–

Südzucker AG vārdā – D. Ehle, Rechtsanwalt,

–

Hauptzollamt Karlsruhe vārdā – A. Weins un R. Gleim-Arnold, kā arī T.‑M. Seith, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B. Eggers un B. Hofstötter, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Komisijas Regulas (EK) Nr. 967/2006 (2006. gada 29. jūnijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 318/2006 attiecībā uz cukura produkciju, kura pārsniedz kvotu (OV 2006, L 176, 22. lpp.), 3. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Südzucker AG un Hauptzollamt Karlsruhe (Karlsrūes Galvenā muitas pārvalde, Vācija, turpmāk tekstā – “muitas pārvalde”) saistībā ar cukura pārpalikuma maksājuma noteikšanu 2007./2008. tirdzniecības gadam.

3

Padomes Regulas (EK) Nr. 318/2006 (2006. gada 20. februāris) par cukura tirgu kopīgu organizāciju (OV 2006, L 58, 1. lpp.), kura grozīta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1260/2007 (2007. gada 9. oktobris) (OV 2007, L 283, 1. lpp.), (turpmāk tekstā – “Regula 318/2006”) 15. pantā ir noteikts:

“1.   Pārpalikuma maksājumu piemēro daudzumiem, kas atbilst:

2.   Pārpalikuma maksājumu nosaka saskaņā ar 39. panta 2. punktā minēto procedūru un pietiekami augstā līmenī, lai novērstu 1. punktā minēto daudzumu uzkrāšanos.

3.   Pārpalikuma maksājumu, ko maksā saskaņā ar 1. punktu, dalībvalsts tās teritorijā esošiem uzņēmumiem uzliek atbilstīgi 1. punktā minēto produktu daudzumiem, kas attiecīgajā tirdzniecības gadā konstatēti konkrētajiem uzņēmumiem.”

4

Regulas Nr. 967/2006 3. pants “Apjoms” ir formulēts šādi:

“1.   Regulas (EK) Nr. 318/2006 15. pantā minētais pārpalikuma maksājums ir noteikts EUR 500 par tonnu.

2.   Līdz tā tirdzniecības gada 1. maijam, kas seko tirdzniecības gadam, kurā pārpalikums saražots, dalībvalsts paziņo ražotājiem maksājuma kopsummu, kas tiem jāmaksā. Šo kopsummu attiecīgie ražotāji samaksā līdz tā paša gada 1. jūnijam.

(3)   Daudzums, par kuru kopsumma samaksāta, tiek uzskatīts par realizētu Kopienas tirgū.”

5

Šīs regulas 4. pantā “Pārpalikums, par kuru jāmaksā” ir paredzēts:

“1.   Maksājumu iekasē no ražotāja par produkciju, ko tas saražojis, pārsniedzot savu ražošanas kvotu par attiecīgu tirdzniecības gadu.

Tomēr maksājumu neiekasē par šā panta 1. punktā minētajiem daudzumiem, kas ir:

2.   Ikviens cukura ražotājs pirms attiecīgā tirdzniecības gada 1. februāra paziņo tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kas viņu apstiprinājusi, cukura daudzumu, ko tas saražojis, pārsniedzot savu ražošanas kvotu.

Līdzīgā kārtā ikviens cukura ražotājs pirms katra nākamā mēneša beigām vajadzības gadījumā paziņo arī šīs produkcijas korekcijas, kas izdarāmas minētā tirdzniecības gada iepriekšējā mēnesī.

3.   Dalībvalstis vēlākais 30. jūnijā nosaka un paziņo Komisijai, kādi ir 1. punkta otrajā daļā minētie daudzumi, kāds ir pārpalikuma daudzumu kopapjoms un kādi ir maksājumi, kas iekasēti par iepriekšējo tirdzniecības gadu.

4.   Ja nepārvaramas varas gadījumā 1. punkta a), c) un d) apakšpunktā minētās darbības nevar paveikt noteiktajos termiņos, tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras teritorijā saražots cukura, izoglikozes vai inulīna sīrupa pārpalikums, nosaka pasākumus atbilstīgi attiecīgās ieinteresētās personas norādītajiem apstākļiem.”

6

Atbilstoši Komisijas Regulas (EK) Nr. 952/2006 (2006. gada 29. jūnijs), ar ko paredz sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus Padomes Regulai Nr. 318/2006 attiecībā uz iekšējā cukura tirgus un kvotu sistēmas pārvaldību (OV 2006, L 178, 39. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 707/2008 (2008. gada 24. jūlijs) (OV 2008, L 197, 4. lpp.), (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 952/2006”) 10. pantam:

“1.   Katra tirdzniecības gada laikā dalībvalsts kompetentā iestāde veic visu apstiprināto ražotāju vai rafinētāju pārbaudes.

2.   Pārbaudes domātas 9. pantā minētās uzskaites un informācijas un 21. pantā minēto paziņojumu pareizības un pilnīguma nodrošināšanai, jo īpaši izmantojot piegādāto izejvielu un iegūto galaproduktu daudzumu atbilstības analīzi, kā arī saskaņojot to ar tirdzniecības dokumentiem vai citiem atbilstošiem dokumentiem.

Pārbauda precizitāti svariem un laboratorijas analīzēm, kas lietoti, lai noteiktu izejvielu piegādes daudzumus un to iekļaušanu ražošanā, iegūtos produktus un uzkrājumu kustību.

Pārbauda uzņēmuma to vidējo ikmēneša pārdošanas cenu noteikšanai lietoto datu patiesumu un pilnīgumu, kas minēt[i] 13. panta 2. punktā.

Cukura ražotājiem pārbaudes attiecas arī uz to, kā tiek ievērots pienākums maksāt minimālo cenu cukurbiešu audzētājiem.

Vismaz reizi divos gados tiek veiktas arī uzkrājumu fiziskās pārbaudes.

3.   Ja dalībvalsts kompetentās iestādes ir paredzējušas, ka īpašus pārbaudes elementus var veikt, par pamatu ņemot paraugu, tad šim paraugam jāgarantē ticams un raksturojošs kontroles līmenis.

4.   Dalībvalsts var prasīt, lai apstiprinātie uzņēmumi izmanto tādas sertifikācijas iestādes pakalpojumus, ko ir atzinusi dalībvalsts, lai tā veiktu 13. pantā minēto cenu datu sertificēšanu.

5.   Par katru pārbaudi sagatavo pārbaudes ziņojumu, kurā sīki izklāstītas veiktās pārbaudes un kuru paraksta kontrolieris. Ziņojumā jo īpaši norāda:

Visus pārbaudes ziņojumus glabā arhīvā vismaz trīs gadus pēc pārbaudes veikšanas un tādā veidā, lai Komisijas dienesti viegli varētu tos izmantot.

6.   Dalībvalstis sniedz savstarpēju palīdzību, lai nodrošinātu efektīvu kontroli un ļautu pārbaudīt iesniegto dokumentu autentiskumu un/vai savstarpēji sniegto datu precizitāti.”

7

Gesetz zur Durchführung der gemeinsamen Marktorganisationen und der Direktzahlungen (Likums par tirgus kopīgās organizācijas īstenošanu un tiešajiem maksājumiem), tā 2005. gada 24. jūnija redakcijā (BGBl. 2017 I, 3746. lpp., turpmāk tekstā – “MOG”), 12. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts:

“Tirgus kopīgās organizācijas nolūkā paredzētajiem maksājumiem [..] ir pēc analoģijas jāpiemēro Nodokļu kodeksa [..] tiesību normas, ja vien šajā likumā vai pamatojoties uz šo likumu izdotos noteikumos nav ietverts no šīm tiesību normām atšķirīgs tiesiskais regulējums.”

8

1983. gada 13. martaVerordnung über die im Rahmen der Produktionsregelung für Zucker zu erhebenden Abgaben (Noteikumi par cukura ražošanā piemērojamiem maksājumiem), tā 2006. gada 9. novembra redakcijā, 8. panta 1. punktā ir paredzēts:

“(1)   Atbildīgā Galvenā muitas pārvalde termiņā, kas noteikts 1. pantā minētajā tiesību aktā

1. nosūta katram cukura ražotājam lēmumu, kurā tiek konstatēta tā pagaidu un galīgā cukura produkcija tirdzniecības gadā [..]

[..].”

9

Atbilstoši Abgabenordnung (Nodokļu kodekss) (BGBl. 2002 I, 3866. lpp.) 164. panta 1. un 2. punkta pirmajam teikumam, kā arī 4. punkta pirmajam teikumam:

“(1)   Ja nodokļu lieta nav galīgi izskatīta, nodokļus var noteikt vispārīgi vai individuāli ar atrunu par pārskatīšanu, un tam nav vajadzīgs pamatojums. [..]

(2)   Kamēr nosacījums ir spēkā, nodokļu uzlikšanu var atcelt vai grozīt [..].

[..]

(4)   Nosacījums par pārbaudi zaudē spēku, ja beidzas nodokļu uzlikšanas termiņš.”

10

Šī kodeksa 169. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“(1)   Nodokļu uzlikšana, kā arī to atcelšana vai koriģēšana vairs nav pieļaujama, ja ir beidzies nodokļu uzlikšanas termiņš. [..]

(2)   Nodokļu uzlikšanas termiņš ir:

11

Šī paša kodeksa 170. panta “Nodokļu uzlikšanas termiņš” 1. punktā ir noteikts:

“(1)   Nodokļu noteikšanas termiņš sākas pēc tā kalendārā gada beigām, kurā nodoklis ir radies [..].”

12

Minētā kodeksa 171. panta “Termiņa beigu apturēšana” 10. punktā ir noteikts:

“(10)   Ja attiecībā uz nodokļa uzlikšanu ir saistošs konstatēšanas lēmums (pamatojuma lēmums) [..], nodokļu uzlikšanas termiņš nebeidzas, pirms nav pagājuši divi gadi pēc pamatojuma lēmuma paziņošanas. [..]”

13

Saskaņā ar Nodokļu kodeksa 179. pantu:

“(1)   Neņemot vērā 157. panta 2. punktu, nodokļu uzlikšanas pamats tiek noteikts atsevišķi konstatēšanas lēmumā, ja tas ir reglamentēts šajā likumā vai citos likumos par nodokļiem.

(2)   Konstatēšanas lēmums ir adresēts nodokļu maksātājam, ar kuru ir saistīts konstatējuma priekšmets, uzliekot nodokļus. [..]

(3)   Ja konstatēšanas lēmumā nav konstatēts nepieciešamais, tas ir jāizdara papildu lēmumā.

14

Atbilstoši šī kodeksa 181. pantam “Procesuālie noteikumi attiecībā uz atsevišķu konstatējumu, konstatēšanas termiņš un paziņošanas pienākums”:

“(1)   Attiecībā uz atsevišķo konstatēšanu tiesību normas par nodokļu uzlikšanu ir jāpiemēro mutatis mutandis. [..]

(2)   Par atsevišķo konstatēšanu paziņojums ir jāiesniedz tam, uz kuru pilnībā vai daļēji attiecas konstatējuma priekšmets. [..]

[..]

(5)   Atsevišķa konstatēšana var notikt arī pēc tam, kad ir beidzies attiecībā uz to spēkā esošais konstatēšanas termiņš, ja atsevišķajai konstatēšanai ir nozīme attiecībā uz nodokļu noteikšanu, attiecībā uz kuru nodokļu uzlikšanas termiņš atsevišķās konstatēšanas brīdī vēl nav beidzies [..].”

15

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Südzucker apsaimnieko deviņas cukurfabrikas. 2007./2008. cukura tirdzniecības gadā (no 2007. gada oktobra līdz 2008. gada septembrim) tai piešķirtā cukura kvota bija 11788978 c baltā cukura.

16

2008. gada 14. novembra konstatēšanas lēmumā muitas pārvalde, pamatojoties uz Südzucker2008. gada 30. oktobra paziņojumu, konstatēja 311060,6 t kā pieskaitāmo pārpalikuma cukuru 2007./2008. tirdzniecības gadā.

17

Uz šī pamata muitas iestāde ar 2009. gada 7. aprīļa paziņojumu attiecībā uz 1,85 t baltā cukura pieņēma lēmumu par maksājumu 925 EUR apmērā. Šajā lēmumā, kas bija balstīts uz Regulas Nr. 318/2006 15. panta 1. punkta a) apakšpunktu, bija norādīts, ka tas ir saistīts ar nosacījumu par a posteriori pārbaudi.

18

Ņemot vērā rezultātus, kas tika iegūti pēc pārbaudes uz vietas, kura tika veikta pie Südzucker klienta, muitas iestāde ar 2009. gada 19. oktobra lēmumu veica korekcijas un noteica pārpalikuma maksājumu par 2007./2008. cukura tirdzniecības gadu 1083,03 EUR apmērā par 2,16606 t baltā cukura. Arī šis lēmums bija saistīts ar nosacījumu par a posteriori pārbaudi.

19

Südzucker par šo lēmumu par korekcijām cēla iebildumu. Iebildumu procedūras laikā muitas pārvalde veica tirgu organizācijas prasību izpildes pārbaudi Südzucker piederošajā fabrikā Ohzenfurtē [Ochsenfurt] (Vācija) un ar 2010. gada 20. maija lēmumu veica korekcijas galīgās cukura produkcijas noteikšanā, nosakot pieskaitāmo pārpalikuma cukuru 3128878,93 c apmērā. Ar tajā pašā dienā pieņemtu lēmumu muitas pārvalde noteica pārpalikuma maksājumu attiecībā uz 2007./2008. gadu kopumā 914726,50 EUR apmērā par 1829,453 t baltā cukura. Par šo lēmumu, kurš arī bija saistīts ar nosacījumu par a posteriori pārbaudi, Südzucker cēla iebildumu.

20

Balstoties uz jaunas tirgu organizācijas prasību izpildes pārbaudes rezultātiem Südzucker piederošajā fabrikā Ceicā [Zeitz] (Vācija), pieskaitāmā pārpalikuma cukura daudzums atkal ar 2011. gada 27. oktobra lēmumu tika koriģēts (pēdējais tika noteikts 3149202,3 c apjomā) un pārpalikuma maksājums tika noteikts 1930895 EUR apmērā.

21

Iebilduma un prasības izskatīšanas procedūras laikā Südzucker tostarp atsaucās uz koriģētā nodokļa uzlikšanas noilgumu, konkrētāk, uz faktu, ka tā nebija savlaicīgi saņēmusi paziņojumu par pārpalikuma maksājumu. Muitas pārvalde ar 2015. gada 17. marta lēmumu, ņemot vērā, no vienas puses, Südzucker atsaukšanos uz koriģētā nodokļa uzlikšanas noilgumu un, no otras puses, galīgās cukura produkcijas noteikšanu 2007./2008. cukura tirdzniecības gadā, par 2011. gada 27. oktobra lēmumu iesniegto iebildumu noraidīja kā nepamatotu.

22

2015. gada 24. aprīlīSüdzucker par minēto 2015. gada 17. marta lēmumu cēla prasību Finanzgericht Baden-Württemberg (Bādenes-Virtembergas Finanšu tiesa, Vācija), koriģētā pārpalikuma maksājuma noteikšanu pamatojot vien ar apgalvojumu, ka tā paziņojumu par šo maksājumu nesaņēma savlaicīgi.

23

Finanzgericht Baden-Württemberg (Bādenes-Virtembergas Finanšu tiesa) būtībā uzskata, ka lēmums lietā ir atkarīgs no tā, vai 2010. gada 20. maijā un 2011. gada 27. novembrī vēl varēja tikt paziņots Südzucker par pārpalikuma maksājumu par 2007./2008. cukura tirdzniecības gadu, proti, pēc Regulas Nr. 967/2006 3. panta 2. punkta pirmajā teikumā paredzētā termiņa beigām, šajā gadījumā – pēc 2009. gada 1. maija.

24

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar minēto normu dalībvalsts līdz tā tirdzniecības gada 1. maijam, kas seko tirdzniecības gadam, kurā pārpalikums saražots, paziņo ražotājiem maksājuma kopsummu, kas tiem jāmaksā. Tāpēc attiecībā uz 2007./2008. cukura tirdzniecības gadu termiņa beigas bija 2009. gada 1. maijs. Šajā termiņā Südzucker gan 2009. gada 7. aprīlī, ņemot vērā tās deklarēto pārpalikuma cukura daudzumu, tika paziņots par pārpalikuma maksājumu 925 EUR apmērā, taču šī summa vēlāk tika divas reizes koriģēta attiecīgi 2010. gada 20. maijā un 2011. gada 27. novembrī.

25

Šajā ziņā Finanzgericht Baden-Württemberg (Bādenes-Virtembergas Finanšu tiesa) apgalvo, ka Tiesa 2002. gada 10. janvāra spriedumā British Sugar (C‑101/99, EU:C:2002:7, 57. punkts) nolēma, ka Komisijas Regulas (EEK) Nr. 2670/81 (1981. gada 14. septembris), ar ko paredz sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus attiecībā uz cukura produkciju, kas pārsniedz kvotu (OV 1981, L 262, 14. lpp.), 3. panta 2. punktā – normā, kas vēlāk tika aizstāta ar Regulas Nr. 967/2006, kas piemērojama pamatlietā, 3. panta 2. punkta pirmo teikumu, – noteiktais termiņš ir imperatīvs. Turpinājumā tā precizēja, ka termiņš var tikt pārsniegts, ja kompetentajai valsts iestādei, tai nerīkojoties nolaidīgi, nav bijusi zināma sīkāka informācija par uzņēmuma cukura produkciju un šī nezināšana ir attiecināma uz uzņēmumu, jo tas nav rīkojies labā ticībā un nav ievērojis visas piemērojamās tiesību normas (spriedums, 2002. gada 10. janvāris, British Sugar, C‑101/99, EU:C:2002:7, 63. punkts).

26

Tomēr 2004. gada 25. marta spriedumā Azienda Agricola Ettore Ribaldi u.c. (C‑480/00, C‑482/00, C‑484/00, no C‑489/00 līdz C‑491/00 un no C‑497/00 līdz C‑499/00, EU:C:2004:179, 52. un 53. punkts), kas tika taisīts saistībā ar paziņojumu par papildu maksājumiem piena tirgus kopīgās organizācijas ietvaros, Tiesa nolēma, ka, lai gan attiecīgajiem termiņiem ir imperatīvs raksturs, dalībvalsts kompetentajām iestādēm nav aizliegts veikt pārbaudes un vēlākus grozījumus, ar kuriem ir jānodrošina, lai šīs dalībvalsts produkcija nepārsniegtu tai piešķirtos kopīgos garantētos daudzumus. Tieši pretēji, gan termiņu, gan pārbaužu un vēlāku grozījumu mērķis ir nodrošināt efektīvu papildu maksājumu tiesiskā regulējuma piena nozarē darbību un pareizu attiecīgā tiesiskā regulējuma piemērošanu.

27

Tiesa no minētā secināja, ka tiesību normas, kurās ir paredzēti šādi termiņi, ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij nav aizliegts pēc pārbaužu veikšanas koriģēt konkrētajiem ražotājiem piešķirtos atsevišķo uzņēmumu atskaites daudzumus un līdz ar to no jauna aprēķināt veicamos papildu maksājumus pēc jaunas neizmantoto atskaites daudzumu piešķiršanas un pēc maksājumu, kas ir jāveic par attiecīgo piena tirdzniecības gadu, samaksas termiņa beigām (spriedums, 2004. gada 25. marts, Azienda Agricola Ettore Ribaldi u.c. (C‑480/00, C‑482/00, C‑484/00, no C‑489/00 līdz C‑491/00 un no C‑497/00 līdz C‑499/00, EU:C:2004:179, 68. punkts).

28

Šajā ziņā Finanzgericht Baden-Württemberg (Bādenes-Virtembergas Finanšu tiesa) uzsver, ka Tiesa – pretēji tam, ko tā nolēma 2002. gada 10. janvāra spriedumā British Sugar (C‑101/99, EU:C:2002:7), nav izvirzījusi citus priekšnoteikumus paziņojuma par maksājumiem grozīšanai pēc tam, kad ir beidzies termiņš noteiktajā laikā iesniegtajam pirmajam paziņojumam.

29

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa uzskata, ka apsvērumi, ko Tiesa izklāstījusi 2004. gada 25. marta spriedumā Azienda Agricola Ettore Ribaldi u.c. (C‑480/00, C‑482/00, C‑484/00, no C‑489/00 līdz C‑491/00 un no C‑497/00 līdz C‑499/00, EU:C:2004:179), ir piemērojami apstākļiem šajā lietā saistībā ar cukura tirgu kopīgo organizāciju. No minētā izrietot, ka pārpalikuma maksājuma, kurš ir balstīts uz pārbaužu rezultātu, paziņošanai ir jābūt iespējamai pēc termiņa beigām neatkarīgi no citiem nosacījumiem. Ja šķietamu Regulas Nr. 967/2006 3. panta 2. punkta pirmajā teikumā reglamentētā termiņa beigu dēļ šāda paziņošana nenotiktu, netiktu ievēroti tostarp Tiesas 2012. gada 15. novembra spriedumā Pfeifer & Langen (C‑131/11, EU:C:2012:715) izstrādātie cukura tirgu organizācijas mērķi. Pārlieka daudzuma konstatēšanai pašai par sevi šādā gadījumā nebūtu nekādu seku, un līdz ar to tieši trūktu Tiesas 2012. gada 15. novembra sprieduma Pfeifer & Langen (C‑131/11, EU:C:2012:715) 57. punktā norādītās motivācijas cukura ražotājiem eksportēt šos pārliekos cukura daudzumus vai tos deklarēt un pārnest uz nākamo tirdzniecības gadu. Tāpat arī pārbaudes zaudētu savu jēgu un mērķi un varētu nenotikt.

30

Gadījumā, ja Tiesa tomēr uzskatītu, ka 2004. gada 25. marta sprieduma Azienda Agricola Ettore Ribaldi u.c. (C‑480/00, C‑482/00, C‑484/00, no C‑489/00 līdz C‑491/00 un no C‑497/00 līdz C‑499/00, EU:C:2004:179) tvērums nebūtu jāattiecina uz izskatāmo pamatlietu un ka Regulas Nr. 967/2006 3. panta 2. punkta pirmajā teikumā paredzētais paziņošanas termiņš bija jāpiemēro arī attiecībā uz labojumiem, iesniedzējtiesa jautā, vai šis termiņš var tikt pārsniegts it īpaši tad, ja ir izpildīti papildu nosacījumi, kas izriet no 2002. gada 10. janvāra sprieduma British Sugar (C‑101/99, EU:C:2002:7), proti, vai var tikt pierādīta cukura ražotāja ļaunticība.

31

Šādos apstākļos Finanzgericht Baden-Württemberg (Bādenes-Virtembergas Finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

32

Ar savu pirmo un otro jautājumu, kas jāskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 967/2006 3. panta 2. punkta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja dalībvalsts kompetentā iestāde attiecīgajam cukura ražotājam nosūta paziņojumu par pārpalikuma maksājumu minētajā normā paredzētajā termiņā, šis termiņš ir piemērojams arī šāda paziņojuma grozījumiem, pamatojoties uz pārbaudi, kas veikta saskaņā ar Regulas Nr. 952/2006 10. pantu, vai arī, pretēji, ir piemērojami nosacījumi, kas noteikti 2002. gada 10. janvāra spriedumā lietā British Sugar (C‑101/99, EU:C:2002:7) un kas ļauj pārsniegt Regulas Nr. 2670/81 3. panta 2. punktā noteikto paziņošanas termiņu arī tad, ja ir pārsniegts Regulas Nr. 967/2006 3. panta 2. punktā noteiktais termiņš.

33

Šajā gadījumā pamatlietas fakti attiecas uz 2007./2008. cukura tirdzniecības gadu, attiecībā uz kuru termiņš beidzās 2009. gada 1. maijā. Šajā termiņā Südzucker2009. gada 7. aprīlī, ņemot vērā tās deklarēto pārpalikuma cukura daudzumu, tika paziņots par pārpalikuma maksājumu 925 EUR apmērā. Tomēr pēc pārbaudēm, kas tika veiktas saskaņā ar Regulas 952/2006 10. pantu, šī summa tika divas reizes koriģēta, attiecīgi 2010. gada 20. maijā un 2011. gada 27. novembrī, un attiecībā uz to tika noteikts pārpalikuma maksājums 1930895 EUR apmērā, kas ir ievērojami lielāks par to, kāds norādīts pirmajā lēmumā, kuru pieņēmusi kompetentā valsts iestāde.

34

Ar pirmajiem diviem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai 2010. gada 20. maijā un 2011. gada 27. novembrīSüdzucker vēl varēja tikt paziņots par pārpalikuma maksājumu par 2007./2008. cukura tirdzniecības gadu, proti, pēc Regulas Nr. 967/2006 3. panta 2. punkta pirmajā teikumā paredzētā termiņa beigām, šajā gadījumā – pēc 2009. gada 1. maija.

35

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 967/2006 4. panta 2. punktu ikviens cukura ražotājs pirms attiecīgā tirdzniecības gada 1. februāra paziņo tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kas viņu apstiprinājusi, cukura daudzumu, ko tas saražojis, pārsniedzot savu ražošanas kvotu, kā arī pirms katra nākamā mēneša beigām – šīs produkcijas korekcijas, kas izdarāmas minētā tirdzniecības gada iepriekšējā mēnesī.

36

Turklāt atbilstoši šīs pašas regulas 3. panta 2. punktam līdz tā tirdzniecības gada 1. maijam, kas seko tirdzniecības gadam, kurā pārpalikums saražots, dalībvalsts paziņo ražotājiem maksājuma kopsummu, kas tiem jāmaksā.

37

Šajā ziņā Tiesa 2002. gada 10. janvāra spriedumā British Sugar (C‑101/99, EU:C:2002:7, 57., 58. un 63. punkts) atzina, ka Regulas Nr. 2670/81 3. panta 2. punktā noteiktais termiņš ir imperatīvs. Tomēr tā arī precizēja, ka šis termiņš var tikt pārsniegts, ja kompetentajai valsts iestādei, tai nerīkojoties nolaidīgi, pirmkārt, nav bijusi zināma sīkāka informācija par uzņēmuma cukura produkciju un, otrkārt, ja šī nezināšana var tikt pamatoti attiecināta uz uzņēmumu, jo tas nav rīkojies labā ticībā un nav ievērojis visas piemērojamās tiesību normas.

38

No šīs judikatūras izriet, ka tikai izņēmuma kārtā ir atļauts pārsniegt šo paziņošanas termiņu, proti, kad ir izpildīti abi kumulatīvie nosacījumi, kādus Tiesa ir noteikusi minētajā spriedumā.

39

Šajā pašā spriedumā Tiesa arī nosprieda, ka valsts tiesai šajā ziņā ir jāveic nepieciešamās pārbaudes un no tām jāizdara iespējamie secinājumi, it īpaši ņemot vērā kompetentās valsts iestādes informētības par attiecīgo situāciju un tās pierādītās rūpības līmeni (skat. spriedumu, 2002. gada 10. janvāris, British Sugar, C‑101/99, EU:C:2002:7, 59. punkts).

40

Lai arī minētais spriedums attiecas uz Regulas Nr. 2670/81 3. panta 2. punkta interpretāciju, ir jākonstatē, ka vēlāk šī norma būtībā ar identiskiem vārdiem tika aizstāta ar pamatlietā piemērojamās Regulas Nr. 967/2006 3. panta 2. punkta pirmo teikumu. Līdz ar to apsvērumi, ko Tiesa ir izklāstījusi 2002. gada 10. janvāra spriedumā British Sugar (C‑101/99, EU:C:2002:7) saistībā ar Regulas Nr. 2670/81 3. panta 2. punktu, ir pilnībā piemērojami apstākļiem šajā pamatlietā.

41

Šādos apstākļos, lai noteiktu, kā to lūdz iesniedzējtiesa, vai šādā gadījumā var tikt atļauts pārsniegt Regulas Nr. 967/2006 3. panta 2. punkta pirmajā teikumā paredzēto paziņošanas termiņu, ir jāpārbauda, vai ir izpildīti šī sprieduma 37. punktā minētajā judikatūrā paredzētie kumulatīvie nosacījumi.

42

Kas attiecas uz pirmo no šiem nosacījumiem, Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav nevienas liecības, kas viennozīmīgi pierādītu, ka kompetentajai valsts iestādei nebija zināma sīkāka informācija par Südzucker cukura produkciju.

43

Attiecībā uz otro nosacījumu, kas attiecas uz attiecīgā uzņēmuma labas ticības trūkumu, ir jākonstatē, ka Südzucker patiešām atzina, ka ir saražojis cukura daudzumu, kas pārsniedz tā ražošanas kvotu. Tomēr, kā tika apstiprināts tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai šajā lietā, šķiet, ka šis ražošanas pārpalikums var tikt attiecināts tikai uz sākotnēji piemērotā blīvuma izmaiņām un ka šīs izmaiņas notika pēc Südzucker piešķirtās ražošanas kvotas noteikšanas, un tas ir apstāklis, ko muitas pārvalde turklāt nav apstrīdējusi.

44

Citiem vārdiem, kā Südzucker uzsvēra tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, šķiet, ka, ja sākotnēji piemērojamais blīvums nebūtu mainīts, attiecīgais uzņēmums cukura pārpalikumu nebūtu saražojis.

45

Šādos apstākļos iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šāda cēloņsakarība ir pierādīta, un tā ir jāņem vērā analīzē, kuras mērķis ir pārliecināties, ka pamatlietā aplūkotais cukura ražotājs ir rīkojies labā ticībā.

46

Šie apsvērumi nevar tikt apšaubīti ar iesniedzējtiesas ierosināto iespēju pamatlietas apstākļos atsaukties uz to principu piemērošanu, kurus Tiesa ir izklāstījusi šī sprieduma 26. un 27. punktā minētajā 2004. gada 25. marta spriedumā Azienda Agricola Ettore Ribaldi u.c. (C‑480/00, C‑482/00, C‑484/00, no C‑489/00 līdz C‑491/00 un no C‑497/00 līdz C‑499/00, EU:C:2004:179) attiecībā uz paziņojumu par papildu maksājumiem piena tirgus kopīgās organizācijas ietvaros.

47

Kā uzsver Südzucker, šo spriedumu Tiesa taisīja, ņemot vērā tiesisko situāciju un jomu, kas atšķiras no pamatlietā aplūkotajām. Šīs atšķirības it īpaši attiecas uz pārbaudes pasākumiem, kas nepieciešami, lai nodrošinātu maksājuma iekasēšanu par piena daudzumu, kā arī uz sīki izstrādātiem noteikumiem par papildu maksājuma piemērošanu. Līdz ar to apsvērumi, ko Tiesa minētajā spriedumā ir izklāstījusi piena tirgus kopīgās organizācijas kontekstā, nevar tikt piemēroti pēc analoģijas pamatlietā, kas attiecas uz cukura tirgus organizāciju. Tādēļ šādi apsvērumi nevar būt izšķiroši, interpretējot un piemērojot attiecīgās Regulas Nr. 967/2006 normas.

48

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 967/2006 3. panta 2. punkta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja dalībvalsts kompetentā iestāde attiecīgajam cukura ražotājam nosūta paziņojumu par cukura pārpalikuma maksājumu šajā normā paredzētajā termiņā, šis termiņš principā ir piemērojams arī šāda paziņojuma grozījumiem, pamatojoties uz pārbaudi, kas veikta saskaņā ar Regulas Nr. 952/2006 10. pantu. Tomēr šis termiņš var tikt pārsniegts, ja kompetentajai valsts iestādei, tai nerīkojoties nolaidīgi, nav bijusi zināma sīkāka informācija par attiecīgā uzņēmuma cukura produkciju un ja šī nezināšana var tikt pamatoti attiecināta uz šo uzņēmumu, jo tas nav rīkojies labā ticībā un nav ievērojis visas piemērojamās tiesību normas. Iesniedzējtiesai ir jāpārliecinās, vai tas tā ir pamatlietā, ņemot vērā visus šīs lietas apstākļus.

49

Ar trešo un ceturto jautājumu, kas ir jāapskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu paskaidrot, kādos gadījumos dalībvalstis var nosūtīt cukura ražotājiem grozītu paziņojumu par saražotā cukura pārpalikuma maksājumu pēc Regulas Nr. 967/2006 3. panta 2. punkta pirmajā teikumā paredzētā termiņa beigām, vai termiņš, kādā ir jāpaziņo par grozījumiem, ir jānosaka 1. maijā pēc tā gada, kurā tika sagatavots pārbaudes ziņojums, vai arī šajā ziņā ir piemērojami valsts tiesību akti. Šī tiesa arī jautā, vai vispārējie Savienības tiesību principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkojamie tie nepieļauj, ka šāda paziņošana attiecībā uz 2007./2008. tirdzniecības gadu notiek 2010. gada 20. oktobrī un 2011. gada 27. oktobrī.

50

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir svarīgi norādīt, ka, lai arī Regulas Nr. 967/2006 3. panta 2. punktā ir paredzēts termiņš, līdz kādam dalībvalstij ir jāpaziņo ražotājiem kopējā maksājuma summa, kas maksājama par konkrētu tirdzniecības gadu, tajā tomēr nav neviena noteikuma par termiņu, līdz kuram šiem ražotājiem ir jānosūta koriģēti paziņojumi pēc pārbaudēm šīs regulas 10. panta izpratnē.

51

Tā kā nav Savienības tiesību normu šajā jomā, valsts iestādēm un, it īpaši, valsts tiesām saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu šie procedūras aspekti ir jānoregulē un līdz ar to jānosaka nosacījumi, saskaņā ar kādiem šīs valstis var nosūtīt attiecīgajiem cukura ražotājiem koriģētus paziņojumus par kopējo maksājuma summu attiecībā uz saražotā cukura pārpalikumu. Tomēr šiem nosacījumiem ir jāatbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem, proti, tie nevar būt mazāk labvēlīgi par nosacījumiem attiecībā uz līdzīgiem paziņojumiem saskaņā ar iekšējo tiesību noteikumiem un tie nevar būt tā noteikti, ka Savienības tiesiskajā kārtībā garantēto tiesību izmantošana tiek padarīta par praktiski neiespējamu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 27. septembris, Zuckerfabrik Jülich u.c., C‑113/10, no C‑147/10 līdz C‑234/10, EU:C:2012:591, 60. un 61. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un 2018. gada 27. jūnijs, Diallo, C‑246/17, EU:C:2018:499, 59. punkts).

52

Šajā gadījumā ir jānorāda, ka, pirmkārt, gan saražotā cukura pārpalikuma maksājums, gan vēlākas pārbaudes un korekcijas ir paredzētas, lai nodrošinātu kvotu sistēmas efektīvu darbību cukura tirgū un tostarp izvairītos no tā, ka dažiem ražotājiem ir priekšrocības salīdzinājumā ar citiem. It īpaši jānorāda, ka pārbaudes, kas tiek veiktas pēc pirmā maksājuma paziņojuma, ir skaidri vērstas uz to, lai precīzi noteiktu piešķirtā cukura ražošanas daudzuma patiesumu un retrospektīvi koriģētu iepriekšējos kompetentās valsts iestādes lēmumus, kas pieņemti ar atrunu par pārskatīšanu, vajadzības gadījumā paredzot sankciju piemērošanu ražotājiem.

53

Otrkārt, attiecībā uz paziņojumiem par koriģētajām summām, kādas jāmaksā cukura ražotājiem, kā tas tika apstiprināts šī sprieduma 38. punktā, paziņojuma termiņa pārsniegšana var tikt atļauta tikai izņēmuma kārtā.

54

Tomēr, ja šāda koriģēšana vēlāku pārbaužu rezultātā visos gadījumos un neatkarīgi no piemērojamā termiņa varētu novest pie jaunas kopējās maksājuma summas noteikšanas, pastāv risks, ka Regulas Nr. 967/2006 3. panta 2. punktā paredzētais paziņošanas termiņš varētu zaudēt savu lietderīgo iedarbību. Faktiski pietiktu ar to, ka kompetentā valsts iestāde, lai ievērotu šo termiņu, pirms šī termiņa beigām nosūta attiecīgajam uzņēmumam vienkāršu formālu paziņojumu un pēc tam jebkurā laikā groza šo paziņojumu ar koriģējošu paziņojumu.

55

Turklāt šāda pieeja varētu apdraudēt attiecīgā cukura ražotāja tiesības un ar to, it īpaši, varētu tikt pārkāpts tiesiskās drošības princips, saskaņā ar kuru tiesību normām ir jābūt skaidrām un precīzām un kura mērķis ir nodrošināt, ka ir iespējams paredzēt tos gadījumus un juridiskās attiecības, kas ir saistīti ar Savienības tiesībām (spriedums, 2005. gada 15. septembris, Īrija/Komisija, C‑199/03, EU:C:2005:548, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Tādējādi šādos apstākļos valsts tiesai katrā konkrētajā gadījumā un, ņemot vērā visus pamatlietas apstākļus, ir jāpārbauda, vai termiņš, kurā var tikt paziņots par pārpalikuma maksājuma koriģēšanu, beidzoties Regulas Nr. 967/2006 3. panta 2. punkta pirmajā teikumā noteiktajam termiņam, atbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem, kā arī tiesiskās drošības principam.

57

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo un ceturto jautājumu ir jāatbild, ka, neesot Savienības tiesību normām attiecībā uz termiņu, kādā dalībvalstīm ir jānosūta cukura ražotājiem grozīts paziņojums par saražotā cukura pārpalikuma maksājumu pēc Regulas Nr. 967/2006 3. panta 2. punkta pirmajā teikumā paredzētā termiņa beigām, valsts tiesai katrā konkrētajā gadījumā un, ņemot vērā visus pamatlietas apstākļus, ir jāpārbauda, vai šis termiņš atbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem, kā arī tiesiskās drošības principam.

58

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež: