1.

Savienības tiesību aktos ir paredzēti īpaši noteikumi attiecībā uz konkrētu pakalpojumu kategoriju, proti, tā sauktajiem “informācijas sabiedrības” pakalpojumiem, tas ir, pakalpojumiem, kas tiek sniegti attālināti ar elektroniskiem līdzekļiem vai, gluži vienkārši, galvenokārt ar interneta starpniecību. Uz šādiem pakalpojumiem Savienības tiesībās attiecas savstarpējas atzīšanas starp dalībvalstīm princips, kā arī noteiktas iespējas veikt uzņēmējdarbību attiecīgajās pakalpojumu sniedzēju izcelsmes dalībvalstīs.

2.

Tomēr ne vienmēr ir viegli nošķirt informācijas sabiedrības pakalpojumu un “klasisku” pakalpojumu gadījumos, kad dažāda rakstura pakalpojumi veido salikta pakalpojuma neatņemamas sastāvdaļas. Tas tā it īpaši ir pilsētas transporta pakalpojumu gadījumā, kad brauciena rezervēšana notiek elektroniski. Tiesai jau ir bijusi iespēja sniegt dažas pamatnostādnes par šādu nošķiršanu konkrētos apstākļos ( 2 ). Tomēr šīs pamatnostādnes ne vienmēr ir piemērojamas atšķirīgos apstākļos.

3.

Otrs grūtību aspekts parādās, kad valsts tiesību normās ir reglamentēti “klasiskie” pakalpojumi, kuriem ir tāds pats saimnieciskais raksturs kā informācijas sabiedrības pakalpojumiem. Tādos gadījumos ir jānoskaidro, kādā mērā un – attiecīgā gadījumā – ar kādiem nosacījumiem Savienības tiesības atļauj piemērot minētos noteikumus šai otrajai pakalpojumu kategorijai. Papildu problēma rodas situācijā, kad pastāv šaubas par to, vai “klasisko” pakalpojumu reglamentēšanai pieņemtie noteikumi patiešām ir piemērojami informācijas sabiedrības pakalpojumiem to specifiskā vai inovatīvā rakstura dēļ ( 3 ).

4.

Visi šie dažādie jautājumi rodas šajā lietā un tādējādi dod Tiesai iespēju precizēt savu judikatūru šajā jomā.

5.

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) ( 4 ) 2. panta a) punktu:

“Šajā direktīvā terminiem ir šādas nozīmes:

6.

Šīs direktīvas 4. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēja darbības sākšanu un veikšanu nevar pakļaut iepriekšējas atļaujas saņemšanai vai citām prasībām ar līdzvērtīgām sekām.

2.   Šā panta 1. punkts neierobežo atļauju sistēmas, kas nav īpaši un vienīgi mērķētas uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem [..].”

7.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū ( 6 ) 2. panta 1. punktā un 2. punkta d) apakšpunktā ir noteikts:

“1.   Šo direktīvu piemēro pakalpojumiem, ko sniedz pakalpojumu sniedzēji, kuri veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī.

2.   Šo direktīvu nepiemēro šādām darbībām:

[..]

[..].”

8.

Atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 1. punkta pirmajam teikumam:

“Ja šīs direktīvas noteikumi ir pretrunā ar kādiem noteikumiem citā Kopienas tiesību aktā, ar kuru regulē īpašus aspektus piekļuvei kādai pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai konkrētās nozarēs vai konkrētās profesijās, šā cita Kopienas tiesību akta noteikumi prevalē, un tos piemēro attiecīgajās nozarēs vai profesijās.”

9.

Minētās direktīvas 9. panta 1. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis piekļuvei pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai piemēro atļauju sistēmu vienīgi tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

10.

Visbeidzot, šīs pašas direktīvas 10. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Atļauju sistēmas ir balstītas uz kritērijiem, kas liedz kompetentajām iestādēm savas izvērtēšanas tiesības īstenot patvaļīgi.

2.   Šā panta 1. punktā minētie kritēriji ir:

11.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/1535 (2015. gada 9. septembris), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā ( 7 ), 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“1.   Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

12.

Atbilstoši šīs direktīvas 5. panta 1. punkta pirmajai daļai:

“Saskaņā ar 7. pantu dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu, izņemot gadījumus, ja tas pārņem visu starptautiskā vai Eiropas standarta tekstu – tādā gadījumā pietiek ar informāciju par attiecīgo standartu; tās paziņo Komisijai pamatojumu šādu tehnisku noteikumu pieņemšanas vajadzībai, ja minētais pamatojums jau nav paskaidrots projektā.”

13.

Visbeidzot, minētās direktīvas 10. pantā ir noteikts:

“Direktīvu 98/34/EK, kā tā grozīta ar šīs direktīvas III pielikuma A daļā uzskaitītajiem aktiem, atceļ, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem atceltās direktīvas III pielikuma B daļā un šīs direktīvas III pielikuma B daļā uzskaitīto direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos.

Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu, un tās lasa saskaņā ar atbilstības tabulu IV pielikumā.”

14.

2003. gada 20. janvāraLegea nr. 38/2003 privind transportul în regim de taxi şi în regim de închiriere (Likums Nr. 38/2003 par pārvadājumiem ar taksometriem un nomas transportlīdzekļiem) ( 8 ) (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 38/2003”) 1.1 panta j) punktā un 15. pantā ir noteikts:

“1.1 pants

[..]

[..].

15. pants

1.   Taksometru nosūtīšanas darbību atļaujā norādītajā teritorijā ir tiesīga veikt ikviena juridiskā persona, turpmāk – “rezervēšanas centrāle”, kura saņēmusi kompetentās iestādes atļauju, kas izsniegta saskaņā ar šā likuma noteikumiem.

2.   Taksometru nosūtīšanas atļaujas saņemšanai iesniedz šādus dokumentus:

[..]

5.   Licencētie pārvadātāji, kas sniedz taksometru pakalpojumus, piesaista rezervēšanas centrāli saskaņā ar šo likumu, pamatojoties uz nosūtīšanas līgumu, kas ar to tiek noslēgts ar nediskriminējošiem noteikumiem.

6.   Nosūtīšanas pakalpojumi ir obligāti visiem licencētu pārvadātāju taksometriem, kas veic savu darbību kādā teritorijā, izņemot vietas, kurās ir izsniegts mazāk par simt taksometru licencēm vai kurās šis pakalpojums tiek nodrošināts pēc pieprasījuma.

[..]

8.   Ar licencētiem pārvadātājiem noslēgtajos līgumos par taksometru nosūtīšanu jāietver noteikumi par pušu pienākumu ievērot regulējumu par sniedzamā pakalpojuma kvalitāti un likumīgumu, kā arī nolīgtie attāluma tarifi.

9.   Taksometri, kurus apkalpo rezervēšanas centrāle, var sniegt pārvadājumu pakalpojumu, piemērojot vienotu tarifu vai diferencētus tarifus atkarībā no transportlīdzekļa kategorijas atbilstoši nosūtīšanas līgumam.

10.   Rezervēšanas centrāle nodrošina tās apkalpotos licencētos pārvadātājus ar radio raiduztvērējiem taksometru aprīkošanai, pamatojoties uz nomas līgumu, kas tiek noslēgts ar nediskriminējošiem noteikumiem.”

15.

Bukarestes pašvaldības (Rumānija) teritorijā taksometru pakalpojumus reglamentē noteikumi, kas ietverti 2008. gada 21. aprīļaHotărârea Consiliului General al Municipiului București nr. 178/2008 privind aprobarea Regulamentului-cadru, a Caietului de sarcini și a contractului de atribuire în gestiune delegată pentru organizarea și executarea serviciului public de transport local în regim de taxi (Bukarestes pašvaldības padomes Lēmums Nr. 178/2008 par pamatnoteikumiem, specifikāciju un publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību apstiprināšanu deleģētās vietējo taksometru pārvadājumu sabiedrisko pakalpojumu organizēšanas un īstenošanas ietvaros) (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 178/2008”). Šā lēmuma 1. pielikuma 21. panta 1. punkts sākotnēji bija formulēts šādi:

“Bukarestes pašvaldības teritorijā nosūtīšanas pakalpojumi ir obligāti visiem licencēto pārvadātāju taksometriem un tos ir tiesīgas nodrošināt vienīgi rezervēšanas centrāles, kuras par atļauju piešķiršanu atbildīgā Bukarestes pašvaldības iestāde licencējusi ar tādiem nosacījumiem, kas nodrošina klientam ar rezervēšanas centrāļu starpniecību iespēju izsaukt šos pakalpojumus pa tālruni vai ar citiem līdzekļiem.”

16.

Lēmums Nr. 178/2008 ir grozīts ar 2017. gada 19. decembraHotărârea Consiliului General al Municipiului București nr. 626/19.12.2017 pentru modificarea și completarea Hotărârii Consiliului General al Municipiului București nr. 178/2008 privind aprobarea Regulamentului-cadru, a Caietului de sarcini și a contractului de atribuire în gestiune delegată pentru organizarea și executarea serviciului public de transport local în regim de taxi (Bukarestes pašvaldības padomes Lēmums Nr. 626/19.12.2017., ar ko groza un papildina Lēmumu Nr. 178/2008) (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 626/2017”).

17.

Ar Lēmuma Nr. 626/2017 I pantu grozītā Lēmuma Nr. 178/2008 1. pielikuma 3. pantā ir paredzēts:

“Likumā Nr. 38/2003 lietotajiem un definētajiem jēdzieniem ir tāda pati nozīme, un šajos pamatnoteikumos:

[..]

[..].”

18.

Ar Lēmuma Nr. 626/2017 II un III pantu grozītā Lēmuma Nr. 178/2008 1. pielikuma 21. pants ir formulēts šādi:

“1.   Bukarestes pašvaldības teritorijā nosūtīšanas pakalpojumi ir obligāti visiem licencēto pārvadātāju taksometriem un tos ir tiesīgas nodrošināt vienīgi rezervēšanas centrāles, kuras par atļauju izsniegšanu atbildīgā Bukarestes pašvaldības iestāde licencējusi ar tādiem nosacījumiem, kas nodrošina klientam iespēju izsaukt šos pakalpojumus pa tālruni vai ar citiem līdzekļiem, tostarp izmantojot internetam pieslēgtas lietotnes, kurās obligāti jābūt redzamam tam rezervēšanas centrāles nosaukumam, kāds ir atspoguļots Bukarestes pašvaldības par atļauju izsniegšanu atbildīgās iestādes piešķirtajā nosūtīšanas licencē.

[..]

3.1   Nosūtīšanas pakalpojumi ir obligāti visiem licencēto pārvadātāju taksometriem, kuri sniedz taksometra pakalpojumus Bukarestes pašvaldības teritorijā, un tos ir tiesīgas nodrošināt vienīgi rezervēšanas centrāles, kuras Bukarestes pašvaldības par atļauju izsniegšanu atbildīgā iestāde licencējusi ar tādiem nosacījumiem, kas nodrošina klientam iespēju izsaukt šos pakalpojumus pa tālruni vai ar citiem līdzekļiem (IT lietotnes, pasūtījumi, kas veikti rezervēšanas centrāles interneta vietnē) un kas paredz šos pasūtījumus nodot taksometru vadītājiem ar radio raiduztvērēja starpniecību.”

19.

Šā grozītā lēmuma 1. pielikuma 41. panta 2.1 punktā tā redakcijā atbilstoši Lēmuma Nr. 626/2017 IV pantam ir paredzēts, ka, sniedzot taksometra pakalpojumus, taksometru vadītājiem tostarp ir pienākums pārvadājuma pakalpojuma sniegšanas laikā neizmantot telefonus vai citas mobilās ierīces.

20.

Minētā grozītā lēmuma 1. pielikuma 59. panta 6.1 punktā tā redakcijā atbilstoši Lēmuma Nr. 626/2017 V pantam ir noteikts:

“Par 21. panta 3.1 punktā noteikto prasību neievērošanu, kuras ir piemērojamas visām līdzvērtīgām darbībām neatkarīgi no veida un vides, kādā tās tiek veiktas, un kurās ir iesaistīts nelicencēts autovadītājs vai licencēts taksometru pārvadājumu veicējs, kam ir atļauja Bukarestes pašvaldības teritorijā pārvadāt atsevišķas personas vai personu grupas, soda ar naudas sodu no 4500 līdz 5000 [Rumānijas lejām (RON) (aptuveni 929–1032 EUR].”

21.

S.C. Star Taxi App SRL (turpmāk tekstā – “Star Taxi App”), saskaņā ar Rumānijas tiesībām nodibināta sabiedrība, kas reģistrēta Bukarestē, uztur viedtālruņa lietotni, kura bez starpniecības nodrošina saziņu starp taksometru pakalpojumu izmantotājiem un taksometru vadītājiem.

22.

Šī aplikācija ļauj veikt meklēšanu, kuras rezultātā tiek parādīts saraksts ar taksometru vadītājiem, kuri ir pieejami braucienam. Tādējādi klients var brīvi izvēlēties konkrētu vadītāju. Star Taxi App nenodod pasūtījumus taksometru vadītājiem un nenosaka maksu par braucienu, kas tā beigās tiek samaksāta vadītājam tieši.

23.

Star Taxi App slēdz līgumus par pakalpojumu sniegšanu tieši ar licencētiem taksometru vadītājiem, kuriem ir tiesības sniegt taksometra pakalpojumus, taču neatlasot tos un nepieņemot tos darbā. Saskaņā ar šiem līgumiem apmaiņā pret taksometra vadītāja ikmēneša maksājumu Star Taxi App šiem vadītājiem piešķir piekļuvi lietotnei, viedtālruni, kurā lietotne ir uzstādīta, un SIM karti, kurā ir iekļauts ierobežots datu apjoms lietotnes izmantošanai. Turklāt šī sabiedrība nekontrolē nedz transportlīdzekļu un to vadītāju [snieguma] kvalitāti, nedz šo pēdējo uzvedību.

24.

2017. gada 19. decembrī Bukarestes pašvaldības padome pieņēma Lēmumu Nr. 626/2017, ar kuru prasības saņemt atļauju tā sauktās “nosūtīšanas” darbībai piemērošanas joma tika paplašināta, to attiecinot arī uz tādu IT lietotņu kā Star Taxi App uzturētājiem. Par šā tiesiskā regulējuma pārkāpumu Star Taxi App tika uzlikts naudas sods 4500 RON (aptuveni 929 EUR) apmērā.

25.

Uzskatot, ka tās darbība ir informācijas sabiedrības pakalpojums, kam ir piemērojams Direktīvas 2000/31 4. panta 1. punktā paredzētais iepriekšējas atļaujas piešķiršanas princips, Star Taxi App iesniedza sākotnēju administratīvo sūdzību, kurā tā lūdza atcelt Lēmumu Nr. 626/2017. Šis lūgums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka apstrīdētais tiesiskais regulējums, pirmkārt, bija kļuvis nepieciešams, ņemot vērā ievērojamo skaitu konstatēto gadījumu, kad nosacījumi par nelicencēto subjektu apstrādājamo pasūtījumu saņemšanu tiek izmantoti nelikumīgi, un, otrkārt, jo, tā kā ar to tiek regulēts starpniecības pakalpojums saistībā ar pasažieru pārvadājumiem ar taksometru, ar to neesot ietekmēta pakalpojumu sniegšanas brīvība ar elektroniskiem līdzekļiem.

26.

Tādēļ Star Taxi App vērsās Tribunalul București (Bukarestes Vispārējā pirmās instances tiesa, Rumānija) ar pieteikumu par Lēmuma Nr. 626/2017 atcelšanu.

27.

Šādos apstākļos Tribunalul București (Bukarestes Vispārējā pirmās instances tiesa) ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika saņemts 2019. gada 29. janvārī. Rakstveida apsvērumus iesniedza Star Taxi App, Unitatea Administrativ Teritorială Municipiul Bucureşti prin Primar General (Bukarestes administratīvi teritoriālā vienība, turpmāk tekstā – “Bukarestes pašvaldība”), Nīderlandes valdība, kā arī Komisija. Star Taxi App un Komisija arī rakstveidā atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, jo, ņemot vērā riskus, kas saistīti ar Covid‑19 pandēmiju, tā izlēma nolēmumu lietā pieņemt, nenoturot tiesas sēdi.

29.

Iesniedzējtiesa uzdod četrus prejudiciālus jautājumus par vairāku Savienības tiesību normu interpretāciju tādā kontekstā, kāds tas ir pamatlietā. Šos jautājumus es analizēšu tādā secībā, kādā tie ir uzdoti, otro un trešo jautājumu apskatot kopā. Jānorāda gan, ka visas iesniedzējtiesas minētās Savienības tiesību normas nav piemērojamas tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā. Tātad uzdotie jautājumi būs jāpārformulē.

30.

Vispirms savā pirmajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa atsaucas uz Direktīvas 98/34, kas grozīta ar Direktīvu 98/48, 1. panta 2. punktu. Tomēr pirms Lēmuma Nr. 626/2017 pieņemšanas datuma Direktīva 98/34 ir tikusi atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2015/1535. Saskaņā ar Direktīvas 2015/1535 10. panta otro daļu atsauces uz atcelto direktīvu ir uzskatāmas par atsaucēm uz Direktīvu 2015/1535.

31.

Turpinot, kā to savos apsvērumos pamatoti norāda Komisija, jēdzienam “sadarbīga ekonomika” nav juridiskas nozīmes Savienības tiesībās, jo tajās īpašs statuss ir piešķirts vienīgi informācijas sabiedrības pakalpojumiem.

32.

Līdz ar to ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2000/31 2. panta a) punkts, lasot to kopā ar Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka par “informācijas sabiedrības pakalpojumu” ir uzskatāms pakalpojums, kas izpaužas kā tieša kontakta nodibināšana starp klientu un taksometru vadītāju, izmantojot elektronisku aplikāciju.

33.

Atgādinājumam – Direktīvas 2000/31 2. panta a) punktā informācijas sabiedrības pakalpojumi ir definēti, atsaucoties uz Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

34.

Saskaņā ar šo pēdējo tiesību normu informācijas sabiedrības pakalpojums ir “jebkāds pakalpojums, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma”. Definīcijas ir atrodamas arī šiem pašiem jēdzieniem. Tā, ar elektroniskiem līdzekļiem sniegts pakalpojums nozīmē, ka “pakalpojumu nosūta un galamērķī saņem ar elektroniskas apstrādes [..] un datu uzglabāšanas aparatūras palīdzību un ka to pilnībā pārraida, nosūta un saņem pa vadiem, pa radio ar optiskiem vai citiem elektromagnētiskiem līdzekļiem”.

35.

Šķiet, nav šaubu, ka tāds pakalpojums, kādu piedāvā Star Taxi App, atbilst iepriekš minētajai definīcijai.

36.

Pirmkārt, šis pakalpojums tiek sniegts par atlīdzību, jo taksometru vadītāji maksā par tā izmantošanu. Lai gan pasažieriem šī izmantošana ir bezmaksas, arī tie ir uzskatāmi par pakalpojuma saņēmējiem. Tas neliek apšaubīt Star Taxi App sniegtā pakalpojuma atlīdzības raksturu. Proti, pietiek ar to, ka šis pakalpojums ir par maksu vienai no tā izmantotāju kategorijām, šajā gadījumā – taksometru vadītājiem ( 9 ).

37.

Otrkārt, konkrētais pakalpojums tiek sniegts attālināti: tas neprasa tā sniedzēja (Star Taxi App) un saņēmēju (vadītāji un pasažieri) vienlaicīgu klātbūtni. Saprotams, abu šā pakalpojuma izmantotāju kategoriju vienlaicīga klātbūtne attiecīgi ir nepieciešama, lai sniegtu secīgo pārvadājuma pakalpojumu. Tomēr minētais pakalpojums ir nošķirts no izskatāmajā lietā aplūkotā tiešā kontakta nodibināšanas pakalpojuma.

38.

Treškārt, izskatāmajā lietā apskatāmais pakalpojums arī tiek sniegts pēc pakalpojuma saņēmēja individuāla pieprasījuma. Precīzāk, šajā gadījumā ir nepieciešams vienlaicīgs divu pakalpojuma saņēmēju pieprasījums: pieprasījums no vadītāja, kad viņš ir pieslēdzies pakalpojumam, un pieprasījums no pasažiera, kurš vēlas saņemt informāciju par pieejamajiem vadītājiem.

39.

Visbeidzot, ceturtkārt, šis pakalpojums tiek sniegts elektroniski. Proti, tas darbojas, izmantojot lietotni, tas ir, viedtālruņu programmatūru, tātad elektronisko datu apstrādes un uzglabāšanas aprīkojumu. Tas tiek pārraidīts pa mobilās telefonijas tīklu vai izmantojot citu piekļuves internetam veidu, tātad izmantojot elektronisko sakaru līdzekļus.

40.

Ir taisnība, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju Star Taxi App taksometru vadītāju rīcībā arī nodod viedtālruņus, kuros ir uzstādīta tās aplikācija, lai tie varētu izmantot konkrēto pakalpojumu. Šis pakalpojuma elements netiek sniegts ne attālināti, ne elektroniski, un tātad tas neatbilst iepriekš minētajai definīcijai. Tomēr šī rīcībā nodošana ir pakalpojuma, kura mērķis ir atvieglot galvenā pakalpojuma nodibināt tiešu kontaktu starp vadītājiem un pasažieriem sniegšanu, papildelements. Tātad šis apstāklis neliek apšaubīt Star Taxi App darbības kā attālināti sniegta pakalpojuma raksturu.

41.

Līdz ar to ir jāsecina, ka tāda darbība kā Star Taxi App darbība atbilst definīcijai “informācijas sabiedrības pakalpojums” Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē ( 10 ).

42.

Tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka noteiktos apstākļos pakalpojumu nevar uzskatīt par tādu, kas ietilpst jēdzienā “informācijas sabiedrības pakalpojums”, pat ja tam – vismaz attiecībā uz daļu no to veidojošajiem pakalpojumiem – piemīt iezīmes, kas minētas Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietvertajā definīcijā ( 11 ).

43.

Tas tā it īpaši ir gadījumā, kad elektroniski sniegtais pakalpojums ir nesaraujami saistīts ar citu pakalpojumu, kas ir galvenais pakalpojums un kas netiek sniegts ar elektroniskiem līdzekļiem, piemēram, ar pārvadājuma pakalpojumu ( 12 ).

44.

Tiesa uzskata, ka šo nesaraujamo saikni raksturo tas, ka pakalpojuma sniedzējs elektroniski kontrolē cita pakalpojuma galvenos aspektus, tostarp atlasi ( 13 ), kuri pakalpojuma sniedzēji sniegs šo citu pakalpojumu ( 14 ).

45.

Tomēr šķiet, ka situācija atšķiras tāda pakalpojuma gadījumā, kādu sniedz Star Taxi App. Pirmkārt, Star Taxi App nav nepieciešams pieņemt darbā taksometru vadītājus, jo tiem ir izsniegtas licences un to rīcībā ir nepieciešamie resursi pilsētas transporta pakalpojumu sniegšanai. Savu pakalpojumu Star Taxi App tiem piedāvā tikai kā papildinājumu, kas tiem ļauj padarīt efektīvākus pašiem savus pakalpojumus. Attiecībās ar Star Taxi App taksometru vadītāji ir nevis līdzstrādnieki, kā, piemēram, Uber vadītāji, bet klienti, citiem vārdiem sakot, pakalpojuma saņēmēji. Otrkārt, Star Taxi App neīsteno ne kontroli, ne noteicošu ietekmi pār taksometru vadītāju sniedzamo transporta pakalpojumu nosacījumiem, kuri brīvi nosaka šos nosacījumus tajās robežās, kas attiecīgā gadījumā ir noteiktas spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā ( 15 ).

46.

Tādēļ es nepiekrītu Bukarestes pašvaldības viedoklim, ka situācija pamatlietā esot pielīdzināma situācijai lietā, kurā tika taisīts spriedums Asociación Profesional Elite Taxi ( 16 ).

47.

Ir taisnība, ka Star Taxi App pakalpojumam ir pakārtots raksturs attiecībā pret taksometru pārvadājumu pakalpojumiem un tas ir ekonomiski atkarīgs no šiem pakalpojumiem, jo bez šiem pēdējiem tam nebūtu jēgas.

48.

Tomēr šī atkarība pilnībā atšķiras no tās, kas raksturo attiecības starp UberPop lietotnes uzturētāju un vadītājiem, kuri darbojas, izmantojot šo lietotni. Proti, lai Uber varētu sniegt savu starpniecības pakalpojumu, izmantojot minēto lietotni, Uber ex nihilo bija jāizveido līdz tam neesoši atbilstošie pārvadājumu pakalpojumi, ko sniedz neprofesionāli vadītāji, un līdz ar to jāorganizē to vispārējā funkcionēšana ( 17 ). Tādējādi UberPop lietotne nevarēja darboties bez autovadītāju sniegtajiem pakalpojumiem, savukārt tie bez šādas aplikācijas nevarēja piedāvāt šos pakalpojumus ekonomiski pamatotā veidā. Šā iemesla dēļ Uber ekonomiskais modelis un komercstratēģija paredz, ka šī sabiedrība nosaka pārvadājumu pakalpojuma būtiskos nosacījumus, sākot ar cenu, līdz ar ko tā de facto, kaut arī netieši, kļūst par pakalpojuma sniedzēju ( 18 ).

49.

Tikmēr Star Taxi App sniegtais pakalpojums tiek balstīts uz jau pastāvošu un organizētu taksometru pārvadājumu pakalpojumu. Star Taxi App loma aprobežojas ar ārēja papildpakalpojuma sniedzēja lomu, kas gan ir noderīgs, bet kas nav būtisks galvenā pakalpojuma, proti, pārvadājumu pakalpojuma, efektivitātei. Lai gan Star Taxi App sniegtais pakalpojums tātad ir ekonomiski atkarīgs no pārvadājumu pakalpojuma, no funkcionālā viedokļa tas var būt neatkarīgs un to var sniegt no pārvadājumu pakalpojuma sniedzējiem nodalīts pakalpojumu sniedzējs. Tātad šie divi pakalpojumi nav nedalāmi saistīti iepriekšējā punktā atgādinātās Tiesas judikatūras izpratnē ( 19 ).

50.

Bukarestes pašvaldība apgalvo, ka Star Taxi App pakalpojums ir jāuzskata par taksometru pārvadājumu pakalpojuma neatņemamu sastāvdaļu, jo valsts tiesiskajā regulējumā šāds pakalpojums ir kvalificēts kā “nosūtīšanas pakalpojums”, kas visiem taksometru pārvadājumu pakalpojumu sniedzējiem ir obligāts.

51.

Šajā ziņā pietiek norādīt, ka atbilstoši pārvadājumu pakalpojumu tiesiskajam regulējumam dalībvalstis var brīvi pieprasīt pārvadātājiem izmantot citus pakalpojumus, tostarp informācijas sabiedrības pakalpojumus. Tomēr šī prasība nevar atbrīvot šos pēdējos pakalpojumus no Direktīvas 2000/31 regulējuma un minētās dalībvalstis – no pienākumiem, kas no tā izriet.

52.

Starpniecības pakalpojumam starp profesionāliem taksometru vadītājiem un pasažieriem, izmantojot tādu viedtālruņa aplikāciju kā Star Taxi App, tātad ir informācijas sabiedrības pakalpojuma pazīmes Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, tomēr tas nav nesaraujami saistīts ar pārvadājuma pakalpojumu iepriekš atgādinātās Tiesas judikatūras izpratnē ( 20 ).

53.

Tādējādi uz pirmo prejudiciālo jautājumu es ierosinu atbildēt, ka Direktīvas 2000/31 2. panta a) punkts, lasot to kopā ar Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka par informācijas sabiedrības pakalpojumu ir atzīstams pakalpojums, kas izpaužas kā tieša kontakta nodibināšana starp klientiem un taksometru vadītājiem, izmantojot elektronisku aplikāciju, ja šis pakalpojums nav nesaraujami saistīts ar taksometru pārvadājumu pakalpojumu tādējādi, ka tas nav tā neatņemama sastāvdaļa sprieduma Asociación Profesional Elite Taxi ( 21 ) izpratnē.

54.

Ar otro un trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu veikt Lēmuma Nr. 626/2017 izvērtējumu, ņemot vērā Direktīvas 2000/31 3. un 4. pantā, Direktīvas 2006/123 9., 10. un 16. pantā, kā arī LESD 56. pantā noteikto. Šos jautājumus es analizēšu attiecībā pret katru minēto normatīvo aktu, sākot ar to, kas ietver noteikumus, kuri konkrētāk attiecas uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem, proti, Direktīvu 2000/31.

55.

Ar otro un trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2000/31 3. un 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā – tāpat kā Lēmumā Nr. 178/2008, kas grozīts ar Lēmumu Nr. 626/2017, – elektroniskos starpniecības pakalpojumus starp taksometru vadītājiem un potenciālajiem pasažieriem pakļauj tādai pašai prasībai saņemt atļauju, kāda ir izvirzīta taksometru “nosūtīšanas” pakalpojumu sniedzējiem, kuri šo pakalpojumu sniedz ar citiem līdzekļiem, tostarp radio.

56.

Vispirms ir jākonstatē, ka, tā kā Star Taxi App ir saskaņā ar Rumānijas tiesībām reģistrēta sabiedrība ar juridisko adresi Bukarestē, pamatlieta ir ierobežota tikai vienas dalībvalsts teritorijā.

57.

Tā, Direktīvas 2000/31 3. panta 1. punktā dalībvalstīm ir tikai prasīts nodrošināt, lai informācijas sabiedrības pakalpojumi, ko sniedz to teritorijā reģistrēti pakalpojumu sniedzēji, atbilstu spēkā esošajiem valsts noteikumiem, kuri attiecas uz koordinēto jomu, kas definēta tās 2. panta h) punktā. Turklāt šīs direktīvas 3. panta 2. punktā dalībvalstīm principā ir aizliegts ierobežot brīvību piedāvāt informācijas sabiedrības pakalpojumus no citas dalībvalsts, jo tās 3. panta 4. punktā ir paredzēti izņēmumi no šā aizlieguma.

58.

Tādējādi Direktīvas 2000/31 3. pantā ir noteikts sava veida informācijas sabiedrības pakalpojumu savstarpējas atzīšanas princips starp dalībvalstīm. No tā izriet, ka šis pants nav piemērojams situācijā, kad informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējs atrodas savā izcelsmes dalībvalstī. Tātad Direktīvas 2000/31 3. pants pamatlietā nav piemērojams.

59.

Saistībā ar Direktīvas 2000/31 4. pantu jānorāda, ka dalībvalstīm ir aizliegts informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēja darbības sākšanu un veikšanu pakļaut iepriekšējas atļaujas saņemšanas sistēmai vai jebkādām citām prasībām ar līdzvērtīgu iedarbību.

60.

Šī tiesību norma ir ietverta Direktīvas 2000/31 II nodaļas “Principi” 1. iedaļā “Uzņēmumu dibināšana un informācijas prasības”. Šajā II nodaļā ir noteikta virkne tiesību un pienākumu informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, kuru ievērošana dalībvalstīm ir jānodrošina. Šo noteikumu mērķis ir saskaņot dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz šiem pakalpojumiem, lai nodrošinātu no Direktīvas 2000/31 3. panta izrietošā savstarpējās atzīšanas principa efektivitāti. Tātad šīs direktīvas II nodaļas noteikumi saskaņo noteikumus, ko dalībvalstis nosaka tiem informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, kas reģistrēti to teritorijā ( 22 ).

61.

Pilnīgi loģiski, ka tas pats attiecas uz jebkādu šādu pakalpojumu atļauju sistēmu aizliegumu. Tātad šis aizliegums ir spēkā attiecībā uz šo pakalpojumu sniedzējiem to izcelsmes dalībvalstīs. Tādējādi Direktīvas 2000/31 4. panta 1. punkts pamatlietā principā ir piemērojams.

62.

Tomēr saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 2. punktu tās 4. panta 1. punktā noteiktais aizliegums neskar atļauju sistēmas, kas neattiecas īpaši un vienīgi uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem. Tātad ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotā atļauju sistēma attiecas īpaši un vienīgi uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem.

63.

Vispirms ir jānorāda, ka Direktīvas 2000/31 4. panta 2. punkts ir stingrāks nekā līdzīgā atruna, kas paredzēta Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta e) apakšpunktā ietvertajā definīcijā “noteikumi par pakalpojumiem”. Proti, saskaņā ar šo pēdējo tiesību normu no tās ir izslēgti noteikumi, kas nav paredzēti īpaši attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem. Savukārt Direktīvas 2000/31 4. panta 2. punktā tās 4. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu ir atļauts piemērot tikai atļauju sistēmām, kas uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem nav mērķētas ne tikai īpaši, bet arī vienīgi.

64.

Saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietverto informāciju Rumānijas tiesībās prasība saņemt atļauju taksometru nosūtīšanas darbības uzsākšanai izriet no Likuma Nr. 38/2003 15. panta 1. punkta. Šā panta nākamajos punktos ir noteiktas prasības, kas jāizpilda, lai saņemtu atļauju, tās izsniegšanas nosacījumi un šīs darbības veikšanai piemērojamie noteikumi.

65.

Pēc tam šos noteikumus vietējā līmenī īsteno dažādas iestādes, kas ir kompetentas izsniegt atļaujas, šajā gadījumā Bukarestes pašvaldība. Šajā nolūkā tā pieņēma Lēmumu Nr. 178/2008. Šis lēmums vēlāk tika grozīts ar Lēmumu Nr. 626/2017, kurā, ieviešot jēdzienu “nosūtīšana ar jebkādiem citiem līdzekļiem” ( 23 ), tika precizēts, ka pienākums saņemt atļauju ir piemērojams tāda veida pakalpojumiem, kādus sniedz Star Taxi App, proti, informācijas sabiedrības pakalpojumiem, kas ietver starpniecību starp taksometru vadītājiem un pasažieriem.

66.

Tiesību jautājums, uz kuru tātad ir jāatbild, ir, vai valsts tiesību norma, kuras rezultātā informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem tiek noteikts pienākums saņemt atļauju, kāds turklāt jau pastāv attiecībā uz līdzīgu pakalpojumu sniedzējiem, kas nav informācijas sabiedrības pakalpojumi, ir atļauju sistēma, kura attiecas īpaši un vienīgi uz šīs otrās kategorijas pakalpojumu sniedzējiem Direktīvas 2000/31 4. panta 2. punkta izpratnē.

67.

Manā ieskatā, atbildei uz šo jautājumu ir jābūt noliedzošai.

68.

Direktīvas 2000/31 4. panta 2. punkta jēga ir novērst nevienlīdzīgu attieksmi starp informācijas sabiedrības pakalpojumiem un līdzīgiem pakalpojumiem, kas šajā jēdzienā neietilpst. Proti, ja kāda vispārēja atļauju sistēma ir piemērojama arī pakalpojumiem, kas tiek sniegti no attāluma ar elektroniskiem līdzekļiem, ir iespējams, ka šie pakalpojumi ir ekonomiski aizstājēji pakalpojumiem, kas tiek sniegti ar “klasiskajiem” līdzekļiem, un šā iemesla dēļ atrodas tiešā konkurencē ar šo otro pakalpojumu kategoriju. Taču pienākuma saņemt atļauju neesamība nostādītu informācijas sabiedrības pakalpojumus privileģētā konkurences stāvoklī, pārkāpjot lojālas konkurences principu un vienlīdzīgas attieksmes principu ( 24 ). Citiem vārdiem sakot, lai gan Savienības likumdevēja griba, pieņemot Direktīvu 2000/31, bija veicināt informācijas sabiedrības pakalpojumu attīstību, tā nodoms nebija ļaut saimnieciskās darbības subjektiem izvairīties no jebkādiem juridiskiem pienākumiem, vien aizbildinoties ar to, ka tie darbojas “tiešsaistē”. Manā ieskatā, šīs bažas bija pamatā spriedumam Asociación Profesional Elite Taxi ( 25 ).

69.

Tā kā informācijas sabiedrības pakalpojumi ir pēdējā laika īpaši straujās tehnoloģiskās attīstības rezultāts, bieži vien šie pakalpojumi ieiet tirgos, kurus jau aizņem “klasiski” pakalpojumi. Šiem klasiskajiem pakalpojumiem var piemērot atļauju sistēmas. Tā, atkarībā no konkrēto valsts tiesību normu jomas un formulējuma var būt vairāk vai mazāk acīmredzams, ka daži noteikumi, tostarp atļauju sistēmas, kuras izstrādātas attiecībā uz pakalpojumiem, kas netiek sniegti attālināti un elektroniski, ir piemērojami līdzīgiem pakalpojumiem, kuri tiek sniegti šādā veidā un kuri tātad ietilpst jēdzienā “informācijas sabiedrības pakalpojums”. Tādēļ var izrādīties, ka spēkā esošos noteikumus ir nepieciešams precizēt likumdošanas vai īstenošanas līmenī, lai apstiprinātu to piemērošanu informācijas sabiedrības pakalpojumiem. Tāda iejaukšanās likumdošanas vai administratīvā ceļā, ar kuru informācijas sabiedrības pakalpojumi tiek pakļauti jau pastāvošiem noteikumiem, tomēr nav pielīdzināma jaunas atļauju sistēmas izveidei, kas īpaši un vienīgi attiektos uz šiem pakalpojumiem. Tā drīzāk ir uzskatāma par pastāvošas sistēmas pielāgošanu jaunajiem apstākļiem.

70.

Tātad, manā ieskatā, tas būtu pretrunā Direktīvas 2000/31 4. panta 2. punkta lietderīgajai iedarbībai, ja šādas “tehniskas” iejaukšanās dēļ šā paša panta 1. punktā ietvertais aizliegums liegtu piemērot noteiktas pastāvošas atļauju sistēmas informācijas sabiedrības pakalpojumiem, savukārt citas sistēmas tiem varētu tikt piemērotas proprio vigore, atsaucoties uz minēto 4. panta 2. punktu.

71.

Tāda pati argumentācija ir izmantojama, ja jau kādas pastāvošas atļauju sistēmas paplašināšanai attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem ir nepieciešams veikt pielāgojumus, ņemot vērā šo pakalpojumu īpatnības salīdzinājumā ar pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem šī sistēma sākotnēji tika izveidota. Šie pielāgojumi it īpaši var attiekties uz atļaujas saņemšanas nosacījumiem. Proti, kā es to parādīšu turpmāk, tieši tādu pielāgojumu neesamība var likt apšaubīt atļauju sistēmas piemērošanas tiesiskumu attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem.

72.

Visbeidzot, es neuzskatu, kā to rosina Komisija, ka risinājums, ko Tiesa izmantojusi spriedumā Falbert u.c. ( 26 ), pēc analoģijas būtu piemērojams izskatāmajā lietā. Šajā spriedumā ( 27 ) Tiesa nosprieda, ka valsts tiesību norma, kuras jēga un mērķis ir attiecināt pastāvošu noteikumu arī uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem, ir jākvalificē kā “noteikumi par pakalpojumiem” Direktīvas 98/34 1. panta 5. punkta ( 28 ) izpratnē. Tomēr, kā jau esmu norādījis šo secinājumu 63. punktā, noteikumi par pakalpojumiem Direktīvas 2015/1535 izpratnē ir noteikumi, kas īpaši attiecas uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem, savukārt Direktīvas 2000/31 4. panta 1. punktā ir aizliegtas tikai tādas atļauju sistēmas, kuras īpaši un vienīgi attiecas uz šiem pakalpojumiem. Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts tiesību normas, kurās ir tikai paredzēti tādi nosacījumi uzņēmumu dibināšanai vai to pakalpojumu sniegšanai kā tiesību normas, kurās ir noteikts, ka profesionālās darbības veikšanai ir vajadzīga iepriekšēja atļauja, nav tehniskie noteikumi Direktīvas 2015/1535 izpratnē ( 29 ). Tātad būtu neloģiski nodibināt interpretācijas analoģiju starp Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu un Direktīvas 2000/31 4. panta 2. punktu, kas attiecas tieši uz atļauju sistēmām.

73.

Šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka Direktīvas 2000/31 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesību norma, ar kuru arī informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem tiek noteikts tāds pienākums saņemt atļauju, kāds jau ir bijis izvirzīts līdzīgu pakalpojumu, kas nav informācijas sabiedrības pakalpojumi, sniedzējiem, nav atļauju sistēma, kura īpaši un vienīgi attiecas uz šīs pēdējās kategorijas pakalpojumu sniedzējiem. Tātad šīs direktīvas 4. panta 1. punktā ietvertais aizliegums neliedz piemērot šādu sistēmu attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem.

74.

Tomēr iepriekš secinātais ir pakārtots nosacījumam, ka pakalpojumi, uz kuriem attiecas pastāvošā atļauju sistēma un kuri netiek sniegti elektroniski, un informācijas sabiedrības pakalpojumi, attiecībā uz kuriem šī sistēma tiek paplašināta, faktiski ir ekonomiski līdzvērtīgi. Šis līdzvērtīgums ir jāizvērtē no pakalpojuma lietotāja skatpunkta, proti, ka no viņa skatpunkta pakalpojumiem ir jābūt savstarpēji aizstājamiem.

75.

Taču šķiet, ka šajā jautājumā starp pamatlietas pusēm pastāv strīds. Proti, Bukarestes pašvaldība savos apsvērumos apgalvo, ka tāda darbība, kādu veic Star Taxi App, ir līdzvērtīga taksometru nosūtīšanas darbībai Likuma Nr. 38/2003 izpratnē un ka tādējādi uz to attiecas no šā likuma izrietošais pienākums saņemt rezervēšanas centrāles licenci. Līdz ar to Lēmums Nr. 626/2017, tāpat kā Lēmums Nr. 178/2008, esot ticis pieņemts, īstenojot šo likumu. Savukārt Star Taxi App apstrīd šo apgalvojumu, uzskatot, ka tās darbībai ir atšķirīgs raksturs, tā aprobežojas ar tieša kontakta nodibināšanu starp taksometru vadītājiem un klientiem un tātad minētā likuma normas uz to neattiecas.

76.

Diemžēl šķiet, ka šo jautājumu nav atrisinājusi iesniedzējtiesa, kura, no vienas puses, kā vienu no tiesību aktiem, kuriem ir nozīme pamatlietas izspriešanā, min Likumu Nr. 38/2003, bet, no otras puses, atzīst, ka jēdziena “nosūtīšana” paplašināšana, to attiecinot arī uz IT lietotnēm, “pārsniedz tiesiskā regulējuma robežas”. Tas vien, ka Tiesa interpretē Direktīvu 2000/31, nevar atrisināt šo dilemmu, jo risinājums ir atkarīgs no faktu vērtējuma, ko var veikt vienīgi iesniedzējtiesa.

77.

Tātad Direktīvas 2000/31 4. panta 1. punkts pieļauj tādas valsts tiesību normas kā Lēmumā Nr. 178/2008, kas grozīts ar Lēmumu Nr. 626/2017, ietvertās normas ar nosacījumu, ka tiek konstatēta šajās tiesību normās reglamentēto pakalpojumu ekonomiskā līdzvērtība. Savukārt, ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka tādi pakalpojumi, kādus sniedz Star Taxi App, nav ekonomiski līdzvērtīgi taksometru nosūtīšanas pakalpojumiem, līdz ar ko Lēmums Nr. 626/2017 de facto būtu jāapskata kā autonoma atļauju sistēma, uz šo sistēmu būtu attiecināms Direktīvas 2000/31 4. panta 1. punktā paredzētais aizliegums ( 30 ).

78.

Komisija savos apsvērumos atzīmē, ka Lēmuma Nr. 626/2017 normas kopsakarā, it īpaši tās, kuras attiecas uz pienākumu nodot pasūtījumus vadītājiem pa radio un uz aizliegumu pārvadājuma pakalpojuma sniegšanas laikā izmantot mobilos telefonus ( 31 ), var tikt interpretētas tādējādi, ka tās de facto aizliedz tādu pakalpojumu sniegšanu, kādus piedāvā Star Taxi App.

79.

Tomēr šo jautājumu iesniedzējtiesa nav izvirzījusi savā lūgumā, kurā ir runa par pienākumu saņemt atļauju. Turklāt Star Taxi App, atbildot uz tiešu Tiesas jautājumu šajā saistībā, ir atzinusi, ka tā var turpināt savu darbību ar nosacījumu, ka tiek izpildītas rezervēšanas centrālēm noteiktās prasības un tiek saņemta atļauja.

80.

Tāpēc es uzskatu, ka iespējamais Star Taxi App darbības aizliegums ir pārāk hipotētisks, lai izskatāmo lietu analizētu no šādas perspektīvas. Turklāt Tiesa šajā jautājumā nav pietiekami informēta.

81.

Kā es to jau norādīju, ir uzskatāms, ka Direktīvas 2000/31 4. panta 1. punktā ietvertais jebkādu atļauju sistēmu aizliegums nav piemērojams pamatlietā aplūkotajai sistēmai, jo šī sistēma attiecas ne tikai īpaši un vienīgi uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem, bet arī uz tāda paša rakstura pakalpojumiem, kuri neietilpst šajā kvalifikācijā. Uz šiem citiem pakalpojumiem potenciāli attiecas Direktīva 2006/123. Tātad ir jāpārbauda, vai šī direktīva ir piemērojama konkrētajā gadījumā un – apstiprinošas atbildes gadījumā – vai tā nepieļauj tādu atļauju sistēmu kā pamatlietā aplūkojamā.

82.

Saskaņā ar Direktīvas 2006/123 2. panta 1. punktu tā ir piemērojama pakalpojumiem, ko sniedz pakalpojumu sniedzēji, kuri veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, kas neapšaubāmi ietver pamatlietā aplūkotos pakalpojumus.

83.

Tomēr ar šīs direktīvas 2. panta 2. punktu no tās piemērošanas jomas ir izslēgti atsevišķi pakalpojumi, tostarp transporta pakalpojumi, kas ietilpst LESD VI sadaļas piemērošanas jomā ( 32 ). Minētās direktīvas 21. apsvērumā ir precizēts, ka jēdziens “transports” konkrētās tiesību normas izpratnē ietver arī taksometrus. Vai šis jēdziens ietver arī starpniecības pakalpojumus starp taksometru vadītājiem un to klientiem?

84.

Tiesa jau ir interpretējusi Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta d) apakšpunktu. Saistībā ar transportlīdzekļu tehnisko apskati tā ir atzinusi arī, ka šī tiesību norma attiecas ne tikai uz jebkādām fiziskām darbībām personu vai preču pārvietošanā no vienas vietas uz citu, izmantojot transportlīdzekli, gaisa kuģi vai ar kuģi pa ūdensceļu, bet arī jebkuru pakalpojumu, kas ir cieši saistīts ar tādām darbībām ( 33 ).

85.

Attiecībā uz tehniskās apskates pakalpojumiem Tiesa ir atzinusi, pirmkārt, ka tie ir cieši saistīti ar pašiem pārvadājumu pakalpojumiem, jo tie ir nepieciešams priekšnosacījums, lai nodrošinātu ceļu satiksmes drošību ( 34 ).

86.

Otrkārt, Tiesa ir norādījusi, ka minēto tehniskās apskates pakalpojumu saskaņošanas pasākumi ir pieņemti, pamatojoties uz LESD noteikumiem par transportu ( 35 ). Pretēji Komisijas paustajam viedoklim šajā lietā šis konstatējums man šķiet izšķiroši būtisks Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta d) apakšpunkta interpretācijā. Proti, šajā tiesību normā ir tieša atsauce uz LESD sadaļu par transportu (tagad LESD VI sadaļa). Tas tā ir, jo saskaņā ar LESD 58. panta 1. punktu pakalpojumu sniegšanas brīvību transporta jomā reglamentē LESD sadaļa par transportu. Tātad Direktīva 2006/123 nevar reglamentēt pakalpojumu sniegšanas brīvību šajā jomā. Taču, pieņemot direktīvas par transportlīdzekļu tehniskās apskates pakalpojumiem, pamatojoties uz LESD VI sadaļas noteikumiem, Savienības likumdevējs ir netieši ietvēris šos pakalpojumus pārvadājumu jomā gan LESD 58. panta 1. punkta, gan Direktīvas 2006/123 2. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē. Šī saskaņošanas pasākumu juridiskā pamata izvēle tātad ir izšķiroša, lai attiecīgos pakalpojumus izslēgtu no Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomas ( 36 ).

87.

Nešķiet, ka tādi starpniecības pakalpojumi kā pamatlietā aplūkotie būtu cieši saistīti ar taksometru pakalpojumiem iepriekš minētās Tiesas judikatūras izpratnē, jo tie nav priekšnosacījums šo pēdējo pakalpojumu sniegšanai tādā pašā mērā kā tehniskā apskate. Rumānijas tiesību aktos patiešām ir noteikts, ka nosūtīšanas pakalpojumu izmantošana ir obligāta visiem taksometru pakalpojumu sniedzējiem. Tomēr šāds valsts līmenī noteikts pienākums nevar būt pamats kādas pakalpojumu kategorijas kvalifikācijai no Savienības tiesību viedokļa.

88.

Turklāt uz šiem starpniecības pakalpojumiem neattiecas nekādi īpaši saskaņošanas pasākumi, kas būtu pieņemti, pamatojoties uz LESD noteikumiem par transportu.

89.

Tāpēc es nesaskatu iemeslu izslēgt šos pakalpojumus no Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomas saskaņā ar tās 2. panta 2. punkta d) apakšpunktu.

90.

Turklāt Direktīvas 2006/123 3. panta 1. punktā ir ietverts noteikums, saskaņā ar kuru speciālu Savienības tiesību aktu noteikumi, kas reglamentē piekļuvi pakalpojumiem un to sniegšanu konkrētās nozarēs, kolīzijas gadījumā prevalē pār Direktīvas 2006/123 noteikumiem. Lai gan šīs direktīvas 3. panta 1. punkta otrajā teikumā nav tieši minēta Direktīva 2000/31, bet citas direktīvas tajā ir pārņemtas, man tomēr šķiet acīmredzami, ka šī norma attiecas arī uz Direktīvu 2000/31. Proti, šī direktīva, ciktāl tā reglamentē piekļuvi informācijas sabiedrības pakalpojumiem un to īstenošanu, ir lex specialis attiecībā pret Direktīvu 2006/123 ( 37 ).

91.

Tomēr, tā kā Direktīvas 2000/31 4. panta 1. punktā ietvertais visu atļauju sistēmu aizliegums neattiecas uz tādiem pakalpojumiem kā pamatlietā aplūkotie, starp abām direktīvām nav nekādas kolīzijas. Proti, šā aizlieguma piemērojamības izslēgšana, kas izriet no Direktīvas 2000/31 4. panta 2. punkta, nenozīmē, ka dalībvalstīm tiek dota beznosacījumu iespēja piemērot atļauju sistēmas situācijās, uz kurām attiecas šī tiesību norma. Nav piemērojams tikai Direktīvas 2000/31 4. panta 1. punkts, kamēr šīm atļauju sistēmām joprojām ir piemērojamas citas Savienības tiesību normas, to skaitā Direktīvas 2006/123 normas, tostarp attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem.

92.

Tātad Direktīvas 2006/123 3. panta 1. punkts neliedz piemērot šo direktīvu attiecībā uz pamatlietā aplūkoto atļauju sistēmu, tostarp tiktāl, ciktāl tā attiecas uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem.

93.

Savā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa norāda uz Direktīvas 2006/123 9., 10. un 16. pantu. Tomēr šīs direktīvas 16. pants attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību citās dalībvalstīs, kas nav pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas valsts. Kā esmu norādījis šo secinājumu 56. punktā, pamatlieta ir saistīta ar Rumānijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanas darbību Rumānijas teritorijā. Tātad Direktīvas 2006/123 16. pants šajā lietā nav piemērojams.

94.

Savukārt šajā lietā ir piemērojami šīs direktīvas noteikumi par brīvību veikt uzņēmējdarbību, tas ir, tās 9.–15. pants. Proti, Tiesa ir atzinusi, ka šie panti ir piemērojami attiecībā uz pilnībā iekšējām situācijām ( 38 ).

95.

Direktīvas 2006/123 9. panta pamatā ir princips, ka uz pakalpojumu darbību netiek attiecinātas atļauju piešķiršanas sistēmas. Tomēr ar zināmiem nosacījumiem dalībvalstis ir tiesīgas tādu sistēmu piemērot attiecībā uz piekļuvi kādai pakalpojumu darbībai ( 39 ). Šie nosacījumi ir šādi: sistēma ir nediskriminējoša, tā tiek attaisnota ar kādu primāru vispārējo interešu apsvērumu, un nepastāv mazāk ierobežojoši pasākumi, kas ļautu sasniegt to pašu mērķi.

96.

Manā rīcībā nav nekādu norāžu par to, kāds attaisnojums atļauju sistēmas attiecināšanai uz taksometru nosūtīšanas darbību izriet no Likuma Nr. 38/2003. Kas attiecas uz Lēmumu Nr. 626/2017, Bukarestes pašvaldība savos apsvērumos atsaucas uz nepieciešamību nodrošināt vienādus konkurences apstākļus starp “klasiskajām” taksometru rezervēšanas centrālēm un elektroniskās starpniecības pakalpojumiem. Tomēr tas neizskaidro atļaujas sistēmas jēgu kā tādu.

97.

Tātad iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai pastāv primāri vispārējo interešu apsvērumi, kas attaisno atļauju sistēmu attiecībā uz taksometru nosūtīšanas pakalpojumiem. Ir vienīgi jānorāda, ka šī sistēma attiecas uz starpniecības pakalpojumu tirgū, kurā atļauju sistēma jau darbojas, proti, taksometru pārvadājumu pakalpojumu tirgū ( 40 ). Tādējādi šķiet, ka, piemēram, ar patērētāju aizsardzību saistītās vispārējās intereses jau ir apmierinātas. Līdz ar to iesniedzējtiesas uzdevums būs pārbaudīt, kādi citi primāri iemesli var attaisnot šo papildu atļauju sistēmu.

98.

Vēl ir jāformulē šādas noslēguma piezīmes. Direktīvas 2006/123 10. panta 1. un 2. punktā tiek prasīts, lai atļaujas tiktu izsniegtas, pamatojoties uz kritērijiem, kas ir attaisnojami ar kādu primāru vispārējo interešu apsvērumu un kas ir samērīgi ar šo vispārējo interešu mērķi.

99.

Likuma Nr. 38/2003 15. panta 2. punktā ir noteikts, ka, lai saņemtu atļauju, tostarp rīcībā ir jābūt radio raiduztvērējam, drošai radiofrekvencei, personālam ar radiotelefonijas operatora apliecību un radiofrekvenču izmantošanas licencei. No lietas materiāliem skaidri neizriet, vai šīs prasības ir piemērojamas taksometru vadītāju un klientu starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, izmantojot viedtālruņa lietotni; tas tomēr nešķiet izslēgts.

100.

Šīs prasības, kas ir izstrādātas attiecībā uz radio taksometru rezervēšanas centrālēm, ir acīmredzami nepiemērotas elektroniski sniegtajiem pakalpojumiem, uzliekot to sniedzējiem nepamatotu slogu un izmaksas. Tātad šīs prasības pēc definīcijas nevar tikt attaisnotas ne ar kādu primāru vispārējo interešu apsvērumu, nedz arī tikt uzskatītas par samērīgām ar kādu vispārējo interešu mērķi, ciktāl tās ir piemērojamas informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem. Proti, tās šiem pakalpojumu sniedzējiem papildus viņu izmantotajām tehnoloģijām paģēr izmantot atšķirīgai tehnoloģijai paredzētas prasmes un aprīkojumu.

101.

Šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka atļauju sistēma nebalstās uz kritērijiem, kurus attaisno kāds primārs vispārējo interešu apsvērums, kā tas ir prasīts Direktīvas 2006/123 10. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā, jo atļaujas izsniegšana ir pakļauta prasībām, kuras tehnoloģiski neatbilst tās pieteicēja iecerētajam pakalpojumam.

102.

Savā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa atsaucas arī uz LESD 56. pantu, kas paredz pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tomēr, kā jau esmu norādījis šo secinājumu 56. punktā, pamatlieta attiecas uz Rumānijas sabiedrības veiktu pakalpojumu darbību Rumānijas teritorijā. Tā, saskaņā ar Tiesas iedibināto judikatūru LESD noteikumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību nav piemērojami situācijām, kuru visi apstākļi skar tikai vienas dalībvalsts teritoriju ( 41 ). Tātad LESD 56. pants šajā gadījumā nav piemērojams.

103.

Uz otro un trešo prejudiciālo jautājumu es ierosinu atbildēt, ka Direktīvas 2000/31 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējam piemērot tādu atļauju sistēmu, kas tiek piemērota ekonomiski līdzvērtīgiem pakalpojumiem, kuri nav informācijas sabiedrības pakalpojumi. Direktīvas 2006/123 9. un 10. pants nepieļauj šādas atļauju sistēmas piemērošanu, ja vien tā neatbilst šajos pantos noteiktajiem kritērijiem, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Atļauju sistēma neatbilst Direktīvas 2006/123 10. pantā paredzētajiem kritērijiem, ja atļaujas izsniegšana ir atkarīga no tās pieteicēja iecerētajam pakalpojumam tehnoloģiski neatbilstošām prasībām. Direktīvas 2000/31 3. pants, Direktīvas 2006/123 16. pants un LESD 56. pants nav piemērojams tāda pakalpojumu sniedzēja gadījumā, kurš vēlas sniegt informācijas sabiedrības pakalpojumus dalībvalstī, kurā tas ir reģistrēts.

104.

Ar ceturto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Lēmums Nr. 626/2017 ir tehnisks noteikums Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē, par kuru būtu bijis jāpaziņo Komisijai saskaņā ar šīs direktīvas 5. pantu.

105.

Saskaņā ar Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta f) apakšpunkta trešo daļu šī tiesību norma tomēr attiecas uz tehniskajiem noteikumiem, kurus nosaka dalībvalstu izraudzītās iestādes, kas ir iekļautas sarakstā, kuru izveido un vajadzības gadījumā atjaunina Komisija ar šīs direktīvas 2. pantā minētās komitejas starpniecību. Šāds saraksts tika publicēts 2006. gada 31. maijā ( 42 ), proti, pirms Rumānijas pievienošanās Eiropas Savienībai, un tātad tajā nebija iekļautas Rumānijas iestādes. Tomēr Komisija savos apsvērumos norāda, ka Rumānijas pievienošanās laikā Rumānija ir paziņojusi, ka tikai tās centrālās iestādes ir tiesīgas noteikt tehniskos noteikumus Direktīvas 2015/1535 izpratnē. Tātad uz Bukarestes pašvaldības aktiem neattiecas paziņošanas pienākums saskaņā ar šīs direktīvas 5. pantu.

106.

Tomēr tas pilnībā neatrisina problēmu, jo, kā es to jau norādīju, ir šaubas par to, vai prasība saņemt atļauju, lai sniegtu tādus pakalpojumus kā pamatlietā, izriet vienīgi no Lēmuma Nr. 626/2017 vai arī no Likuma Nr. 38/2003 15. panta, attiecībā pret kuru šis lēmums ir tikai tā īstenošanas pasākums. Tātad ir pamatoti vaicāt, vai Komisijai bija jāpaziņo par šo pašu likumu.

107.

Manā ieskatā, atbildei tomēr ir jābūt noliedzošai. Proti, ar Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta e) apakšpunktu no jēdziena “noteikumi par pakalpojumiem”, kas ir vienīgā tehnisko noteikumu kategorija, par kuru šajā gadījumā varētu būt runa, ir izslēgti noteikumi, kas neattiecas īpaši uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem. Saskaņā ar šā e) apakšpunkta otro daļu noteikumi īpaši attiecas uz šādiem pakalpojumiem, ja to īpašais mērķis un priekšmets ir šādu pakalpojumu regulēšana skaidrā un mērķtiecīgā veidā. Savukārt noteikumi, kas uz tiem attiecas tikai netieši vai papildus, netiek uzskatīti par tādiem, kas uz tiem attiecas īpaši.

108.

Tā, ir jākonstatē, ka Likumā Nr. 38/2003 nav nevienas norādes uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem. Gluži pretēji, šajā likumā šie pakalpojumi ir ignorēti tādā mērā, ka tajā visiem taksometru nosūtīšanas pakalpojumu sniedzējiem pat tiek prasīts, lai tiem būtu radiofrekvences un aprīkojums, neatkarīgi no tā, vai tie darbojas ar radio vai IT līdzekļiem. Līdz ar to, manā ieskatā, tas ir acīmredzami, ka, lai gan šis likums ir piemērojams informācijas sabiedrības pakalpojumiem, kā to apgalvo Bukarestes pašvaldība, tā mērķis nav tieši un mērķtiecīgi reglamentēt šos pakalpojumus un tas tos skar tikai netieši, varētu pat teikt – pēc inerces.

109.

Tas turklāt ir viegli izskaidrojams ar faktu, ka Likums Nr. 38/2003 ir datēts ar 2003. gadu, kamēr sabiedrība Uber, kura ir celmlauzis pārvadājumu pakalpojumu rezervēšanas ar viedtālruņiem jomā, tika nodibināta vien 2009. gadā.

110.

Tātad Likuma Nr. 38/2003 15. pants neattiecas īpaši uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē.

111.

Līdz ar to uz ceturto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Lēmums Nr. 626/2017 nav tehniskie noteikumi Direktīvas 2015/1535 1. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē.

112.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz Tribunalul București (Bukarestes Vispārējā pirmās instances tiesa, Rumānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem es ierosinu atbildēt šādi: