko Komisija min atbildē uz Tiesas jautājumiem ( 12 ), izriet, ka elektroenerģijas aplikšanas ar nodokli piegādes brīdī (output) mērķis bija ļaut dalībvalstīm piemērot diferencētu nodokļu līmeni dažādām galalietotāju kategorijām. Tomēr šāda diferencētās aplikšanas ar nodokli sistēma var darboties pareizi tikai tad, ja aplikšana ar nodokli tiek veikta pēdējā izplatīšanas posmā, proti, piegādes galalietotājiem posmā. Nodokļa uzlikšana iepriekšējā posmā apdraud šādas sistēmas darbību, jo nodokļu līmenis var būt nepiemērots faktiskai elektroenerģijas izmantošanai.

27.

To lieliski atspoguļo izskatāmā lieta. Proti, XY ir saņēmusi nodokļa samazinājumu elektroenerģijai, ko tā ir saņēmusi no sadales tīkla, jo tā ir rūpniecības nozares uzņēmums, kuram piemēro šādu samazinājumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tomēr galu galā šo enerģiju neizmanto šī sabiedrība, bet gan tās klienti, kuri neietilpst ražošanas nozarē un kuri citādi nevarētu izmantot šo nodokļa samazinājumu. Ja es pareizi saprotu, tas ir pamats prāta vingrinājumiem, kuru mērķis ir pierādīt, ka tieši XY ir elektroenerģijas galalietotāja.

28.

Otrkārt, nākamais mērķis elektroenerģijas aplikšanai ar nodokli brīdī, kad izplatītājs vai otrreizējais izplatītājs to piegādā, ir aplikt šo elektroenerģiju ar nodokli tās faktiskās patērēšanas dalībvalstī līdzīgi kā tas ir ar citām precēm, kas apliekamas ar akcīzes nodokli. Tiesa to ļoti skaidri ir uzsvērusi spriedumā Komisija/Polija, šajā ziņā apstiprinot Komisijas argumentus ( 13 ). Tomēr gadījumā, ja nodoklis tiek uzlikts elektroenerģijai brīdī, kad tā ir saņemta no sadales tīkla, lai uzkrātu to akumulatoros, un pēc tam tā tiek piegādāta citiem uzņēmumiem, šis mērķis nevar tikt sasniegts. Nekas neliedz veikt akumulatoros uzkrātās elektroenerģijas pārrobežu piegādi.

29.

Visbeidzot, treškārt, Direktīvā 2003/96 paredzētais elektroenerģijas nodokļa uzlikšanas mērķis ir novērst nodokļa uzlikšanu tai enerģijas daļai, kas ir tikusi pazaudēta. Tas ir princips, kas ir piemērojams visām precēm, kuras apliekamas ar akcīzes nodokli ( 14 ). Elektroenerģijas gadījumā šim principam ir īpaša nozīme, jo elektroenerģijas pārvade un uzglabāšana neizbēgami rada ievērojamus zudumus. Tikai elektroenerģijas aplikšana ar nodokli brīdī, kad tā tiek piegādāta galapatērētājiem, ļauj novērst vai līdz minimumam ierobežot nodokļa uzlikšanu tai enerģijas daļai, kas ir tikusi pazaudēta.

30.

Komisija kā piemēru min nodokļa uzlikšanu gāzei, ko izmanto par degvielu transportlīdzekļu piedziņai. Šī gāze tiek aplikta ar nodokli brīdī, kad tā tiek uzpildīta transportlīdzekļa tvertnē, un tas tostarp ļauj izvairīties no nodokļa uzlikšanas gāzes zudumiem, kas rodas tās uzglabāšanas un kompresijas dēļ. Kā to pamatoti norāda Komisija, saskaņā ar Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkta pirmo daļu nodokļa uzlikšanas brīdim ir jābūt vienam un tam pašam attiecībā uz dabasgāzi un elektroenerģiju. Tādējādi pēc analoģijas ar gāzi elektroenerģijas zudumi, kas ir radušies tās uzglabāšanas dēļ, nebūtu apliekami ar nodokli. Vispopulārāko akumulatoru veidu veiktspēja, kas ir saprotama kā attiecība starp elektrisko lādiņu, kurš iegūts akumulatora izlādes laikā, un elektrisko lādiņu, kas piegādāts uzlādes laikā, ir aptuveni 70–80 % ( 15 ). Tādējādi nodokļa uzlikšana elektroenerģijai, kura tiek izmantota akumulatoru uzlādēšanai, nevis elektroenerģijai, kas tiek piegādāta no šiem akumulatoriem galalietotājiem, nozīmē nodokļa uzlikšanu salīdzinoši lieliem elektroenerģijas zudumiem. Šīs samazinātās nodokļa likmes piemērošana nav ar Direktīvu 2003/96 saderīga šī nodokļa pārpalikuma kompensācijas metode ( 16 ).

31.

Tāpat nav pareizs XY arguments, ka, ņemot vērā Lēmumu 2016/2266 ( 17 ), tieši elektroenerģijas piegāde akumulatoru uzlādēšanai, nevis šīs enerģijas saņemšana no akumulatoriem, ir uzskatāma par šīs enerģijas izplatīšanu. Šis lēmums attiecās uz elektroenerģiju, kas ir paredzēta elektrotransportlīdzekļu akumulatoru uzlādēšanai. Šādā situācijā automašīnas lietotājs patērē šo elektrību transportlīdzekļa piedziņai un šis lietotājs ir arī akumulatora lietotājs. Tādējādi akumulatora lietotājs vienlaikus ir elektroenerģijas galalietotājs, līdz ar to šīs elektroenerģijas piegāde akumulatora uzlādēšanai ir enerģijas piegāde galalietotājam, proti, tas ir nodokļa iekasējamības gadījums atbilstīgi Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkta pirmajai daļai. Savukārt XY nav tās elektroenerģijas galalietotāja, kuru tā saņem no sadales tīkla, lai uzlādētu akumulatorus un tālāk piegādātu elektroenerģiju saviem klientiem. Tādējādi šajā gadījumā nav analoģijas ar situāciju, uz kuru attiecas minētais lēmums.

32.

Kā izriet no iepriekšminētā, lai nodrošinātu Direktīvas 2003/96 mērķu sasniegšanu attiecībā uz elektroenerģijas aplikšanu ar nodokli, ir nepieciešams uzskatīt XY par elektroenerģijas otrreizējo izplatītāju atbilstoši Vācijas valdības apsvērumiem. Tomēr es piekrītu Komisijai, ka šī valdība kļūdaini ir novērtējusi šāda uzskata sekas pamatlietas apstākļos.

33.

Savos apsvērumos Vācijas valdība izdara secinājumu, ka XY saņemtā elektroenerģija, kas vēlāk tiek uzkrāta tās klientiem paredzētajos akumulatoros, nav apliekama ar samazinātu elektroenerģijas nodokļa likmi, bet gan ar šī nodokļa standarta likmi. Līdz ar to nevar būt runas nedz par pārmaksātā nodokļa, nedz procentu atmaksu.

34.

Tomēr Vācijas valdība neņem vērā, ka, ja sabiedrība XY tiktu uzskatīta par otrreizējo izplatītāju, elektroenerģiju varētu aplikt ar nodokli tikai brīdī, kad šī sabiedrība šo elektroenerģiju piegādā saviem klientiem. Savukārt brīdī, kad XY saņem šo elektroenerģiju no sadales tīkla, nevar iekasēt ne samazinātas, ne standarta likmes nodokli. Tādējādi nodoklis, ko nodokļu administrācija ir iekasējusi pamatlietā, būtu jāuzskata par pilnībā iekasētu, pārkāpjot Direktīvu 2003/96, un līdz ar to tas būtu pilnībā jāatmaksā ar procentiem atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai ( 18 ).

35.

Tiesa arī uzdeva lietas dalībniekiem jautājumu par to, vai, ja tiktu apstiprināts iesniedzējtiesas apgalvojums, ka XY savas darbības vajadzībām patērē elektroenerģiju, ko tā saņem no sadales tīkla akumulatoru uzlādēšanai, šī elektroenerģija nebūtu jāatbrīvo no nodokļa saskaņā ar Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu kā elektroenerģija, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai.

36.

Gan XY, gan Vācijas valdība, gan Komisija stingri noraida šo iespēju. Minētie lietas dalībnieki uzskata, ka XY tikai uzkrāj no sadales tīkla saņemto elektroenerģiju, turpretī šīs Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums attiecas uz “jaunas” elektroenerģijas ražošanu.

37.

Tomēr, manuprāt, šī nostāja ir balstīta uz diviem kļūdainiem pieņēmumiem.

38.

Pirmkārt, runājot par elektroenerģijas uzkrāšanu akumulatoros, minētie lietas dalībnieki, šķiet, jauc elektroenerģijas jēdzienu ar enerģijas jēdzienu. Mūsdienu tehnoloģiskās attīstības stadijā nepastāv tādas elektroenerģijas uzkrāšanas metodes, ko varētu izmantot rūpnieciskā mērogā ( 19 ). Lai uzkrātu elektroenerģiju, tā ir jāpārveido citā enerģijas veidā, ko ir iespējams uzkrāt, un pēc tam tas ir jāpārveido elektroenerģijā. Akumulatoru gadījumā enerģiju uzkrāj ķīmiskas enerģijas veidā, tas ir, tādu elektroķīmisko reakciju (potenciālā) enerģijā, ko rada akumulatorā esoši ķīmiskie savienojumi strāvas plūsmas dēļ. Šīs reakcijas ir atgriezeniskas, un tas ļauj vairākkārt uzlādēt un izlādēt akumulatoru ( 20 ).

39.

No tā izriet, ka elektroenerģijas uzkrāšanas jēdziens ir zināms vienkāršojums. Īstenībā runa ir par elektroenerģijas pārveidošanu citā enerģijas veidā un tās atkārtotu pārveidošanu elektroenerģijā.

40.

Tas mums liek izdarīt otro kļūdaino pieņēmumu, uz kuru balstās lietas dalībnieku tēze, proti, pie kategoriskas elektroenerģijas uzkrāšanas un ražošanas nošķiršanas.

41.

No fizikas skatpunkta nepastāv tāda parādība kā enerģijas ražošana. To nosaka viens no fizikas pamatprincipiem – enerģijas nezūdamības likums. Tā sauktā “enerģijas ražošana”, tostarp elektroenerģijas ražošana, tāpat kā tās uzkrāšana, ir tikai viena enerģijas veida pārveidošana citā. Elektroenerģijas ražošanas gadījumā tā var būt fosilajās kurināmajās esošās ķīmiskās enerģijas pārveidošana sadedzināšanas procesā ( 21 ), kinētiskās enerģijas pārveidošana, izmantojot vēja un hidroenerģijas tehnoloģiju, un, visbeidzot, kodolenerģijas pārveidošana atoma kodola sadalīšanās procesā.

42.

Lai saražotu elektroenerģiju, bieži vien vairākkārt ir jāpārveido dažādi enerģijas veidi, piemēram, termoelektrostacijās (tas ir, tādās, kas izmanto fosilos kurināmos vai kodolenerģiju) sākotnējā kurināmajā (vai kodoldegvielā) uzkrātā enerģija tiek pārveidota siltumenerģijā, kas pēc tam tiek pārveidota kinētiskajā enerģijā, kura galu galā tiek pārveidota elektroenerģijā. Dažādu enerģijas veidu radīšanai ir nepieciešami īpaši nesēji, piemēram, elektrostacijās enerģijas nesējs parasti ir ūdens tvaiks, tāpat kā ķīmiskās enerģijas nesējs akumulatorā ir elektrolīts.

43.

Tātad nepastāv būtiska un nepārsniedzama robeža starp elektroenerģijas ražošanu un tās uzkrāšanu vai, precīzāk, citā enerģijas veidā uzkrātās elektroenerģijas atgūšanu. Labākais piemērs tam ir hidroakumulācijas elektrostacijas. Tajās ar elektroenerģijas palīdzību ūdens no apakšējā rezervuāra tiek pārsūknēts augšējā rezervuārā un pēc tam krītoša ūdens radīta kinētiskā enerģija tiek izmantota, lai iedarbinātu strāvas ģeneratoru ( 22 ). Šāda elektrostacija neražo “jaunu” elektroenerģiju, bet, gluži pretēji, tā patērē vairāk enerģijas nekā saražo. Tādēļ hidroakumulācijas elektrostacijas tiek uzskatītas par elektroenerģijas uzkrāšanas, nevis ražošanas, metodi. Pašlaik – tilpuma ziņā – tā ir pat visizplatītākā enerģijas uzkrāšanas metode ( 23 ). Tās pamatā ir elektroenerģijas pārveidošana ūdens potenciālajā kinētiskajā enerģijā un šīs kinētiskās enerģijas atkārtota pārveidošana elektroenerģijā. Tas nemaina faktu, ka šajā procesā elektroenerģija tiek patērēta ūdens pārsūknēšanai un pēc tam no jauna tā tiek saražota tādā pašā veidā kā parastajās hidroelektrostacijās, kurās tiek izmantota dabiska ūdens plūsma, iepriekš to nepārsūknējot.

44.

Elektroenerģijas uzkrāšana akumulatoros no tehniskā viedokļa ietver arī elektroenerģijas patēriņu, lai to pārveidotu citā enerģijas veidā un pēc tam atkārtoti to pārveidotu elektroenerģijā. Tādēļ es nesaskatu būtiskus šķēršļus, kas liegtu uzskatīt elektroenerģiju, kura ir paredzēta pārveidošanai akumulatorā, par elektroenerģiju, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā izpratnē.

45.

Tomēr es pieļauju, ka citi apsvērumi liecina par labu tam, lai elektroenerģijas uzkrāšanu Direktīvas 2003/96 izpratnē uzskatītu par šīs enerģijas izplatīšanas posmu, nevis tās ražošanu, kā to vēlas Vācijas valdība un Komisija. Tomēr tas izslēdz iesniedzējtiesas apgalvojumu, ko aizstāv arī XY, ka šī sabiedrība patērē elektroenerģiju savas darbības vajadzībām. Tas nozīmētu, ka šī sabiedrība vienlaikus patērē un uzkrāj elektroenerģiju, un tas nav iespējams, līdzīgi kā nevar būt vilks paēdis un aita dzīva. Tas arī nozīmētu, ka XY klientiem piegādātā elektroenerģija būtu jāapliek ar nodokli, proti, tā dubulti tiktu aplikta ar nodokli – pirmoreiz brīdī, kad tā tiek saņemta no sadales tīkla, un otrreiz – brīdī, kad tā tiek piegādāta galalietotājiem. Iesniedzējtiesa pamatoti uzskata, ka ir jāizvairās no šādas dubultās aplikšanas ar nodokli. Tomēr to var panākt, nevis neapliekot ar nodokli elektroenerģiju, ko XY piegādā saviem klientiem, un tas ir arī pretrunā Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkta pirmajai daļai, bet –elektroenerģijai, kuru šī sabiedrība saņem no sadales tīkla, piemērojot atbilstošus nodokļus.

46.

Atbildē uz Tiesas papildu jautājumiem XY apstrīd pamatotību Vācijas valdības iebildēm, pēc šīs valdības domām, par kļūdainām premisām, uz kurām iesniedzējtiesa balsta prejudiciālo jautājumu izskatāmajā lietā. XY uzskata, ka šis jautājums attiecas uz faktu vērtējumu, kas ir jāveic tikai iesniedzējtiesai. Savukārt Tiesai būtu jābalstās uz šo vērtējumu un tikai jāatbild uz prejudiciālo jautājumu.

47.

Tomēr XY iebildes, manuprāt, ir nepamatotas. Pamatlietas fakti nav apstrīdami. Tie ir saistīti ar to, ka XY saņem elektroenerģiju no sadales tīkla, uzkrāj to akumulatoros ķīmiskās enerģijas veidā un pēc tam piegādā to saviem klientiem, sniedzot kompleksu pakalpojumu, kas ietver arī citus pakalpojumus. Tomēr vēl arvien ir jāatrisina jautājums par šādas darbības kvalifikāciju, ņemot vērā Direktīvas 2003/96 noteikumus, bet tas ietilpst šo noteikumu interpretācijas jomā, un tas jāveic Tiesai.

48.

Iesniedzējtiesa ir veikusi XY darbības kvalifikāciju, saskaņā ar kuru elektroenerģijai, ko tā saņem no sadales tīkla, lai uzlādētu akumulatorus, ir piemērojama elektroenerģijas nodokļa samazinātā likme. Tomēr, kā izriet no iepriekš minētajiem apsvērumiem ( 24 ), šo elektroenerģiju nevajadzēja aplikt ar nodokli brīdī, kad XY to saņēma no sadales tīkla, vai nu kā elektroenerģiju, kas bija paredzēta otrreizējai izplatīšanai atbilstīgi Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkta pirmajai daļai, vai kā elektroenerģiju, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai atbilstīgi minētās direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktam.

49.

Līdz ar to ir jāuzskata, ka pamatlietā aplūkotais elektroenerģijas nodoklis ir pilnībā iekasēts, pārkāpjot Savienības tiesības, un – atbilstīgi Tiesas pastāvīgajai judikatūrai ( 25 ) – tas ir pilnībā jāatmaksā kopā ar procentiem ( 26 ). Tādējādi prejudiciālais jautājums zaudētu savu pamatojumu.

50.

Tomēr iesniedzējtiesa ir konstatējusi, ka tās pieņemtais nolēmums par XY darbību juridisko kvalifikāciju, kas tika izdots tiesvedībā par 2006. gada taksācijas periodu, ir ieguvis res judicata spēku. Iesniedzējtiesa nenorāda, vai tas pats attiecas uz tiesvedību par 2010. gada taksācijas periodu, kurā tā ir vērsusies Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatāmajā lietā. Tomēr tā norāda, ka nodokļu administrācijas lēmums par elektroenerģijas nodokļa samazinātas likmes piemērošanu XY ir kļuvis galīgs.

51.

Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesībās nav noteikta prasība, ka, lai ņemtu vērā atbilstīgo Savienības tiesību normas interpretāciju, ko ir sniegusi Tiesa, valsts tiesu iestādei principā būtu jāpārskata tās nolēmums, kuram ir res judicata spēks. Tas pats attiecas arī uz tādu nodokļu atmaksu, kas iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības ( 27 ).

52.

Līdz ar to es ierosinu Tiesai atbildēt uz šajā lietā uzdoto prejudiciālo jautājumu. Tomēr es uzskatu, ka tai savā spriedumā būtu skaidri jānorāda, ka atbildes sniegšana uz šo jautājumu nenozīmē, ka Tiesa piekrīt veidam, kādā iesniedzējtiesa ir kvalificējusi XY darbību, ņemot vērā Direktīvas 2003/96 noteikumus. Proti, elektroenerģijas uzkrāšanai piemērojamais nodokļu režīms ir jāapspriež Savienības līmenī, vajadzības gadījumā – tam paredzētajā tiesvedībā Tiesā. Šāda apspriešanās ir vēlama kaut vai tādēļ, ka elektroenerģijas uzkrāšanai ir nozīme Savienības ekonomikas pārejā uz atjaunojamiem enerģijas avotiem ( 28 ).

53.

Ar prejudiciālo jautājumu izskatāmajā lietā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesībās ir prasīts atmaksāt prettiesiski iekasētu nodokli kopā ar procentiem situācijā, kad nodokļa apmēra nepareiza noteikšana izrietēja no tā, ka nodokļu iestādes nav piemērojušas nodokļa likmes samazinājumu, uz kuru nodokļu maksātājam bija tiesības, kā tas ir paredzēts valsts tiesībās, pamatojoties uz dalībvalstu fakultatīvo pilnvaru, kas paredzēta Direktīvas 2003/96 17. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

54.

Tomēr Vācijas valdība norāda, ka pamatlietā aplūkotā elektroenerģijas nodokļa likmes samazināšana neizrietot no Direktīvas 2003/96 17. panta 1. punkta a) apakšpunkta transponēšanas Vācijas tiesībās, bet no tiesībām uz nodokļa likmes diferencēšanu atkarībā no elektroenerģijas komerciālas vai nekomerciālas izmantošanas, kas dalībvalstīm ir paredzētas šīs direktīvas 5. panta ceturtajā ievilkumā. Lai pamatotu savu apgalvojumu, šī valdība atsaucas uz Komisijas lēmumu par valsts atbalstu, ko rada iepriekš minētā nodokļa likmju diferenciācija ( 29 ). Šajā lēmumā Direktīvas 2003/96 5. pants ir tieši norādīts kā nodokļa likmes samazinājuma pamats. Arī XY ierosina paplašināt prejudiciālā jautājuma tvērumu, attiecinot to arī uz citiem Direktīvas 2003/96 noteikumiem, tostarp tās 5. panta ceturto daļu, nevis tikai uz 17. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

55.

Turklāt ir jānorāda, ka StromStG 9. panta 3. punktā nav minēti energoietilpīgi uzņēmumi, uz kuriem attiecas Direktīvas 2003/96 17. panta 1. punkta a) apakšpunkts. Minētajā 9. panta 3. punktā paredzētais nodokļa likmes samazinājums attiecas galvenokārt uz ražošanas uzņēmumiem, kā arī uz lauksaimniecību un mežsaimniecību.

56.

Tomēr tas nepadara prejudiciālo jautājumu bezjēdzīgu. Gan Direktīvas 2003/96 17. panta 1. punktā a) apakšpunktā paredzētos nodokļa atvieglojumus par labu energoietilpīgiem uzņēmumiem, gan nodokļa likmju diferencēšanu atkarībā no šīs direktīvas 5. panta ceturtajā ievilkumā paredzētās elektroenerģijas komerciālas vai nekomerciālas izmantošanas, dalībvalstis var piemērot fakultatīvi. Prejudiciālajā jautājumā ietvertās tiesību problēmas atrisinājums var ietekmēt pamatlietas iznākumu neatkarīgi no pamata, uz kāda Vācijas likumdevējs ir ieviesis aplūkoto nodokļa likmes diferencēšanu.

57.

Līdz ar to es ierosinu uzskatīt, ka iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesībās ir prasīts atmaksāt prettiesiski iekasētu nodokli kopā ar procentiem situācijā, kad nodokļa apmēra kļūdaina noteikšana izrietēja no tā, ka nodokļu iestādes nav piemērojušas nodokļa likmes samazinājumu, uz kuru nodokļa maksātājam bija tiesības, kā tas ir paredzēts valsts tiesībās, pamatojoties uz dalībvalstu fakultatīvo pilnvaru, kas paredzēta kādā no Direktīvas 2003/96 noteikumiem.

58.

Atgādinājumam – XY tika piemērots elektroenerģijas nodoklis pēc standarta likmes. Tomēr tiesvedību laikā tika konstatēts, ka tai bija tiesības uz samazinātu likmi saskaņā ar StromStG 9. panta 3. punktu, kurš savukārt, kā apgalvo Vācijas valdība, pamatojas uz Direktīvas 2003/96 5. panta ceturto ievilkumu. Līdz ar to nodokļu iestādes atmaksāja pārmaksāto elektroenerģijas nodokli, taču bez procentiem, jo valsts tiesībās nav paredzēts pienākums atmaksāt procentus šādā situācijā. Tomēr XY pieprasa samaksāt procentus, atsaucoties uz Savienības tiesībās ietverto principu, saskaņā ar kuru nodokļi, kas iekasēti, pārkāpjot šīs tiesības, ir jāatmaksā kopā ar procentiem.

59.

Tādēļ rodas jautājums, vai minētais princips ir piemērojams arī tad, ja nodoklis tika iekasēts, pārkāpjot nevis pašas Savienības tiesības, bet gan valsts tiesību normas, ar kurām, transponējot direktīvu, tiek ieviests nodokļu atvieglojums, pamatojoties uz dalībvalstu fakultatīvo pilnvaru, kas piešķirta ar šo direktīvu. Šādas situācijas neviennozīmīgums slēpjas tajā, ka, no vienas puses, augstākas nodokļa likmes uzlikšana tieši nepārkāpj Savienības tiesības, jo attiecīgais nodokļu atvieglojums nav obligāts atbilstoši šīm tiesībām, bet, no otras puses, tika pārkāptas valsts tiesības normas, kas ieviestas direktīvas transponēšanai.

60.

Ņemot to vērā, ir jānorāda, ka, lai gan strīds pamatlietā attiecas nevis uz pašu prettiesiski iekasētā nodokļa atmaksu, bet gan uz procentu atmaksu, atbilde uz uzdoto jautājumu attieksies gan uz procentu atmaksu, gan uz pienākumu atmaksāt pašu nodokli. Gan pašam atmaksas pienākumam, gan pienākumam maksāt procentus Savienības tiesībās ir viens un tas pats pamats.

61.

Tiesības uz nodokļu, ko dalībvalsts iekasējusi, pārkāpjot Savienības tiesības, atmaksu kopā ar procentiem izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras. Tās ir Savienības tiesību normās attiecīgajām personām paredzēto tiesību sekas un papildinājums ( 30 ). Atmaksas pienākums attiecas ne vien uz pašu nodokļa summu, kas iekasēta, pārkāpjot Savienības tiesības, bet arī uz dalībvalstī tiešā saistībā ar šo nodokli samaksāto summu vai tās ieturēto summu atmaksu. Tas ietver arī tos zaudējumus, ko rada nespēja rīkoties ar naudas summu nodokļa samaksas dēļ. Šo zaudējumu atlīdzināšana notiek, atmaksājot procentus par prettiesiski iekasētā nodokļa summu ( 31 ).

62.

Kā izriet no Tiesas spriedumiem, kas ir šīs judikatūras pamatā, tiesības, kuru sekas un papildinājums ir pienākums atmaksāt nodokļus, kas iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības, ir tiesības, kuras attiecīgajām personām ir piešķirtas ar Savienības tiesību normām, kurām ir tieša iedarbība ( 32 ). Tieši šādas tiesības valsts tiesām ir jāaizsargā, vajadzības gadījumā lemjot par pienākumu atmaksāt prettiesiski iekasēto nodokli.

63.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ja runa ir par direktīvas tiesību normām, privātpersonām ir tiesības uz tām atsaukties valsts tiesās pret dalībvalsti, ja tā nav transponējusi direktīvu noteiktajā termiņā valsts tiesībās vai arī ja tā ir veikusi nepareizu transpozīciju, ar nosacījumu, ka direktīvas tiesību normas pēc to satura ir bez nosacījumiem un pietiekami precīzas ( 33 ). Valsts tiesību normu, ar kurām transponēta direktīva, kļūdaina piemērošana, kas rada arī direktīvas pārkāpumu, manuprāt, ir jāpielīdzina šīs direktīvas nepareizai transpozīcijai. Proti, no ieinteresētās personas viedokļa nav nozīmes, vai no Savienības tiesībām izrietošo tiesību pārkāpums ir radies saistībā ar dalībvalsts likumdošanas nepilnībām vai nepareizu administratīvo praksi. Abos gadījumos tās tiesības ir aizskartas un tai pienākas līdzīga aizsardzība.

64.

Savienības tiesību norma ir beznosacījuma tad, ja tajā ir noteikts pienākums, kas nav nedz saistīts ar kādu nosacījumu, nedz arī tā izpildes vai seku ziņā pakārtots kādam Savienības iestāžu vai dalībvalstu aktam, un ir pietiekami precīza, lai uz to varētu atsaukties privātpersona un tiesa to piemērotu, ja tajā nepārprotami ir noteikts pienākums ( 34 ).

65.

Tiesa turklāt ir nospriedusi – pat ja direktīva atstāj dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību, pieņemot tās īstenošanas kārtību, šīs direktīvas norma var tikt uzskatīta par tādu, kurai ir beznosacījuma un precīzs raksturs, ja ar to dalībvalstīm nepārprotami ir noteikts pienākums sasniegt precīzu rezultātu un nav paredzēts neviens nosacījums attiecībā uz tajā paredzētā noteikuma piemērošanu ( 35 ).

66.

Runājot par Direktīvu 2003/96, ar to ir noteikts minimālais nodokļu līmenis energoproduktiem un elektroenerģijai ( 36 ). Virs šī līmeņa dalībvalstis var brīvi noteikt nodokļu līmeni. Direktīvā ir paredzētas dalībvalstu tiesības diferencēt nodokļa likmes, tostarp piemērot atbrīvojumus no nodokļa. Šīs tiesības it īpaši ir paredzētas aplūkotās direktīvas 5. pantā, 7. panta 2. un 4. punktā, 15., 16. un 17. pantā, kā arī – attiecībā uz atsevišķām dalībvalstīm – 18., 18.a un 18.b pantā. Turklāt atbilstīgi šīs direktīvas 19. pantam Padome var atļaut dalībvalstij ieviest turpmākus nodokļa atbrīvojumus un samazinājumus. Direktīvā 2003/96 ir ietverts arī noteikts skaits obligātu atbrīvojumu. Tie ir uzskaitīti tās 14. pantā.

67.

Direktīvas 2003/96 5. panta ceturtajā ievilkumā paredzētā iespēja diferencēt nodokļu līmeni atkarībā no elektroenerģijas komerciālas vai nekomerciālas izmantošanas ir viena no iepriekš minēto dalībvalstu fakultatīvajām pilnvarām ( 37 ). Lai gan ir taisnība, ka Direktīvas 2003/96 I pielikuma C tabulā ir noteiktas minimālās nodokļa likmes elektroenerģijai atkarībā no tās komerciālas vai nekomerciālas izmantošanas, šīs direktīvas 5. pantā ir skaidri minēts, ka dalībvalstis var piemērot šādu diferenciāciju. Tātad tās var arī piemērot vienotu nodokļa likmi, kurai ir jāievēro Direktīvā 2003/96 noteiktā minimālā nodokļa likme nekomerciālajai izmantošanai, kas ir augstāka.

68.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka nodokļa līmenis, kas Vācijā bija spēkā laikposmā, uz kuru attiecas pamatlieta, ir vairākkārt pārsniedzis direktīvā paredzētos minimālos līmeņus gan attiecībā uz komerciālo, gan nekomerciālo enerģijas izmantošanu. Šīs minimālās vērtības attiecīgi bija 0,50 EUR un 1 EUR par megavatstundu, bet StromStG paredzētās likmes bija 12,30 EUR un 20,50 EUR par megavatstundu.

69.

Tādas fakultatīvas tiesību normas kā Direktīvas 2003/96 5. panta ceturtais ievilkums ( 38 ) nav beznosacījuma, jo to piemērošana ir atkarīga no atsevišķu dalībvalstu lēmumiem, un dalībvalstīm šajā ziņā nav saistošs nekāds pienākums, kas izriet no Savienības tiesībām. Tādējādi šajās tiesību normās paredzētie atbrīvojumi nodokļa maksātājiem nerada tiesības, kurām būtu tieša iedarbība un kuru aizsardzību šie nodokļa maksātāji varētu pieprasīt valsts tiesās ( 39 ). Tādējādi nodokļa maksātājiem nav nekādu tiesību, kas izrietētu no Savienības tiesībām, tādēļ tiem nav piemērojams arī no Tiesas judikatūras izrietošais pienākums atmaksāt ar procentiem tos nodokļus, kas iekasēti, pārkāpjot šīs tiesības.

70.

Līdz ar to ir jāuzskata, ka Savienības tiesībās principā nav prasīts atmaksāt prettiesiski iekasētu nodokli kopā ar procentiem situācijā, kad nodokļa apmēra kļūdaina noteikšana izrietēja no tā, ka nodokļu iestādes nav piemērojušas nodokļa likmes samazinājumu, uz kuru nodokļu maksātājam bija tiesības, kā tas ir paredzēts valsts tiesībās, pamatojoties uz dalībvalstu fakultatīvo pilnvaru, kas paredzēta Direktīvas 2003/96 normā.

71.

Tomēr, manuprāt, tas neizsmeļ aplūkojamā tiesību jautājuma analīzi.

72.

Tas, ka direktīvā paredzētā dalībvalstu fakultatīvā pilnvara samazināt nodokļa līmeni nodokļa maksātājiem nerada no Savienības tiesībām izrietošās tiesības, kuru aizsardzību tie varētu pieprasīt tiesā, nenozīmē, ka pasākumi, ko dalībvalstis veic saskaņā ar šādu pilnvaru, neietilpst minētās direktīvas un, vispārīgāk, Savienības tiesību piemērošanas jomā. Gluži pretēji, rīkojoties saskaņā ar direktīvā noteiktajām pilnvarām, dalībvalstis acīmredzami rīkojas saskaņā ar šo direktīvu, tādējādi arī jomā, uz kuru attiecas Savienības tiesības. Šīs rīcības fakultatīvais raksturs šajā ziņā neko nemaina.

73.

Tādējādi, piemērojot ar Direktīvu 2003/96 piešķirtās pilnvaras diferencēt elektroenerģijas nodokļa likmi, dalībvalstīm ir jārīkojas, ievērojot Savienības tiesības. Turklāt tas ir skaidri minēts šīs direktīvas 5. pantā, kurā ir noteikts, ka šie diferencētie nodokļa līmeņi var tikt piemēroti, “[ja] tie atbilst [Savienības] tiesībām”.

74.

Tas nozīmē, ka dalībvalstīm, kad tās īsteno tādas direktīvā paredzētas fakultatīvās pilnvaras, kuras izriet no Direktīvas 2003/96 5. panta ceturtā ievilkuma, tostarp ir jāievēro Savienības tiesībās noteiktie vispārējie principi. Situācijā, kāda ir pamatlietā, nozīme var būt it īpaši nodokļu neitralitātes un vienlīdzīgas attieksmes principam. Šo principu pārkāpums var būt pamats nodokļa maksātāja tiesībām saņemt pārmaksāta nodokļa atmaksu ar procentiem pat tad, ja šādas tiesības nevar būt balstītas uz direktīvas normu, kura pamato dalībvalsts rīcību, tādēļ ka šai tiesību normai nav tiešas iedarbības.

75.

Tiesai ir bijusi iespēja līdzīgi spriest par tādiem atbrīvojumiem no nodokļiem, ko dalībvalstis ir saglabājušas, pamatojoties uz direktīvā par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu paredzēto fakultatīvo pilnvaru. Proti, tā uzskatīja, ka, lai gan šie atbrīvojumi no nodokļiem maksātājiem nerada nekādas no Savienības tiesībām izrietošas tiesības, šo tiesību vispārējie principi, tostarp nodokļu neitralitātes princips, piešķir nodokļa maksātājiem tiesības atgūt summas, kas no tā ir prettiesiski piedzītas, kļūdaini interpretējot valsts tiesību aktus, ar kuriem šie atbrīvojumi ir noteikti ( 40 ).

76.

Runājot par nodokļu neitralitātes principu, Tiesas judikatūrā tiek uzskatīts, ka tas atspoguļo vienlīdzīgas attieksmes principu, ņemot vērā Savienības nodokļu tiesības, it īpaši tiesību aktus par pievienotās vērtības nodokli ( 41 ). Šis apgalvojums, protams, principā ir pareizs. Tomēr ir jāņem vērā, ka nodokļu neitralitātes jēdzienam ir īpaša nozīme nodokļu teorijā, tādēļ nodokļu tiesībās tas tiek lietots līdztekus vienlīdzīgas attieksmes principam, bet dažreiz – tā vietā. Runa ir par to, lai nodokļu režīms būtu izveidots tā, lai atšķirīgs nodokļu režīms precēm, pakalpojumiem vai līdzīgām uzņēmējdarbībām neietekmētu tirgus dalībnieku lēmumus, jo šie lēmumi ir jāpieņem, pamatojoties tikai uz ekonomiskiem kritērijiem ( 42 ).

77.

Šādā nozīmē nodokļu neitralitātes princips drīzāk attiecas uz nodokļu tiesību normām, jo tām, ņemot vērā to paredzamību, ir spēja noteikt uzņēmēju rīcību. Tomēr ir grūtāk pieņemt, ka šādas rīcības tiktu noteiktas ar administratīvajiem blakuslēmumiem, ko pieņem nodokļu tiesības piemērojošās iestādes, it īpaši, ja tiem ir reakcijas raksturs, proti, ja tie attiecas uz veidu, kādā tika aplikti nodokļa maksātāju jau veiktie darījumi ( 43 ). Līdz ar to es neuzskatu, ka pamatlietā aplūkotā Vācijas nodokļu tiesiskā regulējuma kļūdaina piemērošana varētu tikt uzskatīta par nodokļu neitralitātes principa pārkāpumu.

78.

Tomēr, ievērojot Direktīvas 2003/96 transpozīciju, gan Vācijas likumdevējam, gan Vācijas nodokļu iestādēm ir jāievēro Savienības tiesību vispārējais princips, proti, vienlīdzīgas attieksmes princips.

79.

Iespējamais šī principa pārkāpums pamatlietā nav ticis izvērtēts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā arī attiecīgie lietas dalībnieki šajā tiesvedībā nav to apsprieduši. Tādējādi Tiesas rīcībā nav pietiekamas informācijas, lai lemtu par šo jautājumu. Turklāt, lai izvērtētu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu tādā situācijā kā pamatlietā, ir jāpārbauda lietas un konkrētā uzņēmēja faktiskie apstākļi. Tas nozīmē, ka iesniedzējtiesai būs jānosaka, vai, nepareizi piemērojot StromStG noteikumus, sabiedrībai XY tiek radīta nelabvēlīgāka situācija salīdzinājumā ar tiem tirgus dalībniekiem, kas atrodas līdzīgā situācijā, kā rezultātā tas ir uzskatāms par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Runa galvenokārt ir par uzņēmējiem, kas veic minētajai sabiedrībai līdzīgu uzņēmējdarbību un kas šajā ziņā var būt tās konkurenti.

80.

Gadījumā, ja iesniedzējtiesa secinātu, ka ir noticis vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, tas radītu uz Savienības tiesībām balstītu pamatu, lai XY pieprasītu atmaksāt ar procentiem prettiesiski iekasēto elektroenerģijas nodokli.

81.

Protams, šādā situācijā nosacījumiem, saskaņā ar kuriem šī atmaksa tiks veikta, būs piemērojams līdzvērtības un efektivitātes principi. Tas nozīmē, ka tie nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām uz valsts tiesībām balstītām prasībām, kā arī nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu ( 44 ).

82.

Savienības tiesībās tiesības uz īpašumu ir aizsargātas galvenokārt ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantu. Saskaņā ar Hartas 51. pantu tā attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Neapšaubāmi tā tas ir gadījumā, kad dalībvalsts transponē direktīvu, tostarp tad, ja tā izmanto šajā direktīvā paredzētās fakultatīvās pilnvaras. Tāpat par Savienības tiesību piemērošanu dalībvalstī ir jāuzskata tas, ka valsts pārvaldes iestādes piemēro valsts tiesību aktus, ar kuriem ir transponēta direktīva.

83.

Hartas 52. panta 3. punktā ir noteikts, ka, ciktāl tajā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kas noslēgta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECTK”), garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām. Ja runa ir par Hartas 17. pantu, saskaņā ar paskaidrojumiem par Pamattiesību hartu ( 45 ) tas atbilst ECPAK 1. protokola 1. pantam. Līdz ar to Hartas 17. pants ir jāinterpretē, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūru attiecībā uz pēdējo no minētajām tiesību normām ( 46 ).

84.

Attiecībā uz prettiesiski iekasētu nodokļu atmaksas problēmu ECT uzskata, ka prasījums, kas ir pietiekami droši noteikts, ir “īpašums” ECPAK 1. protokola 1. panta izpratnē. Pārvaldes iestāžu piešķirtās tiesības uz pārmaksātā nodokļa atmaksu ir šāds prasījums ( 47 ). ECT uzskata, ka, ņemot vērā ECPAK 1. protokola 1. pantu, procentu samaksa ļauj kompensēt zaudējumus, kas ieinteresētajai personai radušies saistībā ar pagājušo laiku, kurā tā nevarēja rīkoties ar līdzekļiem, ko pārvaldes iestādes ir prettiesiski iekasējušas. Prettiesiski iekasētā nodokļa atmaksas nosacījumi nevar ne radīt ieinteresētajai personai pārmērīgus apgrūtinājumus, ne būtiski apdraudēt tās finansiālo stāvokli ( 48 ). Ja prettiesiski iekasēta nodokļa atmaksa notiek pēc ilgāka laikposma, procentu par pārmaksāto nodokli neatmaksāšana šī iemesla dēļ var apdraudēt līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un indivīda interesēm, tādējādi pārkāpjot ECPAK 1. protokola 1. pantu ( 49 ).

85.

Ņemot vērā šo judikatūru, ir jāuzskata, ka procentu par prettiesiski iekasētā nodokļa summu nesamaksāšana var būt Hartas 17. panta pārkāpums, ja dalībvalsts ir iekasējusi šo nodokli, piemērojot Savienības tiesības. Tā tas it īpaši ir gadījumā, ja procentu nesamaksāšanas dēļ attiecīgais nodokļa maksātājs tiek pakļauts nesamērīgam finansiālajam slogam, piemēram, tādēļ, ka ir pagājis ilgs laikposms, kurā tas nav varējis rīkoties ar pārmaksāto summu. Lai noteiktu, vai pastāv šāds 17. panta pārkāpums, valsts tiesām ir jāizvērtē lietas apstākļi.

86.

Šāds pārkāpums, ja tas tiek konstatēts, ir autonoms pamats, kas balstīts uz Savienības tiesībām, lai nodokļa maksātājs pieprasītu atmaksāt procentus par pārmaksātā nodokļa summu.

87.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu uz prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Savienības tiesībās nav prasīts atmaksāt prettiesiski samaksāto nodokli kopā ar procentiem, ja nodokļa summas nepareiza noteikšana izriet no tā, ka nodokļu administrācija ir piemērojusi samazinātu nodokļa likmi, uz kuru nodokļa maksātājam bija tiesības, kā tas ir paredzēts valsts tiesību aktos, pamatojoties uz Direktīvas 2003/96 normā paredzētu dalībvalstu fakultatīvo pilnvaru, izņemot gadījumus, kad ar šādu neatmaksāšanu tiktu pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips vai Hartas 17. pants, un tas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus.

88.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu uz Bundesfinanzhof uzdotajiem jautājumiem sniegt šādu atbildi:

Savienības tiesībās nav prasīts atmaksāt prettiesiski samaksāto nodokli kopā ar procentiem, ja nodokļa summas nepareiza noteikšana izriet no tā, ka nodokļu administrācija ir piemērojusi samazinātu nodokļa likmi, uz kuru nodokļa maksātājam bija tiesības, kā tas ir paredzēts valsts tiesību aktos, pamatojoties uz Direktīvas 2003/96 normā paredzēto dalībvalstu fakultatīvo pilnvaru, izņemot gadījumus, kad ar šādu neatmaksāšanu tiktu pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pants, un tas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus.