1

Ar prasības pieteikumiem Itālijas Republika (C‑106/19) un Comune di Milano (Milānas pašvaldība, Itālija) (C‑232/19) lūdz atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1718 (2018. gada 14. novembris), ar ko attiecībā uz Eiropas Zāļu aģentūras mītnesvietu groza Regulu (EK) Nr. 726/2004 (OV 2018, L 291, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).

2

1992. gada 12. decembrī dalībvalstu valdību pārstāvji, balstoties uz EEK līguma 216. pantu, EOTK līguma 77. pantu un EAEK līguma 189. pantu un savstarpēji vienojoties, pieņēma lēmumu, ar ko nosaka Eiropas Kopienu iestāžu un dažu organizāciju un struktūrvienību mītnesvietu (OV 1992, C 341, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Edinburgas lēmums”).

3

Edinburgas lēmuma 1. pantā ir noteiktas attiecīgās Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Savienības Tiesas, Ekonomikas un sociālo lietu komitejas, Eiropas Revīzijas palātas un Eiropas Investīciju bankas mītnesvietas.

4

Saskaņā ar šī lēmuma 2. pantu:

“Par citu jau izveidotu vai vēl izveidojamu organizāciju un struktūrvienību [mītnesvietu] lems, dalībvalstu valdību pārstāvjiem [savstarpēji] vienojoties nākamajā Eiropadomes sanāksmē, ņemot vērā priekšrocības, ko attiecīgajām dalībvalstīm sniedz iepriekšminētie noteikumi, un piešķirot atbilstīgu prioritāti dalībvalstīm, kurās pašlaik neatrodas Kopienas iestādes [mītnesvieta].”

5

LESD 341. pantā ir paredzēts, ka “Savienības iestāžu atrašanās vietu nosaka, dalībvalstu valdībām savstarpēji vienojoties”.

6

Saskaņā ar LES, LESD un EAEKL pievienoto 6. protokolu par Savienības iestāžu, dažu struktūru, organizāciju un struktūrvienību atrašanās vietu (turpmāk tekstā – “6. protokols”):

“Dalībvalstu valdību pārstāvji,

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 341. pantu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 189. pantu,

atgādinot un apstiprinot 1965. gada 8. aprīļa lēmumu un neskarot turpmākus lēmumus par iestāžu, organizāciju un struktūrvienību atrašanās vietu,

ir vienojuš[ies] par šādiem noteikumiem [..].

Vienīgais pants

a) Eiropas Parlaments atrodas Strasbūrā [..].

b) Padome atrodas Briselē. [..]

c) Komisija atrodas Briselē. [..]

d) Eiropas Savienības Tiesas sēdeklis ir Luksemburgā.

e) Revīzijas palāta atrodas Luksemburgā.

f) Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atrodas Briselē.

g) Reģionu komiteja atrodas Briselē.

h) Eiropas Investīciju banka atrodas Luksemburgā.

i) Eiropas Centrālā banka atrodas Frankfurtē.

J) Eiropas Policijas birojs (Eiropols) atrodas Hāgā.”

7

Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūra tika izveidota ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 2309/93 (1993. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka kārtību, kā Kopienā apstiprina un pārrauga cilvēkiem paredzētas zāles un veterinārās zāles, kā arī izveido Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūru (OV 1993, L 214, 1. lpp.). Šajā regulā nebija nevienas tiesību normas par aģentūras mītnesvietas noteikšanu.

8

Saskaņā ar 1. panta e) punktu Lēmumā 93/C 323/01 (1993. gada 29. oktobris), kas pieņemts, [savstarpēji] vienojoties dalībvalstu valdību pārstāvjiem, kuri tikās valstu un valdību vadītāju līmenī, par dažu Eiropas Kopienu un Eiropola organizāciju un struktūrvienību [mītnesvietu] (OV 1993, C 323, 1. lpp.) minētās aģentūras mītnesvieta tika noteikta Londonā (Apvienotā Karaliste).

9

Regula Nr. 2309/93 vēlāk tika atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 726/2004 (2004. gada 31. marts), ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru (OV 2004, L 136, 1. lpp.). Ar šo regulu Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūra tika pārsaukta par Eiropas Zāļu aģentūru. Šajā regulā nebija nevienas tiesību normas par aģentūras mītnesvietas noteikšanu.

10

2017. gada 29. martā Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu paziņoja Eiropadomei par savu nodomu izstāties no Savienības.

11

2017. gada 22. jūnijā ārpus Eiropadomes sanāksmes saistībā ar LES 50. pantā paredzēto procedūru pārējo 27 dalībvalstu valstu vai to valdību vadītāji, balstoties uz Eiropadomes priekšsēdētāja un Komisijas priekšsēdētāja priekšlikumu, vienojās par procedūru lēmuma pieņemšanai par EMA un Eiropas Banku iestādes mītnesvietu pārcelšanu uz citām vietām saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības (turpmāk tekstā – “atlases noteikumi”).

12

Atlases noteikumos citastarp bija paredzēts, ka šis lēmums tiks pieņemts, balstoties uz taisnīgu un pārredzamu lēmumu pieņemšanas procesu, tostarp konkursa rīkošanu, pamatojoties uz precīziem objektīviem kritērijiem.

13

Šādā kontekstā atlases noteikumu 3. punktā tika noteikti seši kritēriji, proti, i) pārliecība, ka aģentūru var izvietot mītnesvietā un ka tā var sākt darboties dienā, kad Apvienotā Karaliste izstājas no Eiropas Savienības; ii) piedāvātās vietas pieejamība; iii) piemērotu izglītības iestāžu esamība aģentūras darbinieku bērniem; iv) bērnu un laulāto atbilstīga piekļuve darba tirgum, sociālajam nodrošinājumam un veselības aprūpei; v) darbības nepārtrauktība; un vi) ģeogrāfiskais sadalījums.

14

Saskaņā ar atlases noteikumiem šie kritēriji tika noteikti pēc analoģijas ar kritērijiem, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2012. gada 19. jūlija Kopīgās deklarācijas par decentralizētajām aģentūrām (turpmāk tekstā – “2012. gada kopīgā deklarācija”) pielikumā ietvertajā kopīgajā pieejā, īpašu uzmanību pievēršot tam, ka EMA un Eiropas Banku iestāde jau ir izveidotas un ka to darbības nepārtrauktība ir vissvarīgākā.

15

Atlases noteikumu 2. punktā turklāt bija paredzēts, ka lēmums tiks pieņemts balsošanas procesā, kura rezultātu dalībvalstis iepriekš apņemas ievērot. It īpaši tika norādīts, ka tad, ja trešajā balsošanas kārtā būs iegūts vienāds balsu skaits, starp vienādu balsu skaitu ieguvušajiem piedāvājumiem tiks veikta izloze.

16

2017. gada 30. septembrī Komisija publicēja savu vērtējumu par 27 dalībvalstu iesniegtajiem piedāvājumiem.

17

2017. gada 31. oktobrī Padome publicēja papildu piezīmi atlases noteikumiem par praktiskajiem balsošanas jautājumiem.

18

2017. gada 20. novembrī Itālijas Republikas piedāvājums un Nīderlandes Karalistes piedāvājums trešajā balsošanas kārtā saņēma vienādu vislielāko balsu skaitu. Pēc izlozes, kas organizēta saskaņā ar atlases noteikumu 2. punktu, tika izvēlēts Nīderlandes Karalistes piedāvājums.

19

Tāpēc šajā pašā datumā dalībvalstu valdību pārstāvji ar apstrīdēto lēmumu ārpus Padomes sanāksmes noteica Amsterdamas pilsētu par EMA jauno mītnesvietu (turpmāk tekstā – “2017. gada 20. novembra lēmums”). Šīs sanāksmes protokolā un paziņojumā presei bija norādīts:

“Komisija tagad sagatavos tiesību aktu priekšlikumus, kuri tiks pieņemti saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, iesaistoties Eiropas Parlamentam. Padome un Komisija ir apņēmušās nodrošināt, ka darbības saistībā ar šiem tiesību aktu priekšlikumiem tiks veiktas pēc iespējas ātrāk, ņemot vērā lietas steidzamību.”

20

2017. gada 29. novembrī Komisija pieņēma Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz Eiropas Zāļu aģentūras [mītnesvietu] groza Regulu (EK) Nr. 726/2004 (COM(2017) 735 final). Priekšlikuma pamatojumā tika norādīts, ka “saistībā ar Apvienotās Karalistes 2017. gada 29. marta paziņojumu par nodomu izstāties no Savienības atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību 50. pantam pārējās 27 dalībvalstis[, satiekoties ārpus] Vispārējo lietu padomes ietvar[iem] (“50. pants”)[,] par jauno [EMA mītnesvietu] ir izvēlējušās Amsterdamu (Nīderlande)”. Minētā priekšlikuma 1. pantā bija paredzēts Regulā Nr. 726/2004 iekļaut 71.a pantu, kas formulēts šādi: “[EMA mītnesvieta] atrodas Amsterdamā, Nīderlandē.”

21

2018. gada 14. novembrī apstrīdētā regula tika pieņemta, pamatojoties uz LESD 114. pantu un 168. panta 4. punkta c) apakšpunktu.

22

Saskaņā ar šīs regulas 1., 2. un 3. apsvērumu:

23

Ar apstrīdētās regulas 1. pantu Regulā Nr. 726/2004 tika iekļauts 71.a pants, kurš ir formulēts šādi:

“[EMA] mītnesvieta atrodas Amsterdamā, Nīderlandē.

Nīderlandes kompetentās iestādes veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka [EMA] ne vēlāk kā 2019. gada 1. janvārī var pārcelties uz tās pagaidu atrašanās vietu un ka uz pastāvīgo atrašanās vietu tā var pārcelties ne vēlāk kā 2019. gada 16. novembrī.

Līdz 2019. gada 17. februārim un pēc tam reizi trijos mēnešos līdz brīdim, kad [EMA] ir pārcēlusies uz tās pastāvīgo atrašanās vietu, Nīderlandes kompetentās iestādes iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei rakstisku ziņojumu par paveikto pagaidu telpu pielāgošanā un pastāvīgās ēkas būvniecības gaitu.”

24

Saskaņā ar apstrīdētās regulas 2. panta pirmo un otro daļu tā stājās spēkā dienā, kad tā publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, un tā ir piemērojama no 2019. gada 30. marta.

25

Itālijas Republika lūdz Tiesu:

26

Padome lūdz Tiesu:

27

Parlaments lūdz Tiesu:

28

Comune di Milano lūdz Tiesu:

29

Padome lūdz Tiesu:

30

Parlaments lūdz Tiesu:

31

Ar procesuālo dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 29. aprīlī, Parlaments saskaņā ar Tiesas Reglamenta 151. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par nepieņemamību.

32

Apsvērumos, kas Tiesas kancelejā iesniegti 2019. gada 1. jūlijā, Comune di Milano galvenokārt lūdza noraidīt šo iebildi par nepieņemamību un pakārtoti – pievienot minēto iebildi lietas izskatīšanai pēc būtības.

33

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 20. maija un 2019. gada 14. jūnija lēmumiem lietās C‑106/19 un C‑232/19 attiecīgi Nīderlandes Karalistei un Komisijai tika atļauts iestāties lietā Padomes un Parlamenta prasījumu atbalstam.

34

Ar 2019. gada 26. novembra lēmumu lietā C‑232/19 Parlamenta izvirzītā iebilde par nepieņemamību tika pievienota lietas izskatīšanai pēc būtības.

35

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 19. decembra lēmumu lietas C‑106/19 un C‑232/19 tika apvienotas izskatīšanai tiesvedībā un sprieduma taisīšanai.

36

2020. gada 19. novembrī Eiropas Parlaments saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 16. panta trešo daļu lūdza Tiesu izspriest šīs lietas virspalātas sastāvā.

37

Ar atsevišķu 2019. gada 11. februāra procesuālo dokumentu Itālijas Republika lūdza, lai lieta C‑106/19 tiktu izskatīta Reglamenta 133. pantā paredzētajā paātrinātajā tiesvedībā. Pamatojot šo lūgumu, tā apgalvoja, ka tās prasības pieteikuma iesniegšanas laikā notika EMA mītnesvietas pagaidu pārcelšana uz Amsterdamu un ka galīgā mītnesvietas pārcelšana bija plānota 2019. gada novembrī, un tas piešķirot šīs lietas izskatīšanai īpašu steidzamību.

38

Reglamenta 133. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pēc prasītāja vai atbildētāja lūguma Tiesas priekšsēdētājs, uzklausot tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, var nolemt izskatīt lietu paātrinātā tiesvedībā, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā.

39

Šajā lietā 2021. gada 15. februārī Tiesas priekšsēdētājs, uzklausījis pārējos lietas dalībniekus, tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, nolēma neapmierināt šo lūgumu.

40

Šī lūguma apmierināšana nebūtu ļāvusi Itālijas Republikai panākt apstrīdētās regulas piemērošanas apturēšanu, un it īpaši EMA mītnesvietas pārcelšanas procesa no Londonas uz Amsterdamu apturēšanu. Turklāt lietā C‑106/19, kā arī ar to saistītajās lietās, uz kurām Itālijas Republika atsaucas savā lūgumā, izvirzīto juridisko problēmu sensitīvais un sarežģītais raksturs ir grūti saistāms ar šādas tiesvedības piemērošanu, it īpaši, ņemot vērā, ka nešķiet piemēroti saīsināt tiesvedības Tiesā rakstveida daļu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia “Forumul Judecătorilor din România” u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, EU:C:2021:393, 103. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

41

Padome apgalvo, ka prasība lietā C‑232/19 ir acīmredzami nepieņemama, jo Comune di Milano nav ne locus standi, ne intereses celt prasību par apstrīdēto regulu.

42

Pirmkārt, par locus standi Padome apgalvo, ka apstrīdētā regula, kas ir leģislatīvs akts LESD 289. panta 3. punkta izpratnē, kurš pieņemts saskaņā ar LESD 294. pantā paredzēto parasto likumdošanas procedūru, tieši un individuāli neskar Comune di Milano.

43

Pirmām kārtām, par to, vai apstrīdētā regula tieši skar Comune di Milano, Padome uzskata, ka Comune di Milano nav pierādījusi, kādas materiālas nelabvēlīgas sekas tai esot radušās pēc šīs regulas pieņemšanas. Tas, ka Itālijas Republika izvēlējās Comune di Milano izvirzīt par savu kandidatūru EMA mītnesvietai, neesot jautājums, kuru minētā regula skar tieši.

44

Otrām kārtām, par jautājumu, vai apstrīdētā regula ir individuāli skārusi Comune di Milano, Padome apgalvo, ka Comune di Milano nav pierādījusi, kā šīs regulas pieņemšana esot apdraudējusi tās pilnvaru konkrētu īstenošanu, kā tās ir definētas Itālijas tiesību sistēmā. Turklāt, tā kā Comune di Milano nebija iesaistīta minētās regulas pieņemšanas procedūrā, apstāklis, ka tā piedalījās Itālijas piedāvājuma sagatavošanā un atlases procedūrā, neļaujot konstatēt, ka šī regula to skar individuāli.

45

Šajā ziņā Padome norāda, ka Savienības tiesībās ne procesuālo tiesību normās, ne EMA mītnesvietas atlasei domātajos tiesību aktos nav paredzētas īpašas līdzdalības tiesības citiem subjektiem, kas nav dalībvalstis. Neesot nozīmes Comune di Milano minētajai judikatūrai, kurā atzītas privātpersonu locus standi, ja tās ir tieši minētas apstrīdēto tiesību aktu sagatavošanas dokumentos un ja pēdējie minētie izriet no tādas konkrētas informācijas ņemšanas vērā, kura attiecas uz šīm privātpersonām. Tāpat Comune di Milano neesot pierādījusi, kādi īpaši apstākļi raksturo tās tiesisko stāvokli tādējādi, ka to varētu uzskatīt par apstrīdētās regulas adresātu. Turklāt Padome uzsver, ka atsauce uz publiskā iepirkuma jomā noteiktajiem principiem nav atbilstoša. Visbeidzot iespējamie Comune di Milano izdevumi, kas radušies pēc savas iniciatīvas, nepierādot, ka apstrīdētā regula to skar individuāli.

46

Otrkārt, par interesi celt prasību Padome uzskata, ka Comune di Milano nav pierādījusi, ka tai ir personiska, pastāvoša un faktiska interese attiecībā uz celto prasību. Vispirms šīs prasības iespējamās apmierināšanas vienīgās sekas būtu tāda akta atcelšana, kurā iekļauts dalībvalstu pieņemtais lēmums par EMA mītnesvietas noteikšanu Amsterdamā, nevis par Milānas pilsētas atzīšanu par šīs aģentūras jauno mītnesvietu. Turklāt ar šo iespējamo labvēlīgo iznākumu neesot pietiekami, lai nodrošinātu, ka ir izpildīti nosacījumi par atlīdzinājuma saņemšanu. Visbeidzot no Savienības tiesību akta pieņemšanas izrietošās eventuālās ekonomiskās vai sociālās sekas pašas par sevi neļaujot pierādīt, ka apstrīdētais akts pašvaldību skar individuāli. Pašvaldības interese celt prasību pastāv tikai tad, ja apstrīdētais lēmums var radīt labvēlīgas sekas attiecībā uz tās tiesisko stāvokli, proti, ja apstrīdētais akts ietekmē tai saskaņā ar valsts tiesībām piešķirto pilnvaru īstenošanu.

47

Parlaments arī norāda, ka Comune di Milano neesot ne locus standi, ne pat intereses celt prasību par apstrīdēto regulu. Tā it īpaši uzsver, ka, tā kā šī regula ir Savienības leģislatīvs akts LESD 289. panta 3. punkta izpratnē, Comune di Milano ir jāpierāda, ka tas to skar tieši un individuāli. Taču šajā lietā šāda pierādīšana acīmredzami neesot notikusi.

48

Pirmkārt, par locus standi Parlaments, pirmām kārtām, apgalvo, ka Comune di Milano minētie apstākļi nepierāda, ka apstrīdētā regula, kurā vienīgi noteikta EMA jaunā mītnesvieta Amsterdamā, to skar tieši. Ar šo regulu būtībā tiekot vienīgi noteikta EMA jaunā mītnesvieta pēc Komisijas priekšlikuma. Savienības likumdevējam nevienā brīdī neesot bijis iesniegts priekšlikums par šīs mītnesvietas noteikšanu Milānā. Nepastāvot nekādai juridiskai saiknei starp 2017. gada 20. novembra lēmumā izdarīto izvēli un minētās regulas pamatā esošo Komisijas priekšlikumu, nevarot uzskatīt, ka šīs pašas regulas normas tieši skar Comune di Milano.

49

Otrām kārtām, Parlaments norāda, ka apstrīdētā regula Comune di Milano nav skārusi arī individuāli, jo ar šīs teritoriālās vienības norādītajiem apstākļiem nepietiek, lai pierādītu, ka tā ir situācijā, kas to Tiesas judikatūras izpratnē atšķir no visām citām personām. Konkrēti, jebkura iespējamā Comune di Milano iejaukšanās saistībā ar dalībvalstu uzsākto sadarbību, lai noteiktu EMA jauno mītnesvietu, jo īpaši, balstoties uz 2017. gada 22. jūnijā apstiprinātajiem atlases noteikumiem, nevarot Milānas pilsētu raksturot tā, lai tā atbilstu LESD 263. panta ceturtajā daļā noteiktajam nosacījumam par individuālu skārumu. Turklāt un neatkarīgi no nozīmes, kāda piešķirama šiem noteikumiem, ar tiem vietējām iestādēm netiek piešķirta nekāda īpaša loma piedāvāto piedāvājumu atlasē, jo šī loma ir tikai attiecīgo dalībvalstu valdībām. Šajā ziņā situācija, par kuru ir runa šajā lietā, atšķiroties no situācijas antidempinga maksājumu vai publiskā iepirkuma jomā, kurā atsevišķu subjektu dalība ir skaidri paredzēta spēkā esošajos tiesību aktos.

50

Otrkārt, par Comune di Milano interesi celt prasību Parlaments uzskata, ka tās izvirzītie argumenti nevar juridiski pietiekami pamatot šādas personiskas un reālas intereses esamību. Vispirms esot grūti iedomāties, ka apstrīdētās regulas iespējamā atcelšana varētu tai radīt labumu atbilstošās judikatūras izpratnē, jo šai regulai nav tiešas ietekmes uz Comune di Milano tiesisko stāvokli. Turpinājumā Parlaments norāda – katrā ziņā intereses, uz kurām atsaucas Comune di Milano, nevar pielīdzināt “personiskām” interesēm. Esot acīmredzams, ka minētā regula nekādi neietekmē Comune di Milano autonomiju likumdošanas vai finanšu jomā, jo tajā vienīgi ir noteikta EMA jaunā mītnesvieta Amsterdamā. Šajā ziņā Parlaments norāda, ka atlases procedūrā piedalījās nevis Comune di Milano, bet Itālijas valdība. Turklāt, pieņemot, ka apstrīdētā regula ir jāatceļ, EMA mītnesvietas pārcelšana uz Milānu būtu tīri hipotētiska un tādējādi uz to nevar atsaukties, lai pamatotu Comune di Milano interesi celt prasību. Visbeidzot Parlaments norāda, ka iespējamā šīs regulas atcelšana nevar pati par sevi atjaunot situāciju, kuru tā nav grozījusi.

51

Savukārt Comune di Milano apgalvo, ka tā pamato ne vien statusu, lai lūgtu atcelt apstrīdēto regulu, bet arī interesi celt prasību.

52

Konkrētāk, par tās tiesībām celt prasību Comune di Milano uzsver, ka apstrīdētā regula, kas rada erga omnes sekas un ir tieši piemērojama, nenoliedzami ietekmē tās kā kandidātpilsētas un aktīvas dalības EMA jaunās mītnesvietas noteikšanas procesā tiesisko stāvokli. Tā norāda, ka tāpat kā tas, kas nospriests antidempinga maksājumu vai publiskā iepirkuma jomā, personām, kas ir identificētas vai ir piedalījušās procedūrā, kuras noslēgumā pieņemts tiesību akts, ir īpašas tiesības celt prasību par šo aktu. Tā norāda, ka šajā lietā aplūkotajā atlases procedūrā, kuras iznākums noteica apstrīdētās regulas saturu, Milānas pilsēta ieguva vislielāko balsu skaitu un, tā kā tās kandidatūra atbilda visām nepieciešamajām prasībām, vienīgais iemesls, kādēļ tā netika izraudzīta par EMA jauno mītnesvietu, ir regulas prettiesiskums.

53

Vispirms jāatgādina, ka reģionālās vai vietējās vietvaras prasību nevar pielīdzināt dalībvalsts prasībai, jo “dalībvalsts” jēdziens LESD 263. panta izpratnē attiecas tikai uz dalībvalstu valdību iestādēm (spriedums, 2022. gada 13. janvāris, Vācija u.c./Komisija, no C‑177/19 P līdz C‑179/19 P, EU:C:2022:10, 69. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

54

Šādām vietvarām, tāpat kā jebkurai LESD 263. panta ceturtajā daļā minētajai fiziskai vai juridiskai personai, ir piemērojami šajā tiesību normā paredzētie specifiskie nosacījumi. Tādējādi tām atsevišķi un kumulatīvi ir jāpamato gan interese celt prasību, gan to locus standi attiecībā uz tiesību aktu, kuru tās lūdz atcelt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 62. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

55

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atcelšanas prasība, ko cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šādai personai ir interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts. Šāda interese nozīmē, ka šī akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un tādējādi prasības celšana var radīt labumu lietas dalībniekam, kurš to ir cēlis. Pierādījumi par šādu interesi, kas izvērtējama prasības celšanas dienā un kas ir jebkuras prasības tiesā galvenais un pirmais nosacījums, jāiesniedz prasītājam (spriedumi, 2018. gada 18. oktobris, Gul Ahmed Textile Mills/Padome, C‑100/17 P, EU:C:2018:842, 37. punkts, kā arī 2019. gada 27. marts, Canadian Solar Emea u.c./Padome, C‑236/17 P, EU:C:2019:258, 91. punkts).

56

Šajā gadījumā apstrīdētās regulas iespējamās atcelšanas rezultātā varētu tikt pieņemta jauna regula, kas pēc būtības atšķiras no apstrīdētās regulas. Proti, kā norāda Comune di Milano, šāda atcelšana izraisītu likumdošanas procedūras atsākšanu, lai noteiktu EMA mītnesvietu, un tās iespējamās sekas varētu būt Milānas pilsēta piedāvāšana un izraudzīšanās par šo mītnesvietu, un jaunās atlases procedūras noslēgumā šī pilsēta tiktu noteikta par šīs aģentūras jauno mītnesvietu.

57

No tā izriet, ka Comune di Milano ir pamatojusi interesi lūgt atcelt apstrīdēto regulu.

58

Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona ar pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas to skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas to skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

59

Šajā ziņā reģionālā vai vietējā vietvara, ciktāl tai tāpat kā Comune di Milano ir juridiskas personas statuss saskaņā ar valsts tiesībām, var celt atcelšanas prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu (spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, Venecuēla/Padome (Trešo valstu ietekmēšana), C‑872/19 P, EU:C:2021:507, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

60

Šajā lietā jākonstatē, ka apstrīdētā regula kvalificējama kā leģislatīvs akts, jo tā pieņemta, pamatojoties uz LESD 114. pantu kopsakarā ar LESD 168. panta 4. punkta c) apakšpunktu un saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru. Šādos apstākļos Comune di Milano prasība ir pieņemama tikai tad, ja šo pašvaldību var uzskatīt par tieši un individuāli skartu ar šo regulu.

61

Pirmkārt, par jautājumu, vai apstrīdētā regula tieši skar Comune di Milano, jāatgādina, ka LESD 263. panta ceturtajā daļā ietvertais nosacījums, saskaņā ar kuru pasākumam, kas ir prasības priekšmets, fiziskā vai juridiskā persona jāskar tieši, paredz, ka kumulatīvi jābūt ievērotiem diviem nosacījumiem, proti, pirmām kārtām, apstrīdētajam pasākumam ir tieši jāietekmē attiecīgās personas tiesiskais stāvoklis, un, otrkārt, nav pieļauta nekāda rīcības brīvība šī pasākuma adresātiem, kuri atbildīgi par tā īstenošanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 42. punkts, kā arī 2021. gada 22. jūnijs, Venecuēla/Padome (Trešo valstu ietekmēšana), C‑872/19 P, EU:C:2021:507, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

Secīgi jāpārbauda, vai Milānas pašvaldība atbilst abām šīm prasībām.

63

Pirmām kārtām, jāatzīmē, ka apstrīdētajā regulā Amsterdamas pilsēta ir noteikta par EMA mītnesvietu ar tūlītēju un saistošu spēku. Ņemot vērā, ka šajā regulā nav paredzēta nekāda rīcības brīvība attiecībā uz EMA mītnesvietas noteikšanu un tā šajā ziņā rada savas tiesiskās sekas bez jebkādiem papildu pasākumiem, šī sprieduma 61. punktā minētā otrā prasība ir izpildīta.

64

Kā secinājumu 97. punktā būtībā norādījis ģenerāladvokāts, šo secinājumu neatspēko tas, ka saskaņā ar apstrīdētās regulas 3. apsvērumu Amsterdamas pilsētas īpašās tiesības un pienākumi ir jāprecizē nolīgumā par mītnesvietu, kas jānoslēdz starp EMA un Nīderlandes Karalisti.

65

Otrām kārtām, par jautājumu, vai apstrīdētā regula tieši ietekmē prasītājas tiesisko stāvokli, jāuzsver, ka Milānas pilsēta, ko pārstāvēja Comune di Milano kā teritoriāla vietvara ar juridiskas personas statusu, bija viena no kandidātpilsētām, lai noteiktu EMA jauno mītnesvietu.

66

Turklāt nav strīda par to, ka Milānas pilsētas kandidatūra tika skaidri izvērtēta likumdošanas procedūras laikā un ka šī sprieduma 20. punktā minētais Komisijas priekšlikums procedūrā Parlamentā ir bijis vairāku grozījumu priekšlikumu priekšmets.

67

Šādos apstākļos apstrīdētās regulas pieņemšana tieši ietekmēja Comune di Milano tiesisko stāvokli, jo šī regula juridiski saistošā veidā noteica Amsterdamas pilsētu par EMA jauno mītnesvietu, automātiski izslēdzot kandidātpilsētu Milānu kā šo jauno mītnesvietu.

68

Otrkārt, par jautājumu, vai apstrīdētā regula tieši skar Comune di Milano, no pastāvīgās judikatūras izriet – lai vispārpiemērojams akts to skartu individuāli, personai, kas ceļ atcelšanas prasību, ir jāpierāda, ka apstrīdētais akts to skar noteiktu tai raksturīgu īpašību vai faktiskās situācijas dēļ, kas to atšķir no jebkuras citas personas un tādējādi individualizē līdzīgā veidā kā akta adresātu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 223. lpp., kā arī 2022. gada 20. janvāris, Deutsche Lufthansa/Komisija, C‑594/19 P, EU:C:2022:40, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Šajā lietā jānorāda, pirmām kārtām, ka saskaņā ar apstrīdētās regulas 1. apsvērumu šīs regulas pieņemšana notika pēc atlases procedūras, kuras rezultātā tika pieņemts 2017. gada 20. novembra lēmums.

70

Ir skaidrs, ka minētajā atlases procedūrā Itālijas Republika par kandidātpilsētu, lai uzņemtu EMA jauno mītnesvietu, ir norādījusi Milānu un ka pēc trešās vēlēšanu kārtas tā ar savu tiešo konkurenti Amsterdamas pilsētu ex æquo ieguva vislielāko balsu skaitu. Tādējādi Milānas pilsēta ietilpa slēgtā kandidātpilsētu lokā, lai uzņemtu šo mītnesvietu, un šī iemesla dēļ apstrīdētās regulas pieņemšanas brīdī tā bija īpašā situācijā attiecībā uz šo regulu, kas tai piešķīra tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

71

Otrām kārtām, kā Padome pati ir norādījusi savos procesuālajos rakstos, Milānas pilsētas situācija vairākkārt ir tieši minēta kā EMA iespējamā mītnesvieta likumdošanas procesā, kura rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula.

72

Tādējādi šīs lietas apstākļos Comune di Milano ir tādā faktiskā situācijā, kas to individuāli izceļ analogi akta adresāta situācijai.

73

Šo secinājumu neatspēko tas, ka pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas īstenotajā atlases procedūrā nozīme bija tikai dalībvalstīm, nevis vietējām iestādēm. No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka Comune di Milano bija cieši iesaistīta Itālijas Republikas oficiāli iesniegtā piedāvājuma sagatavošanā un administratīvajos pasākumos, kas tika veikti, lai Milānas pilsētu izvirzītu par EMA jauno mītnesvietu.

74

Minēto secinājumu neietekmē arī judikatūra, kas it īpaši ir atspoguļota 2022. gada 13. janvāra sprieduma Vācija u.c./Komisija (no C‑177/19 P līdz C‑179/19 P, EU:C:2022:10) 73. punktā saistībā ar īpašo konfigurāciju, kas atšķiras no tās, par kuru ir runa šajā lietā, kurā vietējās pārvaldes struktūra apgalvo, ka akts, kuru tā lūdz atcelt, liedz tai pēc saviem ieskatiem īstenot pilnvaras, kas tai piešķirtas valsts konstitucionālo tiesību sistēmā.

75

Turklāt, lai gan, kā uzsvēra Parlaments un Padome, lai atzītu kādas dalībvalsts vietvaras celtas prasības pieņemamību, nepietiek, ka tā atsaucas uz to, ka Savienības tiesību akta piemērošana vai īstenošana var vispārīgi ietekmēt sociāli ekonomiskos apstākļus tās teritorijā.

76

Tomēr Comune di Milano celtā prasība attiecas uz atšķirīgu situāciju, proti, situāciju, kad par Savienības aģentūras mītnesvietu ir izraudzīta kāda pilsēta, kā rezultātā tiek noraidīti citu pilsētu, tostarp Milānas pilsētas, iesniegtie pieteikumi, jo lēmuma par noteikšanu rezultātā visiem kandidātiem bija labvēlīgs vai nelabvēlīgs iznākums.

77

No visa iepriekš minētā izriet, ka neatkarīgi no autonomajām tiesībām celt prasību, kas Itālijas Republikai ir pieejamas saskaņā ar LESD 263. panta otro daļu, Comune di Milano ir tieši un individuāli skarta ar apstrīdēto regulu un tādēļ tai ir tiesības lūgt tās atcelšanu.

78

No tā izriet, ka lietā C‑232/19 celtā prasība ir pieņemama.

79

Prasības lietā C‑106/19 pamatojumam Itālijas Republika izvirza divus pamatus. Pirmais pamats būtībā ir par LES 10., 13. un 14. panta, kā arī LESD 114. panta, 168. panta 4. punkta c) apakšpunkta un 289. un 294. panta pārkāpumu, jo Parlaments nav pilnībā īstenojis savas prerogatīvas likumdošanas jomā. Otrais pamats attiecas uz 2017. gada 20. novembra lēmuma prettiesiskumu kā apstrīdētās regulas pamatu.

80

Savukārt Comune di Milano prasības pamatojumam lietā C‑232/19 izvirza četrus pamatus. Pirmais pamats, kas ir tieši vērsts pret apstrīdēto regulu, ir par pārstāvības demokrātijas (LES 10. pants), iestāžu līdzsvara un lojālas sadarbības (LES 13. pants) un būtisku formalitāšu (LES 14. pants, kā arī LESD 289. un 294. pants) principu pārkāpumu. Otrais, trešais un ceturtais pamats, ar kuriem iebildes veidā tiek apšaubīts 2017. gada 20. novembra lēmuma, uz ko šī regula esot balstīta, tiesiskums, ir saistīti attiecīgi ar pilnvaru nepareizu izmantošanu, kā arī pārskatāmības, labas pārvaldības un taisnīguma principu pārkāpumu (otrais pamats), ar labas pārvaldības, pārskatāmības un sadarbības principu pārkāpumu (trešais pamats), kā arī Padomes Lēmuma 2009/937/ES (2009. gada 1. decembris), ar ko pieņem Padomes reglamentu (OV 2009, L 325, 35. lpp.), un Padomes 2017. gada 31. oktobra piezīmēs ietverto noteikumu pārkāpumu.

81

Ar pirmo pamatu lietā C‑106/19 Itālijas Republika apgalvo, ka apstrīdētā regula ir pieņemta, pārkāpjot LES 10. un 13. pantu, LES 14. panta 1. punktu, LESD 114. pantu, LESD 168. panta 4. punkta c) apakšpunktu, kā arī LESD 289. un 294. pantu, jo nav ņemta vērā Parlamenta kā viena no likumdevējiem loma.

82

Vispirms Itālijas Republika uzsver, ka, ņemot vērā Savienības tiesību attīstību un institucionālo praksi, Savienības aģentūru mītnesvietas noteikšana ietilpst nevis dalībvalstu kompetencē, kā tas ir Savienības iestāžu juridiskās adreses noteikšanas gadījumā saskaņā ar LESD 341. pantu, bet gan Savienības kompetencē.

83

Itālijas Republika uzskata, ka Parlamentam ir bijusi vien formāla loma lēmumu pieņemšanas procesā, kura rezultātā tika izvēlēta EMA jaunā mītnesvieta un pieņemta apstrīdētā regula. Par to liecinot šīs regulas pieņemšanas apstākļi, it īpaši Parlamenta paziņojumi, kas pievienoti tā 2018. gada 15. marta pirmajā lasījumā pieņemtajai nostājai un 2018. gada 25. oktobra normatīvajai rezolūcijai, kurās Parlaments ir skaidri paudis nožēlu par to, ka tas ir izslēgts no šī lēmumu pieņemšanas procesa. Parlaments neesot varējis nedz izteikties par šo izvēli, nedz līdz ar to īstenot savas kā viena no likumdevējiem prerogatīvas: ne posmā, kura rezultātā tika pieņemts 2017. gada 20. novembra lēmums, ne apstrīdētās regulas pieņemšanas procedūras laikā, jo Komisijas priekšlikums un Padomes pieņemtā nostāja šajā procedūrā tam nesniedza nekādas reālas iesaistīšanās iespējas.

84

Ar pirmo pamatu lietā C‑232/19 Comune di Milano apgalvo, ka apstrīdētā regula ir pieņemta, pārkāpjot Parlamenta prerogatīvas. Proti, neesot nekādu šaubu, ka EMA mītnesvieta tika izvēlēta ārpus parastās likumdošanas procedūras tāda procesa noslēgumā, kā rezultātā pieņemts 2017. gada 20. novembra lēmums, kurā noteikts šīs regulas saturs un tātad EMA mītnesvieta Amsterdamā. Parlaments nevienā brīdī neesot bijis iesaistīts šajā procesā, lai gan saskaņā ar LESD 294. pantu parastā likumdošanas procedūra nozīmē tā pilnīgu un efektīvu piedalīšanos. Padome un Komisija esot nolēmušas izvēlēties Amsterdamas pilsētu par EMA jauno mītnesvietu un tādējādi esot nostādījušas Parlamentu fakta priekšā, nesniedzot tam nekādas iesaistīšanās iespējas, lai apšaubītu šo lēmumu.

85

No tā izrietot Savienības institucionālā līdzsvara, pārstāvības demokrātijas un lojālas sadarbības principu neievērošana (spriedums, 2018. gada 21. jūnijs, Polija/Parlaments un Padome, C‑5/16, EU:C:2018:483, 90. punkts), kā arī būtiskas formas prasības pārkāpums (spriedums, 2017. gada 6. septembris, Slovākija un Ungārija/Padome, C‑643/15 un C‑647/15, EU:C:2017:631, 160. punkts).

86

Parlamenta prerogatīvu aizskārums likumdošanas procesā, kura rezultātā Amsterdamas pilsēta tika noteikta par EMA jauno mītnesvietu, skaidri izrietot no šīs iestādes paziņojumiem, kā arī no tās pirmajā lasījumā piedāvātajiem grozījumiem.

87

Padome, kuru atbalsta Nīderlandes Karaliste, lūdz noraidīt pirmo pamatu lietās C‑106/19 un C‑232/19.

88

Pirmkārt, tā apgalvo, ka šajā lietā veiktais likumdošanas procesa izvērtējums skaidri parāda – kā par to liecina attiecībā uz likumdošanas rezolūcijas projektu ierosināto grozījumu skaits –, ka Parlaments plaši ir apspriedis Komisijas iesniegto priekšlikumu un izvērtējis dažādās varbūtējās iespējas, pirms tas piekrita EMA mītnesvietai noteikšanai Amsterdamā. Parlaments arī esot panācis, ka galīgajā tiesību aktā ir iekļauti vairāki nozīmīgi grozījumi. Šie apstākļi pierādot, ka no faktu viedokļa, neņemot vērā jebkādu politisko paziņojumu, ir ievērotas Parlamenta prerogatīvas.

89

Attiecībā uz argumentu par Parlamenta veiktajiem paziņojumiem Padome precizē, ka iestādes gribu atspoguļo tiesību akti, kas tai ir jāpieņem, ievērojot piemērojamās formālās procedūras. Šādos apstākļos, lai gan dažkārt šim formālajam procesam pievienotie paskaidrojumi var sniegt politiska konteksta elementus vai izklāstīt konkrēta lēmuma pamatā esošos politiskos iemeslus, tiem pašiem par sevi nav nozīmes, izvērtējot faktisku kompetences īstenošanu.

90

Otrkārt, Padome apgalvo, ka kompetence noteikt Savienības aģentūras mītnesvietu ir dalībvalstu valdību pārstāvjiem, savstarpēji vienojoties. Tāpēc EMA juridiskās adreses norādīšanai apstrīdētajā regulā esot tikai deklaratīva nozīme, un līdz ar to līdztiesīgais likumdevējs neesot varējis no tās atkāpties, tomēr saglabājot brīvību šajā jautājumā nepieņemt tiesību aktus.

91

Šajā ziņā Padome, pirmām kārtām, apgalvo ka pilnvaras attiecībā uz Savienības aģentūras mītnesvietas noteikšanu neietilpst Savienības kompetencē, lai reglamentētu konkrētu jomu pēc būtības un tātad šajā gadījumā – parasto likumdošanas procedūru. Komisija uzskata, ka lēmums par šādas aģentūras mītnesvietas noteikšanu būtiski atšķiras no lēmumiem, kas reglamentē šīs aģentūras pilnvaras, darbības noteikumus un pat tās organizāciju. Šādam lēmumam raksturīga būtiska politiskā un simboliskā dimensija, kas neaprobežojas tikai ar attiecīgās aģentūras specifisko materiālo jomu un pārsniedz vienkāršus ekonomiskus vai efektivitātes apsvērumus. Padome šajā ziņā atsaucas uz dažādiem starpvaldību paziņojumiem šajā jomā, it īpaši uz Edinburgas lēmumu, bet arī uz strīdiem par Eiropas Parlamenta mītnesvietu.

92

Otrām kārtām, Padome uzskata, ka LESD 341. pants ir pamats, uz kura balstītas dalībvalstu pilnvaras noteikt Savienības aģentūras mītnesvietu, savstarpēji vienojoties. Proti, no šīs tiesību normas vēsturiskās attīstības analīzes, kā arī no tās konteksta izrietot, ka atsauce uz “iestādēm” nav jāinterpretē šauri – kā atsauce tikai uz LES 13. panta 1. punktā minētajām iestādēm. Turklāt šī interpretācija atbilstot šajā jomā iedibinātajai praksei, kas, kā par to liecina Edinburgas lēmuma 2. pants un 2012. gada kopīgā deklarācija, esot atzīta starpiestāžu līmenī. Šī prakse skaidri parāda, ka lēmumam, ko dalībvalstu valdību pārstāvji pieņem, savstarpēji vienojoties, ir ne tikai politisks raksturs, bet tas ir juridiski saistošs, lai atsevišķos gadījumos kļūtu par pamatakta spēkā stāšanās nosacījumu.

93

Padome uzskata, ka Savienības kompetences konkrētā jomā raksturu nedrīkst sajaukt ar kārtību, kādā tā ir jāīsteno saskaņā ar Līgumiem. Tā, kompetence varot būt ekskluzīva, jo tā ir saistīta ar jautājumu, kas noteikti prasa rīcību Savienības līmenī, bet vienlaikus var paredzēt, ka to var īstenot ar dalībvalstu valdību, nevis Savienības iestāžu pārstāvju lēmumu. Tā tas esot, piemēram, Tiesas tiesnešu un ģenerāladvokātu iecelšanas gadījumā saskaņā ar LESD 253. pantu un Vispārējās tiesas locekļu iecelšanas gadījumā saskaņā ar LESD 254. pantu.

94

Visbeidzot, Padome precizē – tas, ka likumdevējiem ir jāievēro dalībvalstu izdarītā izvēle, tomēr nenozīmē, ka attiecīgās Savienības aģentūras mītnesvietas iekļaušanai pamata leģislatīvajā aktā nav nekādas pievienotās vērtības. Papildus tam, ka šī norāde esot svarīgs tiesiskās drošības faktors, tiesību akta tekstā, kā tas ir šajā gadījumā, kad ar Regulu 2018/1718 Regulā Nr. 726/2004 tika iekļauts 71.a pants, šai norādei varot pievienot virkni citu gan materiālo, gan procesuālo normatīvo elementu, lai papildinātu tikai ģeogrāfiskās mītnesvietas noteikšanu. Tā tas esot šajā lietā, jo minētajā 71.a pantā ne tikai norādīts, ka EMA juridiskā adrese ir Amsterdamā, bet arī noteikts pienākums kompetentajām Nīderlandes iestādēm, pirmkārt, veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka EMA pārcelšana uz tās pagaidu mītnesvietu un pēc tam uz tās galīgo mītnesvietu notiek pirms precīziem datumiem, un, otrkārt, regulāri iesniegt Parlamentam un Padomei rakstveida ziņojumus, līdz EMA ir iekārtojusies savā galīgajā mītnesvietā. Šādas papildu obligātas sekas tādējādi tieši un ekskluzīvi izrietot no apstrīdētās regulas, kuras pieņemšanai Parlaments ir pilnībā īstenojis savas līdztiesīgā likumdevēja prerogatīvas, nevis no dalībvalstu valdību pārstāvju veiktās mītnesvietas izvēles.

95

Parlaments arī lūdz noraidīt pirmo pamatu lietā C‑106/19 un pirmo pamatu lietā C‑232/19, bet gan citu, nevis Padomes norādīto iemeslu dēļ.

96

Vispirms Parlaments norāda, ka tas pilnībā piekrīt prasītāju secinājumam, saskaņā ar kuru tāds akts kā 2017. gada 20. novembra lēmums nekādā veidā nevar leģitīmi ierobežot Savienības likumdevējam Līgumos piešķirto pilnvaru īstenošanu. Tomēr pretēji tam, ko apgalvo šie lietas dalībnieki, Parlaments uzskata, ka nepilnības, kas var ietekmēt šo lēmumu, nevar tieši vai netieši padarīt apstrīdēto regulu par prettiesisku.

97

Parlaments būtībā apgalvo – tā kā dalībvalstu valdību pārstāvjiem nav nekādu pilnvaru noteikt Savienības struktūru mītnesvietu, 2017. gada 20. novembra lēmumam nevar tikt piešķirta nekāda saistoša iedarbība, kas varētu ierobežot Savienības likumdevēja iesaistīšanās jomu. Pretēja apgalvojuma pieņemšana nozīmētu leģitimizēt lēmumu pieņemšanas procesu, kas nav raksturīgs Līgumos paredzētajai institucionālajai uzbūvei, kura nepiešķir dalībvalstīm pilnvaras noteikt Savienības struktūru, biroju vai aģentūru mītnesvietu. Šādu pilnvaru piešķiršanu nevarot izsecināt arī no LESD 341. panta, kas attiecas tikai uz LES 13. panta 1. punktā paredzētajām “Savienības iestādēm”. Turklāt, ņemot vērā to, ka Savienības iestādes nevar brīvprātīgi atteikties no Līgumos tām piešķirto pilnvaru īstenošanas, Komisija no savas puses nevarēja savā regulas priekšlikumā bez ierunām fiksēt dalībvalstu valdību pārstāvju 2017. gada 20. novembra lēmumā izdarīto izvēli, pati neveicot rīcības brīvībā balstītu izvērtējumu, tāpat kā līdztiesīgie likumdevēji nevarēja juridiski uzņemties saistības pieņemt šādu priekšlikumu. No tā izrietot, ka nolīgumiem, kas secīgi noslēgti starp dalībvalstīm, vispirms attiecībā uz 2017. gada 22. jūnijā pieņemtajiem atlases noteikumiem un pēc tam uz Amsterdamas pilsētas izvēli par EMA jauno mītnesvietu saskaņā ar 2017. gada 20. novembra lēmumu, ir pilnībā politiskas sadarbības aktu raksturs, kas nevar ierobežot Savienības iestāžu pilnvaras.

98

Parlaments precizē, ka tas nekādi nav atteicies izmantot tam Līgumos piešķirtās likumdošanas prerogatīvas. Tas atgādina, ka dalībvalstu nostājas iespējamā politiskā ietekme uz Līgumos paredzēto lēmumu pieņemšanas procedūru, it īpaši uz Komisijas likumdošanas iniciatīvas pilnvarām un Parlamenta un Padomes likumdošanas pilnvarām, nevar būt pamats minētajā procedūrā pieņemta akta atcelšanai.

99

Šajā gadījumā Parlaments esot raudzījies saglabāt savu institucionālo nostāju, izmantojot visus savā rīcībā esošos līdzekļus, jo tā galvenās bažas visā likumdošanas procesa laikā bija nodrošināt EMA darbības nepārtrauktību, lai nepieļautu, ka pienācīga šīs Savienības aģentūras būtiskā uzdevuma sabiedrības veselības aizsardzības jomā izpilde tiktu apdraudēta, pārceļot tās mītnesvietu. Tieši šajā nolūkā attiecīgi Regulas Nr. 726/2004 71.a panta otrajā un trešajā daļā, kas iekļautas apstrīdētajā regulā, pēc Parlamenta iniciatīvas tika paredzēts pārcelšanas grafiks un uzraudzības mehānisms. Šīs pašas bažas esot atspoguļotas arī šīs regulas 3.–5. apsvērumā, kas arī tika ieviesti likumdošanas procedūras laikā.

100

Visbeidzot Parlaments norāda – lai gan Savienības iestādes vai aģentūras mītnesvietas izvēle dalībvalstīm ir politiski īpaši nozīmīga, šis apstāklis nav attaisnojums tam, lai dalībvalstīm piešķirtu pilnvaras, kas tām nav piešķirtas ar Līgumiem, piemēram, pilnvaras izdarīt šādu izvēli (šajā nozīmē skat. Atzinumu 2/00 (Kartahenas protokols par bioloģisko drošību), 2001. gada 6. decembris, EU:C:2001:664, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

101

Tādējādi starpvaldību sadarbībā īstenotā iniciatīva, kuras mērķis bija noteikt EMA jauno mītnesvietu, būtu jāuzskata tikai par tīri politisku sadarbību, kuras rezultātā tika pieņemts 2017. gada 20. novembra lēmums, kas pēc būtības arī ir politisks un kam nav juridiski saistoša spēka. Šis lēmums neietekmējot pilnvaras, kas Savienības iestādēm piešķirtas parastajā likumdošanas procedūrā, kura vienīgā ir piemērojama šajā lietā. Turklāt un galvenokārt dalībvalstu ieteikumus, kas minēti 2017. gada 20. novembra lēmumā, un pirms tam esošo atlases procesu nevarot uzskatīt par likumdošanas procesa, kura rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula, sagatavošanas posmu. Vispārīgāk runājot, 2017. gada 20. novembra lēmuma juridiskais spēks neesot jānošķir no tā politiskajām sekām.

102

Parlaments precizē – lai gan šajā lietā galu galā tas ir nolēmis apstiprināt Amsterdamas pilsētas izvēli par EMA jauno mītnesvietu, tas to ir darījis, izmantojot rīcības brīvību, kas tam ir piešķirta saistībā ar tā kā līdztiesīgā likumdevēja lomu, nevis tāpēc, ka tam bija saistoša dalībvalstu nostāja. Turklāt Parlamenta 2018. gada 25. oktobra leģislatīvajai rezolūcijai pievienotajā paziņojumā nevienā brīdī neesot atzīts 2017. gada 20. novembra lēmuma juridiski saistošais raksturs.

103

Komisija, kas iestājusies lietā Padomes un Parlamenta prasījumu atbalstam, lūdz noraidīt pirmo pamatu lietās C‑106/19 un C‑232/19.

104

Tāpat kā Parlaments, Komisija uzskata, ka dalībvalstu valdību pārstāvju veiktā izvēle nevarēja radīt šķēršļus ne tās iniciatīvas pilnvarām, ne abu atbildētāju iestāžu kā līdztiesīgu likumdevēju prerogatīvām. Tā paskaidro – lai gan LESD 341. pants neapšaubāmi ir iedvesmojis līdzšinējo praksi dažādu Savienības struktūru, biroju un aģentūru izveidē un lai gan Komisija kopumā ir izmantojusi savas iniciatīvas pilnvaras, atzīstot vispārēju politisku apsvērumu nozīmi, kas galvenokārt saistīti ar nepieciešamību nodrošināt ģeogrāfisku līdzsvaru dažādu mītnesvietu noteikšanā, un atturoties no Savienības aģentūru mītnesvietas noteikšanas to izveides aktu priekšlikumos, tomēr tā varot brīvi atkāpties no šīs prakses, kā tā ir to darījusi dažādos gadījumos, jo īpaši, tiesību aktu priekšlikumos norādot dažu Savienības aģentūru mītnesvietu. Tādējādi Komisijai nav tiesiska pienākuma īstenot dalībvalstu valdību vai dažu dalībvalstu valdību pārstāvju izdarīto izvēli. Tāpat Parlamentam nekādā gadījumā juridiski neesot saistošs saskaņā ar šo praksi pieņemtais dalībvalstu valdību pārstāvju lēmums.

105

Komisija uzsver, ka ir jānošķir dalībvalstu nostājas politiskā ietekme no tās juridiski saistošā spēka, jo šajā gadījumā šāds spēks nepastāv. Komisija uzskata, ka šo nošķiršanu apstiprina judikatūra, saskaņā ar kuru, pirmkārt, tikai Parlamentam un Padomei ir jānosaka leģislatīva akta saturs un, otrkārt, politiskas ietekmes esamība nevar būt pamats atcelt tiesību aktu, kas pieņemts likumdošanas procedūras noslēgumā (spriedums, 2018. gada 21. jūnijs, Polija/Parlaments un Padome, C‑5/16, EU:C:2018:483, 84. un 86. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

106

Komisija piebilst – nav nekāda iemesla domāt, ka līdztiesīgais likumdevējs, attiecībā uz kuru Tiesa jau ir atzinusi, ka viņš var izlemt izveidot tādu struktūru kā Savienības aģentūra (spriedums, 2006. gada 2. maijs, Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome, C‑217/04, EU:C:2006:279, 44. un 45. punkts), nevar, kā tas ir šajā lietā, pilnīgi neatkarīgi lemt par minētās aģentūras mītnesvietas noteikšanu. Komisija norāda, ka debašu laikā Parlamentā par tās priekšlikumu, kas ir apstrīdētās regulas pamatā, Milānas pilsētas atzīšana par EMA mītnesvietu tika noraidīta pēc tam, kad tā tika konkrēti apspriesta. Šis apstāklis pierādot, ka iespēja atkāpties no dalībvalstu valdību pārstāvju politiskā lēmuma nav tikai teorētiska un ka šajā lietā Parlaments netika nostādīts “fakta priekšā”.

107

Ar pirmo pamatu lietā C‑106/19 un pirmo pamatu lietā C‑232/19, kas ir jāizskata kopā, Itālijas Republika un Comune di Milano būtībā apgalvo, ka procesā, kura rezultātā Amsterdamas pilsēta tika noteikta par EMA jauno mītnesvietu, netika ievērotas Parlamenta prerogatīvas, tādējādi pārkāpjot Līgumu tiesību normas, it īpaši LES 10., 13. un 14. pantu un LESD 114. pantu, 168. panta 4. punkta c) apakšpunktu un 289. un 294. pantu.

108

Lai izvērtētu šos pamatus, vispirms jālemj par to, kam – dalībvalstīm vai Savienības likumdevējam – ir kompetence noteikt Savienības struktūras mītnesvietu, un tas tostarp nozīmē, ka ir jānosaka, vai LESD 341. pants, saskaņā ar kuru Savienības “iestāžu” vieta ir noteikta, “dalībvalstu valdībām savstarpēji vienojoties”, ir piemērojams arī Savienības struktūrām, birojiem un aģentūrām.

109

Proti, gadījumā, ja, kā to apgalvo Padome, būtu jāsecina, ka šī kompetence ir paredzēta vienīgi dalībvalstīm, savstarpēji vienojoties, Savienības likumdevējs nevar likumīgi atkāpties no šajā jomā pieņemta lēmuma, ko šajā jautājumā ir pieņēmušas dalībvalstis, pat ja tas joprojām var brīvi pieņemt tiesību aktus šajā jautājumā, un tiesību aktam, kas tam būtu jāpieņem, būtu tikai deklaratīva vai apstiprinoša nozīme.

110

Savukārt gadījumā, ja tiktu secināts, ka minētā kompetence ir Savienības likumdevējam saskaņā ar tam Līgumos piešķirtajām pilnvarām, būtu jāizvērtē, vai ar 2017. gada 20. novembra lēmumu, kā to apgalvo Itālijas Republika un Comune di Milano, ir ierobežotas Savienības likumdevēja prerogatīvas un, plašāk, apstrīdētās regulas pieņemšanas procedūrā ir apdraudēts institucionālais līdzsvars.

111

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskajā regulējumā, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi. Arī Savienības tiesību normas izcelsme var būt svarīga tās interpretācijai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 10. decembris, Wightman u.c., C‑621/18, EU:C:2018:999, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

112

Tādējādi, pamatojoties uz šīm interpretācijas metodēm, jāizvērtē, vai LESD 341. pants ir piemērojams lēmumiem par Savienības struktūru, biroju un aģentūru mītnesvietas noteikšanu.

113

Pirmkārt, LESD 341. panta formulējumā ir atsauce tikai uz “Savienības iestādēm”. Saskaņā ar LES 13. panta 1. punktu jēdziens “iestādes” norāda uz precīzu vienību sarakstu, kurā nav iekļautas Savienības struktūras un biroji, tostarp tās aģentūras.

114

Otrkārt, par LESD 341. panta kontekstu vispirms jāuzsver, kā ģenerāladvokāts M. Bobeks [M. Bobek] norādījis secinājumu 94. punktā lietās Itālija/Padome (Eiropas Zāļu aģentūras mītnesvieta) un Parlaments/Padome (Eiropas Darba iestādes mītnesvieta) (C‑59/18, C‑182/18 un C‑743/19, EU:C:2021:812), ka ar Lisabonas līgumu tika grozītas vairākas Līgumu tiesību normas, lai tajās iekļautu skaidru atsauci uz “Savienības struktūrām, birojiem un aģentūrām”, tādējādi skaidri nošķirot, no vienas puses, LES 13. panta 1. punktā skaidri minētās Savienības iestādes un, no otras puses, Savienības struktūras, birojus un aģentūras. Tādējādi, lai gan atsevišķas LESD tiesību normas attiecas tikai uz Savienības iestādēm, citas LESD tiesību normas, piemēram, LESD 15., 16., 123., 124., 127., 130., 228., 263., 265., 267., 282., 298. un 325. pants, plašāk attiecas uz Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām. Tā tas it īpaši attiecībā uz Tiesas kompetenci ir LESD 263., 265. un 267. panta gadījumā.

115

Jākonstatē, ka LESD 341. panta – kas attiecas tikai uz “iestādēm” – formulējums atbilst šī panta priekštecim, proti, EEK līguma 216. pantam (līdzšinējais EK līguma 216. pants, kas savukārt kļuva par EKL 289. pantu).

116

Tādējādi Padomes izvirzīto apstākli, ka LESD septītās daļas “Vispārīgi un nobeiguma noteikumi”, kurā iekļauts LESD 341. pants, normas attiecas uz “iestādēm” – lai gan, kā izriet no šā sprieduma 114. punkta, LES skaidri nošķir Savienības iestādes, no vienas puses, un tās struktūras, birojus un aģentūras, no otras puses –, nevar interpretēt kā apliecinājumu Līgumu autoru nodomam jēdzienu “iestādes” saprast plaši, jo tas ietver ne tikai LES 13. panta 1. punktā uzskaitītās vienības, bet arī Savienības struktūras, birojus un aģentūras, kuras izveidotas ar Līgumiem vai saskaņā ar tiem un kuru mērķis ir veicināt Savienības mērķu sasniegšanu. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka LES un LESD saskaņā ar LES 1. panta trešo daļu un LESD 1. panta 2. punktu veido vienotu Savienības konstitucionālo pamatu, līdz ar to LES 13. panta 1. punktā ietvertā “iestāžu” definīcija un šo iestāžu, no vienas puses, un Savienības struktūru, biroju un aģentūru, no otras puses, nošķiršana jāpiemēro transversāli un vienādi abos Līgumos.

117

Tāpat noteicoša nevar būt arī Tiesas sniegtā jēdziena “iestādes” plašā interpretācija LESD 340. panta otrās daļas izpratnē, saskaņā ar kuru “ārpuslīgumiskās atbildības gadījumā Savienība saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, novērš jebkādu kaitējumu, ko radījušas Savienības iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus”.

118

Lai gan Tiesa ir uzskatījusi, ka jēdziens “iestādes” pēdējās minētās tiesību normas izpratnē ietver ne tikai LES 13. panta 1. punktā uzskaitītās Savienības iestādes, bet arī visas Savienības struktūras, birojus un aģentūras, kuras izveidotas ar Līgumiem vai saskaņā ar tiem un kuru mērķis ir veicināt Savienības mērķu sasniegšanu (spriedums, 2020. gada 16. decembris, Padome u.c./K. Chrysostomides & Co. u.c., C‑597/18 P, C‑598/18 P, C‑603/18 P un C‑604/18 P, EU:C:2020:2018, 80. punkts un tajā minētā judikatūra), tā, izveidojot šo judikatūru, ir tieši balstījusies uz apstākli, pirmām kārtām, ka visas Savienības struktūras, biroji un aģentūras, kuras izveidotas ar Līgumiem vai saskaņā ar tiem, ir domātas, lai sekmētu Savienības mērķu īstenošanu, un, otrām kārtām, ka Līgumu autoru nodomam būtu pretrunā tas, ka Savienība, rīkojoties ar struktūras, biroja vai aģentūras starpniecību, varētu izvairīties no sekām, kas izriet no Līgumu tiesību normām, kuras reglamentē Savienības ārpuslīgumisko atbildību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1992. gada 2. decembris, SGEEM un Etroy/EIB, C‑370/89, EU:C:1992:482, 13.–16. punkts).

119

Tādējādi Tiesas sniegtā jēdziena “iestādes” plašā interpretācija LESD 340. panta otrās daļas piemērošanas nolūkā atbilst vajadzībai, ko pamato šajā LESD tiesību normā skaidri minētie dalībvalstu tiesībām kopīgie vispārējie tiesību principi – nepieļaut, ka Savienība izvairās no ārpuslīgumiskās atbildības režīma piemērošanas saskaņā ar LESD 268. pantu, aplūkojot to kopsakarā ar LESD 340. panta otro daļu, un no tā izrietošās Tiesas veiktās tiesiskuma kontroles, ja Savienība rīkojas ar tādas struktūras, biroja vai aģentūras starpniecību, kas nav LES 13. panta 1. punktā uzskaitītās iestādes (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1992. gada 2. decembris, SGEEM un Etroy/EIB, C‑370/89, EU:C:1992:482, 14. un 16. punkts). Vēl jo vairāk tas tā ir tāpēc, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 100. punktā, ka LESD 340. panta otrajā daļā minētais jēdziens “darbinieki” no funkcionālā viedokļa aptver visu personālu, kas strādā Savienībā, neatkarīgi no tā, vai tie strādā tās iestādēs vai struktūrās, birojos un aģentūrās.

120

Tātad uz jēdziena “iestādes” LESD 340. panta otrās daļas izpratnē sniegto interpretāciju, kas reglamentē Savienības ārpuslīgumiskās atbildības apjomu, nevar lietderīgi atsaukties, lai pēc analoģijas noteiktu LESD 341. panta piemērošanas jomu attiecībā uz dalībvalstīm saskaņā ar Līgumiem piešķirto kompetenču apjomu.

121

Padome arī nevar lietderīgi atsaukties uz LESD 342. pantā ietverto jēdzienu “iestādes”, saskaņā ar kuru “noteikumus par valodu lietošanu Savienības iestādēs, neskarot Eiropas Savienības Tiesas statūtu noteikumus, ar vienprātīgu lēmumu, pieņemot regulas, paredz Padome”. Proti, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 98. punktā lietās Itālija/Padome (Eiropas Zāļu aģentūras mītnesvieta), Comune di Milano/Padome (Eiropas Zāļu aģentūras mītnesvieta) un Parlaments/Padome (Eiropas Darba iestādes mītnesvieta) (C‑59/18, C‑182/18 un C‑743/19, EU:C:2021:812), jēdziens “iestādes” šā panta izpratnē nav obligāti jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver Savienības struktūras, birojus un aģentūras, jo Savienības struktūru, biroju vai aģentūru valodu lietojums var atšķirties no Savienības iestādēs spēkā esošā valodu lietojuma.

122

Savukārt 6. protokolā – lai gan, kā apgalvo Padome, tajā ir noteikta ne tikai Savienības iestāžu, bet arī dažu Savienības struktūru, biroju un aģentūru, tostarp Eiropola, mītnesvieta un tajā ir atsauce uz LESD 341. pantu – tomēr nav paredzēts, ka dalībvalstīm ir kopīgi jānosaka Savienības struktūru, biroju un aģentūru mītnesvieta saskaņā ar minētajā pantā noteikto principu. Šajā ziņā jānorāda, ka šīm Savienības struktūrām, birojiem un aģentūrām ir kopīga iezīme, ka tās ir izveidojušas dalībvalstis, lai gan tas tā nav tādas Savienības aģentūras kā EMA gadījumā, kuru, pamatojoties uz dibināšanas līgumiem, ir izveidojis Savienības likumdevējs. Tādējādi no šī protokola nevar secināt dalībvalstu vēlmi tieši vai pēc analoģijas piemērot šajā pantā paredzēto principu visu Savienības struktūru, biroju un aģentūru mītnesvietas noteikšanai.

123

Kā ģenerāladvokāts M. Bobeks norādījis secinājumu 112. punktā lietās Itālija/Padome (Eiropas Zāļu aģentūras mītnesvieta), Comune di Milano/Padome (Eiropas Zāļu aģentūras mītnesvieta) un Parlaments/Padome (Eiropas Darba iestādes mītnesvieta) (C‑59/18, C‑182/18 un C‑743/19, EU:C:2021:812), īpaša protokola pieņemšana, tieši pretēji, liecina par to, ka dalībvalstis ir uzskatījušas, ka to kopīgais lēmums par atsevišķu izsmeļoši uzskaitītu Savienības struktūru, biroju un aģentūru mītnesvietu ir īpaši iekļaujams primārajās tiesībās, lai radītu tiesiskas sekas Savienības tiesībās.

124

Tiešā atsauce 6. protokolā uz LESD 341. pantu izskaidrojama ar to, ka šis protokols pirmām kārtām attiecas uz LES 13. panta 1. punktā minētajām iestādēm.

125

Turklāt patiešām, kā izriet no Edinburgas lēmuma 2. panta, dalībvalstu valdību pārstāvji ir pauduši vēlmi saglabāt sev tiesības pieņemt lēmumus par Savienības struktūru, biroju un aģentūru mītnesvietu, tāpat kā LESD 341. pantā tiem ir skaidri un nepārprotami piešķirtas pilnvaras noteikt Savienības iestāžu mītnesvietu. Tāpat arī starpvaldību konferencē, kuras rezultātā tika pieņemts Amsterdamas līgums, Edinburgas lēmuma teksts ir pārņemts kā protokols, kas pievienots ES, EK, EOTK un EAEK līgumiem, un tas pašlaik kļuvis par LES, LESD un EAEK līgumam pievienoto 6. protokolu.

126

Tomēr, pirmām kārtām, pēdējā minētā protokola vienīgajā pantā līdzīgi kā Edinburgas lēmuma 1. pantā ir noteikta tikai to Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru mītnesvieta, kuras ir izveidojušas dalībvalstis. Otrām kārtām, lai gan Tiesa ir atzinusi šī lēmuma juridiski saistošo spēku 1997. gada 1. oktobra spriedumā Francija/Parlaments (C‑345/95, EU:C:1997:450), uz kuru tā atsaucas citos vēlākos spriedumos (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 13. decembris, Francija/Parlaments, C‑237/11 un C‑238/11, EU:C:2012:796, 36.–42. punkts, un 2018. gada 2. oktobris, Francija/Parlaments (Budžeta pilnvaru īstenošana), C‑73/17, EU:C:2018:787, 33. punkts), minētā lēmuma 2. pants nevar izraisīt tādu LESD 341. panta interpretāciju, kas būtu pretrunā tā skaidrajam formulējumam.

127

Padome kā uz konteksta elementu atsaucas arī uz agrāko institucionālo praksi attiecībā uz Savienības struktūru, biroju un aģentūru mītnesvietu un apgalvo, ka šī prakse ir “institucionāli atzīta” ar 2012. gada kopīgo deklarāciju un tai pievienoto kopējo pieeju.

128

Tomēr no informācijas, kas Tiesai darīta zināma šajās lietās, izriet, ka apgalvotā prakse nebūt nav vispārēja. Proti, procedūras, kas tika īstenotas, lai noteiktu Savienības struktūru, biroju vai aģentūru mītnesvietu, ir vai nu īstenojušas vienīgi dalībvalstis, vai arī dažādās pakāpēs un uz dažādiem pamatiem iesaistītas Savienības iestādes kā likumdošanas procedūras dalībnieces vai ne kā tā dalībnieces.

129

Taču, pieņemot, ka ir iespējams, kā apgalvo Padome, konstatēt iedibinātu un konsekventu agrāko praksi, saskaņā ar kuru Savienības struktūru, biroju vai aģentūru mītnesvietas sistemātiski tika noteiktas, pamatojoties tikai uz dalībvalstu valdību pārstāvju politisko izvēli, Padomes aizstāvēto LESD 341. panta interpretāciju, balstoties uz šo praksi, nekādi nevar apstiprināt kā “institucionāli atzītu” ar 2012. gada kopīgo deklarāciju un tai pievienoto kopējo pieeju. Proti, šim paziņojumam, kā uzsvērts tā piektajā daļā, nav juridiski saistoša rakstura, un tajā turklāt nekādi nav atzītas dalībvalstu pilnvaras attiecībā uz Savienības struktūru, biroju vai aģentūru mītnesvietas noteikšanu.

130

Katrā ziņā šāda prakse, kas būtu pretrunā LESD – un it īpaši LESD 341. panta – noteikumiem, neraugoties uz tā skaidro formulējumu, šī panta piemērošanas jomu paplašināti attiecinot uz Savienības struktūru, biroju un aģentūru mītnesvietas noteikšanu, nevar radīt precedentu, kas būtu saistošs iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 6. maijs, Parlaments/Padome, C‑133/06, EU:C:2008:257, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

131

Treškārt un visbeidzot, LESD 341. panta mērķis ir saglabāt dalībvalstu lēmumpieņemšanas pilnvaras noteikt vienīgi Savienības iestāžu mītnesvietu. Pretēji tiesas sēdē Padomes aizstāvētajai nostājai tāda šī panta interpretācija, saskaņā ar kuru tas nav piemērojams Savienības struktūrām, birojiem un aģentūrām, nevar liegt tam jebkādu lietderīgo iedarbību, kā to norādījis ģenerāladvokāts M. Bobeks secinājumu 138. punktā lietās Itālija/Padome (Eiropas Zāļu aģentūras mītnesvieta), Comune di Milano/Padome (Eiropas Zāļu aģentūras mītnesvieta) un Parlaments/Padome (Eiropas Darba iestādes mītnesvieta) (C‑59/18, C‑182/18 un C‑743/19, EU:C:2021:812). Lai gan ir taisnība, ka Savienības iestāžu mītnesvieta jau ir noteikta primārajās tiesībās, šajā gadījumā – 6. protokolā, LESD 341. pantam tomēr ir nozīme attiecībā uz jebkuru iespējamu lēmumu nākotnē, ar ko tiek mainīta esošas iestādes mītnesvieta vai tiek noteikta jaunas iestādes mītnesvieta.

132

Šajā kontekstā jāatgādina, ka atšķirībā no Savienības iestādēm, kuru izveide un funkcijas to konstitucionālā nozīmīguma dēļ paredzētas pašos Līgumos, Savienības struktūras, biroji vai aģentūras, piemēram, EMA, kuru mērķis ir sasniegt konkrētas Savienības politikas mērķus, parasti netiek izveidotas ar Līgumiem. Šādos apstākļos to izveidei, ja tā neizriet no primāriem tiesību aktiem, jānotiek ar sekundāro tiesību aktu, kas pieņemts, pamatojoties uz materiālo tiesību normām, ar kurām īsteno Savienības politiku, kuras ietvaros darbojas attiecīgā struktūra, birojs vai aģentūra, un saskaņā ar šajās tiesību normās noteiktajām procedūrām.

133

Tā kā Līgumos šajā ziņā nav citu precizējumu, Savienības likumdevējam saskaņā ar nozīmīgās Līgumu materiāltiesiskajās normās paredzētajām procedūrām ir tiesības noteikt Savienības struktūras, biroja vai aģentūras mītnesvietu, kuru tas pats ir izveidojis ar sekundāro tiesību aktu, kas pieņemts, balstoties uz minētajām normām, tāpat kā saskaņā ar minētajām normām tam ir tiesības noteikt šīs struktūras, biroja vai aģentūras pilnvaras, organizāciju un darbības veidu.

134

Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo Padome, lēmums par tādas Savienības struktūras, biroja vai aģentūras, kāda ir Savienības aģentūra, mītnesvietas noteikšanu ir nesaraujami saistīts ar lēmumu par tās izveidi. Lēmumam par šādas aģentūras mītnesvietas pārcelšanu ir tāds pats raksturs.

135

Protams, Savienības struktūras, biroja vai aģentūras mītnesvietas noteikšanā var ņemt vērā tādus politiskus apsvērumus kā nepieciešamība Savienības struktūru, biroju vai aģentūru izvietošanā garantēt noteiktu ģeogrāfisko līdzsvaru vai atbalstīt dalībvalstis, kurās vēl nav Savienības struktūras, biroja vai aģentūras mītnesvietas.

136

Tomēr lēmuma par šādas Savienības struktūras, biroja vai aģentūras mītnesvietas noteikšanu politiskais raksturs pats par sevi nav tāds, lai attaisnotu to, ka šis lēmums nav Savienības likumdevēja kompetencē, jo, īstenojot Savienības kompetences, tam regulāri jāpieņem politiski lēmumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 7. septembris, Vācija/Parlaments un Padome, C‑113/14, EU:C:2016:635, 55. punkts).

137

Turklāt šādam lēmumam galvenokārt ir jāļauj nodrošināt attiecīgajai Savienības struktūrai, birojam vai aģentūrai uzticēto uzdevumu izpildi, lai īstenotu noteiktas politikas mērķus.

138

Tāpat nevar piekrist apgalvojumam, saskaņā ar kuru Savienības struktūras, biroja vai aģentūras mītnesvietas noteikšanas saistīšana ar tās izveidošanas pamatā esošo materiālo bāzi var – saskaņā ar atbilstošo juridisko pamatu – izraisīt to, ka šī noteikšana tiek pakļauta kvalificētam balsu vairākumam Padomē, nevis lēmumam, kas pieņemts, kopīgi vienojoties dalībvalstu valdību pārstāvjiem, padarot minēto noteikšanu par kompromisa elementu likumdošanas debatēs.

139

Kā atgādināts šā sprieduma 136. punktā, tas, ka lēmumam par Savienības struktūras, biroja vai aģentūras mītnesvietas noteikšanu var būt svarīga politiska dimensija, jo tajā tostarp jāņem vērā ar ģeogrāfisko līdzsvaru saistīti apsvērumi, neliedz Savienības likumdevējam pieņemt šo lēmumu atbilstoši nozīmīgās Līgumu materiāltiesiskajās normās paredzētajām procedūrām, jo šajā ziņā šī politiskā dimensija var būt faktors, ko Savienības likumdevējs var ņemt vērā, īstenojot savu rīcības brīvību. Turklāt jāuzsver, ka, tā kā saskaņā ar LES 1. panta otro daļu kopsakarā ar LES 10. panta 3. punktu Savienības likumdošanas procesā tiek ievērots pārskatāmības princips attiecībā uz pilsoņiem, šī procesa izmantošana pastiprina demokrātisko aspektu lēmumam, kas attiecas uz tādas Savienības struktūras, kāda ir EMA, mītnesvietas noteikšanu.

140

Tāpat arī un vēl būtiskāk – tas, ka tāds lēmums kā lēmums par Savienības struktūras, biroja vai aģentūras mītnesvietas noteikšanu ir politiski sensitīvs, nevar izraisīt ar Līgumiem Savienības iestādēm piešķirto kompetenču grozīšanu, nedz arī izslēgt šo kompetenču īstenošanu no Līgumos paredzētajām likumdošanas procedūrām. Tādējādi tādas Līgumu normas tvēruma noteikšana, kurā reglamentēta Savienības materiālā kompetence, nevar būt atkarīga no apsvērumiem, kas saistīti ar attiecīgās jomas politiski sensitīvo raksturu, vai rīcības efektivitātes nodrošināšanas apsvērumiem.

141

No visiem šiem apsvērumiem, it īpaši no LESD 341. panta formulējuma, izriet, ka šo tiesību normu nevar interpretēt tādējādi, ka tā regulē tādas Savienības struktūras kā EMA mītnesvietas noteikšanu.

142

Šādos apstākļos pilnvaras lemt par šīs aģentūras mītnesvietas noteikšanu ir nevis dalībvalstīm, bet gan Savienības likumdevējam, kuram šajā ziņā jārīkojas saskaņā ar procedūrām, kas paredzētas nozīmīgās Līgumu materiāltiesiskajās normās, šajā gadījumā – LESD 114. pantā un 168. panta 4. punktā, kuros paredzēta parastās likumdošanas procedūras izmantošana.

143

Ņemot vērā šo secinājumu, pēc tam jāizvērtē 2017. gada 20. novembra lēmuma tvērums un jāpārbauda, vai ir ievērotas Parlamenta prerogatīvas.

144

Itālijas Republika un Comune di Milano pēc būtības apgalvo, ka, pieņemot 2017. gada 20. novembra lēmumu, ir pārkāptas Parlamenta prerogatīvas. Vismaz tie apgalvo, ka Parlaments ir uzskatījis, ka šis lēmums tam ir saistošs.

145

Pirmkārt, par sūdzību, ka ar 2017. gada 20. novembra lēmumu kā tādu esot pārkāptas Parlamenta prerogatīvas, no šā sprieduma 111.–142. punktā izklāstītajiem pamatojumiem izriet, ka kompetence noteikt Savienības struktūru, biroju un aģentūru mītnesvietu ir Savienības likumdevējam, nevis dalībvalstīm.

146

Likumdošanas pilnvaras, kas Parlamentam un Padomei rezervētas LES 14. panta 1. punktā un 16. panta 1. punktā un kas iekļaujas LES 13. panta 2. punktā paredzētajā pilnvaru piešķiršanas principā un plašāk – Savienības institucionālajai struktūrai raksturīgajā institucionālā līdzsvara principā, savukārt nozīmē, ka tikai šīs iestādes var noteikt leģislatīvā akta saturu (spriedums, 2018. gada 21. jūnijs, Polija/Parlaments un Padome, C‑5/16, EU:C:2018:483, 84. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

147

Tādējādi, ja vien netiek ignorēta institucionālā uzbūve un no Līgumiem izrietošais pilnvaru sadalījums, tādam lēmumam kā 2017. gada 20. novembra lēmums, kuru dalībvalstis pieņēma, pamatojoties uz īpašiem materiālajiem un procesuālajiem noteikumiem, par kuriem dalībvalstis vienojās ārpus Savienības tiesībās noteiktā regulējuma, nevar piešķirt saistošu spēku, kas varētu ierobežot Savienības likumdevēja rīcības brīvību, pat ja Komisija būtu bijusi iesaistīta atlases procesā, kura rezultātā šis lēmums tika pieņemts. Tādējādi šādam lēmumam ir politiskas sadarbības akta nozīme, kas nekādā gadījumā nevar ietekmēt Savienības iestādēm parastajā likumdošanas procedūrā piešķirtās pilnvaras.

148

Šajā ziņā to vien, ka Parlaments nebija iesaistīts procesā, kura rezultātā tika pieņemts 2017. gada 20. novembra lēmums, tomēr nevar uzskatīt par Parlamenta kā līdztiesīgā likumdevēja prerogatīvu pārkāpumu vai apiešanu. Proti, papildus tam, ka šis process ir norisinājies ārpus Savienības tiesībās noteiktā ietvara un ka šim lēmumam šajās tiesībās nav nekāda saistoša spēka, likumdošanas procedūra attiecībā uz EMA jaunās mītnesvietas noteikšanu tā pieņemšanas laikā vēl nebija uzsākta.

149

No tā izriet, ka iebildums, saskaņā ar kuru 2017. gada 20. novembra lēmuma pieņemšana pati par sevi apdraud Parlamenta prerogatīvas, ir jānoraida.

150

Otrkārt, par iebildumu, saskaņā ar kuru Parlaments ir uzskatījis, ka tam ir saistošs 2017. gada 20. novembra lēmums, un tādējādi ir atteicies efektīvi īstenot savas pilnvaras likumdošanas jomā, aprobežojot savu lomu ar tīri formāliem aspektiem, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem vispirms izriet, ka šī sprieduma 20. punktā minēto apstrīdētās regulas pamatā esošo priekšlikumu, saskaņā ar kuru bija paredzēts Amsterdamas pilsētu noteikt par EMA jauno mītnesvietu, ir analizējušas vairākas parlamentārās komisijas. Dažas no tām, piemēram, Budžeta kontroles komisija, kā arī Konstitucionālo jautājumu komisija, pauda savu viedokli par šo priekšlikumu attiecīgi 2018. gada 11. janvārī un 2018. gada 26. februārī.

151

Pēc tam Parlamenta debatēs tika iesniegti grozījumi, no kuriem dažos bija ierosināts par EMA mītnesvietu izvēlēties citu pilsētu, nevis Amsterdamu, jo īpaši Milānu, savukārt citos bija rosināts pieņemt jaunus atlases kritērijus un jaunus procedūras noteikumus šīs mītnesvietas izvēlei. Tomēr pēc balsojuma parlamentārajā komisijā un pēc tam plenārsēdē Parlaments šos grozījumus pilnībā noraidīja un izvēlējās Komisijas priekšlikumā norādīto mītnesvietu. Tādējādi likumdošanas procesa norise un rezultāts, pie kura tas ir nonācis, atklāj, ka iespējamā Milānas pilsētas kā EMA jaunās mītnesvietas noteikšana tika apspriesta Parlamenta darbā pirms tās galīgās noraidīšanas.

152

Turklāt Padomes un Parlamenta neoficiālo sarunu rezultātā tika pieņemti arī citi grozījumi, kas attiecas uz precīza EMA mītnesvietas pārcelšanas datuma norādīšanu un pārcelšanas procesa uzraudzības mehānisma izveidi. Šie papildinājumi, kā izriet no minētās regulas 2. un 3. apsvēruma, vēlāk tika iekļauti apstrīdētās regulas tekstā.

153

Visbeidzot, Parlaments 2018. gada 25. oktobrī balsoja par leģislatīvā akta projektu, ņemot vērā vairākkārtēju neoficiālu informācijas apmaiņu, kas notika starp Padomi, Parlamentu un Komisiju, lai pirmajā lasījumā panāktu vienošanos par EMA jauno mītnesvietu un izvairītos no nepieciešamības veikt otro lasījumu vai pat saskaņošanas procedūru.

154

Tātad nevar pamatoti apgalvot, ka Parlamenta iesaistīšanās ir aprobežojusies ar tīri formālu lomu.

155

Jāatzīst, ka 2018. gada 25. oktobra normatīvajai rezolūcijai pievienotajā deklarācijā Parlaments ir norādījis: tas pauž nožēlu, ka “likumdevēja loma nav pienācīgi ņemta vērā, jo tas nebija iesaistīts [EMA] jaunās mītnesvietas izraudzīšanās procedūrā” (pirmā daļa), un vēlas “atgādināt par savām kā likumdevēja prerogatīvām”, pieprasa “pilnībā ievērot parasto likumdošanas procedūru, nosakot iestāžu un aģentūru mītnesvietu” (otrā daļa), un nosoda “procedūru, kas tika ievērota, nosakot jauno mītnesvietu, tāpēc ka tam faktiski tika atņemtas pilnvaras, jo tas reāli nebija iesaistīts šajā procesā, bet tagad no tā tiek sagaidīts, lai tas tikai apstiprinātu jaunās mītnesvietas izvēli saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru” (ceturtā daļa).

156

Tomēr no šī paziņojuma nevar secināt, ka Parlaments būtu uzskatījis, ka 2017. gada 20. novembra lēmumam ir juridiski saistošs raksturs. Protams, šim lēmumam, kā arī pirms tā notikušajam atlases procesam varēja būt būtiska politiska nozīme, it īpaši, ņemot vērā Parlamenta minēto apstākli, ka obligāti bija jānodrošina EMA darbības nepārtrauktība un līdz ar to jaunās mītnesvietas noteikšana šai aģentūrai pēc iespējas drīzāk. Tādējādi minētā lēmuma politiskā ietekme uz Parlamenta un Padomes likumdošanas pilnvarām nevar būt pamats, lai Tiesa atceltu apstrīdēto regulu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2017. gada 6. septembris, Slovākija un Ungārija/Padome, C‑643/15 un C‑647/15, EU:C:2017:631, 145.–149. punkts, kā arī 2018. gada 21. jūnijs, Polija/Parlaments un Padome, C‑5/16, EU:C:2018:483, 85. un 86. punkts).

157

Visbeidzot, apstrīdētās regulas 1. apsvērumā ietvertā atsauce uz 2017. gada 20. novembra lēmumu pati par sevi nav tāda, kas ļautu secināt, ka Parlaments nav pareizi novērtējis savu prerogatīvu apjomu vai ka šīs prerogatīvas nav ievērotas.

158

No tā izriet, ka iebildums par to, ka Parlamentam ir saistošs 2017. gada 20. novembra lēmums, arī ir jānoraida.

159

Šādos apstākļos pirmais pamats lietā C‑106/19 un pirmais pamats lietā C‑232/19 ir jānoraida.

160

Ar otro pamatu lietā C‑106/19 Itālijas Republika apgalvo – pat ja Parlamenta prerogatīvu pārkāpums nebūtu noticis un it īpaši apstrīdētā regula būtu tikai “nodrošinājusi”2017. gada 20. novembra lēmuma “akceptēšanu”, šo lēmumu ietekmējušais prettiesiskums, kas tika aplūkots lietā C‑59/18 Itālijas Republika/Padome, netieši padara šo regulu par prettiesisku. Atsaucoties uz šajā pēdējā minētajā lietā izvirzītajiem argumentiem, Itālijas Republika uzsver, ka minētajā lēmumā ir nepareizi izmantotas pilnvaras.

161

Ar otro līdz ceturto pamatu lietā C‑232/19, kuri pārklājas ar Itālijas Republikas izvirzīto otro pamatu lietā C‑106/19, Comune di Milano arī apgalvo, ka, tā kā apstrīdētā regula ir balstīta uz 2017. gada 20. novembra lēmumu, šajā lēmumā pieļautie pārkāpumi un pirms tam notikusī atlases procedūra ietekmē šīs regulas tiesiskumu.

162

Ar otro pamatu lietā C‑232/19 Comune di Milano apstrīd, pirmkārt, 2017. gada 22. jūnijā pieņemtās atlases procedūras tiesiskumu, ciktāl tajā bija paredzēts, ka, lai galīgi noteiktu EMA mītnesvietu, tiek rīkota izloze. Comune di Milano uzskata, ka tik nejaušas noteikšanas metodes izvēle ir pilnvaru nepareiza izmantošana, jo tā attālinās no atlases procedūras mērķa, proti, nodrošināt, lai tiktu izraudzīts labākais EMA jaunās mītnesvietas uzņemšanas piedāvājums, ņemot vērā iepriekš noteiktos kritērijus.

163

Otrkārt, Comune di Milano apgalvo, ka atlases procedūra ir prettiesiska arī tādēļ, ka Komisija nav veikusi šajā procedūrā paredzētos informēšanas pasākumus, kā rezultātā balsošanā piedalījušās dalībvalstis būtiski ir sagrozījušas Nīderlandes Karalistes piedāvājumu.

164

Ar trešo pamatu Comune di Milano apgalvo, ka 2017. gada 22. jūnijā pieņemtajā atlases procedūrā esot pārkāpti labas pārvaldības un lojālas sadarbības principi, jo tajā esot paredzēta galīgā izloze, kas esot Savienības iestādēm raksturīgajam lēmumu pieņemšanas procesam neatbilstoša atlases metode. Turklāt tā apgalvo, ka šī procedūra ir pretrunā administratīvās darbības pārskatāmības principam, jo par balsošanas darbībām netika sagatavots protokols un, vispārīgāk runājot, netika nodrošināta publiskošana vai procedūras kontrole.

165

Visbeidzot, ar ceturto – jeb pēdējo – pamatu Comune di Milano būtībā norāda uz to, ka ir pārkāptas vairākas Padomes reglamenta normas par protokola sagatavošanu, lēmumu pieņemšanu un aktu formu un nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu. Turklāt Comune di Milano apgalvo, ka atlases procedūra, it īpaši izlozes posms, esot norisinājusies, pārkāpjot šī sprieduma 17. punktā minētajā 2017. gada 31. oktobra paziņojumā paredzētos noteikumus, it īpaši – ciktāl tajā bija paredzēta trīsdesmit minūšu pauze starp katru izlozes posmu.

166

Padome lūdz noraidīt izvirzītos pamatus, tostarp norādot, ka Itālijas Republika un Comune di Milano nevar apstrīdēt 2017. gada 20. novembra lēmuma tiesiskumu.

167

Savukārt Parlaments norāda, ka no formālā viedokļa Itālijas Republikas prasības pieteikums attiecībā uz argumentu iesniegšanu neatbilst Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantā un Reglamenta 120. panta c) punktā paredzētajiem nosacījumiem. Pēc būtības tas uzskata, ka izvirzītie pamati ir neefektīvi, jo nav juridiskas saiknes starp 2017. gada 20. novembra lēmumu un apstrīdēto regulu.

168

Savukārt Komisija arī lūdz noraidīt izvirzītos pamatus, jo 2017. gada 20. novembra lēmumam nav nekādas juridiski saistošas iedarbības.

169

Otrais pamats lietā C‑106/19, kā arī otrais, trešais un ceturtais pamats lietā C‑232/19, ar kuriem Itālijas Republika un Comune di Milano būtībā apgalvo, ka 2017. gada 20. novembra lēmumā pieļautie pārkāpumi padara apstrīdēto regulu par prettiesisku, ir balstīti uz pieņēmumu, ka starp šo lēmumu un regulu pastāv juridiska saikne.

170

Kā izriet no šī sprieduma 111.–142. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, kompetence lemt par Savienības struktūru, biroju un aģentūru mītnesvietas noteikšanu ir nevis dalībvalstīm, bet gan Savienības likumdevējam, kurš to īsteno saskaņā ar nozīmīgās Līgumu materiāltiesiskajās normās paredzētajām procedūrām, šajā gadījumā – LESD 114. pantu un 168. panta 4. punktu, kuros paredzēta parastās likumdošanas procedūras izmantošana. Turklāt, kā konstatēts šī sprieduma 147. punktā, 2017. gada 20. novembra lēmumam nav saistošu tiesisko seku Savienības tiesībās, tāpēc tas nevar būt apstrīdētās regulas juridiskais pamats, un turklāt tam nav juridiskas saiknes ar to.

171

Tādējādi, pat pieņemot, kā to apgalvo prasītājas, ka 2017. gada 20. novembra lēmums tika pieņemts tādas procedūras iznākumā, kurā pieļauti pārkāpumi, un saskaņā ar prettiesisku kārtību, šis apstāklis pats par sevi neietekmē apstrīdētās regulas tiesiskumu.

172

Šādos apstākļos otrais pamats lietā C‑106/19, kā arī otrais, trešais un ceturtais pamats lietā C‑232/19 kopumā ir jānoraida kā neefektīvi.

173

Tā kā neviens no šo prasību pamatošanai izvirzītajiem pamatiem nav apmierināts, minētā prasība ir jānoraida kopumā.

174

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

175

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr, ja to pamato lietas apstākļi, Tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

176

Šajā lietā, kurai raksturīgs tas, ka apstrīdētās regulas pieņemšanas apstākļi ir saistīti ar atšķirīgu praksi un interpretāciju attiecībā uz lēmumpieņemšanas kompetenci jautājumā par Savienības struktūru mītnesvietu, šķiet pamatoti nolemt, ka katrs lietas dalībnieks, proti, Itālijas Republika, Comune di Milano, Padome un Parlaments, sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

177

Saskaņā ar Reglamenta 140. panta 1. punktu Nīderlandes Karaliste un Komisija, personas, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: