–

Procureur‑generaal vārdā – I. De Tandt,

–

X vārdā – S. Bekaert un P. Bekaert, advocaten, kā arī G. Boye, abogado,

–

Beļģijas valdības vārdā – C. Van Lul un C. Pochet, kā arī J.‑C. Halleux, pārstāvji,

–

Spānijas valdības vārdā – sākotnēji M. Sampol Pucurull, vēlāk S. Centeno Huerta, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. Grünheid un R. Troosters, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.) 2. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera, kuru Audiencia Nacional (Valsts mēroga lietu tiesa, Spānija) ir izsniegusi attiecībā uz X, izpildi Beļģijā.

3

Pamatlēmuma 2002/584 5. un 6. apsvērumā ir noteikts:

4

Šā pamatlēmuma 2. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera piemērošanas joma” ir paredzēts:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderi var izsniegt par darbībām, par kurām izsniegšanas dalībvalsts tiesībās paredzēts brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, kura maksimālais ilgums ir vismaz 12 mēneši vai par jau piespriestu sodu vai jau piemērotu drošības līdzekli, kuru ilgums ir vismaz četri mēneši.

2.   Šādi nodarījumi, ja par tiem izsniegšanas dalībvalstī var piemērot brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kura maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi, un tādi, kā tie definēti izsniegšanas dalībvalsts tiesībās, saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem un nepārbaudot darbības abpusējo sodāmību ir pamats nodošanai, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi:

[..]

4.   Tādu nodarījumu gadījumā, uz ko neattiecas 2. punkts, nodošanu var pakļaut nosacījumam, ka darbības, par kurām izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, uzskata par nodarījumu saskaņā ar izpildes valsts tiesībām neatkarīgi no tā sastāva elementiem vai kvalifikācijas.”

5

Minētā pamatlēmuma 8. panta “Eiropas apcietināšanas ordera saturs un forma” 1. punktā ir noteikts:

“Eiropas apcietināšanas orderis ietver šādu informāciju, kas izkārtota formā, kas norādīta pielikumā:

[..]

[..].”

6

Pamatlēmuma 2002/584 17. panta 1. punkta redakcija ir šāda:

“Eiropas apcietināšanas orderi izskata un izpilda steidzamības kārtā.”

7

Šī pamatlēmuma pielikumā ir ietverta Eiropas apcietināšanas ordera veidlapa. Šīs veidlapas c) ailē ir paredzēts, ka “norādes par soda ilgumu” atbilstoši šīs ailes 1. punktam attiecas uz “brīvības atņemšanas soda vai piespiedu līdzekļa maksimāl[o] ilgum[u], ko var piespriest par nodarījumu (nodarījumiem)”, un saskaņā ar šīs ailes 2. punktu – uz “piespriestā brīvības atņemšanas soda vai piespiedu līdzekļa ilgum[u]”.

8

Minētās veidlapas e) ailē “Nodarījumi” ir paredzēta arī informācijas sniegšana par nodarījumiem, uz kuriem “attiecas” Eiropas apcietināšanas orderis, un it īpaši “to apstākļu apraksts, kādos nodarījums(‑i) veikts(‑i), ieskaitot laiku (datums un laiks), vietu un pieprasītās personas līdzdalības pakāpi nodarījumā(‑os)”.

9

Código Penal (Kriminālkodekss), redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu norises laikā, 578. pantā bija paredzēts līdz diviem gadiem ilgs brīvības atņemšanas sods par noziedzīgu nodarījumu, kas izpaužas kā terorisma slavināšana un terorismā cietušo personu pazemošana.

10

2015. gada 30. martā šī kodeksa 578. pants tika grozīts, un šis noziedzīgais nodarījums šobrīd ir sodāms ar brīvības atņemšanas sodu, kura maksimālais ilgums ir trīs gadi.

11

Ar 2017. gada 21. februāra spriedumu Audiencia Nacional (Valsts mēroga lietu tiesa, Spānija) notiesāja X tostarp par nodarījumiem, kas izdarīti laikā no 2012. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim un kas veido noziedzīgu nodarījumu, kurš izpaužas kā terorisma slavināšana un terorismā cietušo personu pazemošana un ir paredzēts Kriminālkodeksa 578. pantā, kas bija spēkā šo nodarījumu izdarīšanas laikā, un piesprieda viņam maksimālo brīvības atņemšanas sodu uz diviem gadiem. Šis spriedums ir kļuvis galīgs, jo Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) ar 2018. gada 15. februāra spriedumu noraidīja par šo spriedumu iesniegto apelācijas sūdzību.

12

Tā kā X izceļoja no Spānijas uz Beļģiju, Audiencia Nacional (Valsts mēroga lietu tiesa) 2018. gada 25. maijā attiecībā uz viņu izsniedza Eiropas apcietināšanas orderi un tā paša gada 27. jūnijā – papildu Eiropas apcietināšanas orderi par noziedzīgu nodarījumu “terorisms” Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 2. punkta otrā ievilkuma izpratnē, lai izpildītu savā 2017. gada 21. februāra spriedumā piespriesto sodu.

13

Pārbaudot, vai saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 2. punktu attiecīgais noziedzīgais nodarījums Spānijas tiesībās bija sodāms ar brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kura maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi, un tādējādi tas ir bijis pamats nodošanai, nepārbaudot nodarījuma abpusējo sodāmību, rechtbank van eerste aanleg Oost‑Vlaanderen, afdeling Gent (Austrumflandrijas provinces pirmās instances tiesa, Ģentes nodaļa, Beļģija) kā izpildes tiesu iestāde ņēma vērā Kriminālkodeksa 578. pantu tā redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu norises laikā. Konstatējusi, ka nepastāv nodarījuma abpusēja sodāmība, minētā tiesa ar 2018. gada 17. septembra rīkojumu atteicās izpildīt 2018. gada 27. jūnija papildu Eiropas apcietināšanas orderi.

14

Izskatot Procureur‑generaal (ģenerālprokurors, Beļģija) apelācijas sūdzību par šo rīkojumu, hof van beroep te Gent (Ģentes apelācijas tiesa, Beļģija) radās šaubas par to izsniegšanas dalībvalsts tiesību redakciju, kas ir ņemama vērā, nosakot, vai ir izpildīts Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 2. punktā paredzētais nosacījums par to, ka brīvības atņemšanas soda maksimālajam ilgumam ir jābūt vismaz trīs gadiem. Viņš uzskata, ka, ņemot vērā Kriminālkodeksa 578. pantu tā redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu norises laikā, rechtbank van eerste aanleg Oost‑Vlaanderen, afdeling Gent (Austrumflandrijas pirmās instances tiesa, Ģentes nodaļa) bija tiesīga pārbaudīt nodarījuma abpusējo sodāmību un atteikties izpildīt papildu Eiropas apcietināšanas orderi, jo minētajā redakcijā šī kodeksa 578. pantā bija paredzēts brīvības atņemšanas sods, kura maksimālais ilgums ir divi gadi. Viņš tomēr norāda, ka gadījumā, ja šī panta atbilstošā redakcija ir tā, kas bija spēkā šī Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas dienā, būtu jāuzskata, ka rechtbank van eerste aanleg Oost‑Vlaanderen, afdeling Gent (Austrumflandrijas pirmās instances tiesa, Ģentes nodaļa) nebija tiesīga pārbaudīt nodarījuma abpusējo sodāmību un līdz ar to nevarēja atteikties izpildīt minēto Eiropas apcietināšanas orderi, jo atbilstoši šai jaunajai redakcijai minētajā pantā šobrīd ir paredzēts brīvības atņemšanas sods, kura maksimālais ilgums ir trīs gadi.

15

Šādos apstākļos hof van beroep te Gent (Ģentes apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16

Ar prejudiciālajiem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, pārbaudot, vai par noziedzīgo nodarījumu, saistībā ar kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, izsniegšanas dalībvalstī ir piemērojams brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, kura maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi, kā tas ir definēts izsniegšanas dalībvalsts tiesībās, izpildes tiesu iestādei ir jāņem vērā izsniegšanas dalībvalsts tiesības to redakcijā, kura bija piemērojama faktiskajiem apstākļiem, kas bija pamatā lietai, kurā tika izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, vai izsniegšanas dalībvalsts tiesības to redakcijā, kura bija spēkā šī apcietināšanas ordera izsniegšanas laikā.

17

Atbildot uz šiem jautājumiem, ir jānorāda, ka atbilstīgi Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 2. punktam, saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem un nepārbaudot nodarījuma abpusējo sodāmību, šajā tiesību normā uzskaitītie noziedzīgie nodarījumi ir pamats nodošanai, ja par tiem, kā tie definēti izsniegšanas dalībvalsts tiesībās, šajā dalībvalstī var piemērot brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kura maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi.

18

Tādējādi no šīs tiesību normas izriet, ka šo noziedzīgo nodarījumu definīcija un piemērojamie sodi izriet no “izsniegšanas dalībvalsts” tiesībām (spriedums, 2007. gada 3. maijs, Advocaten voor de Wereld, C‑303/05, EU:C:2007:261, 52. punkts).

19

Tomēr Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 2. punkta formulējumā nav precizēts, kura šo tiesību redakcija izpildes tiesu iestādei ir jāņem vērā, pārbaudot, vai ir izpildīts šajā tiesību normā paredzētais nosacījums par sodu, kura maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi, ja minētās tiesības ir tikušas grozītas laikposmā starp faktisko apstākļu, kas ir tās lietas pamatā, kurā tika izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, datumu un šī apcietināšanas ordera izsniegšanas vai pat tā izpildes datumu.

20

Pretēji tam, ko apgalvo Beļģijas un Spānijas valdības, kā arī ģenerālprokurors, apstāklis, ka Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 2. punktā ir izmantota tagadnes forma, neļauj secināt, ka šajā nolūkā ir jāņem vērā tā izsniegšanas dalībvalsts tiesību redakcija, kas bija spēkā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas brīdī. Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 33. un 42. punktā, pirmkārt, tiesiskajā regulējumā tagadnes forma parasti tiek izmantota, lai norādītu, ka tiesību norma ir saistoša, un, otrkārt, minētais 2. panta 2. punkts attiecas gan uz Eiropas apcietināšanas orderiem, kas izsniegti kriminālvajāšanas mērķiem un tātad brīdī, kad par attiecīgo nodarījumu vēl nebija ticis piemērots sods, gan uz Eiropas apcietināšanas orderiem, kas izsniegti, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu. Līdz ar to no tā, ka šajā tiesību normā ir izmantota tagadnes forma, nevar izsecināt nekādu norādi par to izsniegšanas dalībvalsts tiesību redakciju, kurai ir nozīme saistībā ar minētās tiesību normas piemērošanas nosacījumiem.

21

Šādos apstākļos saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskajā regulējumā, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (spriedumi, 2013. gada 19. decembris, Koushkaki, C‑84/12, EU:C:2013:862, 34. punkts; 2016. gada 16. novembris, Hemming u.c., C‑316/15, EU:C:2016:879, 27. punkts, un 2017. gada 25. janvāris, Vilkas, C‑640/15, EU:C:2017:39, 30. punkts).

22

Pirmkārt, attiecībā uz kontekstu, kādā iekļaujas Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 2. punkts, ir jānorāda, ka šajā 2. pantā, kā liecina tā nosaukums, ir definēta Eiropas apcietināšanas ordera piemērošanas joma. Saskaņā ar šī pamatlēmuma 2. panta 1. punktu Eiropas apcietināšanas orderi var izsniegt par darbībām, par ko izsniegšanas dalībvalsts tiesībās paredzēts brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, kura maksimālais ilgums ir vismaz 12 mēneši, vai par jau piespriestu sodu vai jau piemērotu drošības līdzekli, kuru ilgums ir vismaz četri mēneši. Kā secinājumu 22. un 24. punktā norādījis ģenerāladvokāts, ja ir izpildīts šajā 2. panta 1. punktā alternatīvi paredzētais nosacījums Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanai, minētā panta 2. un 4. punktā tiek paredzēts nošķīrums starp nodarījumiem, saistībā ar kuriem šādi izsniegta Eiropas apcietināšanas ordera izpilde ir veicama, nepārbaudot nodarījuma abpusējo sodāmību, un nodarījumiem, saistībā ar kuriem šī izpilde var tikt pakļauta šādai pārbaudei.

23

No šī paša panta 1. punkta formulējuma izriet, ka attiecībā uz Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, lai izpildītu notiesājošu spriedumu, kā tas ir šajā gadījumā, minimālais četru mēnešu laikposms var attiekties tikai uz sodu, kurš konkrēti piespriests šajā spriedumā saskaņā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesībām, kas piemērojamas faktiskajiem apstākļiem, saistībā ar kuriem tika taisīts šis spriedums, nevis uz sodu, kurš varētu būt ticis piespriests saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesībām, kas bija piemērojamas šī apcietināšanas ordera izsniegšanas laikā.

24

Eiropas apcietināšanas ordera izpildes saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 2. punktu gadījumā nevar būt citādi.

25

Proti, vispirms interpretācija, saskaņā ar kuru izpildes tiesu iestādei būtu jāņem vērā citā laikposmā piemērojamās izsniegšanas dalībvalsts tiesības atkarībā no tā, vai tā pārbauda, vai Eiropas apcietināšanas orderis varēja tikt izsniegts saskaņā ar šī pamatlēmuma 2. panta 1. punktu vai arī šis apcietināšanas orderis ir jāizpilda, nepārbaudot nodarījuma abpusējo sodāmību, piemērojot minētā pamatlēmuma 2. panta 2. punktu, apdraudētu abu šo tiesību normu konsekventu piemērošanu.

26

Pretēji tam, ko apgalvo Beļģijas un Spānijas valdības, kā arī ģenerālprokurors, tas, ka Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 1. punktā ir ietverta atsauce uz “darbībām, par kurām izsniegšanas dalībvalsts tiesībās paredzēts sods”, savukārt šā pamatlēmuma 2. panta 2. punktā ir minēti “nodarījumi, [par kuriem] izsniegšanas dalībvalstī var piemērot sodu”, nevar apstiprināt šo interpretāciju. Neatkarīgi no iemesla, kura dēļ Savienības likumdevējs ir izvēlējies šos divus formulējumus, starp tiem pastāvošās atšķirības nekādā ziņā neļauj secināt, ka šīs dalībvalsts tiesību redakcijai, kas izpildes tiesu iestādei ir jāņem vērā, piemērojot minētā pamatlēmuma 2. panta 2. punktu, būtu jābūt tai redakcijai, kura bija spēkā šī apcietināšanas ordera izsniegšanas laikā.

27

Tāpat, runājot par Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 4. punktu, pretēji tam, ko tiesas sēdē Tiesā apgalvoja ģenerālprokurors, šai tiesību normai nav nekādas nozīmes, nosakot to izsniegšanas dalībvalsts tiesību redakciju, kas ir ņemama vērā šī pamatlēmuma 2. panta 2. punkta nolūkā, it īpaši tādēļ, ka tajā ir atsauce tikai uz izpildes dalībvalsts tiesībām.

28

Turpinājumā – interpretāciju, saskaņā ar kuru tā izsniegšanas dalībvalsts tiesību redakcija, kas izpildes tiesu iestādei ir jāņem vērā Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 2. punkta nolūkā, ir tā redakcija, kura piemērojama faktiskajiem apstākļiem, kas ir tās lietas pamatā, kurā tika izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, apstiprina šī pamatlēmuma 8. pants. Minētajā pantā ir paredzēta informācija, kuras mērķis ir sniegt minimālos formālos datus, kas nepieciešami, lai ļautu izpildes tiesu iestādēm ātri izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, steidzamības kārtā pieņemot savu lēmumu par nodošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 23. janvāris, Piotrowski, C‑367/16, EU:C:2018:27, 59. punkts).

29

Konkrēti, saskaņā ar šī pamatlēmuma 8. panta 1. punkta f) apakšpunktu Eiropas apcietināšanas orderis tostarp ietver informāciju par piespriesto sodu, ja spriedums ir galīgs, vai sodu robežas, ko par nodarījumu paredz izsniegšanas dalībvalsts tiesības, un šāda informācija ir jāizkārto “formā, kas norādīta [minētā pamatlēmuma] pielikumā”, kas ir veidlapa, kura tādējādi ir jāņem vērā, interpretējot šo tiesību normu (spriedums, 2016. gada 1. jūnijs, Bob‑Dogi, C‑241/15, EU:C:2016:385, 44. punkts).

30

Šajā ziņā šīs veidlapas c) ailē ir paredzēts, ka norādes par soda ilgumu, kas atbilstoši šīs ailes 1. punktam ir jāsniedz izsniegšanas tiesu iestādei, attiecas uz “maksimālo brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa ilgumu, ko var piespriest par nodarījumu(‑iem)”, un saskaņā ar šīs ailes 2. punktu – uz “piespriestā brīvības atņemšanas soda vai ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa ilgumu”.

31

Tādējādi no paša minētās veidlapas c) ailes formulējuma, it īpaši no vārda “piespriests”, kas ir izmantots, aprakstot sodu, par kuru ir jāsniedz norādes, izriet, ka šī soda gadījumā runa ir par sodu, kas attiecīgā gadījumā var tikt piespriests vai kas ir ticis konkrēti piespriests notiesājošajā spriedumā, tātad par sodu, kas izriet no tās izsniegšanas dalībvalsts tiesību redakcijas, kura ir piemērojama attiecīgajiem faktiskajiem apstākļiem.

32

Turklāt, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 58. un 59. punktā, informācija, kurai ir jābūt iekļautai Pamatlēmuma 2002/584 pielikumā ietvertajā veidlapā, attiecas uz konkrētajiem tās lietas apstākļiem, kurā ir ticis izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, kā tas it īpaši izriet no šīs veidlapas e) ailes, saskaņā ar kuru izsniegšanas tiesu iestādei ir jāprecizē apstākļi, kādos ir ticis izdarīts nodarījums.

33

Šajā situācijā izpildes tiesu iestāde, pārbaudot, vai ir ievērots Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 2. punktā paredzētais maksimālais soda ilgums, nevar ņemt vērā tādu izsniegšanas dalībvalsts tiesību redakciju, kas atšķiras no tās redakcijas, kura ir piemērojama faktiskajiem apstākļiem, kas bija tās lietas pamatā, kurā tika izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis.

34

Otrkārt, šo Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 2. punkta interpretāciju apstiprina šī pamatlēmuma mērķis.

35

Kā izriet no minētā pamatlēmuma 5. apsvēruma, ieviešot jaunu, vienkāršotu un iedarbīgāku to personu nodošanas sistēmu, kuras ir notiesātas vai tiek turētas aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ir mēģināts atvieglot un paātrināt tiesu sadarbību, lai veicinātu Savienībai noteiktā mērķa sasniegšanu – kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, pamatojoties uz augstu savstarpējo uzticēšanos, kurai jābūt starp dalībvalstīm (spriedumi, 2015. gada 16. jūlijs, Lanigan, C‑237/15 PPU, EU:C:2015:474, 28. punkts; 2016. gada 5. aprīlis, Aranyosi un Căldăraru, C‑404/15 un C‑659/15 PPU, EU:C:2016:198, 76. punkts, kā arī 2017. gada 25. janvāris, Vilkas, C‑640/15, EU:C:2017:39, 31. punkts).

36

Taču, lai gan izsniegšanas dalībvalsts tiesības, kuras izsniegšanas tiesu iestādei ir jānorāda atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 pielikumā ietvertajai veidlapai un kuras izpildes tiesu iestādei ir jāņem vērā, pārbaudot, vai, piemērojot šā pamatlēmuma 2. panta 2. punktu, Eiropas apcietināšanas orderis ir izpildāms, nepārbaudot nodarījuma abpusējo sodāmību, nav tās tiesības, kuras ir piemērojamas faktiskajiem apstākļiem, kas bija tās lietas pamatā, kurā tika izsniegts šis Eiropas apcietināšanas orderis, izpildes tiesu iestādei varētu būt grūtības noteikt atbilstošo šo tiesību redakciju, ja minētās tiesības ir tikušas grozītas laikā no faktisko apstākļu rašanās dienas līdz dienai, kad šai pēdējai minētajai iestādei ir jāpieņem lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi.

37

Tādējādi izpildes tiesu iestādei, piemērojot Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 2. punktu, ir jāvar balstīties uz pašā Eiropas apcietināšanas orderī ietverto informāciju par soda ilgumu atbilstoši šā pamatlēmuma pielikumā ietvertajai veidlapai. Ņemot vērā, ka saskaņā ar minētā pamatlēmuma 17. panta 1. punktu Eiropas apcietināšanas orderis ir jāizskata un jāizpilda steidzamības kārtā, izsniegšanas dalībvalsts tiesību pārbaude, kas šai iestādei ir jāveic, piemērojot šo 2. panta 2. punktu, noteikti ir jāveic ātri un līdz ar to – pamatojoties uz pašā Eiropas apcietināšanas orderī pieejamo informāciju. Prasīt, lai šī iestāde minētā ordera izpildes nolūkā pārbaudītu, vai attiecīgajiem faktiskajiem apstākļiem piemērojamās izsniegšanas dalībvalsts tiesības pēc šo faktisko apstākļu norises dienas nav tikušas grozītas, būtu pretrunā Pamatlēmuma 2002/584 mērķim, kas ir atgādināts šī sprieduma 35. punktā.

38

Turklāt atšķirīga interpretācija radītu neskaidrības, ņemot vērā grūtības, ar kādām izpildes tiesu iestāde varētu saskarties, nosakot dažādās, iespējams, atbilstošās šo tiesību redakcijas, un līdz ar to tā būtu pretrunā tiesiskās drošības principam. Tāpat, ja Eiropas apcietināšanas ordera izpilde būtu atkarīga no šī ordera izsniegšanas brīdī piemērojamā likuma, tas kaitētu paredzamības prasībām, kas izriet no šī paša tiesiskās drošības principa.

39

Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 2. punktu nevar arī interpretēt tādējādi, ka atbilstoši tam izsniegšanas dalībvalsts, grozot tās tiesiskajā regulējumā noteiktos sodus, minētās tiesību normas piemērošanas jomā varētu iekļaut personas, uz kurām noziedzīgu nodarījumu veidojošo faktu norises laikā varētu būt attiecināma nodarījuma abpusējas sodāmības pārbaude.

40

Tāpat, runājot par Beļģijas un Spānijas valdību nostāju – ka izpildes tiesu iestādes pienākums Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 2. punkta nolūkā ņemt vērā to izsniegšanas dalībvalsts tiesību redakciju, kas bija spēkā Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas brīdī, šajā gadījumā veicinātu mērķi atvieglot attiecīgās personas nodošanu, jo, ņemot vērā šo redakciju, nosacījums par nodarījuma abpusējas sodāmības pārbaudi vairs nebūtu piemērojams –, ir jānorāda, ka šīs tiesību normas interpretācija nevar būt atkarīga no konkrētā gadījuma īpašajiem faktiskajiem apstākļiem.

41

Visbeidzot jāatgādina, ka Pamatlēmuma 2002/584 reglamentētajā jomā savstarpējās atzīšanas princips, kurš tostarp atbilstoši šī pamatlēmuma 6. apsvērumam ir tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās “stūrakmens”, ir ticis piemērots šī pamatlēmuma 1. panta 2. punktā, saskaņā ar kuru dalībvalstīm principā ir jāizpilda Eiropas apcietināšanas orderis. No tā izriet, ka izpildes tiesu iestāde var atteikties izpildīt šādu orderi vienīgi Pamatlēmuma 2002/584 3. pantā izsmeļoši uzskaitītajos obligātās neizpildes gadījumos vai šī pamatlēmuma 4. un 4.a pantā paredzētajos fakultatīvās neizpildes gadījumos. Turklāt Eiropas apcietināšanas ordera izpilde var tikt pakļauta vienīgi kādam no minētā pamatlēmuma 5. pantā ierobežoti paredzētajiem nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. decembris, Openbaar Ministerie (Karaļa prokurors Briselē), C‑627/19 PPU, EU:C:2019:1079, 23. un 24. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

42

Līdz ar to tas, ka attiecīgais nodarījums nevar būt pamats nodošanai, nepārbaudot nodarījuma abpusējo sodāmību atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 2. punktam, tomēr nenozīmē, ka Eiropas apcietināšanas ordera izpilde ir atsakāma. Proti, izpildes tiesu iestādei saistībā ar šo noziedzīgo nodarījumu ir jāpārbauda šī pamatlēmuma 2. panta 4. punktā minētais nodarījuma abpusējas sodāmības kritērijs.

43

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, pārbaudot, vai noziedzīgais nodarījums – kā tas ir definēts izsniegšanas dalībvalsts tiesībās –, par kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, izsniegšanas dalībvalstī ir sodāms ar brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kura maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi, izpildes tiesu iestādei ir jāņem vērā izsniegšanas dalībvalsts tiesības to redakcijā, kura bija piemērojama faktiskajiem apstākļiem, kas bija pamatā lietai, kurā tika izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis.

44

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm 2. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, pārbaudot, vai noziedzīgais nodarījums – kā tas ir definēts izsniegšanas dalībvalsts tiesībās –, par kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, izsniegšanas dalībvalstī ir sodāms ar brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kura maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi, izpildes tiesu iestādei ir jāņem vērā izsniegšanas dalībvalsts tiesības to redakcijā, kura bija piemērojama faktiskajiem apstākļiem, kas bija pamatā lietai, kurā tika izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis.