1.

Prasītājs pamatlietā ir Grieķijas valstspiederīgais, kurš bija pieņemts darbā Eiropas Komisijā kā pagaidu darbinieks. Viņš savus pienākumus pildīja tābrīža Komisijas locekļa (“atbildētājs” pamatlietā) birojā. Pēc apgalvotā uzticības zuduma attiecībās starp abām šīm personām Komisija nolēma izbeigt prasītāja līgumu.

2.

Prasītājs uzskata, ka darba attiecību izbeigšanas rezultātā viņam ir nodarīts mantiskais un nemantiskais kaitējums. Viņš ir cēlis (civil)prasību pirmās instances tiesā Atēnās, lūdzot to atlīdzināt. Šauboties par savu jurisdikciju šajā lietā, šī pirmās instances tiesa uzdod Tiesai vairākus jautājumus. It īpaši tā jautā par to, kas ir pareizais atbildētājs (bijušais komisārs vai Eiropas Savienība) un kurā tiesā (valsts tiesā vai Eiropas Savienības Tiesā) šāda prasība ir ceļama.

3.

ES Līgumiem pievienotā Protokola Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā (turpmāk tekstā – “Protokols Nr. 7”) 11. pantā ir noteikts:

“Neatkarīgi no pilsonības Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem visās dalībvalstīs

[..].”

4.

Saskaņā ar šī paša protokola 17. pantu:

“Privilēģijas, imunitāti un atvieglojumus Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem piešķir vienīgi Savienības interesēs.

Jebkurai Savienības iestādei ir jāatņem ierēdnim vai darbiniekam piešķirtā imunitāte, ja šī iestāde uzskata, ka šādas imunitātes atņemšana nav pretrunā Savienības interesēm.”

5.

Saskaņā ar Protokola Nr. 7 19. pantu šī protokola 11. un 17. pants attiecas uz Komisijas locekļiem.

6.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā lietā ir piemērojamas Grieķijas Civilprocesa kodeksa normas par valsts tiesu jurisdikcijas apjomu un noteiktu kategoriju personu imunitāti pret tiesvedību.

7.

Konkrētāk, saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 3. panta 2. punktu Grieķijas jurisdikcija neattiecas uz ārvalstniekiem, kuriem ir imunitāte pret tiesvedību, izņemot strīdus saistībā ar lietu tiesībām uz nekustamo īpašumu.

8.

Savukārt Civilprocesa kodeksa 24. pantā ir noteikts, ka uz Grieķijas pilsoņiem ar imunitāti pret tiesvedību, kā arī ārvalstīs amatos ieceltiem civildienesta ierēdņiem attiecas pēdējās viņu dzīvesvietas, kas bijusi pirms šāda uzdevuma izpildes, tiesu jurisdikcija vai, ja tas nav iespējams, – valsts galvaspilsētā esošo tiesu jurisdikcija.

9.

2014. gada 1. novembrī prasītājs pievienojās Eiropas Komisijas personālam kā pagaidu darbinieks, kurš ir pieņemts darbā saskaņā ar Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība”) 2. panta c) punktu ( 2 ). Viņš tika pieņemts darbā, lai pildītu biroja vadītāja vietnieka pienākumus atbildētāja, kurš bija iecelts par komisāru, birojā.

10.

2016. gada aprīlī Eiropas Komisijas Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāts informēja prasītāju, ka viņa darba tiesiskās attiecības ar Eiropas Komisiju tiks pārtrauktas, paejot trīs mēnešu uzteikuma laikposmam, no 2016. gada 1. augusta, pamatojot ar to, ka atbildētājs ir zaudējis uzticību.

11.

Uzskatot, ka viņam ir liegtas tiesības tikt uzklausītam, pirms tiek pieņemts lēmums par viņa darba līguma izbeigšanu, prasītājs iesniedza sūdzību par šo lēmumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. pantu. Sūdzība tika noraidīta 2016. gada 29. novembrī.

12.

2017. gada 10. martā prasītājs apstrīdēja šo lēmumu par viņa darba līguma izbeigšanu Vispārējā tiesā, apgalvojot, ka ir pārkāptas viņa tiesības tikt uzklausītam. Atzīstot šo prasījumu par pamatotu, Vispārējā tiesa ar 2019. gada 10. janvāra spriedumu atcēla apstrīdēto lēmumu ( 3 ).

13.

Pēc šī sprieduma pasludināšanas Komisija deva prasītājam iespēju tikt uzklausītam. 2019. gada 10. aprīlī Komisija pieņēma jaunu lēmumu izbeigt pagaidu darba tiesiskās attiecības ar prasītāju. Prasītājs par šo lēmumu iesniedza administratīvo sūdzību, kas tika noraidīta ar Komisijas 2019. gada 14. augusta lēmumu.

14.

2019. gada 2. decembrī prasītājs Vispārējā tiesā cēla prasību atcelt jauno lēmumu izbeigt viņa darba līgumu. Ar 2021. gada 13. janvāra spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja šo prasību ( 4 ).

15.

Vienlaikus 2017. gada 13. septembrī prasītājs pret atbildētāju sāka tiesvedību Polymeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa, Atēnas, Grieķija).

16.

Šajā tiesā prasītājs norādīja, ka atbildētājs ir izteicis apmelojošus apgalvojumus saistībā ar to, ka prasītājs ir neatbilstoši pildījis savus pienākumus. Šī rīcība viņam esot nodarījusi mantisko un nemantisko kaitējumu. Mantisko kaitējumu veidojot alga, kas Eiropas Komisijai viņam būtu bijusi jāizmaksā par laikposmu no 2016. gada 1. novembra līdz 2019. gada 31. oktobrim, kopumā –452299,32 EUR. Prasītāja ieskatā, no viņa reputācijai nodarītā kaitējuma izrietošais nemantiskais kaitējums kavē viņa turpmāko karjeru ES iestādēs un struktūrās un ir uzskatāms par nodarītu 600000 EUR apmērā. Pamatojoties uz to, prasītājs lūdza valsts tiesu pieņemt pagaidu kārtā izpildāmu spriedumu, kurā atbildētājam tiek uzdots atlīdzināt prasītājam nodarīto mantisko un nemantisko kaitējumu, atsaukt dažus, iespējams, apmelojošus apgalvojumus un atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

17.

Iesniedzējtiesa norāda, ka prasība ir celta pret bijušo komisāru, kuram, lai gan viņš ir Grieķijas valstspiederīgais, ir imunitāte pret tiesvedību saskaņā ar LESD 343. pantu un Protokola Nr. 7 11., 17. un 19. pantu. Iesniedzējtiesā iesniegtajā 2017. gada 22. decembra apliecinājumā Eiropas Komisijas Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāts ir norādījis: “Kā Komisijas loceklim [atbildētājam] [..] ir imunitāte pret tiesvedību saistībā ar darbībām, kas ir veiktas, pildot viņa amata pienākumus, tajā skaitā par viņa teikto vai rakstīto, atbilstoši [Protokola Nr. 7] 11. un 19. pantam. Komisāru kolēģija pēc valsts tiesas pieprasījuma var atņemt imunitāti, ja vien šādas imunitātes atņemšana nav pretrunā Savienības interesēm.”

18.

Šādos apstākļos, šauboties par to, kā pareizi interpretēt attiecīgos ES tiesību noteikumus, Polymeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa, Atēnas) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19.

Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītājs, atbildētājs un Komisija.

20.

Manuprāt, galvenais šīs lietas jautājums ir atspoguļots ceturtajā iesniedzējtiesas uzdotajā jautājumā: kas ir pareizais atbildētājs un kas ir atbilstošā tiesa gadījumā, kad bijušais ES iestādes darbinieks pieprasa atlīdzināt kaitējumu, kas, iespējams, ir radies šīs iestādes locekļa rīcības rezultātā. Tādēļ sākšu ar šo jautājumu. Pēc tam pievērsīšos pirmajiem trim iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, gan tikai pilnības labad, jo atbilstoši manam priekšlikumam, kā atbildēt uz ceturto jautājumu, uz pārējiem jautājumiem atbildēt nav lietderīgi.

21.

Ceturtajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā, vai Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir izskatīt tādu prasību, kāda tā ir pamatlietā, pret bijušo komisāru par ārpuslīgumisko atbildību.

22.

Šajā jautājumā ir apvienoti divi nodalīti jautājumi: atbildētāja un tiesas identitāte. Pret ko prasītājam būtu jāvērš tiesvedība, lai lūgtu atlīdzināt iespējamo kaitējumu (pret bijušo komisāru vai Eiropas Savienību), un – kurā tiesā (valsts tiesā vai Eiropas Savienības Tiesā) tam ir tas jādara? Turklāt patiesībā vēl ir arī trešais jautājums saistībā ar vai pat pirms abiem pirmajiem jautājumiem, bez kura būtu grūti izvērtēt jautājumu par atbildētāju un tiesu, bet kurš netiek pieminēts: kas tieši ir tā darbība, ar kuru prasītājam esot nodarīts kaitējums. Kāds ir konkrētais pārkāpums, par ko tiek prasīts atlīdzināt kaitējumu?

23.

Šajā iedaļā sākšu ar jautājumu par to, kā noteikt pareizo atbildētāju attiecībā uz to, kas, šķiet, ir pārkāpums, ar kuru prasītājam ir nodarīts kaitējums (1). Tiklīdz ir noteikts pārkāpuma raksturs – un līdz ar to arī pareizais atbildētājs –, kļūst skaidrs, kura ir šai prasībai atbilstošā tiesa (2).

24.

Saskaņā ar Protokola Nr. 7 11. pantu neatkarīgi no pilsonības Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem visās dalībvalstīs “ir imunitāte pret tiesvedību saistībā ar darbībām, ko viņi veikuši, pildot amata pienākumus”. Šī imunitāte saglabājas “arī tad, kad viņi beiguši pildīt amata pienākumus”. Šis noteikums attiecas uz Komisijas locekļiem atbilstoši Protokola Nr. 7 19. pantam.

25.

Līdz ar to attiecībā uz darbībām, kas veiktas, pildot amata pienākumus, pret personāla locekļiem (un komisāriem) nevar vērst tiesvedību, ja attiecīgā ES iestāde nav atņēmusi imunitāti.

26.

Tiesa uzskata, ka prasība, lai konkrētā darbība būtu veikta, pildot amata pienākumus, attiecas uz tām darbībām, “kas saskaņā ar iekšēju un tiešu saikni ir iestādēm uzticēto pienākumu nepieciešamais turpinājums” ( 5 ). Citiem vārdiem sakot, Protokola Nr. 7 11. pants attiecas uz darbībām, “kas pēc būtības ir saistītas ar personas, kura atsaucas uz imunitāti, līdzdalību iestādes, kurā tā strādā, uzdevumu izpildē” ( 6 ).

27.

Tādējādi imunitāte ir funkcionāli ierobežota. Ir jābūt saprātīgai tuvuma pakāpei (tiešai saiknei) starp iestādēm uzticētajiem uzdevumiem un ES amatpersonas rīcības vai darbības veidu. Tomēr, tiklīdz šī prasība tiek izpildīta, imunitāte attiecas uz darbībām neatkarīgi no tiesību jomas (kriminālās, administratīvās, civiltiesības vai kādas citas tiesības) un neatkarīgi no tā, vai šīs darbības patiešām ir likumīgas ( 7 ). Taču, kā tas skaidri izriet no LESD 340. panta ceturtās daļas un Protokola Nr. 7 11. panta, (pagaidu) darbinieki, kas ir rīkojušies nelikumīgi, var būt atbildīgi Savienības priekšā, un pret tiem var vērst attiecīgo tiesvedību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22. pantu un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 11. pantu.

28.

Papildus šādai vispārējai norobežošanai jautājums par to, vai darbinieka konkrētā darbība ir veikta, pildot amata pienākumus, lielā mērā ir atkarīgs no konkrētās lietas. Ir skaidrs, ka veikšanas vietai nevar būt lielas nozīmes: tikai ar to, ka darbība ir veikta, atrodoties ES iestādes telpās, oficiāla uzdevuma izpildes laikā vai ar darbu saistīta pasākuma ietvaros, pašu par sevi nepietiek, lai konstatētu, ka tā ir veikta, pildot amata pienākumus ( 8 ). Tāpat tas ir saistībā arī, piemēram, ar apmelojošiem vai aizskarošiem apgalvojumiem, ko ES darbinieks ir paudis citai personai, vai psiholoģiska vai seksuāla aizskāruma veidiem, vai vietējo sabiedrības veselības un drošības noteikumu pārkāpumiem, par ko visu varētu apgalvot, ka tas ir vajadzīgs efektīvai uzdevumu izpildei. Tomēr tas, ka šādi neveiksmīgi notikumi var notikt darba vietā un var būt saistīti ar kolēģiem vai līdzstrādniekiem, nekādi nenozīmē, ka tie automātiski ir veikti, pildot amata pienākumus.

29.

Tādējādi vienīgais kritērijs ir cieša saikne ar iestādēm uzticētajiem uzdevumiem: vienkārši sakot, tuvuma pārbaude. Proti, ar netiešu un tikai nosacītu saikni starp veiktajām darbībām un konkrēto darbinieku amata pienākumu izpildi nevar būt pietiekami, lai rastos imunitāte tiesā ( 9 ). Imunitāte pret tiesvedību rodas tikai par darbībām, kuru raison d’être izriet no konkrētajam darbiniekam noteiktajām amata funkcijām, nevis par darbībām, kuras tas būtu varējis veikt arī citādos, ne ar amata pienākumu izpildi saistītos apstākļos.

30.

Procedūras ziņā valsts tiesai, kas izskata strīdu (vai jebkurai citai kompetentai valsts iestādei), ir jāpārbauda atbilstošie fakti, lai noteiktu, vai darbinieka konkrētā darbība ir veikta, pildot viņa vai viņas amata pienākumus. Protams, šis vērtējums ne vienmēr būs vienkāršs, ņemot vērā, ka tam ir nepieciešamas konkrētas zināšanas par ES iestāžu pilnvarām un iekšējo darbību. Tomēr gadījumos, kad šāds jautājums tiek izskatīts valsts tiesā vai galu galā tur nonāk pārbaudes tiesā ietvaros, vienmēr var lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu, lai interpretētu Protokola Nr. 7 11. pantu ( 10 ).

31.

Tomēr šīs lietas kontekstā lielākā daļa no šiem vispārējiem apsvērumiem šķiet diezgan hipotētiski divu iemeslu dēļ.

32.

Pirmkārt, ņemot vērā iesniedzējtiesas izklāstītos lietas apstākļus, jautājums par to, vai atbildētāja darbības ir veiktas, “pildot amata pienākumus”, izskatāmajā lietā pat nevar rasties.

33.

Proti, saskaņā ar iesniedzējtiesas apgalvoto, kas šajā ziņā tiek apstiprināts prasītāja apsvērumos, prasītājam iespējami nodarītais kaitējums izriet no fakta, ka ar viņu tika izbeigtas darba tiesiskās attiecības. Tādējādi Komisijas lēmums izbeigt prasītāja līgumu, šķiet, ir tas notikums, kas ir radījis iespējamo kaitējumu. Komisārs noteikti būtu piedalījies procesā, kura rezultātā prasītājs tika atlaists, bet galīgo lēmumu šajā ziņā 2016. gada 27. aprīlī pieņēma Komisijas Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors. Vispārējā tiesa pamatoti ir norādījusi savā spriedumā prasītāja ierosinātajā lietā, ka, neraugoties uz abu personu savstarpējās uzticības zaudēšanu, Komisija varēja arī nolemt izmantot citus līdzekļus, ne atlaišanu, piemēram, norīkot prasītāju darbam citā amatā Komisijā ( 11 ).

34.

Citiem vārdiem sakot, izmeklēšanai par to, vai atbildētāja darbības bija vai nebija saistītas ar viņa “amata pienākumu pildīšanu”, būtu nozīme, ja kaitējums izrietētu vai būtu tieši saistīts ar šīm darbībām. Tomēr izskatāmajā lietā notikumu ķēde ir atšķirīga: Komisijas lēmums izbeigt prasītāja līgumu atrodas starp komisāra rīcību, no vienas puses, un iespējamo kaitējumu, no otras puses, tādējādi izjaucot tiešo cēloņsakarību starp tiem abiem. Šķiet, ka rīcība, par ko atbildētājs ir sūdzējies, nav tiešais un noteicošais kaitējuma cēlonis ( 12 ).

35.

Īsumā – šķiet, ka notikumu ķēde ir “komisāra apgalvotais uzticības zaudējums – Komisijas lēmums – iespējamais kaitējums”. Nešķiet, ka tā ir “komisāra iespējami nepareizā darbība – iespējamais kaitējums”. Šādā situācijā man nav skaidrs, kāpēc būtu jāapspriež atbildētāja imunitātes apjoms, ja darbība, ar ko iespējami nodarīts kaitējums (gan mantiskais – nesaņemtie ienākumi no Komisijas; gan nemantiskais – ietekme uz viņa reputāciju ( 13 )), patiesībā ir ES iestādes, proti, Komisijas, oficiāls lēmums. Šādos apstākļos pareizais atbildētājs noteikti ir tas, kurš ir veicis šo pēdējo minēto darbību, proti, Komisija (vai drīzāk Eiropas Savienība, ko pārstāv Komisija).

36.

Otrkārt, pat pieņemot, ka valsts tiesai strīda atrisināšanai tiešām ir jāpārbauda atbildētāja rīcības raksturs, kas tā nešķiet, tad, ņemot vērā iepriekš pirmajā punktā izklāstīto, tomēr varētu būt visai skaidrs, ka atbildētājs šīs darbības ir veicis, pildot amata pienākumus. Proti, nekas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu vai prasītāja apsvērumos neļauj uzskatīt, ka iespējamais kaitējums izriet no darbībām, kas nav tieši saistītas ar to, ka atbildētājs ir pildījis savus (tālaika) komisāra pienākumus.

37.

Izrādās, ka patiesībā ir pilnīgi pretēji. Iespējamais kaitējums, šķiet, galvenokārt izriet no tā, ka darba tiesiskās attiecības tika izbeigtas, jo atbildētājs norādīja, ka ir zaudējis uzticību prasītājam. Pamati, kurus prasītājs izmanto, lūdzot atlīdzināt mantisko un nemantisko kaitējumu un pamatojot tā apmēru, diezgan skaidri parāda, ka netiek apgalvots, ka kaitējums izriet no darbībām, kas ir nodalāmas no darba attiecību izbeigšanas.

38.

Manuprāt, uz lēmumu izbeigt prasītāja darba līgumu, pieņemot, ka pastāv komisāra iepriekšējs un “personisks lēmums”, ko varētu uzskatīt par tādu, kas ir nodalīts no Komisijas oficiālā lēmuma, ar kuru līgums patiesībā ir izbeigts, quid non, katrā ziņā skaidri attiektos jēdziens “darbības, kas veiktas, pildot amata pienākumus”.

39.

Ir jāatceras, ka prasītājs darbā komisāra birojā tika pieņemts kā Komisijas pagaidu darbinieks. Vispārējā tiesa spriedumā par prasītāja pirmo celto prasību ir pamatoti norādījusi, ka komisāra rīcībā ir kabinets, kurā ietilpst personāla locekļi, kas ir viņa personīgie padomnieki. Šie padomnieki darbā tiek pieņemti intuitu personae, proti, lielā mērā diskrecionāri, izvēloties attiecīgās personas gan to profesionālo un morālo īpašību dēļ, gan ņemot vērā viņu spēju piemēroties attiecīgā Komisijas locekļa un visa viņa biroja darba metodēm ( 14 ).

40.

Tajā pašā spriedumā Vispārējā tiesa ir arī norādījusi, ka Komisijas locekļa plašo rīcības brīvību sava personāla izvēlē it īpaši pamato Komisijas locekļa birojā veikto pienākumu īpašais raksturs un nepieciešamība saglabāt savstarpējas uzticības attiecības starp Komisijas locekli un tā darbiniekiem.

41.

Piekrītu. Komisāram ir jābūt plašai rīcības brīvībai, izvēloties darbiniekus, kuriem ir jāstrādā viņa vai viņas birojā. Viņu iespēja nolīgt pagaidu darbiniekus, izvēloties personas, uz kurām tie var paļauties, un – sekojot tai pašai loģikai – viņu iespēja izbeigt personas darba līgumu, ja šīs uzticības attiecības izbeidzas, ir noteicoša viņu pienākumu efektīvai izpildei.

42.

Līdz ar to fakts, ka atbildētājs bija nolēmis, ka viņam vairs nav nepieciešami prasītāja pakalpojumi, un viņš pamatoja šo lēmumu ar uzticības zaudēšanu attiecībā uz prasītāju, ir darbība, ko atbildētājs ir veicis, pildot amata pienākumus. Pastāv tieša un acīmredzama saikne starp šo darbību un to, kā komisārs pilda tam kā Komisijas loceklim uzticētos uzdevumus.

43.

Rezumējot – par pamatlietā izskatāmajām darbībām atbildētāju nevar likumīgi iesūdzēt iesniedzējtiesā, ja Komisija nav atņēmusi viņam imunitāti. Proti, ņemot vērā Protokola Nr. 7 11. pantā atbildētājam noteikto imunitāti, par šādām darbībām prasītājs atbildētāju personīgi nevar iesūdzēt nevienā tiesā.

44.

Tomēr saskaņā ar LESD 340. panta pirmo daļu Savienībai ir “jānosaka zaudējumi, ko radījušas Savienības iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus”. Tiesa jau 1969. gadā ir uzsvērusi, ka ārpuslīgumiskās atbildības jomā Līgumos ir paredzēta “vienota sistēma” tādu zaudējumu atlīdzināšanai, kurus radījušas tās iestādes un to darbinieki, pildot savus pienākumus ( 15 ).

45.

Tādējādi tādai privātpersonai kā prasītājs nekādi netiek liegta iespēja saņemt atlīdzību tiesu iestādē ( 16 ). Tomēr prasībā par ārpuslīgumisko atbildību par tādām darbībām kā pamatlietā pareizais atbildētājs ir Eiropas Savienība, ko pārstāv ES iestāde, kuras rīcība, iespējams, ir bijusi apgalvotā ciestā kaitējuma cēlonis ( 17 ).

46.

Iepriekš minētais secinājums jau sniedz atbildi uz iesniedzējtiesas uzdotajā ceturtajā jautājumā ietverto otro jautājumu. Proti, saskaņā ar LESD 268. pantu tāda prasība, kādu prasītājs ir cēlis pamatlietā, ir jāceļ Eiropas Savienības Tiesā.

47.

Atbilstoši Tiesas pastāvīgi lemtajam Eiropas Savienības Tiesas “ekskluzīvā kompetencē” ietilpst izskatīt prasības, kas celtas par ārpuslīgumisko atbildību pret Savienību ( 18 ). Valstu tiesām – kā, piemēram, iesniedzējtiesai – līdz ar to nav jurisdikcijas šāda veida prasību izskatīšanai ( 19 ). Faktam, ka valsts tiesību normas, ar ko tiek regulētas prasības par kaitējuma atlīdzību, noteiktās situācijās var veidot īpašu tiesisko režīmu (piemēram, ja kaitējums izriet no krimināli sodāmas rīcības), nevar būt tāda iedarbība, lai apšaubītu šo secinājumu ( 20 ).

48.

Ņemot to vērā, varu tikai pieminēt, ka pastāv vēl viens jurisdikcijas pamats, kam varētu būt nozīme šajā lietā.

49.

LESD 270. pantā ir noteikts, ka, “ievērojot ierobežojumus un nosacījumus, ko paredz Civildienesta noteikumi un Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība, Eiropas Savienības Tiesas jurisdikcijā ir visas domstarpības starp Savienību un tās darbiniekiem”. It īpaši arī šajā normā ir noteikta Eiropas Savienības tiesas ekskluzīva jurisdikcija.

50.

Piemērojot LESD 270. pantu, Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktā, kas uz pagaidu darbiniekiem attiecas saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 46. pantu, ir noteikts: “Eiropas Savienības Tiesas jurisdikcijā ir jebkurš strīds starp Savienību un jebkuru personu, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi, attiecībā uz tādu tiesību aktu likumību, kas nelabvēlīgi ietekmē šādu personu [..]. Strīdos, kas saistīti ar finansēm, Tiesai ir neierobežota jurisdikcija.”

51.

Šajā ziņā Tiesa ir pastāvīgi lēmusi, ka “uz strīdu starp ierēdni un iestādi, kurai tas pieder, ja tas ir cēlies no darba tiesiskajām attiecībām, kas ieinteresēto personu saista ar iestādi, attiecas LESD 270. pants un Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants pat tad, ja runa ir par zaudējumu atlīdzības prasību” ( 21 ).

52.

Ņemot vērā iepriekš minēto, manuprāt, balstoties uz iesniedzējtiesas norādītajiem faktiem, šī tiesību norma varētu būt piemērojama konkrētajā lietā, jo prasītājs bija Komisijas pagaidu darbinieks saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punktu ( 22 ). Prasītājs būtībā apstrīd Komisijas lēmuma izbeigt ar viņu pagaidu darba līgumu likumību un netieši – bijušā Komisijas locekļa darbības, kuru rezultātā šis lēmums ir pieņemts, kā arī lūdz finansiāli atlīdzināt par tā rezultātā jau nodarīto kaitējumu. Rezumējot – šim strīdam ir finansiāls raksturs, un tā pamatā ir darba tiesiskās attiecības starp prasītāju un Komisiju.

53.

Tātad runa ir par lietu, kas ir līdzīga iepriekšējām lietām, kad Tiesa ir nospriedusi, ka pašreizējo vai bijušo darbinieku celtās prasības, kuru mērķis ir atzīt iestādi par vainīgu noteiktā pārkāpumā un piespriest samaksāt summu, ja strīds ir radies darba tiesiskajās attiecībās, kas saista ieinteresēto personu ar iestādi, ietilpst LESD 270. panta un Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta piemērošanas jomā ratione materiae ( 23 ).

54.

Tādējādi ir diezgan pārsteidzoši, ka prasītājs nav cēlis prasību Vispārējā tiesā atlīdzināt par ārpuslīgumisko atbildību kopīgi vai vienlaikus ar viņa prasībām atcelt Komisijas lēmumus izbeigt viņa līgumu ( 24 ). Prasības, kas celtas abās tiesvedībās, šķiet saistītas. ES tiesību aizsardzības tiesā līdzekļu sistēmā jurisdikcija pieņemt lēmumu par pamatprasību (piemēram, prettiesiska akta atcelšana) parasti ietver arī jurisdikciju lemt par jebkuru papildu prasību, kas izriet no tās pašas darbības vai tā paša fakta (piemēram, kaitējums, kas ir nodarīts pārkāpuma rezultātā) ( 25 ). Tādējādi tieši saistībā ar šīm tiesvedībām Vispārējā tiesā prasītājs būtu varējis pamatoti izvirzīt iebildumus, kas viņam varētu būt pret jebkuru apstākli, kas bija viņa atlaišanas pamatā, arī par sagatavojoša rakstura darbībām (tostarp par visu atbildētāja rīcību).

55.

Noslēgumā – ir skaidrs, ka tāda prasība par ārpuslīgumisko atbildību, kādu prasītājs ir cēlis iesniedzējtiesā, neatkarīgi no tā, vai tā ir pamatota ar LESD 268. un 340. pantu vai LESD 270. pantu, ir jāvērš pret Eiropas Savienību un ir jāceļ Eiropas Savienības Tiesā.

56.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tagad pievērsīšos pārējiem prejudiciālajiem jautājumiem, uz kuriem ir iespējams sniegt diezgan lakonisku atbildi, un tikai pilnības labad.

57.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Protokola Nr. 7 11. panta a) punktā grieķu valodas versijā ietvertajiem jēdzieniem “imunitāte pret tiesvedību” (“ετεροδικία”, “eterodikia”) un “imunitāte” (“ασυλία”, “asylia”) ir vienāda nozīme.

58.

Šis jautājums tika uzdots, ņemot vērā prasītāja pamatlietā izvirzītos argumentus. Viņš apgalvoja, ka, ņemot vērā abas attiecīgajā tiesību normā izmantotās frāzes, bijušajam komisāram ir nevis pilnīga imunitāte pret tiesvedību, bet gan ierobežotāka tās forma. Viņš uzskata, ka šis pēdējais minētais imunitātes veids saskaņā ar valsts tiesībām (it īpaši Grieķijas Civilprocesa kodeksa 3. panta 2. punktu) nevar “aizsargāt” atbildētāju no tiesvedībām valsts tiesās, ja kaitējums radies kriminālpārkāpuma rezultātā.

59.

Šie argumenti nav pamatoti. Atbildētājs un Komisija savos apsvērumos pareizi norāda, ka iesniedzējtiesas šaubas ir radušās tikai saistībā ar Protokola Nr. 7 grieķu valodas versiju.

60.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normu vienveidīgas interpretācijas nepieciešamība izslēdz iespēju šaubu gadījumā aplūkot normas tekstu izolēti un prasa, gluži pretēji, lai tas tiktu interpretēts un piemērots, ievērojot redakcijas citās oficiālajās valodās ( 26 ) un atkarībā no tā tiesiskā regulējuma vispārējās struktūras un mērķa, kurā šī tiesību norma ietilpst ( 27 ).

61.

Šajā lietā, tikai salīdzinot protokola dažādu valodu versijas, redzams, ka abiem terminiem ir paredzēta vienāda nozīme. Grieķu valodas versiju var salīdzināt, piemēram, ar spāņu (“inmunidad de jurisdicción / dicha inmunidad”), vācu (“Befreiung von der Gerichtsbarkeit / diese Befreiung”), angļu (‘immune from legal proceedings / this immunity’), franču (‘immunité de jurisdiction / cette immunité’) vai itāļu (‘immunità di giurisdizione / questa immunità’) valodas versiju.

62.

Šādu interpretāciju apstiprina arī šīs tiesību normas mērķis un konteksts. Protokola Nr. 7 11. panta a) punkta pirmajā teikumā ir noteikta imunitātes materiālā piemērošanas joma, savukārt otrajā teikumā ir reglamentēta tās piemērojamība laikā. Abos gadījumos runa ir par vienu un to pašu imunitāti ar vienādu apjomu.

63.

Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka grieķu valodas versijā Protokola Nr. 7 11. panta a) punktā ietvertajiem jēdzieniem “imunitāte pret tiesvedību” (“ετεροδικία”, “eterodikia”) un “imunitāte” (“ασυλία”, “asylia”) ir vienāda nozīme.

64.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Protokola Nr. 7 11. pantā paredzētā imunitāte pret tiesvedību papildus kriminālvajāšanai attiecas arī uz civilprasībām.

65.

Arī uz šo jautājumu atbilde ir vienkārša: kā norāda atbildētājs un Komisija (un pretēji prasītāja apgalvotajam), ar 11. pantu piešķirtā imunitāte attiecas uz civilprasībām. Par to liecina šīs tiesību normas gramatiska, sistēmiska un teleoloģiska interpretācija.

66.

Pirmkārt, šīs tiesību normas formulējums skaidri attiecas uz (jebkādu) “tiesvedību saistībā ar darbībām, ko viņi veikuši, pildot amata pienākumus”. Nav ierobežojumu šīs tiesību normas tekstā, kas attiektos uz tiesvedības veidu vai raksturu (civila, krimināla, administratīva vai kāda cita).

67.

Otrkārt, plaša “imunitātes” jēdziena izpratne atbilst tiesību normas jēgai un – vispārīgāk – Protokolā Nr. 7 nostiprināto īpašo privilēģiju funkcionālajam raksturam. Ar šīm īpašajām privilēģijām ir paredzēts nodrošināt ES iestādēm pilnīgu un efektīvu aizsardzību pret to darbības un neatkarības traucējumiem vai riskiem ( 28 ). Konkrētāk, no Protokola Nr. 7 17. panta izriet, ka Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem privilēģijas, imunitāti un atvieglojumus piešķir “vienīgi Savienības interesēs” ( 29 ). Citiem vārdiem sakot, privilēģijas un imunitāte tiek piešķirta, lai nodrošinātu, ka ES darbinieki var veikt savus pienākumus efektīvi un bez ārējas iejaukšanās, lai tiem nebūtu jābaidās no vajāšanas par darbībām, kas tiek veiktas, pildot amata pienākumus ( 30 ).

68.

Ja tas tā ir, tad diez vai var apstrīdēt to, ka ES darbinieku uzdevumu pienācīgu izpildi varētu kavēt ne tikai kriminālprocesi, bet arī administratīvās lietas vai civilprocesi (tostarp tādas prasības par ārpuslīgumisko atbildību kā pamatlietā).

69.

Treškārt, Tiesa ir interpretējusi “tiesvedību”, kas tiek minēta Protokola Nr. 7 8. pantā (kas attiecas uz Eiropas Parlamenta locekļu imunitāti), kā tādu, kas izslēdz arī civilprocesu ( 31 ). Ņemot vērā abu tiesību normu līdzīgo formulējumu un mērķi, būtu grūti iedomāties, ka šim jēdzienam ir citāda interpretācija, kad tas tiek lietots šī paša protokola 11. pantā.

70.

Ceturtkārt, norādīšu arī, ka Protokola Nr. 7 11. panta piedāvātā interpretācija atbilst arī Vīnes Konvencijas par diplomātiskajiem sakariem ( 32 ) 31. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru “diplomātiskajam aģentam ir imunitāte no uzņemošās valsts kriminālās jurisdikcijas” un, ievērojot izņēmumus, “arī no tās civilās un administratīvās jurisdikcijas”.

71.

Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Protokola Nr. 7 11. pantā paredzētā imunitāte pret tiesvedību attiecas uz jebkuru tiesvedību, ietverot arī civiltiesiskas prasības.

72.

Visbeidzot trešais jautājums attiecas uz imunitātes pret tiesvedību atņemšanu. Iesniedzējtiesa jautā, vai šo atņemšanu var lūgt arī civilprasībā un, ja atbilde ir apstiprinoša, kam ir jāuzsāk attiecīgā procedūra.

73.

Arī šajā ziņā Protokola Nr. 7 17. panta formulējumā nav ietverts nekāds ierobežojums attiecībā uz to, kāda veida prasības var tikt celtas pret Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem, kuriem var lūgt atņemt imunitāti. Līdz ar to nesaskatu iemeslu uzskatīt, ka lūgt atņemt imunitāti var tikai kriminālprocesā.

74.

Tāpat neredzu arī loģiku, kas būtu šāda nodalījuma pamatā. Šo secinājumu 67. punktā ir izklāstīts, ka Savienības personālam privilēģijas un imunitāti piešķir Savienības interesēs, lai darbinieki varētu pilnībā veikt savus pienākumus, nebaidoties no tiesvedībām (civilām, kriminālām, administratīvām vai citām) par darbībām, ko tie veic šādā ietvarā. Tādējādi, protams, var būt situācijas, kad Savienība nolemj, ka šādu tiesvedību sākšana un izpilde neatkarīgi no tā, vai tā ir civila, krimināla vai cita, nav pretrunā tās interesēm.

75.

Līdz ar to imunitātes atcelšanu var prasīt civilprasībā.

76.

Turklāt attiecībā uz institūciju, kurai ir jāsāk lūguma atņemt imunitāti procedūra, protokola noteikumos nav noteikts ne veids, kādā procedūra par lūgumu atņemt imunitāti ir jāīsteno valsts līmenī, ne arī šim nolūkam kompetentās valsts iestādes. Norādīšu, ka arī Vīnes Konvencijā par diplomātiskajiem sakariem šajā ziņā noteikumu nav ( 33 ).

77.

Tas ir diezgan saprotami, ņemot vērā iespējamo scenāriju dažādību, kad var lūgt atņemt imunitāti un – kurā valsts iestādē. Kas tieši ir kompetentā valsts iestāde, būs atkarīgs no tiesvedības rakstura (civila, krimināla, administratīva vai kāda cita). No tā izriet, ka, tā kā šajā jomā nav neviena ES noteikuma, saskaņā ar procesuālās autonomijas principu šos jautājumus var reglamentēt tikai valsts tiesībās.

78.

Aplūkojot dažādu dalībvalstu praksi, kā to var redzēt, piemēram, Eiropas Parlamenta lēmumos par imunitātes atņemšanas lūgumiem attiecībā uz tā locekļiem vai lietās, kuras ir nonākušas ES tiesās ( 34 ), šķiet, ka šajā jomā parasti imunitāti lūdz atņemt kompetentās tiesu iestādes (it īpaši tiesa ar jurisdikciju lietas izskatīšanā vai prokurors, kas atbild par izmeklēšanu un/vai kriminālvajāšanu).

79.

Pat ja Protokola Nr. 7 noteikumos netiek regulēts procesuālais posms valsts līmenī, tomēr tajos ir noteikta procedūras “Savienības” daļa. Proti, tā 17. pantā ir norādīts, ka tad, ja tiek lūgts atņemt imunitāti, jebkurai Savienības iestādei ir jāpārbauda, vai “šādas imunitātes atņemšana nav pretrunā Savienības interesēm”. Šajā lietā gadījumā, ja tiek lūgts atņemt imunitāti, tā ir Eiropas Komisija (kā Komisāru kolēģija), kurai šis lūgums ir jāizskata un par to ir jāpieņem lēmums.

80.

Skaidrs, ka lēmums par to, vai imunitātes atņemšana vai neatņemšana ir pretrunā Savienības interesēm, ir galvenokārt politisks. Tas prasa novērtēt to, kā attiecīgās iestādes integritāti var ietekmēt tiesvedība, ko vēlas sākt pret darbinieku. Tādējādi ES kompetentajām iestādēm šajā vērtējumā ir plaša rīcības brīvība ( 35 ).

81.

Tātad ierosinu atbildēt uz trešo jautājumu tādējādi, ka atņemt imunitāti pret tiesvedību var lūgt arī civilprasībā. Valsts tiesību regulējumā ir jānosaka kompetentās iestādes šāda lūguma iesniegšanai.

82.

Ierosinu Tiesai uz Polymeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa, Atēnas, Grieķija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: