–

Rumānijas valdības vārdā – E. Gane, A. Wellman un A. Rotăreanu, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Nicolae un M. van Beek, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 2003, L 299, 9. lpp.) 2. panta 1. un 2. punktu, kā arī 3., 5. un 6. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 31. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp BX un Unitatea Administrativ Teritorială D. (D. administratīvi teritoriālā vienība, Rumānija; turpmāk tekstā – “D. pašvaldības pārvalde”) par BX atalgojumu par tās profesionālās apmācības laikposmiem, kura īstenota atbilstoši viņa darba līgumam.

3

Direktīvas 2003/88 1. panta “Mērķis un darbības joma” 1. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva nosaka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.”

4

Šīs direktīvas 2. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..].”

5

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/1152 (2019. gada 20. jūnijs) par pārredzamiem un paredzamiem darba apstākļiem Eiropas Savienībā (OV 2019, L 186, 105. lpp.) 13. pantā ir paredzēts:

“Ja Savienības vai valstu tiesību aktos vai koplīgumos ir noteikts, ka darba devējam ir jāapmāca darba ņēmējs tā darba veikšanai, kuram viņš ir nodarbināts, dalībvalstis nodrošina, ka šāda apmācība darba ņēmējam tiek sniegta bez maksas, tiek uzskatīta par darba laiku un, ja iespējams, tiek veikta darba laikā.”

6

Codul muncii (Darba kodekss) 111. pantā ir paredzēts:

“Darba laiks ir jebkurš laikposms, kura laikā darbinieks strādā, atrodas darba devēja rīcībā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar darba līguma noteikumiem, piemērojamo koplīgumu un/vai spēkā esošajiem tiesību aktiem.”

7

Saskaņā ar šī kodeksa 112. panta 1. punktu darba ņēmējiem, kas pieņemti darbā uz pilnu darba laiku, parastais darba laiks ir 40 stundas nedēļā, 8 stundas dienā.

8

Minētā kodeksa 120. pantā, kas attiecas uz juridisko definīciju un papildu darba nosacījumiem, ir paredzēts:

“(1)   Darbu, kas veikts ārpus parastā nedēļas darba laika ilguma, kurš paredzēts 112. pantā, uzskata par papildu darbu.

(2)   Papildu darbu nevar veikt bez darbinieka piekrišanas, izņemot force majeure gadījumus vai steidzamus darbus nelaimes gadījumu novēršanai vai nelaimes gadījuma seku likvidēšanai.”

9

Darba kodeksa 196. pantā par profesionālās apmācības darbības regulējumu ir paredzēts:

“(1)   Dalība profesionālajās apmācībās var notikt pēc darba devēja vai darbinieka iniciatīvas.

(2)   Konkrētus profesionālās apmācības noteikumus, pušu tiesības un pienākumus, profesionālās apmācības ilgumu, kā arī jebkuru citu ar to saistītu jautājumu, tostarp darbinieka līgumsaistības pret darba devēju, kas sedz profesionālās apmācības izdevumus, nosaka, pusēm savstarpēji vienojoties, un par tiem ir jāizdara papildinājumi darba līgumos.”

10

Šī kodeksa 197. pants, kas attiecas uz profesionālās apmācības izmaksām un darbinieka tiesībām, ir formulēts šādi:

“(1)   Ja darba devējs ierosina dalību profesionālās apmācības kursos vai praksēs, tas sedz visas izmaksas, kas saistītas ar šādu dalību.

(2)   Kamēr darbinieks piedalās profesionālās apmācības kursos vai praksē saskaņā ar 1. punkta nosacījumiem, viņam visā profesionālās apmācības laikā ir tiesības uz visu savu atalgojumu.

(3)   Laikposms, kurā darbinieks piedalās profesionālās apmācības kursos vai praksē saskaņā ar 1. punkta nosacījumiem, tiek ieskaitīts darba stāžā amatā, un šis laikposms tiek uzskatīts par iemaksu periodu valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā.”

11

Atbilstoši 2016. gada 14. jūnijaordin nr. 96 pentru aprobarea Criteriilor de performanță privind constituirea, încadrarea și dotarea serviciilor voluntare și a serviciilor private pentru situații de urgență (Rīkojums Nr. 96, ar ko apstiprina darbības kritērijus brīvprātīgo dienestu un privāto neatliekamās palīdzības dienestu izveidei, pārvaldei un aprīkojumam; 2016. gada 23. jūnijaMonitorul Oficial al României Nr. 469), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “Rīkojums Nr. 96/2016”), 2. panta 1. punktam attiecīgajā gadījumā pašvaldības administrācijai, saimnieciskās darbības subjektu/iestāžu vadītājiem, kuriem ir pienākums izveidot brīvprātīgos dienestus vai privātos neatliekamās palīdzības dienestus, kā arī to privāto neatliekamās palīdzības dienestu, kas izveidoti kā pakalpojumu sniedzēji, vadītājiem ir jānodrošina šī rīkojuma piemērošana.

12

Saskaņā ar darbības kritēriju brīvprātīgo dienestu un privāto neatliekamās palīdzības dienestu izveidei, pārvaldei un aprīkojumam, kas apstiprināti ar Rīkojumu Nr. 96/2016 (turpmāk tekstā – “darbības kritēriji”) 9. panta 1. punkta j) apakšpunktu:

“Lai saņemtu oficiālu atļauju par brīvprātīga dienesta vai privātā dienesta izveidošanu, iesniedz šādus dokumentus:

[..]

[..].”

13

Saskaņā ar darbības kritēriju 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu dienesta vadītājs ir specifisks amats brīvprātīgajā dienestā un privātajā dienestā.

14

Atbilstoši darbības kritēriju 17. pantam:

“Darbiniekiem, kas pieņemti darbā specifiskos amatos, kuri minēti 14. panta 1. punktā, un darbiniekiem, kas apvieno dienesta vadītāja un specializētās komandas vadītāja amatus, jābūt īpašai kvalifikācijai vai profesionālajām zināšanām, kas apliecinātas saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem.”

15

No darbības kritēriju 28. panta a) punkta izriet, ka brīvprātīgā dienesta vadītājam ir jāsaņem kompetentā departamenta Inspectorat (inspekcija) oficiāla atļauja atbilstoši Rīkojuma Nr. 96/2016 4. pielikumā paredzētajam paraugam.

16

2000. gada 31. augustaOrdonanța Guvernului României nr. 129/2000 privind formarea profesională a adulților (Rumānijas valdības Rīkojums Nr. 129/2000 par pieaugušu personu profesionālo apmācību), tā pārpublicētajā redakcijā (2014. gada 13. februāraMonitorul Oficial al României Nr. 110), 50. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Darbinieks saņem atlīdzību, kas noteikta saskaņā ar darba līgumu un kas atbilst viņa parastajam darba laikam laikposmā, kad viņš piedalās darba devēja finansētajā profesionālās apmācības programmā.”

17

BX ir nodarbināts D. pašvaldības pārvaldes brīvprātīgajā neatliekamās palīdzības dienestā. Viņa darba līgumā minētais amats ir “prevencijas departamenta (ugunsdzēsēji) vadītājs 541101 atbilstoši profesiju klasifikācijai Rumānijā”. BX strādā pilna laika darbu 8 stundas dienā un 40 stundas nedēļā.

18

Lai saņemtu oficiālo atļauju, kas minēta darbības kritēriju 28. panta a) punktā kā obligāts nosacījums pamatlietā aplūkotā sabiedriskā pakalpojuma organizēšanai un veikšanai, BX saņēma sava darba devēja norādījumus par 160 stundu profesionālo apmācību. Šī apmācība notika 2017. gada martā un aprīlī, pamatojoties uz profesionālās apmācības līgumu, ko D. pašvaldības pārvalde bija noslēgusi ar profesionālās apmācības uzņēmumu, – šajā līgumā BX parādījās kā galīgais pakalpojumu saņēmējs. Minētās mācības norisinājās šī uzņēmuma telpās no pirmdienas līdz piektdienai no plkst. 15.00 līdz plkst. 20.00, sestdienās no plkst. 13.00 līdz plkst. 18.00 un svētdienās no plkst. 13.00 līdz plkst. 19.00. Visbeidzot 124 stundas no BX apmeklētajām mācību stundām notika ārpus parastā darba laika.

19

BX cēla prasību pret D. pašvaldības pārvaldi Tribunalul Vaslui (Vaslujas apgabaltiesa, Rumānija), tostarp – lai panāktu, ka minētajai pārvaldei tiek piespriests apmaksāt šīs 124 stundas kā virsstundas.

20

Pēc tam, kad viņa prasība tika noraidīta, BX iesniedza apelācijas sūdzību Curtea de Apel Iaşi (Jasi apelācijas tiesa, Rumānija), kas ir iesniedzējtiesa.

21

Šī tiesa vispirms uzsver, ka, lai gan darbinieka atalgojums ir valsts tiesību jautājums, tomēr pamatlietas risinājums ir atkarīgs no prejudiciālā jautājuma, vai laiks, ko prasītājs pamatlietā veltījis profesionālajai apmācībai, kura notiek pēc darba devēja lūguma profesionālo pakalpojumu sniedzēja juridiskajā adresē un ārpus parastā darba laika, ir jākvalificē kā darba laiks vai atpūtas laiks Direktīvas 2003/88 2. panta izpratnē.

22

Šajā ziņā tā precizē, ka no Rumānijas tiesību aktiem, kā tos ir interpretējušas valsts tiesas, izriet, ka profesionālajai apmācībai veltītais laiks netiek ņemts vērā, aprēķinot darbinieka darba laiku, un tādējādi pēdējam minētajam ir tiesības tikai uz atlīdzību, kas atbilst parastajam darba laikam, neatkarīgi no profesionālās apmācības ilguma un laikposma.

23

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru darba ņēmēja klātbūtnes laika kvalificēšana par “darba laiku” Direktīvas 2003/88 izpratnē ir atkarīga no darba ņēmēja pienākuma būt pieejamam savam darba devējam. Šajā ziņā noteicošais faktors esot fakts, ka darbiniekam ir pienākums fiziski atrasties darba devēja noteiktajā vietā un būt pieejamam darba devējam, lai vajadzības gadījumā varētu uzreiz sniegt attiecīgos pakalpojumus.

24

Ciktāl no Tiesas judikatūras izrietot, ka darba ņēmēju iespēja izmantot savu laiku bez ievērojamiem ierobežojumiem un nodoties savām interesēm ir apstāklis, kas parāda, ka aplūkojamais laikposms nav uzskatāms par darba laiku Direktīvas 2003/88 izpratnē, būtu jāsecina, ka profesionālai apmācībai, kas veikta pēc darba devēja lūguma, veltītais laiks ir darba laiks.

25

Tomēr šāds secinājums skaidri neizrietot no judikatūras, kas it īpaši ietverta 2015. gada 9. jūlija spriedumā Komisija/Īrija (C‑87/14, EU:C:2015:449), kurā Tiesa esot uzskatījusi, ka nekonsultējošo slimnīcu ārstu mācību laiks, par ko ir runa lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, neatbilst prasībām, kas izvirzītas, lai šo laiku kvalificētu par darba laiku Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkta izpratnē.

26

Tomēr šajā gadījumā, pēc iesniedzējtiesas domām, nav nekādu šaubu, ka dalība profesionālajā apmācībā, ko prasītājs pamatlietā pēc darba devēja iniciatīvas ir veicis ārpus darba laika citā pašvaldībā, nevis dzīvesvietas pašvaldībā, lai saņemtu oficiālu atļauju, kas nepieciešama pamatlietā aplūkotā sabiedriskā pakalpojuma organizēšanai un sniegšanai, ir iejaukšanās tiesību uz atpūtu pilnīgā un brīvā izmantošanā, jo ieinteresētajai personai ir pienākums, kas no ģeogrāfiskā un laika viedokļa izriet no nepieciešamības apmeklēt profesionālo apmācību. Tādējādi laiks, kas veltīts profesionālajai apmācībai, nevar tikt uzskatīts par tādu, ar kuru tiek ievērotas “atpūtas laikposma” definīcijas prasības Direktīvas 2003/88 2. panta 2. punkta izpratnē, kā tas ir interpretēts Tiesas judikatūrā.

27

Visbeidzot iesniedzējtiesa atsaucas uz Direktīvas 2019/1152 13. pantu, no kura izrietot, ka Savienības likumdevējs par darba laiku kvalificē laiku, ko darba ņēmējs veltījis mācībām tāda darba izpildei, attiecībā uz kuru viņš ir pieņemts darbā. Tomēr šī direktīva neesot piemērojama pamatlietai ratione temporis.

28

Šī tiesa piebilst, ka tad, ja uz laiku, kas veltīts darbinieka apmācībai, neattiecas darba laika jēdziens Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkta izpratnē, būtu jāsecina, ka šīs direktīvas 2. panta 2. punkts un 3., 5. un 6. pants, kuri attiecīgi ir saistīti ar ikdienas atpūtu, iknedēļas atpūtu un maksimālo nedēļas darba laiku, kā arī Hartas 31. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru tostarp ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz maksimālā darba laika ierobežošanu, uz atpūtas laiku ik dienu un ik nedēļu, nepieļauj nekādu iejaukšanos darbinieka ikdienas un iknedēļas atpūtas laika brīvā izmantošanā, tostarp veicot ar darba attiecībām saistītus, papildinošus vai ar blakus darba attiecībām saistītus uzdevumus, piemēram, kā tas ir šajā gadījumā, uzdevumus, kas prasa piedalīties profesionālajā apmācībā.

29

Šī pati tiesa uzskata, ka, lai gan dalība profesionālajā apmācībā parastajā darba laikā Rumānijas tiesību aktos tiek uzskatīta par iemaksu laikposmu valsts sociālā nodrošinājuma sistēmā, ņemot vērā darba stāžu attiecīgajā amatā, un ļauj darbiniekam saņemt atbilstošo atalgojumu, šajos tiesību aktos savukārt nav reglamentēta situācija, kurā profesionālās apmācības notiek ārpus parastā darba laika, un tajā darba devējam nav noteikts nekāds pienākums attiecībā uz apmācību laiku, nedz arī jebkāds ierobežojums attiecībā uz nedēļas darba laika ievērošanu. Līdz ar to tā jautā, vai šīs pašas tiesību normas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā, lai gan ir noteikts darbinieka profesionālās apmācības pienākums, pēdējā minētā darba devējam nav noteikts pienākums ievērot darbinieka atpūtas laiku saistībā ar laiku, kurā viņš piedalās šajā apmācībā.

30

Šādos apstākļos Curtea de Apel Iaşi (Jasi apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31

Vispirms ir jākonstatē, ka pamatlieta attiecas uz atalgojumu, uz kuru, kā darba ņēmējs apgalvo, viņam ir tiesības par tās profesionālās apmācības laikposmiem, kura viņam bija jāveic pēc sava darba devēja norādījumiem.

32

No Tiesas judikatūras izriet, ka, izņemot Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā paredzēto īpašo gadījumu saistībā ar apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu, šajā direktīvā ir reglamentēti vienīgi atsevišķi darba laika organizēšanas aspekti, lai nodrošinātu darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību, un līdz ar to šī direktīva principā nav piemērojama darba ņēmēju atalgojumam (spriedums, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Tomēr, tā kā atbilstoši iesniedzējtiesas norādītajam pamatlietā jautājums par atalgojumu par prasītāja pamatlietā apmeklētās profesionālās apmācības laikposmu ir atkarīgs no tā, vai šie laikposmi ir kvalificējami kā “darba laiks” vai “atpūtas laiks” Direktīvas 2003/88 izpratnē, ir jāatbild uz uzdotajiem jautājumiem, kas attiecas uz šo kvalifikāciju.

34

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka laikposms, kad darba ņēmējs piedalās profesionālajā apmācībā, kuru viņam ir noteicis darba devējs, kura notiek ārpus viņa parastās darba vietas – apmācības pakalpojumu sniedzēja telpās – un kuras laikā viņš neveic savus parastos pienākumus, ir darba laiks šīs tiesību normas izpratnē.

35

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka Direktīvas 2003/88 mērķis ir noteikt minimālās prasības, lai uzlabotu darba ņēmēju dzīves un darba apstākļus, saskaņojot valstu tiesisko regulējumu, tostarp attiecībā uz darba laika ilgumu. Šīs saskaņošanas Eiropas Savienības līmenī darba laika organizēšanas jomā mērķis ir garantēt labāku darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību, piešķirot viņiem minimālos atpūtas laikposmus, it īpaši ikdienas un iknedēļas atpūtu, kā arī atbilstīgus pārtraukumus, un paredzot maksimālo iknedēļas darba laiku (spriedums, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Dažādās Direktīvā 2003/88 noteiktās prasības maksimālā darba laika un minimālā atpūtas laika jomā tādējādi ir īpaši svarīgas Savienības sociālo tiesību normas, kuras izmantot ir jābūt iespējai katram darba ņēmējam un kuru ievērošana nav atkarīga no tīri ekonomiska rakstura apsvērumiem. Nosakot katra darba ņēmēja tiesības uz maksimālā darba laika ierobežojumu un uz ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposmiem, minētajā direktīvā ir precizētas pamattiesības, kas ir skaidri nostiprinātas Hartas 31. panta 2. punktā, un tās līdz ar to ir jāinterpretē šī 31. panta 2. punkta gaismā. No tā it īpaši izriet, ka Direktīvas 2003/88 normas nevar tikt interpretētas šauri, negatīvi ietekmējot tiesības, kuras no tās izriet darba ņēmējam (spriedums, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 26. un 27. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

37

Otrkārt, ir jānorāda, ka Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punktā jēdziens “darba laiks” ir definēts kā “laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda pienākumus”. Šīs direktīvas 2. panta 2. punktā “atpūtas laiks” ir definēts noliedzošā formulējumā kā jebkurš laikposms, kas nav darba laiks.

38

Tādējādi jēdzieni “darba laiks” un “atpūtas laiks” ir viens otru izslēdzoši. Līdz ar to darba ņēmēja profesionālās apmācības laikposms Direktīvas 2003/88 piemērošanas nolūkā ir jākvalificē vai nu par “darba laiku”, vai “atpūtas laiku”, jo šajā direktīvā nav paredzēta starpkategorija (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Turklāt jēdzieni “darba laiks” un “atpūtas laiks” ir Savienības tiesību jēdzieni, kuri ir jādefinē saskaņā ar objektīviem kritērijiem, atsaucoties uz Direktīvas 2003/88 sistēmu un mērķi. Proti, tikai ar šādu autonomu interpretāciju var tikt nodrošināta šīs direktīvas pilnīga efektivitāte, kā arī šo jēdzienu vienveidīga piemērošana visās dalībvalstīs (spriedums, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Šajā ziņā Tiesa ir jau nospriedusi, ka noteicošais faktors, lai uzskatītu, ka pastāv jēdziena “darba laiks” Direktīvas 2003/88 izpratnē raksturīgie elementi, ir tas, ka darba ņēmējs ir spiests fiziski atrasties darba devēja noteiktajā vietā un būt pieejams darba devējam, lai vajadzības gadījumā varētu nekavējoties sniegt savus pakalpojumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 33. punkts).

41

Šajā kontekstā darba vieta ir jāsaprot kā ikviena vieta, kurā darba ņēmējam ir jāveic darbs pēc sava darba devēja rīkojuma, tostarp tad, ja šī vieta nav vieta, kur viņš parasti veic savu profesionālo darbību (spriedums, 2021. gada 9. marts, Radiotelevizija Slovenija (Izsaukuma gatavības laikposms nomaļā vietā), C‑344/19, EU:C:2021:182, 34. punkts).

42

Ja darba ņēmējs saņem sava darba devēja norādījumus iziet profesionālo apmācību, lai varētu pildīt savus pienākumus, un ja turklāt šis darba devējs pats ir parakstījis profesionālās apmācības līgumu ar uzņēmumu, kuram ir jānodrošina šī apmācība, ir jāuzskata, ka profesionālās apmācības laikposmos šis darba ņēmējs ir sava darba devēja rīcībā Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkta izpratnē.

43

Ir svarīgi uzsvērt – šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, ka šajā gadījumā BX pienākums piedalīties profesionālajā apmācībā izriet no valsts tiesiskā regulējuma, jo, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, pirmkārt, BX jau bija pieņemts darbā D. pašvaldības pārvaldē amatā, saistībā ar kuru tiek prasīta profesionālā apmācība, un, otrkārt, šai pārvaldei bija pienākums uzdot BX piedalīties šajās apmācībās, lai viņš varētu saglabāt šo amatu.

44

Tāpat nav nozīmes iesniedzējtiesas uzsvērtajam apstāklim, ka profesionālās apmācības laikposmi pilnībā vai daļēji ir ārpus parastā darba laika, jo saistībā ar jēdzienu “darba laiks” Direktīvā 2003/88 nav nošķīruma atkarībā no tā, vai šis laiks ir vai nav pavadīts parastajās darba stundās (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2000. gada 3. oktobris, Simap, C‑303/98, EU:C:2000:528, 51. punkts).

45

Turklāt tas, ka attiecīgā profesionālā apmācība notiek nevis darba ņēmēja parastajā darba vietā, bet gan tā uzņēmuma telpās, kurš sniedz apmācības pakalpojumus, neko nemaina tajā, ka tādējādi, kā tas izriet no šā sprieduma 41. punktā minētās judikatūras, darba ņēmējam ir fiziski jāatrodas darba devēja noteiktajā vietā, un līdz ar to atbilstoši šā sprieduma 40. punktā minētajai judikatūrai neliedz kvalificēt attiecīgās profesionālās apmācības laikposmus par “darba laiku” Direktīvas 2003/88 izpratnē.

46

Visbeidzot tas, ka darbs, ko darba ņēmējs veic profesionālās apmācības laikposmos, atšķiras no tā, ko viņš veic atbilstoši saviem parastajiem uzdevumiem, arī nav šķērslis tam, lai šie laikposmi tiktu kvalificēti par darba laiku gadījumā, ja profesionālā apmācība tiek iegūta pēc darba devēja iniciatīvas un līdz ar to darba ņēmējam minētās apmācības ietvaros ir saistoši darba devēja norādījumi.

47

Ir svarīgi piebilst, ka šādi sniegto interpretāciju apstiprina šā sprieduma 35. punktā atgādinātais Direktīvas 2003/88 mērķis, kā arī šā sprieduma 36. punktā minētā judikatūra, saskaņā ar kuru Direktīvas 2003/88 tiesību normas nevar interpretēt šauri, kaitējot no tās izrietošajām darba ņēmēja tiesībām. Proti, “darba laika” jēdziena interpretācija šīs direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē, kas neļautu iekļaut tajā profesionālās apmācības laikposmus, kurus darba ņēmējs īsteno pēc darba devēja iniciatīvas, varētu ļaut darba devējam uzlikt darba ņēmējam, kas ir vājākā puse darba tiesiskajās attiecībās (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 14. maijs, CCOO, C‑55/18, EU:C:2019:402, 44. punkts, un 2021. gada 17. marts, Academia de Studii Economice din Bucureşti, C‑585/19, EU:C:2021:210, 51. punkts), apmācības pienākumu ārpus parastā darba laika, kaitējot darba ņēmēja tiesībām uz pietiekamu atpūtu.

48

Ņemot vērā šos elementus, šķiet, ka BX profesionālās apmācības laikposmi ir jāuzskata par darba laiku Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkta izpratnē; tas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

49

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka laikposms, kad darba ņēmējs piedalās profesionālajā apmācībā, kuru viņam ir noteicis darba devējs, kura notiek ārpus viņa parastās darba vietas – apmācības pakalpojumu sniedzēja telpās – un kuras laikā viņš neveic savus parastos pienākumus, ir “darba laiks” šīs tiesību normas izpratnē.

50

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

51

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka laikposms, kad darba ņēmējs piedalās profesionālajā apmācībā, kuru viņam ir noteicis darba devējs, kura notiek ārpus viņa parastās darba vietas – apmācības pakalpojumu sniedzēja telpās – un kuras laikā viņš neveic savus parastos pienākumus, ir “darba laiks” šīs tiesību normas izpratnē.