1

Ar apelācijas sūdzību Larko Geniki Metalleftiki kai Metallourgiki AE (turpmāk tekstā – “Larko”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 1. februāra spriedumu Larko/Komisija (T‑423/14, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2018:57), ar kuru tā noraidīja Larko prasību atcelt Komisijas Lēmumu 2014/539/ES (2014. gada 27. marts) par valsts atbalstu SA.34572 (13/C) (ex 13/NN), ko Grieķija piešķīrusi uzņēmumam Larco General Mining & Metallurgical Company SA (OV 2014, L 254, 24. lpp., turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Kopienas pamatnostādņu par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV 2004, C 244, 2. lpp., turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes par valsts atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai”) 9.–11. punktā ir paredzēts:

3

Komisijas paziņojuma par [LESD 107. un 108.] panta piemērošanu valsts atbalstam garantiju veidā (OV 2008, C 155, 10. lpp., turpmāk tekstā – “Paziņojums par garantijām”) 2.1. punkta trešajā daļā ir noteikts:

“Lai nepieļautu nekādas šaubas, attiecībā uz valsts garantijām jāprecizē valsts līdzekļu jēdziens. Valsts garantijas priekšrocība ir tā, ka valsts uzņemas ar garantiju saistīto risku. To, ka valsts uzņemas risku, parasti vajadzētu atlīdzināt, maksājot atbilstīgu prēmiju. Ja valsts pilnībā vai daļēji atsakās no šādas prēmijas, rodas gan labums uzņēmumam, gan valsts līdzekļu samazinājums. Tādējādi, pat ja izrādās, ka valsts nemaz neveic ar garantiju saistītus maksājumus, saskaņā ar [LESD 107.] panta 1. punktu tomēr var runāt par valsts atbalstu. Atbalstu uzskata par piešķirtu garantijas izsniegšanas brīdī, nevis garantijas izmantošanas brīdī vai tad, kad tiek veikts maksājums saskaņā ar garantijas noteikumiem. Tas, vai garantija nozīmē valsts atbalstu, un, ja nozīmē, tad tas, kāds var būt valsts atbalsta apmērs, jāvērtē garantijas izsniegšanas laikā.”

4

Šī paziņojuma 3.2. punkta a) un d) apakšpunktā ir norādīts:

“Attiecībā uz individuālu valsts garantiju Komisija uzskata, ka, ja ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi, ir pietiekams pamats uzskatīt, ka valsts atbalsta nav.

[..]

5

Minētā paziņojuma 3.6. punktā ir precizēts:

“Ja netiek nodrošināta atbilstība kādam no 3.2. līdz 3.5. punktā minētajiem nosacījumiem, tas nenozīmē, ka šādu garantiju vai shēmu automātiski uzskata par valsts atbalstu. Ja pastāv šaubas par to, vai plānotā garantija vai garantijas shēma patiešām ir valsts atbalsts, par to jāziņo Komisijai.”

6

Paziņojuma par garantijām 4.1. punkta pirmajā un otrajā daļā, kā arī trešās daļas a) apakšpunktā ir noteikts:

“Ja individuāla garantija vai garantiju shēma neatbilst tirgus ekonomikas ieguldītāja principam, uzskata, ka tā ietver valsts atbalstu. Tādējādi valsts atbalsta elements jāizsaka kvantitatīvi, lai pārbaudītu, vai atbalstu var uzskatīt par saderīgu saskaņā ar kādu no izņēmumiem attiecībā uz valsts atbalstu. Principā par valsts atbalsta elementu uzskata starpību starp individuālās vai saskaņā ar shēmu piešķirtas garantijas atbilstīgo tirgus cenu un faktisko cenu, ko maksā par minēto pasākumu.

Rezultātā iegūtos gada skaidras naudas dotāciju ekvivalentus diskontē līdz to pašreizējai vērtībai, izmantojot atsauces likmi, tad saskaita, iegūstot kopējo dotācijas ekvivalentu.

Aprēķinot atbalsta elementu garantijā, Komisija īpašu uzmanību veltīs šādiem aspektiem:

7

Komisijas Paziņojuma – Valsts atbalsta pasākumu Savienības pagaidu shēma, lai veicinātu piekļuvi finansējumam pašreizējās finanšu un ekonomiskās krīzes apstākļos (OV 2011, C 6, 5. lpp., turpmāk tekstā – “2011. gada pagaidu shēma”), 2.3. punkta pirmajā daļā un otrās daļas f) un i) apakšpunktā ir norādīts:

“Lai turpmāk veicinātu piekļuvi finansējumam un samazinātu banku pašreizējos izteiktos centienus izvairīties no riskiem, subsidētas aizdevumu garantijas ierobežotā laika posmā varētu būt piemērots un mērķtiecīgs risinājums, lai atvieglotu uzņēmumu piekļuvi finansējumam.

Komisija šādu valsts atbalstu uzskatīs par saderīgu ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, ja ir izpildīti visi turpmāk minētie nosacījumi:

[..]

[..]

8

2011. gada pagaidu shēmas pielikumā ir tabula ar “drošās zonas” prēmijām – pagaidu shēmu bāzes punktos attiecībā uz novērtējuma kategoriju Standard & Poor’s.

9

Tiesvedības priekšvēsture pārsūdzētā sprieduma 1.–14. punktā ir apkopota šādi:

10

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 6. jūnijā, Larko cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu, kā arī atmaksāt kopā ar procentiem visas summas, kas, izpildot šo lēmumu, tieši vai netieši, iespējams, no tās atgūtas.

11

Prasības pamatojumam Larko izvirzīja trīs pamatus: ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot kļūdaini atzinusi, ka 2.–4. un 6. pasākums ir valsts atbalsts, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu, ar otro pamatu tiek apgalvots, ka lēmumā nav norādīts pamatojums, un ar trešo, kas izvirzīts pakārtoti, tiek apgalvots, ka Komisija esot kļūdaini aprēķinājusi atgūstamā atbalsta summu, ciktāl tas attiecas uz šiem pasākumiem, un esot uzdevusi to atgūt pretēji Eiropas Savienības pamatprincipiem.

12

Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā prasību noraidīja pilnībā un piesprieda Larko atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

13

Larko lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, nodot lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā un atlikt lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem.

14

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Larko atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15

Apelācijas sūdzības pamatojumam Larko izvirza četrus pamatus: ar pirmo tiek apgalvota kļūdaina privātā ieguldītāja kritērija piemērošana un pamatojuma nesniegšana pārsūdzētajā spriedumā, ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ekonomiskās priekšrocības jēdziens ir interpretēts kļūdaini, un pamatojuma nesniegšana šajā spriedumā, ar trešo – ka ir pieļautas tiesību kļūdas 6. pasākuma saderīguma ar iekšējo tirgu novērtēšanā, kā arī pamatojuma nesniegšana minētajā spriedumā, un ar ceturto – ka ir pieļautas tiesību kļūdas atgūstamo atbalstu summas aprēķina vērtējumā saistībā ar 2., 4. un 6. pasākumu un pamatojuma nesniegšana šajā pašā spriedumā.

16

Pirmām kārtām, Larko apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini piemērojusi privātā ieguldītāja kritēriju, pārsūdzētā sprieduma 117. un 118. punktā uzskatot, ka tā pirms 3. pasākuma nav iesniegusi nevienu pierādījumu tam, ka Grieķijas valsts ar šo pasākumu vēlējusies iegūt vairākuma dalību šīs sabiedrības pamatkapitālā, lai uzsāktu tās pārdošanu, ne arī tam, ka šāda iegāde būtu veicinājusi šādu pārdošanu. Proti, nodrošinot sava grūtībās nonākušā uzņēmuma saglabāšanu un tātad iespēju to pārdot, informēts privātais ieguldītājs ierobežotu no šā uzņēmuma maksātnespējas izrietošo kaitējumu.

17

Otrām kārtām, Larko ieskatā, esot kļūdains uzskats, ka šā uzņēmuma privatizācijas uzsākšana uzreiz pēc 3. pasākuma nevar tikt ņemta vērā, jo tā ir notikusi pēc šā pasākuma. Tā kā minētās sabiedrības pārdošana nevarēja notikt pirms minētā pasākuma, neesot nozīmes tam, ka Grieķijas valsts nav paziņojusi par savu nodomu to veikt. Proti, nesaraujama ekonomiskā saikne starp 3. pasākumu un šīs privatizācijas uzsākšanu izrietot no to norises hronoloģiskā tuvuma.

18

Trešām kārtām, ar uzņēmuma plāna neesamību un to, ka nav nekādu pierādījumu tam, ka Grieķijas valsts bija izvērtējusi Larko rentabilitāti ilgtermiņā, tāpat nepietiek, lai attaisnotu Vispārējās tiesas vērtējumu attiecībā uz privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu, jo šāds ieguldītājs varētu saprātīgi veikt ieguldījumu bez uzņēmuma plāna – nevis lai gūtu peļņu ilgtermiņā, bet lai padarītu iespējamu uzņēmuma pārdošanu.

19

Ceturtām kārtām, Larko uzskata, ka Vispārējā tiesa ir apvērsusi pierādīšanas pienākumu, pārbaudīdama, vai Komisijas vērtējums nav acīmredzami kļūdains, lai arī Komisijai bija jāpierāda, ka privātā ieguldītāja kritērija piemērošanas nosacījumi acīmredzami nav izpildīti. Saskaņā ar judikatūru šī prasība esot piemērojama visām privātā uzņēmēja principa izpausmēm un nekādi neesot attiecināma tikai uz privātā kreditora kritērija kvantitatīvo aspektu.

20

Katrā ziņā Vispārējai tiesai esot bijis jāpārbauda ne tikai iesniegto pierādījumu saturiskā pareizība, ticamība un saskanība, bet arī jāpārliecinās, vai šie pierādījumi veido visu atbilstošo informāciju, kāda ir jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai šie pierādījumi ir tādi, ar kuriem var pamatot no šīs informācijas izdarītos secinājumus. Neņemdama vērā kapitāla palielināšanas ekonomisko nozīmi, Vispārējā tiesa esot atteikusies ņemt vērā apstākļus, kas ir būtiski, izvērtējot privātā ieguldītāja kritērija piemērošanas nosacījumus, un tādējādi – esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

21

Piektām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 120. punktā norādītie apsvērumi, atbilstoši kuriem ETE ir piedalījusies kapitāla palielināšanā par proporciju, kas ir zemāka par valsts dalības proporciju, un pilnībā atcēla tās dalības kapitālā grāmatvedības vērtību, nemainot to, ka privātais ieguldītājs ir nolēmis vienlaikus ar valsti ieguldīt lielu summu, lai saglabātu būtisku mazākuma dalību uzņēmumā Larko, lai to privatizētu. Šādos apstākļos nevarot uzskatīt, ka Larko acīmredzami nav saņēmusi atvieglojumus, kas būtu salīdzināmi ar privāto ieguldītāju.

22

Sestām kārtām, Larko apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav atbildējusi uz tās pakārtoti izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru valsts dalība kapitāla palielināšanā nav sniegusi tai priekšrocību, vismaz ne tādas summas apmērā, kas vajadzīga, lai valsts uzturētu tādu pašu dalības apmēru šajā uzņēmumā.

23

Komisija apstrīd Larko argumentus.

24

Ar pirmo argumentu Larko, neapgalvojot pierādījumu sagrozīšanu, būtībā apstrīd neatkarīgo faktu vērtējumu, ko veikusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 117. un 118. punktā, saskaņā ar kuru Larko nav pierādījusi, ka Grieķijas valsts ir iegādājusies vairākuma dalību Larko kapitālā, lai pārdotu šo sabiedrību, un nav arī pierādījusi, ka šī iegāde būtu veicinājusi šo pārdošanu.

25

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Vispārējās tiesas veikts faktu vērtējums, izņemot gadījumu, ja tikuši būtiski sagrozīti tai iesniegtie pierādījumi, nav tiesību jautājums, kas pakļauts Tiesas kontrolei (spriedums, 2003. gada 30. septembris, Freistaat Sachsen u.c./Komisija, C‑57/00 P un C‑61/00 P, EU:C:2003:510, 102. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

26

Līdz ar to pirmais arguments ir jānoraida kā nepieņemams.

27

Ar otro argumentu Larko apgalvo, ka Grieķijas valsts mērķis atvieglot tās privatizāciju ir jāizsecina no Grieķijas iestāžu darbībām pēc 3. pasākuma, tostarp to hronoloģiskā tuvuma dēļ, un ka uzņēmuma plāna neesamība un tas, ka nav nekādu pierādījumu tam, ka Grieķijas valsts bija izvērtējusi Larko rentabilitāti ilgtermiņā, nav pietiekami, lai attaisnotu Vispārējās tiesas vērtējumu attiecībā uz privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu.

28

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai izvērtētu, vai to pašu pasākumu parastos tirgus apstākļos būtu veicis privāts tirgus dalībnieks, ir jāņem vērā tāda tirgus dalībnieka situācija, kura būtu pēc iespējas vistuvākā valsts situācijai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. marts, Komisija/FIH Holding un FIH Erhvervsbank, C‑579/16 P, EU:C:2018:159, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

29

Tieši šādā kontekstā Komisijai ir jāveic visaptverošs novērtējums, ņemot vērā visus elementus, kuri ir būtiski konkrētajā lietā un kuri tai ļauj noteikt, vai uzņēmums, kas saņem labumu, salīdzināmus atvieglojumus acīmredzami nebūtu saņēmis no šāda privātā kreditora (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 73. punkts).

30

Šajā ziņā ir jāuzskata par piemērotu jebkura informācija, kura nenoliedzami var ietekmēt vidēji piesardzīga un rūpīga privātā uzņēmēja, kas atrodas valsts situācijai vistuvākā iespējamā situācijā, lēmumu pieņemšanas procesu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 78. punkts, un 2013. gada 21. marts, Komisija/Buczek Automotive, C‑405/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:186, 54. punkts).

31

Līdz ar to privātā uzņēmēja principa piemērošanā nozīme ir tikai informācijai un paredzamajām attīstības tendencēm brīdī, kad ticis pieņemts lēmums veikt attiecīgo pasākumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 105. punkts).

32

Tādējādi, piemērojot privātā uzņēmēja principu, nevar tikt ņemti vērā apstākļi, kas rodas pēc brīža, kad tiek noteikts attiecīgais pasākums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 30. novembris, Komisija/Francija un Orange, C‑486/15 P, EU:C:2016:912, 139. punkts).

33

Tiesa gan nosprieda, ka, tā kā valsts iejaukšanās pasākumiem var būt dažādi veidi un tie ir jāizvērtē atbilstīgi to sekām, nevar izslēgt, ka vairāki secīgi valsts iejaukšanās pasākumi nolūkā piemērot LESD 107. panta 1. punktu būtu jāuzskata par vienu iejaukšanās pasākumu. Tā tas it īpaši var būt gadījumā, ja starp secīgiem valsts iejaukšanās pasākumiem, ņemot vērā tostarp to hronoloģiju, mērķi un uzņēmuma stāvokli šīs iejaukšanās laikā, ir tik cieša saikne, ka nav iespējams tos nodalīt (spriedums, 2013. gada 19. marts, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija u.c. un Komisija/Francija u.c., C‑399/10 P un C‑401/10 P, EU:C:2013:175, 103. un 104. punkts).

34

Tomēr, tā kā Vispārējā tiesa šajā lietā ir tieši konstatējusi, ka nav pierādīts, ka, nosakot 3. pasākumu, Grieķijas valsts ir vēlējusies pārdot Larko, Grieķijas iestāžu turpmāko darbību apgalvotais hronoloģiskais tuvums vien nav pietiekams, lai pierādītu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

35

Ciktāl ar trešo argumentu Larko apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu par privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu, apgalvojot, ka šāds ieguldītājs saprātīgi varētu veikt ieguldījumu bez uzņēmuma plāna, nevis lai gūtu peļņu ilgtermiņā, bet lai attiecīgo uzņēmumu būtu iespējams pārdot, pietiek norādīt, ka tādējādi Larko lūdz Tiesu veikt jaunu faktu vērtējumu, kas, ņemot vērā šā sprieduma 25. punktā atgādināto judikatūru, nav tās kompetencē.

36

Līdz ar to trešais arguments ir jānoraida kā nepieņemams.

37

Ar ceturto argumentu Larko pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ievērojusi pārbaudes tiesā robežas, kādas attiecas uz Komisijas vērtējumiem par privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu.

38

Protams, kā pamatoti apgalvo Larko un kā ir norādīts šī sprieduma 29. punktā, Komisijai, piemērojot privātā uzņēmēja principu, ir jāveic visaptverošs vērtējums, ņemot vērā visus elementus, kuri ir būtiski konkrētajā lietā un kuri tai ļauj noteikt, vai uzņēmums, kas saņem labumu, acīmredzami nebūtu saņēmis ar šāda privātā uzņēmēja atvieglojumiem salīdzināmus atvieglojumus.

39

Tomēr tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šādai pārbaudei ir jāveic sarežģīti ekonomiski vērtējumi, un pārbaudē, ko Eiropas Savienības tiesas īsteno attiecībā uz Komisijas veiktiem sarežģītiem ekonomiskiem vērtējumiem valsts atbalsta jomā, Savienības tiesai nav jāaizstāj Komisijas veiktais ekonomiskais vērtējums ar savējo (spriedums, 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 62. un 63. punkts).

40

Līdz ar to Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, kad tā pārbaudīja Komisijas vērtējumus par privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu tikai saistībā ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

41

Ciktāl Larko pamatoti norāda, ka Vispārējai tiesai tomēr bijis jāpārbauda ne tikai iesniegto pierādījumu saturiskā pareizība, to ticamība un saskanība, bet arī jāpārbauda, vai šie pierādījumi ir uzskatāmi par visu atbilstošo informāciju, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai tie pamato no tā izdarītos secinājumus (spriedums, 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 64. punkts), šis uzņēmums vien apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā veiktās kapitāla palielināšanas ekonomisko nozīmi, un tādējādi apstrīd Vispārējās tiesas neatkarīgo faktu vērtējumu, kas ir nepieņemami.

42

Tas pats attiecas uz Larko piekto argumentu, ar kuru šis uzņēmums apstrīd faktu vērtējumus, ko pārsūdzētā sprieduma 120. punktā veikusi Vispārējā tiesa un kas attiecas uz ekonomisko nozīmi, kāda ir ETE dalībai kapitāla palielināšanā.

43

Visbeidzot, runājot par sesto Larko argumentu, pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākums norādīt pamatojumu neliek Vispārējai tiesai sniegt izklāstu, kurā izsmeļoši un pa vienam būtu aplūkoti visi lietas dalībnieku paustie argumenti; tādējādi Vispārējās tiesas pamatojums var būt netiešs – ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām saprast, kādu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa nav piekritusi to argumentiem, un ļauj Tiesai iegūt pietiekami daudz informācijas, lai īstenotu savu pārbaudi (spriedums, 2017. gada 9. marts, Ellinikos Chrysos/Komisija, C‑100/16 P, EU:C:2017:194, 32. punkts).

44

Proti, kā pamatoti norāda Komisija, pārsūdzētā sprieduma 112.–120. punkts ļauj Tiesai veikt pārbaudi un ļauj Larko uzzināt iemeslus, kādēļ Vispārējā tiesa netieši noraidīja tās pakārtoti izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru valsts dalība 3. pasākumā nav sniegusi priekšrocību Larko tādā apmērā, kas būtu nepieciešams, lai valsts saglabātu tādu pašu dalības apmēru šajā uzņēmumā.

45

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmais pamats ir jānoraida daļēji kā nepieņemams un daļēji kā nepamatots.

46

Otrajam pamatam ir divas daļas: pirmā attiecas uz 2. pasākumu, un otrā – uz 4. pasākumu.

47

Larko apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi divas tiesību kļūdas, kad tā uzskatīja, ka 2. pasākums tai sniedz priekšrocību.

48

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot kļūdaini kvalificējusi Larko par grūtībās nonākušu uzņēmumu, jo fakti, uz kuriem šis vērtējums ir balstīts, esot notikuši pēc minētā pasākuma piešķiršanas. Vispirms minētie finanšu rezultāti ietverot laiku līdz 2012. gadam un it īpaši 2009. gada negatīvos rezultātus. Vēl 2008. gada finanšu rezultāti arī esot radušies pēc šā paša pasākuma piešķiršanas, un Grieķijas valstij tie vēl nebija zināmi tā piešķiršanas laikā, jo finanšu gads vēl nebija beidzies. Visbeidzot, pat pieņemot, ka 2008. gada dati nebija nākotnes dati, šajā posmā tie esot bijuši īstermiņa dati.

49

Līdz ar to Larko uzskata, ka Vispārējā tiesa nav aplūkojusi attiecīgo laika kontekstu, kā tas ir prasīts Tiesas judikatūrā. Turklāt no Pamatnostādņu par valsts atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai 9.–11. punkta izrietot, ka uzņēmuma mantiskās situācijas analīze ir jābalsta uz pietiekami ilga laikposma datiem, nevis uz datiem, kas atspoguļo vienu mirkli.

50

Otrkārt, Larko uzskata, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi atlīdzības kritēriju attiecībā uz 2. pasākumu. Šajā ziņā Larko norāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 95. punktā pati esot konstatējusi, ka Komisija nav pierādījusi nevienu no Paziņojuma par garantijām 3.2. punkta d) apakšpunktā paredzētā kritērija elementiem. Tomēr ar šādu paziņojumu, kurā nav paredzēts neviens izņēmums attiecībā uz gadījumiem, kuros, Komisijas ieskatā, būtu “acīmredzams”, ka šīs tiesību normas piemērošanas nosacījumi nav tikuši izpildīti, šī iestāde pati sevi esot ierobežojusi un radījusi tiesisko paļāvību par vienlīdzīgu attieksmi.

51

Līdz ar to, kad Vispārējā tiesa tomēr nosprieda, ka strīdīgajā lēmumā nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, ņemot vērā Larko ekonomiskās un finansiālās grūtības un ieguldījuma trūkumu administratīvā procesa laikā, kas ir elementi, kuri pierāda, ka 2. pasākumā paredzētā garantijas prēmija bija atbilstoša, tā vienlaikus esot aizstājusi Paziņojuma par garantijām 3.2. punkta d) apakšpunktā noteikto kritēriju sistēmu un noteica Larko un Grieķijas valstij pienākumu pierādīt šīs prēmijas atbilstīgo summu, tādējādi atbrīvojot Komisiju no tās pienākuma pašai noteikt šo summu.

52

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa, pamatojoties uz faktiem, kas notikuši līdz 2008. gada 22. decembrim, ir konstatējusi, ka Larko ir grūtībās nonācis uzņēmums, jo tieši 2008. gadā Larko uzrādīja negatīvu pašu kapitālu, kas radīja tā apgrozījuma samazinājumu gandrīz par pusi salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu un vērā ņemamus zaudējumus. Tas, ka šie dati oficiāli tika uzrādīti vēlāk Larko finanšu pārskatos, nevarot atspēkot šo konstatējumu. Turklāt saskaņā ar Vispārējās tiesas judikatūru konkrētā laikposmā notikušus faktus varot arī pierādīt ar vēlākiem dokumentiem, kas ir pamatoti ar šiem iepriekš notikušajiem faktiem. Katrā ziņā privātais ieguldītājs, kurš 2008. gada 22. decembrī būtu bijis Grieķijas valsts vietā, būtu centies iegūt informāciju par pastāvošo Larko ekonomisko situāciju, pirms tai piešķirt tādu garantiju kā tā, kas izriet no 2. pasākuma.

53

Kā šā sprieduma 48. un 49. punktā apkopotajos argumentos pamatoti norāda Larko, Vispārējā tiesa savu analīzi pārsūdzētā sprieduma 78.–82. punktā, pirmām kārtām, balstījusi uz elementiem pēc 2. pasākuma noteikšanas, proti, uz Larko 2008. gada finanšu rezultātiem, lai pierādītu faktus, kas notikuši pirms šā pasākuma noteikšanas, proti, to, ka laikā, kad tika piešķirts 2. pasākums, Larko bija grūtībās nonācis uzņēmums Pamatnostādņu par valsts atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai 9.–11. punkta izpratnē.

54

Otrām kārtām, minētā sprieduma 83. un 84. punktā Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai 2. pasākuma noteikšanas brīdī Grieķijas iestādēm bija zināms par šīm grūtībām, un šā paša sprieduma 85. punktā tā uzskatīja, ka nav neviena “droša” pierādījuma tam, ka attiecīgajā brīdī šīm iestādēm tas bijis zināms.

55

Trešām kārtām, sākot ar pārsūdzētā sprieduma 85. punktu, Vispārējā tiesa piemēro pieņēmumu, ka 2. pasākuma noteikšanas laikā Grieķijas valstij bija jāzina par to, ka Larko ir nonācis grūtībās.

56

Šajā ziņā vispirms tā minētā sprieduma 86. punktā atsaucās uz 2012. gada 5. jūnija sprieduma Komisija/EDF (C‑124/10 P, EU:C:2012:318) 82.–84. punktu, no kuriem tostarp izriet – ja dalībvalsts administratīvajā procesā atsaucas uz privātā ieguldītāja kritēriju, tai šaubu gadījumā ir pārliecinoši un ar objektīviem un pārbaudāmiem pierādījumiem jāpierāda, ka īstenotais pasākums izriet no tās kā akcionāres statusa.

57

Tad pārsūdzētā sprieduma 87. punktā Vispārējā tiesa skaidroja, ka no Larko finanšu rezultātiem par 2008. gadu un no šā uzņēmuma rakstveida apsvērumiem – kā 2013. gada 6. marta lēmumā par formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu ir konstatējusi Komisija – izriet, ka kopš 2008. gada šis uzņēmums ir grūtībās nonācis uzņēmums.

58

Visbeidzot šā paša sprieduma 88. punktā Vispārējā tiesa tostarp konstatēja, ka Grieķijas iestādes administratīvajā procesā nav pierādījušas, ka 2. pasākuma piešķiršanas laikā tās bija noskaidrojušas Larko ekonomisko un finansiālo situāciju, nedz arī to, ka nav varējušas zināt par šo situāciju.

59

Ar šādu pamatojumu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 89. un 90. punktā uzskatīja, ka informēts akcionārs būtu vismaz painteresējies par uzņēmuma faktisko ekonomisko un finansiālo situāciju, pirms tam piešķirt tādu garantiju kā 2. pasākums, un ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kad tā bija kvalificējusi Larko kā uzņēmumu, kurš šā pasākuma piešķiršanas brīdī bija nonācis grūtībās.

60

Tādējādi Vispārējā tiesa, būtībā secinot, ka nav neviena elementa, kas attiektos uz situāciju pirms 2. pasākuma piešķiršanas vai situāciju tā piešķiršanas laikā, pierādot, ka Grieķijas iestādes šī pasākuma piešķiršanas laikā ir zinājušas par Larko grūtībām, prezumēja, ka privātam uzņēmējam, kas būtu Grieķijas iestāžu situācijā, attiecīgajā brīdī būtu bijis jāzina par šīm grūtībām.

61

Šādi spriezdama, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, kā to pamatoti norāda Larko.

62

Proti, ciktāl Larko pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā 2. pasākuma noteikšanas kontekstu un ka ir piemērojusi pieņēmumu, ka šā pasākuma noteikšanas brīdī Grieķijas valstij bija jāzina par to, ka šis uzņēmums ir nonācis grūtībās, uzreiz ir jāatgādina, ka privāta uzņēmēja principa piemērojamības pārbaude ir jānošķir no pārbaudes par šī principa piemērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 24. oktobris, Land Burgenland u.c./Komisija, C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P, EU:C:2013:682, 51. punkts, kā arī 2018. gada 6. marts, Komisija/FIH Holding un FIH Erhvervsbank, C‑579/16 P, EU:C:2018:159, 65. un 72. punkts).

63

Proti, ja ir šaubas par minētā principa piemērojamību, tostarp tādēļ, ka attiecīgā dalībvalsts, nosakot attiecīgo pasākumu, ir izmantojusi savas valsts varas prerogatīvas, dalībvalstij pārliecinoši un ar objektīviem un pārbaudāmiem pierādījumiem jāpierāda, ka īstenotais pasākums izriet no tās privātā uzņēmuma statusa (spriedumi, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 82. punkts, kā arī 2013. gada 24. oktobris, Land Burgenland u.c./Komisija, C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P, EU:C:2013:682, 57. punkts).

64

Turpretī, ja ir piemērojams privātā uzņēmuma princips, tas ir viens no faktoriem, kas Komisijai ir jāņem vērā, lai konstatētu atbalsta esamību, un tādējādi tas nav izņēmums, kas būtu piemērojams tikai pēc dalībvalsts lūguma, ja tiktu konstatēts, ka ir izpildīti “valsts atbalsta” jēdziena elementi, kas paredzēti LESD 107. panta 1. punktā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. marts, Komisija/FIH Holding un FIH Erhvervsbank, C‑579/16 P, EU:C:2018:159, 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

65

Tātad tieši Komisijai ir pienākums pierādīt, ka privātā tirgus dalībnieka principa piemērošanas nosacījumi ir vai nav izpildīti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 21. marts, Komisija/Buczek Automotive, C‑405/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:186, 34. punkts).

66

Šajā ziņā šā sprieduma 29. un 31. punktā jau ir atgādināts, ka Komisijai tātad ir jāveic visaptverošs vērtējums, ņemot vērā visus elementus, kuri ir būtiski konkrētajā lietā un kuri tai ļauj noteikt, vai uzņēmums, kas saņem labumu, acīmredzami nebūtu saņēmis ar šāda privātā uzņēmēja atvieglojumiem salīdzināmus atvieglojumus, un ka šajā kontekstā nozīme ir tikai informācijai un paredzamajām attīstības tendencēm brīdī, kad ticis pieņemts lēmums veikt attiecīgo pasākumu.

67

Tomēr Komisijai labas LESD pamatnoteikumu valsts atbalsta jomā pārvaldības labad apšaubīto pasākumu izmeklēšanas procedūra ir jāveic rūpīgi un objektīvi, lai galīgā lēmuma pieņemšanas brīdī tās rīcībā būtu iespējami pilnīgākie un ticamākie pierādījumi šāda lēmuma pieņemšanai (spriedums, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott, C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 90. punkts).

68

Tādējādi, kad šķiet, ka varētu būt piemērojams privātā kreditora kritērijs, Komisijai ir jālūdz attiecīgajai dalībvalstij tai sniegt visu atbilstošo informāciju, kas tai ļautu pārbaudīt, vai ir izpildīti šī kritērija piemērošanas nosacījumi (spriedums, 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 24. punkts).

69

Tomēr, pat ja šī iestāde ir saskārusies ar dalībvalsti, kura, neizpildot sadarbības pienākumu, tai nav iesniegusi informāciju, ko tā tai ir likusi sniegt, tai savi lēmumi ir jāpamato ar pietiekami ticamiem un saskaņotiem pierādījumiem, kas ir pietiekams pamats, lai secinātu, ka uzņēmums ir guvis priekšrocību, kas ir valsts atbalsts, un kas tādējādi var pamatot tās izdarītos secinājumus (spriedums, 2009. gada 17. septembris, Komisija/MTU Friedrichshafen, C‑520/07 P, EU:C:2009:557, 54.–56. punkts).

70

Ņemot vērā, ka attiecīgā atbalsta atgūšanas no tā saņēmēja mērķis ir novērst konkurences izkropļojumus, ko radījusi noteikta konkurences priekšrocība, un tādējādi atjaunot situāciju, kāda bija pirms šā atbalsta piešķiršanas, Komisija nedrīkst pieņemt, ka uzņēmums ir ieguvis no priekšrocības, kas ir valsts atbalsts, pamatojoties vienīgi uz negatīvu pieņēmumu, kas sakņojas tādas informācijas trūkumā, kura ļautu izdarīt pretēju secinājumu, ja trūkst citu pierādījumu, kas ļautu pozitīvi pierādīt šādas priekšrocības esamību (spriedums, 2009. gada 17. septembris, Komisija/MTU Friedrichshafen, C‑520/07 P, EU:C:2009:557, 57. un 58. punkts).

71

Tādējādi Vispārējā tiesa, būtībā secinot, ka nav neviena elementa, kas attiektos uz situāciju pirms 2. pasākuma piešķiršanas vai situāciju tā piešķiršanas laikā, pierādot, ka Grieķijas iestādes šī pasākuma piešķiršanas laikā ir zinājušas par Larko grūtībām, un vienlaikus prezumējot, ka privātam uzņēmējam, kas būtu Grieķijas iestāžu situācijā, šajā brīdī būtu bijis jāzina par šīm grūtībām, tā nav ievērojusi iepriekšējā punktā minēto judikatūru un nav ņēmusi vērā minētā pasākuma noteikšanas kontekstu, kā to apgalvo Larko.

72

Līdz ar to otrā pamata pirmā daļa ir jāpieņem un nav jāizvērtē Larko argumenti, kas apkopoti šā sprieduma 50. un 51. punktā.

73

Larko apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā četras reizes nav sniegts pamatojums attiecībā uz 4. pasākumu. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 127. punktā neesot atbildējusi uz argumentu, saskaņā ar kuru tas, ka viens no galvenajiem akcionāriem ir piešķīris garantiju, lai izpildītu nosacījumu, ko tiesa noteikusi pagaidu noregulējuma lēmumā, ir ierasta prakse, šī sprieduma 128. punktā – uz argumentu, saskaņā ar kuru, ja 4. pasākums nebūtu ticis piešķirts, Larko būtu cietusi neatgriezenisku kaitējumu tās aktīvu konfiskācijas dēļ, kas būtu apdraudējis tās privatizāciju, minētā sprieduma 130. punktā – uz argumentu, saskaņā ar kuru 4. pasākuma paredzētās garantijas segums, ilgums un prēmija atbilstot nosacījumiem, kas pastāv tirgū, un šā paša sprieduma 131. punktā – uz argumentu, saskaņā ar kuru šis pasākums atbilst privātā ieguldītāja kritērijam ETE īpašā stāvokļa dēļ.

74

Komisija apstrīd Larko argumentus.

75

Ņemot vērā šā sprieduma 43. punktā atgādināto judikatūru, ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 125.–132. punkts ļauj Larko uzzināt iemeslus, kādēļ ir tieši un netieši noraidīti šā sprieduma 73. punktā apkopotie argumenti, un Tiesai sniegta pietiekama informācija, lai tā varētu veikt pārbaudi šajā ziņā.

76

Ciktāl Larko arguments ir vērsts arī uz to, lai apstrīdētu Vispārējās tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru garantijas prēmija 2 % apmērā neatspoguļo Larko saistību neizpildes risku, šis uzņēmums apstrīd Vispārējās tiesas neatkarīgi veikto vērtējumu, kas ir nepieņemami.

77

Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo Larko, pārsūdzētajā spriedumā ir sniegts pamatojums un nav pieļauta šī uzņēmuma apgalvotā tiesību kļūda.

78

No minētā izriet, ka otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

79

Trešajam pamatam ir divas daļas: pirmā attiecas uz 2011. gada pagaidu shēmas pārkāpumu un pamatojuma nesniegšanu pārsūdzētajā spriedumā, un otrā – uz Pamatnostādņu par valsts atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai pārkāpumu, kā arī pamatojuma nesniegšanu minētajā spriedumā.

80

Larko norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 170. un 171. punktā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka 6. pasākums neatbilst 2011. gada pagaidu shēmai, jo garantijas prēmija, kas paredzēta šajā pasākumā, bija nepietiekama, ar šo garantiju segto aizdevumu summa pārsniedza Larko algas izdevumus par 2010. gadu, minētā garantija sedza 100 % no šiem aizdevumiem, uzņēmumi, kas 2011. gada pagaidu shēmā paredzēto garantiju piešķiršanas laikā bija nonākuši grūtībās, ir izslēgti no šīs shēmas piemērošanas jomas un Grieķijas iestādes nav pierādījušas, ka 6. pasākums bijis nepieciešams, piemērots un samērīgs, lai novērstu būtiskus ekonomikas traucējumus attiecīgajā dalībvalstī.

81

Tomēr, tā kā strīdīgajā lēmumā 2011. gada pagaidu shēmas pielikumā norādītās prēmijas nebija minētas un tā kā Vispārējā tiesa nav izskaidrojusi, kā Komisija tomēr ir izpildījusi pienākumu izvērtēt šādu prēmiju, pārsūdzētajā spriedumā neesot sniegts attiecīgs pamatojums. Turklāt, tā kā 2011. gadā garantēto aizdevumu kopējā summa nepārsniedza Larko algas izdevumu summu par 2010. gadu, Vispārējā tiesa neesot izpildījusi pienākumu veikt strīdīgā lēmuma efektīvu kontroli. Turklāt, uzskatīdama, ka, lai noteiktu, vai uzņēmums ir nonācis grūtībās, būtisks ir atbalsta piešķiršanas datums, nevis 2008. gada 1. jūlijs, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi 2011. gada pagaidu shēmas 2.3. punkta otrās daļas i) apakšpunktu.

82

Visbeidzot, Vispārējā tiesa neesot sniegusi pamatojumu pārsūdzētajā spriedumā, bet tikai norādījusi, ka Grieķijas iestādes nav iesniegušas atbilstošus pierādījumus tam, vai 6. pasākums bijis nepieciešams, lai novērstu būtiskus ekonomikas traucējumus attiecīgajā dalībvalstī.

83

Komisija apstrīd Larko argumentus.

84

Kā pamatoti norāda Komisija, 2011. gada pagaidu shēmas 2.3. punktā minētie nosacījumi ir kumulatīvi, un Larko neapstrīd, ka 6. pasākums sedz 100 % attiecīgo aizdevumu. Tādējādi, tā kā Larko neapstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru šīs tiesību normas otrās daļas f) apakšpunktā paredzētais nosacījums nav izpildīts, tās argumenti pēc būtības nav efektīvi.

85

Runājot par to, ka pārsūdzētajā spriedumā neesot norādīts pamatojums, ir jākonstatē, ka, ņemot vērā šā sprieduma 43. punktā atgādināto judikatūru, pārsūdzētā sprieduma 168.–171. punkts ļauj Larko uzzināt iemeslus, kādēļ ir tieši un netieši noraidīti šā sprieduma 81. un 82. punktā apkopotie argumenti, un Tiesai sniegta pietiekama informācija, lai tā varētu veikt pārbaudi šajā ziņā.

86

No tā izriet, ka trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

87

Larko apgalvo, ka, neņemdama vērā tās argumentus, saskaņā ar kuriem 6. pasākums ticis paziņots Komisijai, kura strādāja kopā ar Grieķijas iestādēm pie šīs sabiedrības pārstrukturēšanas plāna izstrādes, Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi Pamatnostādnes par valsts atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai, nav ņēmusi vērā Komisijas pienākumus atbilstoši lojālas sadarbības principam un nav sniegusi nekādu pamatojumu pārsūdzētajā spriedumā.

88

Komisija apstrīd Larko argumentus.

89

Kā pamatoti norāda Komisija, Larko nepieņemami apstrīd Vispārējās tiesas neatkarīgi konstatētos faktus, atbilstoši kuriem administratīvā procesa laikā Grieķijas iestādes neatsaucās uz Pamatnostādnēm par valsts atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai, nepaziņoja pārstrukturēšanas vai likvidācijas plānu sešu mēnešu laikā un neiesniedza pierādījumus tam, ka 6. pasākums bija absolūtais nepieciešamais minimums.

90

Runājot par to, ka pārsūdzētajā spriedumā neesot norādīts pamatojums, ir jākonstatē, ka, ņemot vērā šā sprieduma 43. punktā atgādināto judikatūru, pārsūdzētā sprieduma 172.–174. punkts ļauj Larko uzzināt iemeslus, kādēļ ir tieši un netieši noraidīti šā sprieduma 87. punktā apkopotie argumenti, un Tiesai sniegta pietiekama informācija, lai tā varētu veikt pārbaudi šajā ziņā.

91

No minētā izriet, ka trešā pamata otrā daļa un līdz ar to trešais pamats kopumā ir jānoraida daļēji kā nepieņemams un daļēji kā nepamatots.

92

Larko apgalvo, ka, pārsūdzētā sprieduma 180.–194. punktā uzskatīdama, ka atgūstamo atbalsta summu atbilstoši 2., 4. un 6. pasākumam aprēķins strīdīgajā lēmumā atbilst Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punktam un Paziņojuma par garantijām 4.1. punkta trešās daļas a) apakšpunktam, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas un minētajā spriedumā nav norādījusi pamatojumu.

93

Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 193. punktā Vispārējā tiesa, Larko ieskatā, pati esot norādījusi pamatojumu, tādējādi papildinot neesošu pamatojumu strīdīgajā lēmumā, un esot uzlikusi Larko pierādīšanas pienākumu attiecībā uz īpaša gadījuma pastāvēšanu, kas paredzēts Paziņojuma par garantijām 4.1. punkta trešās daļas a) apakšpunktā.

94

Otrkārt, lai gan strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīdī bija skaidrs, ka neviena no šīm garantijām nav izmantota, Vispārējā tiesa esot apstiprinājusi Komisijas pieeju, kura, nevēršoties pie Grieķijas iestādēm, ir tikai konstatējusi, ka tās rīcībā nav pierādījumu tam, ka šīs garantijas būtu izmantotas. Tādējādi tā neesot ievērojusi Komisijas pienākumu veikt rūpīgu un objektīvu izmeklēšanu.

95

Proti, vispirms no Komisijas rīcībā esošā 2008. gada aizdevuma līguma izrietot, ka šajā līgumā paredzēto aizdevumu atmaksa bija jāpabeidz 2012. gada 31. martā, kas bija ilgu laiku pirms strīdīgā 2014. gada 27. marta lēmuma pieņemšanas. Tātad Komisijas rīcībā esot bijusi visa informācija, kas tai ļāvusi secināt, ka šiem aizdevumiem būtu jau jābūt atmaksātiem. Vēl aizdevums, kas piešķirts 2010. gadā, bija jāatmaksā 45 dienu laikā pēc strīdīgā lēmuma pieņemšanas. Visbeidzot minētajā datumā Komisija esot varējusi konstatēt, ka aizdevums, kas ir 6. pasākuma priekšmets, jau daļēji tika atmaksāts.

96

Treškārt, pienākums atmaksāt gan aizdevējam, gan valstij, kas sniegusi garantiju, visu piešķirto aizdevumu radītu paradoksālu situāciju, kad sabiedrība, kas ir atmaksājusi savu aizdevumu, būtu sarežģītākā situācijā nekā sabiedrība, kas ir izmantojusi valsts garantiju. Tā kā Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav atbildējusi uz šajā saistībā izvirzītajiem argumentiem, attiecīgajā spriedumā neesot norādīts pamatojums.

97

Ceturtkārt, Larko norāda, ka strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīdī ne judikatūrā, ne Komisijas praksē nav bijis precedenta, kad atbilstoši garantijai tiktu atgūts viss garantētais aizdevums, ja garantija nav tikusi izmantota. Proti, lietas, uz kurām atsaucas Komisija, attiecoties uz citiem faktiskajiem apstākļiem, kuros garantijas tikušas izmantotas. Turpretī kādā līdzīgā lietā, kurā aizdevumi vēlāk tikuši atmaksāti, Komisija esot ņēmusi vērā šo faktu un neesot likusi atgūt aizdevumu summu, bet esot piemērojusi palielinātu atsauces likmi. Tai esot bijis jādara tāpat šajā lietā.

98

Piektkārt, sekas, kas izriet no pienākuma atgūt attiecīgo aizdevumu summu, esot pretrunā pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru Komisijas lēmumi, ar kuriem uzdots atgūt valsts atbalstu, ir vērsti uz to, lai atjaunotu agrāko situāciju, un tie nevar būt sods, kas pārsniedz faktiski saņemto priekšrocību.

99

Sestkārt, prettiesiska soda raksturs, kas esot strīdīgajam lēmumam, izrietot no kļūdainas Paziņojuma par garantijām 4.1. punkta trešās daļas a) apakšpunkta piemērošanas, kurā šādi rīkoties esot ļauts tikai tad, ja pastāv īpašs gadījums. Šāds vērtējums esot precīzi jāpamato, un tas nevarot tikt balstīts ne uz Komisijas “šaubām” par Larko spēju saņemt aizdevumu, kas izklāstītas strīdīgā lēmuma 77. un 104. apsvērumā, ne uz to, ka nav informācijas, kas norādītu, ka garantija tikusi izmantota, kā ir minēts attiecīgā lēmuma 78., 95. un 105. apsvērumā.

100

Tādējādi, uzskatot, ka strīdīgais lēmums šajā ziņā ir pietiekami pamatots, Vispārējā tiesa vispirms jau esot pieļāvusi tiesību kļūdu attiecībā uz vajadzīgo pierādījumu līmeni. Vēl tā esot pieļāvusi šādu kļūdu attiecībā uz vērtējumu, atbilstoši kuram pastāv īpašs gadījums. Visbeidzot Vispārējā tiesa esot pieļāvusi pretrunas pārsūdzētajā spriedumā, un tādējādi tā pamatojums neesot pietiekams.

101

Komisija apstrīd Larko argumentus. Konkrētāk, šī iestāde uzskata, ka Larko apstrīd nevis juridisko pārbaudi, ko piemērojusi Vispārējā tiesa, bet gan to faktu konstatējumu, kam šī pārbaude tikusi piemērota, un tas ir nepieņemami. Proti, Vispārējā tiesa esot konstatējusi īpaša gadījuma esamību, jo, piešķirot 2., 4. un 6. pasākumu, Larko bija “ārkārtīgi delikātā situācijā”, ko raksturoja “tas, ka Larko nav iespējams atmaksāt visu aizņēmumu no saviem līdzekļiem”.

102

Uzreiz ir jāatgādina, ka Komisijas, īstenojot savas pilnvaras, pieņemta lēmuma valsts atbalsta jomā interpretācija ir juridiskais vērtējums un ka pamati, kas vērsti pret šādu interpretāciju, ko veikusi Vispārējā tiesa, tātad ir pieņemami apelācijas ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Komisija/Andersen, C‑303/13 P, EU:C:2015:647, 74. punkts).

103

Ciktāl Komisijas argumentiem, kas ir vērsti uz to, lai apstrīdētu Larko argumentus, noteikti ir jāattiecas uz argumentiem par strīdīgā lēmuma interpretāciju, tie tātad ir jānoraida.

104

Pirmām kārtām, ciktāl Larko pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārsniegusi pārbaudes robežas, ir jāatgādina, ka, veicot LESD 263. pantā paredzēto tiesību akta likumības pārbaudi, Tiesa un Vispārējā tiesa var izskatīt prasības, kas celtas saistībā ar kompetences trūkumu, būtisku formas prasību pārkāpumu, LESD vai citu ar tā piemērošanu saistītu tiesību normu pārkāpumu vai pilnvaru nepareizu izmantošanu. LESD 264. pantā ir paredzēts, ka gadījumā, ja prasība ir pamatota, apstrīdētais tiesību akts tiek pasludināts par spēkā neesošu. Tiesa un Vispārējā tiesa tātad jebkurā gadījumā nevar apstrīdētā akta autora pamatojumu aizstāt ar savu (spriedumi, 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 89. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2013. gada 28. februāris, Portugāle/Komisija, C‑246/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:118, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).

105

Tomēr, kā izriet no šā sprieduma 102. punktā atgādinātās judikatūras, apstrīdētā tiesību akta interpretācija ietilpst šajā pārbaudē.

106

Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma 184.–194. punkta viennozīmīgi izriet, ka Vispārējā tiesa ir vien veikusi šādu interpretāciju un nekādi nav aizstājusi pamatojumu.

107

Tādējādi Larko pirmais arguments ir jānoraida kā nepamatots.

108

Otrām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo Larko, Vispārējā tiesa minētajos pārsūdzētā sprieduma punktos nav apvērsusi pierādīšanas pienākumu attiecībā uz īpaša gadījuma esamību, kā paredzēts Paziņojuma par garantijām 4.1. punkta trešās daļas a) apakšpunktā, bet gan ir pārbaudījusi, vai Komisijas vērtējumā bija pieļautas tiesību kļūdas vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, atbilstoši šā sprieduma 39. un 41. punktā atgādinātajai judikatūrai.

109

Trešām kārtām, ciktāl Larko pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot apstiprinājusi kļūdainu minētā 4.1. punkta trešās daļas a) apakšpunkta un šā jēdziena interpretāciju, ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 189.–191. punktā Vispārējā tiesa apstiprināja, ka īpašs gadījums pastāv tikai tad, ja ir izslēgts, ka aizņēmējs var atmaksāt no saviem līdzekļiem ar attiecīgo garantiju segto aizņēmumu.

110

Tomēr pretēji tam, ko apgalvo Larko, šādā gadījumā ir konstatējama īpaša gadījuma esamība minētās tiesību normas izpratnē, un to esamība nav jāpierāda citā veidā.

111

Šajā ziņā, pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 186.–188. punktā pamatoti uzskatīja, ka, lasot kopā strīdīgā lēmuma 55.–66., 77., 94. un 104. apsvērumu, ir jāsecina – jau ar to, ka Komisija izmantoja nepiemērotu terminu “šaubīgs”, tā patiesībā izteica vērtējumu, ka bez 2. un 6. pasākuma Larko nebūtu varējusi saņemt attiecīgo finansējumu.

112

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 181., 182., 192. un 193. punktā Vispārējā tiesa, ņemot vērā šā sprieduma 43. punktā atgādināto judikatūru, no juridiskā viedokļa pietiekami pamatoja to Larko argumentu noraidīšanu, kas attiecas uz īpaša gadījuma neesamību Paziņojuma par garantijām 4.1. punkta trešās daļas a) apakšpunkta izpratnē, tādējādi šajos pārsūdzētā sprieduma punktos izklāstītie apsvērumi ir ļāvuši Larko uzzināt iemeslus, kādēļ tika noraidīti šie argumenti, un Tiesai sniegta pietiekama informācija, lai tā varētu veikt pārbaudi šajā ziņā.

113

Ceturtām kārtām, runājot par šā sprieduma 94.–96. punktā apkopotajiem argumentiem, ar kuriem Larko apstrīd Vispārējās tiesas vērtējuma par atgūstamās atbalsta summas aprēķinu pamatotību, pietiek norādīt, ka šie argumenti attiecas uz to notikumu ņemšanu vērā, kas bijuši pēc 4. un 6. pasākuma piešķiršanas, un tādēļ, pat ja tie būtu pieņemami, tie katrā ziņā būtu jānoraida kā neefektīvi, ņemot vērā šā sprieduma 28.–32. punktā atgādināto judikatūru.

114

Piektām kārtām, ciktāl Larko norāda uz apgalvoto Komisijas agrāko lēmumpieņemšanas praksi, pietiek norādīt, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai novērtētu, vai konkrētais pasākums ir valsts atbalsts, ir jāņem vērā tikai LESD 107. panta 1. punkts, nevis apgalvotā Komisijas agrākā lēmumpieņemšanas prakse (spriedums, 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 136. punkts).

115

Sestām kārtām, attiecībā uz apgalvoto judikatūras neesamību, kurā būtu uzlikts pienākums atgūt visu garantētā aizdevuma summu, Komisija pamatoti norādīja, ka Tiesa jau ir paredzējusi iespēju, ka valsts piešķir garantijas grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, un nosprieda, ka šādas garantijas ir jāuzskata par garantētajam aizdevumam līdzvērtīgas summas atbalstu (spriedumi, 2000. gada 5. oktobris, Vācija/Komisija, C‑288/96, EU:C:2000:537, 31. punkts, un 2003. gada 28. janvāris, Vācija/Komisija, C‑334/99, EU:C:2003:55, 138. punkts).

116

Septītām kārtām, no minētā izriet, ka šādā gadījumā atbalstu, kura summa ir vienāda ar garantēto aizdevumu, atgūšanas no saņēmēja uzņēmuma mērķis tieši ir atjaunot agrāko situāciju, nevis uzlikt sodu šim uzņēmumam – pretēji tam, ko apgalvo Larko. Konkrētāk, kā pamatoti ir norādījusi Komisija, aizņēmuma atmaksāšana bankai nav valsts atbalsta summas atmaksāšana.

117

Astotām kārtām, runājot par to, ka pārsūdzētajā spriedumā neesot norādīts pamatojums, pietiek konstatēt, ka, ņemot vērā šā sprieduma 43. punktā atgādināto judikatūru, pārsūdzētā sprieduma 180.–194. punkts ļauj Larko uzzināt iemeslus, kādēļ ir tieši un netieši noraidīti tās argumenti, un Tiesai sniegta pietiekama informācija, lai tā varētu veikt pārbaudi šajā ziņā.

118

No tā izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida.

119

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, pirmkārt, pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, ciktāl tajā Vispārējā tiesa noraidīja prasības pirmā pamata pirmo daļu, ciktāl tā attiecās uz 2. pasākumu, un, otrkārt, pārējā daļā apelācijas sūdzība ir jānoraida.

120

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Tiesa Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā pati var taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

121

Šajā lietā Tiesas rīcībā nav visu nepieciešamo elementu, lai pieņemtu galīgo nolēmumu par prasības pirmā pamata pirmo daļu, ciktāl tā attiecas uz 2. pasākumu, kurš attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu nepareizas privātā tirgus dalībnieka principa piemērošanas dēļ.

122

Proti, kā tostarp izriet no šā sprieduma 53.–71. punkta, pirmkārt, strīdīgajā lēmumā Komisija konstatējumu, ka 2. pasākuma piešķiršanas brīdī Larko bija grūtībās nonācis uzņēmums, balsta uz Larko finanšu rezultātiem, attiecībā uz kuriem nav strīda par to, ka attiecīgajā brīdī tie nebija pieejami. Otrkārt, Vispārējā tiesa ir vien konstatējusi, ka neviens pierādījums “droši” nepierāda, ka Grieķijas iestādēm attiecīgajā brīdī bija zināms par šādām grūtībām.

123

Ņemot vērā šā sprieduma 69. punktā atgādināto judikatūru, Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai administratīvās lietas materiālos ir zināmā mērā ticami un saskanīgi pierādījumi, kas sniedz pietiekamu pamatu tam, lai secinātu, pirmkārt, ka 2. pasākuma piešķiršanas brīdī Grieķijas iestādēm bija zināms vai bija jābūt zināmam par attiecīgajām Larko grūtībām un, otrkārt, ka administratīvajā procesā par šo punktu nebija strīda starp Komisiju un Grieķijas iestādēm.

124

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijas lēmuma pieņemšanu var pamatot summāri, ja tas iekļaujas kontekstā, kas ieinteresētajām personām ir labi zināms (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 19. septembris, Vācija/Komisija, C‑156/98, EU:C:2000:467, 105. punkts, un 2012. gada 26. jūnijs, Polija/Komisija, C‑335/09 P, EU:C:2012:385, 152. punkts).

125

Līdz ar to lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai.

126

Tā kā lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: