1. 

Pamatlieta sniedz Tiesai iespēju attīstīt tās judikatūru attiecībā uz apstākļiem, kādos kādas dalībvalsts pilsoņiem paredzētie papildu pabalsti ir jāmaksā arī visiem ES pilsoņiem, kuru dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī. Pabalsts, par kuru šeit ir strīds (turpmāk tekstā – “papildu pabalsts”) tiek piešķirts par medaļu iegūšanu olimpiskajās spēlēs un citos Eiropas un starptautiskos sporta pasākumos.

2. 

Šis strīds ir neparasts, jo tas attiecas nevis uz tiesībām uz brīvu pārvietošanos, bet uz faktu, ka Čehoslovākijas Sociālistiskā Republika kļuva par divām atsevišķām valstīm pirms Čehijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā. Tā rezultātā Čehijas Republikas pilsoni, kura dzīvesvieta ir Slovākijā un kurš Slovākijas sociālajām iestādēm lūdz izmaksāt papildu pabalstu, nevar uzskatīt par migrējošu darba ņēmēju, ņemot vērā, ka viņš vairāk nekā 50 gadus ir dzīvojis tagadējās suverēnās Slovākijas valsts robežās.

3. 

Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) jautā, vai šāda persona tomēr var atsaukties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu ( 2 ) un uz tiesībām uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem un sociālajiem atvieglojumiem saskaņā ar Hartas 34. pantu, lai nodrošinātu šādu pabalstu?

4. 

Esmu radis noliedzošu atbildi uz šo jautājumu to iemeslu dēļ, kuri tiks izklāstīti tālāk IV daļā.

5.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. panta nosaukums ir “Sociālais nodrošinājums un sociālā palīdzība”. Tā pirmajos divos punktos ir noteikts:

“1.   Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem un sociāliem pakalpojumiem, kuri saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi nodrošina aizsardzību tādos gadījumos kā maternitāte, slimība, nelaimes gadījums darba vietā, atrašanās apgādībā vai vecums, kā arī darba zaudējums.

2.   Ikvienai personai, kura likumīgi dzīvo un pārvietojas Eiropas Savienības teritorijā, ir tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem un uz sociālajiem atvieglojumiem saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, kā arī valstu tiesību aktiem un praksi.”

6.

Regulas Nr. 883/2004 preambulas 4. un 5. apsvērumā ir noteikts:

7.

Regulas Nr. 883/2004 1. panta w) punktā ir paredzēts:

8.

Regulas Nr. 883/2004 3. panta “Jomas, uz kurām attiecas šī regula” 1., 3. un 5. punktā ir noteikts:

“1.   Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:

[..]

3.   Šī regula attiecas arī uz īpašiem naudas pabalstiem, kas nav balstīti uz iemaksām un uz kuriem attiecas 70. pants.

[..]

5.   Šo regulu nepiemēro:

9.

Regulas Nr. 883/2004 4. panta nosaukums ir “Vienlīdzīga attieksme”. Tajā ir noteikts:

“Ja šajā regulā nav noteikts citādi, personām, uz ko attiecas šī regula, pienākas tādi paši pabalsti un ir tādi paši pienākumi kā tie, ko kādas dalībvalsts tiesību [akti paredz] tās piederīgajiem.”

10.

5. panta nosaukums ir “Vienlīdzīga attieksme pret pabalstiem, ienākumiem, faktiem vai notikumiem”. Tajā ir paredzēts:

“Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, ņemot vērā izklāstītos īpašos īstenošanas noteikumus, piemēro šādus noteikumus:

11.

Regulas Nr. 883/2004 70. panta nosaukums ir “Vispārīgi noteikumi”. Tas ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Šo pantu piemēro īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem, ko nodrošina saskaņā ar tiesību aktiem, kuriem aptvertā personu loka, mērķu un/vai tiesību nosacījumu dēļ ir gan 3. panta 1. punktā minēto sociālā nodrošinājuma tiesību aktu, gan sociālās palīdzības īpašības.

2.   Šajā nodaļā “īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti” ir tie, kas:

3.   Šās regulas 7. pantu un citas šās sadaļas nodaļas nepiemēro pabalstiem, kas minēti šā panta 2. punktā.

4.   Pabalstus, kas minēti 2. punktā, sniedz tikai dalībvalstīs, kur dzīvo attiecīgās personas, saskaņā ar to tiesību aktiem. Šādus pabalstus sniedz dzīvesvietas iestāde par saviem līdzekļiem.”

12.

Zákon č. 112/2015 Z.z. o príspevku športovému reprezentantovi a o zmene a doplnení zákona č. 461/2003 Z.z. o sociálnom poistení v znení neskorších predpisov (Likums Nr. 112/2015 par papildu pabalstu valsts izlašu sportistiem, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 112/2015”) 1. pantā ir noteikts:

“Šis likums reglamentē papildu pabalsta valsts izlašu sportistiem (turpmāk tekstā – “papildu pabalsts”) piešķiršanu valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta statusā, kura mērķis ir finansiāli nodrošināt sportistu, kurš kā Čehoslovākijas Republikas, Čehoslovākijas Sociālistiskās Republikas, Čehoslovākijas Federatīvās Republikas, Čehu un Slovāku Federatīvās Republikas vai Slovākijas Republikas sporta pārstāvis ir saņēmis medaļu Olimpiskajās spēlēs, Paralimpiskajās spēlēs, Nedzirdīgo olimpiskajās spēlēs, pasaules čempionātos vai Eiropas čempionātos.”

13.

Likuma Nr. 112/2015 iepriekš minētajā redakcijā 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Uz papildu pabalstu tiesības ir fiziskai personai, kura

ir tiesības saņemt papildu pabalstu.”

14.

Saskaņā ar Likuma Nr. 112/2015 tajā pašā redakcijā 3. pantu:

“Pabalsta summa ir starpība

15.

No iegūto medaļu reģistra, ko uztur Ministerstvo školstva, vedy, výskumu a športu Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Izglītības, zinātnes, pētniecības un sporta ministrija), izriet, ka UB (turpmāk tekstā – “prasītājs”), Čehijas Republikas pilsonis, 1971. gadā saņēma gan zelta medaļu Eiropas čempionātā hokejā, gan sudraba medaļu Pasaules čempionātā hokejā. 2015. gada 17. decembrī viņš Slovākijas sociālās apdrošināšanas iestādēm lūdza piešķirt tiesības uz papildu pabalstu, par kuru ir strīds.

16.

Tās atteica piešķirt šo pabalstu, pamatojoties uz Likuma Nr. 112/2015 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu, jo viņš ir Čehijas Republikas pilsonis. Krajský súd v Košiciach (Apgabaltiesa Košicē, Slovākija) notikušajā tiesvedībā prasītājs, atsaucoties uz Savienības tiesībām, norādīja, ka Slovākijas tiesību akti ir diskriminējoši viņa pilsonības dēļ. Viņš arī norādīja, ka netika ņemts vērā fakts, ka viņš 52 gadus ir dzīvojis Slovākijas Republikā.

17.

Pamatojoties uz dokumentiem par likumdošanas procesu, Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa, turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) norādīja, ka Slovākijas Republikas valdība 2015. gada 22. aprīļa sanāksmē bija apspriedusi likumprojektu par papildu pabalstu valsts izlašu sportistiem, izdarot secinājumu, ka, piemēram, 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā nepieciešams paredzēt šādu formulējumu: “b) ir Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis, valsts, kura ir Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzēja valsts, pilsonis, vai Šveices pilsonis”. Tika uzskatīts, ka likumprojektā ir nepieciešams atsaukties uz Savienības tiesībām attiecībā uz sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu.

18.

Pēc dažu Národná rada Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Valsts padome) (turpmāk tekstā – “likumdevējs”) deputātu priekšlikuma likumprojekts par papildu pabalstu valsts izlašu sportistiem tika grozīts tādējādi, ka 2. pantā vārdi “kādas Eiropas Savienības dalībvalsts” tika aizstāti ar vārdiem “Slovākijas Republikas”.

19.

Kā iepriekš minētā piedāvātā grozījuma pamatojums tika norādīts, ka šis papildu pabalsts ir valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, kas nav pensiju pabalsts un kura mērķis ir veicināt to augstākā līmeņa sportistu finansiālo drošību, kuri kā Slovākijas pilsoņi ir pārstāvējuši Slovākijas Republiku vai tās juridiskās priekšteces, un, tā kā likumprojektā nebija iecerēts finansiāli nodrošināt valsts izlašu sportistus – citu valstu pilsoņus, tika ierosināts noteikt Slovākijas Republikas pilsonību kā vienu no nosacījumiem, lai rastos tiesības uz papildu pabalstu.

20.

Likumprojektu par papildu pabalstu valsts izlašu sportistiem visbeidzot pieņēma likumdevējs kopā ar likumprojekta saderības ar Eiropas Savienības tiesībām klauzulu (turpmāk tekstā – “saderības klauzula”), saskaņā ar kuru saderības pakāpe tiek uzskatīta par “pilnīgu”, jo likumprojektam nepiemēro ne Eiropas Savienības primārās tiesības, ne sekundārās tiesības un pat ne terciārās tiesības.

21.

Formulējot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, pamatojoties uz Hartu, iesniedzējtiesa prejudiciālajā nolēmumā norādīja, ka tā apzinās, ka Tiesa pārbaudīs Hartas tvēruma ievērošanu tās 51. panta 1. punkta kontekstā, saskaņā ar kuru Hartas normas attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus ( 3 ).

22.

Tāpēc iesniedzējtiesa uzsver, ka tā nelūdz Hartas 34. pantā noteikto tiesību uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem un uz sociālo palīdzību interpretāciju pašu par sevi, bet gan pievērš uzmanību iepriekš minētajam valsts tiesā izskatāmā strīda, kurā ir jāspriež par valsts pārvaldes struktūras rīcības tiesiskumu, pamatojumam.

23.

Iesniedzējtiesas ieskatā, papildu pabalstam valsts izlašu sportistiem ir ne tikai valsts sociālā pabalsta raksturs, kā tas norādīts dokumentos likumdošanas procesa gaitā. No atsevišķām iepriekš citētām Likuma Nr. 112/2015 normām izriet, ka papildu pabalstu maksā paralēli un regulāri, kopā ar pensiju pabalstu, lai pensiju pabalsta apmērs būtu 750 EUR (saskaņā ar a) apakšpunktu), 600 EUR (saskaņā ar b) apakšpunktu) vai 500 EUR (saskaņā ar c) apakšpunktu).

24.

Nav šaubu arī par to, ka prasītāja kā kolektīva sporta veida valsts izlases dalībnieka situācija atšķiras no viņa komandas biedru situācijas tikai tādēļ, ka atšķirībā no šiem komandas biedriem viņš nav Slovākijas pilsonis, lai gan arī viņš ar savām pūlēm un spējām ir devis ieguldījumu valsts izlašu sasniegtajā kolektīvajā rezultātā.

25.

Pirms iesniedzējtiesa nolēma uzdot prejudiciālu jautājumu, tā sīki izanalizēja Eiropas Savienības Tiesas spriedumus līdzīgās lietās, proti, 2011. gada 22. jūnija spriedumu Landtová ( 4 ) un 2015. gada 16. septembra spriedumu Komisija/Slovākijas Republika ( 5 ) attiecībā uz Ziemassvētku piemaksām un spriedumu C‑433/13 Komisija/Slovākijas Republika ( 6 ), tomēr secināja, ka minētajos spriedumos paustie Tiesas juridiskie vērtējumi nav piemērojami aplūkojamajā gadījumā.

26.

Tādēļ iesniedzējtiesa apturēja tiesvedību un uzdeva [Tiesai] šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkojamie [Regulas Nr. 883/2004] par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 1. panta w) punktu, 4. pantu un 5. pantu, ņemot tos vērā kopsakarā ar tiesībām uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem un uz sociālajiem atvieglojumiem, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. panta 1. un 2. punktā, var interpretēt tādējādi, ka tie liedz piemērot tādu valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru Slovākijas sociālā nodrošinājuma iestāde ņem vērā pieteikuma iesniedzēja pilsonību kā pamatnosacījumu, lai nolemtu, vai valsts sporta jomu pārstāvošām personām ir tiesības uz pabalstu, ko izmaksā papildus vecuma pensijai, kaut gan valsts tiesību normā ir vienlīdz iekļauta cita juridiskā prasība, proti, ka attiecīgajai personai ir bijis jābūt juridisko priekšteču, ieskaitot Čehoslovākijas Sociālistisko Republiku, valsts izlašu sastāvā?”

27.

Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza Čehijas Republika, Slovākijas Republika un Eiropas Komisija. Tās visas trīs piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2019. gada 7. maijā.

28.

Čehijas Republika uzskata, ka aplūkojamais papildu pabalsts nešaubīgi ietilpst Regulas Nr. 883/2004 materiālajā piemērošanas jomā. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru maksājums kļūst par sociālā nodrošinājuma maksājumu tikai tad, ja tas tiek veikts bez individuāla un diskrecionāra labuma guvēja personisko vajadzību vērtējumu, bet, balstoties uz likumiski definētu situāciju, ar nosacījumu, ka tas ir saistīts ar kādu no Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punktā uzskaitītajiem riskiem ( 7 ).

29.

Pirmkārt, papildu pabalsts atbilstoši Slovākijas tiesību aktiem ir tiesība. Tādēļ tas nav izvēles pabalsts, bet gan obligāts maksājums. Otrkārt, to automātiski maksā tiem, kuri atbilst objektīviem kritērijiem, kā, piemēram, Slovākijas vai tās priekšteces valsts pārstāvēšana noteiktos starptautiskos sporta pasākumos. Līdz ar to nav nekādas nozīmes individuālam un diskrecionāram vērtējumam, kompetentā iestāde neņem vērā pretendenta vajadzības. Treškārt, papildu pabalsts ir vecuma pensijas papildinājums, ņemot vērā, ka to izmaksā regulāri un vienlaikus ar vecuma pensiju. Ņemot vērā minēto, tas Regulas Nr. 883/2004 1. panta w) punkta izpratnē ir pensija, kas attiecas arī uz pensiju piemaksām ( 8 ). Saskaņā ar Tiesas judikatūru papildu pabalsts ir vienādi pielīdzināms vecuma pabalstam Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē ( 9 ). Tas, ka izmaksājamais pabalsts nav atkarīgs no izmaksātās algas vai apdrošināšanas periodiem, šādu vērtējumu neietekmē ( 10 ).

30.

Tādēļ ar Regulas Nr. 883/2004 4. pantu ir aizliegta papildu pabalsta izmaksāšanas pakļaušana pilsonības nosacījumam. Noteicošais elements papildu pabalsta piešķiršanai ir tas, vai attiecīgā persona ir pārstāvējusi valsti vai tās priekšteces un sasniegusi prasīto rezultātu, nevis tas, vai persona ir attiecīgās dalībvalsts pilsonis.

31.

Slovākijas Republika iebilst pret šādu Savienības tiesību interpretāciju. Tā norāda, ka sākotnēji bija paredzēts, ka Čehijas Republika un Slovākijas Republika šī papildu pabalsta jautājumā īstenos koordinētu pieeju, abām valstīm maksājot tajās dzīvojošajām personām, kuras ir pārstāvējušas Čehoslovākijas Republiku norādītajos starptautiskajos sporta pasākumos, neatkarīgi no tā, vai šīs personas ir čehu vai slovāku tautības, un paredzot, ka rezultātā netiek maksāts dubultā. Šī iemesla dēļ Slovākijas Republika sākotnēji neierobežoja papildu pabalsta izmaksu tikai attiecībā uz Slovākijas pilsoņiem. Tā šādi rīkojās tikai pēc tam, kad Čehijas Republika nepieņēma likumu, kurš papildu pabalsta izmaksu attiecinātu arī uz Slovākijas pilsoņiem, kuru dzīvesvieta ir Čehijas Republikā. Tādējādi, ja Slovākijai uzliktu pienākumu grozīt likumu, tā nodrošinātu papildu pabalstu Slovākijas pilsoņiem, kuru dzīvesvieta ir gan Čehijas Republikā, gan Slovākijā, kā arī Čehijas Republikas pilsoņiem, kuru dzīvesvieta ir Slovākijā.

32.

Slovākijas Republika norāda, ka aplūkojamais papildu pabalsts nav sociālā nodrošinājuma maksājums Regulas Nr. 883/2004 izpratnē, kā arī tas neatbilst šīs pašas regulas 3. panta 3. punktā un 70. pantā paredzētajiem īpašajiem no iemaksām neatkarīgajiem pabalstiem.

33.

Ievērojot minēto, šo papildu pabalstu raksturo maksājumu veidojošie elementi, īpaši tā mērķis un piešķiršanas nosacījumi. Tas neatbilst nevienam no Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punktā uzskaitītajiem riskiem ( 11 ). Atbilstoši Tiesas judikatūrai tas nav pensijas pabalsts ( 12 ). Papildu pabalstu izmaksā neatkarīgi no pensijas pabalstiem. To izmaksā pat, ja bijušais sportists vai sportiste pensiju nesaņem. To neizmaksā, ja pensijas pabalsti pārsniedz zināmu slieksni ( 13 ). Nedz arī papildu pabalstu izmaksā no tiem pašiem līdzekļiem kā vecuma pensiju. Valsts to izmaksā tieši. Papildu pabalsta mērķis nav arī labuma guvēja vajadzību apmierināšana ( 14 ). Drīzāk tā mērķis tostarp ir atalgot augsta līmeņa atlētus par viņu sasniegumiem un iedrošināt jaunos atlētus. Izmaksātās summas apmēru arī nenosaka veikto iemaksu summa vai apdrošināšanas periods ( 15 ).

34.

Attiecībā uz Regulas Nr. 883/2004 3. panta 3. punktā un 70. pantā paredzētajiem īpašajiem no iemaksām neatkarīgajiem pabalstiem Slovākijas Republika norāda, ka papildu pabalsts neatbilst nevienam no 3. panta 1. punktā uzskaitītajiem riskiem. Tā mērķis nav arī nodrošināt ienākumus iztikas minimumam. Tas turklāt neatbilst pabalstam personām ar invaliditāti saskaņā ar 70. panta 2. punktā a) apakšpunktu, tas nav arī papildu pabalsts, kas paredzēts Regulas Nr. 883/2004 X pielikumā, kā noteikts 70. panta 2. punkta c) apakšpunktā.

35.

Hartas 34. pants negroza Slovākijas Republikas pozīciju. Aplūkojamais papildu pabalsts neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā ( 16 ).

36.

Komisija vērš uzmanību, ka aplūkojamais papildu pabalsts būtībā attiecas vienīgi uz personām, kuras sasniegušas pensijas vecumu un pieteikušās vecuma pensijai. Fakts, ka tas ir papildu maksājums, neizslēdz to, ka tas ir uzskatāms par vecuma pensiju saskaņā ar Regulu Nr. 883/2004 ( 17 ). Tajā pašā laikā Komisija nav pārliecināta, ka tas ietilpst Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomā. Šis pabalsts ir piemaksa, ar kuru atalgo izcilus sasniegumus, pārstāvot valsti, un kuru izmaksā šauram personu lokam. Tādējādi Komisija secina, ka aplūkojamais papildu pabalsts neietilpst Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas jomā, bet ka nepieciešams izvērtēt, vai tas ietilpst Regulas (ES) Nr. 492/2011 ( 18 ) un LESD normu piemērošanas jomā.

37.

Komisija tomēr secina, ka nav nepieciešams izlemt, vai papildu pabalsts ir sociāla priekšrocība saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktu ( 19 ), jo uz šo prejudiciālo jautājumu ir iespējams atbildēt, pamatojoties uz LESD paredzētajām primārajām tiesībām.

38.

Šādā kontekstā Komisija atsaucas uz LESD 18. pantu un Tiesas spriedumu lietā Tas‑Hagen un Tas ( 20 ), kurš, tās ieskatā, ļauj UB lūgt noteikt viņam darba ņēmēja statusu saskaņā ar LESD 45. pantu.

39.

Uz papildu pabalstu neattiecas ne Regula Nr. 883/2004, ne Regula Nr. 492/2011, ne arī Savienības primārās tiesības brīvas pārvietošanās jomā, uz kurām atsaucas Komisija ( 21 ). Šādā gadījumā Hartas 34. pants nav jāpiemēro, jo pamatlietā radušos situāciju Savienības tiesības “neregulē” ( 22 ).

40.

Attiecībā uz Regulu Nr. 883/2004 saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru “atšķirība starp pabalstiem, uz kuriem neattiecas Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas joma, un pabalstiem, uz kuriem tā attiecas, galvenokārt pamatojas uz katra pabalsta būtiskajām iezīmēm, it īpaši uz tā mērķiem un piešķiršanas nosacījumiem, nevis uz to, ka pabalsts valsts tiesību aktā ir vai nav kvalificēts kā sociālā nodrošinājuma pabalsts” ( 23 ). Turklāt, lai būtu piemērojama Regula Nr. 883/2004, valsts tiesību aktiem ir jāattiecas uz riskiem, kas ir skaidri uzskaitīti minētās regulas 3. panta 1. punktā ( 24 ).

41.

Aplūkojamais papildu pabalsts šajā lietā nesedz nevienu no riskiem, kas tieši uzskaitīti Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punktā (norādīti iepriekš 8. punktā). No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka pabalstu var uzskatīt par “sociālā nodrošinājuma pabalstu”, ja tas saņēmējiem tiek piešķirts bez individuāla un diskrecionāra personisko vajadzību izvērtējuma likumā noteiktā gadījumā un ja tas attiecas uz riskiem, kas ir skaidri uzskaitīti Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punktā ( 25 ). Papildu pabalsts drīzāk ir atalgojums par sniegumu starptautiskos sporta pasākumos un valsts pārstāvību. Fakts, ka praksē to izmaksā personām, kuras sasniegušas pensijas vecumu, nav pietiekams, lai to pieskaitītu vecuma pabalstiem atbilstoši 3. panta 1. punktam. Kā tiesas sēdē paskaidroja Slovākijas pārstāvis, papildu pabalsts attiecas vienīgi uz tādas vecuma pensijas saņēmējiem, kuri saņem dalībvalsts tiesību aktos noteikto maksimālo pabalstu, līdz ar to šādām personām izmaksātā summa ir jāsamazina. Tiesībām uz papildu pabalstu nav likumā noteiktas saistības ar pensijas saņemšanu.

42.

Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru, lai noteiktu, vai papildu pabalstu var klasificēt kā “vecuma pabalstu” Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē un līdz ar to kā sociālā nodrošinājuma pabalstu, ir jāizvērtē šo pabalstu veidojošie elementi, it īpaši tā mērķis un piešķiršanas nosacījumi ( 26 ).

43.

Aplūkojamo papildu pabalstu piešķir personām, kuras guvušas izcilus sasniegumus starptautiskos sporta pasākumos. Tā ir paredzēta kā atalgojums par šādiem sasniegumiem, kā arī jaunāku atlētu iedrošinājumam. Tādēļ es secinātu, ka šis papildu pabalsts vairāk līdzinās Ziemassvētku piemaksai atbilstoši Tiesas spriedumam lietā Komisija/Slovākija ( 27 ), par kuru nospriests, ka tā neatbilst vecuma pensijai Regulas Nr. 883/2004 3. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē, nevis atvaļinājuma naudai, kuru izmaksā tikai personām, kam ir tiesības uz pensiju vai apgādnieka zaudējuma pensiju, un kuru finansē no tiem pašiem līdzekļiem kā pašu pensiju, kā konstatēts Tiesas spriedumā Noteboom ( 28 ), un par kuru nospriests, ka attiecīgā norma uz to atteicas ( 29 ). Šajā gadījumā papildu pabalstu neizmaksā no tā paša fonda, no kura izmaksā pensijas, bet gan to tiešā veidā finansē valsts, un, kā paskaidrots iepriekš, tai nav citas saistības ar pensiju sistēmu kā vien tā, ka bijušajiem atlētiem ir paredzēts izmaksas samazinājums līdz Slovākijas tiesību aktos paredzētajai maksimālajai vecuma pensijai.

44.

Lai gan atzīstu, ka maksājums spriedumā Komisija/Slovākija tika izmaksāts plašai saņēmēju grupai un pamatlietā aplūkojamais pabalsts – šaurai grupai, nelielais saņēmēju skaits, kas pats par sevi saistāms ar sniegumu elitāros sporta pasākumos, vienīgi izceļ atšķirību starp šo pabalstu un piemaksām, kuras ir piesaistītas vecuma pensijai.

45.

Attiecībā uz Regulas Nr. 883/2004 3. panta 3. punktā un 70. pantā paredzētajiem īpašajiem no iemaksām neatkarīgajiem pabalstiem es piekritīšu Slovākijas Republikas iepriekš 34. punktā izvirzītajiem argumentiem; šai nolūkā nav iespējams aplūkojamo pabalstu iekļaut 70. pantā. Vērsīšu uzmanību, ka ar 3. panta 5. punkta a) apakšpunktu sociālā palīdzība ir skaidri izslēgta no Regulas Nr. 883/2004 piemērošanas nomas ( 30 ) un ka Regulas Nr. 883/2004 70. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktā ir atsauce uz tām pašām sociālā nodrošinājuma jomām, kuras paredzētas 3. panta 1. punktā, un šie pabalsti ir paredzēti, lai nodrošinātu “papildu nodrošinājumu, aizvietojuma nodrošinājumu vai palīgnodrošinājumu” pret riskiem, kas minēti 3. panta 1. punktā ( 31 ). Kā paskaidrots iepriekš 41. punktā, esmu izdarījis secinājumu, ka aplūkojamais papildu pabalsts neietilpst nevienā no kategorijām, kas uzskaitītas šajā normā, un ka tas drīzāk ir specifisks atalgojums par izcilu sniegumu sportā. Šāds papildu pabalsts nav paredzēts Regulas Nr. 883/2004 X pielikumā, un tā mērķis nav nodrošināt iztikas minimumu.

46.

Šis papildu pabalsts nav arī “sociāla priekšrocība” saskaņā ar Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktu, kuras būtiskajās pazīmēs neietilpst pabalsti, kas saistīti ar nopelniem valsts labā. Regulas Nr. 492/2011 7. panta 2. punktu nevar piemērot attiecībā uz shēmu, kādā tiek pausta valsts atzinība ( 32 ). Turklāt papildu pabalsta neizmaksāšana Čehijas Republikas pilsonim ar dzīvesvietu Slovākijā ir pretrunā darbaspēka brīvas kustības veicināšanai ( 33 ) tikai saistībā ar niecīgu ES darba ņēmēju skaitu, proti, Čehijas Republikas pilsoņiem, kuri ir pārstāvējuši bijušo Čehoslovākijas Republiku un kuri vēlas pārcelties no Čehijas Republikas uz Slovākijas Republiku.

47.

Citiem vārdiem, papildu pabalsta izmaksāšana vienīgi Slovākijas pilsoņiem neizraisa vispārēju un plašu atturēšanu visā ES no došanās strādāt uz Slovākiju ( 34 ), kas izriet no Slovākijas iestāžu atteikuma izmaksāt papildu pabalstu šiem pilsoņiem, lai gan, kā paskaidrots Slovākijas valdības rakstveida apsvērumos un ar tās pārstāvja palīdzību tiesas sēdē, pirms pamatlietā aplūkojamā likuma pieņemšanas starp abām dalībvalstīm notika sarunas un bija paredzēta saskaņota atbilde, atbilstoši kurai abas valstis papildu pabalstu izmaksātu pašas saviem pilsoņiem neatkarīgi no to dzīvesvietas.

48.

Visbeidzot Komisijas paļaušanās uz Tiesas spriedumu lietā Tas‑Hagen sniedz nepareizu priekšstatu. Tajā Nīderlandes valdības atteikums maksāt saviem pilsoņiem pabalstu, kuru Nīderlandes valdība piešķīrusi pilsoņu kara upuriem sakarā ar viņu dzīvesvietu Spānijā, tika atzīts par diskriminācijas aizlieguma pilsonības dēļ pārkāpumu saskaņā ar EKL 18. pantu, nevis tikai par tīri iekšēju situāciju tieši tāpēc, ka iesaistītās personas, dodoties uz Spāniju, kura nebija viņu pilsonības dalībvalsts, bija izmantojušas savas tiesības uz brīvu pārvietošanos ( 35 ). Tiesa secināja, ka “tas, ka K. Tasa‑Hāgena un R. A. Tass ir izmantojuši savas Kopienu tiesību sistēmā atzītās tiesības, ir iespaidojis viņu tiesības saņemt pabalstu atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam; tādējādi nevar uzskatīt, ka šāda situācija ir tikai iekšējs jautājums, kam nav nekādas saiknes ar Kopienu tiesībām” ( 36 ).

49.

Tomēr nav strīda par to, ka prasītājs nekad nav izmantojis savas “tiesības uz brīvu pārvietošanos” atbilstosi LESD 45. pantam. Tādēļ, lai gan Tiesas spriedums lietā Tas‑Hagen būtu piemērots strīdā starp Čehijas Republikas pilsoni un Čehijas Republikas sociālā nodrošinājuma iestādēm gadījumā, ja tās atteiktos izmaksāt pabalstu tā dēļ, ka Čehijas Republikas pilsonis izmanto savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, apmetoties uz dzīvi kādā citā dalībvalstī, nevis Čehijas Republikā, tajā skaitā Slovākijas Republikā, pamatlietā šādu faktu nav. Pamatlietas uzbūves centrā ir Čehijas Republikas pilsonis, kurš nekad nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos attiecībā pret savu dzīvesvietas dalībvalsti, proti, Slovākiju, un kurā kopš šīs dalībvalsts pievienošanās Eiropas Savienībai vienmēr ir bijusi viņa dzīvesvieta.

50.

Šis strīds ir ārpus Savienības tiesību materiālā tvēruma, tādēļ Hartas 34. pants nav piemērojams.

51.

Līdz ar to es piedāvāju Tiesai uz Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkojamie Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 1. panta w) punktu, 4. pantu un 5. pantu, ņemot tos vērā kopsakarā ar tiesībām uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem un uz sociālajiem atvieglojumiem, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. panta 1. un 2. punktā, nevar interpretēt tādējādi, ka tie liedz piemērot tādu valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru Slovākijas sociālā nodrošinājuma iestāde ņem vērā pieteikuma iesniedzēja pilsonību kā pamatnosacījumu, lai nolemtu, vai valsts sporta jomu pārstāvošām personām ir tiesības uz pabalstu, ko izmaksā papildus vecuma pensijai, kaut gan valsts tiesību normā ir vienlīdz iekļauta cita juridiskā prasība, proti, ka attiecīgajai personai ir bijis jābūt juridisko priekšteču, ieskaitot Čehoslovākijas Sociālistisko Republiku, valsts izlašu sastāvā.