–

O. Junqueras Vies vārdā – A. Van den Eynde Adroer, abogado,

–

Ministerio Fiscal vārdā – F. Cadena Serrano, C. Martinez‑Pereda, kā arī J. Moreno Verdejo un J. Zaragoza Aguado,

–

Partido político VOX vārdā – M. Castro Fuertes, abogada, kurai palīdz M. Hidalgo López, procuradora,

–

Spānijas valdības vārdā – S. Centeno Huerta un A. Rubio González, pārstāvji,

–

Eiropas Parlamenta vārdā – C. Burgos, kā arī F. Drexler un N. Görlitz, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – F. Erlbacher un I. Martínez del Peral, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 9. pantu Protokolā (Nr. 7) par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā (OV 2012, C 326, 266. lpp.; turpmāk tekstā – “Protokols par privilēģijām un imunitāti Savienībā”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar blakus sūdzību, kuru Oriol Junqueras Vies ir cēlis pret viņu notiekošā kriminālprocesā un kurā viņš lūdz atcelt Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) rīkojumu, ar ko tika atteikts 2019. gada 26. maijā rīkoto Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu oficiālās izziņošanas rezultātā atcelt viņam kopš 2017. gada novembra piemēroto apcietinājumu, lai viņam ļautu nokārtot formalitāti, kurai saskaņā ar Spānijas tiesībām ir pakārtota šā Parlamenta deputāta statusa iegūšana.

3

Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā III nodaļā “Eiropas Parlamenta locekļi” ir tostarp tā 9. pants, kurā ir noteikts:

“Eiropas Parlamenta sesijās tā locekļiem ir:

Imunitāte tāpat attiecas uz Eiropas Parlamenta locekļiem, kamēr viņi dodas uz Eiropas Parlamenta sanāksmes vietu un prom no tās.

Ja Eiropas Parlamenta locekli aiztur pārkāpuma izdarīšanas laikā, viņš nevar atsaukties uz imunitāti, un tā neliedz Eiropas Parlamentam izmantot tiesības kādam no tā locekļiem atņemt imunitāti.”

4

Aktā par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās, kurš pievienots Lēmumam 76/787/EOTK, EEK, Euratom (1976. gada 20. septembris) (OV 1976, L 278, 1. lpp.), jaunākie grozījumi ir izdarīti ar Padomes Lēmumu 2002/772/EK, Euratom (2002. gada 25. jūnijs un 23. septembris), (OV 2002, L 283, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Vēlēšanu akts”).

5

Šā Vēlēšanu akta 1. panta 3. punktā ir paredzēts, ka Eiropas Parlamenta locekļi tiek ievēlēti vispārējās tiešās vēlēšanās, brīvā un aizklātā balsojumā.

6

Šā akta 5. panta formulējums ir šāds:

“1.   Piecu gadu termiņš, uz kuru ievēl Eiropas Parlamenta locekļus, sākas ar pirmās sasaukuma sēdes atklāšanu pēc katrām vēlēšanām.

[..]

2.   Katra Eiropas Parlamenta locekļa pilnvaru termiņa sākums un beigas atbilst 1. punktā minētajam periodam.” [Neoficiāls tulkojums]

7

Minētā akta 6. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Eiropas Parlamenta locekļiem ir privilēģijas un imunitāte, kas viņiem pienākas saskaņā ar [Protokolu par privilēģijām un imunitāti Savienībā].”

8

Šā paša akta 8. panta pirmajā daļā noteikts:

“Ievērojot šā Akta noteikumus, vēlēšanu procedūru katrā dalībvalstī reglamentē tās valsts noteikumi.”

9

Saskaņā ar Vēlēšanu akta 11. panta 3. un 4. punktu:

“3.   Ja vien [LESD 229. pantā] nav noteikts citādi, Eiropas Parlaments bez īpaša paziņojuma sanāk pirmajā otrdienā pēc tam, kad ir pagājis viens mēnesis kopš vēlēšanu perioda beigām.

4.   Darbību izbeidzošā Eiropas Parlamenta pilnvaras beidzas Eiropas Parlamenta jaunā sasaukuma pirmajā sanāksmē.”

10

Šā akta 12. pantā ir paredzēts:

“Eiropas Parlaments pārbauda Eiropas Parlamenta locekļu mandātus. Šajā nolūkā tas ņem vērā dalībvalstu oficiāli izziņotos rezultātus un izšķir visas domstarpības, kas varētu rasties, pamatojoties uz šā akta noteikumiem, izņemot tādas domstarpības, kas varētu rasties, pamatojoties uz tiem dalībvalsts noteikumiem, uz kuriem norādīts šajā aktā.”

11

Spānijas Konstitūcijas 71. pantā ir noteikts:

“1.   Deputātiem un senatoriem ir neaizskaramība attiecībā uz viņu amata pienākumu pildīšanas gaitā pausto viedokli.

2.   Deputātiem un senatoriem viņu pilnvaru pildīšanas laikā arī ir imunitāte, un viņus var apcietināt tikai pārkāpuma izdarīšanas brīdī. Attiecībā uz viņiem nevar veikt izmeklēšanu, ne arī uzsākt kriminālvajāšanu bez iepriekšējas attiecīgās parlamenta palātas atļaujas.

3.   Pret deputātiem un senatoriem ierosinātās lietas izskata Tribunal Supremo [(Augstākā tiesa)] Krimināllietu tiesas kolēģija.

[..]”

12

1985. gada 19. jūnijaLey orgánica 5/1985 del Régimen Electoral General (Konstitutīvais likums 5/1985 par vispārējo vēlēšanu sistēmu) (1985. gada 20. jūnijaBOE Nr. 147, 19110. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “Vēlēšanu likums”), 224. pantā ir noteikts:

“1.   Junta Electoral Central [(Centrālā vēlēšanu komisija, Spānija)] ne vēlāk kā divdesmit dienu laikā pēc vēlēšanām saskaita balsis valsts līmenī, piešķir attiecīgās amata vietas attiecīgajiem kandidātiem un nosauc ievēlētos kandidātus.

2.   Ievēlētie kandidāti piecu dienu laikā pēc paziņošanas par viņu ievēlēšanu [Centrālajā vēlēšanu komisijā] zvēr vai apsola ievērot Konstitūciju. Beidzoties šim termiņam, [Centrālā vēlēšanu komisija] paziņo, ka to Parlamenta deputātu amata vietas, kuri nav devuši solījumu ievērot Konstitūciju, ir brīvas un ka visas iespējamās prerogatīvas, kas viņiem pienāktos saistībā ar viņu amata pienākumu pildīšanu, tiek apturētas līdz brīdim, kad tiks dots šis solījums.

[..]”

13

1982. gada 10. februāraReglamento del Congreso de los Diputados (Deputātu kongresa Reglaments) (1982. gada 5. martaBOE Nr. 55, 5765. lpp.) 20. pantā ir paredzēts:

“1.   Deputāts, kas ir pasludināts par ievēlētu, deputāta statusu pilnībā iegūst, vienlaikus izpildot šādus nosacījumus:

2.   Tiesības un prerogatīvas stājas spēkā tieši kopš brīža, kad deputāts tiek pasludināts par ievēlētu. Tomēr, ja ir notikušas trīs plenārsēdes un deputāts nav ieguvis šo statusu saskaņā ar iepriekšējo punktu, viņam nav šo tiesību un prerogatīvu, kamēr netiek iegūts šis statuss.”

14

Ley de Enjuiciamiento Criminal (Kriminālprocesa kodekss), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietas faktiem, 384.bis pantā ir noteikts:

“Ja lēmums par apsūdzības uzrādīšanu ir kļuvis galīgs un ir ticis piemērots apcietinājums saistībā ar noziedzīgu nodarījumu, kuru izdarījusi persona, kas pieder bruņotam grupējumam, teroristiem vai nemierniekiem vai ir saistīta ar tiem, apsūdzētajam, kas ieņem publisku amatu vai pilda publiska amata pienākumus, automātiski liedz pildīt amata pienākumus tik ilgi, kamēr viņš atrodas apcietinājumā.”

15

Šā kodeksa 503. panta 1. punktā ir paredzēts:

“1.   Apcietinājumu var piemērot tikai tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

[..].”

16

Minētā kodeksa 750.–754. pants ir formulēti šādi:

“750. pants

Tiesnesis vai tiesa, kam ir pamats uzsākt kriminālvajāšanu par noziedzīgu nodarījumu pret Cortes [(Senāts un Deputātu kongress, Spānija)] senatoru vai deputātu, neierosina pret viņu kriminālprocesu [Senāta un Deputātu kongresa] sesijas laikā līdz brīdim, kad ir saņemta attiecīgā atļauja no tās parlamenta palātas, kurai viņš ir piederīgs.

751. pants

Ja Cortes senatoru vai deputātu pārsteidz pārkāpuma izdarīšanas brīdī, viņu var aizturēt un uzsākt pret viņu kriminālvajāšanu, nesaņemot iepriekšējā pantā minēto atļauju; tomēr turpmāko divdesmit četru stundu laikā no aizturēšanas vai lēmuma par apsūdzības uzrādīšanu pieņemšanas brīža par to informē to parlamenta palātu, kurai viņš pieder.

Attiecīgo parlamenta palātu informē arī par kriminālprocesu, kas tiek veikts attiecībā uz personu, kura kriminālvajāšanas laikā ir tikusi ievēlēta par senatoru vai deputātu.

752. pants

Ja pret Cortes senatoru vai deputātu ir uzsākta kriminālvajāšana parlamenta sesiju starplaikā, par kriminālprocesu atbildīgais tiesnesis vai tiesa nekavējoties par to informē attiecīgo parlamenta palātu.

Šo noteikumu ievēro arī gadījumā, ja pret ievēlēto Cortes senatoru vai deputātu ir uzsākta kriminālvajāšana pirms [Senāta vai Deputātu kongresa] sesijām.

753. pants

Katrā ziņā tieslietu sekretārs [Secretario judicial] aptur tiesvedību dienā, kad [Senāts un Deputātu kongress] tiek informēts, neatkarīgi no tā, vai informācija tika saņemta sesijas laikā vai sesiju starplaikā, un lieta paliek tādā stāvoklī, kādā par to tika saņemta informācija, līdz brīdim, kad attiecīgā parlamenta palāta pieņems lēmumu šajā jautājumā.

754. pants

Ja [Senāts vai Deputātu kongress] nepiešķir pieprasīto atļauju, lietas izskatīšanu attiecībā uz Cortes senatoru vai deputātu izbeidz; tomēr to turpina izskatīt attiecībā pret pārējiem apsūdzētajiem.”

17

Prasītājs pamatlietā O. Junqueras Vies bija Gobierno autonómico de Cataluña (Katalonijas autonomās kopienas valdība, Spānija) priekšsēdētāja vietnieks, kad tika pieņemts 2017. gada 6. septembraLey 19/2017 del Parlamento de Cataluña, reguladora del referéndum de autodeterminación (Katalonijas parlamenta Likums 19/2017 par pašnoteikšanās referendumu) (DOGC Nr. 7449A, 2017. gada 6. septembris, 1. lpp.) un 2017. gada 8. septembraLey 20/2017 del Parlamento de Cataluña, de transitoríedad jurídica y fundacional de la República (Katalonijas parlamenta Likums 20/2017 par juridisko pāreju un Republikas dibināšanu) (DOGC Nr. 7451, 2017. gada 8. septembris, 1. lpp.), kā arī tad, kad 2017. gada 1. oktobrī tika rīkots pašnoteikšanās referendums, kas bija paredzēts pirmajā no šiem likumiem, kurā ietverto tiesību normu izpilde pa šo laiku tika apturēta saskaņā ar Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa, Spānija) nolēmumu.

18

Pēc tam, kad bija pieņemti minētie likumi un rīkots minētais referendums, Ministerio fiscal (Prokuratūra, Spānija), Abogado del Estado (Valsts juridiskā dienesta pārstāvis, Spānija) un Partido político VOX (politiskā partija VOX) ierosināja kriminālprocesu pret vairākām personām, tostarp O. Junqueras Vies, kurām tie pārmeta piedalīšanos separātiskā procesā un saistībā ar to izdarītos nodarījumus, kam ir piemērojamas trīs noziedzīgu nodarījumu kvalifikācijas, proti, pirmkārt, “sacelšanās” vai “dumpis”, otrkārt, “nepakļaušanās” un, treškārt, “publisko līdzekļu nelikumīga piesavināšanās”.

19

Šā kriminālprocesa izmeklēšanas stadijā O. Junqueras Vies saskaņā ar 2017. gada 2. novembra lēmumu, kas ir pieņemts atbilstoši Kriminālprocesa kodeksa 503. pantam, tika piemērots apcietinājums. Šis lēmums kopš tā laika ir vairākkārt ticis atjaunots, un tādējādi brīdī, kad tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā, kurā tiek taisīts šis spriedums, O. Junqueras Vies joprojām atradās apcietinājumā.

20

Pēc tam, kad pret O. Junqueras Vies tika uzsākta minētā kriminālprocesa iztiesāšanas stadija, viņš kandidēja Congreso de los Diputados (Deputātu kongress, Spānija) vēlēšanās, kas tika organizētas 2019. gada 28. aprīlī un kā rezultātā viņš tika ievēlēts par deputātu.

21

Ar 2019. gada 14. maija rīkojumu Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nosprieda, ka nav jālūdz Deputātu kongresam Spānijas Konstitūcijas 71. panta 2. punktā paredzētā iepriekšēja atļauja, jo O. Junqueras Vies bija ievēlēts pēc tam, kad pret viņu ierosinātajā kriminālprocesā bija uzsākta iztiesāšanas stadija. Proti, atbilstoši minētās tiesas judikatūrai šajā konstitucionālajā normā paredzētā imunitāte Spānijas deputātiem un senatoriem ir atzīstama tikai attiecībā uz kriminālprocesiem, kuros dienā, ka viņi ir ievēlēti vai iegūst savu deputāta vai senatora statusu, iztiesāšanas stadija vēl nav uzsākta.

22

Ar šo pašu rīkojumu Tribunal Supremo (Augstākā tiesa), saņēmusi O. Junqueras Vies lūgumu piešķirt viņam ārkārtas atļauju pamest ieslodzījuma vietu, atļāva viņam policijas uzraudzībā piedalīties Deputātu kongresa pirmajā plenārsēdē un tur izpildīt Deputātu kongresa Reglamenta 20. pantā noteiktās prasības amata vietas ieņemšanai.

23

Pēc tam, kad O. Junqueras Vies bija izpildījis šīs prasības un ieņēmis savu amata vietu, kā arī atgriezies apcietinājuma vietā, viņš tika atstādināts no deputāta amata pienākumu pildīšanas saskaņā ar Deputātu kongresa prezidija lēmumu, kas tika pieņemts 2019. gada 24. maijā saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 384.bis pantu.

24

Kriminālprocesa, kas ierosināts tostarp pret viņu, iztiesāšanas stadijā O. Junqueras Vies kandidēja arī 2019. gada 26. maijā rīkotajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Šo vēlēšanu rezultātā viņš tika ievēlēts Eiropas Parlamentā, kā izriet no Centrālās vēlēšanu komisijas saskaņā ar Vēlēšanu likuma 224. panta 1. punktu veiktās oficiālās vēlēšanu rezultātu izziņošanas 2019. gada 13. jūnija lēmumā “2019. gada 26. maijā notikušajās vēlēšanās ievēlēto Eiropas Parlamenta deputātu paziņošana” (2019. gada 14. jūnijaBOE 2019, Nr. 142, 62477. lpp.). Šajā lēmumā Centrālā vēlēšanu komisija arī – saskaņā ar nupat minētajā tiesību normā noteikto – veica Spānijas Karalistei Eiropas Parlamentā pienākošos vietu iedalīšanu ievēlētajām personām, kuru vidū bija arī O. Junqueras Vies.

25

Ar 2019. gada 14. jūnija rīkojumu Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) noraidīja O. Junqueras Vies lūgumu piešķirt viņam ārkārtas atļauju policijas uzraudzībā pamest ieslodzījuma vietu, lai ierastos Centrālajā vēlēšanu komisijā nolūkā dot Vēlēšanu likuma 224. panta 2. punktā prasīto zvērestu vai solījumu ievērot Spānijas Konstitūciju.

26

2019. gada 20. jūnijā Centrālā vēlēšanu komisija pieņēma lēmumu, kurā tā konstatēja, ka O. Junqueras Vies nav devis attiecīgo zvērestu vai solījumu, un saskaņā ar Vēlēšanu likuma 224. panta 2. punktā paredzēto paziņoja, ka attiecīgās personas Eiropas Parlamenta deputāta amata vieta ir brīva, kā arī apturēja visas prerogatīvas, kas viņam būtu pienākušās saistībā ar viņa amata pienākumu pildīšanu.

27

2019. gada 2. jūlijā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs atklāja pirmo no 2019. gada 26. maija Eiropas Parlamenta vēlēšanām izrietošā leģislatūras perioda sesijām.

28

O. Junqueras Vies cēla prasību Tribunal Supremo (Augstākā tiesa), lūdzot atcelt šā sprieduma 25. punktā minēto rīkojumu un atsaucoties uz imunitātēm, kas ir paredzētas Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. pantā.

29

Aicināti sniegt apsvērumus par šo jautājumu, Prokuratūra, Valsts juridiskā dienesta pārstāvis un Politiskā partija VOX norādīja, ka O. Junqueras Vies neesot attiecīgo imunitāšu aizsardzības.

30

Lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) visupirms norāda, ka tā vēršas Tiesā ar jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kas rodas nevis saistībā ar tās sprieduma gatavošanu pēc būtības kriminālprocesā, kurš ierosināts tostarp pret O. Junqueras Vies, bet gan saistībā ar šīs nupat minētās personas blakus sūdzību atcelt šā sprieduma 25. punktā minēto rīkojumu. Iesniedzējtiesa arī uzskata, ka šīs sūdzības izskatīšana saturiski neietekmē minēto spriedumu, ar kuru lieta tiek izskatīta pēc būtības, atskaitot iespējamo ietekmi – ko tā dēvē par “atgriezenisku jeb netiešu” –, kāda uz minēto spriedumu varētu būt aktiem, kuri tiktu pieņemti gadījumā, ja atļauja atstāt ieslodzījuma vietu tiktu piešķirta vai atteikta. Visbeidzot tā uzsver, ka tai ir pienākums uzdot Tiesai tās lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu esošos jautājumus tāpēc, ka saskaņā ar Spānijas Konstitūcijas 71. panta 3. punktu par O. Junqueras Vies celto prasību tā lemj pirmajā un pēdējā instancē.

31

Attiecībā uz minētajiem jautājumiem Tribunal Supremo (Augstākā tiesa), pirmām kārtām, norāda, ka rīkojums, par kuru ir iesniegta minētā sūdzība, ir par atteikumu personai – kura ir ievēlēta par Eiropas Parlamenta deputātu, kamēr tā atradās apcietinājumā un laikā, kad pret viņu ierosinātā kriminālprocesa iztiesāšanas stadija jau bija uzsākta, – dot ārkārtas atļauju pamest ieslodzījuma vietu, lai varētu dot zvērestu vai solījumu ievērot Spānijas Konstitūciju, kā Vēlēšanu likuma 224. pantā ir prasīts personai, kura ir ievēlēta šādā amatā.

32

Otrām kārtām, iesniedzējtiesa izklāsta kontekstu, kurā šis rīkojums ir ticis pieņemts, un apstākļus, kas saistībā ar šo rīkojumu ir ņemti vērā, norādot, vispirms, ka nodarījumi, kuros tiek vainots O. Junqueras Vies, ir kvalificējami kā īpaši smagi noziedzīgi nodarījumi, par kuriem ir paredzams atbilstošs sods, jo ar tiem bija gribēts apdraudēt konstitucionālo kārtību.

33

Pēc tam šī tiesa paskaidro, ka rīkojums par O. Junqueras Vies apcietināšanu tika pieņemts tāpēc, ka pastāv risks, ka viņš aizbēgtu.

34

Visbeidzot minētā tiesa precizē, ka, pieņemot rīkojumu par atteikumu piešķirt O. Junqueras Vies ārkārtas atļauju uz laiku pamest ieslodzījuma vietu, tā ir ne tikai ņēmusi vērā abos šā sprieduma iepriekšējos punktos minētos apstākļus saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 503. pantu, bet arī izsvērusi dažādās tiesības un intereses, kas tai šajā ziņā šķita ņemamas vērā.

35

Tā paskaidro, ka galu galā prioritāte tika dota O. Junqueras Vies apcietinājumam, nevis viņa politiskajai dalībai Eiropas Parlamenta darbā, un ka tas tika darīts tālab, lai pasargātu pret viņu ierosinātā kriminālprocesa mērķi, kuram neatgriezeniski tiktu nodarīts kaitējums, ja viņam būtu bijis atļauts atstāt Spānijas teritoriju. Šajā ziņā Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) uzskata, ka ir jānošķir, no vienas puses, O. Junqueras Vies ievēlēšana Deputātu kongresā, kuras rezultātā viņam bez grūtībām varēja tikt ļauts ierasties šā likumdošanas orgāna mītnē, lai pēc tam atgrieztos ieslodzījuma vietā, un, no otras puses, viņa ievēlēšana Eiropas Parlamentā. Proti, O. Junqueras Vies piedalīšanās šīs iestādes jaunā leģislatūras perioda pirmajā sesijā, kuras nolūkā viņam būtu jāizbrauc no Spānijas teritorijas, izraisītu kontroles zudumu pār viņam piemēroto apcietinājumu kontekstā, kurā ir manāms, ka Eiropas Savienībā ieviestajai tiesu sadarbībai krimināltiesību jomā ir zināmas robežas.

36

Trešām kārtām, Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) abus pirmos prejudiciālos jautājumus pamato ar to, ka tai ir jāzina, kurā brīdī tiek iegūts Eiropas Parlamenta deputāta statuss.

37

Šajā ziņā tā norāda, ka 1964. gada 12. maija spriedumā Wagner (101/63, EU:C:1964:28) un 1986. gada 10. jūlija spriedumā Wybot (149/85, EU:C:1986:310) Tiesa ir interpretējusi Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. panta pirmo daļu tādējādi, ka, pirmkārt, tajā rodamais jēdziens “sesijas” ir jādefinē, nevis atsaucoties uz dalībvalstu nacionālajām tiesībām, bet gan autonomi, lai garantētu, ka imunitātes vienlīdz ilgi ir visiem Eiropas Parlamenta deputātiem, un, otrkārt, ka šo imunitāšu piemērojamība laikā ir jādefinē plaši, tādējādi, ka tās aptver visu laikposmu, kurā minētā iestāde sanāk parastajās sesijās.

38

Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka šajā judikatūrā nav izspriests par to, vai Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. panta pirmajā un otrajā daļā paredzētās imunitātes ir piemērojamas laikā, kamēr nav sākusies Eiropas Parlamenta pēc vēlēšanām rīkotā pirmā sesija. Šī tiesa tikām piebilst, ka, ievērojot šo tiesību normu formulējumu, mērķi un normatīvo kontekstu, kā skaidrots Tiesas 2005. gada 7. jūlija spriedumā Le Pen/Parlaments (C‑208/03 P, EU:C:2005:429), kā arī 2009. gada 30. aprīļa spriedumā Itālija un Donnici/Parlaments (C‑393/07 un C‑9/08, EU:C:2009:275), varētu uzskatīt, ka minētajās tiesību normās paredzētās imunitātes attiecas vienīgi uz tiem Eiropas Parlamenta deputātiem, kas ir ieņēmuši savu amata vietu šajā iestādē, vai vismaz personām, ko kompetentās dalībvalstu iestādes ir iekļāvušas to personu sarakstā, kuras ir izpildījušas prasības, kas dalībvalstu tiesību aktos ir noteiktas, lai iegūtu Eiropas Parlamenta deputāta statusu. Taču gan šī interpretācija, gan interpretācija, saskaņā ar kuru minētās imunitātes attiecas uz visiem, kas ievēlēti par Eiropas Parlamenta deputātiem, būtu apšaubāmas, ņemot vērā to praktiskās sekas.

39

Visbeidzot un ceturtām kārtām, gadījumā, ja Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. panta pirmajā un otrajā daļā paredzētās imunitātes būtu piemērojamas, minētā tiesa prāto būtībā par sekām, kas no šīm imunitātēm izrietētu saistībā ar sūdzību, kuru cēlis O. Junqueras Vies par šā sprieduma 25. punktā minēto rīkojumu. Konkrētāk, ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai un – gadījumā, ja tā tas ir, – kā un kam ir jāveic ar šīm imunitātēm saistītās aizsardzības izsvēršana attiecībā pret citām tiesībām un interesēm, kas jāņem vērā, izskatot šādu sūdzību, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 39. panta un Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā papildu protokola 3. panta noteikumu gaismā.

40

Šādos apstākļos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

41

2019. gada 14. oktobrī iesniedzējtiesa pasludināja spriedumu pēc būtības kriminālprocesā, kas līdzās citām personām tika ierosināta pret O. Junqueras Vies (turpmāk tekstā – “2019. gada 14. oktobra spriedums”), kurā tā viņam piesprieda gan brīvības atņemšanas sodu uz trīspadsmit gadiem, gan pilsonisko tiesību atņemšanas sodu uz trīspadsmit gadiem, kura rezultātā viņš tiek galīgi atbrīvots no visiem publiskajiem amatiem un funkcijām, ieskaitot vēlētos amatus, kā arī nedrīkst iegūt jaunus šādus amatus un pildīt jaunas šādas funkcijas.

42

Tajā pašā dienā nosūtītā vēstulē iesniedzējtiesa paziņoja par minēto spriedumu Tiesai, norādot, ka tās lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu joprojām ir nozīmīgs un lietderīgs, jo atbildes uz jautājumiem, kas izklāstīti tās lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu, būs spēkā neatkarīgi no tā, vai O. Junqueras Vies apcietinājums ir provizorisks vai izriet no notiesājoša sprieduma.

43

Lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) lūdza šā sprieduma pamatā esošo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatīt paātrinātā tiesvedībā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 105. pantu. Sava lūguma pamatošanai šī tiesa būtībā apgalvo, ka tās jautājumi ir par Eiropas Parlamenta deputāta statusu, kā arī par šīs iestādes sastāvu, ka Tiesas atbildes uz šiem prejudiciālajiem jautājumiem netieši varētu izraisīt to, ka tiek apturēts O. Junqueras Vies apcietinājums, un ka šis apcietinājums atbilst LESD 267. panta ceturtajā daļā paredzētajam.

44

Reglamenta 105. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Tiesas priekšsēdētājs pēc iesniedzējtiesas pieteikuma vai izņēmuma kārtā pēc savas ierosmes, uzklausījis tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā, piemērot paātrinātu tiesvedību.

45

Šajā gadījumā 2019. gada 19. jūlijā Tiesas priekšsēdētājs, uzklausījis tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, nolēma apmierināt šā sprieduma 43. punktā minēto iesniedzējtiesas lūgumu. Šis lēmums tika pamatots ar to, ka, pirmkārt, brīdī, kad tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, O. Junqueras Vies bija apcietinājumā un tādējādi ir uzskatāms, ka Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) uzdotie prejudiciālie ir radušies lietā, kas tiek izskatīta attiecībā uz apcietinājumā esošu personu LESD 267. panta ceturtās daļas izpratnē, un, otrkārt, ar šiem jautājumiem tika lūgts interpretēt Savienības tiesību normu, kura pēc savas būtības var ietekmēt O. Junqueras Vies palikšanu apcietinājumā, ja šī norma viņam būtu piemērojama (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2011. gada 30. septembris, Achughbabian, C‑329/11, nav publicēts, EU:C:2011:630, 9.–12. punkts, un pēc analoģijas spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Minister for Justice and Equality (Tiesu sistēmas nepilnības),C‑216/18 PPU, EU:C:2018:586, 29.–31. punkts).

46

Ar Tiesas kancelejā 2019. gada 12. novembrī iesniegtu dokumentu O. Junqueras Vies – ģenerāladvokāta secinājumu nolasīšanas rezultātā – lūdz Tiesai pieņemt lēmumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, atsaukdamies uz jaunu faktu, proti, apstākli, ka Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) viņam 2019. gada 30. oktobrī bija paziņojusi rīkojumu par viņam ar 2019. gada 14. oktobra spriedumu piespriestā pilsonisko tiesību atņemšanas soda izpildes apturēšanu.

47

Šajā ziņā Tiesas Reglamenta 83. pantā ir paredzēts, ka Tiesa jebkurā brīdī, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, tostarp, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz tās nolēmumu, vai ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru ieinteresētās personas nav apspriedušas.

48

Tomēr šajā gadījumā ir jākonstatē, ka jaunais fakts, uz kuru ir norādīts lūgumā atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu, ir iestājies – kā tas izriet no paša šā lūguma formulējuma – kriminālprocesā, kas minēts šā sprieduma 30. punktā, nevis tiesvedībā saistībā ar sūdzību par rīkojumu, kas minēts šā sprieduma 25. punktā un kura ietvaros Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma vērsties Tiesā.

49

Ņemot vērā šo informāciju, Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka minētajam jaunajam faktam nevar būt izšķiroša ietekme uz tās nolēmumu.

50

Tātad nav jāizdod rīkojums par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

51

Tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai iztaujāta par 2019. gada 14. oktobra sprieduma iespējamo ietekmi uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un to, kāda varētu būt Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) rīcība, ņemot vērā Tiesas atbildes uz tās jautājumiem, Prokuratūra atbildēja, ka iesniedzējtiesas ziņā būšot izsecināt no šajā lietā taisītā sprieduma izrietošās sekas un – gadījumā, ja no šā sprieduma izrietētu, ka O. Junqueras Vies, pamatojoties uz Protokola par privilēģijām un imunitātēm Savienībā 9. pantu, bauda imunitāti – noteikt, kādas ir šīs imunitātes sekas attiecībā uz sūdzību, ko ieinteresētā persona ir iesniegusi par šā sprieduma 25. punktā minēto rīkojumu.

52

Savukārt Spānijas valdība būtībā uzskata, ka gadījumā, ja O. Junqueras Vies baudītu imunitāti saskaņā ar Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. panta pirmās daļas a) apakšpunktu, šai imunitātei nebūtu nekādas nozīmes attiecīgajā procesā.

53

Proti, minētās imunitātes materiālais saturs tiekot noteikts ar atsauci uz dalībvalstu tiesībām, un Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) esot savā šā sprieduma 21. punktā minētajā rīkojumā atgādinājusi, ka Spānijas tiesībās imunitāte Spānijas parlamenta deputātiem un senatoriem esot garantēta tikai kriminālprocesos, kuros iztiesāšanas stadija vēl nav sākusies dienā, kad tie ir ievēlēti vai iegūst savu deputāta vai senatora statusu. Taču šajā gadījumā lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu esot uzsvērts, ka šā sprieduma 30. punktā minētā kriminālprocesa iztiesāšanas stadija bija uzsākta pirms O. Junqueras Vies ievēlēšanas Eiropas Parlamentā. Līdz ar to neviena imunitāte neliedzot ieinteresēto personu turēt apcietinājumā. Turklāt viņš vairs neesot apcietinājumā, bet gan, būdams notiesāts 2019. gada 14. oktobrī, izcieš brīvības atņemšanas sodu.

54

Tādējādi Spānijas valdība, šķiet, uzskata, ka prejudiciālie jautājumi, ciktāl tie būtībā attiecas uz imunitātes esamību, ir hipotētiski un ka šis hipotētiskums ir vēl jo izteiktāks kopš 2019. gada 14. oktobra sprieduma pasludināšanas, un tāpēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība esot apšaubāma.

55

Taču no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienīgi valsts tiesa, kura izskata lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, var – ņemot vērā lietas īpatnības – noteikt gan to, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas sprieduma taisīšanai, gan to, cik atbilstoši ir Tiesai uzdotie jautājumi (spriedums, 2018. gada 10. decembris, Wightman u.c., C‑621/18, EU:C:2018:999, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

56

No tā izriet, ka uz valstu tiesu uzdotiem jautājumiem attiecas atbilstības prezumpcija un ka Tiesa var atteikties lemt par šiem jautājumiem vienīgi tad, kad ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību normas interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz šiem jautājumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 10. decembris, Wightman u.c., C‑621/18, EU:C:2018:999, 27. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

57

Šajā gadījumā, pirmkārt, no šā sprieduma 42. punktā minētās Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) vēstules nepārprotami izriet, ka, šīs tiesas ieskatā, prejudiciāls nolēmums joprojām ir nepieciešams, lai tā varētu taisīt spriedumu par šīs lietas pamatā esošo prasību, un ka tās jautājumi joprojām ir pilnā mērā nozīmīgi lietā.

58

Otrkārt, no šīs vēstules un lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izteiktajiem apgalvojumiem, kas atreferēti šā sprieduma 30., 31. un 36.–39. punktā, skaidri izriet, ka interpretācija, ko lūdz Tribunal Supremo (Augstākā tiesa), ir tieši saistīta ar pamatlietas priekšmetu un ka problēma, kas radusies minētajā lietā un izklāstīta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir nevis hipotētiska, bet reāla un joprojām aktuāla arī pēc 2019. gada 14. oktobra sprieduma. Proti, iesniedzējtiesai gan dienā, kad tā vērsās Tiesā, bija, gan šā sprieduma pasludināšanas dienā joprojām ir – neatkarīgi no šā sprieduma – jāspriež kā pirmās un pēdējās instances tiesai par sūdzību, ko cēlis O. Junqueras Vies par šā sprieduma 25. punktā minēto rīkojumu, ar kuru šī tiesa atteicās viņam piešķirt ārkārtas atļauju pamest ieslodzījuma vietu, lai varētu izpildīt prasību, kas saskaņā ar Spānijas tiesībām ir jāpilda, tiekot ievēlētam Eiropas Parlamentā. Minētā tiesa tālab arī vēlas noskaidrot, vai ieinteresētā persona bauda imunitāti saskaņā ar Protokola par privilēģijām un imunitātēm Savienībā 9. pantu, kā arī – apstiprinošas atbildes gadījumā – kādas sekas ir saistāmas ar šādu imunitāti.

59

No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams un ka līdz ar to uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild.

60

Vispirms ir jākonstatē, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas atreferēts šā sprieduma 24. un 25. punkta, izriet, ka pēc tam, kad kompetentā valsts iestāde oficiāli pasludināja O. Junqueras Vies par ievēlētu Eiropas Parlamentā, Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) viņam nepiešķīra ārkārtas atļauju pamest ieslodzījuma vietu, lai nokārtotu formalitāti, kurai Spānijas tiesībās ir pakārtota Eiropas Parlamenta deputāta statusa iegūšana, un pēc šīs formalitātes nokārtošanas ierastos šis iestādes tikšanās vietā nolūkā piedalīties no 2019. gada 26. maijā rīkotajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām izrietošā leģislatūras perioda pirmajā sesijā.

61

Šajā kontekstā ar trim jautājumiem, kas ir jāizvērtē kopā, Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) būtībā vaicā, vai Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka persona, kura ir oficiāli pasludināta par ievēlētu Eiropas Parlamentā, kamēr tai tika piemērots apcietinājums procesā par smagiem noziedzīgiem nodarījumiem, bet kurai netika atļauts izpildīt kādas pēc šādas pasludināšanas saskaņā ar valsts tiesībām izpildāmās prasības, nedz arī ierasties Eiropas Parlamentā, lai piedalītos tā pirmajā sesijā, ir jāuzskata par tādu, kas bauda imunitāti saskaņā ar šo pantu. Iesniedzējtiesa arī jautā, vai – apstiprinošas atbildes gadījumā – šī imunitāte nozīmē, ka attiecīgajai personai piemērotais apcietinājums ir jāatceļ, lai tā varētu ierasties Eiropas Parlamentā un tur nokārtot vajadzīgās formalitātes.

62

Šajā ziņā Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. panta pirmajā un otrajā daļā ir noteiktas imunitātes, ko bauda “Eiropas Parlamenta locekļi”. Tomēr šajā pantā nav definēts jēdziens “Eiropas Parlamenta loceklis [deputāts]”, kurš tātad ir jāinterpretē tā konteksta un mērķu gaismā.

63

Runājot par kontekstu, ir jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar LES 10. panta 1. punktā noteikto Savienības darbības pamatā ir pārstāvības demokrātijas princips, kurā ir konkretizēta LES 2. pantā minētā demokrātijas vērtība (šajā nozīmē skat. šodienas spriedumu, Puppinck u.c./Komisija, C‑418/18 P, 64. punkts).

64

Īstenojot šo principu, LES 14. panta 3. punktā ir paredzēts, ka Savienības iestādes, kāda ir Eiropas Parlaments, deputātus ievēl uz pieciem gadiem vispārējās tiešās vēlēšanās brīvā un aizklātā balsojumā.

65

No šīs tiesību normas izriet, ka Eiropas Parlamenta deputāta statusu rada tas, ka persona tiek ievēlēta vispārējās tiešās vēlēšanās brīvā un aizklātā balsojumā, savukārt šīs iestādes deputāta mandāts ir galvenais šā statusa atribūts.

66

Otrkārt, runājot par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanas procesu, ir jāteic, ka LESD 223. panta 1. punktā ir noteikts, ka Eiropas Parlamentam ir jāizstrādā priekšlikums noteikumiem, lai tā deputātus varētu ievēlēt tiešās vispārējās vēlēšanās saskaņā ar vienotu procedūru visās dalībvalstīs vai saskaņā ar visām dalībvalstīm kopīgiem principiem, savukārt Eiropas Savienības Padomei ir jāpieņem šie noteikumi.

67

1976. gada 20. septembrī tika pieņemts Vēlēšanu akts, kurā ir noteikti kopīgie principi, kas piemērojami procedūrai Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanai vispārējās tiešās vēlēšanās.

68

Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka šā akta 8. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka, ievērojot citus šā akta noteikumus, “vēlēšanu procedūru katrā dalībvalstī reglamentē tās valsts noteikumi”. Turklāt minētā akta 12. pantā ir tostarp noteikts, ka Eiropas Parlaments “pārbauda Eiropas Parlamenta locekļu [deputātu] mandātus” un “ņem vērā dalībvalstu oficiāli izziņotos [vēlēšanu] rezultātus”.

69

No šo tiesību normu kopuma izriet, ka pašreizējā Savienības tiesību attīstības posmā vēlēšanu procesa reglamentēšana, kā arī tā beigās veicamā vēlēšanu rezultātu oficiālā izziņošana principā joprojām ir dalībvalstu kompetencē. Savukārt Eiropas Parlamentam nav nekādu vispārīgu pilnvaru izvērtēt šādas izziņošanas tiesiskumu vai pārbaudīt tās atbilstību Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 30. aprīlis, Itālija un Donnici/Parlaments, C‑393/07 un C‑9/08, EU:C:2009:275, 55.–57., 60. un 67. punkts).

70

Turklāt no šīm pašām tiesību normām izriet, ka “ņemdams vērā” dalībvalstu oficiāli izziņotos vēlēšanu rezultātus, Eiropas Parlaments obligāti atzīst, ka personas, kas oficiāli ir pasludinātas par ievēlētām, jau tāpēc vien ir kļuvušas par šīs iestādes deputātiem, un tāpēc savu kompetenci attiecībā pret tām Eiropas Parlamentam ir jāīsteno, pārbaudot viņu pilnvaras.

71

Kā secinājumu 70. punktā norādījis ģenerāladvokāts, minētās tiesību normas tātad ir jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas Parlamenta deputāta statusa iegūšana Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. panta izpratnē notiek līdz ar to, ka – un brīdī, kad – dalībvalstis oficiāli izziņo vēlēšanu rezultātus.

72

Pilnvaru termiņš, uz kuru ir ievēlēti Eiropas Parlamenta deputāti, šajā Vēlēšanu aktā ir arī ierobežots laikā, šā akta 5. panta 1. un 2. punktā nosakot, ka šis pilnvaru termiņš atbilst piecu gadu termiņam, kurš sākas ar pirmās sasaukuma sesijas atklāšanu pēc katrām vēlēšanām, un tādējādi sākas un beidzas vienlaikus ar šo piecu gadu termiņu.

73

Šajā ziņā no Vēlēšanu akta 11. panta 3. un 4. punkta izriet, ka Eiropas Parlamenta “jaunais sasaukums” bez īpaša paziņojuma sanāk pirmajā otrdienā pēc tam, kad ir pagājis viens mēnesis kopš vēlēšanu perioda beigām un ka darbību izbeidzošā Eiropas Parlamenta pilnvaras beidzas Eiropas Parlamenta “jaunā sasaukuma” pirmajā sanāksmē. Turklāt atbilstoši šā akta 12. pantā noteiktajam tieši šīs pirmās sanāksmes laikā Eiropas Parlamenta “jaunais sasaukums” pārbauda savu deputātu mandātus un izšķir visas domstarpības, kas varētu rasties, pamatojoties uz šā akta noteikumiem.

74

No tā izriet, ka – atšķirībā no Eiropas Parlamenta deputāta statusa, kas, pirmkārt, tiek iegūts brīdī, kad persona tiek oficiāli pasludināta par ievēlētu, kā teikts šā sprieduma 71. punktā, un, otrkārt, rada saikni starp šo personu un iestādi, kurā tā ir ievēlēta, – Eiropas Parlamenta deputāta mandāts rada saikni starp šo personu un leģislatūras periodu, uz kuru tā ievēlēta. Taču šis leģislatūras periods sākas tikai tad, kad tiek atklāta pēc vēlēšanām rīkotā Eiropas Parlamenta “jaunā sasaukuma” pirmā sesija, kura saskaņā ar noteikto kārtību tiek rīkota pēc tam, kad dalībvalstis ir oficiāli izziņojušas vēlēšanu rezultātus.

75

Visbeidzot, Vēlēšanu akta 6. panta 2. punktā ir noteikts, ka Eiropas Parlamenta deputāti bauda Protokolā par privilēģijām un imunitāti Savienībā paredzētās imunitātes.

76

Kas attiecas uz šo imunitāšu juridisko avotu, LESD 343. pantā ir noteikts, ka atbilstīgi nosacījumiem, kas izklāstīti Protokolā par privilēģijām un imunitāti Savienībā, dalībvalstīs Savienībai ir visas privilēģijas un imunitāte, kas vajadzīga, lai veiktu tās uzdevumus. Lai arī tādējādi nosacījumu, kādos jānodrošina imunitātes, noteikšanu šis pants atstāj šā protokola ziņā, tas tik un tā prasa, lai Savienība un it īpaši tās iestāžu locekļi baudītu imunitātes, kas vajadzīgas tās uzdevumu izpildei. No tā izriet, ka šiem nosacījumiem, kas noteikti minētajā protokolā un – ciktāl tas atsaucas uz dalībvalstu tiesībām – nacionālajos tiesību aktos, ir jāgarantē, ka Eiropas Parlaments spēj pilnībā paveikt tam uzticētos uzdevumus.

77

Šajā ziņā – kā izriet gan no Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. panta, gan no šo pantu ietverošās šā protokola III nodaļas virsraksta – šīs imunitātes tiek piešķirtas “Eiropas Parlamenta locekļiem [deputātiem]”, proti, personām, kuras ir ieguvušas šo statusu, dalībvalstīm oficiāli izziņojot vēlēšanu rezultātus, kā teikts šā sprieduma 71. punktā.

78

Runājot par Eiropas Parlamenta deputātiem šādi garantētajām imunitātēm, ir jāteic, ka šā protokola 9. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka viņi šīs imunitātes bauda vienādi visā konkrētā Eiropas Parlamenta leģislatūras perioda sesiju laikā, pat tad, kad sanāksmes faktiski netiek rīkotas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1986. gada 10. jūlijs, Wybot, 149/85, EU:C:1986:310, 12. un 27. punkts).

79

Turpretim Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. panta otrajās daļas tvērums laikā ir atšķirīgs.

80

Proti, šajā tiesību normā ir noteikts, ka imunitāte uz Eiropas Parlamenta deputātiem attiecas arī tad, kamēr viņi dodas uz Eiropas Parlamenta sanāksmes vietu un prom no tās, tātad – tostarp arī tad, kad viņi dodas uz pirmo sanāksmi, kas tiek rīkota pēc vēlēšanu rezultātu oficiālas izziņošanas, lai jaunā leģislatūras perioda sasaukums varētu rīkot savu konstitutīvo sanāksmi un pārbaudīt savu deputātu pilnvaras, kā teikts šā sprieduma 73. punktā. Tādējādi minētie deputāti attiecīgo imunitāti bauda, kamēr viņu mandāts vēl nav sācies.

81

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka persona, kas ir oficiāli pasludināta par ievēlētu Eiropas Parlamentā, ir uzskatāma par tādu, kas šīs izziņošanas rezultātā un ar tās brīdi ir ieguvusi šīs iestādes deputāta statusu Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. panta izpratnē, kā arī par tādu, kas uz šā pamata bauda šā panta otrajā daļā paredzēto imunitāti.

82

Šo interpretāciju apstiprina ar Protokolu par privilēģijām un imunitāti Savienībā sasniedzamie mērķi, kas – kā izriet no Tiesas judikatūras – ir nodrošināt Savienības iestādēm pilnīgu un efektīvu aizsardzību pret šķēršļiem un apdraudējumiem to pareizai darbībai un neatkarībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1986. gada 10. jūlijs, Wybot, 149/85, EU:C:1986:310, 12. un 22. punkts; rīkojumu, 1990. gada 13. jūlijs, Zwartveld u.c., C‑2/88‑IMM, EU:C:1990:315, 19. punkts, kā arī spriedumu, 2007. gada 22. marts, Komisija/Beļģija, C‑437/04, EU:C:2007:178, 56. punkts).

83

Proti, Eiropas Parlamenta gadījumā šie mērķi prasa ne tikai lai saskaņā ar pārstāvības demokrātijas principu, kas atgādināts šā sprieduma 63. punktā, kā arī LES 14. pantā, tā sastāvs patiesi un pilnīgi atspoguļotu izvēles, ko Savienības pilsoņi brīvi veikuši vispārējās tiešās vēlēšanās attiecībā uz personām, kuras tie izraudzījuši par saviem pārstāvjiem konkrētā leģislatūras periodā, bet arī lai Eiropas Parlaments savā darbībā tiktu aizsargāts pret šķēršļiem un apdraudējumiem tā pareizai darbībai.

84

Šādā divējādā aspektā ar Eiropas Parlamenta deputātiem paredzētajām imunitātēm ir domāts nodrošināt šīs iestādes neatkarību savu uzdevumu izpildē, kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatējusi jautājumā par dažādām demokrātiskajās politiskajās sistēmās noteiktajām parlamentārās imunitātes formām (šajā nozīmē skat. ECT, 2016. gada 17. maijs, Karácsony u.c. pret Ungāriju, CE:ECHR:2016:0517JUD004246113, 138. punkts, un, 2016. gada 20. decembris, Uspaskich pret Lietuvu, CE:ECHR:2016:1220JUD001473708, 98. punkts).

85

Atbilstoši šiem mērķiem un šā sprieduma 76. punktā atgādinātajai prasībai Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. panta otrajā daļā paredzētā imunitāte nodrošina Eiropas Parlamenta pareizu darbību un neatkarību – kā secinājumu 92. un 94. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts –, garantējot katram savam deputātam pēc vēlēšanu rezultātu oficiālas izziņošanas iespēju netraucēti ierasties uz jaunā leģislatūras perioda sasaukuma pirmo sanāksmi, lai izpildītu Vēlēšanu akta 12. pantā paredzētās darbības, kā arī lai ļautu sanākt jaunā leģislatūras perioda sasaukumam.

86

Šādi minētā imunitāte arīdzan palīdz nodrošināt efektivitāti Pamattiesību hartas 39. panta 2. punktā garantētajām tiesībām, kuras šajā normā iemieso principu par vispārējām tiešām vēlēšanām brīvā un aizklātā balsojumā, kas nostiprināts LES 14. panta 3. punktā un Vēlēšanu akta 1. panta 3. punktā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Delvigne, C‑650/13, EU:C:2015:648, 44. punkts), ļaujot personām, kuras ievēlētas par Eiropas Parlamenta deputātiem, nokārtot sava mandāta pieņemšanai nepieciešamās formalitātes.

87

Tāpēc persona, kura – kā O. Junqueras Vies – ir oficiāli pasludināta par ievēlētu Eiropas Parlamentā, kamēr tai tika piemērots apcietinājums procesā par smagiem noziedzīgiem nodarījumiem, bet kurai netika atļauts izpildīt kādas pēc šādas pasludināšanas saskaņā ar valsts tiesībām izpildāmās prasības, nedz arī ierasties Eiropas Parlamentā, lai piedalītos tā pirmajā sesijā, ir jāuzskata par tādu, kas bauda imunitāti saskaņā ar Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. panta otro daļu.

88

Šajos apstākļos – atbilstoši iesniedzējtiesas lūgtajam – ir jāizvērtē, vai šī imunitāte nozīmē, ka ir jāatceļ šādai personai piemērotais apcietinājums, lai tā varētu ierasties Eiropas Parlamentā un tur nokārtot vajadzīgās formalitātes.

89

Šajā ziņā jāteic – kā norādīts šā sprieduma 24. punktā –, ka O. Junqueras Vies par Eiropas Parlamenta deputātu ir kļuvis 2019. gada 13. jūnijā, kad Spānijas kompetentās iestādes oficiāli izziņoja 2019. gada 26. maijā rīkoto Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus. Toreiz viņš bija apcietinājumā.

90

Taču no šā sprieduma 83.–86. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka imunitātei, kas paredzēta Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. panta otrajā daļā, ir pretrunā, ja tāds tiesas piemērots pasākums kā apcietinājums liedz Eiropas Parlamenta deputātam brīvi doties uz vietu, kur jānotiek jaunā leģislatūras perioda sasaukuma pirmajai sanāksmei, lai tur nokārtotu Vēlēšanu aktā prasītās formalitātes.

91

Šajos apstākļos, ja valsts tiesa, kurai ir piekritība, uzskata, ka personas, kas ir ieguvusi Eiropas Parlamenta deputāta statusu, apcietinājums ir jāturpina, tai saskaņā ar Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. panta trešo daļu ir visdrīzākajā laikā jālūdz Eiropas Parlamentam atcelt šā panta otrajā daļā piešķirto imunitāti.

92

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesniedzējtiesai ir atbildams, ka Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. panta otrajā daļā paredzētā imunitāte prasa atcelt apcietinājumu, kas piemērots šo imunitāti baudošajai personai, lai tā varētu ierasties Eiropas Parlamentā un tur nokārtot prasītās formalitātes. Tomēr, ja valsts tiesa, kurai ir piekritība, uzskata, ka šis apcietinājums ir jāturpina pēc tam, kad attiecīgā persona ir ieguvusi Eiropas Parlamenta deputāta statusu, tai ir visdrīzākajā laikā jālūdz Eiropas Parlamentam šo imunitāti atcelt, pamatojoties uz šā protokola 9. panta trešo daļu.

93

Turklāt tieši iesniedzējtiesa ir tā, kuras ziņā ir izvērtēt, kādas sekas no O. Junqueras Vies baudītajām imunitātēm izriet attiecībā uz citiem iespējamiem procesiem, piemēram tiem, kas minēti šā sprieduma 30. punktā, ievērojot Savienības tiesības, tostarp LES 4. panta 3. punkta pirmajā daļā minēto lojālas sadarbības principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 21. oktobris, Marra, C‑200/07 un C‑201/07, EU:C:2008:579, 41. punkts). To darot, tai ir jāņem vērā it īpaši šā sprieduma 64., 65., 76. un 82.–86. punktā noteiktais.

94

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Protokola par privilēģijām un imunitāti Savienībā 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

95

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Protokola (Nr. 7) par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka: