Choose the experimental features you want to try

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62019CC0742

Ģenerāladvokāta H. Saugmandsgora Ēes [H. Saugmandsgaard Øe] secinājumi, 2021. gada 28. janvāris.
B. K. pret Republika Slovenija (Ministrstvo za obrambo).
Vrhovno sodišče Republike Slovenije lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Bruņoto spēku locekļi – Savienības tiesību piemērojamība – LES 4. panta 2. punkts – Direktīva 2003/88/EK – Piemērošanas joma – 1. panta 3. punkts – Direktīva 89/391/EEK – 2. panta 2. punkts – Militārpersonu darbības – Jēdziens “darba laiks” – Dežūras laikposms – Strīds par darba ņēmēja atalgojumu.
Lieta C-742/19.

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2021:77

 ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES
[HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE]

SECINĀJUMI,

sniegti 2021. gada 28. janvārī ( 1 )

Lieta C‑742/19

B. K.

pret

Republika Slovenija (Ministrstvo za obrambo)

(Vrhovno sodišče Republike Slovenije (Slovēnijas Republikas Augstākā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība – Darba laika organizēšana – Direktīva 2003/88/EK – Piemērošanas joma – 1. panta 3. punkts – Direktīva 89/391/EEK – 2. panta 1. un 2. punkts – Piemērojamība dalībvalstu bruņoto spēku militārpersonām – Direktīva 2003/88/EK – 2. panta 1. punkts – Jēdziens “darba laiks” – Dežūra militāros objektos

I. Ievads

1.

Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Vrhovno sodišče Republike Slovenije (Slovēnijas Republikas Augstākā tiesa) ir uzdevusi Tiesai divus jautājumus par to, kā interpretēt Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem ( 2 ).

2.

Šie jautājumi ir saistīti ar tiesvedību starp bijušo Slovēnijas armijas instruktoru B. K. un Slovēnijas Republiku (Aizsardzības ministriju) – viņa bijušo darba devēju – par darba samaksu, kas viņam jāizmaksā kā atlīdzība par dežūru militāros objektos, ko viņš ir regulāri veicis sava dienesta laikā.

3.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa būtībā aicina Tiesu precizēt, vai personas, kas pilda militāros pienākumus dalībvalstu bruņotajos spēkos (turpmāk tekstā – “militārpersonas” vai “bruņoto spēku locekļi”), ietilpst Direktīvas 2003/88 piemērošanas jomā un vai līdz ar to viņu darba laiks ir jāuzskaita, jāorganizē un jāierobežo saskaņā ar šīs direktīvas prasībām, tostarp veicot šādu dežūras darbību.

4.

Tiesa Direktīvu 2003/88 ir aplūkojusi ļoti plašā judikatūrā. Tomēr šajā lietā uzdotie jautājumi ir neparasti un ļoti jutīgi. Jautājums par militārpersonu darba laika organizēšanu skar dalībvalstu bruņoto spēku – iestāžu, ko dalībvalstis bieži uzskata par savas suverenitātes “stūrakmeni”, – darbību, kuru organizēšana principā ietilpst katras dalībvalsts ekskluzīvajā kompetencē. Turklāt bažas ir par to, ka šīs direktīvas piemērošana militārpersonām praksē kaitē minēto [bruņoto] spēku operatīvajai kapacitātei.

5.

Līdz ar to šī lieta liks Tiesai saskarties ar militāro kontekstu, ko izskatīt tai ir bijusi reta izdevība. Visgrūtākais tai būs atrast “taisnīgu līdzsvaru”, no vienas puses, starp militārpersonu kā darba ņēmēju tiesībām uz veselības aizsardzību un drošību darbā, tostarp uz ierobežojumiem attiecībā uz darba laika ilgumu, un, no otras puses, dalībvalstu būtiskajām interesēm nodrošināt savu bruņoto spēku pienācīgu darbību, kas ir nepieciešama, lai aizsargātu savas valsts drošību.

6.

Šajos secinājumos aicināšu Tiesu konstatēt, ka saskaņā ar šo līdzsvaru principā uz militārpersonām attiecas Direktīvas 2003/88 piemērošanas joma. Tomēr viņas no tās ir izslēgtas, jo īsteno atsevišķas bruņoto spēku “īpašas darbības” apstākļos, ko izklāstīšu detalizēti. Paskaidrošu arī, kādēļ tāda darbība kā dežūra militāros objektos, kas tiek veikta, nepastāvot īpašai drošības vajadzībai, principā no tās ir izslēgta.

II. Atbilstošās tiesību normas

A.   Savienības tiesības

1. Direktīva 89/391/EEK

7.

Direktīvas 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā ( 3 ), 2. pantā ir paredzēts:

“1.   Šī direktīva attiecas uz visām valsts un privātas darbības nozarēm (rūpniecību, lauksaimniecību, tirdzniecību, pārvaldi, pakalpojumiem, izglītību, kultūru, izklaidi u.c.).

2.   Šī direktīva nav piemērojama, ja tā ir nenovēršamā pretrunā dažu valsts dienestu darbības īpatnībām, piemēram, bruņotajos spēkos vai policijā, vai kādā īpašā civilās aizsardzības dienestā.

Tādā gadījumā darba ņēmēju drošība un veselības aizsardzība, cik iespējams, jānodrošina, apzinoties šīs direktīvas izvirzītos mērķus.”

2. Direktīva 2003/88

8.

Direktīvas 2003/88 1. panta 3. punktā ir noteikts:

“Šo direktīvu piemēro visām darbību nozarēm, gan valsts, gan privātajām [Direktīvas 89/391] 2. panta nozīmē, neskarot šīs direktīvas 14., 17., 18. un 19. pantu.

Šī direktīva neattiecas uz jūrniekiem, kā noteikts Direktīvā 1999/63/EK ( 4 ), neskarot šīs direktīvas 2. panta 8. punktu.”

9.

Šīs direktīvas 2. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

1)

“darba laiks” ir jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi;

[..].”

B.   Slovēnijas tiesības

10.

Zakon o delovnih razmerjih (Darba likums; Uradni list RS, Nr. 21/2013) 142. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“(1)   Darba laiks ietver faktisko darba laiku un atpūtas laiku saskaņā ar šī likuma 154. pantu, kā arī laiku, kas atbilst attaisnotai prombūtnei no darba, pamatojoties uz likumu un koplīgumu vai uz kādu vispārpiemērojamu reglamentējošu aktu.

(2)   Faktiskais darba laiks ir viss laikposms, kurā darba ņēmējs strādā, proti, laiks, kad viņš ir darba devēja rīcībā un veic savus no darba līguma izrietošos darba pienākumus.”

11.

Zakon o sistemu plač v javnem sektorju (Likums par atalgojumu sistēmu publiskajā sektorā; Uradni list RS, Nr. 56/02 un nākamie) 23. pantā ir noteikts, ka darba ņēmējiem publiskajā sektorā, tostarp Slovēnijas armijā nodarbinātajām personām, ir tiesības tostarp uz šī likuma 32. panta 3. punktā paredzēto kompensāciju par darbu, kas veikts mazāk labvēlīgā darba laikā. Šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir precizēts, ka darba ņēmējiem publiskajā sektorā ir arī tiesības uz kompensāciju par pastāvīgu pieejamību. Šī panta 5. punktā ir paredzēts, ka kompensācijas par pastāvīgu pieejamību apmērs ir noteikts publiskā sektora koplīgumā.

12.

Kolektivna pogodba za javni sektor (Publiskā sektora koplīgums) 46. pantā – redakcijā, kas bija spēkā pamatlietā aplūkotajā laikposmā (Uradni list RS, Nr. 57/2008 un nākamie), – ir noteikts, ka “darba ņēmējiem publiskajā sektorā pienākas piemaksa par pastāvīgu pieejamību 20 % apmērā no pamatalgas stundas tarifa likmes. Darba ņēmējiem publiskajā sektorā pastāvīgas pieejamības laikposms netiek ieskaitīts kā darba laiks”.

13.

Šī koplīguma pamatojumā (Uradni list RS, Nr. 112‑4869/2008) ir precizēts, ka “pastāvīga pieejamība nozīmē darba ņēmēja publiskajā sektorā sasniedzamību, lai nepieciešamības gadījumā viņš varētu doties uz darbu ārpus sava darba laika. Rīkojumam par pastāvīgu pieejamību ir jābūt noformētam rakstveidā. Kompensācijas apmērs par pastāvīgo pieejamību ir identisks neatkarīgi no tā, vai darba ņēmējs publiskajā sektorā ir pastāvīgi pieejams dienā, naktī, darbdienā, svētdienā vai oficiālā brīvdienā”.

14.

Zakon o obrambi (Likums par aizsardzību; Uradni list RS, Nr. 92/94 un nākamie) reglamentē konkrēti darba ņēmēju, kas strādā savā profesijā aizsardzības nozarē ( 5 ), tiesības un pienākumus. Šī likuma 96. panta 1. punktā ir noteikts, ka darba ņēmējam, kurš strādā savā profesijā aizsardzības nozarē, pēc augstākstāvošas amatpersonas lēmuma vai dienesta vajadzībām ir jāveic savs darbs īpašos darba apstākļos. Šī panta 2. punktā ir precizēts, ka par šādu darbu uzskata darbu, kas veikts darba ņēmējam mazāk labvēlīgā darba laikā, kā arī darbu, kas veikts mazāk labvēlīgos darba apstākļos vai ar papildu pienākumiem, kuros ietilpst pastāvīga pieejamība vai iespēja būt sasniedzamam un dežūra. Minētā panta 3. punktā ir noteikts, ka tad, ja darba ņēmējs strādā pastāvīgas pieejamības laikposmā, faktisko darba laiku uzskata par darbu, kas veikts pagarinātā darba dienā, ja vien likumā nav noteikts citādi.

15.

Likuma par aizsardzību 97.e panta 1. punktā ir noteikts, ka pastāvīga pieejamība ir laiks, kurā darba ņēmējam, kas strādā aizsardzības jomā, ir jābūt pieejamam, lai strādātu savā darba vietā, kādā noteiktā vietā vai savā dzīvesvietā. Šī panta 2. punktā ir precizēts, ka pastāvīgas pieejamības laikposms netiek ierēķināts nedēļas vai mēneša darba stundu skaitā. Ja darba ņēmējam pastāvīgās pieejamības laikposmā ir faktiski jāstrādā, šīs faktiskā darba stundas tiek iekļautas nedēļas vai mēneša darba stundu skaitā. Minētā panta 3. punktā ir norādīts, ka ministrs nosaka pastāvīgās pieejamības gadījumus un to īstenošanas procedūras darba vietās, kādā noteiktā vietā vai dzīvesvietā. Pastāvīgās pieejamības gadījumus un to īstenošanas procedūras armijā nosaka Aizsardzības ģenerālštāba priekšnieks. Šī paša panta 4. punktā ir paredzēts, ka pastāvīgā pieejamība kādā noteiktā vietā ir pielīdzināta pastāvīgai pieejamībai darba vietā.

16.

Likuma par aizsardzību 97.č panta 1. punktā ir noteikts, ka parasti dežūra ilgst 24 stundas bez pārtraukuma. Šī panta 2. punktā ir norādīts – tiek uzskatīts, ka militārpersonas, kad tās veic dežūru, strādā ar daļlaika noslodzi. Stundas, kurās tās neveic nekādu faktisku darbu, netiek ierēķinātas darba laikā, bet tiek uzskatītas par pastāvīgas pieejamības laikposmu darba vietā. Ikdienas darba laiks laikposmā, kad darba ņēmējs veic dežūru, nedrīkst pārsniegt 12 stundas. Minētā panta 3. punktā ir precizēts, ka ārkārtas gadījumā vai jau iesākta uzdevuma pabeigšanai militārpersonu darba laiku var izņēmuma kārtā pagarināt, bet tādā gadījumā darba stundas, kas nostrādātas pēc 12 jau nostrādātajām faktiskā darba stundām, tiek uzskatītas par virsstundām. Šī paša panta 4. punktā ir noteikts, ka dežūra nevar ilgt vairāk kā septiņas dienas bez pārtraukuma. Militārpersonām ir tiesības uz pārtraukumiem atpūtai vietā, kurā viņi dežurē, tā, ka 12 stundas tiek uzskatītas par parasto darba laiku un atlikušās 12 stundas tiek uzskatītas par pastāvīgās pieejamības stundām.

III. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

17.

Būdams Slovēnijas armijas instruktors, B. K. Slovenska Bistricas [Slovenska Bistrica] (Slovēnija) kazarmās, kur viņš bija norīkots, vienu nedēļu mēnesī veica 24 stundas ilgu dežūru katru dienu nedēļu pēc kārtas, ieskaitot sestdienu un svētdienu. Šajā laikposmā B. K. bija jābūt sasniedzamam un pastāvīgi jāuzturas šajās kazarmās. Gadījumā, ja bez iepriekšēja brīdinājuma ierodas militārā policija, inspekcija vai ātrās reaģēšanas vienība, viņam tas bija jāreģistrē īpašā žurnālā un jāpilda augstākstāvošo amatpersonu dotie rīkojumi.

18.

Attiecībā uz šo dežūras darbību Slovēnijas Republika (Aizsardzības ministrija) kā darba laiku ieskaitīja astoņas stundas dienā par katru dežūras dienu un izmaksāja B. K. viņa parasto algu par šīm astoņām stundām. Atlikušās stundas tika uzskatītas nevis par darba laiku, bet gan par pastāvīgas pieejamības darba vietā laikposmu. Tādējādi attiecīgā persona par šīm stundām saņēma kompensāciju 20 % apmērā no šīs algas.

19.

B. K. cēla prasību Delovno in socialno sodišče v Ljubljani (Ļubļanas Darba un sociālo lietu tiesa, Slovēnija) pret Slovēnijas Republiku (Aizsardzības ministriju), kurā viņš prasa, lai viņam tiktu samaksāts par pastāvīgās pieejamības stundām, kuras viņš ir nodrošinājis dežūras ietvaros laika posmā no 2014. gada februāra līdz 2015. gada jūlijam, kā par virsstundām ( 6 ). Attiecīgā persona apgalvo, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/88 interpretāciju visas šīs stundas bija jāieskaita kā darba laiks un par tām bija jāizmaksā atbilstoša atlīdzība, jo viņam bija jāatrodas savā darba postenī vai kazarmās visu laiku, esot sava darba devēja rīcībā, ārpus dzīvesvietas un šķirti no ģimenes.

20.

Ar 2016. gada 26. septembra spriedumu Delovno in socialno sodišče v Ljubljani (Ļubļanas Darba un sociālo lietu tiesa, Slovēnija) noraidīja B. K. prasību. Šī tiesa uzskatīja, ka Slovēnijas Republika (Aizsardzības ministrija) bija aprēķinājusi attiecīgās personas atalgojumu saskaņā ar Likumu par aizsardzību, atbilstoši kuram pastāvīgās pieejamības laikposmi darba vietā vai kādā noteiktā vietā netiek uzskatīti par darba laiku pilnā mērā. Līdz ar to B. K. par strīdīgajām stundām esot tiesības tikai uz viņam izmaksāto kompensāciju par pastāvīgo pieejamību.

21.

B. K. iesniedza apelācijas sūdzību Višje delovno in socialno sodišče v Ljubljani (Ļubļanas Darba un sociālo lietu apelācijas tiesa, Slovēnija). Ar 2017. gada 4. maija spriedumu šī tiesa noraidīja attiecīgās personas apelācijas sūdzību un apstiprināja pirmās instances tiesas spriedumu. Konkrēti, Apelācijas tiesa uzskatīja, ka Likums par aizsardzību nav pretrunā Direktīvai 2003/88, jo, piemērojot Direktīvas 89/391 2. panta 2. punkta pirmo daļu, šīs abas direktīvas nav piemērojamas, ja tās ir nenovēršamā pretrunā dažu valsts dienestu darbības īpatnībām, it īpaši bruņotajos spēkos, kā tas ir dienēšanas Slovēnijas armijā gadījumā.

22.

Pēc tam B. K. par apelācijas instances spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Vrhovno sodišče Republike Slovenije (Slovēnijas Republikas Augstākā tiesa). Šādos apstākļos šī tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai [Direktīvas 2003/88] 2. pantu piemēro arī tiem darba ņēmējiem, kuri strādā aizsardzības nozarē, un militārpersonām, kuras veic dežūras miera laikā?

2)

Vai [Direktīvas 2003/88] 2. panta normai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram darba laikā netiek ieskaitīts laiks, kas atbilst aizsardzības nozarē strādājošu darba ņēmēju pieejamībai darba vietā vai kādā noteiktā vietā (bet ne savā dzīvesvietā) vai aizsardzības nozarē strādājošu militārpersonu dežūrām, kuras laikā šīs militārpersonas neveic nekādu faktisku darbu, bet tām tomēr ir fiziski jāatrodas kazarmās?”

23.

Šis 2019. gada 10. septembra lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika saņemts tā paša gada 10. oktobrī. Slovēnijas ( 7 ), Vācijas un Francijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza Tiesai rakstveida apsvērumus. Šīs pašas ieinteresētās personas, kā arī Spānijas valdība bija pārstāvētas tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas notika 2020. gada 21. septembrī.

IV. Vērtējums

24.

Vispirms ir jāatgādina, ka Direktīvā 2003/88 ( 8 ) ir noteikta virkne “minimālo prasību” ( 9 ) darba laika organizēšanas jomā. Saskaņā ar šo direktīvu dalībvalstīm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai “katram darba ņēmējam” nodrošinātu konkrēti nepārtrauktu vismaz 11 stundu ikdienas atpūtas laiku katrā 24 stundu laikposmā (3. pants), pārtraukumu atpūtai, ja darba diena ir garāka nekā sešas stundas (4. pants), vismaz 24 stundu ilgu nepārtrauktu iknedēļas atpūtas laiku katrā septiņu dienu laikposmā papildus [minētajam] 11 stundu ikdienas atpūtas laikam (5. pants), maksimālo iknedēļas darba laiku 48 stundas, ieskaitot virsstundas (6. pants), kā arī apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu (7. pants). Minētajā direktīvā ir ietverti arī noteikumi par nakts darba un maiņu darba laika ilgumu un apstākļiem, kā arī par darba veidiem (darba ritmu) ( 10 ).

25.

Šo “prasību” galvenais mērķis ir aizsargāt darba ņēmēju drošību un veselību ( 11 ). To mērķis konkrēti ir nodrošināt, lai darba ņēmējiem būtu pietiekams atpūtas laiks, lai ļautu attiecīgajām personām atgūties no noguruma, kas radies darba laikā, un tas savukārt palīdz novērst risku, ka viņi gūst ievainojumus paši, ievaino kolēģus vai citas personas šī noguruma izraisītās neuzmanības dēļ un ka – vispārīgi – viņi sabojā savu veselību vai nu īsākā, vai garākā laikposmā ( 12 ). Tādējādi Direktīvā 2003/88 ir konkretizēti vispārējie principi, kuri noteikti Direktīvā 89/391, kas ir “pamatdirektīva” veselības aizsardzības un drošības darbā jomā. Turklāt Direktīvas 2003/88 noteikumu mērķis ir paredzēt darba ņēmējiem laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm un tādējādi tiem nodrošina noteiktu darba un ģimenes dzīves līdzsvaru ( 13 ).

26.

Attiecīgi minētās “prasības” rada ekonomiska rakstura un praktiskus apgrūtinājumus darba devējiem, tostarp dalībvalstīm, kad tās rīkojas šādā statusā. Konkrēti, tādu būtisku valsts dienestu darbība, kuru mērķis ir kalpot vispārējām interesēm un uz kuriem tālab attiecas nepārtrauktības prasība, tiek sarežģīta. Proti, šī nepārtrauktība ir atkarīga no pietiekama skaita aktīvo darbinieku pastāvīgas pieejamības, tāpēc sākotnēji šķiet, ka pastāv spriedze starp Direktīvā 2003/88 paredzēto tiesību uz ierobežotu darba laiku un atpūtas laiku piešķiršanu attiecīgajiem darba ņēmējiem un šo dienestu darbību.

27.

Šī spriedze ir īpaši dominējoša šajā lietā, kuras pamatā ir dalībvalstu bruņoto spēku, proti, īpaši svarīgu valsts varas iestāžu, darbība.

28.

Šajā ziņā, kā atgādināja Slovēnijas, Spānijas un Francijas valdības, lai gan bruņotajiem spēkiem uzticēto uzdevumu apjoms dažādās dalībvalstīs atšķiras, bruņotie spēki – vispārīgi – ir būtiska to aizsardzības politikas sastāvdaļa. To galvenais uzdevums ir nodrošināt valstu teritorijas integritāti, kā arī iedzīvotāju un iestāžu aizsardzību pret bruņotiem uzbrukumiem. Bruņotie spēki parasti arī palīdz cīņā pret citiem draudiem, kas var apdraudēt valsts drošību. Šajā ziņā bieži vien to uzdevums ir nodrošināt iedzīvotāju drošību un sniegt atbalstu civilajām iestādēm, ja to līdzekļi vairs nav pietiekami, it īpaši dabas katastrofas vai atentāta gadījumā ( 14 ). Bruņotie spēki arī garantē dalībvalstīm brīvu suverenitātes īstenošanu starptautiskā mērogā. Bruņotie spēki ļauj dalībvalstīm uzņemties atbildību kolektīvās drošības jomā tajās starptautiskajās organizācijās, kurās dalībvalstis ir iestājušās ( 15 ), savukārt [Eiropas] Savienības mērogā – Kopējās drošības un aizsardzības politikas ietvaros ( 16 ). Šādos apstākļos dalībvalstu bruņotie spēki – lielākā vai mazākā mērā – veicina un uztur mieru un drošību starptautiskā mērogā. Kopumā bruņotie spēki ir valstu galējais līdzeklis (ultima ratio), lai aizsargātu savu suverenitāti vai valsts drošību.

29.

Turklāt, kā Tiesā uzsvēra Slovēnijas, Spānijas un Francijas valdības, lai gan vēsturiski šie [bruņotie] spēki galvenokārt iesaistījās “kara laikā”, kurā bija iesaistīta attiecīgā valsts, atšķirībā no “miera laika”, ir vispāratzīts, ka šī atšķirība jau ilgu laiku vairs nav piemērota a fortiori pašreizējā ģeopolitiskajā kontekstā. Lai gan tuvu dalībvalstu robežām nenotiek “karš” šī jēdziena tradicionālā izpratnē, starptautiskā terorisma attīstība, dažādas intensitātes vietējo vai reģionālo konfliktu skaita pieaugums trešās valstīs, kas atrodas tuvu Eiropai, “kiberkara”, kas ir iespējams tehnoloģisko pārmaiņu dēļ, parādīšanās, kā arī daudzi citi spriedzes faktori raksturo starptautisko attiecību ilgstošu nestabilitāti, kas attiecībā uz dalībvalstīm izpaužas kā daudzi dažādi, “hibrīdveida” un pastāvīgi draudi. Katras dalībvalsts aizsardzības politikai un it īpaši bruņotajiem spēkiem ir jābūt iedalītai pastāvīgai lomai un jāaptver tradicionālais “miera laiks” ( 17 ).

30.

Arī šajā gadījumā dalībvalstu bruņotajiem spēkiem, lai tie varētu pildīt savu lomu nepārtraukti un efektīvi, ir jābūt nepieciešamajiem cilvēkresursiem. Šajā kontekstā jautājums par militārpersonu darba laika organizēšanu ir īpaši jutīgs, jo dalībvalstu izmantotās pieejas šajā jomā atšķiras ( 18 ).

31.

Daļa dalībvalstu, tostarp Vācija ( 19 ), Luksemburga ( 20 ), kā arī Slovēnija ( 21 ), savos tiesību aktos nosaka darba laiku militārpersonām, tāpat kā citiem darba ņēmējiem publiskajā sektorā un ierēdņiem, tomēr, ņemot vērā bruņoto spēku īpatnības, šajos tiesību aktos ir paredzētas atkāpes attiecībā uz noteiktām militārām darbībām, lai nodrošinātu to efektīvu norisi. Citās dalībvalstīs, tostarp Spānijā ( 22 ) un Itālijā ( 23 ), ir paredzēts principiāls darba laiks, vienlaikus nosakot militārpersonām prasību par pastāvīgu pieejamību, kas pamato to, ka noteiktos apstākļos dienesta vajadzību dēļ šie noteikumi netiek ievēroti. Visbeidzot, pēdējās dalībvalstu kategorijas – tostarp Francijas un Kipras – ieskatā pati ideja par militārpersonu darba laika uzskaiti nav iedomājama, jo šīs dalībvalstis konkrēti pieturas pie stingras koncepcijas par militārpersonu pieejamību, saskaņā ar kuru šis princips pēc savas būtības nepieļauj nekādu šī laika maksimālo robežu noteikšanu.

32.

Precīzāk, šīs pēdējās minētās dalībvalstis, uz kurām Tiesā atsaucās Francijas valdība, uzskata, ka bruņoto spēku nepārtrauktība un efektivitāte prasa tādu organizēšanas veidu, kas nav saderīgs ar Direktīvā 2003/88 paredzēto sistēmu, kuras pamatā ir darba laika, ikdienas un iknedēļas atpūtas individuāla uzskaite. Tiem uzticēto uzdevumu pienācīgai izpildei būtu nepieciešams ieviest īpašu regulējumu militārpersonu dienesta laika organizēšanai, kas būtu pietiekami elastīgs, lai vienlaikus ņemtu vērā, pirmkārt, šo personu veselības aizsardzību un drošību un, otrkārt, operatīvās prasības, kurām ir absolūta prioritāte. Tādēļ par militārpersonu darba laiku, atpūtas laiku un atvaļinājumiem (vai, precīzāk, par “atļauju doties atvaļinājumā”) būtu jālemj komandantūrai, ņemot vērā šīs prasības, vienlaikus, cik vien iespējams, rūpējoties par bruņoto spēku labklājību un drošību.

33.

Turklāt attiecīgajās dalībvalstīs, kā to uzsver Francijas valdība, pastāvīgas pieejamības princips nozīmē, ka militārpersonām izvirzītā prasība (turpmāk tekstā – “pieejamības princips”), kas ir interpretējama kā dienēt “jebkurā laikā un jebkurā vietā”, tiek uztverta ne tikai kā elements, bez kura bruņoto spēku uzdevumu veiksmīga norise nav iedomājama, bet arī kā identitātes zīme, kas atšķir militāro jomu no civilās. Apgrūtinājumi, kas saistīti ar šo pastāvīgo dienēšanu, esot pamats atlīdzībai, piemēram, garākam atvaļinājumam vai arī priekšlaicīgas pensionēšanās sistēmai, kas ir dāsnāka nekā citiem darba ņēmējiem. Parasti tiek uzskatīts, ka tādas sistēmas, kāda ir paredzēta Direktīvā 2003/88, piemērošana militārpersonām apdraudot šo pieejamības principu un tādējādi noteiktā mērā veicinot militāro profesiju “banalizēšanu”, to pielīdzinot civilierēdņu darbam un tādējādi apslāpējot to savdabību ( 24 ).

34.

Pirms vērtēšu jautājumus, ko iesniedzējtiesa ir uzdevusi šajā nebūt vieglajā kontekstā (B un C iedaļa), īsumā pievērsīšos to pieņemamībai (A iedaļa).

A.   Par pieņemamību

35.

Jāatgādina, ka B. K. celtā prasība pret Slovēnijas Republiku (Aizsardzības ministriju) attiecas uz to pastāvīgās pieejamības stundu, kuras viņš nostrādājis, veicot dežūru sava dienesta ietvaros, apmaksu kā par virsstundām. Kā esmu norādījis šo secinājumu 25. punktā, Direktīvā 2003/88 paredzēto prasību darba laika jomā mērķis ir aizsargāt darba ņēmēju drošību un veselību. Šajā direktīvā principā ( 25 ) nav reglamentēts šāds mantisks jautājums ( 26 ).

36.

Tomēr no tā neizriet, ka šie prejudiciālie jautājumi ir nepieņemami. Iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai noteiktu atlīdzību, kas būtu bijusi jāizmaksā B. K. par stundām, ko viņš pavadījis dežurējot, un lai izlemtu tajā izskatāmo strīdu, tai ir jāzina, vai šīs stundas pilnā apmērā ir jāuzskata par “darba laiku” Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkta izpratnē. Acīmredzami šī tiesa uzskata, ka jautājums par šīs direktīvas piemērošanu militārpersonām un jautājums par to, kā šīs direktīvas nozīmē kvalificēt laiku, ko tās ir pavadījušas, veicot dežūru, ir ievads jautājumam par to, vai pastāv tiesības uz papildu atlīdzību, ko pieprasa B. K. Šādos apstākļos pastāv acīmredzama saikne starp uzdotajiem jautājumiem un pamatlietu ( 27 ).

B.   Par Direktīvas 2003/88 piemērojamību militārpersonām (pirmais jautājums)

37.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 2003/88 ir piemērojama “darba ņēmējiem, kuri strādā aizsardzības nozarē”, un “militārpersonām”. Saskaņā ar manu izpratni pirmā kategorija aptver otro kategoriju, aptverot arī civilo personālu, ko nodarbina Slovēnijas Aizsardzības ministrija ( 28 ). Tomēr šim jautājumam ir tieša nozīme pamatlietā tikai attiecībā uz militārpersonām. Līdz ar to analīze ir jācentrē uz šo personu kategoriju. Turklāt, ja minētais jautājums ir fokusēts uz dežūru militāros objektos, kas tiek veikta “miera laikā”, vispirms ir jānoskaidro, vai šī direktīva vispārīgi ir piemērojama militārpersonām, pēc tam un vajadzības gadījumā pārbaudot, vai minētā darbība ir konkrēti izslēgta no tās piemērošanas jomas.

38.

Kā esmu norādījis šo secinājumu ievadā, manā skatījumā Direktīva 2003/88 principā ir piemērojama militārpersonām. Proti, valstu pasākumi, kas attiecas uz dalībvalstu bruņoto spēku organizēšanu, nav pilnībā izslēgti no Savienības tiesību piemērošanas jomas (1. iedaļa). Turklāt militārpersonas ir “darba ņēmēji” šīs direktīvas izpratnē (2. iedaļa), un bruņotie spēki ir daļa no tām darbību jomām, uz kurām tā attiecas (3. iedaļa). To ņemot vērā, uz militārpersonām neattiecas minētās direktīvas noteikumi, ja tās piedalās atsevišķās bruņoto spēku “īpašās darbībās” (4. iedaļa), kurās principā neietilpst dežūra militāros objektos (5. iedaļa).

1. Valstu pasākumi saistībā ar bruņoto spēku organizēšanu nav pilnībā izslēgti no Savienības tiesību piemērošanas jomas

39.

Tiesas sēdē Spānijas un Francijas valdības apgalvoja, ka noteikumi par militārpersonu darba laika organizēšanu atspoguļo katras dalībvalsts izdarīto izvēli par militāro organizēšanu, lai nodrošinātu savas teritorijas un savu būtisko interešu aizsardzību. Tātad šie pasākumi esot pilnībā izslēgti no Savienības tiesībām saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu ( 29 ).

40.

Manuprāt, tas tā nav šādu iemeslu dēļ.

41.

Pirmkārt, nav noliedzams, ka dalībvalstu bruņoto spēku organizēšana skar to “valsts drošību” LES 4. panta 2. punkta izpratnē. Šie [bruņotie] spēki atbilstoši tai aizsardzības politikai, ko tās īsteno, ir viens no aspektiem, kas nodrošina šo “drošību” ( 30 ). Un, kā ir precizēts šajā tiesību normā, valsts drošība ir vienīgi katras dalībvalsts atbildība. Ar šo precizējumu tiek uzsvērts, ka pašlaik Savienībai nav piešķirta nekāda kompetence konkrēti aizsardzības jomā ( 31 ). Tādējādi katrai dalībvalstij atbilstoši ekskluzīvajai kompetencei, kas tai ir šajā ziņā, ir jāveic pienācīgi pasākumi, lai nodrošinātu savas valsts drošību, un šajā tvērumā ir jāveic pasākumi saistībā ar tās bruņoto spēku organizēšanu.

42.

Tomēr šādi pasākumi nav pilnībā izslēgti no Savienības tiesību piemērošanas jomas. Proti, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru “tikai tas apstāklis vien, ka valsts pasākums tika veikts, lai aizsargātu valsts drošību, nevar izraisīt Savienības tiesību nepiemērojamību un atbrīvot dalībvalstis no pienākuma ievērot šīs tiesības” ( 32 ).

43.

Tādējādi Savienības tiesības un it īpaši atvasināto tiesību instrumenti, ar kuriem tiek īstenotas politikas, attiecībā uz kurām Savienībai ir kompetence – sociālajā, vienlīdzīgas attieksmes un citās jomās –, ar tajos definētajiem nosacījumiem ir piemērojami a priori arī valsts pasākumiem, kas attiecas uz bruņoto spēku organizēšanu, un tādējādi ar tiem var noteikt zināmus ierobežojumus, kuri dalībvalstīm ir jāievēro, īstenojot savu kompetenci šajā jomā ( 33 ).

44.

Pretēji tam, ko norāda Francijas valdība, spriedums Dory ( 34 ) neapšauba šo interpretāciju. No šī sprieduma nevar secināt, ka valsts pasākumi, kas attiecas uz bruņoto spēku organizēšanu, ir pilnībā izslēgti no Savienības tiesību piemērošanas jomas.

45.

Jāatgādina, ka lieta, kurā tika pasludināts minētais spriedums, attiecās uz Vācijas tiesisko regulējumu par obligāto militāro dienestu, kas paredzēts tikai vīriešiem. Lai tiktu no tā atbrīvots, A. Dory apgalvoja, ka šis tiesiskais regulējums radot diskrimināciju dzimuma dēļ attiecībā uz darba un profesionālās izglītības iespējām un tas ir pretrunā Direktīvai 76/207. Viņš uzskatīja, ka militārā dienesta pildīšana kavē šo piekļuvi, savukārt sievietēm nav šāda kavēkļa, jo viņas esot atbrīvotas no šī dienesta. Tiesa būtībā nosprieda, ka ar Savienības tiesībām tiek pieļauts, ka dalībvalsts attiecina obligāto militāro dienestu tikai uz vīriešiem. Minētā sprieduma motīvu daļa, lasot to kopsakarā ar ģenerāladvokātes K. Štiksas‑Haklas [C. Stix‑Hackl] secinājumiem ( 35 ), atspoguļo skaidrojumus, kas minēti šo secinājumu 41.–43. punktā. No vienas puses, Vācijas Federatīvās Republikas lēmums balstīt savu bruņoto spēku cilvēkresursus uz obligāto militāro dienestu pats par sevi nebija reglamentēts Savienības tiesībās – tā bija vienkārša, ar militāro organizēšanu saistīta izvēle, kas ietilpst katras dalībvalsts ekskluzīvajā kompetencē ( 36 ). No otras puses, šajā gadījumā neviens no Savienības tiesībām izrietošs pienākums neradīja ierobežojumus šīs kompetences īstenošanai. Proti, saikne starp valsts tiesisko regulējumu attiecībā uz šo dienestu un Direktīvā 76/207 paredzētās diskriminācijas dzimuma dēļ aizliegumu bija pārāk vāja, lai tā būtu piemērojama, jo šis tiesiskais regulējums sliktākajā gadījumā netieši ietekmēja iespēju iegūt darbu vai profesionālo izglītību Vācijā ( 37 ).

46.

Otrkārt, nav noliedzams arī tas, ka bruņotie spēki, kā to apgalvo Francijas valdība, ietilpst “valstu galvenajās funkcijās, [..] nodrošinot valsts teritoriālo integritāti [..] un aizsargājot valsts drošību” LES 4. panta 2. punkta nozīmē. Saskaņā ar šo tiesību normu Savienībai ir “jārespektē” šādas valstu pamatfunkcijas ( 38 ).

47.

Tomēr tas arī nenozīmē, ka pasākumi, ko dalībvalstis ir īstenojušas savu bruņoto spēku organizēšanas jomā, ir pilnībā izslēgti no Savienības tiesību piemērošanas jomas. Proti, Savienības pienākums “respektēt”“valsts galvenās funkcijas” neierobežo šo tiesību piemērošanas jomu, bet ir pienācīgi jāņem vērā, it īpaši – pieņemot ( 39 ) un interpretējot atvasināto tiesību instrumentus, piemēram, Direktīvu 2003/88, jo šo instrumentu piemērošana saskaņā ar minētā [LES] 4. panta 2. punktu nedrīkst kavēt šo “galveno funkciju” pienācīgu darbību ( 40 ).

48.

Īsumā, kā apgalvo Vācijas valdība un Komisija, Savienības tiesības var piemērot militārpersonu darba laika organizēšanai, pat ja šis jautājums attiecas uz bruņoto spēku organizēšanu un tādējādi attiecas uz “valsts drošību”, kā arī uz “valstu galvenajām funkcijām” šī paša LES 4. panta 2. punkta nozīmē. Turpretī šīs tiesības nevar interpretēt vai piemērot tādā veidā, kas apdraudētu bruņoto spēku pienācīgu darbību, – šo ideju izklāstīšu turpmākajās iedaļās.

2. Profesionālā dienesta militārpersonas ir “darba ņēmēji” Direktīvas 2003/88 izpratnē

49.

Attiecībā uz Direktīvas 2003/88 piemērojamību personām ir jāatgādina, ka šīs direktīvas noteikumi, kā tajā vairākkārt ir norādīts ( 41 ), ir paredzēti, lai nodrošinātu tiesības “darba ņēmējiem”. Manuprāt, tādas profesionālā dienesta militārpersonas kā B. K. neapstrīdami ietilpst šajā kategorijā ( 42 ).

50.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru jēdziens “darba ņēmējs” Direktīvas 2003/88 izpratnē ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas ir definēts saskaņā ar darba attiecības raksturojošiem objektīviem kritērijiem, ņemot vērā attiecīgo personu tiesības un pienākumus. Šajā ziņā būtiska darba attiecību iezīme ir tas, ka persona noteiktu laiku citas personas labā un tās vadībā sniedz pakalpojumus, par kuriem tā saņem atalgojumu ( 43 ).

51.

Tomēr šīs profesionālā dienesta militārpersonas noteiktu laika posmu sniedz dažādus pakalpojumus, par kuriem tās saņem atlīdzību – it īpaši algu. Turklāt militārpersonām ir jāievēro kategoriska disciplīnas prasība, kas konkrēti nozīmē uzvedības noteikumu un militāro reglamentu ievērošanu un augstākstāvošās hierarhijas pavēļu izpildi ( 44 ), proti, jebkuras darba attiecības raksturojošas pakļautības galēju izpausmi.

52.

Jāprecizē, ka profesionālā dienesta militārpersonas ir “darba ņēmēji” Direktīvas 2003/88 izpratnē neatkarīgi no fakta, ka viņu attiecīgajās dalībvalstīs tās ar bruņotajiem spēkiem saista līgums vai arī tām ir ierēdņu statuss ( 45 ). Pat ja militārpersonām saskaņā ar valsts tiesībām ir sui generis statuss ( 46 ), tās ir jāuzskata par darba ņēmējiem šīs direktīvas piemērošanas nolūkā ( 47 ).

3. Bruņotie spēki ietilpst darbību nozarēs, uz kurām attiecas Direktīva 2003/88

53.

Kā izriet no Direktīvas 2003/88 1. panta 3. punkta, šīs direktīvas materiāltiesiskā piemērošanas joma būtībā ir definēta, atsaucoties uz Direktīvas 89/391 2. pantu, kurā ir aprakstīta pēdējās minētās direktīvas piemērošanas joma. Šiem abiem [tiesību] instrumentiem principā ir vienāda piemērošanas joma ( 48 ), izņemot to, ka – atšķirībā no Direktīvas 89/391 – Direktīva 2003/88 neattiecas uz “jūrniekiem”, uz kuriem īpaši attiecas Direktīva 1999/63. Taču šim izņēmumam šajā lietā nav nozīmes ( 49 ). No tā izriet, ka, lai noteiktu vai Direktīva 2003/88 ir piemērojama militārpersonām, ir jāpārbauda, vai uz tām attiecas Direktīva 89/391.

54.

Saskaņā ar Direktīvas 89/391 2. panta 1. punktu tā attiecas uz “visām valsts un privātas darbības nozarēm”, tostarp uz “pakalpojumiem”.

55.

Šajā gadījumā dalībvalstu bruņotie spēki veic šādu [pakalpojumu sniegšanas] “darbību”, jo tie sniedz sabiedrisku pakalpojumu – ar valsts aizsardzību saistītu pakalpojumu ( 50 ). Tādējādi uz šiem [bruņotajiem] spēkiem attiecas “valsts darbības nozares”, kas noteiktas minētā 2. panta 1. punktā.

4. Uz militārpersonām neattiecas Direktīvas 2003/88 noteikumi, jo tās veic atsevišķas bruņotiem spēkiem raksturīgas “īpašas darbības”

56.

Tādējādi Direktīvas 89/391 2. panta 2. punkta pirmajā daļā ir paredzēts izņēmums no šīs direktīvas piemērošanas jomas. Saskaņā ar šo tiesību normu minētā direktīva nav piemērojama, “ja tā ir nenovēršamā pretrunā dažu valsts dienestu darbības īpatnībām, piemēram, bruņotajos spēkos vai policijā, vai kādā īpašā civilās aizsardzības dienestā”. Tomēr šī punkta otrajā daļā ir precizēts, ka tādā gadījumā darba ņēmēju drošība un veselības aizsardzība, cik iespējams, jānodrošina, apzinoties šīs pašas direktīvas izvirzītos mērķus.

57.

Slovēnijas ( 51 ), Spānijas un Francijas valdības apgalvo, ka šis izņēmums, kas ir spēkā ar atsauci uz Direktīvu 2003/88, ļaujot dalībvalstīm pastāvīgi izslēgt visas savu bruņoto spēku militārpersonas no šīs pēdējās minētās direktīvas piemērošanas jomas ( 52 ).

58.

Savukārt es, tāpat kā Vācijas valdība un Komisija, uzskatu, ka Direktīvas 89/391 2. panta 2. punkta pirmās daļas mērķis nav pilnībā un pastāvīgi izslēgt militārpersonas no šīs direktīvas vai Direktīvas 2003/88 noteikumu piemērošanas jomas (a iedaļa). Manuprāt, tas izriet no šīs tiesību normas formulējuma un mērķa, ņemot vērā tās kontekstu, kā arī Tiesas judikatūru, kurā ir sniegtas lietderīgas norādes.

a) Dalībvalstis nevar pastāvīgi izslēgt militārpersonas no Direktīvu 89/391 un 2003/88 noteikumu piemērošanas jomas

59.

Pirmkārt, Direktīvas 89/391 2. panta 2. punkta pirmās daļas nosacījumos ir atsauce – atgādinājumam – nevis uz militārpersonām vai bruņotajiem spēkiem kā tādiem, bet gan uz šo bruņoto spēku “atsevišķām raksturīgām darbībām” ( 53 ). Kritērijs, ko Savienības likumdevējs ir izmantojis šajā tiesību normā, nav balstīts uz militārpersonu piederību pie “darbības nozares”, ko veido minētie bruņotie spēki, to aplūkojot kopumā. Minētās tiesību normas mērķis nav arī bruņoto spēku “darbība” – kā viens veselums – aizsardzības sabiedriskā pakalpojuma izpratnē ( 54 ). Precīzāk, šis termins apzīmē “uzdevumus”, ko veic militārpersonas atbilstoši saviem pienākumiem. Šajā kontekstā netiek aptverti visi militārpersonu veiktie uzdevumi, bet tikai “atsevišķi”“specifiski” uzdevumi ( 55 ).

60.

Otrkārt, ir jāatgādina, ka Direktīvas 89/391 2. panta 2. punkta pirmā daļa ļauj vispārīgi atkāpties no šīs direktīvas noteikumiem un līdz ar to no Direktīvas 2003/88 noteikumiem, ja šo noteikumu piemērošana “ir nenovēršamā pretrunā” dažām sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu, tostarp atsevišķu militāro uzdevumu, īpatnībām vai, citiem vārdiem sakot, ja šos uzdevumus nevarētu izpildīt pienācīgi gadījumā, ja būtu jāpiemēro minētie noteikumi.

61.

Kā Tiesa jau ir norādījusi, šīs tiesību normas mērķis ir ņemt vērā atsevišķu vispārējo interešu uzdevumu – tostarp atsevišķu militāro uzdevumu, kas ietilpst LES 4. panta 2. punktā paredzētajās “valsts galvenajās funkcijās” ( 56 ), – vajadzības. Ir acīmredzams, ka Savienības likumdevēja nodoms ir bijis nodrošināt, lai ar Direktīvu 89/391 netiek noteikts tāds regulējums, kas kavē šo uzdevumu pienācīgu izpildi ( 57 ). Kā norāda Francijas valdība, šīs direktīvas 2. panta 2. punkta pirmā daļa tādējādi nodrošina, ka Savienība “ievēro” šīs “galvenās funkcijas”, kurās ietilpst bruņotie spēki ( 58 ), un tādējādi tā ir jāinterpretē, ņemot vērā minēto [LES] 4. panta 2. punktu.

62.

Tomēr, treškārt, nedrīkst aizmirst to individuālo tiesību nozīmi, no kurām Direktīvas 89/391 2. panta 2. punkta pirmajā daļā ir atļauts atkāpties. Šajā ziņā Direktīvās 89/391 un 2003/88 paredzēto vispārējo principu un minimālo prasību veselības aizsardzības un drošības darbā jomā mērķis ir sniegt minimālas garantijas, kādas ir “katram darba ņēmējam” tikai šī statusa dēļ, neatkarīgi no darbības nozares, kurā viņš strādā ( 59 ). Tādējādi šo direktīvu piemērošanas joma apzināti ir definēta īpaši plaši. Turklāt šī plašā piemērošanas joma atbilst kompetencēm, kas piešķirtas Savienībai ( 60 ). Dzīves un darba apstākļu uzlabošana nolūkā tos saskaņot, turpinot ieviest uzlabojumus, pat ir definēta kā šīs pēdējās minētās mērķis ( 61 ). Šajā nozīmē Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka tieši Direktīvā 2003/88 paredzētie noteikumi attiecībā uz darba maksimālo ilgumu un atpūtas laika minimālo ilgumu vai ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma jomā ir “īpaši nozīmīgi Savienības sociālo tiesību noteikumi” ( 62 ). Turklāt veselības aizsardzība un drošība darbā, tiesības uz taisnīgiem darba apstākļiem, tiesības uz darba laika ilguma saprātīgu ierobežošanu vai arī tiesības uz atpūtu tiek uzskatītas par pamattiesībām dažādos starptautiskajos tiesību instrumentos ( 63 ) un – Savienības mērogā – 1989. gada Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām ( 64 ), kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 31. pantā, kas ir vispārīgi piemērojami “katram darba ņēmējam”, tostarp arī militārpersonām ( 65 ).

63.

Šajā kontekstā Direktīvas 89/391 2. panta 2. punkta pirmajā daļā paredzētais izņēmums, kā Tiesa ir nospriedusi, ir jāinterpretē tādā veidā, ka šī izņēmuma tvērums ir ierobežots līdz tam, kas ir “strikti nepieciešams to interešu aizsardzībai, ko tas ļauj dalībvalstīm aizsargāt” ( 66 ).

64.

Tomēr, kā norāda Francijas valdība, Direktīvas 89/391 2. panta 2. punkta pirmā daļa, lasot to kopsakarā ar LES 4. panta 2. punktu, manuprāt, atstāj dalībvalstīm rīcības brīvību noteikt, kas tām to valsts kontekstā šķiet “strikti nepieciešams”, lai īstenotu bruņotajiem spēkiem uzticētos uzdevumus un tādējādi nodrošinātu savas valsts drošību un tās “galveno funkciju” pienācīgu norisi ( 67 ).

65.

Proti, kā atgādināja Slovēnijas, Vācijas un Francijas valdības, dalībvalstīm ir dažādas militārās tradīcijas, kas ir izskaidrojamas ar vēsturiskiem iemesliem ( 68 ), to ģeogrāfisko konfigurāciju un – vispārīgāk – ar to draudu apjomu, ar kuriem katra no tām ir saskārusies un saskarsies. Turklāt atsevišķas dalībvalstis ir uzņēmušās ciešākas starptautiskās saistības, kas tām uzliek pienākumu uzņemties atbildību starptautiskā miera un drošības uzturēšanā, un tādējādi to militārās spējas atbilst augstākiem kritērijiem ( 69 ). Šīs atšķirības neizbēgami noteiktā mērā reflektējas bruņoto spēku organizēšanā un militārpersonu statusā katrā dalībvalstī.

66.

Tomēr ar Direktīvas 89/391 2. panta 2. punkta pirmo daļu, pat aplūkojot to kopsakarā ar LES 4. panta 2. punktu, dalībvalstīm nav piešķirtas pilnvaras atkāpties no šīs direktīvas vai Direktīvas 2003/88 noteikumiem, vienīgi atsaucoties uz savām valsts drošības interesēm. Manuprāt, dalībvalstij, kas atsaucas uz šī izņēmuma piemērošanu, ir jāpierāda, ka tai ir “strikti nepieciešams” atsaukties uz šo izņēmumu. Līdz ar to tai ir jāpierāda, ka vajadzību aizsargāt šīs intereses nebūtu bijis iespējams izpildīt, piemērojot savām militārpersonām noteikumus, kas paredzēti vienā vai otrā no šīm direktīvām ( 70 ).

67.

Šādā kontekstā Slovēnijas, Spānijas un Francijas valdības uzsver, ka visi uzdevumi, kas uzticēti bruņotajiem spēkiem atbilstoši principam, ka to izmantošana ir galējais līdzeklis, lai nodrošinātu valsts drošību ( 71 ), ir jāpilda nepārtraukti. Konkrēti – šiem bruņotajiem spēkiem jebkurā brīdī būtu jābūt spējīgiem reaģēt uz valsts drošības apdraudējumu. Tādējādi militārpersonām ir jābūt pastāvīgi pieejamām armijai, lai nodrošinātu tās spēju reaģēt nekavējoties. Turklāt gan šādu operāciju veiksmīgs iznākums, gan nepieciešamība aizsargāt pašas militārpersonas nozīmējot, ka tām ir jābūt pienācīgi apmācītām un trenētām. Taču tas nozīmētu, ka ir jāatkāpjas no Direktīvas 2003/88 noteikumiem ( 72 ). Francijas valdība piebilst, ka nepārtrauktības prasība pastāv arī risku novēršanas un paredzēšanas uzdevumos, jo militārpersonas – vismaz dažās dalībvalstīs – ir mobilizētas pastāvīgi, lai nodrošinātu gaisa telpas aizsardzību un valsts teritorijas tuvākās apkārtnes aizsardzību, vai arī veicot novērošanas darbības. Šī nepārtrauktība esot vēl jo vairāk svarīga pašreizējā ģeopolitiskajā kontekstā ( 73 ).

68.

Manuprāt, nevar noliegt, ka bruņotie spēki ir pakļauti nepārtrauktības prasībai, kas ir īpaši imperatīva. Tomēr turpinātība un darba ņēmēju pieejamības pakāpe, ko šī prasība nes sev līdzi, nav raksturīga tikai šiem spēkiem. Proti, ikvienam sabiedriskajam pakalpojumam ir jādarbojas nepārtraukti un regulāri ( 74 ).

69.

Šajā ziņā nepārtrauktības prasība konkrēti veselības, drošības un sabiedriskās kārtības jomās strādājošiem dienestiem var attaisnot, ka to personālam tiek liegtas atsevišķas tiesības, kas ir citās nozarēs strādājošiem darba ņēmējiem, piemēram, tiesības streikot ( 75 ). Turpretī Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka gadījumos, kad šo dienestu darbība notiek parastos apstākļos, šī [nepārtrauktības] prasība nav šķērslis tam, lai attiecīgajam personālam piemērotu Direktīvu 89/391 un 2003/88 noteikumus ( 76 ).

70.

Proti, ceturtkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru, pat ja šiem dienestiem ir jāstrādā apstākļos, kas pēc definīcijas nav paredzami, to darbības, kas veicamas normālos apstākļos un kas turklāt precīzi atbilst šāda dienesta uzdevumam, ir iespējams iepriekš organizēt, tajā skaitā – arī ieplānojot drošības un/vai veselības apdraudējuma novēršanu, kā arī dienesta darbinieku darba laikus ( 77 ). Citiem vārdiem, Tiesa uzskata, ka minēto dienestu darbības nepārtrauktības prasību principā var nodrošināt, ievērojot konkrēti Direktīvu 89/391 un 2003/88 noteikumus, proti, saplānojot darbības un ieviešot personāla rotāciju, un ka grūtības, ko šī plānošana rada darba devējam, tiek uzskatītas par mazāk nozīmīgām salīdzinājumā ar attiecīgo darba ņēmēju tiesībām uz veselības aizsardzību un drošību ( 78 ).

71.

Saskaņā ar šo judikatūru citādi ir tad, ja šīs darbības tiek veiktas tādos “ārkārtējos apstākļos” kā, piemēram, dabas vai tehnoloģiskas katastrofas, atentāti vai lielas avārijas. Šādā gadījumā Tiesa uzskata, ka Direktīvas 89/391 2. panta 2. punkta pirmās daļas piemērošana veselības, drošības un sabiedriskās kārtības jomā strādājošajiem dienestiem ir pamatota. Tiesa atzīst, ka šo dienestu uzdevumu pienācīga izpilde un it īpaši to izpildes nepārtrauktība tiktu apdraudēta, ja tiktu ievēroti visi Direktīvās 89/391 un 2003/88 paredzētie noteikumi. Tā arī atzīst, ka šie apstākļi var pakļaut darba ņēmējus būtiskam riskam attiecībā uz viņu drošību un/vai veselību un ka nebūtu saprātīgi – attiecībā uz iesaistītajiem darba ņēmējiem – likt darba devējam efektīvi novērst arodriskus, kā arī plānot darba laiku, ievērojot minētos noteikumus ( 79 ).

72.

Lai gan šī judikatūra, manuprāt, ir jāpielāgo attiecībā uz militārpersonām, kā to paskaidrošu šo secinājumu 78. un nākamajos punktos, no tās tomēr izriet, ka aizsardzības pakalpojuma nepārtrauktības prasība nepierāda nepieciešamību pastāvīgi izslēgt visas militārpersonas no Direktīvas 2003/88 vai Direktīvas 89/391 noteikumu piemērošanas.

73.

Šo interpretāciju neapšauba spriedums Sindicatul Familia Constanţa u.c. ( 80 ), kurā Tiesa nosprieda, ka “noteiktām īpašām valsts dienesta darbībām, pat ja tās tiek veiktas parastajos apstākļos, piemīt tik specifiskas iezīmes, ka to būtība ir nenovēršamā pretrunā tādai darba laika plānošanai, kurā būtu ievērotas Direktīvas 2003/88 prasības” ( 81 ).

74.

Manuprāt, no šī sprieduma nevar secināt, ka visas militārpersonas būtu pastāvīgi jāizslēdz no šīs direktīvas noteikumu piemērošanas. Minētā sprieduma argumentācija ir jāaplūko tās lietas kontekstā, kurā tas ir taisīts. Atgādinājumam – lieta attiecās uz audžuvecāka uzdevumu, kas nozīmē, ka šim audžuvecākam nepārtraukti un ilgstoši ir jāuzņem savā mājsaimniecībā un ģimenē īpaši neaizsargāts bērns. Tiesa norādīja, ka ar audžuvecākiem uzticēto uzdevumu nebūtu saderīgs tas, ka viņiem regulāri tiek nodrošinātas tiesības nošķirties no viņu aizgādībā nodotajiem bērniem pēc kāda noteikta darba stundu skaita vai tādos laikposmos kā iknedēļas vai ikgadējās atpūtas dienas. Tāpat neesot saprātīgi ieviest audžuvecāku rotācijas sistēmu, jo šāda sistēma konkrēti apdraudētu saikni starp šo audžuvecāku un bērnu ( 82 ).

75.

Kopumā šajā pašā spriedumā ietvertais pieņēmums ir īpašs, proti, pastāv uzdevums, kuru principā var veikt tikai viens un tas pats darba ņēmējs. Līdz ar to šo pieņēmumu nevar piemērot visām vienas dalībvalsts militārpersonām. Lai gan “militārajam kolektīvam” ir jāveic sava darbība nepārtraukti un līdz ar to tam nevar būt pārtraukumi, tas jebkurā gadījumā neattiecas uz katru darba ņēmēju, kas ir daļa no šī kolektīva ( 83 ).

76.

Tomēr, kā paskaidrošu šo secinājumu 86. un nākamajos punktos, atsevišķas militārpersonu veiktās darbības pēc savas būtības tiešām nepakļaujas Direktīvas 2003/88 noteikumu piemērošanai. Spriedums Sindicatul Familia Constanţa u.c. ( 84 ) arī varētu attaisnot atsevišķu militārpersonu pastāvīgu izslēgšanu no šīs direktīvas piemērošanas jomas. Proti, kā tiesas sēdē norādīja Komisija, atsevišķas militārpersonas var pildīt augsti kvalificētus uzdevumus vai uzdevumus, kuru izpildei nepieciešama īpaša pielaide konfidenciālai informācijai, un tas nozīmē, ka šīs personas ir grūti aizvietojamas ( 85 ). Tāpat nevar izslēgt, ka atsevišķas elites vienības, kas ietilpst dalībvalstu speciālo uzdevumu vienībās, ir vienīgās, kurām piemīt noteiktas prasmes un kuras ir īpaši specializējušās noteiktu veidu uzdevumos tādējādi, ka šo vienību locekļi ir ļoti grūti aizvietojami ( 86 ).

77.

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ar Direktīvas 89/391 2. panta 2. punkta pirmo daļu dalībvalstīm principā netiek atļauts pastāvīgi izslēgt militārpersonas no šīs direktīvas noteikumu vai Direktīvas 2003/88 noteikumu piemērošanas jomas ( 87 ). A priori šīs abas direktīvas ir piemērojamas arī militārpersonām ( 88 ). No to piemērošanas jomas tiek izslēgtas tikai atsevišķas bruņoto spēku “īpašas darbības”, kuru īpatnības ir nenovēršamā pretrunā šo abu direktīvu noteikumiem.

78.

Kā norāda Vācijas valdība, minēto direktīvu piemērošanai ir jānošķir dažādās darbības, ko veic militārpersonas ( 89 ). Šajā ziņā, lai arī, kā esmu norādījis iepriekš, pastāvošā Tiesas judikatūra, kurā ir nošķirti “parastie apstākļi” un “ārkārtējie apstākļi”, nav pilnībā attiecināma uz militārpersonu situāciju, tā tomēr sniedz lietderīgas norādes.

79.

Uzreiz ir jāprecizē, ka runa nav par militārpersonu īstenoto darbību “miera laikā” pretnostatīšanu darbībām, ko tās īsteno “kara laikā”.

80.

Protams, kara gadījumā vai gadījumā, kad liels starptautiskais saspīlējums rada kara draudus, dalībvalstij acīmredzami ir pamats atkāpties no Direktīvu 89/391 un 2003/88 piemērošanas. Tomēr pirmās minētās direktīvas 2. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu nevar aprobežot ar šādu pieņēmumu ( 90 ). Šajā ziņā piekrītu Tiesā pārstāvēto valdību nostājai, kad tās apgalvo, ka pretnostatījums starp “miera laiku” un “kara laiku” pašreizējā ģeopolitiskajā kontekstā vairs nav izšķirošs bruņoto spēku darbībā ( 91 ).

81.

Patiesībā, kā to ierosina Vācijas valdība, manuprāt, ir jānošķir “parastais dienests”, kuram ir piemērojamas Direktīvas 89/391 un 2003/88 (b iedaļa), no īstām bruņoto spēku “īpašajām darbībām”, it īpaši tām, kas tiek veiktas militārajās operācijās un operatīvās darbības sagatavošanā, kuras no to piemērošanas jomas ir izslēgtas (c iedaļa). Principā šāda interpretācija, manuprāt, ļauj panākt līdzsvaru starp šo abu direktīvu prasībām, no vienas puses, un dalībvalstu valsts drošības aizsardzību, kā arī to “galveno funkciju” pienācīgu norisi LES 4. panta 2. punkta izpratnē, no otras puses (d iedaļa). Tomēr nevar izslēgt, ka dalībvalstij ir jāpierāda, ka ierobežojumi, kuriem ir pakļauti tās bruņotie spēki, pamato arī atkāpi no Direktīvas 2003/88 (e iedaļa).

b) “Parastais dienests”, kam piemēro Direktīvas 89/391 un 2003/88

82.

Proti, kā norāda Vācijas valdība, militārpersonām ikdienā “parastos apstākļos” ir jāveic virkne parastu darbību, kuras bieži vien ir identiskas vai līdzīgas civilierēdņiem uzticētajām darbībām un kurām salīdzinājumā ar civilpersonu īstenotajām darbībām nepiemīt lielākā mērā “īpatnības”, kas ir nenovēršamā pretrunā Direktīvu 89/391 un 2003/88 piemērošanai. Līdz ar to šīs direktīvas tām ir jāpiemēro tāpat. Faktiski nekas nepamato apstākli, ka militārpersonas arī – tāpat kā šie civilierēdņi – šādā situācijā ir pakļautas ar veselību un drošību saistītam riskam.

83.

Šajā ziņā, ja militārpersonas veic savus parastos uzdevumus – piemēram, uzturēšanas, administrācijas, apmācības uzdevumus vai, kā to izklāstīšu šo secinājumu 102. un nākamajos punktos, dežūru un novērošanu – savā parastajā darba vietā, šos pienākumus var organizēt iepriekš, tostarp attiecībā uz risku drošībai un/vai veselībai novēršanu, kā arī attiecībā uz personāla darba laiku. Turklāt, kā norāda Vācijas valdība, grūtības saistībā ar personāla pieejamību pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšanai nav nepārvaramas.

84.

Šādā gadījumā, no vienas puses, darba devējam ir jāievēro Direktīvā 89/391 noteiktie vispārējie principi – jānovērš arodrisks, jānovērtē nenovēršami riski, jāvēršas pret riska cēloni, jāpielāgo darbs militārpersonai utt. ( 92 ).

85.

No otras puses, ir jāpiemēro arī Direktīvā 2003/88 paredzētie noteikumi darba laika jomā. Konkrēti, ir jānosaka ikdienas un iknedēļas darba laiks militārpersonām, ievērojot šajā direktīvā noteiktos ierobežojumus. Tomēr tajā ir paredzētas īpašas atkāpes, kas – pretēji tam, ko apgalvo Francijas valdība, – ir piemērotas militārpersonu “parastajam dienestam”. Prātā nāk īpaši minētās direktīvas 17. panta 3. punkta b) un c) apakšpunkts, kuros noteikts, ka var pieļaut atkāpes no dažādajām šajā pašā direktīvā paredzētajām tiesībām ( 93 ) attiecīgi “tādu drošības [dežūras] un novērošanas darbību gadījumā, kas pieprasa pastāvīgu klātbūtni, lai aizsargātu īpašumu un personas”, un “tādu darbību gadījumā, kurās ir vajadzīga nepārtraukta apkalpošana [pakalpojumu sniegšana]”. Šajā ziņā tam, ka militārpersonas nav konkrēti minētas šajā tiesību normā, nav nozīmes, jo darba ņēmēji un darbības ir uzskaitītas tikai kā piemērs ( 94 ). Šīs atkāpes sniedz papildu elastību, lai nodrošinātu pakalpojuma nepārtrauktību ( 95 ), kā tiesas sēdē norādīja Komisija.

c) Bruņoto spēku “īpašās darbības”, attiecībā uz kurām Direktīvas 89/391 un 2003/88 nav piemērojamas

86.

Protams, pastāv bruņoto spēku “īpašās darbības”, kuru “īpatnības” ir nenovēršamā pretrunā Direktīvās 89/391 un 2003/88 paredzēto noteikumu piemērošanai. Šajā ziņā, kā to uzsvēra Tiesā pārstāvētās valdības, bruņotajiem spēkiem piemīt nenoliedzama “specifika”, it īpaši salīdzinājumā ar tādiem dienestiem kā policija vai ugunsdzēsēji, par kuriem Tiesa līdz šim ir spriedusi savā judikatūrā, jo lielā mērā runa ir par šiem dienestiem uzticētajiem uzdevumiem.

87.

Manuprāt, šīs “īpašās darbības” ietver, pirmkārt, bruņoto spēku uzdevumus, ko tie veic militārajās operācijās. Proti, šo spēku dislokācija šādās operācijās ir “ārkārtēja” ( 96 ). Ja šādas operācijas ir minētajiem spēkiem noteikto uzdevumu pamatā, ir skaidrs, ka tad, kad militārpersonas tiek nosūtītas, piemēram, uz trešo valsti “krīzes pārvarēšanas” operācijā, viņu uzdevumi nepakļaujas arodrisku efektīvai novēršanai ( 97 ) un tādai darba laika plānošanai, kurā tiek ievēroti Direktīvu 89/391 un 2003/88 noteikumi ( 98 ). Vispirms, kā norādīja Vācijas valdība, šo uzdevumu izpildes nepārtrauktības nodrošināšana šādās operācijās iet roku rokā ar īpašiem militāra rakstura pienākumiem, jo komandantūrai šī nepārtrauktība ir jāorganizē, balstoties, protams, uz ierobežoto cilvēkresursu un materiālo resursu pieejamību. Tas nozīmē, ka visām nosūtītajām vienībām ir jāsadarbojas un, kā to apgalvo Francijas valdība, laika pārvaldība var būt tikai kolektīva. Tālāk – uzdevumu plānošana ir īpaši sarežģīta, jo tie ir atkarīgi no iespējamā pretinieka rīcības vai citiem apstākļiem, tostarp no vides vai ģeogrāfiskajiem apstākļiem, kur darba devējam nav vai ir maz ietekmes. Visbeidzot un galvenokārt – militārpersonu tiesības uz drošību un veselības aizsardzību darbā, tostarp uz darba laika ierobežošanu, nevar prevalēt pār operatīvajiem pienākumiem, pretējā gadījumā tiktu apdraudēta šo operāciju pienācīga īstenošana. Šajā kontekstā militārpersonu pieejamībai un ieguldījumam ir jābūt pilnīgiem ( 99 ).

88.

Manuprāt, tas tā principā ir gan attiecībā uz ārējām operācijām – kad militārpersonas ir dislocētas ārvalstīs, kā minēts iepriekšēja punktā –, gan operācijām iekšzemē – kad dalībvalsts norīko militārpersonas savas valsts teritorijā. Šajā ziņā ir jāpatur prātā, ka šie bruņotie spēki tiek izmantoti kā galējs līdzeklis. Turklāt šāda militārpersonu iesaiste parasti notiek tikai “ārkārtēju apstākļu” gadījumā. Principā bruņotie spēki tiek pieaicināti kā papildspēki pasākumos, ko civilās iestādes ieviesušas tikai tādos “ārkārtas notikumu” gadījumos kā dabas katastrofas vai teroristu uzbrukumi, kas ir notikuši vai ir nenovēršami, un kad civilie līdzekļi vairs nav pietiekami un ir jāpieņem ārkārtas pasākumi, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību un sabiedrības aizsardzību ( 100 ). Šādos apstākļos attiecībā uz iesaistītajām militārpersonām nevar prasīt efektīvu arodrisku novēršanu, kā arī darba laika plānošanu, ievērojot Direktīvu 89/391 un 2003/88 noteikumus ( 101 ).

89.

Otrkārt, bruņoto spēku “īpašās darbības”, manuprāt, aptver sākotnējo apmācību, treniņus un sagatavošanos, ko militārpersonas veic operatīvās sagatavošanās nolūkā. Manuprāt, pat ja šīs darbības tiek veiktas “parastos apstākļos atbilstoši [bruņotajiem spēkiem] uzticētajam uzdevumam” ( 102 ), uzskatu, ka tām piemīt “tik specifiskas iezīmes”, ka to būtība ir pretrunā Direktīvu 89/391 un 2003/88 tiesību normu piemērošanai ( 103 ). Proti, bruņotajiem spēkiem ir ne tikai jāaizsargā valsts drošība vai tās augstākās intereses militārajās operācijās, bet tiem ir arī jāsagatavojas šādai iespējamībai. Kā ir uzsvērušas Slovēnijas un Francijas valdības, gan lai nodrošinātu turpmāko operāciju izdošanos, gan pašu militārpersonu drošības nolūkā šiem sagatavošanās pasākumiem ir jānotiek apstākļos, kas, cik vien iespējams, ir tuvināti nosacījumiem, ar kādiem militārpersonām būtu jāsastopas dislokācijas gadījumā. Tādēļ tām ir jābūt gatavām nogurumam, kolektīvai disciplīnai, pretinieka vardarbībai un grūtiem darba apstākļiem. Sākotnējai apmācībai, treniņiem un sagatavošanās vingrinājumiem ir jāvar notikt gan dienā, gan naktī, dažkārt ilgstoši – tā, lai Direktīvā 2003/88 paredzētie noteikumi par pārtraukumu un nakts darbu neradītu traucējumus ( 104 ).

90.

Treškārt, uzskatu, ka saskaņā ar dalībvalstīm atzīstamo rīcības brīvību ( 105 ) tām būtu jāspēj savās valsts tiesībās definēt citas bruņoto spēku darbības, kas ir izslēgtas no Direktīvu 89/391 un 2003/88 noteikumu piemērošanas jomas, ja vien šīs darbības ir “īpašas” un ja dalībvalstis pierāda, ka tās ir “strikti nepieciešamas” attiecīgo darbību pienācīgai norisei ( 106 ).

91.

Konkrēti, kamēr militārpersonas piedalās visās šajās “īpašajās darbībās”, Direktīvu 89/391 un 2003/88 noteikumi uz laiku nav piemērojami ( 107 ). Tomēr dalībvalstīm saskaņā ar pirmās direktīvas 2. panta 2. punkta otro daļu darba ņēmēju drošība un veselības aizsardzība, cik iespējams, jānodrošina, apzinoties, pirmkārt, šīs direktīvas izvirzītos mērķus, un, otrkārt, operatīvās prasības.

92.

Tāpat ir jāuzsver, ka praksē, protams, katrai dalībvalstij ir jāizvērtē, vai tā saskaras ar “ārkārtējiem apstākļiem”, kas pamato militāro operāciju, un tādējādi atkāpjas no Direktīvu 89/391 un 2003/88 tiesību normām. Vienīgi dalībvalstīm ir jāizvērtē, kad tiek apdraudētas to stratēģiskās vai vitālās intereses vai arī starptautiskais miers, kā arī nepieciešamā reakcija. Šajā ziņā lēmums nosūtīt bruņotos spēkus misijās ir militāra rakstura izvēle, uz kuru kā tādu neattiecas Savienības tiesības. Tādējādi tiesības uz veselības aizsardzību un drošību, kas Direktīvās 89/391 un 2003/88 ir atzītas militārpersonām, nevar ietekmēt šādu lēmumu ( 108 ). Šajā ziņā jo īpaši neizslēdzu, ka dažas dalībvalstis, ņemot vērā atentātus, kuros tās nesen ir cietušas, un – vispārīgāk – to izlūkdienestu veikto analīzi, var uzskatīt, ka tajās ir “ārkārtīgi” augsta līmeņa terorisma draudi, kas pamato militārpersonu norīkošanu misijā to iekšzemes teritorijā.

d) Šāda interpretācija principā nodrošina līdzsvaru starp pastāvošajām interesēm

93.

Manis ierosinātā Direktīvas 89/391 2. panta 2. punkta pirmās daļas interpretācija, manuprāt, ļauj rast kompromisu, no vienas puses, starp tiesībām uz drošību un veselības aizsardzību darbā, tostarp uz darba laika ierobežošanu, kas militārpersonām kā darba ņēmējiem ir atzītas ar šo direktīvu un Direktīvu 2003/88, un, no otras puses, bruņoto spēku pienākumiem ( 109 ).

94.

Šajā ziņā manā skatījumā šī interpretācija ir vērsta uz to, lai konkrēti nodrošinātu, ka militārpersonām ir pietiekams atpūtas laiks atbilstoši Direktīvā 2003/88 nospraustajam mērķim ( 110 ), ja nav nepieciešams atkāpties no noteikumiem šajā jomā, kas savukārt veicina to, ka militārpersonas vēl efektīvāk veic “īpašās darbības”, attiecībā uz kurām viņu pilnīga pieejamība ir obligāta ( 111 ).

95.

Turklāt šaubos, ka ar minēto interpretāciju patiešām tiek apšaubīts militārpersonu pieejamības princips ( 112 ), kā tas it īpaši ir paredzēts Francijas tiesībās – princips, kurš Francijas valdības skatījumā skar Francijas Republikas “nacionālo identitāti” LES 4. panta 2. punkta nozīmē, jo ar to ir atļauta “nepieciešamā brīvā rīcība ar bruņotajiem spēkiem”, kas tās tiesību sistēmā ir ieguvusi konstitucionālas tiesību normas statusu ( 113 ).

96.

Pat pieņemot, ka uz šo pieejamības principu tiešām varētu attiekties jēdziens “nacionālā identitāte” ( 114 ), interpretācija, kuru piedāvāju šajos secinājumos, ir pietiekami elastīga, lai netraucētu bruņoto spēku būtiskās “īpašās darbības”, it īpaši militārās operācijas. Tā arī neliek apšaubīt ne faktu, ka šādā ietvarā militārpersonu var norīkot “jebkurā laikā un jebkurā vietā”, ja kompetentās iestādes to uzskata par nepieciešamu, ne arī faktu, ka militārpersonu pieejamībai un ieguldījumam šādās operācijās ir jābūt pilnīgam ( 115 ).

e) Par apgrūtinājumiem, kas ir specifiski atsevišķu dalībvalstu bruņotajiem spēkiem

97.

Īsumā – manis piedāvātā interpretācija nozīmē, ka saskaņā ar Direktīvas 89/391 2. panta 2. punkta pirmo daļu militārpersonas principā ietilpst šīs direktīvas un Direktīvas 2003/88 noteikumu piemērošanas jomā. Tomēr šīs militārpersonas uz laiku no tās ir izslēgtas, ja tās veic atsevišķas bruņoto spēku “īpašas darbības”, it īpaši militāro operāciju laikā, kā arī apmācības, treniņu un sagatavošanās uzdevumu laikā, kuri nepieciešami operatīvās darbības sagatavošanai. Turklāt šī tiesību norma, kā esmu norādījis šo secinājumu 76. punktā, ļauj pastāvīgi izslēgt atsevišķas militārpersonas no šīs pēdējās minētās direktīvas noteikumu piemērošanas jomas ( 116 ).

98.

Francijas valdība tomēr apgalvoja, ka dalībvalstij būtu jābūt tiesībām pastāvīgi izslēgt visas savu bruņoto spēku militārpersonas no Direktīvas 2003/88 noteikumu piemērošanas, ja tā, tāpat kā Francijas Republika, uzņemas “nopietnu starptautisku atbildību starptautiskā miera un drošības uzturēšanā”, un ka līdz ar to tās militārā ieguldījuma līmenis ir “strukturāli augstāks par citām valstīm”.

99.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Tiesa parasti ietur piesardzīgu nostāju pret argumentiem, saskaņā ar kuriem dalībvalsts valsts drošības un it īpaši aizsardzības prasības pamato, ka tā pilnībā pastāvīgi atkāpjas no Savienības tiesiskā regulējuma. Parasti tā prasa konkrētus piemērus, lai izsvērtu intereses un samērīgumu ( 117 ). Turklāt ir jāatgādina, ka Direktīvas 89/391 2. panta 2. punkta pirmās daļas formulējumā ir minētas tikai bruņoto spēku “atsevišķas īpašas darbības”, nevis viss šo spēku korpuss.

100.

Ņemot to vērā, varu iedomāties, ka dalībvalstij, kurai konkrēto starptautisko saistību dēļ, ko tā uzņēmusies, ir liels skaits militārpersonu, kas pastāvīgi ir norīkotas uz ārējo operāciju norises vietām, bet arī tās teritorijā, lai nepieļautu pret to vērstos terorisma draudus, un kurai ir nepārtraukti jānodrošina atsevišķi, tai specifiski preventīvie uzdevumi – kopš Apvienotā Karaliste ir izstājusies no Eiropas Savienības, Francija, piemēram, ir vienīgā dalībvalsts, kuras rīcībā ir kodolieroči –, ņemot vērā, ka šīs darbības papildina visas pārējās militārpersonu darbības, ir augstākā mērā sarežģīti īstenot Direktīvas 2003/88 noteikumus – pat tikai attiecībā uz daļu no šīm militārpersonām un darbībām. It īpaši nevar izslēgt, ka, lai stātos pretī apgrūtinājumiem, kas izriet no šīm daudzajām saistībām un darbībām, ir nepieciešama lielāka militārpersonu pieejamība. Turklāt jāatgādina, ka pašā LES ir atzīta dažu dalībvalstu īpašā militārā situācija un – acīmredzami – Francijas Republika ir viena no šīm valstīm ( 118 ). Līdz ar to nevar pilnībā izslēgt, ka – šo īpašo apstākļu dēļ un ņemot vērā dalībvalstīm atzīstamo rīcības brīvību ( 119 ) – kāda no tām var pierādīt nepieciešamību atkāpties no šīs direktīvas lielākā mērā, nekā ir paredzēts šajos secinājumos, piemēram, pastāvīgi izslēdzot nozīmīgu savu bruņoto spēku daļu no šīs direktīvas piemērošanas jomas, periodiski izvērtējot šādas vispārējas atkāpes nepieciešamību.

101.

Tomēr šajā lietā nav jāpauž galīgā nostāja par šo jautājumu. Par to ir jālemj valsts tiesām un – vajadzības gadījumā – Tiesai lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu vai prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi ietvaros.

5. Dežūra militārajos objektos principā nav daļa no “īpašajām darbībām”

102.

Attiecībā uz B. K. veikto dežūru militāros objektos, kas konkrēti ir iesniedzējtiesas pirmā jautājuma priekšmets, šai iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai šī darbība ietilpst “parastajā dienestā”, attiecībā uz kuru ir piemērojami Direktīvas 2003/88 noteikumi, vai arī tā ietilpst bruņoto spēku “īpašajās darbībās”, kas ir ar tiem nenovēršamā pretrunā. Tomēr uzskatu par lietderīgu tai sniegt dažus precizējumus, lai tā varētu pieņemt lēmumu.

103.

Šajā ziņā saskaņā ar Slovēnijas valdības sniegtajiem paskaidrojumiem dežūra ir bruņotajiem spēkiem uzticētu militāro objektu un citu stratēģisku ēku aizsardzības uzdevums. Arī šī darbība ir jāveic nepārtraukti. Tomēr, kā esmu jau norādījis, šī nepārtrauktības prasība ne vienmēr ir šķērslis tādai plānošanai, kurā tiek ievērotas Direktīvas 2003/88 prasības, ja vien šī dežūra ir Slovēnijas militārpersonu parasts un plānojams uzdevums. Citādi būtu tad, ja šī dežūra ietilptu “ārkārtas” kontekstā – jo īpaši militāra operācija, kas paredzēta, lai reaģētu uz pastāvošu vai nenovēršamu valsts drošības apdraudējumu.

104.

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa uzsver, ka konkrētajā situācijā B. K. ir veicis šo dežūru regulāri katru mēnesi sava ierastā darba ietvaros. Netika apgalvots, ka šo darbību ir pamatojusi īpaša drošības vajadzība “ārkārtas” kontekstā. Ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa to pārbauda ( 120 ), šķiet, ka šī dežūras darbība ir ietilpusi “parastajā dienestā” un ka tātad Direktīva 2003/88 ir piemērojama ( 121 ).

6. Starpsecinājums

105.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz pirmo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2003/88 1. panta 3. punkts, lasot to kopsakarā ar Direktīvas 89/391 2. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka militārpersonas principā ietilpst šo abu direktīvu piemērošanas jomā. Tomēr militārpersonas no tās ir izslēgtas, ja tās veic atsevišķas bruņoto spēku “īpašas darbības”, kuru īpatnības ir nenovēršamā pretrunā šo abu direktīvu noteikumu piemērošanai. Dežūra militāros objektos principā pie tām nav pieskaitāma.

C.   Par to, ka “pastāvīgās pieejamības laiks”, ko militārpersona pavada, veicot dežūru, var būt “darba laiks” Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkta izpratnē (otrais jautājums)

106.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka laikposms, kurā militārpersonai dežūras laikā ir jābūt uz vietas kazarmās, kur viņa ir norīkota, savu priekšnieku rīcībā, neveicot faktisku darbu, netiek ieskaitīts un apmaksāts kā darba laiks.

107.

Saskaņā ar manu izpratni Slovēnijas tiesībās viena daļa no militārpersonu veiktās dežūras darbības sastāv no “pastāvīgās pieejamības darba vietā” laikposma. Šādā gadījumā militārpersonai ir fiziski jāatrodas vietā, kur viņa ir norīkota, priekšnieku rīcībā, neveicot faktisku darbu. Šis laikposms netiek ieskaitīts kā darba laiks, darba ņēmējam ir tiesības tikai uz kompensāciju par pastāvīgo pieejamību atbilstoši piemērojamajam tiesiskajam regulējumam, un tā ir noteikta 20 % apmērā no pamatalgas stundas tarifa likmes.

108.

Šajā ziņā, pirmkārt, ir skaidrs, ka, ņemot vērā Tiesas pastāvīgo judikatūru, šāds “pastāvīgas pieejamības darba vietā” laikposms ir jākvalificē par “darba laiku” Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkta nozīmē. Proti, saskaņā ar šo judikatūru laikposms, kurā darba ņēmējam ir fiziski jāatrodas savā darba vietā un jābūt darba devēja rīcībā, lai vajadzības gadījumā varētu nekavējoties sniegt savus pakalpojumus, ir jākvalificē kā darba laiks ( 122 ).

109.

Ņemot to vērā, ir jāuzsver, otrkārt, ka šī paša 2. panta 1. punkts katrā ziņā pats par sevi darba ņēmējam nepiešķir tiesības. Tas ir jāaplūko kopsakarā ar vienu no Direktīvas 2003/88 tiesību normām, kurā noteikta prasība, piemēram, ar šīs direktīvas 3. pantu, kurā ir paredzētas tiesības uz ikdienas atpūtu, vai tās 6. pantu, kurā ir paredzēts, ka maksimālais iknedēļas darba laiks ir 48 stundas.

110.

Taču, kā esmu norādījis šo secinājumu 35. un 36. punktā, Direktīva 2003/88 nav piemērojama darba ņēmēju atalgojumam. Nevienā šīs direktīvas tiesību normā dalībvalstīm nav uzlikts pienākums noteikt konkrētu darba samaksas līmeni par “pastāvīgas pieejamības darba vietā” laikposmiem dežūras ietvaros, kas ir jākvalificē kā “darba laiks” šīs direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē. Tādējādi Slovēnijas Republikai ir brīvība izmaksāt atalgojumu par šiem laikposmiem, kā tā vēlas.

111.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz otro jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai piemērotu tajā paredzētos noteikumus veselības aizsardzības un drošības jomā, viss laikposms, kurā militārpersonai dežūras ietvaros ir jāatrodas uz vietas kazarmās, kur viņa norīkota, savu priekšnieku rīcībā, neveicot faktisku darbu, ir jāuzskata par “darba laiku” šīs tiesību normas izpratnē. Taču ar minēto tiesību normu tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru – tikai attiecībā uz darba ņēmējam pienākošos atlīdzību – šis laikposms tiek uzskaitīts atšķirīgi.

V. Secinājumi

112.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Vrhovno sodišče Republike Slovenije (Slovēnijas Republikas Augstākā tiesa) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 1. panta 3. punkts, to aplūkojot kopsakarā ar Padomes Direktīvas 89/391/EEK (1989. gada 12. jūnijs) par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā, 2. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka militārpersonas principā ietilpst šo abu direktīvu piemērošanas jomā. Tomēr militārpersonas no tās ir izslēgtas, ja tās veic atsevišķas bruņoto spēku “īpašas darbības”, kuru īpatnības ir nenovēršamā pretrunā šo abu direktīvu noteikumu piemērošanai. Dežūra militāros objektos principā pie tām nav pieskaitāma.

2)

Direktīvas 2003/88 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai piemērotu tajā paredzētos noteikumus veselības aizsardzības un drošības jomā, viss laikposms, kurā militārpersonai dežūras ietvaros ir jāatrodas uz vietas kazarmās, kur viņa norīkota, savu priekšnieku rīcībā, neveicot faktisku darbu, ir jāuzskata par “darba laiku” šīs tiesību normas izpratnē. Taču ar minēto tiesību normu tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru – tikai attiecībā uz darba ņēmējam pienākošos atlīdzību – šis laikposms tiek uzskaitīts atšķirīgi.


( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.

( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2003. gada 4. novembris) (OV 2003, L 299, 9. lpp.).

( 3 ) Padomes Direktīva (1989. gada 12. jūnijs) (OV 1989, L 183, 1. lpp.).

( 4 ) Padomes Direktīva (1999. gada 21. jūnijs) attiecībā uz Nolīgumu par jūrnieku darba laika organizēšanu, ko noslēgusi Eiropas Kopienas Kuģu īpašnieku asociācija (EKKĪA) un Eiropas Savienības Transporta darbinieku arodbiedrību federācija (ESTDAF) (OV 1999, L 167, 33. lpp.).

( 5 ) Šī likuma 5. pantā ir precizēts, ka “darba ņēmējs, kas strādā savā profesijā aizsardzības nozarē”, saskaņā ar likumu ir militārpersona, civilpersona, kas strādā savā profesijā armijā, vai cita persona, kas [Aizsardzības] ministrijā pilda administratīvus vai īpašus tehniskus uzdevumus (šī panta 14.bis punkts). Šajā kontekstā “militārpersona” ir persona, kas strādā militārajā dienestā (minētā panta 14. punkts).

( 6 ) Precīzāk, B. K. prasa, lai viņam tiek samaksāta starpība starp viņam izmaksāto kompensāciju par pastāvīgo pieejamību (proti, atgādinājumam – 20 % no pamatalgas stundas tarifa likmes) un virsstundu vērtību (proti, 130 % apmērā no šīs pamatalgas stundas tarifa likmes).

( 7 ) Turpmāk šajos secinājumos ar vārdu salikumu “Slovēnijas valdība” apzīmēšu gan Slovēnijas Republiku, gan Aizsardzības ministriju, kas Tiesā tika pārstāvētas kopā.

( 8 ) Jāatgādina, ka ar Direktīvu 2003/88 tika aizstāta Padomes Direktīva 93/104/EK (1993. gada 23. novembris) par dažiem darba laika organizācijas aspektiem (OV 1993, L 307, 18. lpp.). Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tās sniegtā Direktīvas 93/104 tiesību normu interpretācija ir attiecināma uz līdzvērtīgajām Direktīvas 2003/88 tiesību normām (skat. konkrēti spriedumu, 2015. gada 10. septembris, Federación de Servicios Privados del sindicato Comisiones obreras (C‑266/14, EU:C:2015:578, 22. punkts un tajā minētā judikatūra)). Šajā lietā atbilstošās tiesību normas, it īpaši Direktīvas 2003/88 1. pants, ir līdzvērtīgas Direktīvas 93/104 tiesību normām. Tādēļ ērtības labad atsaukšos tikai uz Direktīvu 2003/88, bez atšķirības atsaucoties uz spriedumiem un secinājumiem, kas attiecas uz pirmo direktīvu.

( 9 ) Tādējādi dalībvalstis var piemērot vai ieviest darba ņēmējiem labvēlīgākus noteikumus (skat. Direktīvas 2003/88 15. pantu).

( 10 ) Skat. Direktīvas 2003/88 4. pantu un 8.–13. pantu.

( 11 ) Skat. Direktīvas 2003/88 3. un 4. apsvērumu, kā arī it īpaši spriedumu, 2019. gada 14. maijs, CCOO (C‑55/18, EU:C:2019:402, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 12 ) Skat. it īpaši Direktīvas 2003/88 2. panta 9. punktu. Skat. arī spriedumus, 2018. gada 6. novembris, Kreuziger (C‑619/16, EU:C:2018:872, 39. un 40. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra), un 2019. gada 11. aprīlis, Syndicat des cadres de la sécurité intérieure (C‑254/18, EU:C:2019:318, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 13 ) Šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Kreuziger (C‑619/16, EU:C:2018:872, 39. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumus lietā Sindicatul Familia Constanţa u.c. (C‑147/17, EU:C:2018:518, 53. punkts).

( 14 ) Tas attiecas arī uz citu dalībvalstu iedzīvotājiem. Šajā ziņā skat. LESD 222. pantā ietverto “solidaritātes klauzulu”.

( 15 ) Francijas valdība šajā ziņā atsaucas uz 1949. gada 4. aprīļa Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu, kurā ir noteikts, ka tā biedriem jebkurā brīdī ir jābūt spējīgiem sniegt militāru palīdzību jebkuram alianses biedram, kas ir bruņota uzbrukuma upuris, un uz Sanfrancisko 1945. gada 26. jūnijā parakstītās Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 24. pantu, ar kuru Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes pastāvīgajiem locekļiem, tostarp Francijas Republikai, ir noteikta galvenā atbildība par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu.

( 16 ) Skat. LES 42.–46. pantu (turpmāk tekstā – “KDAP”).

( 17 ) Attiecībā uz šo pašu konstatāciju skat. Baude, F., un Vallée, F., Droit de la défense, Ellipses, 2012, 122. un 123. lpp.; Faugère, J.‑M., “L’état militaire: Aggiornamento ou rupture”, žurnāls “Inflexions”, 2012, Nr. 20, 53. lpp., kā arī Malis, C., Guerre et stratégie au XXIe siècle, Fayard, 2014, 16.–53. un 153.–182. lpp.

( 18 ) Par dalībvalstu atšķirīgajām pieejām attiecībā uz militārpersonu darba laiku skat. Piotet, F. (vad.), Les conditions de vie des militaires en Europe, convergences et divergences (Allemagne, Belgique, Espagne, France, Pays‑Bas, Italie et Royaume‑Uni), C2SD, Parīze, 2003, 95. lpp., kā arī Leigh, I., Born, H., Handbook on Human Rights and Fundamental Freedoms of Armed Forces Personnel, Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs (ODIHR), 2008, 178. un 179. lpp.

( 19 ) Skat. Verordnung vom 16. November 2015 über die Arbeitszeit der Soldatinnen und Soldaten (2015. gada 16. novembra Noteikumi par kareivju darba laiku; BGBl. 2015 I, 1995. lpp.).

( 20 ) Skat. 2019. gada 12. jūlija Nolīgumu par darba un atpūtas laiku armijā.

( 21 ) Saskaņā ar manu izpratni par Slovēnijas tiesību aktiem militārpersonas tiek uzskatītas par darba ņēmējiem publiskajā sektorā, uz kuriem principā attiecas vispārējais darba laika tiesiskais regulējums (skat. šo secinājumu 11. punktu), taču Likumā par aizsardzību tomēr ir paredzēti daži pielāgojumi, it īpaši par dežūru.

( 22 ) Skat. Orden DEF/253/2015, de 9 de febrero, por la que se regula el régimen de vacaciones, permisos, reducciones de jornada y licencias de los miembros de las Fuerzas Armadas (2015. gada 9. februāra Dekrēts DEF/253/2015, ar ko regulē bruņotajos spēkos dienējošo personu brīvdienu, atļauju doties atvaļinājumā, darba laika samazinājumu un brīvā laika režīmu; 2015. gada 18. februāraBOE Nr. 42, 13193. lpp.), īpaši 3. pants, un Orden DEF/1363/2016, de 28 de julio, por la que se regulan la jornada y el régimen de horario habitual en el lugar de destino de los miembros de las Fuerzas Armadas (2016. gada 28. jūlija Dekrēts DEF/1363/2016, ar ko nosaka bruņotajos spēkos dienējošo personu parasto darba dienu un laiku darba vietā; 2016. gada 10. augustaBOE Nr. 192, 57311. lpp.), īpaši 4. pants.

( 23 ) Skat. Lo Torto, A., “L’orario di servizio del personale militare valenza disciplinare e rilevanza penale”, Periodico di Diritto e Procedura Penale Militare, Nr. 4, 2015.

( 24 ) Francijas valdība uzsver, ka militārais dienests ir “savdabīgs” salīdzinājumā ar citām darbībām: vienīgi militārpersonām ir tiesības nonāvēt, taču šīs tiesības iet roku rokā ar pienākumu riskēt ar savu dzīvību, ja tas nepieciešams uzdevuma izpildīšanai. Par pieejamības principu, kā tas ir izprasts Francijas tiesībās, skat. code de la défense [Aizsardzības kodeksa] L.4111‑1. pantu; Pêcheur, B., Heitz, R., un Vandier, P., “Le militaire, travailleur, justiciable, citoyen comme les autres?”, Revue Défense Nationale, Nr. 825, 2019. gada decembris, 21.–30. lpp., kā arī Vinot, J., “La disponibilité: une singularité militaire en question”, no: Un monde en turbulence – Regards du CHEM 2019 – 68ème session.

( 25 ) Izņemot Direktīvas 2003/88 7. pantā paredzētās tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas nav pamatlietas priekšmets.

( 26 ) Skat. it īpaši spriedumu, 2018. gada 20. novembris, Sindicatul Familia Constanţa u.c. (C‑147/17, EU:C:2018:926, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

( 27 ) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 20. novembris, Sindicatul Familia Constanţa u.c. (C‑147/17, EU:C:2018:926, 36.38. punkts).

( 28 ) Skat. Likuma par aizsardzību 5. pantu, kas ir citēts šo secinājumu 5. zemsvītras piezīmē.

( 29 ) Šajā tiesību normā ir noteikts: “Savienība respektē dalībvalstu vienlīdzību saistībā ar Līgumiem, kā arī to nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām [..]. Tā respektē valstu galvenās funkcijas, tostarp nodrošinot valsts teritoriālo integritāti, uzturot likumību un kārtību un aizsargājot valsts drošību. Jo īpaši valsts drošība paliek vienīgi katras dalībvalsts atbildībā.”

( 30 ) Jēdziens “valsts drošība” attiecas uz visiem draudiem un riskiem, kas var ietekmēt valsts pamatfunkcijas un sabiedrības pamatintereses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c. (C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 135. punkts)), – draudiem, kuru “hibrīdveida” raksturs šābrīža ģeopolitiskajā kontekstā (skat. šo secinājumu 29. punktu) izdzēš tradicionālās robežas starp iekšējo drošību (tiesībaizsardzības iestādes) un ārējo drošību (aizsardzība un bruņotie spēki), ko aizstāj šis visaptverošais jēdziens.

( 31 ) Saskaņā ar [kompetences] piešķiršanas principu, kas noteikts LES 5. panta 2. punktā. Es apzinos izmaiņas, kas ir ieviestas aizsardzības jomā ar Lisabonas līgumu KDAP ietvaros. Šajā ziņā var minēt uzdevumu, kuru izpildē Savienība var izmantot militāros līdzekļus, skaita palielināšanos (LES 43. panta 1. punkts), Eiropas Aizsardzības aģentūras izveidi (LES 42. panta 3. punkts un 45. pants), pastāvīgu strukturētu sadarbību (LES 42. panta 6. punkts un 46. pants) vai arī “savstarpējās palīdzības klauzulu” (LES 42. panta 7. punkts). Tomēr šī attīstība nenoved pie aizsardzības politikas un – vēl jo mazāk – pie bruņoto spēku “kopienošanas” (Kopienas mēroga iegūšanas). Starpvaldību sadarbība joprojām paliek KDAP darbības noteikums. Lai arī šī politika ietver pakāpenisku kopējas aizsardzības politikas izstrādi, kas ilgtermiņā novedīs pie kopējas aizsardzības, tas tā vēl nav. Skat. Baude, F., un Vallée, F., minēts iepriekš, 120.–122. lpp.

( 32 ) Spriedums, 2020. gada 6. oktobris, Privacy International (C‑623/17, EU:C:2020:790, 44. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 1999. gada 26. oktobris, Sirdar (C‑273/97, EU:C:1999:523, 15. un 16. punkts), kā arī 2000. gada 11. janvāris, Kreil (C‑285/98, EU:C:2000:2, 15. un 16. punkts).

( 33 ) Piemēram, 1999. gada 26. oktobra spriedumā Sirdar (C‑273/97, EU:C:1999:523) un 2000. gada 11. janvāra spriedumā Kreil (C‑285/98, EU:C:2000:2) Tiesa nosprieda, ka diskriminācijas dzimuma dēļ aizliegums, kāds tas tolaik bija paredzēts Padomes Direktīvā 76/207/EEK (1976. gada 9. februāris) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV 1976, L 39, 40. lpp.), ir piemērojams arī darba vietām militārajā nozarē un tādējādi reglamentē to, kā katra dalībvalsts īsteno savu kompetenci savu bruņoto spēku organizēšanas jomā.

( 34 ) Spriedums, 2003. gada 11. marts (C‑186/01, EU:C:2003:146).

( 35 ) Secinājumi lietā Dory (C‑186/01, EU:C:2002:718).

( 36 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 11. marts, Dory (C‑186/01, EU:C:2003:146, 39. punkts), kā arī ģenerāladvokātes K. Štiksas‑Haklas secinājumus lietā Dory (C‑186/01, EU:C:2002:718, 55., 62. un 63. punkts).

( 37 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 11. marts, Dory (C‑186/01, EU:C:2003:146, 40. un 41. punkts), kā arī ģenerāladvokātes K. Štiksas‑Haklas secinājumus lietā Dory (C‑186/01, EU:C:2002:718, 77.108. punkts). Pēc analoģijas skat. spriedumus, 1991. gada 4. oktobris, Society for the Protection of Unborn Children Ireland (C‑159/90, EU:C:1991:378, 24. punkts), un 2000. gada 27. janvāris, Graf (C‑190/98, EU:C:2000:49, 25. punkts).

( 38 ) Francijas valdība arī apgalvo, ka bruņoto spēku organizēšanas noteikumi var būt daļa no dalībvalstu “nacionālās identitātes” LES 4. panta 2. punkta nozīmē. Šim aspektam pievērsīšos šo secinājumu 95. un 96. punktā.

( 39 ) Tādējādi Savienības likumdevējam, ja tas ir nepieciešams, atvasināto tiesību aktos ir jāparedz daži pielāgojumi, atkāpes un citi izņēmumi, kas vajadzības gadījumā ļauj dalībvalstīm saglabāt to valsts pamatfunkciju pienācīgu darbību. Turklāt tas tā ir daudzos no šiem instrumentiem.

( 40 ) Pēc analoģijas skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā G4S Secure Solutions (C‑157/15, EU:C:2016:382, 32. punkts) un ģenerāladvokāta P. Pikamēes [P. Pikamäe] secinājumus lietā Stadt Frankfurt am Main (C‑18/19, EU:C:2020:130, 76. punkts).

( 41 ) Skat. it īpaši Direktīvas 2003/88 2., 4. un 5. apsvērumu, kā arī 3.–7. pantu.

( 42 ) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 1997. gada 13. novembris, Grahame un Hollanders (C‑248/96, EU:C:1997:543, 29. punkts). Jāprecizē, ka starp militārpersonām un bruņotajiem spēkiem var būt dažāda veida attiecības. Proti, pastāv “profesionālā dienesta” militārpersonas, kas brīvi izvēlas iestāties bruņoto spēku dienestā – veidojot tajā visu savu karjeru vai tikai uz līguma laiku –, un “iesauktie”, kas tiek iesaukti atsevišķās valstīs pastāvošajā obligātajā militārajā dienestā uz noteiktu laiku (skat. šo secinājumu 45. punktu). Tā kā pamatlieta attiecas uz profesionālā dienesta militārpersonu, šie secinājumi galvenokārt attiecas uz šo kategoriju, kas turklāt pašlaik ir skaitliski nozīmīgākā. Lai gan vēsturiski liels skaits rietum[valstu] bruņoto spēku personāla galvenokārt bija iesauktie, kopš aukstā kara beigām ir novērojama vispārēja šo [bruņoto] spēku personāla “samazināšanas” tendence, sašaurinot kontingentu. Skat. Malis, C., minēts iepriekš, 117., 118. un 122. lpp.

( 43 ) Skat. it īpaši spriedumu, 2018. gada 20. novembris, Sindicatul Familia Constanţa u.c. (C‑147/17, EU:C:2018:926, 41. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

( 44 ) Skat. Ministru komitejas Ieteikumu CM/Rec (2010) 4 par bruņoto spēku locekļu cilvēktiesībām, kas pieņemts 2010. gada 24. februārī ministru vietnieku 1077. sanāksmē, 25. lpp.

( 45 ) Skat. it īpaši spriedumu, 2012. gada 3. maijs, Neidel (C‑337/10, EU:C:2012:263, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 46 ) Tas tā ir, piemēram, Francijas tiesībās.

( 47 ) Skat. it īpaši spriedumu, 2015. gada 26. marts, Fenoll (C‑316/13, EU:C:2015:200, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 48 ) Tas, visticamāk, ir izskaidrojams ar to, ka Direktīva 89/391 ir “pamatdirektīva”, ar ko nosaka vispārīgos principus drošības un veselības aizsardzības darbā jomā, kas ir principi, kuri ir ieviesti ar Direktīvu 2003/88 (skat. šo secinājumu 25. punktu).

( 49 ) Minētais izņēmums neattiecas pat uz jūrniekiem militārajā dienestā. Proti, Eiropas Nolīgums par jūrnieku darba laika organizēšanu, kas ietverts Direktīvas 1999/63 pielikumā, ir piemērojams “jūrniekiem, kuri atrodas uz jebkura [..] jūras kuģa, kas [..] parasti tiek izmantots jūras komercpārvadājumos”, un tas tādējādi izslēdz militārās operācijas jūrā (skat. šī nolīguma 1. panta 1. punktu).

( 50 ) Pirmkārt, precizēšu, ka sabiedrisko pakalpojumu aizsardzībai nesniedz tikai valsts armijas. Algotņu armijas ir pastāvējušas vienmēr. Piemērus tam, kā nesenā vēsturē Rietum[eiropas] valstis ir izmantojušas šādas privātās militārpersonas, skat. Malis, C., minēts iepriekš, 134.–138. lpp. Otrkārt, kā esmu norādījis šo secinājumu 28. punktā, dalībvalstu bruņotie spēki bieži ir iesaistīti citās ar sabiedrības interesēm saistītās darbībās.

( 51 ) Precīzāk, rakstveida apsvērumos Slovēnijas valdība norādīja, ka dežūra ir darbība, ko veic Slovēnijas militārpersonas un uz ko Direktīva 2003/88 neattiecas. Savukārt tiesas sēdē šī valdība, šķiet, apgalvoja – tāpat kā Spānijas un Francijas valdības –, ka militārpersonas, lai kādi būtu to uzdevumi, ir pastāvīgi izslēgtas no šīs direktīvas piemērošanas jomas.

( 52 ) Un, iespējams, arī no Direktīvas 89/391 piemērošanas jomas, lai gan minēto valdību nostāja šajā jautājumā nav skaidra.

( 53 ) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2004. gada 5. oktobris, Pfeiffer u.c. (no C‑397/01 līdz C‑403/01, EU:C:2004:584, 53. punkts).

( 54 ) Skat. šo secinājumu 55. punktu.

( 55 ) Skat. spriedumu, 2018. gada 20. novembris, Sindicatul Familia Constanţa u.c. (C‑147/17, EU:C:2018:926, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

( 56 ) Skat. spriedumu, 2018. gada 20. novembris, Sindicatul Familia Constanţa u.c. (C‑147/17, EU:C:2018:926, 56., 58., 59. un 61. punkts).

( 57 ) Šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta A. Sadžo [A. Saggio] secinājumus lietā Simap (C‑303/98, EU:C:1999:621, 27. punkts), kā arī ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumus lietā Sindicatul Familia Constanţa u.c. (C‑147/17, EU:C:2018:518, 51. punkts).

( 58 ) Skat. šo secinājumu 46. un 47. punktu.

( 59 ) Skat. Direktīvas 2003/88 3.–7. pantu, kuros ir atzītas tajos paredzētās tiesības “katram darba ņēmējam”.

( 60 ) Jāatgādina, ka Direktīva 89/391 tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 118.A pantu, un Direktīva 2003/88 – pamatojoties uz EKL 137. pantu, ar kuru bija aizstāts minētais 118.A pants un kurš savukārt kļuva par LESD 153. pantu. No vienas puses, ar minēto tiesību normu, tāpat kā ar visām iepriekšējām tiesību normām, Savienībai ir piešķirta kompetence pieņemt minimālās prasības, lai aizsargātu visu “darba ņēmēju” veselību un drošību; no otras puses, kā izriet no šo secinājumu 43. punkta, lai arī aizsardzība ietilpst dalībvalstu kompetencē, tas neliedz Savienībai saskaņā ar tai konkrēti ar šo tiesību normu atzīto kompetenci noteikt sociālo politiku, kas aptver a priori visus darba ņēmējus, tostarp tos, kas ir nodarbināti šajā nozarē, kurā ietilpst militārpersonas.

( 61 ) Skat. LESD 151. pantu, saskaņā ar kuru “Savienība un dalībvalstis [..] par saviem mērķiem izvirza [..] dzīves un darba apstākļu uzlabošanu [..]”.

( 62 ) Skat. it īpaši spriedumus, 2001. gada 26. jūnijs, BECTU (C‑173/99, EU:C:2001:356, 43. punkts), kā arī 2019. gada 14. maijs, CCOO (C‑55/18, EU:C:2019:402, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 63 ) Skat. 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 23. panta 1. punktu un 24. pantu, 1966. gada Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 7. pantu, 1961. gada 18. oktobrī Turīnā parakstītās Eiropas Sociālās hartas preambulu, I daļas 2. punktu, kā arī 2. pantu. Skat. arī Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvenciju Nr. 132 par apmaksātu atvaļinājumu (pārskatīta), 1970. gads (C132), Darba drošības un arodveselības konvenciju Nr. 155, 1981. gads (C155), un Konvenciju Nr. 171 par nakts darbu, 1990. gads (C171).

( 64 ) Skat. šīs hartas 7. un 8. punktu.

( 65 ) Attiecībā uz Eiropas Sociālo hartu skat. it īpaši Ieteikumu CM/Rec (2010) 4 par bruņoto spēku locekļu cilvēktiesībām, minēts iepriekš, Q sadaļa. Turklāt jēdziens “darba ņēmējs” Pamattiesību hartas 31. panta nozīmē atbilst Direktīvā 2003/88 izmantotajam jēdzienam (skat. it īpaši spriedumu, 2015. gada 26. marts, Fenoll (C‑316/13, EU:C:2015:200, 26. punkts)). Tātad militārpersonām kā “darba ņēmējiem” ir šajā tiesību normā garantētās pamattiesības.

( 66 ) Skat. it īpaši spriedumu, 2018. gada 20. novembris, Sindicatul Familia Constanţa u.c. (C‑147/17, EU:C:2018:926, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

( 67 ) Pēc analoģijas skat. spriedumus, 1999. gada 26. oktobris, Sirdar (C‑273/97, EU:C:1999:523, 27. punkts); 2000. gada 11. janvāris, Kreil (C‑285/98, EU:C:2000:2, 24. punkts), kā arī 2018. gada 20. marts, Komisija/Austrija (Valsts spiestuve) (C‑187/16, EU:C:2018:194, 78. punkts).

( 68 ) Francijas valdība minēja daudzus konfliktus, ar kuriem Francijas Republikai ir nācies saskarties. Slovēnijas valdība savukārt minēja konfliktu, kas bija saistīts ar Slovēnijas Republikas neatkarību 20. gadsimta 90. gadu sākumā.

( 69 ) KDAP ietvaros skat. LES 42. panta 6. punktu.

( 70 ) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 20. marts, Komisija/Austrija (Valsts spiestuve) (C‑187/16, EU:C:2018:194, 78.80. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

( 71 ) Skat. šo secinājumu 28. punktu.

( 72 ) Francijas valdība atsaucas uz treniņiem nakts operāciju nolūkā, kas nozīmētu atkāpties no šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem nakts darba jomā (skat. šo secinājumu 24. punktu).

( 73 ) Skat. šo secinājumu 29. punktu.

( 74 ) Skat. šo secinājumu 26. punktu.

( 75 ) Attiecībā uz militārpersonām skat. Ieteikumu CM/Rec (2010) 4 par bruņoto spēku locekļu cilvēktiesībām, minēts iepriekš, 56. lpp.

( 76 ) Skat. spriedumus, 2018. gada 20. novembris, Sindicatul Familia Constanţa u.c. (C‑147/17, EU:C:2018:926, 67. punkts), kā arī 2020. gada 30. aprīlis, Készenléti Rendőrség (C‑211/19, EU:C:2020:344, 40. punkts).

( 77 ) Skat. spriedumu, 2004. gada 5. oktobris, Pfeiffer u.c. (no C‑397/01 līdz C‑403/01, EU:C:2004:584, 57. punkts), kā arī 2020. gada 30. aprīlis, Készenléti Rendőrség (C‑211/19, EU:C:2020:344, 41. punkts).

( 78 ) Skat. it īpaši spriedumu, 2020. gada 30. aprīlis, Készenléti Rendőrség (C‑211/19, EU:C:2020:344, 44. punkts).

( 79 ) Skat. it īpaši spriedumus, 2018. gada 20. novembris, Sindicatul Familia Constanţa u.c. (C‑147/17, EU:C:2018:926, 67. punkts), kā arī 2020. gada 30. aprīlis, Készenléti Rendőrség (C‑211/19, EU:C:2020:344, 40. un 42. punkts).

( 80 ) Spriedums, 2018. gada 20. novembris (C‑147/17, EU:C:2018:926).

( 81 ) Spriedums, 2018. gada 20. novembris, Sindicatul Familia Constanţa u.c. (C‑147/17, EU:C:2018:926, 68. punkts).

( 82 ) Skat. spriedumu, 2018. gada 20. novembris, Sindicatul Familia Constanţa u.c. (C‑147/17, EU:C:2018:926, 70.75. punkts).

( 83 ) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 30. aprīlis, Készenléti Rendőrség (C‑211/19, EU:C:2020:344, 44. punkts).

( 84 ) Spriedums, 2018. gada 20. novembris (C‑147/17, EU:C:2018:926).

( 85 ) Pēc analoģijas skat. ECT spriedumu, 2012. gada 22. marts, Konstantin Markin pret Krieviju, EC:ECHR:2012:0322JUD003007806, 148. punkts. Tas pats varētu attiekties uz atsevišķiem armijas civilajiem darbiniekiem.

( 86 ) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 1999. gada 26. oktobris, Sirdar (C‑273/97, EU:C:1999:523, 21.32. punkts). Attiecībā uz īpašo uzdevumu vienību profilu un to izmantošanu īsumā nesenā vēsturē skat. Malis, C., minēts iepriekš, 118. un 130.–133. lpp.

( 87 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 12. janvāris, Komisija/Spānija (C‑132/04, nav publicēts, EU:C:2006:18). Līdzīgi – nevienā no šo secinājumu 62. punktā minētajiem tiesību instrumentiem nav ietverta vispārēja militārpersonu izslēgšana attiecībā uz tiesībām uz godīgiem un taisnīgiem darba apstākļiem, lai gan šāda vispārēja izslēgšana dažkārt ir paredzēta attiecībā uz citām pamattiesībām, tostarp uz tiesībām apvienoties biedrībās un uz tiesībām slēgt koplīgumu (skat. it īpaši Kopienas Hartas par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām 14. punktu).

( 88 ) Šajā nozīmē skat. Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) spriedumu, 2011. gada 15. decembris, 2 C 41.10 (DE:BVerwG:2011:151211UC41.10.0). Turklāt to, ka militārpersonas principā nav izslēgtas no Direktīvas 89/391 piemērošanas jomas, pierāda arī tas, ka vairākās “īpašajās direktīvās” veselības aizsardzības un drošības darbā jomā, kas pieņemtas, pamatojoties uz Pirmo direktīvu, attiecībā uz šīm personām ir paredzētas atkāpes. Šajā ziņā skat. Padomes Direktīvas 89/656/EEK (1989. gada 30. novembris) par drošības un veselības aizsardzības minimālajām prasībām, lietojot individuālos aizsardzības līdzekļus darba vietās (trešā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē) (OV 1989, L 393, 18. lpp.), 2. panta 2. punktu. Skat. arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/35/ES (2013. gada 26. jūnijs) par minimālajām veselības aizsardzības un drošuma prasībām attiecībā uz darba ņēmēju pakļaušanu riskam, ko rada fizikāli faktori (elektromagnētiskie lauki) (20. atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē), un ar ko atceļ Direktīvu 2004/40/EK (OV 2013, L 179, 1. lpp.), 10. panta 1. punkta b) apakšpunktu. No tā, gluži pretēji, izriet, ka principā direktīvas veselības aizsardzības un drošības darbā jomā, ar kurām īsteno Direktīvu 89/391 un kuras attiecas uz tik dažādiem jautājumiem kā darba vietas, darba ņēmēju darba aprīkojuma un monitoru lietošana, tādu risku novēršana, ko rada kancerogēnu iedarbība, troksnis, vibrācija darbā utt., ir piemērojamas militārpersonām.

( 89 ) Jāprecizē, ka vispārīgi dalībvalstu armijas nav viendabīga “vienība”. Militārpersonas veic visdažādākos uzdevumus, no kuriem daži ir drīzāk operatīvi, daži mazāk, un tās veic ļoti dažādus uzdevumus.

( 90 ) Pretējā gadījumā šī tiesību norma zaudētu lielu daļu no tās jēgas, jo tā dublētos konkrēti ar LESD 347. pantu, kurā dalībvalstīm ir vispārīgi atļauts atkāpties no Savienības tiesībām “gadījumā, ja tajā[s] izceltos nozīmīgi iekšēji nemieri, kas traucētu uzturēt likumību un kārtību, sāktos karš vai nopietns starptautisks saspīlējums, kas radītu kara draudus, vai arī šai valstij pildot pienākumus, ko tā uzņēmusies, lai uzturētu mieru un starptautisku drošību”. Pēc analoģijas skat. 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības konvencijas 15. pantu un Eiropas Sociālās hartas 30. pantu.

( 91 ) Skat. šo secinājumu 29. punktu. Piemēram, uz Afganistānu nosūtītie Eiropas karavīri tiek iesaukti “miera laikā” – jo pret Afganistānu nav pasludināts karš – “pretterorisma karā”, lai uzturētu vai atjaunotu starptautisko mieru un drošību, un tie cīnās pret “asimetrisku” vai “nelegālu” pretinieku starptautisko tiesību izpratnē, proti, kas nepieder pie valsts armijas.

( 92 ) Skat. Direktīvas 89/391 6. pantu. Turklāt tieši tas ir paredzēts Francijas tiesiskajā regulējumā, ar kuru ir transponēta šī direktīva. Šajā tiesiskajā regulējumā attiecībā uz “militāro personālu, kas veic tāda paša veida darbību kā civilais personāls”, ir paredzēts, ka no šīs direktīvas izrietošie noteikumi ir pilnībā piemērojami. Militārpersonai, kas veic šādu darbību, tāpat kā jebkuram ierēdnim ir tiesības izstāties, ja tai ir pamatots iemesls uzskatīt, ka tās darba situācija rada nopietnu un nenovēršamu apdraudējumu tās dzīvībai vai veselībai. Savukārt, “ja valsts, valsts drošības vai civilās drošības aizsardzības darbībai piemīt īpatnības, kas ir nenovēršamā pretrunā” šo noteikumu piemērošanai, “darba devēja iestāde nodrošina militārpersonas drošību un aizsargā viņas fizisko un garīgo veselību, pielāgojot [šos noteikumus] vietējām īpatnībām un operatīvajai videi”. Šādā gadījumā militārpersonai nav tiesību izstāties. Skat. 2018. gada 27. decembradécret no 2018‑1286 relatif aux conditions d’hygiène et de sécurité destinées à prévenir la santé et l’intégrité physique des militaires durant leur service [Dekrēts Nr. 2018‑1286 par higiēnas un drošības apstākļiem, lai pasargātu militārpersonu veselību un fizisko drošību dienesta laikā] (2018. gada 29. decembraJORF Nr. 0301), it īpaši R.4123‑53. un R.4123‑54. pants. Skat. arī 2012. gada 29. martadécret no 2012‑422 relatif à la santé et à la sécurité au travail au ministère de la défense [Dekrēts Nr. 2012‑422 par veselības aizsardzību un drošību darbā Aizsardzības ministrijā] (2012. gada 30. martaJORF Nr. 0077), 35. un 36. pants. Precīzāk, šajā dekrētā ir noteikts pretnostatījums starp “militāro personālu, kas veic tāda paša veida darbību kā civilais personāls”, un “militāro personālu, kas veic operatīva rakstura vai kaujas treniņu darbību”, un tas vairāk vai mazāk atbilst šajos secinājumos ierosinātajam nodalījumam. Tomēr vēršu uzmanību uz to, ka vismaz daži Francijas eksperti militārajos jautājumos uzskata, ka šis pats tiesiskais regulējums rada labu līdzsvaru starp pienākumiem, kas izriet no Eiropas tiesībām, un armiju. Skat. Haut Comité d’évaluation de la condition militaire (HCECM) [Militārā stāvokļa novērtēšanas augstā komiteja], 13. tematiskais ziņojums “La mort, la blessure, la maladie”, 2019. gada jūlijs, 92. lpp.

( 93 ) Precīzāk, runa ir par noteikumiem par ikdienas atpūtu (3. pants), pārtraukumiem (4. pants), nedēļas atpūtas laiku (5. pants), nakts darba ilgumu (8. pants) un bāzes laikposmiem (16. pants) (attiecībā uz šiem noteikumiem skat. šo secinājumu 24. punktu).

( 94 ) Skat. spriedumu, 2010. gada 14. oktobris, Union syndicale Solidaires Isère (C‑428/09, EU:C:2010:612, 48. punkts).

( 95 ) Skat. Direktīvas 2003/88 15. apsvērumu.

( 96 ) Skat. šo secinājumu 71. punktu.

( 97 ) Ir skaidrs, ka darba devējam varētu būt grūti “vērsties pret riska cēloni”, kā tas ir noteikts Direktīvas 89/391 6. pantā.

( 98 ) Ir jāprecizē, ka, manuprāt, izslēgšana attiecas uz visiem iesaistītajiem dienestiem, proti, ne tikai uz militārpersonām, kas tiek nosūtītas uz operācijas norises vietu, bet arī uz tām personām, kuru darbība ir tieši saistīta ar ārējo operāciju īstenošanu vai sagatavošanu, un tādējādi to ritms ir pakļauts šo operāciju vajadzībām.

( 99 ) Skat. uzskatāmu liecību, De Braquilanges, M., “Les militaires et le temps de travail” [Militārpersonas un darba laiks], blogs Theatrum Belli, 2017: “[..] plānotais personāls pastāvīgi atrodas operatīvā gatavībā, jo draudi pastāv vienmēr – pašam vai grūtībās nonākušām blakusvienībām, kas var lūgt mūsu palīdzību neatkarīgi no tā, vai esam atpūtā, atgūšanās fāzē vai a fortiori misijā. Kara nemieros darba laika regulēšana nozīmētu vēlēties sistemātiski atgrūst iespējamus – jo no pretinieka gribas atkarīgus – notikumus. [..] Misiju laikā darba laika ierobežošana neizbēgami liktu šaubīties par mūsu izlēmību, ja mēs paši noteiktu mūsu pieejamības un līdz ar to mūsu iesaistīšanās augstāko robežu [..].”

( 100 ) Skat. šo secinājumu 28. punktu.

( 101 ) Skat. šo secinājumu 71. punktu.

( 102 ) Rīkojums, 2005. gada 14. jūlijs, Personalrat der Feuerwehr Hamburg (C‑52/04, EU:C:2005:467, 52. punkts).

( 103 ) Skat. šo secinājumu 73. punktu.

( 104 ) Šajā pašā nozīmē skat. HCECM, 9. tematiskais ziņojums “Perspectives de la condition militaire”, 2015. gada jūnijs, 50. un 51. lpp.; HCECM, 11. tematiskais ziņojums “La fonction militaire dans la société française”, 2017. gada septembris, 24. un 25. lpp., kā arī De Braquilanges, M., minēts iepriekš.

( 105 ) Skat. šo secinājumu 64. punktu.

( 106 ) Skat. šo secinājumu 66. punktu.

( 107 ) Nešaubīgi šī atkāpe praktiski attieksies drīzāk uz militārpersonām, kas ieņem operatīvus amatus, nekā uz tām, kurām ar šādām darbībām nav nekāda sakara. Šajā ziņā, ja kompetentās iestādes uzskata par obligātu norīkot militārpersonas misijā vai organizēt treniņu vai sagatavošanās vingrinājumu, lai operatīvi sagatavotos, ar Direktīvas 2003/88 7. pantu, kurā – atgādinājumam – ir paredzētas tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, manuprāt, būtu pieļaujams, ka vajadzības gadījumā militārpersonas tiek atsauktas no atvaļinājuma. Manā ieskatā ar šo tiesību normu vienkārši nebūtu pieļaujams, ka militārpersona šāda atsaukuma dēļ zaudē neizmantoto atvaļinājuma laiku.

( 108 ) Attiecībā uz jautājumu, vai bruņoto spēku norīkošana misijā būtu jāpārbauda tiesā, uzskatu, ka katrai dalībvalstij būtu jāpiemēro pašai savi standarti šajā jomā. Proti, man šķiet, ka būtu grūti pamatot, ka Savienības tiesībās ir noteikts šāds pārbaudes standarts tikai tādēļ, ka šis lēmums nozīmē, ka ir jāatkāpjas no Direktīvu 89/391 un 2003/88 noteikumiem.

( 109 ) Šajā nozīmē skat. Ieteikumu CM/Rec (2010) 4 par bruņoto spēku locekļu cilvēktiesībām, minēts iepriekš, Q sadaļas 67. punkts, kā arī paskaidrojuma rakstu, 62. un 63. lpp.

( 110 ) Skat. šo secinājumu 25. punktu.

( 111 ) Varu tikai atsaukties uz optimistiskajiem vēstījumiem, ka šādi noteikumi darba laika jomā veicina militārpersonu pieņemšanu darbā un to uzticību darba devējam (skat. it īpaši Leigh, I., Born, H., minēts iepriekš, 175. lpp.) laikmetā, kad daļai no tām ir zināma tieksme pēc labāka līdzsvara starp darba dzīvi un privāto dzīvi (skat. it īpaši HCECM, “La vie des militaires et de leur famille selon le lieu d’affectation”, 12. ziņojums, 2018. gada jūnijs, un Brault, O., “Les défis de la préservation d’une singularité militaire”, no: Un monde en turbulence – Regards du CHEM 2019 – 68e session.

( 112 ) Skat. šo secinājumu 33. punktu.

( 113 ) Skat. Conseil constitutionnel [Konstitucionālās padomes] (Francija) 2014. gada 28. novembra lēmumu Nr. 2014‑432 QPC un 2015. gada 27. februāra lēmumu Nr. 2014‑45Q QPC.

( 114 ) Lai arī principam par militārpersonu pieejamību, bez šaubām, ir ievērojama nozīme Francijas tiesībās un lai arī bruņoto spēku organizēšanas principi dažādās dalībvalstīs var atšķirties (skat. šo secinājumu 65. punktu), neuzdrošinos šos principus klasificēt tajā pašā kategorijā, kur valsts republikānisko formu (skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 2. jūnijs, Bogendorff von Wolffersdorff (C‑438/14, EU:C:2016:401, 64. punkts)) vai tās oficiālo valodu (skat. it īpaši spriedumu, 2013. gada 16. aprīlis, Las (C‑202/11, EU:C:2013:239, 26. punkts)). Turklāt, ja katras valsts “nacionālā identitāte” ietver tās konstitucionālo identitāti (skat. it īpaši ģenerāladvokāta L. M. M. Pojareša Pesoas Maduru [L. M. M. Poiares Pessoa Maduro] secinājumus lietā Michaniki (C‑213/07, EU:C:2008:544, 31. punkts)), šis pēdējais minētais jēdziens, manuprāt, attiecas tikai uz valsts konstitucionālo normu, kas definē attiecīgās konstitucionālās iekārtas pašu identitāti, “kodolu”. Tomēr man rodas jautājums, vai “brīvā rīcība ar bruņotajiem spēkiem” tajā patiešām ietilpst.

( 115 ) Skat. šo secinājumu 87. punktu. Manā skatījumā tādēļ arī šī interpretācija nekliedē militārās profesijas vienreizējo raksturu (skat. šo secinājumu 33. punktu).

( 116 ) Attiecībā uz tāda paša veida priekšlikumiem skat. SDO, Rekomendācija Nr. 116 par darba laika saīsināšanu, 1962 (R116), 14. punkta a) apakšpunkta ii) punkts un b) apakšpunkta vi) punkts.

( 117 ) It īpaši 2000. gada 11. janvāra spriedumā Kreil (C‑285/98, EU:C:2000:2, 20.29. punkts) Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 76/207 2. panta 2. punkts, ar kuru ir atļautas atkāpes no diskriminācijas aizlieguma attiecībā uz profesionālo darbību, “kurā sava rakstura vai izpildes dēļ darba ņēmēja dzimums ir noteicošais faktors”, neļauj dalībvalstij pilnībā izslēgt sievietes no amatiem militārajā nozarē, kur jālieto ieroči, jo šādu izslēgšanu nevar uzskatīt par atkāpes pasākumu, ko attaisno attiecīgo amatu īpašais raksturs vai to pienākumu pildīšanas īpašie apstākļi. PVN jomā skat. arī spriedumu, 1999. gada 16. septembris, Komisija/Spānija (C‑414/97, EU:C:1999:417); publiskā iepirkuma jomā – spriedumu, 2008. gada 8. aprīlis, Komisija/Itālija (C‑337/05, EU:C:2008:203), un muitas jomā – it īpaši spriedumu, 2009. gada 15. decembris, Komisija/Somija (C‑284/05, EU:C:2009:778).

( 118 ) Skat. LES 42. panta 6. punktu.

( 119 ) Skat. šo secinājumu 64. punktu.

( 120 ) Iesniedzējtiesai, proti, būtu jāpārbauda, vai – kā to uzskata Slovēnijas valdība – Slovēnijas militārpersonu veiktā dežūra ir mācības, kas ir daļa no operatīvas sagatavošanās; tas pirmšķietami liekas apšaubāmi.

( 121 ) Nozīme turpretim ir Direktīvas 2003/88 17. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktā paredzētajām īpašajām atkāpēm, it īpaši attiecīgajai darbībai (skat. šo secinājumu 85. punktu).

( 122 ) Skat. it īpaši spriedumus, 2000. gada 3. oktobris, Simap (C‑303/98, EU:C:2000:528, 48. un 49. punkts); 2003. gada 9. septembris, Jaeger (C‑151/02, EU:C:2003:437, 63. un 65. punkts), kā arī 2018. gada 21. februāris, Matzak (C‑518/15, EU:C:2018:82, 59. punkts).

Top