–

XD vārdā – D. Bektesevic un T. E. Korff, advocaten,

–

Openbaar Ministerie vārdā – K. van der Schaft un N. Bakkenes,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un J. Langer, pārstāvji,

–

Īrijas vārdā – G. Hodge un M. Browne, pārstāves, kurām palīdz R. Kennedy, SC,

–

Spānijas valdības vārdā – L. Aguilera Ruiz, pārstāvis,

–

Francijas valdības vārdā – A. Daniel un A.‑L. Desjonquères, pārstāves,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz L. Fiandaca, avvocato dello Stato,

–

Somijas valdības vārdā – M. Pere, pārstāve,

–

Zviedrijas valdības vārdā – A. Falk, C. Meyer‑Seitz, H. Shev, J. Lundberg un H. Eklinder, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. Grünheid un R. Troosters, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) (OV 2009, L 81, 24. lpp.), (turpmāk tekstā – “Pamatlēmums 2002/584”) 6. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tāda Eiropas apcietināšanas ordera izpildi Nīderlandē, kuru 2019. gada 27. maijā izdeva Åklagarmyndigheten (prokuratūra, Zviedrija), lai veiktu kriminālvajāšanu pret XD.

3

Pamatlēmuma 2002/584 5., 6., 10. un 12. apsvērums ir izteikti šādi:

[..]

[..]

4

Šā pamatlēmuma 1. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” ir noteikts:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.

3.   Šis pamatlēmums [negroza] pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā.”

5

Minētā pamatlēmuma 2. panta “Eiropas apcietināšanas ordera piemērošanas joma” 1. punktā ir paredzēts:

“Eiropas apcietināšanas orderi var izsniegt par darbībām, par kurām izsniegšanas dalībvalsts tiesībās paredzēts brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, kura maksimālais ilgums ir vismaz 12 mēneši vai par jau piespriestu sodu vai jau piemērotu drošības līdzekli, kuru ilgums ir vismaz četri mēneši.”

6

Saskaņā ar šī paša pamatlēmuma 6. pantu “Kompetento tiesu iestāžu noteikšana”:

“1.   Izsniegšanas tiesu iestāde ir izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.

2.   Izpildes tiesu iestāde ir izpildes dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.

3.   Katra dalībvalsts informē Padomes ģenerālsekretariātu par kompetento iestādi saskaņā ar tās tiesību aktiem.”

7

Rättegångsbalken (Tiesvedības kodekss, turpmāk tekstā – “RB”) 24. nodaļā ir iekļauti noteikumi par pirmstiesas apcietinājumu.

8

Saskaņā ar šīs nodaļas 13. pantu, tiklīdz prokurors iesniedz pieprasījumu par personas ievietošanu pirmstiesas apcietinājumā, tiesai ir jārīko tiesas sēde, lai par to lemtu, un uz to tiek uzaicināta persona, kas tiek uzskatīta par pārkāpuma izdarītāju, un tās aizstāvis.

9

Saskaņā ar minētās nodaļas 17. panta otro daļu tiesa var izdot rīkojumu par ievietošanu pirmstiesas apcietinājumā, ja persona, kas tiek uzskatīta par pārkāpuma izdarītāju, nav ieradusies.

10

No RB 24. nodaļas 20. panta pirmās daļas 2. punkta izriet, ka tiesai, kas izskata lietu, ir pienākums nekavējoties izbeigt pirmstiesas apcietinājumu, ja šis pasākums vairs nav pamatots. Saskaņā ar šīs nodaļas 20. panta otro daļu visā pirmstiesas apcietinājuma laikposmā prokuroram ir jāizvērtē, vai šis pasākums ir samērīgs, un tas var šo pasākumu izbeigt pēc savas ierosmes, pirms apsūdzības uzrādīšanas.

11

Saskaņā ar RB 52. nodaļas 1. pantu lēmums par ievietošanu pirmstiesas apcietinājumā, kas pieņemts pirmajā instancē, apelācijas kārtībā var tikt pārsūdzēts neierobežotā laikā. Savukārt apelācijas tiesas lēmums neierobežotā laikā var tikt pārsūdzēts Högsta domstolen (Augstākā tiesa, Zviedrija) atbilstoši RB 56. nodaļas 1. pantam.

12

Ar Förordning (2003:1178) om överlämnade till Sverige enligt en europeisk arresteringsorder (Noteikumi (2003:1178) par [pieprasītās personas] nodošanu Zviedrijai saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi) (SFS 2003, Nr. 1178) Zviedrijas tiesību sistēmā tika transponēts Pamatlēmums 2002/584.

13

Saskaņā ar Noteikumu (2003:1178) 2. pantu prokurors izsniedz Eiropas apcietināšanas orderi vai nu kriminālvajāšanas veikšanai, vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

14

Saskaņā ar šo noteikumu 3. pantu Eiropas apcietināšanas orderis kriminālvajāšanas veikšanai var tikt izdots, ja saistībā ar to, ka pieprasītā persona tiek turēta aizdomās par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, par kuru ir paredzēts brīvības atņemšanas sods vismaz uz gadu, ir pieņemts lēmums par tās ievietošanu pirmstiesas apcietinājumā.

15

Saskaņā ar minēto noteikumu 5. panta 1. punktu prokurors Eiropas apcietināšanas orderi var izdot tikai pēc tam, kad ir izvērtējis, vai iespējamais kaitējums attiecīgajai personai, procedūras termiņi un ar to saistītās izmaksas ir attaisnojamas, ņemot vērā noziedzīgā nodarījuma būtību un smagumu, kā arī citus apstākļus.

16

2019. gada 27. maijā Zviedrijas prokuratūra izdeva Eiropas apcietināšanas orderi kriminālvajāšanas veikšanai pret XD, kurš tiek turēts aizdomās par dalību tiesību aktu par narkotiskām vielām pārkāpumos vairākās valstīs, tostarp Zviedrijā, noziedzīgas organizācijas ietvaros.

17

Eiropas apcietināšanas orderis tika izsniegts, izpildot lēmumu par ievietošanu pirmstiesas apcietinājumā, ko tajā pašā dienā bija pieņēmusi Göteborgs tingsrätt (Gēteborgas tiesa, Zviedrija).

18

Nākamajā dienā, 2019. gada 28. maijā, XD tika apcietināts Nīderlandē, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi.

19

Dienu vēlāk, 2019. gada 29. maijā, Openbaar Ministerie (prokuratūra, Nīderlande), piemērojot 2004. gada 29. aprīļaOverleveringswet (Likums par personu nodošanu) 23. pantu, redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā, vērsās rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande), lūdzot izvērtēt minēto Eiropas apcietināšanas orderi.

20

Iesniedzējtiesa apgalvo, pirmkārt, ka no Zviedrijas iestāžu pamatlietas ietvaros iesniegtās informācijas izriet, ka Zviedrijā prokuratūras darbinieki piedalās tiesvedības īstenošanā un rīkojas neatkarīgi bez riska saņemt tiešus vai netiešus individuālus norādījumus vai rīkojumus no izpildvaras.

21

Otrkārt, lai arī Zviedrijas tiesiskajā regulējumā par Eiropas apcietināšanas orderi nav paredzēta iespēja pārsūdzēt lēmumu izsniegt šādu orderi, šī tiesa norāda, ka Zviedrijas iestāžu iesniegtā informācija ļauj secināt, ka Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas samērīgums tiek izvērtēts, pieņemot lēmumu par ievietošanu pirmstiesas apcietinājumā, kurš tiek pieņemts pirms Eiropas apcietināšanas ordera.

22

Turklāt šajā gadījumā tiesas sēdē par XD turēšanu apcietinājumā Göteborgs tingsrätt (Gēteborgas tiesa) debates esot bijušas arī par Eiropas apcietināšanas ordera izdošanu, lai nodotu XD Zviedrijas iestāžu rīcībā. Tādējādi šī tiesa esot izvērtējusi Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas samērīgumu, kad nolēma izdot rīkojumu par XD ievietošanu pirmstiesas apcietinājumā.

23

Ņemot vērā šos apstākļus, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tiesas vērtējums, kas veikts, pieņemot valsts tiesas lēmumu pirms prokurora lēmuma par Eiropas apcietināšanas ordera izdošanu, tostarp attiecībā uz to, vai ir samērīgi izdot šādu orderi, būtībā atbilst prasībām, kas noteiktas 2019. gada 27. maija sprieduma OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras) (C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456) 75. punktā, saskaņā ar kuru prokurora lēmumam izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi ir jābūt pārsūdzamam tiesā, pilnībā ievērojot efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgās prasības.

24

Šajā ziņā minētā tiesa uzsver, ka, lai arī šajā gadījumā valsts apcietināšanas orderis un Eiropas apcietināšanas orderis tikuši izsniegti vienā un tajā pašā dienā, nav izslēdzams, ka laikā no valsts tiesas lēmuma pieņemšanas un Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas samērīguma vērtēšanas, no vienas puses, līdz faktiskās pēdējā minētā ordera izdošanas brīdim, no otras puses, paiet noteikts laikposms, kurā parādās jauni fakti, kas ietekmē minētā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu. Šādā situācijā ar to, ka pirms faktiskas Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas tiesa veic vērtējumu, var netikt sniegta efektīva tiesību aizsardzība tiesā pret šāda ordera izsniegšanas nesamērīgo raksturu.

25

Šādos apstākļos rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai prokurors, kurš izsniegšanas dalībvalstī piedalās tiesvedības īstenošanā un, izpildot savus pienākumus, kas cieši saistīti ar Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, darbojas neatkarīgi, un ir izsniedzis Eiropas apcietināšanas orderi, ir uzskatāms par izsniegšanas tiesu iestādi Pamatlēmuma [2002/584] 6. panta 1. punkta izpratnē, ja tiesnesis izsniegšanas dalībvalstī pirms attiecīgā prokurora faktiskā lēmuma par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu ir izvērtējis Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas nosacījumus un, it īpaši, tā samērīgumu?”

26

2019. gada 17. septembrī Tiesas pirmā palāta pēc tiesneses referentes priekšlikuma, uzklausījusi ģenerāladvokātu, nolēma piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑625/19 PPU.

27

Proti, vispirms norādījusi, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Pamatlēmuma 2002/584 interpretāciju, uz ko attiecas LESD trešās daļas V sadaļa par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, un tādējādi uz to var tikt attiecināta steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība, kas paredzēta Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a pantā un Tiesas Reglamenta 107. pantā, Tiesas pirmā palāta pamatojās uz to, ka XD kopš 2019. gada 28. maija atrodas apcietinājumā izdošanas nolūkā, gaidot lēmumu par attiecībā uz viņu izdotā Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, un ka viņa paturēšana apcietinājumā ir atkarīga no strīda atrisinājuma pamatlietā.

28

Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūras ietvaros Tiesas pienākums ir sniegt valsts tiesai noderīgu atbildi, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā tai iesniegtie jautājumi ir jāpārformulē (spriedums, 2014. gada 4. septembris, eco cosmetics un Raiffeisenbank St. Georgen, C‑119/13 un C‑120/13, EU:C:2014:2144, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Šajā gadījumā ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa, šķiet, balstās uz pieņēmumu, ka izsniegšanas tiesu iestādes statuss Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē ir pakārtots tostarp tam, ka pastāv iespēja lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu pārbaudīt tiesā.

30

Tomēr ir jānorāda, ka tas, ka pastāv iespēja pārbaudīt tiesā lēmumu izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, ko ir pieņēmusi cita iestāde, nevis tiesa, nav nosacījums, lai šo iestādi varētu uzskatīt par izsniegšanas tiesu iestādi Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punkta izpratnē. Šāda prasība neattiecas uz minētās iestādes normatīviem un organizatoriskiem noteikumiem, bet gan ir saistīta ar šāda ordera izsniegšanas procedūru (šodienas spriedums, JR un YC, C‑566/19 PPU un C‑626/19 PPU, 48. punkts).

31

Šo interpretāciju apstiprina 2019. gada 27. maija spriedums PF (Lietuvas ģenerālprokurors) (C‑509/18, EU:C:2019:457), kurā Tiesa nosprieda, ka dalībvalsts ģenerālprokurors, kas, būdams strukturāli neatkarīgs no tiesu varas, ir tiesīgs veikt kriminālvajāšanu un kam šajā dalībvalstī ir statuss, kurš Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas ietvaros tam piešķir neatkarības garantiju no izpildvaras, ir jākvalificē par izsniegšanas tiesu iestādi Pamatlēmuma 2002/584 izpratnē, turklāt Tiesa atstāja iesniedzējtiesas ziņā pārbaudīt, vai šī prokurora lēmumi var tikt pārsūdzēti, pilnībā ievērojot efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgās prasības.

32

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Pamatlēmums 2002/584 ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana kriminālvajāšanas veikšanai ir tādas iestādes kompetencē, kura, lai gan piedalās tiesvedības īstenošanā šajā dalībvalstī, tomēr pati nav tiesu iestāde, efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgās prasības ir izpildītas, ja, pirms šī iestāde faktiski pieņem lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, tiesa izvērtē šī ordera izsniegšanas nosacījumus un tostarp tā samērīgumu.

33

Šajā ziņā uzreiz ir jāatgādina, ka gan dalībvalstu savstarpējas uzticēšanās principam, gan arī savstarpējās atzīšanas principam, kas pats ir balstīts uz šo dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos, Savienības tiesībās ir fundamentāla nozīme, jo tie ļauj izveidot un uzturēt telpu bez iekšējām robežām. Konkrētāk, it īpaši attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ar savstarpējas uzticēšanās principu katrai no šīm valstīm ir noteikts pienākums, izņemot ārkārtas apstākļus, uzskatīt, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības), C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Tāpat ir jānorāda, ka Pamatlēmums 2002/584, kā izriet no tā 6. apsvēruma, ir pirmais konkrētais pasākums, ar ko krimināltiesību jomā īsteno savstarpējas atzīšanas principu, kuram ir veltīts LESD 82. panta 1. punkts, ar ko ticis aizstāts LES 31. pants, pamatojoties uz kuru šis pamatlēmums ticis pieņemts. Kopš tā laika tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās pakāpeniski tika pievienoti tiesību akti, kuru saskanīgas piemērošanas nolūks ir stiprināt dalībvalstu uzticību attiecīgajām valstu tiesību sistēmām, lai nodrošinātu spriedumu atzīšanu un izpildi krimināllietās Savienībā ar mērķi, lai personas, kas ir izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, nepaliktu nesodītas.

35

Savstarpējās atzīšanas princips, kas ir Pamatlēmuma 2002/584 struktūras pamatā, atbilstoši tā 1. panta 2. punktam nozīmē, ka dalībvalstīm principā ir jāizpilda Eiropas apcietināšanas orderis (spriedums, 2010. gada 16. novembris, Mantello, C‑261/09, EU:C:2010:683, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Proti, saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 noteikumiem dalībvalstis var atteikties izpildīt šādu orderi tikai tā 3. pantā paredzētos obligātas neizpildīšanas gadījumos, kā arī tā 4. un 4.a pantā uzskaitītajos fakultatīvas neizpildīšanas gadījumos. Turklāt izpildes tiesu iestāde var pakļaut Eiropas apcietināšanas ordera izpildi tikai minētā pamatlēmuma 5. pantā noteiktajiem nosacījumiem (spriedums, 2013. gada 29. janvāris, Radu, C‑396/11, EU:C:2013:39, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Tāpat arī ir jāvērš uzmanība uz to, ka ar Pamatlēmumu 2002/584 ieviestās vienkāršotas notiesāto vai par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aizdomās turēto personu nodošanas sistēmas efektivitāte un raita darbība ir balstīta uz noteiktu šajā pamatlēmumā paredzēto prasību izpildi un šo prasību tvērums ir ticis precizēts Tiesas judikatūrā.

38

Šajā ziņā no šīs judikatūras izriet, ka Eiropas apcietināšanas ordera sistēma ietver divu līmeņu aizsardzību attiecībā uz pieprasītās personas procesuālajām tiesībām un pamattiesībām, jo pirmajā līmenī – tāda valsts tiesas nolēmuma kā valsts apcietināšanas orderis pieņemšanas brīdī – paredzētajai aizsardzībai tiek pievienota aizsardzība, kas ir jānodrošina otrajā līmenī, – izsniedzot Eiropas apcietināšanas orderi, un tas attiecīgā gadījumā var notikt ļoti drīz pēc minētā valsts tiesas lēmuma pieņemšanas (spriedums, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 67. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

Tādējādi, runājot par tādu pasākumu kā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana, kas var apdraudēt attiecīgās personas tiesības uz brīvību, šī aizsardzība nozīmē, ka lēmums, kurš atbilst prasībām, kas ir raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā, ir jāpieņem vismaz vienā no diviem minētajiem aizsardzības līmeņiem (spriedums, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 68. punkts).

40

Konkrēti, otrais attiecīgās personas tiesību aizsardzības līmenis nozīmē, ka izsniegšanas tiesu iestāde pārbauda, vai ir ievēroti izsniegšanas nosacījumi, un objektīvi – ņemot vērā visus apsūdzošos un attaisnojošos pierādījumus, bez riska tikt pakļautai ārējiem norādījumiem, tostarp no izpildvaras, – izvērtē, vai šī izsniegšana ir samērīga (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 71. un 73. punkts).

41

Turklāt, ja izsniegšanas dalībvalsts tiesībās kompetence izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi ir paredzēta iestādei, kura, lai gan piedalās tiesvedības īstenošanā šajā dalībvalstī, tomēr pati nav tiesu iestāde, minētajā dalībvalstī ir jāpastāv iespējai pārsūdzēt tiesā lēmumu izsniegt šādu apcietināšanas orderi, tostarp šāda lēmuma samērīgumu, pilnībā ievērojot efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā raksturīgās prasības (spriedums, 2019. gada 27. maijs, OG un PI (Lībekas un Cvikavas prokuratūras), C‑508/18 un C‑82/19 PPU, EU:C:2019:456, 75. punkts).

42

Šāda prasība par lēmumu izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi kriminālvajāšanas veikšanai, ko pieņēmusi iestāde, kura, lai gan piedalās tiesvedības īstenošanā un atbilstoši neatkarīga no izpildvaras, tomēr pati nav tiesu iestāde, ir paredzēta, lai nodrošinātu, ka šā lēmuma un šā ordera izsniegšanas nosacījumu, tostarp tā samērīguma, pārbaude tiesā atbilst no efektīvas tiesību aizsardzības tiesā izrietošajām prasībām.

43

Līdz ar to dalībvalstīm ir jānodrošina, lai to tiesību sistēmās efektīvi būtu garantēts Pamatlēmumā 2002/584 prasītais tādas tiesību aizsardzības tiesā līmenis, kāda tā ir interpretēta Tiesas judikatūrā, izmantojot tiesību aizsardzības līdzekļus, ar kuriem tā tiek īstenota un kuri var atšķirties vienā vai citā sistēmā.

44

It īpaši atsevišķu pārsūdzības tiesību ieviešana attiecībā uz lēmumu izdot Eiropas apcietināšanas orderi, ko pieņēmusi tiesu iestāde, kas nav tiesa, šajā ziņā ir tikai iespēja.

45

Proti, Pamatlēmums 2002/584 neliedz dalībvalstij piemērot savus procesuālos noteikumus par Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, ja vien tiek sasniegts šā pamatlēmuma mērķis un no tā izrietošās prasības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 30. maijs, F, C‑168/13 PPU, EU:C:2013:358, 53. punkts).

46

Šajā gadījumā, kā izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana kriminālvajāšanas veikšanai Zviedrijas tiesību sistēmā noteikti izriet no lēmuma, ar ko liek konkrēto personu ievietot pirmstiesas apcietinājumā un ko izdod tiesu iestāde.

47

Iesniedzējtiesa arī precizē, ka no informācijas, kuru, lai pierādītu vajadzību izdot rīkojumu par ievietošanu pirmstiesas apcietinājumā, tai ir sniegušas Zviedrijas iestādes, izriet, ka kompetentajai tiesai ir jāizvērtē arī citu iespējamo pasākumu samērīgums, tādu kā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšana.

48

Turklāt atbilstoši Zviedrijas valdības norādītajam, izvērtējot, vai attiecībā uz personu, kas tiek turēta aizdomās par krimināllikuma pārkāpumu, būtu jāizdod rīkojums par ievietošanu pirmstiesas apcietinājumā, šai tiesai vienmēr ir jāveic šāda pasākuma samērīguma novērtējums. Ja persona, kas tiek turēta aizdomās par noziedzīga nodarījuma īstenošanu, ir aizbēgusi vai nedzīvo izsniegšanas dalībvalsts teritorijā, vienīgais iemesls, kādēļ prokurors vēršas tiesā ar lūgumu izdot apcietināšanas orderi pret šo personu, ir vajadzība izdot Eiropas apcietināšanas orderi. Līdz ar to samērīguma novērtējums, kas šai tiesai būs jāveic, izvērtējot, vai ir jāizdod rīkojums par personas ievietošanu pirmstiesas apcietinājumā, attieksies arī uz Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu.

49

Tā tas, šķiet, ir bijis pamatlietā, jo – kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu – debates Zviedrijas tiesās norisošajās tiesu sēdēs par XD turēšanu apcietinājumā ir attiekušās arī uz vajadzību izdot Eiropas apcietināšanas orderi, lai nodotu pieprasīto personu Zviedrijas iestādēm.

50

Turklāt Zviedrijas valdība rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē Tiesā norādīja, ka persona, kas tiek pieprasīta, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, neierobežotu laiku ir tiesīga pārsūdzēt lēmumu par personas ievietošanu pirmstiesas apcietinājumā, pat pēc Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas un pēc tās aizturēšanas izpildes dalībvalstī. Ja lēmums par personas ievietošanu pirmstiesas apcietinājumā tiek atcelts, automātiski zaudē spēku Eiropas apcietināšanas orderis, jo tas ir izdots, pamatojoties uz šā lēmuma pastāvēšanu.

51

Visbeidzot minētā valdība norādīja, ka jebkura augstākas instances tiesa, kurā tiek pārsūdzēts lēmums par personas ievietošanu pirmstiesas apcietinājumā, arī izvērtē Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas samērīgumu.

52

Tas, ka Zviedrijas tiesību sistēmā pastāv šādi procesuāli noteikumi, ļauj konstatēt, ka, pat ja nav iespējas atsevišķi pārsūdzēt prokurora lēmumu izdot Eiropas apcietināšanas orderi, tā izdošanas nosacījumus un tostarp tā samērīgumu var pārbaudīt tiesā izsniegšanas dalībvalstī pirms tā izdošanas vai vienlaicīgi ar to, kā arī pēc tās.

53

Šāda sistēma tādēļ atbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībai.

54

Turklāt, kā ir atgādināts šā sprieduma 34. punktā, Pamatlēmums 2002/584 ietilpst kopējā to garantiju par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā sistēmā, kas paredzētas citos Savienības tiesību aktos, kuri pieņemti tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā un kuri palīdz atvieglot atbilstoši Eiropas apcietināšanas orderim pieprasītajai personai īstenot savas tiesības vēl pat pirms tās nodošanas izsniegšanas dalībvalstij.

55

It īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/48/ES (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm (OV 2013, L 294, 1. lpp.), 10. pantā ir noteikts, ka kompetentā iestāde izpildes dalībvalstī bez nepamatotas kavēšanās pēc brīvības atņemšanas informē pieprasītās personas, ka tām ir tiesības izsniegšanas dalībvalstī iecelt advokātu.

56

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Pamatlēmums 2002/584 ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības, kuras raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā, kas pienākas personai, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis kriminālvajāšanas veikšanai, ir izpildītas, ja saskaņā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktiem šajā dalībvalstī tiesā tiek pārbaudīti šā ordera izsniegšanas nosacījumi un tostarp tā samērīgums.

57

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes Pamatlēmums 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris), ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības, kuras raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā, kas pienākas personai, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis kriminālvajāšanas veikšanai, ir izpildītas, ja saskaņā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktiem šajā dalībvalstī tiesā tiek pārbaudīti šā ordera izsniegšanas nosacījumi un tostarp tā samērīgums.