–

Aqua Med sp. z o.o. vārdā – T. Babecki, radca prawny,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – N. Ruiz García, M. Wilderspin un S. L. Kalėda, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) interpretāciju un par 2009. gada 4. jūnija spriedumu Pannon GSM (C‑243/08, EU:C:2009:350).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Aqua Med sp. z o.o. un Irena Skóra par teritoriālo piekritību valsts tiesai, kurai jāizskata pārdevēja vai piegādātāja celta prasība pret patērētāju par pārdošanas cenas samaksu.

3

Direktīvas 93/13 trīspadsmitajā un divdesmit ceturtajā apsvērumā ir teikts:

“tā kā tiek uzskatīts, ka dalībvalstu likumi vai noteikumi, kas tieši vai netieši nosaka patērētāju līgumu noteikumus, nesatur negodīgus noteikumus; tā kā tādēļ neliekas vajadzīgi attiecināt uz šo direktīvu noteikumus, kas ietver obligātas tiesību normas un to starptautisko konvenciju principus vai noteikumus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai Kopiena; tā kā šajā sakarībā vārdi “obligātas tiesību normas” 1. panta 2. punktā ietver arī noteikumus, kas saskaņā ar tiesību aktiem attiecas uz līgumslēdzējām pusēm, ar nosacījumu, ka nav noteikta cita kārtība;

[..]

tā kā dalībvalstu tiesām un administratīvām iestādēm jābūt to rīcībā adekvātiem un efektīviem līdzekļiem, lai novērstu tālāku negodīgu noteikumu piemērošanu patērētāju līgumos.”

4

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu normatīvus un administratīvus aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju.

2.   Šī direktīva neattiecas uz līguma noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas [..].”

5

Minētās direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums ar tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

6

Tās pašas direktīvas 7. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

7

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 18. panta 2. punktā ir noteikts:

“Otra līgumslēdzēja puse var celt prasību pret patērētāju vienīgi tās dalībvalsts tiesās, kurā ir patērētāja domicils.”

8

Kodeks postępowania cywilnego (Civilprocesa kodekss) 2. nodaļas 1. iedaļā “Vispārīgā piekritība” ietvertajā 27. pantā ir noteikts:

“1.   Prasība tiek celta pirmās instances tiesā, kuras apgabalā atrodas atbildētāja dzīvesvieta.

2.   Dzīvesvieta tiek noteikta atbilstoši Kodeks cywilny [Civilkodeksa] noteikumiem.”

9

Civilprocesa kodeksa 31. pantā, kas ietilpst šā kodeksa 2. nodaļas 2. iedaļā “Alternatīvā piekritība”, ir noteikts:

“Prasību lietās, uz kuru attiecas šīs iedaļas noteikumi, var celt vai nu tiesā saskaņā ar normām par vispārīgo piekritību, vai tiesā, kas noteikta turpmākajos noteikumos.”

10

Šajā pašā minētā kodeksa 2. iedaļā 34. pants ir formulēts šādi:

“Prasību par līguma noslēgšanu, tā satura noteikšanu, līguma grozīšanu un līguma pastāvēšanas konstatēšanu, tā izpildi, izbeigšanu vai anulēšanu, kā arī par atlīdzību par līguma neizpildi vai nepienācīgu izpildi var celt tiesā, kas atrodas tā izpildes vietā. Šaubu gadījumā līguma izpildes vieta ir jāapliecina ar dokumentu.”

11

Civilprocesa kodeksa 200. pantā ir noteikts, ka tiesa, kas konstatē, ka lieta nav tai piekritīga, to nodod kompetentajai tiesai.

12

Šā kodeksa 202. pantā ir noteikts:

“Tiesas piekritības neesamību, ko var novērst, pusēm vienojoties, tiesa ņem vērā tikai, pamatojoties uz atbildētāja pirms iesaistīšanās strīdā pēc būtības izvirzītu un pienācīgi pamatotu pamatu. Tiesa neizvērtē pēc savas ierosmes šo piekritības neesamību arī pirms prasības pieteikuma izsniegšanas. Ja attiecīgajā noteikumā nav paredzēts citādi, tiesa jebkurā lietas stāvoklī pēc savas ierosmes ņem vērā apstākļus, kas pamato prasības noraidīšanu, kā arī nepareizu tiesvedības procedūru, attiecīgā juridiskā pārstāvja pilnvaru neesamību, atbildētāja procesuālās rīcībspējas neesamību, trūkumu iestādes sastāvā vai to, ka likumiskais pārstāvis nav rīkojies.”

13

Direktīva 93/13 Polijas tiesībās ir transponēta ar Civilkodeksu. Šā kodeksa 385.3 panta 23. punktā ir noteikts, ka par negodīgiem noteikumiem it īpaši ir uzskatāmas klauzulas, kurās izslēgta piekritība Polijas tiesām vai paredzēta piekritība šķīrējtiesai, kas atrodas Polijā vai citā valstī, vai citai iestādei, kā arī klauzulas, kurās paredzēta vēršanās tiesā, kurai saskaņā ar Polijas tiesību aktiem nav teritoriālās piekritības.

14

Civilkodeksa 454. pantā ir noteikts:

“1.   Ja darbības izpildes vieta nav noteikta un neizriet no saistības iezīmēm, darbībai ir jābūt izpildītai vietā, kurā saistības rašanās brīdī atradās parādnieka dzīvesvieta vai juridiskā adrese. Tomēr naudas maksājumam ir jābūt izpildītam vietā, kurā darbības izpildes brīdī atradās kreditora dzīvesvieta vai juridiskā adrese; ja pēc saistības rašanās kreditors ir mainījis dzīvesvietu vai juridisko adresi, viņam jāsedz papildu izmaksas, kas radītas šīs izmaiņas rezultātā.

2.   Ja saistība ir saistīta ar parādnieka vai kreditora uzņēmumu, darbības izpildes vieta ir atkarīga no uzņēmuma juridiskās adreses.”

15

Aqua Med ir pārdevējs vai piegādātājs ar juridisko adresi Opaleņicā (Polija). Tā 2016. gada 29. oktobrī ārpus uzņēmuma telpām noslēdza pirkuma līgumu ar patērētāju I. Skóra, kuras dzīvesvieta ir Legņicā (Polija), par matrača, matrača pārsega un spilvena iegādi par cenu 1992 Polijas zlotu (PLN) apmērā (apmēram 465 EUR).

16

Minētā pirkuma līguma būtiskās sastāvdaļas – vispārīgo noteikumu –9. nodaļas 4. punktā ir noteikts: “pušu strīdu risināšana ir piekritīga tiesai, kuras jurisdikcija ir paredzēta spēkā esošajos tiesību aktos”.

17

Līdz līgumiskā termiņa beigām nesaņēmusi pārdošanas cenas samaksu, Aqua Med vērsās pie Sąd Rejonowy w Nowym Tomyślu (Rajona tiesa Novi Tomislā, Polija), kuras apgabalā atrodas tās juridiskā adrese. Tā uzskata, ka pamatlietā runa ir par šīs tiesas teritoriālo piekritību saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 34. pantu, kurā noteikts, ka prasība par līguma izpildi ir ceļama tiesā tā izpildes vietā. Aqua Med norāda, ka maksājums saskaņā ar Civilkodeksa 454. pantu bija jāveic ar naudas pārvedumu uz tās bankas kontu apdzīvotajā vietā, kur atrodas tās juridiskā adrese.

18

Sąd Rejonowy w Nowym Tomyślu (Rajona tiesa Novi Tomislā) ar 2017. gada 18. oktobra rīkojumu pēc savas ierosmes atzina savas kompetences neesamību un nodeva lietu izskatīšanai tā rajona tiesā, kurā atrodas atbildētājas dzīvesvieta. Pirmā minētā tiesa pauda uzskatu, ka, tā kā runa ir par līgumu starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, ir jāpiemēro ne tikai valsts tiesības, bet arī Savienības tiesības patērētāju tiesību aizsardzības jomā, it īpaši Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts, kā arī Tiesas judikatūra, konkrētāk, 2009. gada 4. jūnija spriedums Pannon GSM (C‑243/08, EU:C:2009:350), no kura izriet, ka valstu tiesām ir pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt negodīgus noteikumus līgumos, kas noslēgti starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, tostarp klauzulas par tiesas piekritību.

19

Līdz ar to minētā tiesa pauda viedokli, ka Civilprocesa kodeksa 202. pants, kas neatļauj tiesai, kura izskata lietu, pēc savas ierosmes pārbaudīt lietas piekritību, praktiski padara neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu Savienības tiesībās paredzētās patērētāju tiesību aizsardzības īstenošanu.

20

Balstoties uz pārbaudi pēc savas ierosmes, Sąd Rejonowy w Nowym Tomyślu (Rajona tiesa Novi Tomislā) izvērtēja lietas teritoriālo piekritību un pauda viedokli, ka līguma noteikums, kas dod iespēju piemērot valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru pārdevējs vai piegādātājs var celt prasību pret patērētāju tiesā, kuras apgabalā atrodas šā pārdevēja vai piegādātāja juridiskā adrese, ir negodīgs.

21

Tādēļ Sąd Rejonowy w Nowym Tomyślu (Rajona tiesa Novi Tomislā) lietā aplūkotās līguma klauzulas vietā piemēroja tiesību normu, proti, Civilprocesa kodeksa 27. panta 1. punktu, kas tiesas vispārīgo piekritību reglamentē tādējādi, ka teritoriālā piekritība ir tiesai, kuras apgabalā atrodas atbildētājas dzīvesvieta.

22

Aqua Med pirmās instances tiesas rīkojumu pārsūdzēja Sąd Okręgowy w Poznaniu (Poznaņas apgabaltiesa, Polija), apgalvojot, ka ir pārkāpts valsts tiesiskais regulējums un ka ir kļūdaini piemērots Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts.

23

Šī tiesa pauž šaubas par Direktīvas 93/13 piemērošanu ar pamatojumu, ka attiecīgais līguma noteikums ietver atsauci uz valsts tiesību normām, kuras piemērojamas neatkarīgi no tā esamības. Pārbaude, ko tiesa, kas izskata lietu, pēc savas ierosmes veic attiecībā uz savu teritoriālo piekritību, šajā gadījumā nozīmētu valsts tiesiskā regulējuma kritisku izvērtēšanu attiecībā uz šādas piekritības noteikšanu tiesvedībā par patērētāju līgumiem. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa jautā, vai Savienības tiesības valstu tiesām piešķir šādas pilnvaras un vai tādas izriet no Direktīvas 93/13 normām. Apstiprinošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesai pienāktos piemērot nevis valsts likumus, par kuru neatbilstību Savienības tiesību normām ir spriests judikatūrā, kas aizsākās ar 1978. gada 9. marta spriedumu Simmenthal (106/77, EU:C:1978:49), bet gan patērētājam vislabvēlīgāko normu, šajā gadījumā vispārīgo normu, kas paredz piekritību tiesai, kuras apgabalā atrodas atbildētāja dzīvesvieta.

24

Šo apsvērumu pamatojumam iesniedzējtiesa atsaucas uz Regulas (ES) Nr. 1215/2012 18. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru otra līgumslēdzēja puse var celt prasību pret patērētāju vienīgi tās dalībvalsts tiesās, kurā atrodas patērētāja dzīvesvieta.

25

Visbeidzot iesniedzējtiesa uzskata, ka tādas klauzulas par piekritības noteikšanu, kāda tiek aplūkota šajā lietā, iekļaušana līgumā, kas noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, pēdējam minētajam var būt maldinoša, jo tā viņam var radīt nepatiesu priekšstatu, ka šī klauzula viņam ir labvēlīga.

26

Šajos apstākļos Sąd Okręgowy w Poznaniu (Poznaņas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27

Iesākumā ir jāatgādina, ka 2009. gada 4. jūnija sprieduma Pannon GSM (C‑243/08, EU:C:2009:350) 22. un 23. punktā Tiesa ir spriedusi, ka ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma ir balstīta uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā attiecībā uz iespēju risināt sarunas par darījuma noslēgšanu un tā rīcībā ir mazāks informācijas daudzums, kas nozīmē, ka patērētājs piekrīt pārdevēja vai piegādātāja iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas īstenot savu ietekmi uz to saturu. Tiesa ir arī spriedusi, ka ņemot vērā šādu nelabvēlīgāku situāciju, Direktīvā 93/13 ir noteikts dalībvalstu pienākums paredzēt mehānismu, kas nodrošinātu, ka var tikt pārbaudīti visi līguma noteikumi, kuri nav atsevišķi apspriesti, lai varētu novērtēt to iespējamo negodīgumu (spriedums, 2019. gada 26. marts, Abanca Corporación Bancaria, C‑70/17, EU:C:2019:250, 50. punkts). Šajā kontekstā Direktīvas 6. pantā izvirzīto mērķi nevarētu sasniegt, ja patērētājiem pašiem nāktos apstrīdēt līguma noteikuma godīgumu, turklāt patērētāju tiesību iedarbīgu aizsardzību var panākt vienīgi tad, ja valsts tiesai tiek dota iespēja šādu noteikumu pārbaudīt pēc savas ierosmes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 27. jūnijs, Océano Grupo Editorial un Salvat Editores, no C‑240/98 līdz C‑244/98, EU:C:2000:346, 26. punkts).

28

Tomēr nevar sagaidīt, ka šādu vērtēšanu pēc savas ierosmes no valsts tiesas var prasīt tikai tad, ja runa ir par līguma noteikumu, kas ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā, kura noteikta tās 1. pantā. Saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 2. punktu minētā direktīva neattiecas uz līguma noteikumiem, kas atspoguļo obligātas tiesību aktu normas.

29

Kā teikts tās pašas direktīvas trīspadsmitajā apsvērumā, vārdi “obligātas tiesību normas” Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktā ietver arī noteikumus, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem attiecas uz līgumslēdzējām pusēm, ja vien nav noteikts citādi.

30

Līdz ar to ir uzskatāms, ka ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka no šīs direktīvas piemērošanas jomas ir izslēgts tāds līguma noteikums, kāds aplūkots pamatlietā un kas saistībā ar piekritības noteikšanu tiesvedībai starp līgumslēdzējām pusēm ietver atsauci uz piemērojamajām valsts tiesībām.

31

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktā, kurā paredzētas klauzulas, kas atspoguļo obligātas tiesību normas, ir noteikts izņēmums no šīs direktīvas piemērošanas jomas, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru ir pakļauts diviem nosacījumiem. Pirmkārt, līguma noteikumam ir jāatspoguļo tiesību norma, un, otrkārt, šai normai ir jābūt obligātai (spriedums, 2018. gada 20. septembris, OTP Bank un OTP Faktoring, C‑51/17, EU:C:2018:750, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

32

Lai arī šo nosacījumu izpildes pārbaude katrā konkrētā gadījumā ietilpst valsts tiesas kompetencē, Tiesai pienākas atvasināt kritērijus, kas var dot iesniedzējtiesai iespēju pieņemt nolēmumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 22. februāris, Nagyszénás Településszolgáltatási Nonprofit Kft., C‑182/17, EU:C:2018:91, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Tāpat saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šīs direktīvas 1. panta 2. punktā paredzētā izslēgšana no tās piemērošanas jomas attiecas uz valsts tiesību normām, kas piemērojamas attiecībām starp līgumslēdzējām pusēm neatkarīgi no to izvēles, un normām, kuras piemērojamas automātiski, proti, ja šajā ziņā nepastāv citāda vienošanās starp pusēm. Šī izslēgšana ir pamatota ar to, ka ir likumīgi prezumēt, ka valsts likumdevējs ir radījis līdzsvaru starp noteiktu līgumu pušu tiesībām un pienākumiem, jo šo līdzsvaru Savienības likumdevējs īpaši tiecas saglabāt (spriedums, 2018. gada 7. augusts, Banco Santander un Escobedo Cortés, C‑96/16 un C‑94/17, EU:C:2018:643, 43. punkts).

34

Tomēr Tiesa ir arī nospriedusi, ka valsts tiesai ir jāņem vērā, ka, ievērojot it īpaši minētās direktīvas mērķi, proti, patērētāju aizsardzību pret negodīgiem noteikumiem, kas ir iekļauti līgumos, kurus ar pēdējiem minētajiem ir noslēguši komersanti, tās pašas direktīvas 1. panta 2. punktā noteiktais izņēmums ir jāinterpretē šauri (spriedums, 2018. gada 20. septembris, OTP Bank un OTP Faktoring, C‑51/17, EU:C:2018:750, 54. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

35

Šajā lietā no iesniedzējtiesas konstatētā izriet, ka pamatlietā aplūkojamā līguma klauzula ir formulēta ļoti vispārīgi, tā ka, no vienas puses, var apšaubīt tās lietderību, jo tā atsaucas uz valsts tiesību normām, kuras, kā to precizē šī tiesa, ir piemērojamas neatkarīgi no šīs klauzulas esamības. No otras puses, minētā klauzula faktiski neatspoguļo konkrētu valsts tiesību normu, jo valsts tiesību normās, uz kurām tā atsaucas, ir paredzēts normu kopums, kas reglamentē piekritības noteikšanas kārtību, un pārdevējs vai piegādātājs var izvēlēties to, kura tam ir vislabvēlīgākā.

36

Lai gan klauzula, kas aplūkota pamatlietā, ietver atsauci uz valsts tiesību aktiem, ar prezumpciju, ka valsts likumdevējs attiecībā uz konkrētiem līgumiem ir radījis līdzsvaru starp pušu tiesībām un pienākumiem, nevarētu attaisnot šīs klauzulas izslēgšanu no Direktīvas 93/13 piemērošanas jomas. Proti, šādā gadījumā runa ir par to, kā novērtēt šā līguma noteikuma formulējumu un tā ietekmi uz to, ko sagaida patērētājs.

37

Ņemot vērā Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktā nostiprinātā izņēmuma šauru interpretāciju, no iepriekš izklāstītā izriet, ka attiecībā uz tādu klauzulu, kāda aplūkota pamatlietā, nav uzskatāms, ka tajā ir pārņemts valsts tiesību normas formulējums.

38

No iepriekš izklāstītā izriet, ka Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka no šīs direktīvas piemērošanas jomas nav izslēgts tāds līguma noteikums, kāds aplūkots pamatlietā un kurā vispārīgi tiek norādīts uz piemērojamām valsts tiesībām, saskaņā ar kurām nosakāma piekritība, lai izskatītu strīdu starp līgumslēdzējām pusēm.

39

Lai gan otrais jautājums neattiecas uz konkrētas Savienības tiesību normas interpretāciju, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet – ja prejudiciālais jautājums attiecas uz Savienības tiesībām, taču tajā nav minētas attiecīgās šo tiesību normas, Tiesai no iesniedzējtiesas norādītajiem faktiem un it īpaši no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma jāizdala interpretējamie Savienības tiesību noteikumi, ņemot vērā tiesvedības priekšmetu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 12. februāris, Surgicare, C‑662/13, EU:C:2015:89, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Šajā lietā Sąd Okręgowy w Poznaniu (Poznaņas apgabaltiesa) uzdotie jautājumi ir vērsti uz to, lai konstatētu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, kā arī šiem patērētājiem pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, lai vērstos tiesā, un tāpēc Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkts ir jāiekļauj starp tiem Savienības tiesību instrumentiem, kuru interpretāciju iesniedzējtiesa lūdz sniegt Tiesai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 10. septembris, Kušionová, C‑34/13, EU:C:2014:2189, 45. punkts).

41

Līdz ar to ir jāuzskata, ka ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tādas procesuālo tiesību normas, uz kurām ietverta atsauce līguma klauzulā un kuras pārdevējam vai piegādātājam, kas ceļ prasību pret patērētāju par apgalvotu līguma neizpildi, ļauj izvēlēties starp tiesu, kurai lieta ir piekritīga pēc atbildētāja dzīvesvietas, un tiesu, kurai lieta ir piekritīga pēc līguma izpildes vietas.

42

Saskaņā ar Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktu kopsakarā ar tās divdesmit ceturto apsvērumu dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju konkurentu interesēs ir pieejami atbilstīgi un iedarbīgi līdzekļi, ar kuriem iespējams novērst negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju patērētāju līgumos.

43

Kā atgādināts arī šā sprieduma 27. punktā, Tiesas pastāvīgajā judikatūrā ir likts uzsvars uz to, kādas pēc būtības un cik svarīgas ir sabiedrības intereses, ko veido to patērētāju tiesību aizsardzība, kuri atrodas nelabvēlīgākā situācijā nekā pārdevēji vai piegādātāji (spriedums, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17, EU:C:2018:711, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Attiecībā uz lietas teritoriālo piekritību tiesvedībā starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju var konstatēt, ka Direktīva 93/13 neietver tieši formulētu normu, kas noteiktu, kurai tiesai ir piekritīga attiecīgā lieta.

45

Lai arī Regulas Nr. 1215/2012 18. panta 2. punktā, uz kuru iesniedzējtiesa atsaucas šajā kontekstā, ir noteikts, ka tiesa, kurai ir jurisdikcija starptautiskā mērogā izskatīt prasību pret patērētāju, ko cēlusi līguma otra puse, ir tās dalībvalsts tiesa, kurā atrodas patērētāja dzīvesvieta, šī tiesību norma nav piemērojama pamatlietā aplūkotajā situācijā, kurai raksturīgs tas, ka nav norāžu par pārrobežu situāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 5. decembris, Asociación de Consumidores Independientes de Castilla y León, C‑413/12, EU:C:2013:800, 46. un 47. punkts).

46

Ņemot vērā norādīto un kā norādīts Eiropas Komisijas rakstveida apsvērumos, ir jānodrošina to tiesību iedarbīga aizsardzība, kuras patērētājam izriet no Direktīvas 93/13.

47

Kaut arī Tiesa, ņemot vērā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta prasības, jau vairākkārt ir noteikusi veidu, kādā valsts tiesām ir jānodrošina patērētāju tiesību aizsardzība atbilstoši šai direktīvai, tomēr principā Savienības tiesībās nav saskaņotas procedūras, kas piemērojamas līguma noteikumu iespējami negodīgā rakstura pārbaudei, un tāpēc tās ietilpst dalībvalstu iekšējā tiesību sistēmā, tomēr ar nosacījumu, ka tās nav mazāk labvēlīgas par noteikumiem, kuri iekšējā tiesību sistēmā regulē līdzīgas situācijas (līdzvērtības princips), un ka tās paredz tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kā paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā (spriedums, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17, EU:C:2018:711, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Runājot par līdzvērtības principu, ir jānorāda, ka Tiesai nav zināms neviens elements, kas radītu šaubas par pamatlietā izskatāmā valsts tiesiskā regulējuma atbilstību šim principam.

49

Attiecībā uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību ir jāatgādina, ka tās ir jāpiemēro gan attiecībā uz tās tiesas noteikšanu, kurai ir piekritīga uz Savienības tiesībām balstītas prasības izskatīšana, gan attiecībā uz procesuālo tiesību normu definēšanu (spriedums, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17, EU:C:2018:711, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Šajā kontekstā valsts tiesai ir jāizvērtē, vai valsts procesuālo tiesību norma nodrošina tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, un šāds izvērtējums ir jāveic, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā procesā, tā norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs.

51

Tātad situācijā, kāda aplūkota pamatlietā, ir svarīgi pārbaudīt, cik lielā mērā valsts tiesību normas attiecībā uz piekritību pārmērīgi ierobežo patērētāju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību vai to tiesību izmantošanu, kuras viņam paredzētas Direktīvā 93/13.

52

Principā valsts tiesību norma, kurā alternatīvi ir paredzēta piekritība tiesai pēc patērētāju līguma izpildes vietas, pati par sevi nevar pārmērīgi ierobežot patērētāja tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Proti, tāda piekritība neizslēdz patērētāja iespējas piedalīties pret viņu uzsāktā procesā un izmantot tiesības, kas viņam paredzētas Direktīvā 93/13. Turklāt ikvienai tiesai ir pienākums pēc savas ierosmes izvērtēt to noteikumu negodīgumu, kuri iekļauti līgumā starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, kā arī veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu patērētāja aizsardzību pret negodīgiem noteikumiem.

53

Tomēr vienam no atbilstīgajiem un iedarbīgajiem līdzekļiem, ar kuriem paredzēts nodrošināt patērētāju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ir jābūt iespējai iestāties lietā, kurā prasību pret viņu cēlis pārdevējs vai piegādātājs, turklāt saprātīgos procesuālos apstākļos, lai viņa tiesību izmantošana netiktu pakļauta nosacījumiem, īpaši attiecībā uz termiņiem, izmaksām vai attālumu, kas pavājinātu Direktīvā 93/13 garantēto tiesību izmantošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17, EU:C:2018:711, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Proti, tādu procesuālo noteikumu dēļ, kas patērētājam rada pārmērīgi augstas izmaksas, viņš varētu tikt atturēts lietderīgā veidā iesaistīties savu tiesību aizstāvībā tiesā, kurā prasību cēlis pārdevējs vai piegādātājs. Tā tas varētu būt, ja prasības celšana tiesā, kas atrodas ļoti tālu no patērētāja dzīvesvietas, rada viņam tik pārmērīgas transporta izmaksas, ka tās viņu attur no dalības pret viņu uzsāktā tiesvedībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 12. februāris, Baczó un Vizsnyiczai, C‑567/13, EU:C:2015:88, 49.–59. punkts).

55

Valsts tiesai ir jāpārbauda, vai pamatlietā tā tas ir.

56

Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tādas procesuālo tiesību normas, uz kurām ir atsauce līguma noteikumā, kuras pārdevējam vai piegādātājam, kas ceļ prasību pret patērētāju par apgalvotu līguma neizpildi, ļauj izvēlēties starp tiesu, kurai ir piekritība pēc atbildētāja dzīvesvietas, un tiesu, kurai ir piekritība pēc līguma izpildes vietas, ja vien līguma izpildes vietas izvēle patērētājam nerada tādus procesuālos apstākļus, kas varētu pārmērīgi ierobežot Savienības tiesību sistēmā viņam paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, par ko būtu jāpārliecinās dalībvalsts tiesai.

57

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: