–

WM vārdā – S. Basay‑Yildiz, Rechtsanwältin,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un R. Kanitz, pārstāvji,

–

Zviedrijas valdības vārdā – sākotnēji A. Falk, C. Meyer‑Seitz, H. Shev, J. Lundberg un H. Eklinder, vēlāk Olof Simonsson, kā arī C. Meyer‑Seitz, H. Shev un H. Eklinder, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Cattabriga un M. Wasmeier, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.), 16. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts strīdā starp WM, Tunisijas valstspiederīgo, un Stadt Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas pilsēta, Vācija) par to, vai attiecībā uz viņu pieņemtais lēmums turēt apsardzībā cietumā piespiedu izraidīšanas nolūkā ir tiesisks.

3

Direktīvas 2008/115 2. un 4. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

4

Saskaņā ar šīs direktīvas 1. pantu:

“Šajā direktīvā ir noteikti kopēji standarti un procedūras, kas dalībvalstīs ir jāpiemēro attiecībā uz nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, ievērojot pamattiesības kā galvenos Kopienas tiesību, kā arī starptautisko tiesību principus, tostarp pienākumu nodrošināt bēgļu aizsardzību un cilvēktiesības.”

5

Minētās direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“1.   Šī direktīva attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā.

2.   Dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem:

[..]”

6

Tās pašas direktīvas 7. panta 4. punkts ir formulēts šādi:

“Ja pastāv bēgšanas iespējamība vai ja likumīgas uzturēšanās pieteikums ir atzīts par nepārprotami nepamatotu vai tā pamatā ir krāpšana, vai arī, ja attiecīgā persona apdraud sabiedrības kārtību, drošību vai valsts drošību, dalībvalstis var nenoteikt laika posmu brīvprātīgai izceļošanai vai var noteikt laika posmu, kas ir īsāks par septiņām dienām.”

7

Direktīvas 2008/115 8. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu, ja saskaņā ar 7. panta 4. punktu nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai vai ja atgriešanās pienākums nav izpildīts laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai.

[..]

4.   Ja dalībvalstis kā pēdējo iespēju izmanto piespiedu līdzekļus, lai veiktu tāda trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanu, kas pretojas izraidīšanai, minētie līdzekļi ir samērīgi un nepārsniedz saprātīgi vajadzīgu spēku. Tos piemēro, kā tas noteikts valsts tiesību aktos saskaņā ar pamattiesībām un pienācīgi ievērojot attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā cieņas neaizskaramību un veselības stāvokli.

[..]”

8

Direktīvas 2008/115 15. panta “Turēšana apsardzībā” 1. punktā ir noteikts:

“Ja vien konkrētajā gadījumā nav iespējams efektīvi piemērot citus pietiekamus, bet vājākus piespiedu līdzekļus, dalībvalstis var aizturēt un turēt apsardzībā tikai to trešās valsts valstspiederīgo, kam paredzēts piemērot atgriešanas procedūras, lai sagatavotos atgriešanai un/vai veiktu izraidīšanas procesu, jo īpaši tad, ja

Ikviena turēšana apsardzībā ir iespējami īsa un tā turpinās tikai tik ilgi, kamēr veic izraidīšanas pasākumus, un to izpilda ar pienācīgu rūpību.”

9

Šīs direktīvas 16. pantā “Turēšanas apsardzībā apstākļi” ir noteikts:

“1.   Turēšanu apsardzībā parasti īsteno īpašās aizturēšanas telpās. Ja dalībvalsts nespēj nodrošināt uzturēšanos īpašās aizturēšanas telpās un ir spiesta izmantot cietuma telpas, aizturētos trešo valstu valstspiederīgos nošķir no parastiem ieslodzītajiem.

2.   Aizturētajiem trešo valstu valstspiederīgajiem pēc viņu lūguma ļauj laicīgi sazināties ar juridiskajiem pārstāvjiem, ģimenes locekļiem un kompetentajām konsulārām iestādēm.

3.   Īpašu uzmanību pievērš mazāk aizsargātu personu stāvoklim. Tām nodrošina neatliekamo veselības aprūpi un pirmās nepieciešamības ārstēšanu.

4.   Attiecīgajām un kompetentajām valstu, starptautiskām un nevalstiskām organizācijām un struktūrām jābūt iespējai apmeklēt 1. punktā minētās aizturēšanas telpas, ciktāl tās saskaņā ar šo nodaļu tiek izmantotas trešo valstu valstspiederīgo aizturēšanas nodrošināšanai. Var noteikt, ka šādiem apmeklējumiem nepieciešama atļauja.

5.   Aizturētajiem trešo valstu valstspiederīgajiem sistemātiski nodrošina informāciju, kas skaidro aizturēšanas telpu noteikumus un izklāsta viņu tiesības un pienākumus. Tajā ir ietverta arī informācija par to tiesībām saskaņā ar valsts tiesību aktiem sazināties ar 4. punktā minētajām organizācijām un struktūrām.”

10

Minētās direktīvas 17. panta 2. punkts ir formulēts šādi:

“Ģimenēm, kas ir aizturētas, gaidot izraidīšanu, nodrošina uzturēšanos atsevišķās telpās, kas garantē pietiekamu privātās dzīves aizsardzību.”

11

Tās pašas direktīvas 18. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Gadījumos, ja ārkārtīgi liels skaits trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir atgriežami, izraisa neparedzēti lielu turēšanai apsardzībā paredzēto telpu izmantojuma slodzi dalībvalstī vai izraisa administratīvā vai tiesas iestāžu personāla slodzi, šāda dalībvalsts, ņemot vērā to, cik ilgi šāda ārkārtas situācija turpinās, var nolemt noteikt ilgākus laika posmus juridiskai pārskatīšanai, nekā tie, kas noteikti saskaņā ar 15. panta 2. punkta trešo daļu, un veikt steidzamus pasākumus attiecībā uz turēšanas apsardzībā apstākļiem, atkāpjoties no tiem, kas paredzēti 16. panta 1. punktā un 17. panta 2. punktā.”

12

2004. gada 30. jūlijaGesetz über den Aufenthalt, die Erwerbstätigkeit und die Integration von Ausländern im Bundesgebiet (Likums par ārvalstnieku uzturēšanos, nodarbinātību un integrāciju Vācijas Federatīvajā Republikā; BGBl. 2004 I, 1950. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “AufenthG”), 58.a panta 1. punktā ir paredzēts:

“Augstākā federālās zemes iestāde, pamatojoties uz faktos balstītu prognozi, lai novērstu īpašu Vācijas Federatīvās Republikas drošības apdraudējumu vai terorisma draudus, attiecībā uz ārzemnieku var izdot piespiedu izraidīšanas rīkojumu, bez iepriekšēja izbraukšanas rīkojuma. Piespiedu izraidīšanas rīkojums ir izpildāms nekavējoties; nav jāizsniedz brīdinājums par paredzēto piespiedu izraidīšanu.”

13

AufenthG 62.a panta 1. punktā ir noteikts:

“Turēšanu apsardzībā izraidīšanas nolūkā principā īsteno īpašās aizturēšanas iestādēs. Ja Vācijas Federatīvā Republika nespēj nodrošināt uzturēšanos īpašās aizturēšanas iestādēs vai ārvalstnieks rada nopietnu apdraudējumu trešo personu veselībai un dzīvībai vai būtiskām iekšējās drošības interesēm, turēšanu apsardzībā var īstenot citās ieslodzījuma vietās; šādā gadījumā piespiedu kārtā izraidāmās personas nošķir no parastiem ieslodzītajiem. [..]”

14

WM ir Tunisijas valstspiederīgais, kurš uzturējās Vācijā. Ar 2017. gada 1. augusta rīkojumu Hesenes federālās zemes (Vācija) atbildīgā ministrija noteica viņa piespiedu izraidīšanu uz Tunisiju, pamatojoties uz AufenthG 58.a panta 1. punktu, jo viņš radot īpašu apdraudējumu valsts drošībai, it īpaši, ņemot vērā viņa personību, uzvedību, radikāli islāmisko pārliecību, to, ka izlūkdienesti viņu kvalificē kā teroristu organizācijas ““Islāma valsts” cilvēku nelegālu pārvedēju pār robežu un vervētāju”, kā arī viņa darbību šīs pašas grupas labā Sīrijā.

15

WM, pirmkārt, Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) pārsūdzēja 2017. gada 1. augusta rīkojumu un, otrkārt, iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējuma noteikšanu, prasot apturēt šī lēmuma izpildi. Ar 2017. gada 19. septembra nolēmumu minētā tiesa pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīja, pamatojot, ka ar pietiekamu varbūtību esot iespējams, ka WM Vācijā veiks teroristisku uzbrukumu.

16

Ar 2017. gada 18. augusta nolēmumu Amtsgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas pirmās instances tiesa, Vācija) pēc kompetentā ārvalstnieku dienesta lūguma izdeva rīkojumu par WM turēšanu apsardzībā cietumā izraidīšanas nolūkā līdz 2017. gada 23. oktobrim saskaņā ar AufenthG 62.a panta 1. punktu.

17

WM par šo lēmumu cēla prasību Landgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa, Vācija), kura to noraidīja ar 2017. gada 24. augusta nolēmumu. WM par šo pēdējo minēto lēmumu iesniedza kasācijas sūdzību Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija), lai panāktu, ka tiek konstatēts viņa aizturēšanas prettiesiskums par laiku no 2017. gada 18. augusta līdz 2017. gada 23. oktobrim.

18

2018. gada 9. maijā WM tika izraidīts uz Tunisiju.

19

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2008/115 16. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstij tiek ļauts trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas tās teritorijā, turēt apsardzībā cietumā piespiedu izraidīšanas nolūkā, to nošķirot no parastiem ieslodzītajiem, nevis tādēļ, ka šajā dalībvalstī nav īpašu aizturēšanas telpu, bet gan tādēļ, ka šis valstspiederīgais rada nopietnu apdraudējumu trešo personu veselībai un dzīvībai vai valsts drošībai.

20

Iesniedzējtiesa uzskata, ka tās izskatāmās lietas risinājums ir atkarīgs no Direktīvas 2008/115 16. panta 1. punkta interpretācijas.

21

Šādos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Direktīvas 2008/115] 16. panta 1. punkts nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram turēšana apsardzībā piespiedu izraidīšanas nolūkā var tikt īstenota parastā cietumā, ja ārzemnieks nopietni apdraud trešo personu veselību un dzīvību vai būtiskas iekšējās drošības intereses, turklāt persona, kam piemērojama piespiedu izraidīšana, arī šajā gadījumā ir jānošķir no parastiem ieslodzītajiem?”

22

Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/115 16. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas tās teritorijā, var turēt apsardzībā cietumā piespiedu izraidīšanas nolūkā, to nošķirot no parastiem ieslodzītajiem, jo viņš rada nopietnu apdraudējumu trešo personu veselībai un dzīvībai vai valsts drošībai.

23

Zviedrijas valdība apšauba Direktīvas 2008/115 16. panta piemērojamību pamatlietā. Tā uzsver, ka atbilstoši LESD 72. pantam, saskaņā ar kuru Eiropas Savienības kopējā imigrācijas politika, uz ko attiecas Direktīva 2008/115, neietekmē to dalībvalstu pienākumu izpildi, kas attiecas uz sabiedriskās kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības nodrošināšanu, un minēto valstu kompetencē ir veikt efektīvus apdraudējuma novēršanas pasākumus saistībā ar trešās valsts valstspiederīgā, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, aizturēšanu izraidīšanas nolūkā. Minētās valdības skatījumā, AufenthG 62.a panta 1. punkts ir vajadzīgs līdzeklis sabiedriskās kārtības uzturēšanai un Vācijas iekšējai drošības saglabāšanai.

24

Šajā sakarā ir jāatgādina – kā to secinājumu 29. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts –, ka tas, cik plaša ir Direktīvas 2008/115 piemērošanas joma, ir jānovērtē, ņemot vērā tās vispārējo sistēmu: direktīva tika pieņemta, it īpaši pamatojoties uz EKL 63. panta pirmās daļas 3. punkta b) apakšpunktu, kas ir pārņemts LESD 79. panta 2. punkta c) apakšpunktā, kurš ir savukārt ir ietverts LESD trešās daļas V sadaļā par “brīvības, drošības un tiesiskuma telpu”.

25

Saskaņā ar Direktīvas 2008/115 2. panta 1. punktu tā ir piemērojama trešo valstu valstspiederīgajiem, kas dalībvalsts teritorijā uzturas nelikumīgi. Šī panta 2. punktā ir uzskaitīti gadījumi, kuros dalībvalstīm ir iespēja šo direktīvu nepiemērot. Taču neviens no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neliecina par to, ka prasītāja pamatlietā situācija atbilstu vienai vai otrai no minētās direktīvas 2. panta 2. punktā ietvertajām atkāpēm.

26

Šķiet, ka prasītāja pamatlietā situācija – par viņu tika pieņemts lēmums par turēšanu apsardzībā cietumā, pamatojoties uz AufenthG 62.a panta 1. punktu, kura mērķis ir Vācijas tiesību sistēmā transponēt Direktīvas 2008/115 16. panta 1. punktu, – noteikti ietilpst šīs direktīvas un it īpaši tās 16. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

27

Šajā gadījumā ar vienkāršu atsaukšanos uz LESD 72. pantu vien nepietiks, lai nepiemērotu Direktīvu 2008/115, pat ja pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā ir atsauce uz nopietnu apdraudējumu trešo personu veselībai un dzīvībai vai būtiskām iekšējās drošības interesēm, lai turēšanu apsardzībā varētu īstenot cietumā.

28

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru – kaut gan dalībvalstu kompetencē ir noteikt pienācīgus pasākumus sabiedriskās kārtības uzturēšanai to teritorijā, kā arī lai nodrošinātu to iekšējo un ārējo drošību, no tā tomēr neizriet, ka šādi pasākumi tiek pilnībā izslēgti no Savienības tiesību piemērošanas jomas (spriedums, 2020. gada 2. aprīlis, Komisija/Polija u.c. (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pagaidu pārcelšanas mehānisms), C‑715/17, C‑718/17 un C‑719/17, EU:C:2020:257, 143. punkts).

29

LESD 72. pantu, kurā ir paredzēts, ka V sadaļa neiespaido to dalībvalstu pienākumu izpildi, kas attiecas uz likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības nodrošināšanu, nevar interpretēt tādējādi, ka ar to dalībvalstīm tiek piešķirts pilnvaras nepiemērot Savienības tiesību normas – šajā gadījumā Direktīvas 2008/115 16. pantu –, tikai atsaucoties uz saviem pienākumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 2. aprīlis, Komisija/Polija u.c. (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pagaidu pārcelšanas mehānisms), C‑715/17, C‑718/17 un C‑719/17, EU:C:2020:257, 145. un 152. punkts).

30

Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka pamatlieta ietilpst Direktīvas 2008/115 piemērošanas jomā un uz uzdoto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild.

31

Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 2008/115 16.panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts princips, saskaņā ar kuru trešo valstu pilsoņu, kas uzturas [valstī] nelikumīgi, paturēšana apsardzībā izraidīšanas nolūkos tiek īstenota šīs dalībvalsts īpašās aizturēšanas telpās. Šīs tiesību normas otrajā teikumā ir paredzēta atkāpe no šī principa, kas kā tāda ir jāinterpretē šauri (spriedums, 2014. gada 17. jūlijs, Bero un Bouzalmate, C‑473/13 un C‑514/13, EU:C:2014:2095, 25. punkts).

32

Tiesa arī ir konstatējusi, ka Direktīvas 2008/115 16. panta 1. punkta otrais teikums nav formulēts identiski visās valodu versijās. Proti, šajā tiesību normā tās vācu valodas versijā ir minēts – “ja dalībvalstij nav īpašu aizturēšanas telpu un ja persona jāievieto ieslodzījuma vietā, aizturētos trešo valstu valstspiederīgos nošķir no parastiem ieslodzītajiem”. Citu valodu versijās šajā tiesību normā ir norāde nevis uz īpašu aizturēšanas telpu neesamību, bet uz to, ka dalībvalsts “nevar” izvietot šādus valstspiederīgos šādās telpās (spriedums, 2014. gada 17. jūlijs, Bero un Bouzalmate, C‑473/13 un C‑514/13, EU:C:2014:2095, 26. punkts).

33

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gadījumā, ja Savienības tiesību akta teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atkarībā no tā tiesiskā regulējuma vispārējās sistēmas un mērķa, kurā šī tiesību norma ietilpst (spriedums, 2019. gada 14. maijs, M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana), C‑391/16, C‑77/17 un C‑78/17, EU:C:2019:403, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Pirmkārt, runājot par Direktīvas 2008/115 vispārējo sistēmu – šīs direktīvas 16. panta 1. punkta pirmajā teikumā tiek prasīts, lai attiecīgie trešo valstu valstspiederīgie “parasti” tiktu izvietoti īpašās aizturēšanas telpās. Šī vārda lietojums liecina par to, ka Direktīvā 2008/115 ir pieļaujami izņēmumi no šī vispārējā noteikuma.

35

Direktīvas 2008/115 18. panta “Ārkārtas situācijas” 1. punktā ir paredzēts – gadījumos, ja ārkārtīgi liels skaits trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir atgriežami, izraisa neparedzēti lielu turēšanai apsardzībā paredzēto telpu izmantojuma slodzi dalībvalstī vai izraisa administratīvā vai tiesas iestāžu personāla slodzi, šāda dalībvalsts, ņemot vērā to, cik ilgi šāda ārkārtas situācija turpinās, var nolemt veikt steidzamus pasākumus attiecībā uz turēšanas apsardzībā apstākļiem, atkāpjoties no tiem, kas paredzēti Direktīvas 2008/115 16. panta 1. punktā un 17. panta 2. punktā.

36

Lai gan šos steidzamības pasākumus piemēro tikai šīs direktīvas 18. panta 1. punktā minētajās izņēmuma situācijās, ir jāsecina – kā secinājumu 64. un 69. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts –, ka ne no šīs direktīvas formulējuma, nedz no tās vispārējas sistēmas neizriet, ka šīs situācijas ir vienīgie iemesli, uz ko dalībvalstis var atsaukties, lai atkāptos no principa par trešo valstu valstspiederīgo ievietošanu īpašās aizturēšanas telpās piespiedu izraidīšanas nolūkā, kā minēts Direktīvas 2008/115 16. panta 1. punkta pirmajā teikumā.

37

Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2008/115 mērķi, kā izriet no tās 2. un 4. apsvēruma, tas ir – ieviest efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku, pilnībā ievērojot attiecīgo personu pamattiesības un cieņas neaizskaramību (spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Jānorāda arī, ka visa veida aizturēšanu, kam ir piemērojama Direktīva 2008/115, stingri ierobežo minētās direktīvas IV nodaļas noteikumi, lai nodrošinātu, pirmkārt, samērīguma principa ievērošanu, ciktāl tas attiecas uz izmantotajiem pamatiem un vēlamajiem mērķiem, un, otrkārt, attiecīgo trešo valstu valstspiederīgo pamattiesību ievērošanu (spriedums, 2014. gada 5. jūnijs, Mahdi, C‑146/14 PPU, EU:C:2014:1320, 55. punkts). Saskaņā ar Direktīvas 2008/115 6. apsvērumu lēmumi saskaņā ar šo direktīvu būtu jāpieņem, izvērtējot katru gadījumu un ņemot vērā objektīvus kritērijus (spriedums, 2014. gada 5. jūnijs, Mahdi, C‑146/14 PPU, EU:C:2014:1320, 70. punkts).

39

No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka ar minētās direktīvas 16. panta 1. punkta otro teikumu dalībvalstīm – izņēmuma kārtā un neietverot Direktīvas 2008/115 18. panta 1. punktā īpaši minētās situācijas – ir ļauts trešo valstu valstspiederīgos, kuri nelikumīgi uzturas to teritorijā, turēt apsardzībā cietumā piespiedu izraidīšanas nolūkā, ja īpašu konkrētā gadījuma apstākļu dēļ tās nevar ņemt mērķus, kam direktīva kalpo, proti, nodrošināt to turēšanu apsardzībā īpašās aizturēšanas telpās.

40

Šajā gadījumā AufenthG 62.a panta 1. punktā ir paredzēts, ka turēšanu apsardzībā izraidīšanas nolūkā principā īsteno īpašās aizturēšanas iestādēs un izņēmuma kārtā – cietumā, ja ārvalstnieks rada nopietnu apdraudējumu trešo personu veselībai un dzīvībai vai būtiskām iekšējās drošības interesēm. Šajā gadījumā ārvalstnieki, kuri tiek turēti apsardzībā piespiedu izraidīšanas nolūkā, ir nošķirti no parastiem ieslodzītajiem.

41

Šajā tiesiskajā regulējumā iekļautie elementi, lai pamatotu turēšanu apsardzībā cietumā piespiedu izraidīšanas nolūkā, tādējādi ietilpst sabiedriskās kārtības un valsts drošības jomā. Šāds apdraudējums izņēmuma kārtā pamato trešās valsts valstspiederīgā turēšanu apsardzībā cietumā piespiedu izraidīšanas nolūkā, to nošķirot no parastiem ieslodzītajiem saskaņā ar Direktīvas 2008/115 16. panta 1. punkta otro teikumu, lai nodrošinātu pienācīgu piespiedu izraidīšanas procesa norisi atbilstoši mērķiem, kam direktīva kalpo.

42

Šajā kontekstā jāatgādina – lai arī dalībvalstīm saskaņā ar to vajadzībām, kuras katrā dalībvalstī un laika periodā var atšķirties, principā ir tiesības noteikt sabiedriskās kārtības un valsts drošības prasības, tomēr Savienības kontekstā un it īpaši kā pamatojums atkāpei no pienākuma, kas noteikts, lai nodrošinātu trešo valstu valstspiederīgo tiesību ievērošanu, tās izraidot no Savienības, šīs prasības ir jāinterpretē šauri un tādējādi to saturu nevar noteikt katra dalībvalsts vienpusēji bez Savienības iestāžu kontroles (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 11. jūnijs, Zh. un O, C‑554/13, EU:C:2015:377, 48. punkts).

43

Attiecībā uz Direktīvas 2008/115 7. panta 4. punktā minēto jēdzienu “apdraud sabiedrisko kārtību” Tiesa ir nospriedusi, ka tas katrā ziņā paredz, ka papildus sociālas kārtības traucējumiem, ko rada jebkurš likumpārkāpums, ir jābūt faktiskam, pastāvošam un pietiekami nopietnam apdraudējumam, kas skar kādu no sabiedrības pamatinteresēm (spriedums, 2015. gada 11. jūnijs, Zh. un O, C‑554/13, EU:C:2015:377, 60. punkts).

44

Savukārt, runājot par “valsts drošības” jēdzienu, no Tiesas judikatūras izriet, ka šis jēdziens ietver gan dalībvalsts iekšējo, gan ārējo drošību, tāpēc nopietns valsts iestāžu un dienestu darbības, kā arī iedzīvotāju izdzīvošanas apdraudējums, tāpat kā ārējo attiecību vai tautu mierīgas līdzāspastāvēšanas būtiska traucējuma risks vai arī militāro interešu apdraudējums var ietekmēt valsts drošību (spriedums, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 66. punkts).

45

Kā secinājumu 77. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts – prasība par reālu, attiecīgajā brīdī pastāvošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu, kas skar sabiedrības pamatintereses, brīvprātīgas izceļošanas termiņa atbilstoši Direktīvas 2008/115 7. panta 4. punktam likvidēšanai vai samazināšanai kļūst obligāta a fortiori, lai pamatotu turēšanu apsardzībā cietumā piespiedu izraidīšanas nolūkā saskaņā ar Direktīvas 2008/115 16. panta 1. punktu.

46

Tālab sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apdraudējums attaisno trešās valsts valstspiederīgā turēšanu apsardzībā cietumā piespiedu izraidīšanas nolūkā saskaņā ar Direktīvas 2008/115 16. panta 1. punkta otro teikumu tikai tad, ja tā individuālā uzvedība rada reālu, attiecīgajā brīdī pastāvošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu, kas skar sabiedrības pamatintereses vai attiecīgās dalībvalsts iekšējo vai ārējo drošību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 67. punkts).

47

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pamatlietā šie nosacījumi ir izpildīti.

48

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/115 16. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru trešās valsts valstspiederīgo, kas nelikumīgi uzturas tās teritorijā, var turēt apsardzībā cietumā piespiedu izraidīšanas nolūkā, to nošķirot no parastiem ieslodzītajiem, jo viņš rada reālu, attiecīgajā brīdī pastāvošu un pietiekami nopietnu sabiedrības pamatinterešu vai attiecīgās dalībvalsts iekšējās vai ārējās drošības apdraudējumu.

49

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 16. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru trešās valsts valstspiederīgo, kas nelikumīgi uzturas tās teritorijā, var turēt apsardzībā cietumā piespiedu izraidīšanas nolūkā, to nošķirot no parastiem ieslodzītajiem, jo viņš rada reālu, attiecīgajā brīdī pastāvošu un pietiekami nopietnu sabiedrības pamatinterešu vai attiecīgās dalībvalsts iekšējās vai ārējās drošības apdraudējumu.