59

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 31. maijā, prasītāja cēla šo prasību.

60

Komisija iebildumu rakstu Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza 2017. gada 29. septembrī.

61

2018. gada 31. janvārī prasītāja iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā replikas rakstu.

62

2018. gada 12. martā Komisija Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza atbildes rakstu uz repliku.

63

2019. gada 24. aprīlī pēc ceturtās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa saskaņā ar Reglamenta 28. pantu nolēma nodot šo lietu izskatīšanai paplašinātā tiesas sastāvā.

64

2019. gada 16. augustā atbilstoši Reglamenta 89. pantā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem Vispārējā tiesa uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus. Tie uz jautājumiem atbildēja noteiktajā termiņā.

65

Lietas dalībnieku paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausītas 2019. gada 13. septembra tiesas sēdē.

66

Ar 2020. gada 31. jūlija rīkojumu Vispārējā tiesa (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā), uzskatīdama, ka nav guvusi pietiekamu skaidrību un ka lietas dalībnieki ir jāuzaicina iesniegt apsvērumus par argumentu, kuru tie vēl nebija apsprieduši, atkārtoti uzsāka tiesvedības mutvārdu daļu, piemērojot Reglamenta 113. pantu.

67

Lietas dalībnieki noteiktajā termiņā atbildēja uz virkni jautājumu, kurus Vispārējā tiesa bija uzdevusi 2020. gada 4. augustā, un pēc tam iesniedza apsvērumus par to attiecīgajām atbildēm.

68

Ar 2020. gada 6. novembra lēmumu Vispārējā tiesa vēlreiz pabeidza tiesvedības mutvārdu daļu.

69

Ar 2021. gada 28. janvāra rīkojumu Vispārējā tiesa (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā), vēlreiz uzskatīdama, ka nav guvusi pietiekamu skaidrību un ka lietas dalībnieki ir jāuzaicina iesniegt apsvērumus par argumentu, kuru tie vēl nebija apsprieduši, atkārtoti uzsāka tiesvedības mutvārdu daļu, piemērojot Reglamenta 113. pantu.

70

Komisija noteiktajā termiņā atbildēja uz virkni jautājumu, kurus Vispārējā tiesa bija uzdevusi 2021. gada 29. janvārī un 16. martā. Pēc tam prasītāja pēc Vispārējās tiesas uzaicinājuma iesniedza apsvērumus par šīm atbildēm.

71

Ar 2021. gada 25. maija lēmumu Vispārējā tiesa vēlreiz pabeidza tiesvedības mutvārdu daļu.

72

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

73

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

201

Prasītāja norāda, ka apstrīdētajā lēmumā ir kļūda vai – pakārtoti – nepietiekams pamatojums, ciktāl tā pamatojumā aprakstītais un rezolutīvajā daļā konstatētais pārkāpums nav saderīgs ar 2010. gada 9. novembra lēmumā konstatēto pārkāpumu, kurš apstrīdētajā lēmums ir uzskatīts par galīgu, it īpaši attiecībā uz līdzdalībnieku skaitu un identiskumu. No tā izrietot, ka nedz valsts tiesa, kurā pēc tam celta zaudējumu atlīdzināšanas prasība, nedz apsūdzētie pārvadātāji neesot varējuši no apstrīdētā lēmuma izdarīt secinājumus par prasībām atlīdzināt kaitējumu.

202

Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

203

Iesākumā jānorāda, ka prasītāja galvenokārt apgalvo, ka pastāv kļūda, kuru tā raksturo kā tiesību kļūdu. Tomēr argumentācija, kas ir šā apgalvojuma pamatā, pilnībā attiecas uz apgalvotu neatbilstību vai pretrunu esamību, kas izriet no Komisijas izvēles apvienot 2010. gada 9. novembra lēmumā un apstrīdētājā lēmumā izdarītos konstatējumus. Tādējādi jākonstatē, ka prasītājas argumentācija patiesībā attiecas uz pretrunīgu pamatojumu, ko turklāt apliecina prasītājas apgalvojums, kurš minēts iespējamās tiesību kļūdas pierādījuma atbalstam un saskaņā ar kuru “tas, ka Komisija ir saglabājusi divus pretrunīgus lēmumus, kuros konstatēts pārkāpums attiecībā uz vienu un to pašu dalībnieku, radīs nepieļaujamu neskaidrību Savienības tiesību sistēmā”, kas ir pretrunā prasībai, ka “valsts tiesām, piemērojot Savienības tiesības [..], ir jāspēj balstīties uz skaidriem un precīziem Komisijas konstatējumiem”. No tā izriet, ka šis pamats ir vērtējams kā tāds, kas attiecas tikai uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

204

Šajā ziņā jāatgādina, ka tiesību akta pamatojumam ir jābūt loģiskam un tajā it īpaši nedrīkst būt saturiskas pretrunas, kas liedz pareizi uztvert šī tiesību akta pamatā esošos iemeslus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 151. punkts).

205

Tomēr saskaņā ar judikatūru pretruna lēmuma pamatojumā var ietekmēt tā spēkā esamību vienīgi tad, ja akta adresāts nav varējis uzzināt visu vai daļu no patiesā lēmuma pamatojuma, un ka tāpēc visa akta rezolutīvā daļa vai daļa no tās nav juridiski pamatota (spriedumi, 1995. gada 24. janvāris, Tremblay u.c./Komisija, T‑5/93, EU:T:1995:12, 42. punkts, un 2000. gada 30. marts, Kish Glass/Komisija, T‑65/96, EU:T:2000:93, 85. punkts).

206

Šajā gadījumā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 9., 11., 1091. un 1092. apsvēruma, pārkāpuma konstatējumi, kas rezolutīvajā daļā ir izmantoti pret prasītāju, ietver vienīgi 2010. gada 9. novembra lēmuma aspektus, kurus Vispārējā tiesa ir atcēlusi ar 2015. gada 16. decembra spriedumu British Airways/Komisija (T‑48/11, nav publicēts, EU:T:2015:988). Pārējie šā lēmuma aspekti, ciktāl prasītāja tos nebija apstrīdējusi, ir kļuvuši galīgi.

207

Tādējādi Komisija apstrīdētajā lēmumā pienācīgi paskaidroja, kāpēc tā ņēma vērā 2010. gada 9. novembra lēmuma rezolutīvo daļu, ciktāl tā attiecās uz prasītāju, un kāpēc tā sekojoši ierobežoja apjomu jaunajiem attiecībā uz prasītāju izdarītajiem pārkāpuma konstatējumiem.

208

Protams, kā norāda prasītāja, Komisijas izmantotās pieejas dēļ vienlaikus pastāv attiecībā uz prasītāju izdarīti pārkāpuma konstatējumi, kuri atšķiras it īpaši tādēļ, ka tajos norādītie līdzdalībnieki nav tieši tie paši. Tādējādi vienotā un turpinātā pārkāpuma daļas, kas saistītas ar EEZ iekšējiem maršrutiem, maršrutiem EEZ teritorijā, izņemot maršrutus starp Savienību un trešām valstīm, un maršrutiem starp Savienību un Šveici, apstrīdētajā lēmumā ir attiecināti uz vairākiem pārvadātājiem, uz kuriem šī rīcība nav attiecināta 2010. gada 9. novembra lēmumā.

209

Tomēr no tā neizriet pretruna, kas liegtu labi saprast apstrīdēto lēmumu. Šī situācija ir vienīgi rezultāts tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmai, kurā tiesa, kas pārbauda tiesiskumu, nevar pasludināt atcelšanu, kas pārsniegtu to, ko ir lūdzis prasītājs, jo citādi tā būtu lēmusi ultra petita, un apstāklim, ka prasītāja lūdza tikai daļēji atcelt 2010. gada 9. novembra lēmumu.

210

Ciktāl prasītāja apgalvo, ka, neraugoties uz 2010. gada 9. novembra lēmuma tikai daļēju atcelšanu, ciktāl tas uz to attiecas, Komisijai esot bijis pienākums izdarīt secinājumus no 2015. gada 16. decembra sprieduma British Airways/Komisija (T‑48/11, nav publicēts, EU:T:2015:988), atsaucot minēto lēmumu, ir jākonstatē, ka tās argumentācija sakrīt ar otrā pamata atbalstam izklāstīto. Tā tādējādi tiks vērtēta saistībā ar minēto pamatu.

211

Ņemot vērā iepriekš minēto, šis pamats ir jānoraida.

212

Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi tai LESD 266. pantā noteikto pienākumu izdarīt visus derīgos secinājumus no iepriekšēja tiesas nolēmuma un ka tāpēc ir jāatceļ apstrīdētais lēmums vai vismaz tā rezolutīvās daļas 3. panta e) punkts.

213

Prasītāja it īpaši pārmet Komisijai, ka tā ir balstījusies uz 2010. gada 9. novembra lēmuma konstatējumiem, lai uzliktu prasītājai naudas sodu, lai gan Vispārējā tiesa 2015. gada 16. decembra spriedumā British Airways/Komisija (T‑48/11, nav publicēts, EU:T:2015:988) esot apstiprinājusi, ka tie bija būtiski kļūdaini.

214

Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

215

Saskaņā ar LESD 266. pantu iestādei, kura ir izdevusi atcelto aktu, ir jāveic pasākumi atceļošā sprieduma izpildei. Šis pienākums attiecas tikai uz tādiem pasākumiem, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu atceļošā sprieduma izpildi (spriedums, 2007. gada 29. novembris, Itālija/Komisija, C‑417/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:733, 52. punkts).

216

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai izpildītu atceļošā sprieduma prasības un to pilnībā īstenotu, attiecīgajai iestādei ir jāievēro ne tikai sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī motīvu daļa, uz kuru balstoties ir taisīts šis spriedums un kura veido nepieciešamo pamatojumu tajā ziņā, ka motīvu daļa ir vajadzīga, lai noteiktu precīzu rezolutīvajā daļā nolemtā nozīmi (spriedumi, 1988. gada 26. aprīlis, Asteris u.c./Komisija, 97/86, 99/86, 193/86 un 215/86, EU:C:1988:199, 27. punkts, un 2003. gada 6. marts, Interporc/Komisija, C‑41/00 P, EU:C:2003:125, 29. punkts).

217

Šajā ziņā jāatgādina – kā jau izriet no šā sprieduma 184. punkta, iemesli, kuri izgaismo Savienības tiesas konstatēto pārkāpumu precīzos iemeslus, tiek ņemti vērā tikai tāpēc, lai noteiktu precīzu nozīmi rezolutīvajā daļā nospriestajam (spriedums, 1999. gada 14. septembris, Komisija/AssiDomän Kraft Products u.c., C‑310/97 P, EU:C:1999:407, 55. punkts).

218

Tādējādi principā sprieduma atcelt tiesību aktu pamatojuma saistošais spēks nav attiecināms uz personām, kuras nav tiesvedības dalībnieces un attiecībā uz kurām spriedumā nevar tikt ietverts nekāds nolēmums (spriedums, 1999. gada 14. septembris, Komisija/AssiDomän Kraft Products u.c., C‑310/97 P, EU:C:1999:407, 55. punkts). Tāpat ir jābūt ar akta daļām attiecībā uz personu, kuras nav iesniegtas Savienības tiesas pārbaudei, attiecībā uz kurām šī tiesa tādējādi nevar pasludināt atcelšanu un kuras tādējādi attiecībā uz šo personu kļūst galīgas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. novembris, British Airways/Komisija, C‑122/16 P, EU:C:2017:861, 85. punkts).

219

Šajā gadījumā Vispārējā tiesa 2015. gada 16. decembra sprieduma British Airways/Komisija (T‑48/11, nav publicēts, EU:T:2015:988) 88. un 89. punktā uzskatīja, ka prasītājas prasība par 2010. gada 9. novembra lēmumu bija vērsta tikai uz tā daļēju atcelšanu un ka atcelšana, kuru Vispārējā tiesa pasludina, nevar pārsniegt to, ko prasītāja ir lūgusi, jo pretējā gadījumā tiesa būtu lēmusi ultra petita. Tāpēc Vispārējā tiesa nolēma atcelt strīdīgo lēmumu prasītājas prasījumu robežās. Tiesa noraidīja pret minēto spriedumu iesniegto apelācijas sūdzību, tādējādi būtībā apstiprinot konstatējumu un secinājumus, ko par šo jautājumu bija izdarījusi Vispārējā tiesa (spriedums, 2017. gada 14. novembris, British Airways/Komisija, C‑122/16 P, EU:C:2017:861).

220

Tādējādi, lai gan ir taisnība, ka 2015. gada 16. decembra sprieduma British Airways/Komisija (T‑48/11, nav publicēts, EU:T:2015:988) pamatojums bija vērsts uz to, lai konstatētu prettiesiskumu, kas skar visu 2010. gada 9. novembra lēmumu, ciktāl tas attiecās uz prasītāju (skat. šā sprieduma 16. punktu), tomēr tā rezolutīvās daļas tvērums bija pienācīgi noteikts atbilstoši robežām, kas tiesvedībai noteiktas prasītājas prasījumos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. novembris, British Airways/Komisija, C‑122/16 P, EU:C:2017:861, 91. un 92. punkts).

221

Saskaņā ar šā sprieduma 218. punktā atgādināto judikatūru pamatojuma saistošs spēks, kas Komisijai attiecīgā gadījumā bija jāņem vērā, izpildot 2015. gada 16. decembra sprieduma British Airways/Komisija (T‑48/11, nav publicēts, EU:T:2015:988), nebija piemērojams tām 2010. gada 9. novembra lēmuma daļām, kuras nebija iesniegtas Vispārējās tiesas pārbaudei un uz kurām tādējādi nevarēja attiekties minētā sprieduma rezolutīvā daļa.

222

No tā izriet, ka Komisija nepārkāpa LESD 266. pantu, apstrīdētajā lēmumā balstoties uz 2010. gada 9. novembra lēmuma pārkāpuma konstatējumiem, kas nebija apšaubīti 2015. gada 16. decembra sprieduma British Airways/Komisija (T‑48/11, nav publicēts, EU:T:2015:988) rezolutīvajā daļā un kas tādējādi bija kļuvuši galīgi.

223

Tāpēc šis pamats ir jānoraida.

224

Prasītāja norāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, pārkāpusi būtisku procedūras noteikumu vai pārsniegusi savas kompetences robežas, uzliekot tai tāda paša apmēra naudas sodu kā 2010. gada 9. novembra lēmumā uzliktais. Komisija esot balstījusies uz apstākli, ka jaunais naudas sods nav saistīts tikai ar vienotā un turpinātā pārkāpuma, kurā prasītāja piedalījās, ierobežotajiem aspektiem (identificēti apstrīdētā lēmuma 1. pantā), bet arī balstās uz aspektiem, kas minēti 2010. gada 9. novembra lēmumā un “kas ir kļuvuši galīgi” (apstrīdētā lēmuma 3. pants).

225

Tomēr, pirmām kārtām, apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā neviens 2010. gada 9. novembra lēmumā minētais konstatējums vēl neesot bijis tāds, kas “kļuvis galīgs” attiecībā uz prasītāju, jo apelācijas sūdzība, kas iesniegta par 2015. gada 16. decembra spriedumu British Airways/Komisija (T‑48/11, nav publicēts, EU:T:2015:988) vēl tika skatīta.

226

Otrām kārtām, Vispārējā tiesa esot atcēlusi prasītājai 2010. gada 9. novembra lēmumā uzlikto naudas sodu, jo tā uzskatīja, ka minētajā lēmumā bija ietvertas būtiskas pretrunas. Tas nozīmējot, ka visus 2010. gada 9. novembra lēmuma konstatējumus esot vajadzējis atcelt, ja Vispārējā tiesa uzskatīja, ka to saista ultra petita princips. Tāpēc prasītājas ieskatā tas, ka Vispārējā tiesa no savas puses neatcēla 2010. gada 9. novembra lēmuma 1.–4. pantu kopumā, nenozīmē, ka Komisija varēja pamatoties uz šīm normām, lai vēlāk uzliktu tādu pašu naudas sodu, nesniedzot papildu pamatojumu, kas pamatotu no minētajām normām izrietošos konstatējumus.

227

Trešām kārtām, prasītāja apgalvo, ka Komisijas pieeja tai liedza saprast naudas soda apmēra pamatojumu apstrīdētajā lēmumā tās neskaidrības dēļ, kas pastāvēja attiecībā uz pārkāpuma, kurā prasītāja tika vainota, apjomu.

228

Ceturtām kārtām, Komisija neesot bijusi kompetenta apstrīdētajā lēmumā uzlikt naudas sodu, kurš nav saistīts tikai ar šajā pašā lēmumā izdarītiem pārkāpuma konstatējumiem.

229

Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

230

Jānorāda, ka šis pamats ir sadalīts četros iebildumos, kuri jāskata secīgi.

231

Pirmkārt, attiecībā uz apgalvoto kļūdu, ko Komisija esot pieļāvusi, ciktāl tā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī uzskatīja par galīgiem 2010. gada 9. novembra lēmumā minētos konstatējumus, uz kuriem tā balstījās, lai uzliktu prasītājai naudas sodu, jānorāda, ka, pieņemot, ka šī kļūda apstiprinātos, tā neietekmētu apstrīdētā lēmuma likumību, ciktāl tā skar šā lēmuma ad abundantiam motīvu.

232

Savienības iestāžu aktiem principā ir likumības prezumpcija, un tie tādējādi rada tiesiskas sekas tik ilgi, kamēr tie nav atsaukti, atcelti prasības atcelt tiesību aktu ietvaros vai pasludināti par spēkā neesošiem pēc prejudiciāla nolēmuma pieņemšanas vai iebildes par prettiesiskumu apmierināšanas (spriedums, 2004. gada 5. oktobris, Komisija/Grieķija, C‑475/01, EU:C:2004:585, 18. punkts).

233

Aplūkojamie 2010. gada 9. novembra lēmuma konstatējumi apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī nebija ne atcelti, ne atsaukti, ne pasludināti par spēkā neesošiem. Tādējādi tie radīja tiesiskas sekas, uz kurām Komisija varēja derīgi atsaukties neatkarīgi no tā, vai tiem turklāt bija galīgs raksturs.

234

Turklāt jānorāda, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. panta 1. punktu apelācijai par Vispārējās tiesas spriedumu principā nav apturošas iedarbības (rīkojums, 2016. gada 7. jūlijs, Komisija/Bilbaína de Alquitranes u.c., C‑691/15 P‑R, nav publicēts, EU:C:2016:597, 16. punkts). Tādējādi tas, ka prasītāja iesniedza apelāciju, neliedza Komisijai izpildīt 2015. gada 16. decembra spriedumu British Airways/Komisija (T‑48/11, nav publicēts, EU:T:2015:988) saskaņā ar LESD 266. pantu.

235

Katrā ziņā apelācija, ko prasītāja iesniedza par 2015. gada 16. decembra spriedumu British Airways/Komisija (T‑48/11, nav publicēts, EU:T:2015:988), nevarēja paplašināt tvērumu prasījumiem par daļēju atcelšanu, ko tā bija izvirzījusi Vispārējā tiesā, ņemot vērā, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 170. panta 1. punktu “apelācijas sūdzībā lūdz pilnībā vai daļēji apmierināt tādus pašus prasījumus, kādus lūgts apmierināt pirmajā instancē, neiesniedzot jaunus prasījumus”.

236

Tā kā aplūkojamie 2010. gada 9. novembra lēmuma konstatējumi nebija apstrīdēti Vispārējā tiesā un tos nevarēja apstrīdēt tikai apelācijas stadijā, tie tādējādi bija kļuvuši galīgi attiecībā uz prasītāju datumā, kurā beidzās LESD 263. pantā paredzētais termiņš prasības celšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. novembris, British Airways/Komisija, C‑122/16 P, EU:C:2017:861, 98. punkts). Šis datums ir agrāks par datumu, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums.

237

Otrkārt, attiecībā uz to, ka Komisija, kā apgalvots, prettiesiski nav pamatojusi neapstrīdēto 2010. gada 9. novembra lēmuma konstatējumu izmantošanu apstrīdētajā lēmumā, jānorāda, ka šim iebildumam trūkst faktiska pamata, kā izriet no šā sprieduma 206. un 207. punkta.

238

Pieņemot, ka prasītāja ar šo iebildumu vēlas apstrīdēt likumību pašam faktam, ka apstrīdētajā lēmumā ir atsauce uz 2010. gada 9. novembra lēmuma neapstrīdētajiem konstatējumiem, ņemot vērā 2015. gada 16. decembra spriedumu British Airways/Komisija (T‑48/11, nav publicēts, EU:T:2015:988) atziņas, šis iebildums ir jānoraida kā nepamatots, jo tas izriet no tā, ka nav ievērots minētā sprieduma motīvu saistošais spēks attiecībā uz konstatējumiem, kas neietilpa strīda priekšmetā, saskaņā ar to, kas tika nospriests šā sprieduma 221. punktā.

239

Treškārt, attiecībā uz iebildumu par prasītājai uzliktā naudas soda nepietiekamo pamatojumu, ņemot vērā neskaidrības par pārkāpuma, kurā prasītāja vainota, apjomu, Vispārējā tiesa šā sprieduma 209. punktā jau konstatēja, ka šīs apgalvotās neskaidrības ir rezultāts tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmai un apstāklim, ka prasītāja lūdza tikai daļēji atcelt 2010. gada 9. novembra lēmumu. Šis pamatojums ir minēts apstrīdētajā lēmumā (skat. šā sprieduma 206. un 207. punktu).

240

Turklāt jāatgādina, ka pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai, un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 147. punkts).

241

Pienākuma norādīt pamatojumu izpilde ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto motīvu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas LESD 296. panta un Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (spriedumi, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 150. punkts, un 2016. gada 13. decembris, Printeos u.c./Komisija, T‑95/15, EU:T:2016:722, 45. punkts).

242

Jānorāda, ka šajā gadījumā tas vien, ka apstrīdētajā lēmumā atbildība par noteiktām pārkāpuma daļām ir attiecināta uz lielāku skaitu dalībnieku nekā 2010. gada 9. novembra lēmumā par to pašu pārkāpjošo rīcību – pretēji tam, ko apgalvo prasītāja –, nevar prasīt papildu paskaidrojumus, ciktāl nav runa par faktoru, ko Komisija ņēma vērā, aprēķinot naudas sodu.

243

Šajā ziņā, protams, jānorāda, tāpat kā norāda prasītāja, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 1209. apsvērumā pārbaudīja apsūdzēto pārvadātāju kopējo tirgus daļu globālā mērogā kā vienu no atbilstošajiem faktoriem vienotā un turpinātā pārkāpuma smaguma noteikšanai. Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Komisija, no apstrīdētā lēmuma 1212. apsvēruma neizriet, ka tā nebūtu ņēmusi vērā šo tirgus daļu. Minētajā apsvērumā tā tikai norādīja, ka ņēma vērā “it īpaši pārkāpuma raksturu un ģeogrāfisko tvērumu”.

244

Turpretī no visiem apstrīdētā lēmuma 1198.–1212. apsvērumā minētajiem apsvērumiem par vienotā un turpinātā pārkāpuma smagumu izriet, ka Komisija saskaņā ar Tiesas judikatūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Roca/Komisija, C‑638/13 P, EU:C:2017:53, 67. punkts) veica dažādo atbilstīgo faktoru visaptverošu vērtējumu, neņemot vērā nedz vienotā un turpinātā pārkāpuma dažādo daļu iespējamās īpašās materiāltiesiskās vai ģeogrāfiskās iezīmes, nedz – šajā stadijā – apsūdzēto pārvadātāju dažādo iesaistīšanās pakāpi. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 1219. apsvēruma, arī papildsumma tika noteikta, pamatojoties uz šo visaptverošo vērtējumu. Tomēr šajā visaptverošajā vērtējumā šā sprieduma 242. punktā norādītās atšķirības nebija tādas, kas liktu Komisijai prasītājai uzliktā naudas soda labas izpratnes labad sniegt papildu argumentāciju.

245

Attiecībā uz prasītājas argumentu, kurš sniegts, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, un saskaņā ar kuru, vispārīgi raugoties, mazāks dalībnieku skaits dažos pārkāpjošās rīcības gadījumos, kuri 2010. gada 9. novembra lēmumā ir attiecināti uz prasītāju, salīdzinot ar tiem, kuri noteikti apstrīdētajā lēmumā, pamato naudas soda samazinājuma saņemšanu, jānorāda, ka tas ir saistīts ar apstrīdētā lēmuma likumību pēc būtības, nevis ar nepietiekamu pamatojumu. Turklāt šis apgalvojums nekādi nav pamatots.

246

No iepriekš minētā izriet, ka atsaukšanās apstrīdētajā lēmumā uz 2010. gada 9. novembra lēmuma pārkāpuma konstatējumiem, kurus prasītāja nebija apstrīdējusi, nelika Komisijai naudas soda apmēra pamatošanas stadijā sniegt papildu pamatojumu.

247

Ceturtkārt, ņemot vērā, ka iebildums par Komisijas kompetences neesamību uzlikt naudas sodu nav saistīts tikai ar apstrīdētajā lēmumā minētajiem konstatējumiem par pārkāpumu, arī tas nav atbalstāms.

248

Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu Komisija ar lēmumu var uzlikt naudas sodus uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tie tīši vai nolaidības dēļ pārkāpj LESD 101. vai 102. pantu.

249

Turklāt Savienības tiesa jau ir nospriedusi, ka Komisijas pilnvarām pieņemt noteiktu aktu katrā ziņā jāietver pilnvaras grozīt šo aktu, ievērojot noteikumus par tās kompetenci, kā arī [..] tam paredzēto formu un procedūras (spriedums, 2014. gada 9. decembris, Lucchini/Komisija, T‑91/10, EU:T:2014:1033, 108. punkts). Īpašajā gadījumā, ja noteiktam tiesību aktam ir pasludināta daļēja atcelšana, šīm pilnvarām noteikti ir jāietver pilnvaras pieņemt jaunu lēmumu, kas attiecīgā gadījumā papildina tās akta daļas, kas ir kļuvušas galīgas.

250

Šajā gadījumā vispirms jānorāda, ka strīdīgie pārkāpuma konstatējumi, kas minēti 2010. gada 9. novembra lēmumā, tika izdarīti saistībā ar to pašu procedūru kā tā, kuras rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, un pēc tā paša paziņojuma par iebildumiem.

251

Turpinot – jākonstatē, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā pienācīgi paskaidroja, kāpēc tā ņēma vērā 2010. gada 9. novembra lēmuma rezolutīvo daļu, ciktāl tā attiecās uz prasītāju, un kāpēc tā sekojoši ierobežoja apjomu jaunajiem attiecībā uz prasītāju izdarītajiem pārkāpuma konstatējumiem (skat. šā sprieduma 206. un 207. punktu).

252

Visbeidzot, kā atgādināts apstrīdētā lēmuma 9. un 11. apsvērumā, ar 2015. gada 16. decembra spriedumu British Airways/Komisija (T‑48/11, nav publicēts, EU:T:2015:988) tika pasludināta 2010. gada 9. novembra lēmuma atcelšana it īpaši tiktāl, ciktāl ar to prasītājai ir uzlikts naudas sods, tāpēc Komisija, lai īstenotu minēto spriedumu, saistībā ar apstrīdēto lēmumu no jauna pieņēma normu, ar kuru tā uzlika prasītājai naudas sodu par tās dalību vienotajā un turpinātajā pārkāpumā.

253

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka Komisija ir rīkojusies savas kompetences robežās.

[..]

407

Saistībā ar astoto pamatu prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka prasītājas 2006. gada 27. februāra pieteikumam par iecietības programmas piemērošanu nebija “būtiskas pievienotās vērtības”, jo tas apstiprināja informāciju, kuru Komisija jau bija saņēmusi no Lufthansa.

408

Otrkārt, prasītāja norāda, ka tā iesniedza jaunus elementus, kas pierāda tādu nolīgumu esamību, kuros ir iesaistīti vairāki citi pārvadātāji un kurus Komisija izmantoja apstrīdētajā lēmumā, bet kuru nozīmi Komisija cenšas mazināt, kļūdaini apgalvojot, ka tie jau bija publiski.

409

Treškārt, prasītāja norāda, ka ir iesniegusi pierādījumus, kas vismaz ļāva pierādīt konstatētā pārkāpuma apjomu un ilgumu.

410

Ceturtkārt, prasītāja norāda, ka ir vienlaikus kļūdains un neatbilstīgs Komisijas vērtējums, ka prasītājas paziņojumi saistībā ar pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu ir izvairīgi un neskaidri.

411

Piektkārt, prasītāja apgalvo, ka tā ir saņēmusi netaisnīgu attieksmi, salīdzinot ar pārējiem pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu iesniedzējiem, kuri saņēma lielākus samazinājumus, lai gan uz dažiem apstrīdētajā lēmumā bija attiecināta tāda pati kritika kā uz prasītāju saistībā ar viņu paziņojuma pierādījuma spēku, bet citi, piemēram, Air Canada, bija apliecinājuši attieksmi, kas nav vērsta uz sadarbību.

412

Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

413

Saskaņā ar 2002. gada paziņojuma par iecietību 20. punktu “uzņēmumi, kas neatbilst [..] noteikumiem, [lai iegūtu atbrīvojumu no naudas soda], var pretendēt uz tās sodanaudas [tā naudas soda] samazinājumu, kas tiem citādi būtu uzlikta[‑s]”.

414

2002. gada paziņojuma par iecietību 21. punktā ir noteikts, ka, “lai varētu pretendēt uz [naudas soda samazinājumu atbilstoši šā paziņojuma 20. punktam], uzņēmumam ir jāsniedz Komisijai pierādījumi par iespējamo pārkāpumu, kas būtiski papildina pierādījumus, kuri jau ir Komisijas rīcībā [kam ir būtiska pievienotā vērtība salīdzinājumā ar Komisijas rīcībā jau esošajiem pierādījumiem], un tiem jāpārtrauc dalība iespējamajā pārkāpumā ne vēlāk kā pierādījumu iesniegšanas laikā”.

415

2002. gada paziņojuma par iecietību 22. punktā pievienotās vērtības jēdziens ir definēts šādi:

““Pievienotās vērtības” jēdziens attiecas uz to, ciktāl iesniegtie pierādījumi pēc sava rakstura un detalizētības pakāpes stiprina Komisijas spēju pierādīt attiecīgos faktus. Veicot šādu vērtējumu, Komisija parasti uzskata, ka lielāka vērtība ir rakstiskiem pierādījumiem, kas iegūti laikposmā, uz kuru attiecas fakti, nevis vēlāk iegūtiem pierādījumiem. Tāpat arī uzskata, ka lielāka vērtība ir pierādījumiem, kas tieši attiecas uz attiecīgajiem faktiem, nevis pierādījumiem, kam ir netieša saistība.”

416

2002. gada paziņojuma par iecietību 23. punkta b) apakšpunkta pirmajā daļā ir paredzētas trīs naudas soda samazinājuma kategorijas. Pirmajam uzņēmumam, kas izpilda minētā paziņojuma 21. punktā paredzēto nosacījumu, ir tiesības saņemt naudas soda apmēra samazinājumu 30–50 % apmērā, otrajam uzņēmumam – naudas soda apmēra samazinājumu 20–30 % apmērā un nākamajiem uzņēmumiem – naudas soda apmēra samazinājumu ne vairāk kā 20 % apmērā.

417

Komisijai ir plaša novērtējuma brīvība, izvērtējot uzņēmuma sadarbības kvalitāti un lietderību, it īpaši salīdzinājumā ar citu uzņēmumu ieguldījumu (spriedumi, 2007. gada 10. maijs, SGL Carbon/Komisija, C‑328/05 P, EU:C:2007:277, 88. punkts, un 2015. gada 20. maijs, Timab Industries un CFPR/Komisija, T‑456/10, EU:T:2015:296, 177. punkts).

418

Turklāt tas, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā izmanto visus tās rīcībā esošos pierādījumus un tātad arī informāciju, ko savā pieteikumā par iecietības programmas piemērošanu ir sniegusi prasītāja, nepierāda, ka minētajai informācijai bija būtiska pievienotā vērtība attiecībā uz pierādījumiem, kas jau bija Komisijas rīcībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 13. jūlijs, ThyssenKrupp Liften Ascenseurs/Komisija, T‑144/07, no T‑147/07 līdz T‑150/07 un T‑154/07, EU:T:2011:364, 398. punkts).

419

Visbeidzot paziņojums, kurš zināmā mērā tikai apstiprina Komisijas rīcībā jau esošu paziņojumu, būtiski neatvieglo Komisijas uzdevumu (skat. spriedumu, 2011. gada 17. maijs, Elf Aquitaine/Komisija, T‑299/08, EU:T:2011:217, 343. punkts un tajā minētā judikatūra).

420

Apstrīdētā lēmuma 1363.–1371. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka elementiem, kurus prasītāja sniedza 2006. gada 27. februārī, iesniedzot savu pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu, nebija “būtiskas pievienotās vērtības”, tādējādi neuzskatot prasītāju par pirmo uzņēmumu, kas atbilst 2002. gada paziņojuma par iecietību 21. punktā izklāstītajam nosacījumam. Tikai vēlākā stadijā administratīvajā procesā Komisija, pamatojoties uz pierādījumiem, kurus prasītāja bija iesniegusi vēlāk, uzskatīja, ka prasītāja ir devītais uzņēmums, kurš atbilst šā paziņojuma 21. punktā izklāstītajam nosacījumam (skat. apstrīdētā lēmuma 1381. apsvērumu).

421

Tādējādi Komisija apstrīdētā lēmuma 1364. apsvērumā norādīja, ka prasītājas 2006. gada 27. februārī sniegtie elementi “sastāvēja no daudziem dokumentiem, kas Komisijai jau bija zināmi pārbaužu rezultātā, no dažiem jauniem dokumentiem, kuriem attiecībā uz Komisiju bija ierobežota vērtība, un no uzņēmuma paziņojuma, kurš paliek izvairīgs un neskaidrs attiecībā uz aizliegtās vienošanās apjomu un [prasītājas] dalību šīs aizliegtās vienošanās norisē”.

422

Komisija apstrīdētā lēmuma 1365. apsvērumā no tā secināja, ka tie “tātad nesniedza būtisku pievienoto vērtību, jo ne pieteikums par iecietības programmas piemērošanu, ne 2006. gada 27. februārī iesniegtie dokumenti nesniedz Komisijai būtiskus papildu pierādījumus par apgalvoto pārkāpumu”.

423

Pirmām kārtām, jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija to, ka prasītājas 2006. gada 27. februārī iesniegtajiem elementiem būtu “būtiska pievienotā vērtība”, neizslēdza tikai tāpēc, ka šie elementi tikai apstiprināja tās rīcībā jau esošu informāciju. Tā Komisija tostarp konstatēja, ka vairāki dokumenti, kurus prasītāja iesniedza, jau bija tās rīcībā tāpēc, ka tie bija atklāti prasītājas telpās veiktās pārbaudes laikā (apstrīdētā lēmuma 1370. apsvērums). Komisija arī norādīja, ka dažiem prasītājas iesniegtajiem dokumentiem nebija saistības ar vienoto un turpināto pārkāpumu (šā lēmuma 1367. un 1370. apsvērums) vai ka tie šā pārkāpuma esamību nepamatoja (minētā lēmuma 1367. apsvērums).

424

Otrām kārtām, prasītājas iesniegtie elementi, kas tās ieskatā pierāda šā sprieduma 408. punktā minēto nolīgumu pastāvēšanu, sastāv no [konfidenciāli] ( 2 ). Komisija tos izmantoja [konfidenciāli]. Tomēr apstrīdētā lēmuma 1370. apsvērumā [konfidenciāli] Komisija norādīja, un prasītāja to nenoliedza, ka tā jau bija informēta par šo saziņu [konfidenciāli].

425

Trešām kārtām, pierādījumi, kuri prasītājas ieskatā esot ļāvuši paplašināt vienotā un turpinātā pārkāpuma apjomu un ilgumu, sastāv no [konfidenciāli]. Šie elementi tika izmantoti [konfidenciāli].

426

Apstrīdētā lēmuma 126. apsvērums ir formulēts šādi:

[konfidenciāli]

427

Tomēr no apstrīdētā lēmuma 124. un 125. apsvēruma izriet, ka Komisijas rīcībā jau bija [konfidenciāli] informācija par šo saziņu [konfidenciāli].

428

Turklāt no apstrīdētā lēmuma 193. apsvēruma izriet, ka, pateicoties dokumentiem, kuri bija iegūti prasītājas telpās veiktajā pārbaudē, Komisijas rīcībā jau bija pierādījumi [konfidenciāli].

429

Tā kādā iekšējā elektroniskā pasta vēstulē ir minēts [konfidenciāli].

430

Apstrīdētā lēmuma 336. apsvērums ir formulēts šādi:

[konfidenciāli]

431

Prasītājas paziņojumi, kas ir rezumēti apstrīdētā lēmuma 336. apsvērumā, apstiprina informāciju, ko šajā ziņā ir sniegusi Lufthansa saistībā ar savu pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu un kas ir rezumēta apstrīdētā lēmuma 124. un 125. apsvērumā. [konfidenciāli]. Tomēr jānorāda, ka prasītājas sniegtie pierādījumi, kas ir rezumēti 336. apsvērumā, sastāv vai nu no paziņojumiem, kuri veikti pēc strīdīgajiem faktiem saistībā ar Komisijas uzsākto procedūru, vai arī no netiešiem pierādījumiem [konfidenciāli].

432

Ceturtām kārtām, attiecībā uz Komisijas veikto vērtējumu par [konfidenciāli], saskaņā ar kuru [attiecīgais paziņojums] esot bijis “izvairīgs un neskaidrs attiecībā uz [strīdīgo] aizliegto vienošanos un [prasītājas] dalību šīs aizliegtās vienošanās norisē” (apstrīdētā lēmuma 1364. apsvērums), jānorāda, ka prasītāja neapstrīd, ka tā nav skaidri atzinusi [konfidenciāli] savas saziņas ar Lufthansa par DP pretkonkurences raksturu. Apstāklis, ka prasītāja neatzīst savu dalību pretkonkurences rīcībā, nav bez nozīmes, kad ir runa par tās mutiskā paziņojuma pievienotās vērtības novērtēšanu.

433

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, ņemot vērā tās rīcībā jau esošos pierādījumus un prasītājas 2006. gada 27. februāra pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu saturu, secinot, ka šis pieteikums nesniedza būtisku pievienoto vērtību 2002. gada paziņojuma par iecietību 21. punkta izpratnē.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež: