1.

Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Finanzgericht Düsseldorf (Finanšu tiesa, Diseldorfa, Vācija) lūdz norādījumus par to, vai ražošanas nodevas cukura nozarē saskaņā ar Padomes Regulu (ES) Nr. 1360/2013 ( 2 ) ir jāatmaksā atbilstoši valsts tiesībām (ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus) un it īpaši ievērojot tajās noteikto noilguma termiņu. Jautājums radās strīdā starp Cargill Deutschland GmbH (turpmāk tekstā – “Cargill Deutschland”), izoglikozes ražotāju, un kompetentajām valsts iestādēm. Cargill Deutschland prasa atmaksāt cukura nodevas, kuras tā samaksāja, pamatojoties uz tiesību aktiem, ko Tiesa vēlāk atzina par spēkā neesošiem. Kompetentās iestādes apgalvo, ka attiecībā uz šīm prasībām ir iestājies noilgums to valsts noteikumu dēļ, kas nosaka noilguma termiņu šādu prasību celšanai.

2.

Attiecīgajā laikposmā ( 3 ) cukura tirgu kopīgas organizācijas pamatiezīmes ietvēra noteikumus par cenām, ražošanas kvotas un tirdzniecību ar trešajām valstīm. Sistēma bija pašfinansējoša. Kopienas atbalsts nozarei tobrīd ietvēra minimālo cenu cukurbietēm, kuru cukura ražotāji maksāja Kopienas lauksaimniekiem, un intervences cenu cukuram, par ko intervences aģentūras iepirka visu cukuru, ko tiem piedāvāja Kopienas ražotāji. No cukura ražotājiem tika iekasētas ražošanas nodevas, lai finansētu izmaksas sakarā ar finansiālo atbalstu cukura ražošanai, kurš bija iedalīts dažādās kategorijās ( 4 ). Ražošanas nodevas bija iecerētas it sevišķi, lai atspoguļotu Kopienai radušās izmaksas eksporta kompensāciju rezultātā, t.i., tā rezultātā, ka noteiktos apstākļos tika izdarīti maksājumi, lai kompensētu cukura ražotājiem to, ka pasaules cukura cenas galvenokārt bija zemākas nekā atbalstītā Kopienu cena. Tika piemērots princips, saskaņā ar kuru nozarei pašai būtu jāfinansē zaudējumi, kas radušies, realizējot pārprodukciju ( 5 ).

3.

Lietā Jülich I ( 6 ) vairāki cukura ražotāji apstrīdēja dažu cukura ražošanas nodevu aprēķināšanas aspektu likumību. Viņi apgalvoja, ka Komisijas aprēķināšanas metodes piemērošanas rezultātā viņi maksāja summu, kas ir lielāka par Kopienas pārprodukcijas realizācijas izmaksām. Tiesai tika uzdots jautājums, vai Komisijas izmantotā aprēķināšanas metode ir pamatota. Tiesa nosprieda par labu cukura ražotājiem. Tā atzina Komisijas Regulu (EK) Nr. 1762/2003 ( 7 ) un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1775/2004 ( 8 ) par spēkā neesošām.

4.

2011. gada 29 septembrī Vispārējā tiesa pasludināja spriedumu lietā Polija/Komisija ( 9 ), kurā tā norādīja, ka diferencēta koeficienta noteikšanai papildu nodevai cukura nozarē nav pienācīga juridiskā pamata, un atcēla Komisijas Regulas (EK) Nr. 1686/2005 ( 10 ) 2. pantu.

5.

Lietā Jülich II ( 11 ) Tiesa atkārtoti izskatīja jautājumus, kas attiecas uz cukura ražošanas nodevu aprēķināšanu. Galvenais jautājums minētajā gadījumā bija saistīts ar nenoteiktību attiecībā uz aplūkojamo “kompensāciju kopapjomu”. Nenoteiktība izrietēja no fakta, ka eksporta kompensācijas, uz ko varēja pretendēt konkrēti cukura daudzumi, kurus saturēja eksportētie pārstrādātie produkti, netika nedz pieprasītas, nedz samaksātas. Regulās, kurās noteikts iekasējamo ražošanas nodevu apmērs laikposmā no 2003. līdz 2006. tirdzniecības gadam, Komisija bija ietvērusi minētos apjomus “eksportējamajā pārpalikumā”, bet ne “izpildāmajās eksporta saistībās”. Lemjot par šī aprēķina tiesiskumu, Tiesa 2008. gadā spriedumā lietā Jülich I noteica, ka abos gadījumos bija jāņem vērā viss eksportēto produktu daudzums, neraugoties uz to, vai atmaksa ir veikta, un ka līdz ar to attiecīgās regulas ir spēkā neesošas. Tiesa tomēr nelēma, vai “kompensāciju kopapjomā” līdzīgi jāietver visas pieejamās kompensācijas neatkarīgi no tā, vai tās tikušas izmaksātas, vai arī tikai faktiski izmaksātās kompensācijas ( 12 ).

6.

Lai nodrošinātu atbilstību Tiesas nolēmumiem, Komisija pieņēma jaunu regulu, ar kuru 2009. gadā izlaboja minētās regulas, kas bija atzītas par spēkā neesošām ( 13 ). Jaunajos “kompensāciju kopapjoma” aprēķinos Komisija ietvēra visas pieejamās kompensācijas neatkarīgi no tā, vai tās tikušas izmaksātas. Pārrēķinātās nodevas maz atšķīrās no sākotnēji noteiktajām, bet bija augstākas nekā gadījumā, ja “kompensāciju kopapjomā” būtu ietvertas tikai faktiski izmaksātās kompensācijas. Vairāki cukura ražotāji to apstrīdēja. Lietā Jülich II Tiesa atzina Regulu Nr. 1193/2009 par spēkā neesošu, nosakot, ka Regulas Nr. 1260/2001 15. panta 1. punkta d) apakšpunkts vidējo zaudējumu no vienas tonnas produkta aprēķināšanas nolūkā ir jāinterpretē tā, ka kompensāciju kopapjoms ietver tikai faktiski izmaksāto eksporta kompensāciju kopapjomu.

7.

Pēc tam Padome pieņēma Regulu Nr. 1360/2013 ( 14 ).

8.

1.–10. apsvērumā ir noteikts pamats, saskaņā ar kuru tika aprēķinātas nodevas aplūkojamajiem tirdzniecības gadiem, kā arī Tiesas nolēmumi, ar ko attiecīgās iepriekšējās Komisijas regulas (kuras noteica minētās nodevas) tika atzītas par spēkā neesošām. 11. apsvērumā noteikts, ka “tādēļ būtu jānosaka atbilstīgs nodevu līmenis cukura nozarē. Attiecībā uz eksportu, kā noteikts saskaņā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 314/2002 6. panta 5. punktu, “vidējie zaudējumi” Regulas Nr. 1260/2001 15. panta 1. punkta d) apakšpunkta nozīmē būtu jāaprēķina, faktiski izmaksāto kompensāciju apjomu dalot ar eksporta apjomu, neatkarīgi no tā, vai kompensācija ir izmaksāta vai ne [..]”. Apsvērumos izklāstītie apgalvojumi apstiprina, ka labotās nodevas bija jāpiemēro ar atpakaļejošu spēku aplūkojamajiem tirdzniecības gadiem, proti, no datuma, kad nodevas tika atzītas par spēkā neesošām ( 15 ). 23. apsvērumā noteikts, ka “juridiskas noteiktības un dažādu dalībvalstu attiecīgo uzņēmēju līdztiesības labad ir jānosaka vienots datums, līdz kuram saskaņā ar šo regulu labotās nodevas būtu jānosaka Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1150/2000 2. panta 2. punkta otrās daļas nozīmē [ ( 16 )]. Tomēr šis termiņš nebūtu jāpiemēro, ja dalībvalstīm saskaņā ar valsts tiesību aktiem pēc minētā datuma ir jāveic atmaksas attiecīgajiem uzņēmējiem”.

9.

1. pantā noteikts, ka ražošanas nodevu apjomi cukura nozarē 2001./2002., 2002./2003., 2003./2004., 2004./2005. un 2005./2006. tirdzniecības gadam ir izklāstīti pielikuma 1. punktā ( 17 ). Koeficienti papildu nodevas aprēķināšanai 2001./2002. un 2004./2005. tirdzniecības gadam ir izklāstīti pielikuma 2. punktā. Beidzot summas, kas cukura ražotājiem ir jāmaksā cukurbiešu pārdevējiem saistībā ar A un B nodevām par aplūkojamajiem tirdzniecības gadiem, ir noteiktas pielikuma 3. punktā.

10.

2. pantā noteikts, ka “Regulas Nr. 1150/2000 2. panta 2. punkta otrajā daļā minētā noteikšanas diena ar šo regulu noteiktajām nodevām ir ne vēlāk kā 2014. gada 30. septembrī, izņemot, ja dalībvalstīm šo termiņu nav iespējams ievērot, jo tiek piemēroti valsts tiesību akti par nepamatoti samaksāto summu atmaksāšanu uzņēmējiem”.

11.

3. pantā izklāstīti datumi, kuros Regula Nr. 1360/2013 stājas spēkā attiecībā uz aplūkojamajiem tirdzniecības gadiem. Regulas 1. panta 1. punktu piemēro no:

Regulas 1. panta 2. punktu piemēro no:

12.

Padomes Regula (ES) 2018/264 ( 18 ) pati par sevi šajā lietā netiek izskatīta. Tomēr iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu atsaucas uz šo regulu. Lietā Raffinerie Tirlemontoise ( 19 ) Tiesa atzina Komisijas Regulu (EK) Nr. 2267/2000 ( 20 ) un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1993/2001 ( 21 ) par spēkā neesošām. Regulas 2018/264 mērķi ir minētā sprieduma izpilde un papildu nodevas noteikšana 1999./2000. tirdzniecības gadam un ražošanas nodevas noteikšana 2000./2001. tirdzniecības gadam attiecīgajos apmēros ( 22 ).

13.

2. panta 2. punktā noteikts, ka “tiem ekonomikas dalībniekiem, kas ir veikuši maksājumus attiecībā uz 1999./2000. un 2000./2001. tirdzniecības gadu, atmaksā ar Regulām (EK) Nr. 2267/2000 un (EK) Nr. 1993/2001 noteikto maksājumu un šīs regulas 1. pantā paredzēto maksājumu starpību pēc ekonomikas dalībnieku pienācīgi pamatota pieteikuma”.

14.

Gesetz zur Durchführung der gemeinsamen Marktorganisationen und der Direktzahlungen (Likums, ar ko īsteno tirgu kopīgo organizāciju un tiešos maksājumus, turpmāk tekstā – “MOG”) 12. panta 1. punktā noteikts, ka nodevām tirgu organizācijas nolūkā ir atbilstoši jāpiemēro Nodokļu kodeksa normas, ja ar MOG vai noteikumiem, kas pieņemti uz MOG pamata, nav paredzēta atkāpe no šīm tiesību normām.

15.

Abgabenordnung (Vācijas Nodokļu kodekss; turpmāk tekstā – “AO”) 169. panta 1. un 2. punktā noteikts, ka “nodokļu noteikšana vai to atcelšana vai grozījumi [..] vairs nav pieļaujami, kad ir beidzies noteikšanas termiņš [..]. Noteikšanas termiņš ir: 1. viens gads patēriņa nodokļiem un patēriņa nodokļu atmaksai, 2. četri gadi tādiem nodokļiem un nodokļu atmaksai, kuri nav nodokļi vai nodokļu atmaksa 1. apakšpunkta izpratnē vai ievedmuitas un izvedmuitas nodokļi saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 5. panta 20. un 21. punktu. [..]”.

16.

AO 170. panta 1. punktā noteikts, ka nodokļu noteikšanas termiņš sākas pēc tā kalendārā gada beigām, kurā nodoklis ir radies.

17.

Saskaņā ar AO 172. panta 1. punktu, to lasot kopsakarā ar AO 172. panta 1. punkta d) apakšpunktu, ja vien nodokļu paziņojums nav pieņemts pagaidām vai ar atrunu par pārskatīšanu, to drīkst atcelt vai grozīt tikai tad, ja tas citādi ir atļauts ar likumu.

18.

Saskaņā ar AO 175. panta 1. punktu nodokļu paziņojums ir jāatceļ vai jāgroza, ja iestājas notikums, kurš ietekmē nodokļus pagātnē.

19.

Hauptzollamt Krefeld (turpmāk tekstā – “kompetentās iestādes”) izdeva šādus nodokļu paziņojumus attiecībā uz Cargill Deutschland saistībām sakarā ar izoglikozes ražošanu: i) 2002. gada 23. oktobra nodokļu paziņojums 2001./2002. tirdzniecības gadam ar galīgo ražošanas nodevu 832677,71 EUR apmērā un papildu nodevu 69270,46 EUR apmērā; ii) 2003. gada 20. oktobra nodokļu paziņojums 2002./2003. tirdzniecības gadam ar galīgo ražošanas nodevu 525236,03 EUR apmērā; iii) 2004. gada 30. marta nodokļu paziņojums 2003./2004. tirdzniecības gadam ar avansa maksājumiem no ražošanas nodevas 115084,15 EUR apmērā, un iv) 2005. gada 18. oktobra nodokļu paziņojums 2004./2005. tirdzniecības gadam ar galīgo ražošanas nodevu 778800,52 EUR apmērā un papildu nodevu 124101,86 EUR apmērā ( 23 ). Cargill Deutschland šos paziņojumus (turpmāk tekstā – “sākotnējie nodokļu paziņojumi”) neapstrīdēja.

20.

Pēc Regulas Nr. 1360/2013 pieņemšanas Cargill Deutschland iesniedza Hauptzollamt Krefeld pieteikumu ar lūgumu atkārtoti noteikt nodevas aplūkojamajiem tirdzniecības gadiem un atmaksāt attiecīgās summas, kuras tā bija pārmaksājusi attiecībā uz šiem tirdzniecības gadiem. Ar 2016. gada 18. aprīļa lēmumu Hauptzollamt Krefeld šo pieteikumu noraidīja. Hauptzollamt Krefeld ieskatā, galīgu lēmumu atcelšana, grozījumi vai labojumi ir iespējami tikai nodokļu noteikšanas termiņā, kas paredzēts AO 169. panta 2. punkta pirmā teikuma 2) punktā. Tomēr aplūkojamajiem cukura tirdzniecības gadiem šis termiņš esot bijis beidzies.

21.

Cargill Deutschland cēla prasību iesniedzējtiesā ar lūgumu atmaksāt nodevas, kuras Cargill Deutschland esot pārmaksājusi to aprēķinu dēļ, kas bija veikti, pamatojoties uz tiesību aktiem, kuri vēlāk tika atzīti par spēkā nesošiem un laboti ar Regulu Nr. 1360/2013. Cargill Deutschland uzskata, ka tiesības uz atmaksu izrietot no Savienības tiesībām un valsts tiesībām.

22.

Hauptzollamt Krefeld turpretim uzskata, ka Cargill Deutschland prasība ir jānoraida. Tā norāda, ka esot piemērojami vispārējo nodokļu tiesību aktu noteikumi par noilguma termiņiem, ņemot vērā tādus vispārējos Savienības tiesību principus kā līdzvērtības un efektivitātes principi.

23.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka saskaņā ar valsts tiesībām Cargill Deutschland nav tiesību uz atmaksu attiecībā uz nodevām, kas samaksātas par aplūkojamajiem tirdzniecības gadiem, jo šobrīd, ņemot vērā attiecīgo nodokļu paziņojumu datumus, attiecībā uz šādām prasībām esot iestājies noilgums.

24.

Attiecībā uz noilguma termiņa iestāšanos saskaņā ar valsts tiesībām iesniedzējtiesa uzskata, ka saskaņā ar MOG 12. panta 1. punktu, to lasot kopsakarā ar AO 169. panta 2. punkta pirmā teikuma 2. apakšpunktu, ir piemērojams četru gadu nodokļu noteikšanas termiņš.

25.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka ar Regulu Nr. 1360/2013 ieviestās nodevu aprēķināšanas izmaiņas ar atpakaļejošu spēku neizraisa AO 175. panta 1. punkta 2. apakšpunkta piemērošanu saskaņā ar valsts tiesībām.

26.

Iesniedzējtiesa jautā, vai, ja nodokļu paziņojumi saskaņā ar valsts tiesībām ir galīgi, šis apstāklis liedz pārmaksāto nodevu atmaksu, ņemot vērā, ka Regulas 2018/264 2. panta 2. punktā ir atļauts saņemt nodevu atmaksu par 1999./2000. un 2000./2001. tirdzniecības gadiem, iesniedzot pienācīgi pamatotu pieteikumu. Tā vēlas saprast, vai šāda Regulas 2018/264 2. panta 2. punkta interpretācija ietekmē nodevu atmaksu saskaņā ar Regulu Nr. 1360/2013.

27.

Attiecīgi iesniedzējtiesa uzdeva Tiesai šādu jautājumu prejudiciāla nolēmuma sniegšanai:

“Vai cukura nozarē paredzētās ražošanas nodevas, kuras saskaņā ar [Regulu (ES) Nr. 1360/2013] ir jāaprēķina citādi nekā agrāk, ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus, ir jāatmaksā saskaņā ar valsts tiesībām un it īpaši piemērojot tajās noteikto noilgumu?”

28.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Cargill Deutschland, Beļģijas valdība un Eiropas Komisija. Tiesas sēdē 2019. gada 2. maijā tie paši lietas dalībnieki sniedza mutvārdu apsvērumus. Turklāt Hauptzollamt Krefeld (kas nav iesniegusi rakstveida apsvērumus) arī piedalījās tiesas sēdē un sniedza mutvārdu apsvērumus Tiesai.

29.

Iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Cargill Deutschland joprojām ir atbildīga par cukura ražošanas nodevām, kas aprēķinātas, pamatojoties uz Savienības tiesību aktiem, kurus Tiesa vēlāk ir atzinusi par spēkā neesošiem, un vai valsts noteikumi, kas reglamentē noilguma termiņus, liedz jaunus aprēķinu veikšanu saskaņā ar Regulu Nr. 1360/2013, radot tiesības uz tās nodevu daļas atmaksu, kura nelikumīgi aprēķināta nomaksai.

30.

Nav strīda par to, ka Cargill Deutschland situācija ietilpst Regulas Nr. 1360/2013 darbības jomā un ka tai principā ir tiesības uz atmaksu (ievērojot valstu procesuālo tiesību sekas, jo īpaši noteikumus, kas reglamentē noilguma termiņus).

31.

Cargill Deutschland uzskata, ka tās tiesības uz pārmaksāto nodevu atmaksu apstiprina Regulas 2018/264 2. panta 2. punkts. Tādējādi iesniedzējtiesa arī jautā, vai šī norma ir jāņem vērā, interpretējot Regulu Nr. 1360/2013. Es piekrītu Komisijas apgalvojumam par to, ka Regulas 2018/264 formulējums nav būtisks. Pirmkārt, šajā lietā aplūkojamie tirdzniecības gadi neietver 1999./2000. un 2000./2001. gadus – divus tirdzniecības gadus, kurus reglamentē Regula 2018/264. Otrkārt, Regula Nr. 1360/2013 ir jāinterpretē, atsaucoties uz tās formulējumu, mērķiem un kontekstu.

32.

Cargill Deutschland apgalvo, ka tai ir tiesības uz pārmaksāto nodevu atmaksu par aplūkojamajiem tirdzniecības gadiem saskaņā ar Regulu Nr. 1360/2013. Šīs tiesības izriet no Tiesas spriedumiem un LESD 264. un 267. panta, kas ir jālasa, ņemot vērā LES 4. panta 3. punktu un LESD 291. pantu.

33.

Pretēji tam Hauptzollamt Krefeld apgalvo, ka Regula Nr. 1360/2013 nedod cukura ražotājiem tiešas tiesības uz atmaksu. Lai izvirzītu prasību saskaņā ar šo regulu, cukura ražotājiem ir jāatsaucas uz valsts procesuālajiem noteikumiem.

34.

Beļģijas valdības ieskatā, atbildei uz prejudiciālo jautājumu ir jābūt apstiprinošai. Noilguma termiņu varot sākt skaitīt tikai no datuma, kad regulas, kas veido pārmaksāto nodevu juridisko pamatu, tiek atceltas vai atzītas par spēkā neesošām.

35.

Komisija uzskata, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja nav piemērojamu saskaņotu Savienības tiesību normu, atmaksāšanas procesu reglamentē valsts procesuālie noteikumi.

36.

Vai pati Regula Nr. 1360/2013 dod ekonomikas dalībniekiem tiesības uz pārmaksāto nodevu atmaksu par aplūkojamajiem tirdzniecības gadiem vai arī šādas tiesības izriet no valsts procesuālajiem noteikumiem un kārtības?

37.

Manuprāt, tiesības uz pārmaksāto nodevu atmaksu par aplūkojamajiem tirdzniecības gadiem neapšaubāmi izriet no Savienības tiesībām. Šīs tiesības loģiski izriet no Tiesas nolēmumiem, ar ko par spēkā neesošiem tika atzīti tiesību akti, saskaņā ar kuriem šīs nodevas tika samaksātas ( 24 ). Regula Nr. 1360/2013 pati par sevi nedod tiesības ekonomikas dalībniekiem. Tā drīzāk ar atpakaļejošu spēku labo kļūdas, kas pieļautas, aprēķinot ražošanas nodevas par aplūkojamajiem tirdzniecības gadiem, un nosaka jaunas summas šīm nodevām, ļaujot ekonomikas dalībniekiem un dalībvalstu kompetentajām iestādēm noteikt saskaņā ar veco sistēmu pārmaksātās summas ( 25 ).

38.

Regulas Nr. 1360/2013 1. pants ievieš (jaunas, labotās) ražošanas nodevas aplūkojamajiem tirdzniecības gadiem un atsaucas uz tās pielikuma 1. punktu. Šis punkts satur tabulu, kura nosaka ražošanas nodevas cukura nozarē katram tirdzniecības gadam (izteiktas kā summas EUR valūtā par tonnu attiecīgā produkta) ( 26 ).

39.

Saskaņā ar 2. pantu Regulā Nr. 1360/2013 paredzēto nodevu noteikšanas datums ( 27 ) ir ne vēlāk kā 2014. gada 30. septembrī. No 2. panta izriet, ka cukura ražošanas nodevām piemēro dalītās pārvaldības sistēmu ( 28 ). Ražotāji neiesniedz prasības Komisijai. Prasības turpretim tiek iesniegtas kompetentajām valsts iestādēm saskaņā ar vietējo valsts kārtību.

40.

3. pantā ir paredzēti noteikumi Regulas Nr. 1360/2013 piemērošanai ar atpakaļejošu spēku, nosakot datumus, no kuriem piemēro ražošanas nodevas un papildu maksājuma aprēķina koeficientu attiecībā uz aplūkojamajiem tirdzniecības gadiem ( 29 ).

41.

Regulas Nr. 1360/2013 mērķis ir labot nodevas, kas ir kļūdaini aprēķinātas un noteiktas, pamatojoties uz Komisijas regulām, kuras vēlāk ir atzītas par spēkā neesošām ( 30 ). Tādējādi šī pasākuma obligāts mērķis ir nodrošināt, lai cukura nodevu sistēma būtu pašfinansējoša, nevis tāda, kas radītu līdzekļu pārpalikumus ( 31 ). Regulas Nr. 1360/2013 11. apsvērumā noteikts, ka būtu jānosaka atbilstīgs nodevu līmenis cukura nozarē ( 32 ).

42.

Regulā Nr. 1360/2013 nav paredzētas procedūras un kārtība, kas dalībvalstīm būtu jāpiemēro, lai izpildītu pienākumu atmaksāt ekonomikas dalībniekiem pārmaksātas cukura ražošanas nodevas par aplūkojamajiem tirdzniecības gadiem. Šī regula ir vispārēji piemērojams tiesību akts, kas uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojams visās dalībvalstīs saskaņā ar LESD 288. pantu. Tādējādi šādas nepilnības būtu pārsteidzošas, ja šos jautājumus faktiski būtu bijis paredzēts tieši reglamentēt ar Regulu Nr. 1360/2013.

43.

Procedūras, saskaņā ar kurām valsts kompetentas iestādes pārskata nodokļu noteikšanu un atmaksā pārmaksātās summas, ietilpst precīzi valsts procesuālo noteikumu piemērošanas jomā. Protams, uz šiem noteikumiem attiecas vispārējie ES tiesību principi, proti, līdzvērtības princips (procesuālie noteikumi nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām valstī) un efektivitātes princips (šie noteikumi nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas izriet no Savienības tiesību sistēmas) ( 33 ). Ir svarīgi stingri paturēt prātā, ka Regulas Nr. 1360/2013 galvenais mērķis ir paredzēt noteikumus, ar kuriem īsteno vairākus Tiesas spriedumus.

44.

Lai arī ir acīmredzams, ka no Savienības tiesībām ekonomikas dalībniekiem izriet tiesības uz pārmaksāto nodevu atmaksu, es nepiekrītu Cargill Deutschland, jo uzskatu, ka Regula Nr. 1360/2013 neparedz kārtību vai procesuālos noteikumus, kas ļautu cukura ražotājiem prasīt pārmaksāto nodevu atmaksu.

45.

Vai valsts tiesiskais regulējums par pamatlietā izskatāmo darbību noilgumu ir saderīgs ar līdzvērtības un efektivitātes principiem?

46.

Cargill Deutschland uzskata, ka tiesību normas, kuras reglamentē noilguma termiņus, ir tiesību uz atmaksu saskaņā ar Regulu Nr. 1360/2013 svarīgs elements, un tās būtu jāinterpretē autonomi. Šādām normām nav nekāda sakara ar valsts procesuālajiem noteikumiem. Šajā gadījumā noilgums iestājās, kad 2013. gada 20. decembrī stājās spēkā Regula Nr. 1360/2013. Tas liek uzskatīt, ka, interpretējot minēto regulu, Tiesai būtu jāizdara analoģiski secinājumi kā attiecībā uz Muitas kodeksa 236. pantā ( 34 ) ietvertajiem atmaksāšanas noteikumiem.

47.

Hauptzollamt Krefeld uzskata, ka attiecīgie valsts noteikumi atbilstot līdzvērtības un efektivitātes principiem, un piebilst, ka esot svarīgi piemērot noilguma termiņu. Prasību iesniegšanai paredzētā termiņa beigu datums ir nepieciešams tiesiskās drošības labad.

48.

Beļģija uzskata, ka uz prasībām par atmaksu attiecas valsts procesuālie noteikumi, ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus. Tiesas sēdē Beļģija paskaidroja, ka tās valsts kārtība atšķiras no Vācijas kārtības. Beļģijā prasības par atmaksu sakarā ar nepamatotu maksājumu ir ceļamas no datuma, kad maksājums ir veikts vai kad ir kļuvis zināms, ka attiecīgais maksājums faktiski bija “nepamatots”. Noilguma termiņš ir 10 gadi no šī datuma. Tas, ka ekonomikas dalībniekiem tiek liegtas jebkādas tiesības uz atmaksu, ir pretrunā efektivitātes principam.

49.

Komisija uzskata, ka Regula Nr. 1360/2013 neparedz kārtību attiecībā uz pārmaksātu ražošanas nodevu atmaksu, noilguma termiņus vai jebkādus procentus, kas varētu būt jāmaksā. Tā secina, ka visu regulē valsts procesuālie noteikumi.

50.

Vispirms es vēlos uzsvērt, ka nepiekrītu Cargill Deutschland apgalvojumam par to, ka Muitas Kodeksa 236. pantā ir paredzēta šim gadījumam noderīga analoģija. Es jau iepriekš esmu norādījusi, ka, manuprāt, Regula Nr. 1360/2013 pati par sevi neparedz noteikumus, kas paredzētu kārtību, saskaņā ar kuru ekonomikas dalībnieki var pieprasīt pārmaksātās cukura nodevas ( 35 ). Turpretī Muitas kodeksa redakcija, ko piemēroja aplūkojamajos tirdzniecības gados, paredzēja īpašus noteikumus (VII sadaļā) attiecībā uz “Muitas parādu”, kuri ietvēra normas par “termiņiem un kārtību attiecībā uz nodokļa summu”, kā arī noteikumus par “nodokļa atmaksāšanu un atbrīvojumu” (5. nodaļā, kurā ietilpa 236. pants). Tas viss veidoja daļu no ES līmenī ieviestās specifiskās pasākumu sistēmas.

51.

Tā kā Savienības likumdevējs ir izvēlējies atstāt dalībvalstu ziņā noteikt detalizētu kārtību attiecībā gan uz cukura nodevu iekasēšanu, gan uz to atmaksāšanu, tad nevar izdarīt noderīgus secinājumus, kas būtu analoģiski tiem, kuri attiecas uz Muitas kodeksa saskaņoto kārtību.

52.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa norāda, ka Hauptzollamt Krefeld aprēķināja un izdeva sākotnējos nodokļu paziņojumus par aplūkojamajiem tirdzniecības gadiem un ka šie paziņojumi netika apstrīdēti. Ar 2016. gada 18. aprīļa lēmumu Hauptzollamt Krefeld noraidīja Cargill Deutschland (2014. gada 13. februāra) pieteikumu par jaunu nodokļu paziņojumu sagatavošanu saskaņā ar Regulu Nr. 1360/2013 un summu, kas tika pārmaksātas saskaņā ar sākotnējiem nodokļu paziņojumiem, atmaksu. Saskaņā ar attiecīgajiem valsts noteikumiem Cargill Deutschland nav tiesību uz atmaksu, jo tās prasījumu nepieļauj noteikumi, kas reglamentē noilguma termiņu attiecībā uz šādiem prasījumiem. Noteiktais četru gadu laikposms attiecas uz cukura ražošanas nodevu noteikšanu un grozīšanu. Attiecībā uz pēdējo no aplūkojamajiem tirdzniecības gadiem (2004./2005.) šis laikposms sākās vēlākais 2006. gada 31. decembrī. Tādējādi Cargill Deutschland 2014. gada 13. februārī iesniegtais pieteikums par atkārtotu noteikšanu un atmaksu nevarēja dot pozitīvu rezultātu. Tas vēl jo vairāk attiecas uz iepriekšējiem aplūkojamajiem tirdzniecības gadiem.

53.

Iesniedzējtiesa arī pauž viedokli, ka attiecīgie valsts procesuālie noteikumi ir saderīgi ar līdzvērtības un efektivitātes principiem.

54.

Es neesmu pārliecināta, ka iesniedzējtiesas viedoklis ir pareizs.

55.

Jau tik sen kā 1970. gadā Tiesa atzina, ka noteikumi, kas nosaka noilguma termiņus tiesvedībās, ir jāparedz iepriekš un tiem ir jāatbilst tiesiskās drošības principam ( 36 ). Pastāv pārliecinoši procesuālās loģikas iemesli, kas norāda, ka normām, kuras regulē noilguma termiņa termiņus, ir jāietver tādu noteikumu kopums, kas nosaka noilguma termiņa ilgumu, datumu, kurā sākas noilgums, kā arī notikumus, kas izraisa noilguma termiņa pārtraukšanu vai apturēšanu. Šajā ziņā jāņem vērā visas dalībvalstu kompetento iestāžu un ekonomikas dalībnieku intereses, kā arī Komisijas uzrauga loma Savienības finanšu interešu aizsardzībā.

56.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras atsevišķās dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāreglamentē tiesvedības procesuālā kārtība, lai nodrošinātu pilnīgu to tiesību aizsardzību, kuras indivīdiem izriet no Savienības tiesībām. Tādēļ valstij ir pienākums atlīdzināt radīto kaitējumu saskaņā ar valsts tiesību noteikumiem par atbildību, ievērojot, ka valsts tiesību aktos ietvertie nosacījumi par kaitējuma atlīdzināšanu, it īpaši attiecībā uz termiņiem, nedrīkst būt nelabvēlīgāki par tiem, kas attiecas uz līdzīgām iekšēja rakstura prasībām (līdzvērtības princips), nedz arī būt izstrādāti tā, lai praksē atlīdzības saņemšanu padarītu neiespējamu vai to pārmērīgi apgrūtinātu (efektivitātes princips) ( 37 ).

57.

Lai pārbaudītu, vai pamatlietā līdzvērtības princips ir ievērots, iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir tiešas zināšanas par procesuālajiem noteikumiem, kas attiecas uz šādām lietām, ir jāizskata gan priekšmets, gan būtiskie elementi prasībās, kas, kā tiek apgalvots, ir līdzīgas. Ikviens gadījums, kad rodas jautājums, vai kāda valsts procesuālā norma, kas regulē prasību saskaņā ar Savienības tiesībām, ir mazāk labvēlīga nekā valsts procesuālās normas, kuras attiecas uz līdzīgām iekšēja rakstura prasībām, valsts tiesai ir jāanalizē šīs tiesību normas nozīme procesā, tā norise un īpatnības, aplūkojot kopumā, dažādajās valsts iestādēs ( 38 ).

58.

Līdzvērtības princips ir vispārējā nediskriminācijas principa atvasinājums. Šajā ziņā nav skaidrs, vai līdzīgas iekšējā rakstura prasības tiek vai faktiski var tikt celtas. Pamatlietas priekšvēsture ir sarežģīta un komplicēta, un radusies situācija ir ļoti specifiska. Šī tiesvedība ir cieši saistīta ar Savienības tiesībām. Cukura nodevu aprēķināšana ir izraisījusi ievērojamu tiesāšanos Savienības līmenī, un tās rezultātā Savienības tiesas ir pieņēmušas nolēmumus, ar kuriem attiecīgie tiesību akti ir tikuši atzīti par spēkā neesošiem ( 39 ). Likumdevēja sākotnējie mēģinājumi labot situāciju bija neveiksmīgi, kā norādīts Regulas Nr. 1360/2013 1.–22. apsvērumā. Ņemot vērā šos apstākļus, būtu pārsteidzoši, ja tiešām varētu konstatēt salīdzināmas iekšējā rakstura situācijas. Tas, ka Regulai Nr. 1360/2013 ir atpakaļejošs spēks, pats par sevi nav pietiekams iemesls, lai padarītu par iekšēja rakstura prasībām prasības attiecībā uz fiskāliem pasākumiem, kurām tāpat ir līdzīga ietekme.

59.

Noteikumi, kas nosaka pamatotus noilguma termiņus tiesvedības ierosināšanai, principā atbilst efektivitātes prasībām, ciktāl ar tiem tiek piemērots tiesiskās drošības pamatprincips. Tomēr šādi termiņiem nevajadzētu padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kuras izriet no Savienības tiesībām ( 40 ).

60.

No iesniedzējtiesas apgalvojumiem, kas izklāstīti tās lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz to valsts noteikumu piemērošanu, kuri regulē noilguma termiņus, skaidri izriet, ka Cargill Deutschland nebūtu varējusi celt prasību par atmaksu šim nolūkam paredzētā termiņa ietvaros ( 41 ). Minētais laikposms beidzās pirms tam, kad2013. gada 20. decembrīstājās spēkā Regula Nr. 1360/2013, un pirms tam, kad Savienības likumdevējs noteica ražošanas nodevas, papildu nodevas aprēķināšanai nepieciešamos koeficientus un summas, kuras cukura ražotājiem ir jāmaksā cukurbiešu pārdevējiem saskaņā ar šīs regulas 1. pantu un pielikumu. Tādējādi tādiem ekonomikas dalībniekiem kā Cargill Deutschland būtu bijis praktiski neiespējami noteikt pārmaksāto nodevu summas un pieprasīt atmaksu. Noilgums attiecībā uz šādām prasībām iestājās jau pirms tam, kad stājās spēkā Regula Nr. 1360/2013.

61.

Hauptzollamt Krefeld (tiesas sēdē) apgalvoja, ka piesardzīgs ekonomikas dalībnieks būtu varējis apstrīdēt sākotnējos nodokļu paziņojumus, tādējādi aizsargājot Cargill Deutschland tiesisko stāvokli, jo nodokļu noteikšana nebūtu pabeigta.

62.

Tas ir valsts procesuālo tiesību jautājums. Šis jautājums ir arī saistīts ar komerciālu izvēli un apsvērumiem, kas leģitīmi dažādu ekonomikas dalībnieku gadījumā var atšķirties. Tomēr tas nav šajā tiesvedībā izvirzītais jautājums par Savienības tiesībām, proti, vai valsts noteikumi būtībā liedz tādiem ekonomikas dalībniekiem kā Cargill Deutschland īstenot viņu tiesības uz atmaksas pieprasīšanu.

63.

Saskaņā ar dalībvalstu tiesību sistēmām kopējiem vispārējiem tiesību principiem cietušajai personai, ja tā nevēlas riskēt ar to, ka kaitējums vai zaudējums būs jāuzņemas pašai, ir jāapliecina pienācīga rūpība, lai ierobežotu nodarīto zaudējumu apmēru ( 42 ). Tomēr pretēji efektivitātes principam būtu prasīt, lai cietušās personas sistemātiski izmantotu visus tām potenciāli pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, kaut arī tas radītu pārmērīgas grūtības vai to no tām nevarētu saprātīgi pieprasīt.

64.

Turklāt iesniedzējtiesas aprakstītā attiecīgo valsts noteikumu interpretācija atņem Regulai Nr. 1360/2013 tās lietderīgo iedarbību. Šīs regulas skaidri noteiktais mērķis ir dot iespēju valsts iestādēm izpildīt Savienības tiesu spriedumus par tā režīma pareizu piemērošanu, kas reglamentē cukura ražošanas nodevas. Šo spriedumu mērķis ir nodrošināt, lai sistēma, kas pamato šīs nodevas, tiktu piemērota pareizi. Šīs sistēmas mērķis bija nodrošināt, lai shēma būtu pašfinansējoša tā, lai zaudējumi, kas radušies cukura pārprodukcijas rezultātā, būtu jāfinansē pašai nozarei. Ja kompetentajām iestādēm tiktu atļauts ieturēt kļūdaini iekasētās pārpalikuma nodevas, tas būtu pretrunā visai filozofijai, kas ir šīs sistēmas pamatā.

65.

Tā kā Savienības likumdevējs nav noteicis noilguma termiņu attiecībā uz pārmaksāto nodevu atmaksu, noilguma termiņa sākuma noteikšana ir valsts tiesību jautājums, un katrā dalībvalstī tas noteikti būs atšķirīgs ( 43 ). Tāpat ir skaidrs, ka valsts procesuālo noteikumu piemērošana ir valsts tiesu ziņā.

66.

Tomēr, tā kā ekonomikas dalībnieki nevarēja noteikt, kāda pārmaksāto nodevu summa būtu jāpieprasa atmaksai pirms tam, kad stājās spēkā Regula Nr. 1360/2013, valsts noteikumi, kas paredz, ka attiecīgais noilguma termiņš beidzas pirms tam, kad stājās spēkā šī regula, padara praktiski neiespējami šādiem ekonomikas dalībniekiem pieprasīt to cukura nodevu atmaksu, kas tika kļūdaini samaksātas, pamatojoties uz tiesību aktiem, kurus Tiesa atzina par spēkā neesošiem.

67.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Finanzgericht (Finanšu tiesa, Diseldorfa, Vācija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Gadījumos, kad cukura ražošanas nodevas ir samaksātas kļūdaini, ir aizliegta tādu valsts noteikumu attiecībā uz noilguma termiņiem piemērošana, kas liedz ekonomikas dalībniekiem iespēju pieprasīt atmaksāt nodevas, kuras ir aprēķinātas no jauna, pamatojoties uz Padomes Regulu (EK) Nr. 1360/2013 (2013. gada 2. decembris), ar ko nosaka ražošanas nodevu apjomu cukura nozarē 2001./2002., 2002./2003., 2003./2004., 2004./2005. un 2005./2006. tirdzniecības gadam, koeficientu papildu nodevas aprēķināšanai 2001./2002. un 2004./2005. tirdzniecības gadam un summu, kuras cukura ražotājiem ir jāmaksā cukurbiešu pārdevējiem sakarā ar starpību starp ražošanas nodevas maksimālo apjomu un nodevas apjomu 2002./2003., 2003./2004. un 2005./2006. tirdzniecības gadam, ja šo noteikumu piemērošana šādus prasījumus padara praktiski neiespējamus.