38

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 13. jūnijā, prasītāja cēla šo prasību. Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tajā pašā dienā, prasītāja iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, pamatojoties uz LESD 278. un 279. pantu, lūdzot, pirmkārt, apturēt galvenokārt apstrīdētā lēmuma izpildi un pakārtoti – 2019. gada 16. maija vēstules piemērošanu un, otrkārt, noteikt pagaidu pasākumus attiecībā uz uzteikuma termiņa kārtību. Piemērojot Civildienesta noteikumu 91. panta 4. punktu, tiesvedība pamatlietā tika apturēta.

39

Ar 2019. gada 12. jūlija rīkojumu CE/Reģionu komiteja (T‑355/19 R, nav publicēts, EU:T:2019:543) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja prasītājas pieteikumu par pagaidu noregulējumu, pamatojoties uz to, ka viņa nebija juridiski pietiekami pierādījusi attiecīgo aktu izpildes apturēšanas steidzamību, un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

40

Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 4. punktu tiesvedība pamatlietā tika atsākta pēc tam, kad 2019. gada 10. oktobrī tika pieņemts tiešs lēmums par prasītājas sūdzības noraidīšanu.

41

Tā kā Vispārējās tiesas sastāvs tika mainīts, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ar 2019. gada 18. oktobra lēmumu, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 27. panta 3. punktu, nodeva lietu jaunam tiesnesim referentam, kurš norīkots septītajā palātā.

42

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 18. oktobrī, prasītāja lūdza viņai piešķirt anonimitāti, piemērojot Reglamenta 66. pantu. Ar 2019. gada 29. oktobra lēmumu Vispārējā tiesa šo lūgumu apmierināja.

43

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 20. maijā, prasītāja lūdza rīkot tiesas sēdi, pamatojoties uz Reglamenta 106. panta 2. punktu.

44

2020. gada 24. septembrī Vispārējā tiesa Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva lietas dalībniekiem vairākus rakstveida jautājumus mutvārdu atbildes sniegšanai tiesas sēdē un lūdza Reģionu komitejai iesniegt noteiktus dokumentus. Reģionu komiteja izpildīja šo lūgumu noteiktajā termiņā.

45

Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2020. gada 10. decembra tiesas sēdē.

46

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

47

Reģionu komitejas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

55

Prasītāja apgalvo, ka Reģionu komitejas [institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “IPNDL”)], nebija pilnvarota vienpusēji izbeigt viņas līgumu ar uzteikumu saskaņā ar PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktu, vienlaikus viņu atstādinot no amata uz laiku saskaņā ar PDNK 49. panta 1. punktu, neievērojot Civildienesta noteikumu IX pielikuma 23. un 24. pantā paredzētās normas, ar kurām reglamentē administratīvā atstādināšanas pasākuma pieņemšanu. Līdz ar to prasītāja uzskata, ka IPNDL lēmums, kurā ir paredzēta gan viņas darba līguma izbeigšana saskaņā ar PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktu, gan atstādināšana no amata uz visu iepriekšējas paziņošanas termiņa laiku, saskaņā ar judikatūru ir procedūras nepareiza izmantošana.

56

Replikā prasītāja precizē, ka pretēji Reģionu komitejas apgalvojumiem apstrīdētais lēmums satur nevis “atbrīvojumu no dienesta pienākumiem”, bet gan atstādināšanas pasākumu. Šajā ziņā viņa uzsver, ka saskaņā ar judikatūru “atbrīvojums no dienesta pienākumiem” norāda uz atļauju nedarīt to, kas ir noteikts. Taču apstrīdētajā lēmumā viņai esot noteikts pienākums nepildīt savus amata pienākumus iepriekšējas paziņošanas termiņa laikā. Turklāt prasītāja apgalvo, ka viņas algas saglabāšanai uzteikuma termiņa laikā šajā ziņā nav nozīmes. Prasītāja uzskata, ka ir acīmredzams, ka viņai noteiktais atbrīvojums no dienesta nekādā ziņā neatšķiras no atstādināšanas no amata uz laiku.

57

Turklāt prasītāja norāda, ka Reģionu komiteja nevar pamatot savu lēmumu par viņas atstādināšanu no amata uz uzteikuma termiņa laiku ar neiespējamību citādi organizēt šo laikposmu, kas izriet no dienesta interesēm. Šajā ziņā viņa apgalvo – ja Reģionu komiteja uzskatīja, ka viņas rīcība ir pielīdzināma nopietnam iemeslam, kas var izraisīt viņas atlaišanu bez uzteikuma, tai bija jāsāk pret viņu disciplinārlieta.

58

Reģionu komiteja apstrīd prasītājas argumentus.

59

Ir jāatgādina, ka procedūras nepareiza izmantošana ir jēdziena “pilnvaru nepareiza izmantošana” īpaša izpausme un šim jēdzienam ir precīzs tvērums, kas apzīmē to, ka administratīva iestāde izmanto savas pilnvaras citam mērķim, nevis tam, kuram šīs pilnvaras tika tai piešķirtas. Tiesību akts ir saistīts ar pilnvaru nepareizu izmantošanu tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem iepriekš norādīts, vai lai izvairītos no Civildienesta noteikumos īpaši paredzētas procedūras, lai nodrošinātos pret attiecīgā gadījuma apstākļiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 16. oktobris, ZV/Komisija, T‑684/18, nav publicēts, EU:T:2019:748, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

Attiecībā uz procedūru, kas ļauj izbeigt pagaidu darbinieka uz nenoteiktu laiku noslēgtu līgumu, no PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunkta izriet, ka darba tiesiskās attiecības beidzas šajā līgumā paredzētā uzteikuma termiņa beigās. Turklāt PDNK 49. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pēc Civildienesta noteikumu IX pielikumā paredzētās disciplinārlietas pabeigšanas, ko piemēro pēc analoģijas, darba tiesiskās attiecības var izbeigt bez uzteikuma disciplināru iemeslu dēļ smaga amatpārkāpuma gadījumā, ja pagaidu darbinieks tīši vai aiz neuzmanības nav pildījis savus pienākumus, un ka pirms šādas izbeigšanas attiecīgajam darbiniekam var tikt piemērots atstādināšanas pasākums, ievērojot Civildienesta noteikumu IX pielikuma 23. un 24. pantā paredzētos nosacījumus.

61

Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ņemot vērā IPNDL plašo novērtējuma brīvību tāda pārkāpuma gadījumā, kas var pamatot pagaidu darbinieka atlaišanu, nekas tai neuzliek pienākumu sākt disciplinārlietu pret šo darbinieku tā vietā, lai drīzāk izmantotu PDNK 47. panta c) punktā paredzēto iespēju vienpusēji izbeigt darba līgumu, un tikai tad, ja IPNDL plāno atlaist pagaidu darbinieku bez uzteikuma smaga amatpārkāpuma gadījumā, ja pēdējais minētais nav pildījis savus pienākumus, saskaņā ar PDNK 49. panta 1. punktu ir jāsāk disciplinārlieta, kas Civildienesta noteikumu IX pielikumā ir paredzēta ierēdņiem un kas pēc analoģijas ir piemērojama pagaidu darbiniekiem (skat. spriedumu, 2019. gada 2. aprīlis, Fleig/EĀDD, T‑492/17, EU:T:2019:211, 97. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).

62

Šajā lietā ir jākonstatē, ka prasītājas līguma izbeigšana galvenokārt tika pamatota ar uzticības saiknes zudumu starp grupu un prasītāju sakarā ar viņas darbinieku neatbilstošu pārvaldību un ietekmi, kāda šai pārvaldībai bija uz viņu veselību, nenorādot apstrīdētajā lēmumā pret prasītāju izvirzītu disciplināra rakstura iemeslu. Proti, Reģionu komitejas IPNDL izvēlējās izbeigt prasītājas līgumu, piemērojot PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktu, nevis piemērot PDNK 49. panta 1. punktu.

63

No tā izriet, ka principā Reģionu komitejas IPNDL bija pilnvarota izbeigt prasītājas darba līgumu, pamatojoties uz PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktu, pirms tā termiņa beigām, paziņojot par to sešus mēnešus iepriekš, bez pienākuma sākt disciplinārlietu.

64

Ņemot to vērā, apstrīdētajā lēmumā ir arī norādīts, ka, tā kā prasītājas tiešās darba attiecības ar viņas līdzstrādniekiem varēja pasliktināt šo darbinieku veselības stāvokli un uzturēt sarežģītu darba vidi, viņa bija atbrīvota no pienākuma veikt no viņas līguma izrietošos pienākumus sešu mēnešu uzteikuma termiņa laikā, vienlaikus saņemot garantiju, ka viņa saglabās atalgojumu un sociālā nodrošinājuma pakalpojumus, kas saistīti ar viņas līgumu. Turklāt apstrīdētajā lēmumā Reģionu komitejas IPNDL precizēja, ka prasītāja varēs piekļūt savam birojam, lai atgūtu personiskās mantas, divas nedēļas pēc uzteikuma termiņa sākuma un ka iestāde pēc tam izmantos biroju pēc savām vajadzībām un prasītājai tas vairs nebūs pieejams. Turklāt tā norādīja, ka viņa varēs piekļūt savam elektroniskajam pastam tikai “lasīšanas režīmā” vienu mēnesi pēc uzteikuma termiņa sākuma, pirms šis elektroniskais pasts tiks automātiski deaktivizēts. Visbeidzot saskaņā ar apstrīdēto lēmumu prasītāja saglabāja tiesības piekļūt Reģionu komitejas telpām uzteikuma termiņa laikā, tomēr viņai bija jāatdod dienesta karte, kuru aizvietošot ar jaunu karti, tādējādi liedzot viņai piekļuvi grupas biroja sanāksmēm un plenārsēdēm.

65

Tādējādi sekas, ko Reģionu komitejas IPNDL paredzēja sagaidīt no uzticības saiknes zuduma, protams, galvenokārt bija prasītājas līguma izbeigšana, pamatojoties uz PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktu, kā arī – pakārtoti – pielāgojumi uzteikuma termiņa laikā, ciktāl tie nozīmēja viņas darba apstākļu būtiskas izmaiņas, tostarp atbrīvojumu pildīt no viņas līguma izrietošos darba pienākumus uzteikuma termiņa laikā.

66

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktā nav skaidri paredzēts, ka darbinieka, kura līgums ir izbeigts, darba apstākļus uzteikuma termiņa laikā var pielāgot, ciktāl šis laikposms prezumēti tiek uzskatīts par parastu darba laikposmu, Savienības iestādēm un struktūrām tomēr ir plaša novērtējuma brīvība, organizējot savus dienestus un izmantojot to rīcībā esošo personālu, ja vien šī izmantošana notiek dienesta interesēs un ja ar to tiek ievērota amatu līdzvērtība, tostarp attiecībā uz personāla locekļiem, kuriem tiek piemērots uzteikuma posms (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 13. decembris, CJ/ECDC, T‑703/16 RENV, nav publicēts, EU:T:2017:892, 42. punkts).

67

Turklāt ir ticis nospriests, ka, ņemot vērā IPNDL tiesības tāda pārkāpuma gadījumā, kas var pamatot darbinieka atlaišanu, izmantot vienpusēju līguma izbeigšanu, kas paredzēta PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktā, tā vietā, lai sāktu disciplinārlietu pret šo darbinieku, tomēr ir jāuzskata, ka izvēle šādos apstākļos izmantot līguma izbeigšanu nozīmē, ka ir jāievēro prasība par uzteikumu, kas ir šo tiesību normu centrālais elements. Līdz ar to, ja IPNDL uzskata, ka pārkāpums, ko tā pārmet darbiniekam, liedz turpināt viņa līguma izpildi parastos apstākļos uzteikuma termiņa laikā, tai no tā ir jāizdara secinājumi un līdz ar to jāsāk disciplinārlieta, izmantojot atstādināšanu no amata uz laiku saskaņā ar PDNK 49. panta 1. punktu, ja vien attiecīgā persona tiesību aktos noteiktajā kārtībā nav atbrīvota no savu pienākumu pildīšanas (spriedums, 2017. gada 13. decembris, CJ/ECDC, T‑703/16 RENV, nav publicēts, EU:T:2017:892, 51. punkts).

68

Turklāt, ja tāda pārkāpuma gadījumā, kas var pamatot darbinieka atlaišanu, IPNDL nolemj izbeigt attiecīgā darbinieka līgumu, par to viņam iepriekš paziņojot, tā vietā, lai pret viņu sāktu disciplinārlietu, IPNDL, īstenojot savas pilnvaras noteikt administratīvos pienākumus, kas šim darbiniekam ir jāveic šajā laikposmā, ir ar pamatojumu un lēmuma par līguma izbeigšanu tekstā jānorāda darbiniekam, ka vajadzības gadījumā viņam ir jāatturas no noteiktu pienākumu pildīšanas (skat. spriedumu, 2017. gada 13. decembris, CJ/ECDC, T‑703/16 RENV, nav publicēts, EU:T:2017:892, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Tomēr nevar izslēgt, ka noteiktos īpašos apstākļos personas darba līguma izbeigšanas, pamatojoties uz PDNK 47. pantu, iemesli ir rodami situācijā, kas pamato to, ka Savienības iestādes un struktūras, īstenojot savu plašo novērtējuma brīvību savu dienestu organizācijā un to rīcībā esošā personāla norīkošanā, var uzskatīt, ka dienesta interesēs ir atstādināt attiecīgo personu no visu tās pienākumu pildīšanas uzteikuma termiņa laikā.

70

Tā tas var būt īpaši gadījumā, kad uzticības saiknes zuduma dēļ atlaists tiek tāds darbinieks kā prasītāja, kura pieņemta darbā, pamatojoties uz PDNK 2. panta c) punktu, un attiecībā uz kuru, kā tas ir arī viņas gadījumā, nav nedz konstatēts, nedz arī apgalvots smags amatpārkāpums Civildienesta noteikumu IX pielikuma 23. panta izpratnē.

71

Proti, visiem pagaidu darbiniekiem, kas pieņemti darbā, pamatojoties uz PDNK 2. panta c) punktu, ir noslēgts darba līgums saskaņā ar intuitu personae principu, kura galvenais elements ir savstarpējā uzticība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 17. oktobris, Bonnet/Tiesa, T‑406/04, EU:T:2006:322, 47. un 101. punkts).

72

Tādējādi, kā to tiesas sēdē uzsvēra Reģionu komiteja, šādas savstarpējas uzticēšanās saiknes zudums var padarīt neiespējamu to, ka persona vai vienība, kas ir pieņēmusi darbā pagaidu darbinieku, uzteikuma termiņa laikā viņam uztic kaut mazāko uzdevumu.

73

Līdzīgā gadījumā lēmums neuzticēt pagaidu darbiniekam, kura līgums ir izbeigts, kaut mazāko uzdevumu uzteikuma termiņa laikā ir pasākums, kas īstenots dienesta interesēs, un to, kā būtībā apgalvo prasītāja, nevar obligāti pielīdzināt lēmumam par atstādināšanu no amata uz laiku, kas pieņemts saskaņā ar Civildienesta noteikumu IX pielikuma 23. un 24. pantu. Tāpat, ja situācija, kas ir izraisījusi uzticības saiknes zudumu attiecībā pret pagaidu darbinieku, kurš pieņemts darbā, pamatojoties uz PDNK 2. panta c) punktu, padara neiespējamu to, ka šim darbiniekam tiek uzticēti uzdevumi uzteikuma termiņa laikā, IPNDL nevar noteikt pienākumu sākt disciplinārlietu šī termiņa laikā.

74

Turklāt prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas pierādītu, ka viņa faktiski ir atstādināta no amata uz laiku un atlaista disciplināru iemeslu dēļ.

75

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka prasītājas apgalvojums pirmā pamata atbalstam ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, ka Reģionu komitejas IPNDL attiecībā uz viņu ir pieņēmusi atstādināšanas no amata pasākumu disciplināru iemeslu dēļ, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu IX pielikuma 23. un 24. pantu, kas ir pasākums, ar kuru esot noteikts, ka lēmums par viņas darba līguma izbeigšanu ir jāpieņem pēc disciplinārlietas saskaņā ar PDNK 49. pantu.

76

Līdz ar to Reģionu komitejas IPNDL varēja, neīstenojot procedūras nepareizu izmantošanu, izbeigt prasītājas darba līgumu, pamatojoties uz PDNK 47. pantu, vienlaikus nolemjot, ka viņai nav jāstrādā uzteikuma termiņa laikā.

77

No tā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

92

Saskaņā ar Hartas 41. panta 2. punktu tiesības uz labu pārvaldību tostarp ietver ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms attiecībā uz to tiek veikts individuāls pasākums, kas to nelabvēlīgi ietekmē.

93

It īpaši tiesības tikt uzklausītai garantē ikvienai personai iespēju administratīvajā procesā un pirms ikviena tāda lēmuma pieņemšanas, kurš var nelabvēlīgi ietekmēt tās intereses, lietderīgi un efektīvi izteikt savu viedokli (skat. spriedumus, 2019. gada 4. aprīlis, OZ/EIB, C‑558/17 P, EU:C:2019:289, 53. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 10. janvāris, RY/Komisija, T‑160/17, EU:T:2019:1, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

94

Lai nodrošinātu attiecīgās personas efektīvu aizsardzību, šo tiesību mērķis ir tostarp ļaut šai personai labot kļūdu vai sniegt tādu informāciju par personisko situāciju, kas nāktu par labu tam, ka lēmums tiktu vai netiktu pieņemts vai ka tam būtu tāds vai cits saturs (spriedums, 2014. gada 11. decembris, Boudjlida, C‑249/13, EU:C:2014:2431, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

95

Tādā kontekstā, kāds ir šajā lietā, pierādījums par attiecīgās personas tiesību tikt uzklausītai ievērošanu ir jāsniedz IPNDL (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 6. decembris, Marcuccio/Komisija, C‑59/06 P, EU:C:2007:756, 47. punkts; 2019. gada 10. janvāris, RY/Komisija, T‑160/17, EU:T:2019:1, 48. punkts; 2019. gada 7. novembris, WN/Parlaments, T‑431/18, nav publicēts, EU:T:2019:781, 44. punkts).

96

Jākonstatē, ka pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Reģionu komitejas IPNDL nebija ne reizi minējusi iespēju pielāgot prasītājas uzteikuma termiņu. Lai gan šī iestāde viņu uzklausīja attiecībā uz faktu patiesumu un attiecināmību, kā arī par juridisko pamatu, uz kuru pamatojoties varētu tikt pieņemts apstrīdētais lēmums, prasītājai nebija iespējas iesniegt apsvērumus par konkrētajiem uzteikuma izpildes noteikumiem, ko minētā iestāde plānoja pieņemt, un it īpaši par to, ka prasītāja vairs neīstenos grupas ģenerālsekretāra funkcijas un ka piekļuve viņas elektroniskajam pastam, kā arī viņas birojam un Reģionu komitejas telpām tiks pārorganizēta.

97

Taču šādus pasākumus nevarēja pieņemt, iepriekš neuzklausot prasītāju, lai nodrošinātu, ka viņa var paust savu nostāju par tiem. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tiesību tikt uzklausītam mērķis tostarp ir ļaut ieinteresētajai personai precizēt noteiktus elementus vai izvirzīt citus elementus, piemēram, saistībā ar personisko situāciju, kas varētu nākt par labu tam, ka lēmums netiktu pieņemts vai ka tam būtu tāds vai cits saturs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. decembris, CJ/ECDC, T‑703/16 RENV, nav publicēts, EU:T:2017:892, 48. punkts).

98

Reģionu komiteja šajā ziņā nevar lietderīgi apgalvot, ka konteksts, kādā tika nosūtīta nodomu vēstule, netieši, bet noteikti nozīmēja iespēju papildināt prasītājas darba līguma izbeigšanu ar atbrīvojumu no darba pienākumu, kas izriet no viņas līguma, veikšanas uzteikuma termiņa laikā un ka prasītāja nevarēja nezināt, ka bija paredzēts veikt pielāgojumus uzteikuma termiņa laikā, kad viņa tika aicināta sniegt savus apsvērumus par viņai pārmestajiem faktiem.

99

Jānorāda, ka dažādie lietas materiālos esošie dokumenti, it īpaši elektroniskā pasta sarakste starp vienu no grupas locekļiem un prasītāju, neļauj uzskatīt, ka prasītāja varēja skaidri saprast, ka Reģionu komitejas IPNDL plānoja ieviest pielāgojumus uzteikuma termiņa laikā. Papildus tam, ka šos dokumentus neiesniedza šī iestāde, lietas materiālos, kurus Reģionu komiteja minēja savas argumentācijas atbalstam, nebija atsauces uz šādiem pasākumiem, bet tajos bija minēta vai norādīta iespēja, ka prasītāja pati atkāpjas no amata atbilstoši kompromisa līgumam.

100

Līdz ar to attiecībā uz šī sprieduma 96. punktā minētajiem pielāgošanas pasākumiem prasītājas uzteikuma termiņa laikā Reģionu komiteja, pārkāpjot Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktu, nav ievērojusi prasītājas tiesības tikt uzklausītai.

101

Tomēr attiecīgā administratīvā procesa noslēgumā pieņemts lēmums var tikt atcelts tiesību tikt uzklausītam pārkāpuma dēļ tikai tad, ja šī pārkāpuma neesamības gadījumā šī procesa iznākums varētu būt citāds (skat. spriedumus, 2019. gada 4. aprīlis, OZ/EIB, C‑558/17 P, EU:C:2019:289, 76. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 10. janvāris, RY/Komisija, T‑160/17, EU:T:2019:1, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

102

Šajā gadījumā tas, ka prasītāja varēja tikt uzklausīta par šī sprieduma 96. punktā minētajiem pielāgošanas noteikumiem uzteikuma termiņa laikā, varēja likt Reģionu komitejas IPNDL, iespējams, paredzēt citus noteikumus attiecībā uz minēto laikposmu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 13. decembris, CJ/ECDC, T‑703/16 RENV, nav publicēts, EU:T:2017:892, 49. punkts).

103

Turklāt, atbildot uz tiesas sēdē uzdotajiem jautājumiem, prasītāja apstiprināja, ka tiesības tikt uzklausītai neattiecas tikai uz iespēju paust iebildumus pret konkrētiem uzteikuma izpildes noteikumiem, bet ietver arī iespēju sniegt apsvērumus, kas var ietekmēt paredzētā lēmuma saturu. Šajā ziņā prasītāja norādīja, ka tad, ja viņa būtu uzklausīta pirms lēmuma par strīdīgajiem uzteikuma izpildes noteikumiem pieņemšanas, viņa būtu varējusi norādīt, ka varēja paredzēt tādu pasākumu kā viņas darba pienākumu veikšana no savas dzīvesvietas.

104

Šādos apstākļos nevar saprātīgi izslēgt, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertie konkrētie uzteikuma izpildes noteikumi, it īpaši noteikums par prasītājas atbrīvošanu no darba pienākumu, kas izriet no viņas līguma, pildīšanas uzteikuma termiņa laikā, būtu varējuši izraisīt citādu rezultātu, ja prasītāja būtu pienācīgi uzklausīta.

105

Līdz ar to prasītājas tiesības tikt uzklausītai, pirms tika pieņemts apstrīdētais lēmums, netika ievērotas attiecībā uz konkrētajiem pielāgošanas noteikumiem uzteikuma termiņa laikā, kas minēti šī sprieduma 96. punktā.

106

Līdz ar to šis iebildums ir jāapmierina tādējādi, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, ciktāl tajā ir noteikti konkrēti uzteikuma izpildes noteikumi, jo ir pārkāptas prasītājas tiesības tikt uzklausītai. Tomēr šis prettiesiskums pats par sevi neliek apšaubīt minētā lēmuma tiesiskumu, ciktāl ar to ir izbeigts prasītājas darba līgums (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 23. oktobris, Gomes Moreira/ECDC, F‑80/11, EU:F:2013:159, 54. punkts).

[..]

151

Saskaņā ar [Vispārējās tiesas] Reglamenta 134. panta 2. punktu, ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali. Tā kā šajā lietā prasība atcelt tiesību aktu ir daļēji apmierināta un prasība par zaudējumu atlīdzību ir noraidīta, ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas ir saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību, attiecībā uz kuriem lēmuma pieņemšana bija atlikta.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

nospriež: