–

DK vārdā – D. Gochev, I. Angelov un I. Yotov, advokati,

–

Eiropas Komisijas vārdā – R. Troosters un Y. Marinova, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā (OV 2016, L 65, 1. lpp.), 6. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 6. un 47. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts kriminālprocesā pret DK jautājumā par viņa paturēšanu apcietinājumā.

3

Direktīvas 2016/343 16. un 22. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

4

Šīs direktīvas 2. pantā “Darbības [piemērošanas] joma” ir noteikts:

“Šī direktīva attiecas uz fiziskām personām, kuras ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā. To piemēro visos kriminālprocesa posmos – no brīža, kad persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu vai par iespējamu noziedzīgu nodarījumu, līdz brīdim, kad nolēmums, kurā tiek galīgi noteikts, vai aizdomās turētais vai apsūdzētais ir izdarījis attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, ir kļuvis nepārsūdzams.”

5

Minētās direktīvas 3. panta “Nevainīguma prezumpcija” redakcija ir šāda:

“Dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētie un apsūdzētie tiek uzskatīti par nevainīgiem, kamēr nav pierādīta viņu vaina saskaņā ar tiesību aktiem.”

6

Šīs pašas direktīvas 4. panta “Publiskas norādes par vainu” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis veic pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka tik ilgi, kamēr nav pierādīta aizdomās turētā vai apsūdzētā vaina saskaņā ar tiesību aktiem, publisko iestāžu publiskos paziņojumos un tiesu nolēmumos, ar kuriem netiek noteikts personas vainīgums, minētā persona netiek minēta kā vainīga. Tas neskar apsūdzības darbības, kas tiek veiktas, lai pierādītu aizdomās turētā vai apsūdzētā vainu, vai procesuāla rakstura prelimināros nolēmumus, kurus pieņem tiesu vai citas kompetentās iestādes un kuru pamatā ir aizdomas vai apsūdzoši pierādījumi.”

7

Direktīvas 2016/343 6. pants “Pierādīšanas pienākums” ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka pienākums pierādīt aizdomās turēto vai apsūdzēto vainu ir apsūdzībai. Tas neskar nedz tiesneša vai kompetentās iestādes pienākumu meklēt vainu apstiprinošus un attaisnojošus pierādījumus, nedz aizstāvības tiesības iesniegt pierādījumus saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka visas šaubas par personas vainu tiek tulkotas par labu aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, tostarp gadījumos, kad tiesa izvērtē to, vai persona būtu jāattaisno.”

8

Nakazatelno-protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss) 270. pantā ir noteikts:

“(1)   Jautājums par piespiedu līdzekļa mīkstināšanu var tikt izvirzīts jebkurā brīdī procesa gaitā. Apstākļu maiņas gadījumā kompetentajā tiesā var tikt iesniegts jauns pieteikums saistībā ar piespiedu līdzekli.

(2)   Tiesa, izdodot rīkojumu, lemj atklātā tiesas sēdē.”

9

DK tiek apsūdzēts par līdzdalību organizētā noziedzīgā grupā un slepkavības izdarīšanu.

10

Pret viņu uzsāktajā kriminālprocesā par šīm apsūdzības daļām DK no 2016. gada 11. jūnija tika piemērots apcietinājums.

11

2017. gada 9. novembrī šī persona tika nosūtīta tiesāšanai uz Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija).

12

Kopš 2018. gada 5. februāra DK ir iesniedzis septiņus pieteikumus par atbrīvošanu, kuri visi tika noraidīti pirmajā instancē vai apelācijas instancē, pamatojoties uz to, ka viņa iesniegtie argumenti nebija pietiekami pārliecinoši no tiesību prasību viedokļa.

13

2019. gada 4. septembra tiesas sēdē Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa) DK iesniedza jaunu pieteikumu par atbrīvošanu.

14

Iesniedzējtiesa norāda, ka no Bulgārijas tiesību aktiem izriet, ka pēc tam, kad persona, kas atrodas apcietinājumā, ir nodota tiesai, šai tiesai vispirms ir jāpārbauda šī apcietinājuma pamatotība. Ja minētā tiesa uzskata, ka minētais apcietinājums ir likumīgs, tad tas tiek piemērots bez laika ierobežojuma un pēc tam tas netiek pārskatīts pēc savas ierosmes. Apcietinātā persona var tikt atbrīvota tikai tad, ja tā ir iesniegusi lūgumu šajā ziņā un pierāda, ka pastāv jauni apstākļi, kas pamato atbrīvošanu.

15

Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa) uzskata, ka, ņemot vērā Bulgārijas tiesību aktu prasības, kā tie ir interpretēti valsts judikatūrā, ir maz ticams, ka DK varētu iesniegt šādu pierādījumu un tādējādi – pierādīt apstākļu izmaiņas, kas varētu pamatot tā atbrīvošanu.

16

Tomēr šī tiesa šaubās par Bulgārijas tiesību aktu saderību ar Direktīvas 2016/343 6. pantu un preambulas 22. apsvērumu, jo šīs tiesību normas varētu interpretēt tādējādi, ka ar tām tiek prasīts noteikt apsūdzībai pierādīšanas pienākumu par attiecīgās personas paturēšanas pirmstiesas apcietinājumā pamatotību, kā arī tās atļauj pieņemt pieņēmumus par šo pamatotību tikai tad, ja šie pieņēmumi ir saprātīgi samērīgi ar izvirzīto mērķi un ņem vērā tiesības uz aizstāvību.

17

Turklāt jāņem vērā tiesības, kas ir garantētas Hartas 6. un 47. pantā. It īpaši runājot par šo 6. pantu, kurš atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā, 5. pantam, tostarp no ECT 2019. gada 27. augusta sprieduma Magnitskiy u.c. pret Krieviju (CE:ECHR:2019:0827JUD003263109) izriet, ka tiesiskuma prezumpcijas izveide par labu personas paturēšanai apcietinājumā ir pretēja šīs konvencijas 5. panta 3. punktam.

18

Šajos apstākļos Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru kriminālprocesa tiesvedības posma ietvaros tiek noteikts nosacījums par apstākļu maiņas esamību, lai varētu tikt apmierināts aizstāvības lūgums par apsūdzētās personas apcietinājuma atcelšanu, atbilst Direktīvas 2016/343 6. pantam un 22. apsvērumam, kā arī [Hartas] 6. un 47. pantam?”

19

Iesniedzējtiesa ir lūgusi šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzēto steidzamības tiesvedību.

20

Šī lūguma pamatojumam šī tiesa norāda, ka DK kopš 2016. gada 11. jūnija atrodas apcietinājumā un ka pieteikuma par atbrīvošanu no apcietinājuma izskatīšana ir atkarīga no atbildes uz jautājumu, vai Savienības tiesības nav pretrunā pierādīšanas pienākuma sadalei, kāda ir paredzēta šajā jomā piemērojamajos Bulgārijas tiesību aktos.

21

Šajā ziņā ir jāuzsver, pirmkārt, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Direktīvu 2016/343, uz kuru attiecas LESD trešās daļas V sadaļa par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Tāpēc šim lūgumam var tikt piemērota steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība.

22

Otrkārt, saistībā ar steidzamības kritēriju atbilstoši Tiesas judikatūrai ir jāņem vērā apstāklis, ka personai, uz kuru attiecas pamatlieta, šobrīd ir atņemta brīvība un ka tās atrašanās apcietinājumā ir atkarīga no risinājuma pamatlietā (spriedumi, 2016. gada 28. jūlijs, JZ, C‑294/16 PPU, EU:C:2016:610, 29. punkts, un 2018. gada 19. septembris, Milev, C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732, 35. punkts).

23

Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un no iesniedzējtiesas 2019. gada 13. septembrī sniegtās atbildes uz Tiesas informācijas pieprasījumu, kā arī no šīs tiesas 2019. gada 25. un 27. septembrī Tiesai iesniegtās papildus informācijas izriet, ka DK šobrīd ir piemērota brīvības atņemšana, ka iesniedzējtiesai ir jāspriež par šīs minētās personas paturēšanu apcietinājumā, pamatojoties uz Tiesas nolēmumu, un ka tās atbildei uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu varētu būt tūlītēja ietekme uz DK iesniegtā pieteikuma par atbrīvošanu izskatīšanu.

24

Šādos apstākļos Tiesas pirmā palāta pēc tiesneša referenta priekšlikuma, uzklausījusi ģenerāladvokātu, 2019. gada 1. oktobrī nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumu par steidzamības tiesvedības piemērošanu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.

25

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2016/343 6. pants, to lasot kopā ar tās 22. apsvērumu, kā arī ar Hartas 6. un 47. pantu, nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā apcietinātās personas atbrīvošana ir atkarīga no tā, vai šī persona pierāda, ka pastāv jauni apstākļi, kas pamato šo atbrīvošanu.

26

Direktīvas 2016/343 2. pantā ir paredzēts, ka tā attiecas uz fiziskām personām, kuras ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā, un to piemēro visos kriminālprocesa posmos – no brīža, kad persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu vai par iespējamu noziedzīgu nodarījumu, līdz brīdim, kad nolēmums, kurā tiek galīgi noteikts, vai aizdomās turētais vai apsūdzētais ir izdarījis attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, ir kļuvis nepārsūdzams.

27

Tātad šī direktīva ir piemērojama tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, kurā valsts tiesai ir jāspriež par noziedzīga nodarījuma izdarīšanā apsūdzētās personas paturēšanas apcietinājumā tiesiskumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. septembris, Milev, C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732, 40. punkts).

28

Tomēr ir svarīgi atgādināt, ka, ņemot vērā ar šo direktīvu īstenoto minimālo saskaņošanu, tā nevar tikt interpretēta kā pilnīgs un izsmeļošs instruments, kura mērķis būtu noteikt visus nosacījumus, saskaņā ar kuriem ir jāpieņem lēmums par apcietinājuma piemērošanu (spriedums, 2018. gada 19. septembris, Milev, C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732, 47. punkts, un rīkojums, 2019. gada 12. februāris, RH, C‑8/19 PPU, EU:C:2019:110, 59. punkts).

29

Protams, šīs pašas direktīvas 3. un 4. pantā ir prasīts, lai lēmumā par personas paturēšanu apcietinājumā, ko pieņem tiesu iestāde, tā nav minēta kā vainīga (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. septembris, Milev, C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732, 43. un 44. punkts, kā arī rīkojumu, 2019. gada 12. februāris, RH, C‑8/19 PPU, EU:C:2019:110, 51. punkts).

30

Savukārt no Tiesas judikatūras izriet, ka tiesas, kurai jāpieņem šāds lēmums, pārliecības pakāpi attiecībā uz [noziedzīgā] nodarījuma izdarītāju, dažādo pierādījumu elementu izvērtējuma noteikumus un šīs tiesas sniedzamā pamatojuma apjomu, atbildot uz tajā izvirzītajiem argumentiem, regulē nevis ar Direktīvu 2016/343, bet gan vienīgi ar valsts tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. septembris, Milev, C‑310/18 PPU, EU:C:2018:732, 48. punkts).

31

Attiecībā uz šīs direktīvas 6. panta 1. punktu – tas regulē “pienākuma pierādīt aizdomās turēto vai apsūdzēto vainu” sadali. Šīs direktīvas 6. panta 2. punktā ir noteikts, ka “visas šaubas par personas vainu tiek tulkotas par labu aizdomās turētajam vai apsūdzētajam”.

32

Šajā nozīmē no Direktīvas 2016/343 4. panta izriet, ka tajā tiek nošķirti tiesu nolēmumi par vainu, kas noteikti tiek pieņemti kriminālprocesa beigās, no citiem procesuālajiem aktiem, tādiem kā dokumentiem par apsūdzību un procesuāla rakstura prelimināriem nolēmumiem.

33

Tātad Direktīvas 2016/343 6. panta 1. un 2. punktā esošā atsauce uz “vainu” jāsaprot kā tāda, kas nozīmē, ka šīs normas mērķis ir regulēt pierādīšanas pienākuma sadali tikai tiesu nolēmumu attiecībā uz vainu pieņemšanā.

34

Šo interpretāciju apstiprina – kā norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 31. punktā – Direktīvas 2016/343 16. un 22. apsvēruma salīdzinājums. Pirmkārt, šis 16. apsvērums attiecas uz nevainīguma prezumpcijas saglabāšanu aktos, kurus regulē ar šīs direktīvas 4. pantu, proti, publisko iestāžu publiskos paziņojumos un procesuālajos aktos, kas pieņemti, pirms aizdomās turētās personas vaina ir juridiski pierādīta. Šis apsvērums konkrēti attiecas uz procesuāla rakstura prelimināriem nolēmumiem. Otrkārt, minētajā 22. apsvērumā, kas attiecas uz pierādīšanas pienākums sadali, ko regulē minētās direktīvas 6. pants, nav atsauces uz šādiem nolēmumiem, bet tas attiecas tikai uz procedūru, kas ļauj pierādīt aizdomās turētā vainu.

35

Taču tāds tiesas nolēmums, kura vienīgais mērķis ir iespējamā apsūdzētās personas paturēšana apcietinājumā, paredz tikai noskaidrot, vai šī persona ir vai nav jāatbrīvo, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus, nenosakot, vai minētā persona ir vainojama noziedzīgā noradījumā, par kuru tā tiek apsūdzēta.

36

Turklāt no šī sprieduma 29. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka Direktīvas 2016/343 3. un 4. pants neliedz šādā lēmumā par apsūdzēto personu izteikties kā par vainīgu.

37

Tātad šāds lēmums nav atzīstams par tiesas nolēmumu par apsūdzētās personas vainu šīs direktīvas izpratnē.

38

Līdz ar to jāuzskata, ka minētās direktīvas 6. pants nav piemērojams procedūrai, kuras rezultātā tiek pieņemts šāds lēmums, tādējādi vienīgi valsts tiesības attiecas uz pierādīšanas pienākuma sadali šajā procedūrā.

39

Šo secinājumu nevar atspēkot ar 2019. gada 12. februāra rīkojuma RH (C‑8/19 PPU, EU:C:2019:110) 56. punktu. Proti, lai gan šajā 56. punktā Tiesa ir minējusi Direktīvas 2016/343 6. pantu, no šī rīkojuma 57. punkta izriet, ka Tiesa ir šādi vēlējusies tikai konstatēt šīs direktīvas 4. pantu ietverošo kontekstu, lai noteiktu, ka tāda veida pamatojumu, kāds ir paredzēts valsts tiesību aktos lietā, kurā tika pieņemts šis rīkojums, nevar pielīdzināt aizdomās turētā vai apsūdzētā atzīšanai par vainīgu šī 4. panta izpratnē, tomēr nekonstatējot minētās direktīvas 6. panta piemērojamību procedūrā, kuras rezultātā tiek pieņemts lēmums par apcietinājuma piemērošanu.

40

Turklāt attiecībā uz Hartas 6. un 47. pantu ir svarīgi atgādināt, ka Hartas noteikumi saskaņā ar tās 51. panta 1. punktu attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, kad ar tām tiek īstenotas Savienības tiesības.

41

Tā kā pierādīšanas pienākuma sadali tādā procedūrā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, neregulē Savienības tiesības, Hartas noteikumi, tostarp tās 6. un 47. pants, tātad nav piemērojami valsts tiesību normām, ar kurām šī sadale tiek veikta (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 7. marts, X un X, C‑638/16 PPU, EU:C:2017:173, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2016/343 6. pants, kā arī Hartas 6. un 47. pants nav piemērojami tādam valsts tiesiskajam regulējumam, kurā apcietinātās personas atbrīvošana ir atkarīga no tā, vai šī persona pierāda, ka pastāv jauni šo atbrīvošanu pamatojoši apstākļi.

43

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā, 6. pants, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6. un 47. pants nav piemērojami tādam valsts tiesiskajam regulējumam, kurā apcietinātās personas atbrīvošana ir atkarīga no tā, vai šī persona pierāda, ka pastāv šo atbrīvošanu pamatojoši jauni apstākļi.