1.

Wikingerhof GmbH & Co. KG ir noslēgusi līgumu ar Booking.com BV par to, ka tās pārvaldītā viesnīca tiek iekļauta izmitināšanas vietu rezervēšanas tiešsaistes platformā ar tādu pašu nosaukumu. Tomēr pirmā minētā sabiedrība uzskata, ka otrā minētā savā platformā reģistrētajiem viesnīcu pārvaldniekiem izvirza netaisnīgus nosacījumus, kas ir dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kura tiem rada kaitējumu.

2.

Šajā kontekstā Wikingerhof Vācijas tiesā cēla prasību par konkrētu darbību pārtraukšanu pret Booking.com, pamatojoties uz Vācijas tiesību normām konkurences jomā. Atbildētāja pamatlietā tomēr apgalvo, ka šai tiesai nav jurisdikcijas izskatīt minēto prasību. Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija), kurai par šo jautājumu ir iesniegta revīzijas sūdzība, jautā Tiesai, kā interpretēt Regulu (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 2 ) (turpmāk tekstā – “Briseles Ia regula”).

3.

Būtībā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tāda prasība, kādu Wikingerhof ir cēlusi pret Booking.com, kas balstās uz tiesību normām, kuras tiek uzskatītas par neatļautu darbību, nozīmē “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” ( 3 ) šīs regulas 7. panta 2. punkta izpratnē – šādā gadījumā tiesas, kurā celta prasība, kompetence varētu izrietēt no šīs tiesību normas – vai uz šo prasību attiecas “lietas, kas attiecas uz līgumiem” minētās regulas 7. panta 1. punkta izpratnē, ņemot vērā faktu, ka apgalvotās pretkonkurences darbības, ko pirmā sabiedrība pārmet otrajai sabiedrībai, tiek īstenotas viņu līgumiskajās attiecībās, un tādā gadījumā Wikingerhof visticamāk būtu jāceļ sava prasība – saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu – Nīderlandes tiesā. Tādējādi Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) aicina Tiesu precizēt saturu kategorijām, ko veido minētās “lietas”, kā arī veidu, kādā šīs kategorijas ir saistītas savā starpā.

4.

Iepriekšējā punktā izvirzītie jautājumi nebūt nav jauni. Attiecībā uz tiem jau pastāv ievērojama Tiesas judikatūra ( 4 ), kas tika uzsākta pirms apmēram trīsdesmit gadiem ar spriedumiem Kalfelis ( 5 ) un Handte ( 6 ). Neraugoties uz to, joprojām pastāv dažas neskaidrības, it īpaši attiecībā uz to, kā kvalificēt atsevišķas prasības, kas ir tuvu aplūkoto kategoriju robežām, piemēram, prasības par civiltiesisko atbildību, kuras celtas starp līgumslēdzējām pusēm. Šīs neskaidrības, konkrēti, izriet no sprieduma Brogsitter ( 7 ), kurā Tiesa ir mēģinājusi formulēt abstraktu metodi šādu pēdējo minēto prasību sasaistei, bet kuras nozīme tiek regulāri apspriesta doktrīnā un valsts tiesās ( 8 ).

5.

Tādējādi šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu sniedz Tiesai iespēju virspalātas sastāvā radīt šīs judikatūras kopsavilkumu un, to darot, precizēt atlikušās neskaidrības. Šāda rīcība ir pamatota vēl jo vairāk tāpēc, ka, kopš ir stājusies spēkā Regula (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām ( 9 ) (turpmāk tekstā – “Romas I regula”), un Regula (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām ( 10 ) (turpmāk tekstā – “Romas II regula”), Tiesas rastie risinājumi jurisdikcijas jomā ietekmē tiesību normu kolīziju jomu. Proti, šajā jomā šīs regulas ir Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta un 7. panta 2. punkta ekvivalents, un šis regulu kopums ir jāinterpretē pēc iespējas saskanīgāk ( 11 ). Turklāt skaidrojumi, ko sniegs Tiesa par šiem vispārējiem jautājumiem, izgaismos starptautisko privāttiesību normas, kas piemērojamas prasībām par civiltiesisko atbildību par konkurences tiesību pārkāpumu ( 12 ).

6.

Šajos secinājumos es paskaidrošu, ka vispārīgi prasības civiltiesiskas atbildības dēļ saikne ar “lietām, kas attiecas uz līgumiem”, Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta izpratnē vai ar “lietām, kas attiecas uz neatļautu darbību”, šīs regulas 7. panta 2. punkta izpratnē ir atkarīga no pamata, proti, no “līgumiska” vai “ārpuslīgumiska” pienākuma, uz kuru tā ir balstīta un uz kuru atsaucas prasītājs pret atbildētāju. Identiska domu gaita ir piemērojama prasībām par civiltiesisko atbildību, kas celtas starp līgumslēdzējām pusēm. Paskaidrošu, kādēļ, piemērojot šos principus tādai prasībai par konkrētu darbību pārtraukšanu, kādu ir cēlusi Wikingerhof pret Booking.com, kas pamatota ar konkurences tiesību pārkāpumu, ir piemērojams jēdziens “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību” otrās tiesību normas izpratnē.

7.

Briseles Ia regulas 16. apsvērumā ir noteikts:

“Papildus atbildētāja domicilam vajadzētu būt alternatīviem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saistība starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedības norisi. Ciešas saistības pastāvēšanai būtu jānodrošina juridiskā noteiktība un jānovērš iespējamība, ka prasību pret atbildētāju ceļ viņam saprātīgi neparedzamā dalībvalsts tiesā. [..]”

8.

Šīs regulas II nodaļas 2. iedaļā “Īpašā jurisdikcija” tostarp ir ietverts minētās regulas 7. pants. Šī panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:

9.

Wikingerhof, saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta sabiedrība Kropā (Vācija), apsaimnieko viesnīcu Šlēsvigas‑Holšteinas federālajā zemē (Vācija). Booking.com, kuras juridiskā adrese ir Amsterdamā (Nīderlande), pārvalda izmitināšanas vietu rezervēšanas tiešsaistes platformu ar tādu pašu nosaukumu.

10.

2009. gada martā Wikingerhof parakstīja Booking.com izsniegtu tipveida līgumu. Šajā līgumā ir noteikts, ka vispārējie nosacījumi, ko piemēro pēdējā minētā sabiedrība, ir šī līguma neatņemama sastāvdaļa. Minētajā līgumā ir arī paredzēts, ka, parakstot šo līgumu, viesnīcas pārvaldnieks paziņo, ka ir saņēmis šo vispārējo nosacījumu kopiju, un apstiprina, ka ir tos izlasījis, sapratis un tiem piekrīt.

11.

Booking.com vispārējos nosacījumos tostarp ir paredzēts, ka šī sabiedrība nodod savā platformā reģistrēto viesnīcu pārvaldnieku rīcībā interneta sistēmu ar nosaukumu “Extranet”, kas tiem ļauj aktualizēt informāciju par savām viesnīcām un iepazīties ar datiem par rezervācijām, kuras veiktas ar šīs platformas starpniecību. Turklāt šajos vispārējos nosacījumos ir ietverta jurisdikcijas noteikšanas klauzula, ar kuru principā kompetence izskatīt no līguma izrietošos strīdus ir piešķirta ekskluzīvi Amsterdamas tiesām.

12.

Booking.com ir grozījusi savus vispārējos nosacījumus vairākkārt. Ar 2015. gada 30. jūnija vēstuli Wikingerhof apstrīdēja vienu no šiem grozījumiem. Pēc tam šī sabiedrība cēla pret Booking.com prasību Landgericht Kiel (Ķīles apgabaltiesa, Vācija) par konkrētu darbību pārtraukšanu, pamatojoties uz Vācijas tiesību normu konkurences jomā pārkāpumu ( 13 ). Šādā kontekstā Wikingerhof norādīja, ka tādi mazie viesnīcu uzņēmumi kā viņa esot spiesti slēgt līgumu ar Booking.com, ņemot vērā šī pēdējā minētā uzņēmuma dominējošo stāvokli starpniecības pakalpojumu un viesnīcu rezervāciju portālu tirgū. Wikingerhof uzskata, ka atsevišķas Booking.com darbības, nododot informāciju par viesnīcas rezervācijām, ir netaisnīgas un ir šī stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kas ir konkurences tiesību pārkāpums. Tādējādi Wikingerhof lūdza šai tiesai aizliegt Booking.com, [neizpildes gadījumā] paredzot naudas sodu:

13.

Booking.com norādīja uz Landgericht Kiel (Ķīles apgabaltiesa) starptautiskās un teritoriālās kompetences neesamību. Ar 2017. gada 27. janvāra spriedumu šī tiesa Wikingerhof prasību atzina par nepieņemamu šī iemesla dēļ. Konkrētāk, tā uzskatīja, ka Booking.com vispārējos nosacījumos ietvertā jurisdikcijas noteikšanas klauzula, ar kuru kompetence tiek piešķirta ekskluzīvi Amsterdamas tiesām, bija noslēgta starp pusēm likumīgi saskaņā ar Briseles Ia regulas 25. pantu un ir piemērojama attiecībā uz šādu prasību.

14.

Apelācijas tiesvedībā Oberlandesgericht Schleswig (Federālās zemes Augstākā tiesa Šlēsvigā, Vācija) ar 2018. gada 12. oktobra spriedumu apstiprināja pirmajā instancē pasludināto spriedumu, balstoties uz citu pamatojumu. Būtībā šī tiesa uzskatīja, ka Landgericht Kiel (Ķīles apgabaltiesa) kompetence nevarēja izrietēt no Briseles Ia regulas 7. panta 2. punktā paredzētā noteikuma “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, jo Wikingerhof celtā prasība ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, šīs regulas 7. panta 1. punkta izpratnē. Tiesas, kurā celta prasība, jurisdikciju nevarētu arī noteikt, pamatojoties uz minētā 7. panta 1. punktu, jo “attiecīgās saistības izpildes vieta” šīs tiesību normas izpratnē neatrodas tās jurisdikcijas teritorijā ( 14 ). Līdz ar to apelācijas tiesa neuzskatīja, ka ir nepieciešams izlemt jautājumu par to, vai Booking.com vispārējos nosacījumos ietvertā jurisdikcijas noteikšanas klauzula starp pamatlietas pusēm ir noslēgta likumīgi.

15.

Wikingerhof par šo spriedumu iesniedza revīzijas sūdzību Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa), kas šo sūdzību apmierināja. Šajā kontekstā šī sabiedrība apgalvo, ka apelācijas tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, izslēdzot Briseles Ia regulas 7. panta 2. punktā paredzētā noteikuma par jurisdikciju “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, piemērošanu attiecībā uz minētās sabiedrības celto prasību.

16.

Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) norāda, ka tajā iesniegtā revīzijas sūdzība nav vērsta pret apelācijas tiesas secinājumu, saskaņā ar kuru Landgericht Kiel (Ķīles apgabaltiesa) kompetencē nav izskatīt Wikingerhof prasību, kas celta atbilstoši Briseles Ia regulas 7. panta 1. punktam. Šīs [kasācijas] sūdzības priekšmets ( 15 ) nav arī jautājums par Booking.com vispārējos nosacījumos iekļautās jurisdikcijas noteikšanas klauzulas likumību. Minētās sūdzības risinājums ir atkarīgs tikai no atbildes uz jautājumu par to, vai uz šādu prasību var attiekties šīs regulas 7. panta 2. punkts.

17.

Šādos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Briseles Ia regulas] 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek atļauts, ka vietas, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, tiesas jurisdikcijā var ietilpt prasība par konkrētu darbību pārtraukšanu, ja pastāv iespēja, ka uz pārmestajām darbībām attiecas līguma noteikumi, bet prasītājs norāda, ka šie noteikumi balstās uz atbildētāja dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu?”

18.

2018. gada 11. decembra lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika saņemts 2019. gada 29. janvārī. Booking.com, Čehijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza Tiesā rakstveida apsvērumus. Wikingerhof, Booking.com un Komisija tika pārstāvētas tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas notika 2020. gada 27. janvārī.

19.

Šīs lietas pamatā ir prasības par civiltiesisko atbildību par konkurences tiesību pārkāpumu, kuras ir celtas starp privātpersonām un kuras ir raksturīgas tā saucamajam “private enforcement”. Precīzāk, prasība, ko Wikingerhof ir cēlusi pret Booking.com, ir balstīta uz Vācijas tiesību normu, ar kurām tāpat kā ar LESD 102. pantu ir aizliegta dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, pārkāpumu. Pirmā minētā sabiedrība būtībā apgalvo, ka otrā minētā sabiedrība ļaunprātīgi izmanto dominējošo stāvokli, kas tai, iespējams, ir starpniecības pakalpojumu un viesnīcu rezervāciju portālu tirgū, nosakot netaisnīgus tirdzniecības nosacījumus ( 16 ) savā platformā reģistrētajiem mazo viesnīcu pārvaldniekiem. Šajā kontekstā Tiesa nav aicināta precizēt minētā 102. panta piemērošanas jomu. Turpretī tai tiek jautāts par šādai prasībai piemērojamiem kompetences noteikumiem.

20.

Tiesa jau ir nospriedusi, ka prasības par civiltiesisko atbildību, kuru pamatā ir konkurences tiesību normu pārkāpums, ietilpst “civillietu un komerclietu” jomā Briseles Ia regulas 1. panta 1. punkta izpratnē un tādējādi tās ietilpst šīs regulas materiāltiesiskajā piemērošanas jomā ( 17 ).

21.

Briseles Ia regulas 4. panta 1. punktā kā vispārīgs noteikums ir paredzēta atbildētāja domicila dalībvalsts tiesu jurisdikcija. Šajā gadījumā nav strīda par to, ka Booking.com domicils šīs regulas izpratnē ( 18 ) atrodas Nīderlandē un ka Wikingerhof saskaņā ar šo tiesību normu nevarēja vērsties Vācijas tiesā.

22.

Tomēr Briseles Ia regulā ir paredzēti noteikumi, kas atsevišķos gadījumos ļauj prasītājam iesūdzēt atbildētāju citas dalībvalsts tiesā ( 19 ). Šajā regulā ir iekļauta arī īpašā jurisdikcija, kas attiecas uz dažādām jomām un kas sniedz prasītājam iespēju celt prasību vēl vienā vai vairākās tiesās.

23.

Šāda īpaša jurisdikcija it īpaši pastāv “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, un “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”. Attiecībā uz prasībām, kas ietilpst pirmajā kategorijā, ar Briseles Ia regulas 7. panta 1. punktu prasītājam tiek ļauts celt prasību “attiecīgās saistības izpildes vietas tiesā”. Attiecībā uz otrās kategorijas prasībām šīs regulas 7. panta 2. punktā ir paredzēts, ka tās var celt “tās vietas [tiesās], kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu”.

24.

Tādējādi prasītājam piedāvātā jurisdikcijas izvēles iespēja atšķiras atkarībā no attiecīgās prasības kvalifikācijas. Šajā gadījumā pamatlietas dalībnieki nav vienisprātis par to, kurai no iepriekšējā punktā minētajām kategorijām būtu jāpiesaista Wikingerhof celtā prasība. Faktiski iznākums Booking.com celtajai iebildei par kompetences neesamību ir atkarīgs no šīs kvalifikācijas: lai arī “vieta, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu” Briseles Ia regulas 7. panta 2. punkta izpratnē, var atrasties tās Vācijas tiesas jurisdikcijā ( 20 ), kurā vērsās prasītāja pamatlietā, apelācijas tiesvedībā tika konstatēts, ka tā tas nav attiecībā uz “attiecīgās saistības izpildes vietu” šīs regulas 7. panta 1. punkta izpratnē ( 21 ).

25.

Kā norāda iesniedzējtiesa, no Tiesas judikatūras izriet, ka prasības par civiltiesisko atbildību, kuru pamatā ir konkurences tiesību normu pārkāpums, principā ietilpst “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, Briseles Ia regulas 7. panta 2. punkta izpratnē ( 22 ).

26.

Tomēr prasībai, kas tiek aplūkota šajā lietā, ir tāda īpatnība, ka tā ir celta starp līgumslēdzējām pusēm un ka apgalvotās pretkonkurences darbības, ko Wikingerhof pārmet Booking.com, materializējas to līgumiskajās attiecībās, jo tās izpaužoties tādējādi, ka otrā minētā sabiedrība šo [līgum]attiecību ietvarā ir noteikusi netaisnīgus tirdzniecības nosacījumus pirmajai minētajai sabiedrībai. Turklāt ir iespējams, ka uz dažām vai pat visām ( 23 ) šīm apstrīdētajām darbībām attiecas konkrētajam līgumam piemērojamo vispārējo nosacījumu noteikumi. Tātad ir jānoskaidro, vai šādos apstākļos kvalifikācija “līgumisks” prevalē pār kvalifikāciju “ārpuslīgumisks” atbilstoši Briseles Ia regulai.

27.

Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) uzskata, ka uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši. Tāpat kā Wikingerhof un Komisija es piekrītu šim viedoklim. Pretējā nostāja, ko aizstāv Booking.com un Čehijas valdība, manuprāt, atspoguļo neskaidrības, kas Tiesas judikatūrā aptver robežu starp “lietām, kas attiecas uz līgumiem”, un “lietām, kas attiecas uz neatļautu darbību”. Kā norādīju šo secinājumu ievadā, šī lieta sniedz Tiesai labu iespēju radīt šīs judikatūras kopsavilkumu un novērst šīs neskaidrības. Līdz ar to atgādināšu galvenās atziņas (A iedaļa), pirms īpaši izvērtēju konkrēto gadījumu saistībā ar prasību par civiltiesisko atbildību, kas celtas starp līgumslēdzējām pusēm, kvalifikāciju (B iedaļa). Šajā kontekstā izklāstīšu dažas pārdomas, kas radušās manos secinājumos lietā Bosworth un Hurley ( 24 ). Visbeidzot, no minētās judikatūras izrietošo vērtējuma ietvaru es piemērošu tādas prasības par atbildību, kas pamatota ar konkurences tiesību normu pārkāpumu, gadījumam, kādu šajā lietā ir cēlusi Wikingerhof pret Booking.com (C iedaļa).

28.

Vispirms ir jāatgādina, ka Briseles Ia regulā nav sniegta šīs regulas 7. panta 1. punktā minēto “lietu, kas attiecas uz līgumiem”, definīcija vai tās 7. panta 2. punktā minēto “lietu, kas attiecas uz neatļautu darbību”, definīcija. Tomēr šo kategoriju saturs nebūt nav acīmredzams. Lai gan tās atspoguļo labi zināmus civiltiesību jēdzienus – “līgumu” un “neatļautu darbību”, šo jēdzienu kontūras dalībvalstīs atšķiras. Turklāt pastāv būtiskas atšķirības starp minētās regulas redakcijām dažādās valodās attiecībā uz vienu ( 25 ) un otru ( 26 ) tiesību normu.

29.

Šajā kontekstā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka “lietas, kas attiecas uz līgumiem” un “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību” Briseles Ia regulas izpratnē ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni, kas ir jāinterpretē, galvenokārt atsaucoties uz minētās regulas sistēmu un mērķiem, lai nodrošinātu tajā paredzēto jurisdikcijas noteikumu vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs ( 27 ). Tādējādi prasības piesaiste vienai vai otrai kategorijai nav atkarīga konkrēti no risinājumiem, kas paredzēti tās valsts tiesībās, kur atrodas tiesa, kurā ir celta prasība (tā sauktais “lex fori”).

30.

Attiecībā uz Briseles Ia regulas sistēmu Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka tā ir balstīta uz šīs regulas 4. panta 1. punktā paredzēto vispārīgo noteikumu par atbildētāja domicila dalībvalsts tiesu jurisdikciju un ka tās 7. pantā ietvertā īpašā jurisdikcija ir atkāpe no šī vispārīgā noteikuma, kura kā tāda ir interpretējama šauri ( 28 ).

31.

Attiecībā uz Briseles Ia regulas mērķiem ir jāatgādina, ka vispārīgi šajā regulā paredzēto jurisdikcijas noteikumu mērķis ir nodrošināt tiesisko drošību un šajā kontekstā stiprināt dalībvalstu teritorijā reģistrēto personu tiesisko aizsardzību. Šajā ziņā šiem jurisdikcijas noteikumiem ir jābūt ļoti paredzamiem – prasītājam ir jābūt iespējai viegli noteikt tiesas, kurās viņš var celt savu prasību, un atbildētājam ir jāvar saprātīgi paredzēt tiesas, kurās viņš var tikt iesūdzēts. Turklāt minēto noteikumu mērķis ir nodrošināt pareizu tiesvedības norisi ( 29 ).

32.

Īpašās jurisdikcijas “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, un “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, kuras paredzētas attiecīgi Briseles Ia regulas 7. panta 1. punktā un 7. panta 2. punktā, mērķis ir it īpaši nodrošināt tuvumā esamību, kam ir jākonkretizē abas iepriekšējā punktā minētās prasības. Šajā ziņā Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka ar šīm tiesību normām prasītājam sniegtā izvēles iespēja tika ieviesta, ņemot vērā – “lietās”, uz kurām tās attiecas, – īpaši ciešas saiknes pastāvēšanu starp prasību un tiesu, kurai tā varētu būt jāizskata, lai nodrošinātu procesa lietderīgu organizāciju ( 30 ). Proti, “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, “attiecīgās saistības izpildes vietas” tiesa ir vispiemērotākā lietas izlemšanai, it īpaši tuvuma un pierādījumu iegūšanas viegluma dēļ. “Lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, tas pats attiecas uz “vietas, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu”, tiesu ( 31 ). Šādas ciešas saiknes pastāvēšana vienlaikus nodrošina tiesisko drošību, novēršot iespēju, ka atbildētājs tiek iesūdzēts tiesā, kuru viņš nevarēja saprātīgi paredzēt.

33.

Ņemot vērā šos vispārīgos apsvērumus, Tiesa, pakāpeniski ieviešot savu judikatūru, ir sniegusi autonomas “lietu, kas attiecas uz līgumiem”, un “lietu, kas attiecas uz neatļautu darbību”, definīcijas. Šīs definīcijas es izvērtēšu pēc kārtas divās turpmākajās apakšiedaļās.

34.

“Lietu, kas attiecas uz līgumiem”, definīcijas Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta izpratnē pirmo uzmetumu Tiesa formulēja spriedumā Handte, saskaņā ar kuru šis jēdziens “nevar tikt saprasts kā tāds, kas attiecas uz situāciju, kurā nepastāv pušu savstarpējas saistības, ko tās brīvprātīgi uzņēmušās” ( 32 ).

35.

Šo definīciju Tiesa konsolidēja spriedumā Engler ( 33 ). Pamatojoties uz konstatējumu, ka pienākuma identificēšana ir nepieciešama minētā 7. panta 1. punkta piemērošanai, jo jurisdikcija saskaņā ar šo tiesību normu tiek noteikta atkarībā no vietas, kurā ir izpildīts vai ir jāizpilda “pienākums, kas ir prasības pamatā”, Tiesa ir nospriedusi – lai piemērotu minēto tiesību normu, “vispirms jānosaka juridisks pienākums, ko persona ir uzņēmusies attiecībā pret citu personu, un uz kuru balstās prasītāja prasība” ( 34 ).

36.

No šīs definīcijas, kas turpmāk Tiesas judikatūrā ir pastāvīga ( 35 ), izriet divi kumulatīvi nosacījumi: prasība attiecas uz “lietām, kas attiecas uz līgumiem” Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta izpratnē, ja 1) tā attiecas uz “līgumsaistībām”, ko saprot kā “juridiskas saistības, kuras brīvprātīgi uzņemas viena persona attiecībā pret otru” ( 36 ), un, 2) konkrētāk, šī prasība ir pamatota ar šo “pienākumu”.

37.

Attiecībā uz pirmo nosacījumu Tiesa ir precizējusi, ka “līgumsaistības” aptver, pirmkārt, saistības, kam pamatā ( 37 ) ir līgums ( 38 ), proti, būtībā divu pušu brīvprātīgi noslēgtu vienošanos ( 39 ). Pēc tam, “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, Tiesa pēc analoģijas iekļāva attiecības, kas ir tuvas līgumiem, jo rada starp attiecīgajām personām “tāda paša veida ciešu saikni”, kāda veidojas starp līgumslēdzējām pusēm. Tas pats attiecas tostarp uz saikni starp apvienību un tās dalībniekiem, kā arī saikni starp apvienības dalībniekiem ( 40 ), uz attiecībām starp sabiedrības akcionāriem, kā arī uz attiecībām starp akcionāriem un viņu dibināto sabiedrību ( 41 ), uz saikni starp vadītāju un sabiedrību, ko viņš vada, kā paredzēts sabiedrību tiesībās ( 42 ), vai uz pienākumiem, ko saskaņā ar tiesību normām uzņemas dzīvojamās ēkas kopīpašnieki saistībā ar kopīpašumu ( 43 ). Visbeidzot, tā kā, lai piemērotu Briseles Ia regulas 7. panta 1. punktu, “nav prasīta līguma noslēgšana”, bet tikai “pienākuma identificēšana” ( 44 ), Tiesa ir nospriedusi, ka “lietas, kas attiecas uz līgumiem”, attiecas arī uz pienākumiem, kas jāpilda nevis brīvprātīgi noslēgtas vienošanās dēļ, bet brīvprātīgu vienpusēju saistību dēļ, ko uzņēmusies viena persona attiecībā pret citu. Tā tas ir it īpaši attiecībā uz laimesta solījumu, ko tirgotājs sniedzis patērētājam ( 45 ), un vienkāršā vekseļa galvinieka saistībām pret šī vekseļa saņēmēju ( 46 ).

38.

Proti, Tiesa izmanto jēdziena “līgumsaistības” Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta izpratnē “elastīgāku” interpretāciju ( 47 ). Sākotnēji šis konstatējums var pārsteigt, ņemot vērā pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru šī tiesību norma ir jāinterpretē šauri. Es uzskatu, ka faktiski ar šo prasību Tiesai tiek vienīgi aizliegts neievērot minētās tiesību normas skaidro formulējumu un tai piešķirt plašāku interpretāciju, nekā to prasa tās mērķis ( 48 ). Tālab man šķiet iespējami pamatoti kategoriju, kuru veido “lietas, kas attiecas uz līgumiem”, interpretēt tā, lai tajā iekļautu līgumiem tuvus institūtus pareizas starptautiskās tiesvedības norises nolūkā ( 49 ).

39.

Attiecībā uz otro nosacījumu no Tiesas judikatūras izriet, ka prasība neietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta izpratnē tikai tādēļ, ka tai ir tuvāka vai tālākā saistība ar “līgumsaistībām”. Turklāt ir nepieciešams, lai šī prasība būtu pamatota ar šādām saistībām. Tātad, kā Tiesa nesen ir nospriedusi, šīs tiesību normas piemērošana ir atkarīga no “prasības pamata” ( 50 ). Citiem vārdiem sakot, prasītājam ir jāatsaucas uz tādām pašām saistībām, lai pamatotu minēto prasību ( 51 ).

40.

Ar šo nosacījumu Tiesa, manuprāt, pamatoti rezervē noteikuma par jurisdikciju “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, kurš paredzēts Briseles Ia regulas 7. panta 1. punktā, piemērošanu līgumtiesiska rakstura prasībām, proti, prasībām, kas būtībā izvirza galvenokārt ar līgumtiesībām saistītus jautājumus ( 52 ) vai, citiem vārdiem sakot, jautājumus, uz kuriem attiecas līgumtiesību joma (tā sauktais “lex contractus”) Romas I regulas izpratnē ( 53 ). Tādējādi Tiesa saskaņā ar šīs tiesību normas mērķi par tuvumā esamību nodrošina, ka līgumsaistību izpildes vietas tiesa lemj būtībā par līdzīgiem jautājumiem ( 54 ). Dziļākā būtībā Tiesa nodrošina “lietu, kas attiecas uz līgumiem”, iekšējo saskaņotību veidā, kādā tā ir iecerēta – attiecībā uz jurisdikcijas noteikumiem – šajā 7. panta 1. punktā un attiecībā uz normu kolīziju – Romas I regulā ( 55 ).

41.

Konkrēti, šiem diviem kritērijiem atbilst un tādējādi uz tiem attiecas “lietas, kas attiecas uz līgumiem”, minētā 7. panta 1. punkta izpratnē, prasības par “līgumsaistību” piespiedu izpildi ( 56 ) vai prasības par civiltiesisko atbildību, vai prasības atcelt [līgumu] šādas saistību neizpildes dēļ ( 57 ). Visos šajos gadījumos attiecīgās saistības atbilst “līgumtiesībām”, kas pamato prasītāja prasību. Lai noteiktu tās pamatotību, tiesai, kas izskata lietu, ir jālemj būtībā par līgumiska rakstura jautājumiem – tādiem kā attiecīgo saistību saturs, veids, kādā tās bija jāizpilda, to neizpildes sekas utt. ( 58 ). “Lietās, kas attiecas uz līgumiem”, ietilpst arī prasības par līguma atzīšanu par spēkā neesošu, jo šāda prasība ir balstīta uz sagatavošanas noteikumu pārkāpumu un nozīmē, ka tiesai ir jālemj par “līgumsaistību”, kas no tā izriet, spēkā esamību ( 59 ). Lasītājam, kurš vēlas sīkāku informāciju par jēdzienu “lietas, kas attiecas uz līgumiem”, norādu uz plašu doktrīnu par šo jautājumu ( 60 ).

42.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, kas izriet no tās sprieduma Kalfelis, jēdziens “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību” Briseles Ia regulas 7. panta 2. punkta izpratnē, ietver “visas prasības, kuru mērķis ir noteikt atbildētāja atbildību un kuras nav saistītas ar “lietām, kas attiecas uz līgumiem”, šīs regulas 7. panta 1. punkta izpratnē ( 61 ).

43.

No šīs definīcijas izriet divi nosacījumi: viens, apstiprinošs, ka prasībai ir jānosaka atbildētāja civiltiesiskā atbildība, un otrs, noliedzošs, saskaņā ar kuru šai prasībai nav jābūt saistītai ar “lietām, kas attiecas uz līgumiem”.

44.

Pirmais nosacījums ir saistīts ar prasības priekšmetu. Tai principā ir jābūt vērstai uz to, lai tiesa atbildētājam nosaka pienākumu izbeigt rīcību, kas var radīt kaitējumu – gadījums, kad tiek celta prasība pārtraukt konkrētu darbību, kā to darīja Wikingerhof šajā gadījumā, vai atlīdzināt zaudējumus – gadījums, kad tiek celta prasība atlīdzināt zaudējumus ( 62 ).

45.

Tomēr arī šajā gadījumā Tiesa izmanto šī nosacījuma “elastīgāku” interpretāciju. Proti, uz prasībām par fakta konstatēšanu, ar kurām prasītājs vēlas panākt, lai tiesā tiktu konstatēts, ka atbildētājs nav izpildījis likumisku pienākumu, vai arī uz prasībām par negatīva fakta konstatēšanu, kurās prasītājs vēlas panākt, lai tiktu konstatēts, ka viņš nav veicis darbības vai pieļāvis bezdarbību, kas izraisītu viņa atbildību par neatļautu darbību attiecībā pret atbildētāju, arī var attiekties Briseles Ia regulas 7. panta 2. punkts ( 63 ).

46.

Otrais nosacījums, manuprāt, ir spoguļattēls tam, ko Tiesa ir izklāstījusi savā judikatūrā par “lietām, kas attiecas uz līgumiem”. Arī šajā gadījumā ir jānosaka prasības par atbildību “pamats”. Lai prasība ietilptu “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, tai ir jābūt pamatotai nevis ar “brīvprātīgi uzņemtām saistībām”, bet gan ar “likumiskiem” pienākumiem, proti, piespiedu kārtā uzņemtām saistībām, kas pastāv, lai arī atbildētājam nav bijis nodoma uzņemties jebkādas saistības attiecībā pret prasītāju, un kas izriet no kaitējumu nesoša notikuma, kurš rada tiesību aktos noteikta pienākuma pārkāpumu ( 64 ). Ar šo nosacījumu Tiesa saskaņā ar Briseles Ia regulas 7. panta 2. punktā minēto tuvumā esamības mērķi nodrošina to, ka tiesa, kas lemj par neatļautu darbību, spriež tikai par prasībām, kuras attiecas uz neatļautu darbību, citiem vārdiem, par tām, kurās principā ir izvirzīti jautājumi, uz kuriem attiecas tiesību normas, kas šādas saistības uzliek. Tā arī garantē “lietu, kas attiecas uz neatļautu darbību”, iekšējo saskaņotību veidā, kādā tā ir iecerēta: attiecībā uz jurisdikcijas noteikumiem – šajā 7. panta 2. punktā un attiecībā uz kolīziju normām – Romas II regulā ( 65 ).

47.

Tādējādi nevar uzskatīt, kā tas dažkārt tiek rakstīts, ka Briseles Ia regulas 7. panta 2. punkts ir tikai pakārtots noteikums, kas aptver visas prasības, kuras neietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, šīs regulas 7. panta 1. punkta izpratnē. Gluži pretēji, pastāv prasības, uz kurām neattiecas neviena no šīm abām tiesību normām, jo tās ir balstītas uz saistībām, kuras nav ne “līgumiskas”, ne “no neatļautas darbības izrietošas” ( 66 ).

48.

Attiecībā uz pārējo Tiesa ir nospriedusi, ka Briseles Ia regulas 7. panta 2. punkts aptver lielu atbildības veidu dažādību ( 67 ) – atbildību par vainu, atbildību bez vainas utt. Papildus jau minētajām prasībām par civiltiesisko atbildību konkurences tiesību pārkāpuma dēļ tiek aptvertas arī prasības negodīgas konkurences dēļ ( 68 ), intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma dēļ ( 69 ) vai tāda kaitējuma dēļ, ko nodarījuši produkti ar trūkumiem ( 70 ). Arī šeit lasītājam, kurš vēlas sīkāku informāciju par jēdzienu “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību”, es norādu plašu doktrīnu par šo jautājumu ( 71 ).

49.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka dažas prasības par civiltiesisko atbildību ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta izpratnē, savukārt citas ietilpst “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, šīs regulas 7. panta 2. punkta izpratnē. No tiem arī izriet, ka teorētiski šādas prasības piesaiste vienai vai otrai no šīm kategorijām ir atkarīga no cēloņa, ar kuru saprot pienākumu, ar ko šī prasība ir pamatota. Ja šis pienākums ir noteikts, pamatojoties uz līgumu vai kādām citām brīvprātīgi uzņemtām saistībām, ko viena persona uzņēmusies attiecībā pret citu personu, prasība ir “līgumiska”. Savukārt, ja attiecīgais pienākums izriet no tiesību aktos visiem noteikta pienākuma pārkāpuma neatkarīgi no jebkādām brīvprātīgi uzņemtām saistībām, prasība ietilpst “lietā, kas attiecas uz neatļautu darbību” ( 72 ).

50.

Tādējādi, ja līgums saista divas personas un viena no tām pret otru ceļ prasību par civiltiesisko atbildību, praksē var būt sarežģīti nošķirt “lietas, kas attiecas uz līgumiem”, un “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību”.

51.

Šajā ziņā prasība noteikti nav par “lietām, kas attiecas uz līgumiem”, Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta izpratnē ( 73 ). Var būt arī prasības, kas ietilpst “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, pušu starpā. To var viegli saprast, salīdzinot prasības, kurām nav pilnīgi nekāda sakara ar līgumu, kas saista puses ( 74 ), kurām šīs regulas 7. panta 2. punktu piemērot ir pašsaprotami.

52.

Viss kļūst mazāk acīmredzams, ja – kā tas ir pamatlietā – prasībai ir zināma saikne ar līgumu, it īpaši tāpēc, ka tā attiecas uz kaitējumu izraisījušu notikumu, kas radies tā izpildes rezultātā. Šādā kontekstā mēdz gadīties, piemēram, ka minētais notikums, kas rada kaitējumu, vienlaikus ir līgumsaistību neizpilde un ar tiesību aktiem visiem noteikta pienākuma neizpilde. Tādā gadījumā rodas atbildību sakrišana (vai, citiem vārdiem, “līgumsaistību” un “likumisko pienākumu” sakrišana, kas, iespējams, katrs var būt prasības pamats) ( 75 ).

53.

To situāciju skaits, kurās viens un tas pats notikums, kas rada kaitējumu, var izraisīt šādu atbildību sakritību, ir atkarīgs no valstu tiesību sistēmām – atkarībā no tā, kā tajās tiek izprasta līgumiskā atbildība un atbildība par neatļautu darbību ( 76 ). Tomēr šo secinājumu 48. punktā minētās prasības par civiltiesisko atbildību – konkurences tiesību pārkāpums, negodīgas konkurences darbība, kaitējums, ko nodarījuši produkti ar trūkumiem, intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums – gadījumos, kad tās celtas starp līgumslēdzējām pusēm, var tikt iekļautas šādu atbildību sakritības kontekstā.

54.

Piemēram, piegādātāja atteikums veikt pārdošanu savam izplatītājam varētu būt ne tikai dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, bet arī no viņu noslēgtā pamatlīguma izrietošo saistību neievērošana, kā to ļoti pamatoti norādīja Wikingerhof. Tāpat būtu situācijā, ja piegādātājs prioritāri izvēlētos savu izplatīšanas tīklu uz izplatītāja rēķina, jo šāda rīcība var vienlaikus būt līgumisks pārkāpums, ļaunprātīga izmantošana vai arī negodīgas konkurences darbība ( 77 ). Turklāt uz produkta, kuru pārdod tā ražotājs, trūkumu, kas rada kaitējumu pircējam, varētu attiekties gan atbildība par neatļautu darbību – juridiska pienākuma preču drošības jomā pārkāpuma dēļ, gan līgumiskā atbildība – līgumiska pienākuma piegādāt atbilstošu preci pārkāpuma vai pat līgumiskā drošības pienākuma pārkāpuma dēļ. Visbeidzot, ja licences līguma par tāda darba izmantošanu, kas aizsargāts ar autortiesībām, īpašnieks pārsniedz šīs licences robežas, šis notikums, kas rada kaitējumu, var tai pat laikā būt autortiesību pārkāpums – jo licenciāts pārkāpj sava līgumpartnera ekskluzīvās tiesības – un šī līguma pārkāpums ( 78 ).

55.

Saskaroties ar šādu atbildību sakritību, atsevišķās valstu tiesību sistēmās, tostarp Anglijas un Vācijas tiesībās, prasītājam ir atļauts izvēlēties pamatot savu prasību ar atbildību par neatļautu darbību vai ar līgumisko atbildību atkarībā no tā, kas vislabāk atbilst viņa interesēm ( 79 ), vai pat “kumulēt” prasības, kas balstītas uz šiem diviem pamatiem ( 80 ).

56.

Savukārt citās, piemēram, Francijas un Beļģijas tiesību sistēmās, ir paredzēts noteikums par atbildību sadalījumu, tā sauktais “nekumulēšanas” noteikums, kas prasītājam nedod izvēli: viņš var pamatot savu prasību ar atbildību par neatļautu darbību, ja kaitējumu izraisījušais notikums ir arī līgumsaistību neizpilde. Citiem vārdiem, šajās sistēmās “līgumiskais dominē pār likumisko” ( 81 ).

57.

Briseles Ia regulas ietvaros ir jānoskaidro, vai un, vajadzības gadījumā, cik lielā mērā atbildētāja iespēja izvēlēties, vai atsaukties – attiecībā uz vienu un to pašu kaitējumu radījušo notikumu – uz līgumpartnera atbildību par neatļautu darbību un/vai uz līgumisko atbildību ietekmē piemērojamo jurisdikcijas noteikumu ( 82 ). Šajā ziņā ir jāatgādina risinājumi, ko Tiesa ir pieņēmusi savā judikatūrā līdz šim (1. apakšiedaļa), pirms izvērtēju interpretāciju, kas, manuprāt, šajā jomā ir jāpiemēro (2. un 3. apakšiedaļa).

58.

Tiesa pirmo reizi aplūkoja šo jautājumu spriedumā Kalfelis. Lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, privātpersona cēla prasību pret savu banku, lai saņemtu atlīdzinājumu par zaudējumiem, kas tai bija nodarīti biržas darījumu ietvaros, un izvirzīja divus kumulatīvus prasījumus, kas balstīti uz dažādām Vācijas tiesību normām, no kurām dažas attiecas uz līgumisko atbildību, citas – uz atbildību par neatļautu darbību un vēl citas – uz nepamatotu iedzīvošanos, tātad uz kvazi‑līgumisku atbildību. Konkrēti, radās jautājums par to, vai tiesai, kurai saskaņā ar Briseles konvencijas 5. panta 3. punktu – tagad Briseles Ia regulas 7. panta 2. punktu – ir jurisdikcija lemt par prasījumiem, kas balstīti uz atbildību par neatļautu darbību, ir papildus arī jurisdikcija attiecībā uz tiem, kas balstīti uz līgumiskajiem un kvazi‑līgumiskajiem pamatiem.

59.

Savos secinājumos ģenerāladvokāts M. Darmons [M. Darmon] ierosināja, ka noteikums par jurisdikciju “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, ievirza visu prasību, tostarp prasības, kas balstītas uz ārpuslīgumiskiem vai kvazi‑līgumiskiem juridiskiem pamatiem, tā, lai racionalizētu jurisdikciju un centralizētu lietu līgumsaistību izpildes vietas tiesā, kura, pēc ģenerāladvokāta domām, ir vispiemērotākā, lai izprastu lietas kontekstu un visas tiesvedības sekas ( 83 ).

60.

Tiesa šajā jautājumā nepiekrita ģenerāladvokāta secinājumiem. Tiesa, protams, ir nospriedusi, kā es norādīju šo secinājumu 42. punktā, ka jēdziens “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību”, ietver visas prasības, kuru mērķis ir noteikt atbildētāja atbildību, un kuras nav saistītas ar “lietām, kas attiecas uz līgumiem”. Tomēr Tiesa, atsaucoties uz noteikumu par īpašo jurisdikciju atkāpes raksturu, uzreiz precizēja, “ka tiesas, kuras jurisdikcijā saskaņā ar [Briseles Ia regulas 7. panta 2. punktu] ir izskatīt uz deliktu balstītas prasības daļu, jurisdikcijā nav izskatīt citas tās pašas prasības daļas, kuras nav balstītas uz delikta pamatiem” ( 84 ).

61.

Neraugoties uz šīs atbildes mazliet divējādo raksturu, spriedumā Kalfelis Tiesa nevēlējās norādīt, ka Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkts dominē par tās 7. panta 2. punktu. Gluži otrādi, Tiesa uzskatīja, ka prasība atbildības dēļ par vienu un to pašu notikumu, kas radījis kaitējumu, var ietilpt līgumiskajā jurisdikcijā un/vai ar likumu noteiktā jurisdikcijā atkarībā no juridiskajiem pamatiem, uz kuriem atsaucas prasītājs, proti, no materiālo tiesību normām, uz kurām viņš atsaucas savā prasības pieteikumā. Tālab, ja vienas prasības ietvaros ir celti kumulatīvi prasījumi, par “lietām, kas attiecas uz līgumiem”, vai “lietām, kas attiecas uz neatļautu darbību”, ir jākvalificē nevis prasība kopumā, bet katrs no šiem prasījumiem atsevišķi atkarībā no to pamatiem – viens un tas pats prasījums/pamats nevar ietilpt vienlaikus abās kategorijās ( 85 ). Šajā kontekstā līguma izpildes vietas tiesas kompetencē ir izskatīt (tikai) līgumiskos pamatus, bet neatļautās darbības īstenošanas vietas tiesas kompetencē ir izskatīt ārpuslīgumiskos pamatus. Nevienai no šīm tiesām turklāt nav papildu kompetences spriest par to, kas neietilpst tās “jomā” ( 86 ).

62.

Jāuzsver, ka Briseles Ia regulas mērķiem nav jāņem vērā to materiālo tiesību normu kvalifikācija, uz ko valsts tiesībās, kurās tās ietilpst, ir atsaucies prasītājs. Turklāt jurisdikcijas pārbaudes stadijā tiesa, kas izskata lietu, vēl nav noteikusi piemērojamos tiesību aktus. Līdz ar to nav skaidrs, vai prasība tiks izskatīta, ņemot vērā šīs tiesību normas. Materiālās tiesību normas prasījuma atbalstam tomēr sniedz norādes, kas nepieciešamas, lai identificētu pienākuma (tā autonomā nozīmē), uz kuru atsaucas prasītājs, īpašības. Kā izriet no šo secinājumu 49. punkta, tieši šis pienākums, ņemot vērā tā īpašības, ir jāklasificē autonomi saskaņā ar kritērijiem, kurus Tiesa ir noteikusi savā judikatūrā, “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, vai “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, un kas tādējādi nosaka šai prasībai piemērojamo jurisdikcijas noteikumu ( 87 ). Ja prasītājs izvirza kumulatīvus prasījumus, kas balstīti uz dažāda veida materiālo tiesību normām, viņš, iespējams, gūst labumu no šīm abu veidu saistībām ( 88 ), uz kurām attiecas divas dažādas tiesu jurisdikcijas.

63.

Īsumā, saskaņā ar Briseles Ia regulu jurisdikcija izskatīt prasību par atbildību, kas celta starp līgumslēdzējām pusēm, var atšķirties atkarībā no materiālo tiesību normām, uz kurām atsaucas prasītājs. Turklāt jānorāda, ka spriedumā Melzer ( 89 ), kas attiecās uz šādu prasību, Tiesa izvēlējās šo pieeju. Šajā spriedumā tā tikai interpretēja noteikumu par jurisdikciju “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, kā tai bija lūgusi valsts tiesa, neizvērtējot jurisdikciju “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, uz kuru bija atsaucies atbildētājs, jo attiecīgā prasība bija “balstīta vienīgi uz tiesībām atbildības par deliktu jomā” ( 90 ).

64.

Šādi Tiesa atkārtoti izvērtēja šo problemātiku spriedumā Brogsitter. Lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, pulksteņu pārdevējs, kura domicils ir Vācijā, bija noslēdzis līgumu ar pulksteņmeistaru, kura domicils tolaik bija Francijā, par pulksteņu mehānismu, ko bija paredzēts tirgot pirmajam minētajam, izstrādi. Paralēli savai darbībai pārdevēja labā pulksteņmeistars bija izstrādājis citus pulksteņu mehānismus, ko viņš pārdeva uz sava rēķina. Uzskatot šo paralēlo darbību par tādu, ar ko tiek pārkāptas no līguma izrietošās saistības, pārdevējs cēla prasību pret savu līgumpartneri Vācijas tiesā. Šajā kontekstā pārdevējs lūdza izbeigt strīdīgās darbības, kā arī piespriest zaudējumu atlīdzību, kumulatīvi pamatojoties uz līgumisko atbildību un atbildību par neatļautu darbību, precīzāk, uz Vācijas tiesību normām negodīgas konkurences jomā un atbildības par vainu jomā. Šauboties, kā sadalīt lietu atkarībā no prasītāja izvirzītajiem juridiskajiem pamatiem, valsts tiesa uzdeva Tiesai jautājumu par to, kāda kvalifikācija Briseles Ia regulas izpratnē ir piešķirama prasījumiem, kuriem ir neatļautas darbības pamats, ņemot vērā starp pusēm noslēgto līgumu.

65.

Par atskaites punktu ņemot sprieduma Kalfelis rezolutīvo daļu, saskaņā ar kuru “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību”, ietver visas prasības, kuru mērķis ir noteikt atbildētāja atbildību un kuras nav saistītas ar “lietām, kas attiecas uz līgumiem”, Tiesa uzskatīja, ka, lai šādus prasījumus piesaistītu vienai vai otrai no šīm kategorijām, ir jāpārbauda, “vai tiem – neatkarīgi no to klasifikācijas valsts tiesībās – ir līgumisks raksturs” ( 91 ).

66.

Tiesa uzskatīja, ka tas tā ir tad, “ja pārmesto rīcību var uzskatīt par tādu līgumsaistību neizpildi, kuras var tikt noteiktas, ņemot vērā līguma priekšmetu”. Šajā ziņā Tiesa precizēja, ka “tāds a priori būs gadījums, ja līguma, kas saista atbildētāju ar prasītāju, interpretācija izrādītos būtiska, lai noteiktu otrā minētā pirmajam minētajam pārmestās rīcības tiesisko vai prettiesisko raksturu”. Līdz ar to valsts tiesai “ir jānosaka, vai [prasītāja] celto prasību mērķis ir atlīdzināt kaitējumu, kura cēlonis var tikt pamatoti uzskatīts par puses saistošajā līgumā [..] paredzēto tiesību un pienākumu pārkāpumu, kas tā ņemšanu vērā padarītu obligātu, lai atrisinātu prasību” ( 92 ).

67.

Manuprāt, spriedumā Brogsitter zināmā mērā tiek mainīta pieeja, kas izmantota spriedumā Kalfelis. Šķiet, ka Tiesa ir mainījusi metodi, lai kvalificētu prasības Briseles Ia regulas piemērošanas nolūkā. Tā, šķiet, nav ņēmusi vērā prasītāja prasības pieteikumā minētās materiālo tiesību normas un ir vēlējusies izmantot objektīvāku faktu kvalifikāciju.

68.

Tomēr sprieduma Brogsitter precīzais tvērums nav skaidrs. Šajā spriedumā ietverto atvērto un abstrakto argumentāciju var interpretēt divējādi.

69.

Saskaņā ar sprieduma Brogsitter pirmo interpretāciju, kuru es kvalificēšu kā “maksimālistisku”, no šī sprieduma izrietošais “tests” nozīmētu apgalvojumu, ka konkrēts prasījums ir “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta izpratnē, “ja pārmestā rīcība var tikt uzskatīta par līgumsaistību neizpildi”. Šis apgalvojums būtu jāsaprot tādējādi, ka uz neatļautas darbības pamata balstīta prasība būtu jāpiesaista šai “līgumiskajai jomai”, jo tā attiecas uz notikumu, kurš rada kaitējumu, kas varētu (arī) būt “līgumsaistību” neizpilde. Konkrēti, tiesai, kura izskata lietu, būtu jāpārbauda, vai prasītājs hipotētiski būtu varējis celt savu prasību, pamatojoties uz līgumsaistību pārkāpumu, kas nozīmētu, ka ir jāpārbauda, vai faktiski pastāv iespējama atbilstība starp apgalvoto kaitējumu radošo notikumu un šo saistību saturu. No tā izrietētu, ka visās situācijās, kurās viens un tas pats notikums, kas rada kaitējumu, vienlaikus var būt gan neatļauta darbība, gan līguma pārkāpums, kvalifikācija “līgumisks” dominētu pār kvalifikāciju “neatļauta darbība” šīs regulas izpratnē ( 93 ).

70.

Saskaņā ar sprieduma Brogsitter otro interpretāciju, kuru es apzīmēšu kā “minimālistisku”, no šī sprieduma izrietošais “tests” faktiski nozīmētu apgalvojumu, ka prasījums ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta izpratnē, ja “līguma, kas saista atbildētāju ar prasītāju, interpretācija izrādītos būtiska, lai noteiktu otrā minētā pirmajam minētajam pārmestās rīcības tiesisko vai prettiesisko raksturu”. Tādējādi Tiesa esot vēlējusies par “līgumiskām” kvalificēt prasības, kuras celtas uz neatļautas darbības pamata un kuru pamatotība tiek novērtēta, ņemot vērā līgumsaistības, kas saista lietas dalībniekus ( 94 ).

71.

Šī neskaidrība nav atrisināta vēlākajā Tiesas judikatūrā, kurā Tiesa būtībā ir tikai atkārtojusi dažus attiecīgā sprieduma Brogsitter fragmentus, nesniedzot papildu paskaidrojumus ( 95 ). Manuprāt, Tiesai šajā lietā ir jāizskaidro sava judikatūra iespējamās atbildību sakritības jomā. Proti, tai šajā ziņā ir jādefinē skaidri un paredzami kritēriji, lai izvairītos no jebkādas prasītāju tiesiskās nedrošības.

72.

Vispirms jāuzsver, ka sekas, kas izriet no tā, kā tiek aplūkota atbildību iespējamā sakritība, ne vienmēr ir vienādas materiālajās tiesībās ( 96 ) un starptautiskajās privāttiesībās. Tādēļ Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta un 7. panta 2. punkta interpretācija attiecībā uz šo jautājumu ir jānosaka, tikai ņemot vērā šai regulai raksturīgos tiesiskās drošības un pareizas tiesvedības norises mērķus ( 97 ).

73.

Ņemot vērā šos mērķus, es ierosinu Tiesai noraidīt sprieduma Brogsitter“maksimālistisko” interpretāciju (2. apakšiedaļa). Manuprāt, tās vietā tai būtu jāizmanto minētā sprieduma “minimālistiskā” interpretācija, vienlaicīgi tajā sniedzot dažus nepieciešamos precizējumus (3. apakšiedaļa).

74.

Es tāpat kā Komisija uzskatu, ka sprieduma Brogsitter“maksimālistiskā” interpretācija – papildus tam, ka tā ir grūti savienojama ar spriedumu Kalfelis, – katrā ziņā nav pieņemama.

75.

Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Briseles Ia regulā noteiktais tiesiskās drošības mērķis prasa, lai valsts tiesa, kurā celta prasība, varētu viegli lemt par savu jurisdikciju, nebūdama spiesta veikt lietas pārbaudi pēc būtības ( 98 ).

76.

Taču “tests”, kas izriet no sprieduma Brogsitter“maksimālistiskās” interpretācijas, manuprāt, nav savienojams ar šo vienkāršības prasību. Pieprasīt, lai tiesa, kura izskata lietu, nosaka, vai apgalvotais notikums, kas rada kaitējumu, pamatojoties uz juridisko pamatu par neatļautu darbību, varētu būt (arī) līgumsaistību neizpilde, nozīmētu, ka tiesai tiek uzlikts pienākums veikt ievērojamu prasības analīzi pēc būtības jurisdikcijas pārbaudes stadijā ( 99 ). Pārbaudīt šajā stadijā varbūtēju atbilstību starp notikumu, kas radījis kaitējumu, un līgumsaistību saturu ne vienmēr ir vienkārši. Izņemot (retus) gadījumus, kad lietas dalībnieki ir vienisprātis par iespējamu atbildību sakritību ( 100 ), tiesai minētajā stadijā būtu īpaši sarežģīti noteikt šo saistību saturu.

77.

Proti, kā es jau skaidroju šo secinājumu 53. punktā, līgumiskās atbildības joma atšķiras dažādās tiesību sistēmās. Atsevišķās valstu tiesībās drošības pienākumi, ko citu valstu tiesībās uzskata tikai par likumiskiem, ir iekļauti dažādos līgumos ( 101 ). Tas pats attiecas uz prasību par vienošanos labticīgu izpildi, kura saskaņā ar vairāku valstu tiesībām nozīmē papildu līgumsaistības, bet kura nepastāv citās tiesību sistēmās. Konkrēti, daudzos gadījumos tiesa nevarēs zināt vai pat iedomāties, vai ir iespējama atbildību sakritība, nenosakot attiecīgajam līgumam piemērojamos tiesību aktus, kas būs vienīgie, kuri faktiski var sniegt norādes par saistībām, kas no tiem izriet ( 102 ). Turklāt būs tā, ka pat šajā tiesību aktā šo saistību apjoms nebūs skaidri noteikts. Šādas sarežģītības dēļ varētu ciest jurisdikcijas noteikumu paredzamība ( 103 ). Tas dotu prasītājiem plašas diskusijas iespējas un attiecīgi radītu tiesai, kurā celta prasība, plašu rīcības brīvību, lai gan Briseles Ia regulā ir minētas skaidras jurisdikcijas noteikšanas normas ( 104 ).

78.

Turklāt, kā to tiesas sēdē norādīja Wikingerhof un Komisija, atbildot uz Tiesas jautājumiem, nekas, manā skatījumā, nepamato to, ka Briseles Ia regulas 7. panta 1. punktā paredzētais noteikums par jurisdikciju “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, varētu prevalēt pār noteikumu par jurisdikciju “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, kurš minēts tās 7. panta 2. punktā.

79.

Šāds pārākums nebūtu pamatots, ņemot vērā šīs regulas sistēmu. Proti, kā ir uzsvērusi prasītāja pamatlietā, lai gan minētajā regulā ir paredzētas pakārtotības attiecības starp dažiem tās pantiem ( 105 ), līgumiskā jurisdikcija un ar likumu noteiktā jurisdikcija ir vienādā hierarhiskā līmenī. Savienības likumdevējs, šķiet, nav vēlējies izslēgt iespēju, ka šīs divas jurisdikcijas pastāv paralēli attiecībā uz vienu un to pašu notikumu, kas rada kaitējumu.

80.

Šis pārākums nebūtu pamatots arī attiecībā uz tuvumā esamības mērķi, kas izvirzīts Briseles Ia regulas 7. panta 1. punktā un 7. panta 2. punktā. Kā to norādīja Wikingerhof un Komisija un kā izriet no šo secinājumu 40. un 46. punkta, tuvumā esamība ir atkarīga no galvenajiem jautājumiem pēc būtības, kas izvirzīti attiecīgajā prasībā. Šajā kontekstā prasība, kas ir pamatota ar tiesību aktos visiem noteikta pienākuma pārkāpumu, galvenokārt izvirza ārpuslīgumiskus jautājumus, un tie principā nemainās, ja prasība ir celta starp līgumslēdzējām pusēm un līguma izpilde ir bijusi par iemeslu šim pārkāpumam.

81.

Visbeidzot, izvēloties sprieduma Brogsitter“maksimālistisko” interpretāciju, tiktu radīta kaitējoša neatbilstība starp Briseles Ia regulas 7. panta 1. punktu un 7. panta 2. punktu, no vienas puses, un Romas I un Romas II regulu, no otras puses. Proti, šo pēdējo minēto regulu dažās tiesību normās ( 106 ) netieši, bet noteikti ir atzīts, ka viens un tas pats notikums, kas radījis kaitējumu, var vienlaicīgi attiekties uz “līgumsaistībām” Romas I regulas izpratnē un radīt “ārpuslīgumiskas saistības” Romas II regulas izpratnē, pirmajai minētajai regulai neprevalējot pār otro minēto.

82.

Ja, gluži pretēji, šai pārākuma loģikai būtu jābūt piemērojamai arī Romas I un Romas II regulas ietvaros, no tā izrietētu risinājumi, kurus Savienības likumdevējs nevarētu būt vēlējies. Piemēram, Romas II regulas 6. pantā ir paredzēti īpaši tiesību normu kolīzijas noteikumi attiecībā uz negodīgas konkurences darbībām un darbībām, kas ierobežo konkurenci. Šajā pantā paredzētie piesaistes kritēriji – attiecīgi tās valsts tiesību akti, kuras teritorijā ir vai varētu tikt ietekmētas konkurences attiecības, un tās valsts tiesību akti, kurā ir vai varētu tikt ietekmēts tirgus, – atspoguļo sabiedrības intereses. Šajā kontekstā ar minētā panta 4. punktu loģiski lietas dalībniekiem ir aizliegts izvēlēties lietā piemērot citus tiesību aktus ( 107 ). Ja prasībai atbildības dēļ, kura pamatota ar negodīgas konkurences darbību vai darbību, kas ierobežo konkurenci, vajadzētu ietilpt Romas I regulas piemērošanas jomā – kurā kā galvenais piesaistes kritērijs ir paredzēti pušu izvēlētie tiesību akti ( 108 ) – ar pamatojumu, ka prasība ir celta starp līgumslēdzējām pusēm un ka notikums, kas rada kaitējumu, varētu (arī) būt līgumsaistību neizpilde, šis pats pants zaudētu lielu daļu no savas lietderīgās iedarbības ( 109 ).

83.

Turklāt jāatgādina, ka “lietās, kas attiecas uz līgumiem” saskaņā ar Briseles Ia regulas 7. panta 1. punktu, jurisdikcija tiek piešķirta tās vietas tiesai, kurā ir izpildīts vai ir jāizpilda pienākums, kas ir prasības pamatā. Tādējādi man rodas jautājums par veidu, kādā šī tiesību norma būtu jāīsteno, ja runa ir par prasību, kura nav pamatota ar “līgumisku pienākumu” un kura ietilptu šajā “jomā” tāpēc vien, ka tā, iespējams, tur būtu varējusi būt ( 110 ).

84.

Manu pārliecību par nepieciešamību noraidīt sprieduma Brogsitter“maksimālistisko” interpretāciju nesatricina doktrīnā izvirzītais arguments ( 111 ), ka risinājums, kas no tās izriet, nodrošinātu pareizu tiesvedības norisi. Šajā ziņā neviens neapstrīd, ka šāda risinājuma priekšrocība būtu novirzīt uz līgumsaistību izpildes vietas tiesu visus strīdus, kas radušies saistībā ar līguma izpildi. Pretējā gadījumā, ja jurisdikcija tiktu noteikta atkarībā no prasītāja izvirzītā(-ajiem) juridiskā(-ajiem) pamata(-iem), izmantojot spriedumā Kalfelis noteikto pieeju, tas varētu izraisīt šo tiesvedību fragmentāciju, jo viens un tas pats notikums, kas rada kaitējumu, no dažādu pamatu skatpunkta, var attiekties uz dažādu tiesu jurisdikciju.

85.

Tomēr, no vienas puses, iepriekšējā punktā aprakstītās problēmas nozīmi vajadzētu relativizēt. Pieņemot, ka līgumiskā jurisdikcija un ar likumu noteiktā jurisdikcija attiecīgajā situācijā nesakrīt ( 112 ), prasītājs vienmēr varētu celt savu prasību atbildētāja domicila dalībvalsts tiesās saskaņā ar Briseles Ia regulas 4. panta 1. punktu, un šīs tiesas jurisdikcijā būtu izlemt visu prasību kopumā ( 113 ). No otras puses, arguments par pareizu tiesvedības norisi ir divējāds. Ja no sprieduma Brogsitter“maksimālistiskās” interpretācijas izrietošais risinājums ļautu apkopot līgumiskajā jurisdikcijā dažādos strīdus, kas radušies līguma izpildes rezultātā, šis risinājums turpretī būtu tāds, kas var izraisīt ar vienu un to pašu neatļauto darbību saistītās tiesvedības fragmentāciju: ja, piemēram, neatļauto darbību būtu izdarījušas kopā trīs personas un ja viena no šīm personām turklāt būtu noslēgusi līgumu ar cietušo, pastāvētu risks, ka cietušais nevar celt ar likumu noteiktā jurisdikcijā vienu prasību pret visiem līdzdalībniekiem saskaņā ar šīs regulas 7. panta 2. punktu ( 114 ).

86.

Sprieduma Brogsitter“maksimālistisko” interpretāciju nevar pamatot arī ar apsvērumiem, kas saistās ar cīņu pret forum shopping. Protams, iespējamas atbildību sakritības gadījumā jurisdikcijas noteikšana atkarībā no prasītāja izvirzītā (vai izvirzītajiem) juridiskā(-ajiem) materiāltiesiskā(-ajiem) pamata(-iem) padara šādu forum shopping par iespējamu. Pirmkārt, viņa rīcībā ir ne tikai tās vietas tiesa, kur tiek izpildītas līgumsaistības vai tām ir jātiek izpildītām, bet arī tās vietas tiesa, kur veikta neatļautā darbība, tas ir, iespējams, divas papildu tiesas ( 115 ). Otrkārt, viņš zināmā mērā var “izvēlēties savu tiesu”, ceļot savu prasību, atsaukdamies uz atbilstošām tiesību normām ( 116 ).

87.

Tomēr tas, ka prasītājs var izvēlēties starp vairākām tiesām, nav nekas neparasts Briseles Ia regulas ietvaros. Savienības likumdevējs pats ir atļāvis zināmu forum shopping, paredzot jurisdikcijas izvēles iespējas. Šajā kontekstā fakts, ka pieteikuma iesniedzējs no pieejamām tiesām izvēlas to, kas vislabāk atbilst viņa interesēm, ņemot vērā tās piedāvātās procesuālās vai materiālās priekšrocības, pats par sevi nav peļams ( 117 ). Manuprāt, forum shopping ir problemātisks tikai tad, ja tas pārvēršas par ļaunprātīgu izmantošanu ( 118 ).

88.

Šāda ļaunprātīga forum shopping risku ierobežo tas, kā uzsver Wikingerhof, ka attiecīgās līgumsaistību izpildes vietas tiesas un neatļautas darbības vietas tiesas kompetence saskaņā ar spriedumu Kalfelis aprobežojas tikai ar pamatiem, kas ietilpst tās “jomā”. Turklāt, kā norādīja Komisija, iespējamā ļaunprātīgā izmantošana veidā, kādā prasītājs formulētu savu prasību, viņam nepaliktu bez sekām. Ja viņš celtu savu prasību par neatļautu darbību tikai tādēļ, lai izvairītos no līgumiskās jurisdikcijas, un ja izrādītos, ka piemērojamajās tiesībās ( 119 ), tāpat kā Francijas tiesībās un Beļģijas tiesībās, ir aizliegta šāda izvēle, šī prasība tiktu noraidīta pēc būtības. Turklāt, ja prasītājam būtu jāceļ prasība par neatļautu darbību, kas acīmredzami nav pienācīgi pamatota, jo tai ir tikai novilcināšanas mērķis, uz viņa rīcību varētu attiekties lex fori paredzētie noteikumi par tiesvedības ļaunprātīgu izmantošanu.

89.

Visbeidzot jāatgādina, ka līgumslēdzējas puses, kas vēlas izvairīties no šādas forum shopping iespējas, var noslēgt jurisdikcijas noteikšanas klauzulu, kas attiecīgajā gadījumā nosaka ekskluzīvu kompetenci noteiktai tiesai, kā paredzēts Briseles Ia regulas 25. pantā. Proti, ciktāl šāda klauzula ir spēkā esoša un tās formulējums ir pietiekami plašs, tā būs piemērojama visiem strīdiem, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar pušu līgumattiecībām, tostarp ar šīm attiecībām saistītajām “lietām, kas attiecas uz neatļautu darbību” ( 120 ).

90.

Kā izriet no iepriekšējās apakšiedaļas, vienīgā piemērojamā sprieduma Brogsitter interpretācija, manuprāt, ir “minimālistiskā” interpretācija, kas minēta šo secinājumu 70. punktā. Tāpat kā Komisija es uzskatu, ka šī interpretācija ir saderīga ar spriedumu Kalfelis. Proti, ja tiek piemērota minētā interpretācija, abi šie spriedumi būtībā tiek balstīti uz vienādu loģiku – prasības par līgumslēdzēju pušu formulētu savstarpēju atbildību piesaiste “lietām, kas attiecas uz līgumiem”, Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta izpratnē vai “lietām, kas attiecas uz neatļautu darbību”, šīs regulas 7. panta 2. punkta izpratnē ir atkarīga no saistības – “līgumiskas” vai “likumiskas”, kura ir tās pamatā ( 121 ). Divu kumulatīvu prasījumu gadījumā, kas ir balstīti uz dažādām “saistībām”, katram no tiem individuāli ir jābūt saistītam ar vienu vai otru kategoriju.

91.

Faktiski, ņemot vērā šādus prasījumus, nav jēgas atkāpties no šo secinājumu 49. punktā apkopotās pieejas. Vispārīgi runājot, tiesā izvirzīts prasījums definē jautājumus, kuri tiesai ir jāizspriež, un līdz ar to arī prasījuma “līgumiskā” vai “likumiskā” iedaba.

92.

Spriedumi Kalfelis un Brogsitter patiesībā atšķiras tikai attiecībā uz metodi, kura ļauj noteikt “saistības”, kas ir prasījuma pamatā. Pirmajā spriedumā Tiesa balstās uz materiālo tiesību normām, uz kurām prasītājs atsaucas savā prasības pieteikumā. Otrajā spriedumā tā piedāvā objektīvāku kvalifikācijas metodi, kas balstīta uz līguma “interpretācijas”“būtisko” raksturu vai uz līguma “ņemšanu vērā”, lai “noteiktu prasītāja atbildētājam pārmestās rīcības tiesisko vai prettiesisko raksturu” ( 122 ).

93.

Tik un tā, manā skatījumā, šīs metodes ir savienojamas vai pat viena otru papildinošas.

94.

Lai pārbaudītu savu jurisdikciju saskaņā ar Briseles Ia regulas 7. panta 1. punktu vai 7. panta 2. punktu, ir loģiski, ka tiesa, kurā prasība celta, primāri ņem vērā materiālo tiesību normas, uz kurām prasītājs ir atsaucies savā prasības pieteikumā. Kā paskaidrots šo secinājumu 62. punktā, šie noteikumi rada faktu un “saistību” interpretācijas spektru, kuru prasītājs no tiem izsecina. Līdzīga loģika, kas izpaužas kā tādu materiālo tiesību normu vērtējums, ar kurām prasījums tiek atbalstīts, lai noteiktu kvalifikāciju, ir meklējama arī judikatūrā par citiem šīs regulas noteikumiem ( 123 ).

95.

Konkrēti, ja prasītājs atsaucas uz līguma noteikumiem un/vai tiesību normām, kas piemērojamas tikai šī līguma dēļ, piemēram, noteikumiem par vienošanos saistošo spēku un parādnieka atbildību par līgumsaistību neizpildi ( 124 ), no tā izriet, ka prasība ir pamatota ar “līgumisku pienākumu” Tiesas judikatūras izpratnē. Turpretī, ja prasītājs atsaucas uz tiesību normām, ar kurām neatkarīgi no brīvprātībām saistībām tiek uzlikts vispārīgs pienākums, prasība ir pamatota ar “likumisku pienākumu” šīs judikatūras izpratnē.

96.

Gadījumā, ja prasītājs savā prasības pieteikumā nav atsaucies uz materiālajām tiesību normām ( 125 ), metode būtiski nemainās. Kā esmu norādījis, šie noteikumi paši par sevi nav kvalifikācijas priekšmets. Tie vienkārši veido faktu interpretācijas spektru un sniedz norādi uz “saistībām”, ko prasītājs no tiem secina. Konkrēti, ja prasības pieteikumā nav norādītas materiālās tiesību normas, tiesai no citiem tā elementiem, piemēram, no faktu izklāsta vai prasījumiem, ir jāizsecina “saistības”, uz kurām atsaucas prasītājs.

97.

Šajā kontekstā no sprieduma Brogsitter izrietošais “tests” šaubu gadījumā tiesai var ļaut identificēt saistības, kas ir prasības pamatā, mainot virzienu. Ja līguma (vai cita veida brīvprātīgas vienošanās) “interpretācija” vai “ņemšana vērā” šķiet “būtiska”, lai “noteiktu [prasītāja] [atbildētājam] pārmestās rīcības tiesisko vai prettiesisko raksturu”, no tā izriet, ka prasība ir pamatota ar attiecīgās “līgumiskas saistības” neizpildi: šajā prasībā pārmestā rīcība ir prettiesiska un ir pamats atbildētāja atbildībai, jo viņš šādas “saistības” nav izpildījis, kas savukārt ir atkarīgs no aplūkotā līguma noteikumiem un tām piemērojamām tiesībām. Savukārt, ja prasība ir pamatota ar visiem likumā noteikta pienākuma neizpildi, nav nepieciešams “interpretēt” vai “ņemt vērā” līgumu, lai noteiktu to, ka šajā prasībā pārmestā rīcība ir prettiesiska, jo šis pienākums pastāv neatkarīgi no šī līguma: šīs rīcības prettiesiskums būs atkarīgs no vienas vai vairākām tiesību normām, kurā šāds pienākums ir noteikts ( 126 ).

98.

Kā ir norādījusi Komisija, spriedums Brogsitter šādi ļauj tiesai noteikt prasības “līgumisko” vai “likumisko” kvalifikāciju atkarībā no atsauces punkta, kuru ņemot vērā, tai ir jāizvērtē rīcības, ko prasītājs pārmet atbildētājam, likumība atkarībā no tā, vai runa ir par līgumu un tam piemērojamām tiesību normām vai tiesību normām, kas uzliek vispārīgu pienākumu neatkarīgi no šāda līguma. Manuprāt, no sprieduma Kalfelis izrietošā metode un no sprieduma Brogsitter izrietošā metode, interpretējot tās šādi, vairumā gadījumu novedīs pie vienāda rezultāta, jo aplūkotā rīcība un atsauces punkts, lai novērtētu to likumību, principā ir atkarīgi no tā, uz ko savā prasības pieteikumā atsaucas prasītājs.

99.

Tādējādi spriedumu Brogsitter var uzskatīt par korektīvu konkrētās situācijās, kurās prasītājs atsaucas uz tiesību normām, kas valsts tiesībās tiek uzskatītas par tādām, kuras attiecas uz neatļautu darbību, nosakot ņemt vērā līgumiskās saistības, un kuras neievērojot, tiek prezumēts, ka netiek ievērots līgums. Konkrētāk, šeit es domāju gadījumus, kuros “līgumisko saistību” neizpilde parādās kā neatļauta darbība ( 127 ) Šādos gadījumos spriest par prasību galvenokārt nozīmē “interpretēt” vai “ņemt vērā” aplūkoto līgumu, lai šādu pārkāpumu pierādītu, un līdz ar to arī apgalvotās neatļautās darbības esamību. Līdzīga prasība tālab reāli izvirza līgumiskus jautājumus. Līdz ar to jāuzskata, ka šāda prasība būtībā ir balstīta uz “līgumisku saistību” pārkāpumu, un “likumiskas saistības”, uz ko atsaucas prasītājs, atsevišķi nepastāv.

100.

Rezumējot – no tā izriet, ka tad, ja prasītājs savā prasības pieteikumā atsaucas uz materiālo tiesību normām, ar kurām ir noteikts vispārīgs pienākums, un ja nešķiet “būtiski” noteikt līguma saturu, lai novērtētu, vai atbildētājam pārmestā rīcība ir vai nav likumīga, prasība ir pamatota ar “likumiskām saistībām” un līdz ar to ietilpst “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, Briseles Ia regulas 7. panta 2. punkta izpratnē ( 128 ).

101.

Savukārt, ja neatkarīgi no pieminētajām tiesību normām tiesa pārmestās rīcības likumību var novērtēt, tikai atsaucoties uz līguma saturu, prasība būtībā ir balstīta uz “līgumiskām saistībām” un tādējādi ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, šīs regulas 7. panta 1. punkta izpratnē.

102.

Tomēr ir jāsniedz divi precizējumi. Pirmkārt, jānorāda, ka spriedums Brogsitter – raugoties burtiski – varētu norādīt uz to, ka līguma “interpretācijai” vai “ņemšanai vērā” nevajadzētu notikt nevienā izvērtēšanas stadijā, nosakot neatļautu darbību, lai prasība atbildības dēļ ietilptu “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”.

103.

Šajā ziņā var gadīties, ka saistībā ar prasību atbildības par neatļautu darbību dēļ rodas arī iepriekš izskatāms vai blakusjautājuma veida līgumiska rakstura jautājums. Kā precizēšu šo secinājumu 123. punktā, tā tas ir pamatlietā. Šajā gadījumā vispirms ir jāinterpretē līgums, kas saista Wikingerhof un Booking.com, lai konstatētu atsevišķu pirmās minētās sabiedrības pārmesto faktu otrajai minētajai sabiedrībai patiesumu no konkurences tiesību viedokļa ( 129 ).

104.

Taču saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru prasība saskaņā ar Briseles Ia regulu ir jākvalificē, ņemot vērā tajā izvirzītos galvenos tiesību jautājumus. Iepriekš izskatāma vienkārša vai blakusjautājuma, kam ir līgumisks raksturs, pastāvēšana, par kuru tiesai ir jālemj, lai izlemtu par šo prasību, nevar būt pamats tās kvalifikācijai ( 130 ). Pretējā gadījumā tas nozīmētu, ka jurisdikcija tiek noteikta līgumsaistību izpildes vietas tiesai, lai izskatītu prasību, kurā būtībā nav izvirzīti līgumiski jautājumi un kurai līdz ar to nav īpaši ciešas saiknes ar šo tiesu. Šāds rezultāts būtu pretrunā tuvumā esamības mērķim un pareizas tiesvedības mērķim ( 131 ). Tādējādi spriedumu Brogsitter nevar interpretēt pretēji.

105.

Otrkārt, no sprieduma Brogsitter skaidri neizriet, vai līguma interpretācijas vai ņemšanas vērā “būtiskais” raksturs, lai noteiktu, vai prasība atbildības dēļ ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, vai “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, ir jāizvērtē vienīgi saistībā ar prasītāja noformulēto prasību vai ņemot vērā iespējamu aizstāvības pamatu, ko atbildētājs ir izvirzījis tiesā, kurā celta prasība.

106.

Es, piemēram, iedomājos situāciju, kurā persona ceļ prasību atbildības par neatļautu darbību dēļ saistībā ar autortiesību pārkāpumu, kuras ietvaros atbildētājs norāda uz licences līguma pastāvēšanu starp pusēm. Tā kā autortiesību pārkāpums nozīmē, ka trešā persona izmanto aizsargātu darbu, kas ietilpst ekskluzīvajās tiesībās, kuras uz šo darbu tiesību aktos ir atzītas autoram, bez šī pēdējā minētā iepriekšējas atļaujas ( 132 ), tiesai, lai lemtu par šo prasību, būtu jānosaka, vai ar šo līgumu bija vai nebija atļauta darba pārmestā izmantošana. Tāpat kā piemēru var minēt prasību neatļautas darbības dēļ, ko cēlusi persona, kurai nodarīti miesas bojājumi, kas radušies, izmantojot sporta aprīkojumu, pret šī aprīkojuma izīrētāju, kuras ietvaros atbildētājs atsauktos uz nomas līguma noteikumu, kura mērķis, iespējams, ir viņu atbrīvot no atbildības par šādu kaitējumu.

107.

Tomēr no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka jurisdikcijas pārbaudes stadijā tiesai, kurā celta prasība, ir nevis jāizvērtē prasības pieņemamība vai pamatotība, bet tikai jāidentificē sasaistes ar tiesas valsti faktori, kas pamato tās jurisdikciju atbilstoši Briseles Ia regulas normai. Šajā nolūkā šī tiesa var uzskatīt par konstatētiem prasītāja apgalvojumus ( 133 ). Citiem vārdiem, tiesai, kurā celta prasība, sava kompetence ir jānosaka, ņemot vērā prasītāja formulēto prasību, un atbildētāja izvirzītajiem aizstāvības pamatiem šajā ziņā nav nozīmes ( 134 ).

108.

Saskaņā ar šo loģiku Tiesa norādīja, ka tiesai, kurā celta prasība par līguma izpildi, ir kompetence saskaņā ar Briseles Ia regulas 7. panta 1. punktu pat tad, ja atbildētājs kā aizstāvības pamatu izvirza šī līguma nepastāvēšanu (vai spēkā neesamību) ( 135 ). Pēc analoģijas – tiesa, kurā celta prasība, kas pamatota ar “likumisku pienākumu”, nevarētu uzskatīt, ka tā ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, tikai tādēļ, ka atbildētājs kā aizstāvības pamatu ir izvirzījis līguma pastāvēšanu starp pusēm. Arī šajā gadījumā spriedumu Brogsitter nevar interpretēt pretēji. Jautājums par iespējamu līgumisku pamatojumu vai atbrīvojumu pārmestās rīcības sakarā arī šajā gadījumā ir vienkāršs jautājums vai blakusjautājums neatļautas darbības izvērtējumā.

109.

Šāda interpretācija, manuprāt, nodrošina tiesisko drošību, jo tā ļauj tiesai, kurā celta prasība, pārbaudīt savu jurisdikciju ab initio, ņemot vērā prasītāju, bez pienākuma veikt padziļinātu būtības pārbaudi un neatkarīgi no tā, vai atbildētājs piedalās procesā ( 136 ). Pretējā gadījumā tas būtu pretrunā tiesiskās drošības principam un jurisdikcijas noteikumu augstas paredzamības pakāpes mērķim, ja Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta vai 7. panta 2. punkta piemērošana ir atkarīga no tāda aizstāvības pamata pastāvēšanas, ko atbildētājs var izvirzīt novēloti ( 137 ). Turklāt tas nozīmētu, ka atbildētājs varētu izvairīties no 7. panta 2. punktā paredzētajiem jurisdikcijas noteikumiem “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, vienkārši atsaucoties uz tāda līguma esamību, kas viņu saista ar prasītāju ( 138 ).

110.

Minēto interpretāciju, manā ieskatā, apstiprina spriedums Hi Hotel HCF ( 139 ). Lietā, kurā tika pasludināts šis spriedums, kas tika pasludināts neilgi pēc sprieduma Brogsitter, prasītājs atbilstoši Briseles Ia regulas 7. panta 2. punktam bija cēlis prasību atbildības par neatļautu darbību dēļ, kas pamatota ar viņa autortiesību pārkāpumu. Atbildētājs pret šo prasību iebilda, norādot uz agrāk starp pusēm noslēgtu līgumu, kurā, viņaprāt, bija paredzēta aplūkoto autortiesību nodošana par labu viņam, un šī iemesla dēļ apstrīdēja neatļautas darbības esamību un šīs tiesību normas atbilstību. Tiesa būtībā atgādināja, ka tiesai, kurā celta prasība, ir jānosaka sava jurisdikcija, ņemot vērā prasītāja formulēto likumisko prasību, neatkarīgi no atbildētāja izvirzītā līgumiskā aizstāvības pamata ( 140 ).

111.

Pirms šīs iedaļas pabeigšanas ir jāizvērtē vēl divi jautājumi. Pirmkārt, kā tiesas sēdē norādīja Komisija, prasības kvalifikācija netiek veikta vienādi, ja puses saista apdrošināšanas, patērētāju vai darba līgums. Pretēji Briseles Ia regulas 7. panta noteikumiem par īpašo jurisdikciju ( 141 ) šīs regulas II nodaļas 3., 4. un 5. iedaļā, kas attiecas uz prasībām attiecīgi “lietās, kas attiecas uz apdrošināšanu”, “attiecībā uz patērētāju līgumiem” un “attiecībā uz atsevišķiem darba līgumiem”, ir noteikts mērķis aizsargāt līguma vājākās puses – apdrošinātās personas, patērētājus vai darbiniekus ( 142 ), un tās ir imperatīvas. Tātad ir jāizvairās no tā, lai otra līgumslēdzēja puse varētu apiet šīs iedaļas, pamatojot savu prasību ar atbildību par neatļautu darbību. Turklāt minētajām iedaļām nav tuvumā esamības mērķa kā tāda un līgumiska pienākuma, uz kuru ir balstīta aplūkotā prasība, identificēšana nav nepieciešama, lai tajās paredzētie jurisdikcijas noteikumi darbotos. Tādējādi visas prasības, ko formulējušas līdzīgu līgumu līgumslēdzējas puses un kas attiecas uz strīdiem, kuri radušies saistībā ar to izpildi, principā ietilpst šajās pašās iedaļās, un šo prasību iemeslam nav nozīmes ( 143 ).

112.

Otrkārt, viena doktrīnas daļa ( 144 ) piedāvā līgumsaistību izpildes vietas tiesai atbilstoši Briseles Ia regulas 7. panta 1. punktam papildus jurisdikciju, lai lemtu arī par prasībām “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, kam ir cieša saikne ar “līgumiskajiem” prasījumiem, it īpaši strīdos, kuros pastāv iespējama atbildību sakritība. Konkrēti, jautājums ir par to, vai šajā jautājumā ir jāprecizē spriedums Kalfelis.

113.

Jāuzsver, ka šis jautājums atšķiras no jautājuma par kvalifikāciju, kas apspriests šo secinājumu iepriekšējos punktos. Proti, ja prasība, kas balstīta uz juridisku pamatu, kurš valsts tiesībās ir uzskatāms par neatļautu darbību, ir jākvalificē kā “līgumiska” Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta izpratnē, piemērojot spriedumu Brogsitter, to, ņemot vērā šo kvalifikāciju, saskaņā ar šīs regulas 7. panta 2. punktu vairs nevar nodot izskatīšanai likumā noteiktās jurisdikcijas tiesā. Turpretī, ja līgumsaistību izpildes vietas tiesai tiek noteikta kompetence izskatīt prasības “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību” – šī jēdziena autonomā izpratnē –, kas papildina prasības “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, prasītājam tik un tā būtu iespēja celt pirmos minētos šajā pašā likumā noteiktās jurisdikcijas tiesā. Viņam vienkārši arī būtu iespēja ar to visu griezties līgumsaistību izpildes vietas tiesā.

114.

Protams, princips, saskaņā ar kuru papildprasība ir pakārtota pamatprasībai, Tiesas judikatūrā par Briseles Ia regulu nav sveša ( 145 ). Turklāt, šāda papildu jurisdikcija sniegtu priekšrocības pareizas tiesvedības norises ziņā, jo tas ļautu panākt zināmu procesuālo ekonomiju.

115.

Tomēr, manuprāt, Briseles Ia regula tās pašreizējā redakcijā nepieļauj šādu risinājumu. Atgādināšu, ka šajā regulā paredzētās īpašās jurisdikcijas ir atkarīgas no strīda “jomas”. Minētās regulas 7. panta 1. punktā un 7. panta 2. punktā skaidri ir nošķirtas prasības “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, un “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”. Līdz ar to otrajā kategorijā ietilpstošās prasības nevar piesaistīt šim 7. panta 1. punktam, nepārkāpjot šo sistēmu un nepaplašinot šīs pēdējās minētās tiesību normas piemērošanas jomu – kura, atgādināšu, ir jāinterpretē šauri –, veidā, kas pārsniegtu tās mērķi, proti, nodrošināt, lai līgumiskus jautājumus varētu izskatīt – pēc prasītāja izvēles – tās vietas tiesā, kas atrodas vistuvāk strīdīgā līgumiskā pienākuma izpildes vietai ( 146 ). Savienības likumdevējam būtu jāparedz šāda papildu jurisdikcijas noteikšana, vai nu šajā nolūkā grozot minēto 7. panta 1. punktu, vai Briseles Ia regulas 30. pantā paredzēto noteikumu par saistītām lietām pārveidojot par jurisdikcijas pamatu ( 147 ). Kamēr tas nav noticis, kā norādīju šo secinājumu 85. punktā, prasītājam, kurš vēlas ietaupīt uz tiesvedību, ir iespēja celt savas prasības atbildētāja domicila valsts tiesās saskaņā ar šīs regulas 4. panta 1. punktu.

116.

Ņemot vērā no Tiesas judikatūru, kā tā skaidrota šo secinājumu divās iepriekšējās iedaļās, tādas prasības par civiltiesisko atbildību kvalifikācija, kādu šajā gadījumā Wikingerhof ir cēlusi pret Booking.com, manuprāt, neizraisa šaubas.

117.

Jāatgādina – ar to, ka šīs abas sabiedrības saista līgums, nepietiek, lai uzskatītu, ka šī prasība ietilpst “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta izpratnē. Tam, vai prasītāja pamatlietā varēja atsaukties uz šī līguma pārkāpumu ( 148 ), šajā ziņā nebūtu nekādas nozīmes.

118.

Proti, kā esmu visu laiku norādījis šajos secinājumos, prasības piesaiste “lietām, kas attiecas uz līgumiem”, Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta izpratnē, vai “lietām, kas attiecas uz neatļautu darbību”, šīs regulas 7. panta 2. punkta izpratnē, ir atkarīga no tās cēloņa, proti, pienākuma, ar kuru šī prasība ir (faktiski) pamatota.

119.

Šajā gadījumā Wikingerhof savā prasībā atsaucās uz Vācijas konkurences tiesību normām. Šo tiesību normu mērķis ir aizsargāt, un šādam nolūkam tajās ikvienam uzņēmumam ir noteikti pienākumi. Neatkarīgi no tā, vai prasībai pamatlietā patiešām ir piemērojamas Vācijas tiesības, kas vēl nav noteikts jurisdikcijas pārbaudes stadijā ( 149 ), atsaukšanās uz attiecīgajām normām norāda, ka minētā sabiedrība savā prasības pieteikumā atsaucas uz Booking.com neizpildītu pienākumu, kas izpaužas kā tiesību aktos noteikts pienākums neatkarīgi no līguma vai citām brīvprātīgi uzņemtām saistībām. Šī prasība tātad ir balstīta uz “likumisku pienākumu” Briseles Ia regulas 7. panta 2. punkta izpratnē ( 150 ).

120.

Kā pamatoti norādīja Wikingerhof un Komisija, šī pienākuma “likumiskais” raksturs ir arī apstiprināts spriedumā CDC Hydrogen Peroxide ( 151 ). Šajā spriedumā, kas – atgādinājumam – attiecās uz prasībām atlīdzināt zaudējumus, kuras, pamatojoties uz konkurences tiesību normām, bija cēluši ķīmiskas preces pircēji ( 152 ) pret uzņēmumiem, kas ražo šo preci, jo šie pēdējie minētie bija izveidojuši karteli, kura ietvaros tie bija noteikuši attiecīgās preces cenas, Tiesa nosprieda, ka, lai gan pircēji, bez šaubām, bija saņēmuši piegādes tādu līgumattiecību ietvaros, kas viņus saistīja ar dažādiem šī karteļa dalībniekiem, “apgalvoto kaitējumu radījušais apstāklis [bija] nevis iespējamais līgumisko saistību pārkāpums, bet gan aizliegtās vienošanās radītais līgumu slēgšanas brīvības ierobežojums, kas pircējam liedza iespēju piegādes saņemt par atbilstoši tirgus likumiem noteiktu cenu” ( 153 ).

121.

Līdzīgi šai gadījumā Wikingerhof nevis atsaucas uz līguma, kas to saista ar Booking.com, pārkāpumu, bet uz to, ka otrā minētā sabiedrība ļaunprātīgi izmanto savu dominējošo stāvoli, izvirzot darījuma nosacījumus, kuri pirmajai minētajai nav taisnīgi, proti, radot vispārīgos nosacījumus, ko tā piemēro to līgumiskajās attiecībās.

122.

Tālāk, kā uzsver Komisija, “lai noteiktu pārmestās rīcības tiesisko vai prettiesisko raksturu”, šķiet, ka nav “būtiski” interpretēt līgumu, kas ir saistošs pamatlietas pusēm sprieduma Brogsitter izpratnē ( 154 ), lai gan apgalvotā pret konkurenci vērstā darbība materializējas to līgumiskajās attiecībās.

123.

Protams, tā kā dažādas darbības, ko Wikingerhof pārmet Booking.com ( 155 ), iekļaujas to līgumiskajās attiecībās, izrādīsies nepieciešams noteikt pušu saistību precīzo saturu, lai konstatētu šo darbību pastāvēšanu. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Wikingerhof it īpaši apgalvo, ka tad, kad Booking.com norāda viņas viesnīcas cenas kā izdevīgākas, šādai darbībai nav līgumiska pamata. Tā kā lietas dalībnieki šajā jautājumā nav vienisprātis ( 156 ), tiesai vajadzēs interpretēt Booking.com vispārējos nosacījumus, lai noteiktu saturu, kas nenoliedzami būtu līgumtiesību jautājums, uz kuru attiecas lex contractus.

124.

Tomēr tas būtu tikai iepriekš izskatāms jautājums, kas kā tāds nevar būt pamats prasības kvalifikācijai. Tiklīdz ir noskaidrots šis iepriekš izskatāmais jautājums un ir konstatēta Wikingerhof pārmestās Booking.com rīcības pastāvēšana, tiesai būs jāizskata galvenais jautājums par šīs darbības likumību, kas nosaka tiesību uz atlīdzinājumu principu un apjomu ( 157 ).

125.

Atsauces punkts, lai izvērtētu minētās rīcības likumību, nav līgums vai tam piemērojamie vispārīgie nosacījumi, bet – atkārtošu – konkurences tiesību normas. Galvenais jautājums par to, vai Booking.com pieņemtā rīcība, kas rada atbildību, ir atkarīga no dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas kritērijiem, kuri paredzēti šajos pēdējos minētajos noteikumos.

126.

Kā norāda iesniedzējtiesa un uzsver Wikingerhof un Komisija, jautājums par to, vai Booking.com ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli minēto konkurences tiesību izpratnē, ir iedalāms vairākos apakšjautājumos, proti, pirmkārt, kāds ir konkrētais tirgus, otrkārt, kādas ir ietekmes attiecības starp uzņēmumiem šajā tirgū – lai noskaidrotu, vai Booking.com tajā ir dominējošs stāvoklis, un, treškārt, kādas ir šai sabiedrībai pārmestās rīcības sekas minētajā tirgū – lai izvērtētu, vai šī sabiedrība šo iespējamo stāvokli izmanto ļaunprātīgi.

127.

Te runa ir tikai un vienīgi par konkurences tiesību jautājumiem, kuri ir jāskata, ņemot vērā valsts tiesību normas, uz kurām ir norādīts Romas II regulas 6. panta 3. punktā.

128.

Līgums ir vēl jo mazāk noteicošs, lai lemtu par Wikingerhof pārmesto darbību tiesiskumu vai prettiesiskumu, jo, kā uzsver Komisija, šis līgums šajā ziņā pat nav Booking.com aizstāvības pamats ( 158 ). Atšķirībā no gadījuma, kad prasības par autortiesību pārkāpumu ietvaros atbildētājs atsauktos uz licences līgumu, kas minēts šo secinājumu 106. punktā, apstrīdētās darbības, pieņemot, ka tās ir nelikumīgas, nekļūtu tiesiskas tikai tādēļ, ka uz tām pilnībā vai daļēji attiecas līguma noteikumi vai tam piemērojamie vispārējie nosacījumi, jo līgums nevar “atļaut” rīcību, kas ir pretrunā konkurences tiesībām.

129.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uzskatu, ka tāda prasība kā Wikingerhof izvirzītā ietilpst “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, Briseles Ia regulas 7. panta 2. punkta izpratnē.

130.

Kā uzsvērušas Wikingerhof un Komisija, šī interpretācija atbilst minētā 7. panta 2. punktā noteiktajam tuvumā esamības mērķim. Proti, ar likumu noteiktās jurisdikcijas tiesa ir vispiemērotākā, lai lemtu par šajā prasībā izvirzītajiem galvenajiem jautājumiem, it īpaši šajā ziņā atbilstošo pierādījumu vākšanas un izvērtēšanas jomā – neatkarīgi no tā, vai runa ir par konkrēto tirgu, ietekmes attiecībām tirgū vai apstrīdēto darbību sekām minētajā tirgū ( 159 ).

131.

Turklāt minētā interpretācija nodrošina saskaņotību starp Briseles Ia regulas 7. panta 2. punkta un Romas II regulas 6. panta 3. punkta materiāltiesisko piemērošanas jomu.

132.

Šajos secinājumos piedāvāto interpretāciju neliek apšaubīt Booking.com un Čehijas valdības arguments, saskaņā ar kuru tāda prasība kā Wikingerhof celtā ietilpstot “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta izpratnē, jo, lūdzot izbeigt pārmestās pret konkurenci vērstās darbības, Wikingerhof patiesībā vēloties panākt sev labvēlīgu Booking.com vispārējo nosacījumu grozīšanu un jaunas līgumiskās tiesības.

133.

Tā kā Wikingerhof ar savu prasību vēlas nevis izbeigt līgumiskās attiecības, kas to saista ar Booking.com, bet gan nodrošināt, ka tās turpina pastāvēt, ievērojot konkurences tiesības, Booking.com, pieņemot, ka šī prasība ir pamatota, galu galā būs jāpielāgo sava rīcība attiecībā pret prasītāju pamatlietā, tai skaitā vispārējie nosacījumi, ko tā īsteno šo attiecību ietvaros, šajās tiesībās noteiktajām robežām. Šajā ziņā, manā skatījumā, nav nekas neparasts, ka dominējoša stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas izbeigšana rada pozitīvu rezultātu, piemēram, ja ļaunprātīga izmantošana izpaužas kā atteikums veikt pārdošanu vai negodīgu cenu noteikšana. Pirmajā gadījumā ļaunprātīgas izmantošanas izbeigšana konkrēti nozīmēs, ka dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums būs spiests slēgt līgumu ar prasības cēlēju, un otrajā gadījumā – nedaudz vienkāršojot – tas būs spiests samazināt cenas prasītājam labvēlīgā veidā.

134.

Šo interpretāciju neliek apšaubīt arī Booking.com arguments, ka Wikingerhof prasības mērķis esot panākt daļēju līguma, kas saista šīs abas sabiedrības, spēkā neesamību, jo tā nozīmējot, ka ir jāpārbauda, vai atsevišķi pirmās minētās sabiedrības vispārējo nosacījumu noteikumi ir pretrunā konkurences tiesībām un līdz ar to nav spēkā.

135.

Protams uz prasību atzīt līgumu par spēkā neesošu attiecas Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkts ( 160 ). Tomēr, kā norādīja Wikingerhof tiesas sēdē, atbildot uz Tiesas jautājumu, šīs sabiedrības prasības mērķis nav līguma, kas to saista ar Booking.com, spēkā neesamības atzīšana, pamatojoties uz līgumtiesību normām par tā noslēgšanas nosacījumiem. Šajā kontekstā attiecīgo vispārējo nosacījumu noteikumu spēkā neesamība būtu nekas vairāk kā šīs prasības netiešas sekas ( 161 ).

136.

Minēto interpretāciju neatspēko arī Booking.com arguments, ka Wikingerhof prasība ietilpstot “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta izpratnē, jo šī pēdējā minētā esot “brīvprātīgi piekritusi”Booking.com vispārīgajiem nosacījumiem šai tiesību normai atbilstošās judikatūras izpratnē, pat pieņemot, ka šī sabiedrība ir dominējošā stāvoklī.

137.

Booking.com arguments, manuprāt, būtu pamatots, ja procesuālais konteksts būtu apgriezts. Ja šī sabiedrība būtu vērsusies tiesā ar prasību izpildīt no vispārīgajiem nosacījumiem izrietošās saistības un Wikingerhof kā aizstāvības pamatu norādītu to, ka tā nav “brīvprātīgi piekritusi” šiem vispārīgajiem nosacījumiem, kuru izvirzīšana no Booking.com puses nozīmē ļaunprātīgu izmantošanu, kas nav saderīga ar konkurences tiesībām, šī prasība ietilptu “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta izpratnē ( 162 ). Proti, kā jau norādīju, šī kvalifikācija ir atkarīga no prasītāja prasības, nevis no atbildētāja izvirzītajiem aizstāvības pamatiem.

138.

Tomēr šajā gadījumā Wikingerhof kā prasītāja atsaucas uz “likumisku pienākumu”, kas izriet no apgalvotā konkurences tiesību normu pārkāpuma. Šajā procesuālajā kontekstā tiesai, kas izskata lietu, lai noteiktu savu jurisdikciju, ir jāuzskata Wikingerhof apgalvojumi par pierādītiem, ieskaitot faktu, ka tā bija spiesta parakstīt strīdīgos Booking.com vispārējos nosacījumus šīs sabiedrības dominējošā stāvokļa dēļ. Tādējādi šī pēdējā minētā sabiedrība nevar grozīt prasītājas pamatlietā prasības kvalifikāciju, savai aizstāvībai norādot uz argumentu, ka Wikingerhof ir “brīvprātīgi piekritusi” šiem vispārīgajiem nosacījumiem.

139.

Visbeidzot, šajos secinājumos piedāvātā interpretācija neatspēko spriedumu Apple Sales International u.c. ( 163 ), kurā Tiesa ir nospriedusi, ka jurisdikcijas noteikšanas klauzula Briseles Ia regulas 25. panta izpratnē, kas ietverta līgumā, kurš saista izplatītāju ar tā piegādātāju, var tikt piemērota attiecībā uz prasību atlīdzināt zaudējumus, ko pirmais minētais cēlis pret otro minēto uz LESD 102. panta pamata, ja apgalvotā dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana izpaužas – kā šajā lietā – viņu līgumiskajās attiecībās ( 164 ).

140.

Proti, kā jau norādīju šo secinājumu 89. punktā, jurisdikcijas noteikšanas klauzula – atkarībā no tās formulējuma – var attiekties uz visiem strīdiem, kas radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām ( 165 ). Šis “tests” prasa tikai (pietiekami tiešu) saikni starp attiecīgo līgumu un aplūkoto prasību – ne vairāk, ne mazāk. Tās cēlonis šajā kontekstā nav noteicošs. Šādu klauzulu var piemērot gan prasībām “lietās, kas attiecas uz līgumiem”, Briseles Ia regulas 7. panta 1. punkta izpratnē, gan prasībām “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, šīs regulas 7. panta 2. punkta izpratnē, ja vien pastāv šāda saikne ( 166 ). Līdz ar to interpretācija, saskaņā ar kuru tāda prasība par civiltiesisko atbildību, kādu ir cēlusi Wikingerhof pret Booking.com, ietilpst “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, ir pilnībā saderīga ar spriedumu Apple Sales International u.c. ( 167 ).

141.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība par civiltiesisko atbildību, kas ir balstīta uz konkurences tiesību normu pārkāpumu, ietilpst “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu”, šīs tiesību normas izpratnē, tostarp tad, ja prasītājs un atbildētājs savā starpā ir noslēguši līgumu un apgalvotās pretkonkurences darbības, ko pirmais pārmet otrajam, materializējas to līgumiskajās attiecībās.