—

apmierināt apelācijas sūdzību;

—

izskatīt lietu un noraidīt prasību pirmajā instancē kā nepamatotu;

—

piespriest prasītājiem pirmajā instancē atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus šīs tiesvedības ietvaros.

1.

Pirmais pamats ir par Vispārējās tiesas pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar tās kompetenci. Tam ir divas daļas.

2.

Otrais pamats ir par Vispārējās tiesas pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka ikgadējā atvaļinājuma dienu skaita samazināšana, kas ir veikta ar Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pantu, attiecas uz prasītāju ikgadējo atvaļinājumu.

Pirmkārt, nospriežot, ka konkrētos gadījumos pret iestādēm var atsaukties uz direktīvu (šajā lietā — Direktīvu 2003/88 (1)), Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru, tā kā direktīvas ir adresētas dalībvalstīm un nevis Savienības iestādēm vai struktūrām, direktīvas noteikumus nevar uzskatīt par tādiem, ar kuriem tiek noteikti pienākumi iestādēm attiecībās ar to darbiniekiem.

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka likumdevēju saista Direktīvas 2003/88 saturs, kas ir minēts prezidija paskaidrojumos par Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktu.

Treškārt, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkta piemērojamību, kura mērķis nav — pretēji Vispārējās tiesas nospriestajam — uzlabot dzīves un darba apstākļus, bet gan garantēt pietiekamu aizsardzības līmeni visiem darba ņēmējiem Savienībā.

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pantā nav ievērotas tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, ko garantē Pamattiesību hartas 31. panta 2. punkts, ņemot vērā, ka ierēdņiem, kas pilda pienākumus trešajā valstī, ir piešķirts atvaļinājuma dienu skaits, kas ir skaidri lielāks nekā Direktīvā 2003/88 paredzētais minimums — 20 dienas.

3.

Trešais pamats, kas ir izvirzīts pakārtoti, ir par kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz iespējamā tiesību uz atvaļinājumu aizskāruma pamatotību. Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, nospriežot, ka apstrīdētā pasākuma pamatojumi neveido vispārējo interešu mērķus, kā arī neaplūkojot to, vai tiesību uz atvaļinājumu ierobežojums, ievērojot izvirzīto mērķi, nav pārmērīga un nepieļaujama iejaukšanās, kas kaitē pašai garantēto tiesību būtībai.