1

Institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt Eiropas Parlamenta darba līgumus (turpmāk tekstā – “institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus”), pieņēma darbā prasītāju Michela Curto akreditētas deputātes palīdzes (turpmāk tekstā – “ADP”) statusā, lai palīdzētu M., šīs iestādes loceklei, uz laikposmu no 2013. gada 16. jūlija līdz Parlamenta sasaukuma pilnvaru beigām, proti, līdz 2014. gada maijam.

2

2013. gada 7. novembrī M. lūdza institūciju, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, izbeigt prasītājas līgumu, norādot uz to, ka šī pēdējā minētā, nelūdzot atļauju, veselu nedēļu nebija ieradusies darbā un tādējādi neesot ievērojusi sava darba līguma noteikumus. Savā lūgumā šī Parlamenta locekle norādīja, ka tad, kad viņa bija izteikusi piezīmi prasītājai, šī pēdējā minētā viņu bija apvainojusi un pēc tam pazudusi.

3

No 2013. gada 7. novembra līdz 24. novembrim prasītāja bija slimības atvaļinājumā.

4

2013. gada 11. novembrī prasītāja saņēma Parlamenta Personāla ģenerāldirektorāta (ĢD) Cilvēkresursu attīstības direktorāta Personāla pieņemšanas darbā un pārcelšanas nodaļas vadītāja vēstuli, kurā viņa tika informēta par to, ka M. bija lūgusi institūciju, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, izbeigt viņas darba līgumu kā ADP, pamatojoties uz uzticības saiknes zaudēšanu. Saistībā ar prasītājas līguma izbeigšanu viņa tika atbrīvota no pienākuma nostrādāt iepriekšēja uzteikuma termiņu.

5

2013. gada 25. novembrī Personāla ĢD Atbalsta un sociālo pakalpojumu pārvaldības direktorāta Atvaļinājumu dienests no prasītājas saņēma medicīnisko izziņu par viņas slimības atvaļinājuma pagarināšanu no 2013. gada 25. novembra līdz 15. decembrim, kā arī ieinteresētās personas lūgumu pavadīt savu slimības atvaļinājumu Itālijā laikposmā no 2013. gada 28. novembra līdz 15. decembrim. Šajā ziņā viens no iestādes ārstiem neveiksmīgi esot mēģinājis sazināties ar prasītāju pa tālruni un ar elektroniskā pasta vēstuli uz privāto un darba elektronisko pastkastīti, lai viņa atkārtoti sakontaktētos ar Slimības atvaļinājumu dienestu.

6

Prasītāja 2013. gada 27. novembrī informēja Atvaļinājumu dienestu par to, ka viņa jau atrodas Itālijā.

7

Ar 2013. gada 5. decembra lēmumu institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, nolēma izbeigt prasītājas darba līgumu ar 2013. gada 24. decembri, ņemot vērā apstākli, ka ieinteresētā persona no 2013. gada 15. novembra līdz 24. novembrim bija slimības atvaļinājumā (turpmāk tekstā – “lēmums, ar kuru ir apstiprināta atlaišana”).

8

Ar 2013. gada 9. decembra lēmumu Personāla ĢD Atbalsta un sociālo pakalpojumu pārvaldības direktorāta direktors, kas rīkojas institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, statusā, uzskatīja, ka prasītāja nav ievērojusi Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 60. panta otro daļu, kura saskaņā ar Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 131. panta 5. punktu ir piemērojama ADP un kurā noteikts, ka, “ja ierēdnis vēlas pavadīt [slimības] atvaļinājumu kaut kur citur, nevis vietā, kur viņš ir iecelts amatā, viņam iepriekš ir jāsaņem iecēlējinstitūcijas atļauja”. Proti, prasītāja neesot iesniegusi lūgumu par iepriekšēju atļauju šajā ziņā un esot pametusi vietu, kur viņa bija iecelta amatā, bez šādas iepriekšējas atļaujas. Šo iemeslu dēļ minētais direktors nolēma, ka medicīniskā izziņa, kuru prasītāja iesniedza 2013. gada 25. novembrī, ir jānoraida kā nepieņemama un ka līdz ar to, piemērojot Civildienesta noteikumu 60. panta pirmo daļu, prasītājas prombūtnes laikposms no 25. novembra līdz viņas līguma beigām ir jāuzskata par neatļautu prombūtni un tādējādi ir jāatskaita no viņas ikgadējā atvaļinājuma, un attiecīgā gadījumā viņa zaudē tiesības uz atlīdzību par šo periodu.

9

2013. gada 16. decembrī Atbalsta un sociālo pakalpojumu pārvaldības direktorāta Atvaļinājumu dienests no prasītājas saņēma jaunu medicīnisko izziņu, kura izdota 2013. gada 14. decembrī un kurā ir konstatēts, ka prasītājai ir jāatrodas slimības atvaļinājumā laikposmā no 2013. gada 14. decembra līdz 24. decembrim. Ar 2014. gada 13. janvāra lēmumu šī direktorāta direktors, rīkojoties institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, statusā, nolēma noraidīt šo medicīnisko izziņu kā nepieņemamu to pašu iemeslu dēļ, kuri bija izklāstīti viņa iepriekšējā, 2013. gada 9. decembra, lēmumā.

10

2013. gada 14. decembrī prasītājas ārsts izdeva medicīnisko izziņu par to, ka viņa ir darbnespējīga slimības dēļ līdz 2014. gada 13. janvārim.

11

2014. gada 3. februārī prasītāja atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam iesniedza sūdzību par 2013. gada 9. decembra un 2014. gada 13. janvāra lēmumiem.

12

2014. gada 10. februārī prasītājas ārsts izdeva medicīnisko izziņu par to, ka viņa ir darbnespējīga slimības dēļ līdz 2014. gada 12. martam.

13

2014. gada 5. martā prasītāja atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam iesniedza sūdzību, kas reģistrēta 2014. gada 6. martā, par lēmumu, ar kuru ir apstiprināta atlaišana.

14

Prasītāja 2014. gada 14. aprīlī ar savu pārstāvju starpniecību atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktam un 24. pantam iesniedza institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, lūgumu sniegt palīdzību (turpmāk tekstā – “lūgums sniegt palīdzību”), pamatojoties uz to, ka viņa savas nodarbinātības laikposmā ADP statusā ir cietusi no M. īstenotās “psiholoģiskās vardarbības” Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē, kas saskaņā ar Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 127. pantu pēc analoģijas ir piemērojams ADP. Divi citi prasītājas kolēģi ar šo pašu pārstāvju starpniecību vienlaikus iesniedza līdzīgus lūgumus sniegt palīdzību, kurus institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, izskatīja kopā.

15

Lūgumā sniegt palīdzību prasītāja lūdza institūciju, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, uzsākt administratīvo izmeklēšanu, lai noskaidrotu faktus, iecelt viņu citā amatā, lai novērstu to, ka viņa no jauna būtu pakļauta M. gadījumā, ja lēmums, ar kuru ir apstiprināta atlaišana, tiktu atsaukts vai atcelts, kā arī veikt visus citus piemērotus pasākumus, piemēram, sankciju noteikšanu attiecībā uz M., institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, vēstules izsniegšanu, kurā atzīts, ka viņa bija cietusi no psiholoģiskās vardarbības, finansiālā atbalsta sniegšanu, lai viņa varētu nodrošināt savu aizstāvību, viņai radušos medicīnisko izdevumu segšanu un konkrētu darbību veikšanu, lai novērstu šādas situācijas atkārtošanos nākotnē.

16

Sava lūguma sniegt palīdzību pamatošanai prasītāja iesniedza triju ADP, kuri iepriekš bija strādājuši pie M. un starp kuriem bija divi ADP, kas vienlaikus ar viņu bija iesnieguši lūgumus sniegt palīdzību, rakstveida liecības. Šie ADP apstiprināja, ka prasītāja bija cietusi no M. nepiedienīgās rīcības, kas izpaudās kā nicinoša, pazemojoša un nievājoša izturēšanās, draudi, apvainojumi un kliegšana. Prasītāja arī aprakstīja konkrētu skaitu notikumu, kuri ir norisinājušies viņas kā ADP nodarbinātības laikposmā. Papildus viņa paskaidroja, ka M. izturēšanās pret viņu dēļ 2013. gada 6. novembrī viņa piedzīvojusi panikas lēkmi un devusies uz Parlamenta Medicīniskās aprūpes dienestu, kur ārsts viņai ieteica atpūsties. Viņa paskaidroja, ka nākamajā dienā viņas personiskais ārsts viņai esot piešķīris slimības atvaļinājumu, pamatojoties uz “dekompensāciju saistībā ar trauksmi, kuras pamatā ir ar vardarbību saistītas problēmas darbā”, kas pamato “darbnespēju līdz 2013. gada 15. decembrim”.

17

2014. gada 22. maijā Personāla ĢD ģenerāldirektors (turpmāk tekstā – “personāla ģenerāldirektors”), kā noteikusi institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, prasītājas “lietu nosūtīja” Psiholoģiskās vardarbības un tās novēršanas darba vietā konsultatīvajai komitejai, kas izskata ADP sūdzības pret Parlamenta locekļiem (turpmāk tekstā – “Īpašā ADP konsultatīvā komiteja”), kura nesen bija izveidota ar Parlamenta Prezidija 2014. gada 14. aprīļa Lēmumu par iekšējā tiesiskā regulējuma ieviešanu, lai izveidotu Psiholoģiskās vardarbības un tās novēršanas darba vietā konsultatīvo komiteju, kas izskata ADP sūdzības pret Parlamenta locekļiem (turpmāk tekstā – “ADP iekšējie noteikumi vardarbības jomā”). Šo komiteju veido pieci locekļi, kurus ieceļ Parlamenta priekšsēdētājs. Šīs komitejas priekšsēdētājs un divi locekļi ir kvestori, savukārt vienu locekli ieceļ Akreditēto deputātu palīgu komiteja un administrāciju pārstāv Psiholoģiskās vardarbības un tās novēršanas darba vietā konsultatīvās komitejas, kas ir izveidota ar Parlamenta 2006. gada 21. februāra lēmumu, priekšsēdētājs.

18

Ar 2014. gada 17. jūnija lēmumu Parlamenta ģenerālsekretārs (turpmāk tekstā – “ģenerālsekretārs”), rīkojoties institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, statusā, noraidīja 2014. gada 3. februāra sūdzību kā nepamatotu.

19

Īpašā ADP konsultatīvā komiteja 2014. gada 24. jūnijā uzklausīja prasītāju, M., kā arī divus citus bijušos ADP, kuri bija sūdzējušies, ka esot bijuši M. īstenotās psiholoģiskās vardarbības upuri.

20

2014. gada 15. jūlijā Parlamenta kvestoru kolēģija slēgtā sēdē apsprieda konfidenciālo ziņojumu, kuru 2014. gada 24. jūnijā bija pieņēmusi Īpašā ADP konsultatīvā komiteja atbilstoši ADP iekšējo noteikumu vardarbības jomā 10. pantam (turpmāk tekstā – “2014. gada 24. jūnija ziņojums”) un kurā bija paredzēts, ka “kvestoriem komiteja nosūta konfidenciālu ziņojumu, kurā ietverts”“apsūdzību izklāsts”, “sīkas ziņas par procedūru”, “šīs komitejas secinājumi” un “priekšlikumi par nepieciešamo rīcību, attiecīgā gadījumā lūdzot kvestoru kolēģijai uzdot veikt izsmeļošu izmeklēšanu”. Šajā kontekstā kvestoru kolēģija apmainījās viedokļiem par šīs komitejas ierosināto secinājumu projektu un vienprātīgi nolēma, ka nav jāparedz citu pasākumu pieņemšana attiecībā uz konkrēto gadījumu.

21

Ar 2014. gada 16. jūlija lēmumu ģenerālsekretārs, rīkojoties institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, statusā, noraidīja 2014. gada 6. marta sūdzību, ciktāl tā attiecās uz lēmumu, ar kuru ir apstiprināta atlaišana, kā novēlotu un tādējādi nepieņemamu, jo savā lūgumā sniegt palīdzību prasītāja bija atzinusi, ka viņa ir saņēmusi šo lēmumu 2013. gada 11. novembrī. Savukārt attiecībā uz atlaišanas datumu ģenerālsekretārs daļēji apmierināja šo sūdzību, nolemjot, ka tai bija jāstājas spēkā 2013. gada 27. decembrī, nevis 2013. gada 24. decembrī.

22

Īpašā ADP konsultatīvā komiteja 2014. gada 4. novembrī informēja prasītāju par kvestoru kolēģijas secinājumu būtību.

23

Ar prasības pieteikumu, kas Eiropas Savienības Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 27. oktobrī un reģistrēts ar numuru F‑125/14, prasītāja it īpaši lūdza atcelt lēmumu, ar kuru ir apstiprināta atlaišana.

24

Ar 2014. gada 12. novembra lēmumu personāla ģenerāldirektors, rīkojoties institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, statusā, noraidīja lūgumu sniegt palīdzību kā nepamatotu (turpmāk tekstā – “pirmais lēmums par atteikumu sniegt palīdzību”).

25

Saņēmis sūdzību, kuru atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam prasītāja bija iesniegusi 2015. gada 12. februārī, ģenerālsekretārs 2015. gada 2. jūnijā nolēma atsaukt pirmo lēmumu par atteikumu sniegt palīdzību un no jauna iesniegt prasītājas gadījumu Īpašajai ADP konsultatīvajai komitejai, vienlaikus to informējot, ka tikšot pieņemts jauns lēmums attiecībā uz lūgumu sniegt palīdzību.

26

Ar 2015. gada 25. novembra rīkojumu Curto/Parlaments (F‑125/14, EU:F:2015:142) Civildienesta tiesa kā acīmredzami nepieņemamu noraidīja prasītājas iesniegto prasību par lēmumu, ar kuru ir apstiprināta atlaišana.

27

2015. gada 22. decembrī saskaņā ar ADP iekšējo noteikumu vardarbības jomā, kas grozīti ar Parlamenta Prezidija 2015. gada 6. jūlija lēmumu, 10. pantu, kurā noteikts, ka Īpašajai ADP konsultatīvajai komitejai tās konfidenciālais ziņojums ir jānosūta Parlamenta priekšsēdētājam, nevis vairs kvestoriem, Parlamenta priekšsēdētājs, pēc tam kad bija iepazinies ar jaunajiem Īpašās ADP konsultatīvās komitejas secinājumiem, norādīja prasītājai, ka rīcība, kādu viņa to bija aprakstījusi lūgumā sniegt palīdzību, pēc viņa domām, neliecinot par Parlamenta locekļa nepiedienīgu rīcību attiecībā uz ADP un ka viņš nosūtīšot šo lietu institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, lai tā pieņemtu lēmumu par lūgumu sniegt palīdzību (turpmāk tekstā – “priekšsēdētāja pamatots lēmums”).

28

Proti, pēc Parlamenta priekšsēdētāja domām, kuram saskaņā ar ADP iekšējo noteikumu vardarbības jomā, kas grozīti ar Parlamenta Prezidija 2015. gada 6. jūlija lēmumu, 12. pantu, “ņemot vērā [Īpašās ADP konsultatīvās] komitejas pieņemto atzinumu”, ir piešķirtas pilnvaras pieņemt “pamatotu lēmumu, kurā ir norādīts, vai ir sniegts pierādījums par psiholoģisko vardarbību”, un attiecīgā gadījumā – pilnvaras “piemērot sankciju attiecīgajam deputātam saskaņā ar [8. Parlamenta sasaukuma (2009.–2014. gads)] Parlamenta Reglamenta 11. un 166. pantu”, skarbas (“harsh”) valodas lietošana un tas, ka tiek pacelta balss, neesot retums stresa situācijās, kuras ir saistītas ar Parlamenta locekļu darbību. Tuvo un intensīvo darba attiecību dēļ nereti notiekot arī tā, ka šie locekļi sazinās pa tālruni ar saviem ADP nedēļas nogalēs un brīvdienās. Tādējādi saistībā ar tālruņa zvaniem, kuru liecinieki esot bijuši daži prasītājas draugi un kuru laikā M. esot izteikusi vulgāras un pat aizvainojošas piezīmes, kas vērstas pret prasītāju, Parlamenta priekšsēdētājs uzskatīja, ka, pat ja tie ir bijuši tikai atsevišķi gadījumi, tos varot attaisnot ar steidzamiem profesionāliem jautājumiem un ar faktu, ka M. nebija apmierināta ar prasītājas profesionālo sniegumu.

29

Turklāt Parlamenta priekšsēdētājs uzskatīja, ka lūgumā sniegt palīdzību aprakstītie fakti ir jāizvērtē ciešu un tuvu prasītājas attiecību ar M. kontekstā, kuru kā vienas no savām draudzenēm māti prasītāja pazina jau vairākus gadus. Tādējādi spilgtā valoda, kuru dažkārt izmantojusi M. savā saziņā ar prasītāju, pēc viņa domām, varēja atspoguļot viņu attiecību tuvumu. Papildus viņš norādīja, ka 2013. gada oktobrī starp M., prasītāju un diviem citiem ADP, kuri acīmredzami vēlējās, lai viņu darba līgumi tiktu izbeigti, pastāvēja saspīlējums. Šajos apstākļos esot tikušas ierakstītas sarunas, M. to nezinot, kas, pēc Parlamenta priekšsēdētāja domām, varot izraisīt spriedzi jebkurā darba atmosfērā ikvienā darbavietā.

30

Tādējādi Parlamenta priekšsēdētājs savā pamatotajā lēmumā secināja, ka M. rīcība, kas tiek aplūkota šajā gadījumā, nevar tikt uzskatīta par pārmērīgu īpašajā darba kontekstā, kāds ir raksturīgs darba attiecībām starp Parlamenta locekli un ADP, un ka tādējādi ārējais novērotājs, kuram ir normāls jūtīgums un kurš pazīst šos īpašos darba apstākļus, nebūtu secinājis, ka šāda rīcība varētu radīt kaitējumu prasītājas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē.

31

Visbeidzot savā pamatotajā lēmumā Parlamenta priekšsēdētājs norādīja, ka prasītāja nav minējusi apgalvojumu par psiholoģisko vardarbību sūdzībā, kuru viņa bija iesniegusi 2014. gada 5. martā par lēmumu, ar kuru ir apstiprināta atlaišana, proti, pirms viņa šī paša gada 14. aprīlī iesniedza lūgumu sniegt palīdzību.

32

Pēc vēstules sākotnējās nosūtīšanas uz adresi, kurā prasītāja vairs nedzīvoja, personāla ģenerāldirektors 2016. gada 25. februāra vēstulē, kas adresēta viņas pārstāvjiem, deva iespēju prasītājai līdz 2016. gada 1. aprīlim iesniegt savus apsvērumus par priekšsēdētāja pamatoto lēmumu, pirms viņš, rīkojoties institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, statusā, pieņem savu galīgo lēmumu par lūgumu sniegt palīdzību.

33

Savos apsvērumos, kuri iesniegti 2016. gada 30. martā, prasītāja apstrīdēja sākotnējo analīzi, kas ir izklāstīta priekšsēdētāja pamatotajā lēmumā.

34

Ar 2016. gada 30. jūnija lēmumu personāla ģenerāldirektors, rīkojoties institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, statusā, noraidīja lūgumu sniegt palīdzību, būtībā pārņemot Parlamenta priekšsēdētāja analīzi, kas ietverta šī pēdējā minētā pamatotajā lēmumā (turpmāk tekstā – “otrais lēmums par atteikumu sniegt palīdzību”).

35

2016. gada 27. septembrī prasītāja atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam iesniedza sūdzību par otro lēmumu par atteikumu sniegt palīdzību.

36

Ar 2017. gada 31. janvāra lēmumu ģenerālsekretārs, rīkojoties institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, statusā, noraidīja 2016. gada 27. septembra sūdzību (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”), uzsverot, ka strīdīgie notikumi norisinājušies spēcīga saspīlējuma starp M. un prasītāju kontekstā. Tādējādi, pēc ģenerālsekretāra domām, lai gan skarbas valodas lietošana pati par sevi ir nožēlojama, tajā pašā laikā dažkārt ir grūti atturēties izmantot šādu valodu saspringtā politiskajā vidē. Turklāt tādi tālruņa zvani, ko saņēmusi prasītāja laulību laikā un nedēļas nogalē, kā lūgumā sniegt palīdzību minētie, esot attaisnojami ar steidzamiem profesionāliem jautājumiem, ģenerālsekretāram uzsverot, ka ADP dažkārt ir jāstrādā ārpus darba laika un nedēļas nogalēs. Turklāt ģenerālsekretārs uzskatīja, ka apstāklis, ka M., kura tolaik bija Parlamenta locekle, nebija apmierināta ar prasītājas profesionālajiem pakalpojumiem, esot saasinājusi jau saspīlētu situāciju, it īpaši laikposmos, kad darba slodze ir ievērojama.

37

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 10. maijā, prasītāja cēla šo prasību.

38

2017. gada 25. maija vēstulē prasītāja norādīja Vispārējai tiesai, ka viņa nevēlas, ka lieta, ciktāl tā uz to attiecās, tiek padarīta anonīma. Līdz ar to prasītāja lūdza Vispārējo tiesu atcelt anonimitāti, kuru tā pēc savas iniciatīvas sākotnēji bija nolēmusi viņai piešķirt, kas ir lūgums, kuru Vispārējā tiesa apmierināja.

39

Ar 2017. gada 12. jūlija lēmumu Vispārējā tiesa (pirmā palāta) uzdeva tiesnesim referentam apsvērt iespējas atrisināt strīdu izlīguma ceļā atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 50.a pantam un Vispārējās tiesas Reglamenta 125.a panta 3. punktam. Pēc tam, kad prasītāja bija atteikusies apsvērt šādu iespēju, Vispārējā tiesa konstatēja, ka šī procedūra ir cietusi neveiksmi.

40

Ar Vispārējās tiesas kancelejas 2017. gada 20. jūlija vēstuli Parlaments it īpaši tika aicināts atbilstoši procesa organizatoriskajam pasākumam iesniegt 2014. gada 24. jūnija ziņojumu, kas bija nosūtīts kvestoru kolēģijai, un atbildēt uz dažiem jautājumiem konkrēti par to, vai institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, joprojām saglabājās pienākums sniegt palīdzību, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 24. pantā, ja lūguma sniegt palīdzību iesniegšanas datumā attiecīgais darbinieks jau pirms vairākiem mēnešiem bija atstājis iestādi un tādējādi šis darbinieks vairs nebija saistīts ar iestādi ar darba attiecībām. Savukārt prasītāja tika aicināta izskaidrot to personisko attiecību raksturu, kuras jau vairākus gadus pirms pieņemšanas darbā viņai esot bijušas ar M.

41

Lietas dalībnieki šos procesa organizatoriskos pasākumus izpildīja noteiktajos termiņos. Tomēr savā 2017. gada 10. augusta atbildē Parlaments lūdza, lai 2014. gada 24. jūnija ziņojums, kuru tas bija atteicies iesniegt, tiktu uzskatīts par konfidenciālu Reglamenta 103. panta izpratnē un lai tādējādi prasītāja tam nevarētu piekļūt.

42

Ar 2017. gada 25. augusta kancelejas vēstuli Parlaments it īpaši tika aicināts atbilstoši procesa organizatoriskajam pasākumam paskaidrot Vispārējai tiesai, vai Īpašās ĀDP konsultatīvās komitejas jaunie secinājumi, kuri nosūtīti Parlamenta priekšsēdētājam un uz kuriem šis pēdējais minētais bija balstījies savā pamatotajā lēmumā, bija pieņemti tāda ziņojuma formā kā 2014. gada 24. jūnija ziņojums, kurš ticis nosūtīts kvestoru kolēģijai, un vajadzības gadījumā iesniegt šo ziņojumu.

43

Ar 2017. gada 8. septembra vēstuli Parlaments it īpaši apstiprināja, ka Īpašā ĀDP konsultatīvā komiteja 2015. gada 29. oktobrī patiešām bija pieņēmusi otru ziņojumu (turpmāk tekstā – “2015. gada 29. oktobra ziņojums”), tomēr tas norādīja Vispārējai tiesai, ka šajā tiesvedības stadijā tas arī nevar darīt zināmu šo ziņojumu, jo tam būtu jāpaliek konfidenciālam attiecībā uz prasītāju.

44

Ar 2017. gada 2. oktobra rīkojumu Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 92. panta 3. punktam uzdeva Parlamentam Vispārējās tiesas kancelejas noteiktajā termiņā iesniegt 2014. gada 24. jūnija un 2015. gada 29. oktobra ziņojumus, kurus Parlaments bija atteicies iesniegt, atbildot uz Vispārējās tiesas pieņemtajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem, vienlaikus precizējot, ka šie dokumenti netikšot darīti zināmi prasītājai šajā tiesvedības stadijā.

45

2017. gada 12. oktobrī Parlaments iesniedza 2014. gada 24. jūnija un 2015. gada 29. oktobra ziņojumus.

46

2017. gada 13. oktobrī prasītāja ar atsevišķu procesuālo dokumentu saistībā ar repliku lūdza Vispārējo Tiesu nodrošināt, lai viņas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā tiktu nodrošinātas, darot viņai zināmus 2014. gada 24. jūnija un 2015. gada 29. oktobra ziņojumus. Papildus viņa lūdza, lai Vispārējā tiesa pieprasa Parlamentam, ja tas ir nepieciešams, iesniegt iespējamos ziņojumus un protokolus attiecībā uz liecinieku uzklausīšanu, kurus bija sagatavojusi Īpašā ADP konsultatīvā komiteja saistībā ar administratīvo izmeklēšanu, kā arī secinājumus, kurus kvestori attiecībā uz viņu bija pieņēmuši 2014. gada 15. jūlijā.

47

Pēc otrreizējas procesuālo rakstu apmaiņas tiesvedības rakstveida daļa tika pabeigta 2017. gada 4. decembrī.

48

2017. gada 18. decembrī, uzskatīdama, ka 2014. gada 24. jūnija un 2015. gada 29. oktobra ziņojumi ir būtiski strīda atrisināšanai un nav konfidenciāli attiecībā uz prasītāju, it īpaši tāpēc, ka divām liecībām, ko bija savākusi Īpašā ADP konsultatīvā komiteja saistībā ar administratīvo izmeklēšanu, nav konfidenciāls raksturs attiecībā uz prasītāju, jo abi attiecīgie liecinieki paši bija iesnieguši lūgumus sniegt palīdzību, kuri ir līdzīgi prasītājas iesniegtajam lūgumam, un bija piekrituši izskatāmās prasības vajadzībām viņai sniegt rakstveida liecības, Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 103. panta 3. punktam nolēma šos ziņojumus darīt zināmus prasītājai un noteica viņai termiņu, kas beidzās 2018. gada 12. janvārī, viņas apsvērumu iesniegšanai šajā ziņā.

49

2018. gada 8. janvārī prasītāja un Parlaments atbildēja uz jautājumiem, kurus tiem bija uzdevusi Vispārējā tiesa atbilstoši procesa organizatoriskajam pasākumiem, un iesniedza dokumentus, kurus šī tiesa tiem bija pieprasījusi iesniegt.

50

Prasītāja 2018. gada 12. janvārī iesniedza savus apsvērumus par 2014. gada 24. jūnija un 2015. gada 29. oktobra ziņojumiem.

51

Parlaments 2018. gada 9. februārī iesniedza savus apsvērumus par prasītājas 2018. gada 8. janvāra atbildēm, kā arī par viņas 2018. gada 12. janvāra apsvērumiem, savukārt šī paša gada 10. februārī prasītāja iesniedza savus apsvērumus par Parlamenta 2018. gada 8. janvāra atbildēm.

52

Ar 2018. gada 23. marta vēstuli Parlaments lūdza, lai, piemērojot Reglamenta 109. pantu, tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai notiktu slēgtā sēdē. Ar 2018. gada 17. aprīļa lēmumu Vispārējā tiesa šo lūgumu noraidīja.

53

2018. gada 3. maijā tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem.

54

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

55

Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai šādi:

56

Iesākumā ir jāpauž nostāja par Parlamenta izvirzītajiem argumentiem, ka lūguma sniegt palīdzību iesniegšanas laikā institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, prasītāju vairs nenodarbināja un M. pilnvaras bija beigušās, kas nozīmē, ka, pēc Parlamenta domām, tas vairs nevarēja ne veikt palīdzības pasākumus Civildienesta noteikumu 24. panta izpratnē saistībā ar prasītājas darba apstākļiem, ne arī piemērot sankcijas M. saskaņā ar pašlaik piemērojamā Reglamenta 166. un 167. pantu.

57

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, kā to ir uzsvērusi Tiesa, ka Civildienesta noteikumu 24. pantā paredzētā pienākuma sniegt palīdzību mērķis ir sniegt nodarbinātajiem ierēdņiem un darbiniekiem drošību pašreiz un nākotnē, lai dienesta vispārējās interesēs viņi varētu labāk pildīt savus pienākumus. Tādējādi Tiesa no minētā ir secinājusi, ka pienākums sniegt palīdzību nav paredzēts vienīgi aktīvi nodarbināto ierēdņu un darbinieku labā, bet uz to var atsaukties arī bijušie ierēdņi vai bijušie darbinieki, kas šajā gadījumā ir tie, kuri ir atvaļinājušies no Eiropas Savienības civildienesta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1986. gada 12. jūnijs, Sommerlatte/Komisija, 229/84, EU:C:1986:241, 19. punkts).

58

Būtu jāpiebilst, ka situācijā, kurā institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, lūgums sniegt palīdzību bija tiesiski iesniegts brīdī, kad gan attiecīgais ADP, gan attiecīgais Parlamenta loceklis pildīja savus atbilstošos pienākumus iestādē, jau ir ticis nospriests, ka institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, saglabājās pienākums veikt administratīvo izmeklēšanu attiecībā uz apgalvotajiem faktiem par psiholoģisko vardarbību neatkarīgi no tā, vai pa to laiku norādītā vardarbība ir beigusies vai nav viena vai otra no dalībniekiem aiziešanas dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, CH/Parlaments, F‑132/14, EU:F:2015:115, 122. punkts), un tādējādi pat tad, ja pēc šādas aiziešanas institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, iespējams, vairs nevarēja veikt pasākumus, kurus šajā lietā min Parlaments.

59

Šīs pieejas pamatojumam ir ņemts vērā, pirmkārt, ka administratīvās izmeklēšanas mērķis ir noskaidrot faktus un attiecīgi, pilnībā pārzinot lietu, izdarīt atbilstošus secinājumus gan attiecībā uz gadījumu, par kuru notiek administratīvā izmeklēšana, gan vispārīgi un labas pārvaldības principa ievērošanai, lai novērstu šādas situācijas atkārtošanos nākotnē; otrkārt, ka iespējamā atzīšana – ko institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, veiktu, beidzoties administratīvajai izmeklēšanai, kas, iespējams, tiktu veikta ar konsultatīvās komitejas, piemēram, Īpašās ADP konsultatīvās komitejas, palīdzību, – ka pastāv psiholoģiskā vardarbība, pati par sevi var labvēlīgi ietekmēt vardarbībā cietušā ADP atveseļošanās terapijas gaitu, un turklāt cietušais var to izmantot, lai, iespējams, valsts tiesā celtu prasību, uz kuru attieksies institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, pienākums sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam, kas nebeidzas, beidzoties ADP nodarbinātības laikposmam, un, treškārt, ka administratīvās izmeklēšanas veikšana līdz galam, gluži pretēji, var ļaut noraidīt iespējamā cietušā apgalvojumus, kas tad ļauj labot kaitējumu, ko šāda apsūdzība, ja tā izrādās nepamatota, ir varējusi nodarīt personai, uz kuru kā iespējamo vardarbības izdarītāju ir attiekusies izmeklēšanas procedūra (spriedums, 2015. gada 6. oktobris, CH/Parlaments, F‑132/14, EU:F:2015:115, 95., 123. un 124. punkts).

60

Tādējādi apstāklim, ka šajā lietā lūguma sniegt palīdzību iesniegšanas datumā institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, vairs nevarēja pieņemt palīdzības pasākumus Civildienesta noteikumu 24. panta izpratnē, kuri saistīti ar prasītājas darba apstākļiem, un/vai noteikt sankcijas M. saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 166. un 167. pantu, nav nozīmes attiecībā uz to, vai institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, bija jāizskata lūgums sniegt palīdzību, lai gan prasītāja un M. bija aizgājušas no šīs iestādes, un attiecīgā gadījumā līdz galam jāveic administratīvā izmeklēšana.

61

To paturot prātā, bijušais pagaidu darbinieks, kad ir beidzies viņa darba līguma termiņš, nevar iesniegt lūgumu sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam jebkurā brīdī. Šajā ziņā, tā kā ne Civildienesta noteikumu 24. pantā, ne 90. panta 1. punktā nav paredzēts termiņš, kurā būtu jāiesniedz lūgums sniegt palīdzību, ir jāpiemēro prasība, ka šāds lūgums ir jāiesniedz saprātīgā termiņā attiecībā uz laikposmu, kurā šajā lūgumā apgalvotie fakti ir norisinājušies un kurš principā nevar pārsniegt piecus gadus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 8. februāris, Skareby/Komisija, F‑95/09, EU:F:2011:9, 52. un 53. punkts).

62

Šajā lietā lūgums sniegt palīdzību tika iesniegts dažus mēnešus pēc strīdīgajiem faktiem un turklāt uzreiz pēc tam, kad bija beidzies laikposms, kurā tika izskatītas sūdzības, ko prasītāja bija iesniegusi par lēmumu, ar kuru ir apstiprināta atlaišana, un institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, lēmumiem par viņas iesniegto medicīnisko izziņu pieņemamību. Tādējādi šajā lietā lūgums sniegt palīdzību ir jāuzskata par tādu, kurš nav iesniegts novēloti, kas nozīmē, ka institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, tas patiešām bija jāizskata, ko tā ir izdarījusi, pieņemot otro lēmumu par atteikumu sniegt palīdzību.

63

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasījumi atcelt tiesību aktus, kas formāli vērsti pret lēmumu, ar kuru ir noraidīta sūdzība, gadījumā, ja šiem prasījumiem nav patstāvīga satura, nozīmē, ka Vispārējā tiesā tiek apstrīdēts akts, par kuru ir iesniegta sūdzība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1989. gada 17. janvāris, Vainker/Parlaments, 293/87, EU:C:1989:8, 8. punkts, un 2006. gada 6. aprīlis, Camós Grau/Komisija, T‑309/03, EU:T:2006:110, 43. punkts).

64

Šajā lietā, ņemot vērā, ka ar lēmumu par sūdzības noraidīšanu ir tikai apstiprināts institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, atteikums otrajā lēmumā par atteikumu sniegt palīdzību uzskatīt, ka M. rīcība attiecībā uz prasītāju ietilpst jēdzienā “psiholoģiskā vardarbība” Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē, pamatojot lūguma sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam noraidīšanu, ir jākonstatē, ka prasījumiem atcelt lēmumu par sūdzības noraidīšanu nav patstāvīga satura un ka līdz ar to konkrēti nav jālemj par tiem, pat ja, izvērtējot otrā lēmuma par atteikumu sniegt palīdzību tiesiskumu, būs jāņem vērā pamatojums, kas ietverts lēmumā par sūdzības noraidīšanu, jo šim pamatojumam ir jāsakrīt ar otrā lēmuma par atteikumu sniegt palīdzību pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 9. decembris, Komisija/Birkhoff, T‑377/08 P, EU:T:2009:485, 58. un 59. punkts un tajos minētā judikatūra).

65

Savu prasījumu atcelt otro lēmumu par atteikumu sniegt palīdzību pamatojumam prasītāja izvirza divus pamatus, no kuriem attiecīgi pirmais pamats ir saistīts ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā un otrais pamats attiecas uz Civildienesta noteikumu 24. panta pārkāpumu.

66

Saistībā ar pirmo pamatu prasītāja norāda, ka, atsakoties uzskatīt M. rīcību, kas ir aprakstīta lūgumā sniegt palīdzību, par psiholoģisko vardarbību Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē, institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Proti, attiecībā uz faktiem, kuri ir aprakstīti lūgumā sniegt palīdzību un kurus ir apstiprinājuši ne tikai trīs citi ADP, kuri bija strādājuši pie M., no kuriem divi vienlaikus ar prasītāju arī bija iesnieguši lūgumus sniegt palīdzību, bet arī personas ārpus iestādes un tiesvedības stadijā divi citi bijušie kolēģi no Parlamenta, institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, nevarēja uzskatīt, kā tā to ir izdarījusi otrajā lēmumā par atteikumu sniegt palīdzību, lai gan tā ir atzinusi M. rīcības tīšo un atkārtoto raksturu, ka šī rīcība nebija ļaunprātīga un ka tās rezultātā netika nodarīts kaitējums prasītājas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei.

67

Attiecībā uz strīdīgajiem faktiem prasītāja uzskata, ka viņa ir cietusi no vārdiskas vardarbības, it īpaši apvainojumu straumes un naidīgiem komentāriem, kā arī no psiholoģiskā spiediena, ieskaitot pretrunīgus rīkojumus, un ka M. ļaunprātīgā rīcība neesot aprobežojusies ar notikumiem, kuri ir minēti lūgumā sniegt palīdzību, bet esot bijusi pastāvīga.

68

Ilustratīvi prasītāja it īpaši atsaucas uz toni, kādā 2013. gada 18. oktobra teksta īsziņā, kas nosūtīta saistībā ar M. pārvietošanās uz Strasbūru (Francijā) organizēšanu, kurā notika kavēšanās gaisa satiksmes vadības dispečeru streika dēļ, M. bija pieprasījusi prasītājai, lai viņa atvainojas, formulējot šādi: “Es vēlētos saņemt vismaz tavu atvainošanos par šodienas jucekli” (“Mi farebbe piacere ricevere pero almeno le tue scuse per il massacro di oggi!!!”). Tālāk viņa min M. nepārtrauktos tālruņa zvanus sestdienas, 2013. gada 26. oktobra, vakarā, kad prasītāja vakariņoja ar diviem saviem draugiem. Vienlaikus precizējot, ka runa bija par datumu “zaļajā nedēļā”, kuras laikā Parlamenta locekļi parasti atgriežas pie saviem vēlētājiem, prasītāja paskaidro, ko apstiprina liecinieki, ka M. esot drudžaini kliegusi tālrunī un esot pabeigusi šo garo tālruņa zvanu virkni, kuros viņa esot kvalificējusi prasītāju kā “stulbu” (“stupida”), sakot viņai, lai viņa “[iet] ellē” (“Ma va a cagare”). Viena no lieciniecēm apstiprina, ka viņa esot dzirdējusi, ka M. prasītāju nosauc par “stulbeni” (“stronza”).

69

Prasītāja min arī 2013. gada 5. un 6. oktobra nedēļas nogali, kuras laikā viņa piedalījās vienas no savām draudzenēm laulību svinībās. Šajā nedēļas nogalē M. esot zvanījusi prasītājai vairākkārt. Šīs tālruņa sarunas bija dzirdamas skaļrunī konkrēti tad, kad viņa vadīja savu transportlīdzekli, klātesot trešajām personām, kuras piekrita sniegt savas rakstveida liecības. Saskaņā ar šīm liecībām M. izteicieni attiecībā uz prasītāju esot bijuši šādi: “Tu esi tāda stulbene! Tu esi prom katru nedēļas nogali te viena iemesla dēļ, te atkal kāda cita iemesla dēļ, tev ir pilnīgi vienalga, tu domā tikai par nodarbošanos ar seksu” (“Sei solo una stronza! Tutti i weekend sei via, per un motivo o per l’altro non te ne frega un cazzo, pensi solo a scopare”); “Tu esi stulba! Tu nekad neesi šeit nedēļas nogalē, tu esi tik aprobežota, un tev viss ir vienalga, tu domā tikai par nodarbošanos ar seksu” (“Sei una stronza! Non ci sei mai il weekend, meschina e menefreghista, pensi solo a scopare”); “Viss, kas tev būtu jādara – tev ir jāatvainojas, slinkā staigule, tu domā tikai par nodarbošanos ar seksu” (“Dovresti solo chiedermi scuza menefreghista del cazzo, pensi solo a scopare”); “Tev neveicas, runa ir par problēmu ar galvu; ja tu to nespēj, tad tu to nespēj [..], idiote” (“purtroppo e’una questione di neuroni; se non ce la fai non ce la fai [..] idiota”); “tu tiešām esi idiote; bet kā tu vari nesaprast [..] muļķe”; (“sei proprio una cretina; ma come si fa a non capire [..] stupida”); “tu esi tāda stulbene [..], jūs visi esat nejēgas, kā man izdarīt tā, lai man apkārt nebūtu tikai nejēgas” (“testa di cazzo che non sei altro [..] siete tutti degli imbecilli, come facio io a trovare solo imbecili”).

70

Vēl prasītāja atsaucas uz 2013. gada 1.–3. novembra nedēļas nogali, kuras laikā, lai gan viņa ar savu draugu bija Itālijā, M. nepārtraukti viņai ir zvanījusi pa tālruni, arī vēlu vakarā ap vieniem naktī. Lai gan prasītāja esot izplūdusi asarās pie telefona, saskaņā ar to, ko ir apstiprinājis prasītājas draugs, M. esot teikusi prasītājai: “Jā, raudi vien, idiote [..] tev vajadzētu nomesties uz ceļiem un raudāt, stulbene” (“Atroche piangere, cretina [..] dovresti solo metterti in ginocchio e piangere stronza”).

71

Prasītāja atsaucas arī uz faktu, ka 2013. gada 7. novembrī, lai gan viņa bija slimības atvaļinājumā, M. esot pieprasījusi, lai viņa ierodas darbā, teksta īsziņā, kas izteikta šādi: “Šodien ir darba diena un tev ir JĀnosūta lietas, tu tiec gaidīta uz 12.00, STEIDZAMI ierodies!!!! Pusdienas ar draudzeni var pagaidīt – nokaunies!!!!” (“Oggi è una giornata di lavoro e DEVI passare le consegne: eri attesta alle 12, vieni URGENTEMENTE!!!! Il pranzo con amica può attendere: VERGOGNATI!!!!”). Prasītāja paskaidro, ka tādēļ, ka viņa nebija ieradusies darbā, M. pēcpusdienā viņai ir nosūtījusi teksta īsziņu, kurā teikts šādi: “Man diemžēl par tavu uzvedību ir jāziņo [institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus]” (“Devo, purtroppo denunciare il tuo comportamento!”).

72

Turklāt prasītāja norāda uz faktu, ka 2013. gada 13. novembrī, lai gan viņa bija slimības atvaļinājumā un viņa jau bija saņēmusi šī paša gada 11. novembra vēstuli, kurā prasītājai bija paziņots par viņas atlaišanu, viņa no M. saņēma teksta īsziņu, kurā teikts šādi: “Ceru, ka esi dziļi nokaunējusies par savu rīcību – tu neesi pabeigusi līdz galam nevienu no tev uzticētajiem uzdevumiem, un tu radi šķēršļus darbam birojā (vienlaikus esot labi atalgota)” (“Spero che tu ti vergogni profondamente del tuo comportamento: non hai portato a compimento alcun compito assegnato e stai ostacolando (molto ben retribuita) l’attività dell’ufficio”). Turklāt 2013. gada 29. novembrī M. ir nosūtījusi savai meitai, prasītājas draudzenei, elektroniskā pasta vēstuli, lai diskreditētu viņu, paziņojot: “Tu tikai paskaties, kāda DRAŅĶE ir šī Michela – VIŅA IR ŠEIT, LAI IZTĒRĒTU VISU MANU BUDŽETU, SĒŽOT MĀJĀS UN NE VELNA NEDAROT” (“Guarda che MERDA la Michela: STA USANDO TUTTO IL MIO BUDGET PER RIMANERE A CASA E NON FARE UN CAZZO”).

73

Parlaments lūdz noraidīt šo pamatu kā nepamatotu, uzsverot, ka tālruņa zvani, kurus ir minējusi prasītāja, tika veikti saspīlējuma un saspringta darba apstākļos, ka pie M. strādājošo ADP rīcība šajā laikposmā ir bijusi provocējoša attiecībā uz šo Parlamenta locekli un ka, tā kā prasītāja bija M. meitas draudzene, viņas izmantotais runas veids “nepārsniedz[a] vienkārša konflikta robežas starp deputāti un prasītāju saistībā ar darbu, kas ir jāizpilda”. Turklāt Parlaments norāda, ka prasītāja strādājusi pie M. tikai trīs mēnešus, tostarp divus mēnešus 2013. gada vasarā, kuru laikā M. nebija birojā. Turklāt 2013. gada 25. septembrī prasītāja tika paaugstināta 5. pakāpē, kas kopā ar vismaz diviem dučiem teksta īsziņu, ar kurām notikusi apmaiņa normālā un pat draudzīgā tonī, liecinot par to, ka M. neesot bijusi negatīva attieksme pret prasītāju.

74

Iesākumā ir jāatgādina, ka attiecībā uz pasākumiem, kas jāveic situācijā, kura ietilpst Civildienesta noteikumu 24. panta piemērošanas jomā, tostarp izskatot lūgumu sniegt palīdzību, kurā ietverti apgalvojumi par psiholoģisko vardarbību Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē no iestādes locekļa puses (skat. spriedumus, 2013. gada 12. decembris, CH/Parlaments, F‑129/12, EU:F:2013:203, 54.–58. punkts, un 2015. gada 26. marts, CN/Parlaments, F‑26/14, EU:F:2015:22, 42. punkts), administrācijai ir plaša rīcības brīvība (spriedums, 1998. gada 15. septembris, Haas u.c./Komisija, T‑3/96, EU:T:1998:202, 54. punkts), ko pārbauda Savienības tiesa, Civildienesta noteikumu 24. panta pasākumu un piemērošanas līdzekļu izvēlē (spriedums, 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑570/16, EU:T:2017:283) 48. punkts). Tādējādi Savienības tiesas pārbaude šajā ziņā aprobežojas tikai ar to, vai attiecīgā iestāde ir iekļāvusies saprātīgās robežās un savu rīcības brīvību nav izmantojusi acīmredzami nepareizi (spriedumi, 2007. gada 25. oktobris, Lo Giudice/Komisija, T‑154/05, EU:T:2007:322, 137. punkts, un 2015. gada 6. oktobris, CH/Parlaments, F‑132/14, EU:F:2015:115, 89. punkts).

75

Tomēr, izskatot pirmo pamatu, Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai otrajā lēmumā par atteikumu sniegt palīdzību institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, pamatoti ir uzskatījusi, ka prasītājas apgalvotie fakti nebija psiholoģiskā vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē un tādējādi nepamatoja pasākumu veikšanu atbilstoši pienākumam sniegt palīdzību, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 24. pantā. Šajā ziņā vēl ir jāuzsver, ka Civildienesta noteikumu 12.a pantā minētā definīcija ir balstīta uz objektīvu jēdzienu, kas, pat ja tas pamatojas uz ierēdņu un darbinieku darbību un rīcības kvalifikāciju, kura atkarīga no konteksta, ko ne vienmēr ir viegli noteikt, tomēr neliek veikt tādus sarežģītus vērtējumus, kuri var izrietēt no ekonomiska rakstura jēdzieniem (attiecībā uz tirdzniecības aizsardzības pasākumiem skat. spriedumus, 1991. gada 7. maijs, Nakajima/Padome, C‑69/89, EU:C:1991:186, 86. punkts, un 2007. gada 27. septembris, Ikea Wholesale, C‑351/04, EU:C:2007:547, 40. punkts), zinātniska rakstura jēdzieniem (attiecībā uz Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) lēmumiem skat. spriedumu, 2013. gada 7. marts, Rütgers Germany u.c./ECHA, T‑94/10, EU:T:2013:107, 98. un 99. punkts) vai arī tehniska rakstura jēdzieniem (attiecībā uz Kopienas Augu šķirņu biroja (CPVO) lēmumiem skat. spriedumu, 2010. gada 15. aprīlis, Schräder/CPVO, C‑38/09 P, EU:C:2010:196, 77. punkts), kas pamatotu to, ka tiek atzīta administrācijas rīcības brīvība, piemērojot attiecīgo jēdzienu. Tādējādi, saskaroties ar apgalvojumu par to, ka nav ievērots Civildienesta noteikumu 12.a pants, ir jānoskaidro, vai institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, ir pieļāvusi kļūdu faktu vērtējumā saistībā ar šajā tiesību normā minēto psiholoģiskas vardarbības definīciju, nevis acīmredzamu kļūdu šo faktu vērtējumā.

76

Attiecībā uz jēdzienu “psiholoģiska vardarbība” – tas Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta izpratnē ir definēts kā “nepiedienīga [ļaunprātīga] rīcība”, kura, pirmkārt, izpaužas kā fiziska rīcība, mutiska vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība, kura ir “[pastāvīga], atkārtojas vai ir sistemātiska”, kas nozīmē, ka psiholoģiska vardarbība ir jāsaprot kā process, kas noteikti turpinās laikā un kas saistīts ar atkārtotām vai turpinātām darbībām, kuras ir “tīšas” pretstatā “netīšām” darbībām. Otrkārt, lai ietilptu šajā jēdzienā, šai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai jārada kaitējums personas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei (spriedums, 2017. gada 13. decembris, HQ/CPVO, T‑592/16, nav publicēts, EU:T:2017:897, 101. punkts; skat. arī spriedumu, 2014. gada 17. septembris, CQ/Parlaments, F‑12/13, EU:F:2014:214, 76. un 77. punkts un tajos minētā judikatūra).

77

Tādējādi nav jākonstatē, ka šī fiziskā rīcība, mutiskā vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība ir veikti ar nodomu radīt kaitējumu kādas personas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei. Citiem vārdiem, psiholoģiska vardarbība var pastāvēt arī tad, ja nav pierādīts, ka persona, kura tiek vainota vardarbībā, ar savu rīcību būtu vēlējusies diskreditēt cietušo vai ar nolūku pasliktināt viņa darba apstākļus. Pietiek ar to, ka šī rīcība, ja tā izdarīta apzināti, objektīvi ir radījusi šādas sekas (skat. spriedumus, 2012. gada 5. jūnijs, Cantisani/Komisija, F‑71/10, EU:F:2012:71, 89. punkts, un 2014. gada 17. septembris, CQ/Parlaments, F‑12/13, EU:F:2014:214, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

78

Visbeidzot, tā kā attiecīgajai rīcībai atbilstoši Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktam ir jābūt ļaunprātīgai, no tā izriet, ka rīcības atzīšana par “vardarbību” ir pakļauta nosacījumam, ka uz rīcību attiecas pietiekami objektīva realitāte tādā nozīmē, ka objektīvs un saprātīgs novērotājs, kuram ir normāls jūtīgums un kurš atrodas tādos pašos apstākļos, to uzskatītu par pārmērīgu un kritizējamu (spriedumi, 2012. gada 16. maijs, Skareby/Komisija, F‑42/10, EU:F:2012:64, 65. punkts, un 2014. gada 17. septembris, CQ/Parlaments, F‑12/13, EU:F:2014:214, 78. punkts).

79

Tā kā šajā lietā tiek aplūkots iestādes loceklis, vēl ir jāpiebilst, ka M. šajā statusā, protams, tieši nebija pakļauta ne pienākumiem, kuri ir paredzēti Civildienesta noteikumos, ne it īpaši jebkādas psiholoģiskās vardarbības aizliegumam, kas minēts to 12.a pantā.

80

Tomēr, pirmkārt, saskaņā ar Parlamenta Reglamenta, kas bija piemērojams lietas faktu laikā, proti, 7. Parlamenta sasaukumam (2009.–2014. gads), 9. panta 2. punktu “deputātu izturēšanos nosaka savstarpēja cieņa, ņemot vērā Eiropas Savienības pamattekstos noteiktās vērtības un principus, aizsargājot Parlamenta cieņu un netraucējot ne Parlamenta darba norisi, ne arī kārtību Parlamenta ēkās”. Reglamenta, kas ir piemērojams 8. Parlamenta sasaukumam (2014.–2019. gads), 11. panta 3. punktā attiecībā uz vērtībām un principiem tagad skaidri ir atsauce uz vērtībām un principiem, kuri it īpaši ir paredzēti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Otrkārt, institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, jebkurā situācijā saviem ierēdņiem un saviem darbiniekiem ir jāgarantē veselībai nekaitīgi un cilvēka cieņai atbilstīgi darba apstākļi.

81

No tā izriet, kā tiesas sēdē tam ir piekrituši prasītāja un Parlaments, ka ar šiem Parlamenta Reglamenta noteikumiem šīs iestādes locekļiem ir noteikts ievērot arī Civildienesta noteikumu 12.a pantā paredzēto psiholoģiskas vardarbības aizliegumu, jo šādas rīcības aizliegumu, kas noteikts Civildienesta noteikumu līmenī, patiesībā nosaka vērtības un principi, kuri ir definēti pamattekstos, un uz to attiecas Pamattiesību hartas 31. pants, kurā noteikts, ka “ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem”.

82

Kad ir veikti šie precizējumi, ir jākonstatē, ka šajā lietā strīdīgos faktus, uz kuriem prasītāja ir norādījusi lūgumā sniegt palīdzību un prasības pieteikumā, ir apstiprinājuši liecinieki un galu galā to patiesumu nav apstrīdējuši ne pirmstiesas stadijā institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, ne tiesvedības stadijā Parlaments. Saskaņā ar priekšsēdētāja pamatoto lēmumu arī M. neesot apstrīdējusi faktus attiecībā uz viņas tālruņa zvaniem nedēļas nogalēs, vēlu vakarā un prasītājas atvaļinājumu laikā.

83

Turklāt, lai gan uz nejauši izteiktiem vārdiem vai žestiem, pat ja tie var šķist nepiemēroti, nav attiecināma Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta piemērošanas joma (spriedums, 2014. gada 17. septembris, CQ/Parlaments, F‑12/13, EU:F:2014:214, 95. punkts), nav strīda par to, ka šajā lietā Parlaments neapstrīd rīcības, kas tiek pārmesta M., atkārtoto un tīšo, t.i., apzināto, raksturu un it īpaši tas pamatoti atzīst, ka ar apstākli, ka prasītāja pildījusi savus pienākumus tikai īsu laikposmu, nevar izslēgt to, ka šī rīcība varētu ietilpt Civildienesta noteikumu 12.a pantā.

84

Tomēr gan institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, pārņemot Parlamenta priekšsēdētāja nostāju, kas pieņemta, ņemot vērā 2015. gada 29. oktobra ziņojumu, gan Parlaments kā atbildētājs uzskata, ka M. rīcība attiecībā pret prasītāju nevarēja tikt kvalificēta kā Parlamenta locekļa nepiedienīga rīcība attiecībā uz ADP. It īpaši, pirmkārt, skarbas valodas izmantošana un tas, ka tiek pacelta balss, neesot retums stresa situācijās saistībā ar Parlamenta locekļu darbību. Otrkārt, saistībā ar vulgāriem un pat aizvainojošiem komentāriem, kurus M. esot izteikusi attiecībā uz prasītāju, pat ja tie bija tikai atsevišķi gadījumi, pēc Parlamenta domām, tie varēja tikt attaisnoti ar steidzamiem profesionāliem jautājumiem un ar to, ka M. nebija apmierināta ar prasītājas profesionālo sniegumu un ka galu galā M. esot izteikusies skarbi.

85

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka komentāru, kurus M. izteikusi attiecībā pret prasītāju, saturs, it īpaši to sevišķais vulgaritātes līmenis, it īpaši pa tālruni, ir gan pašas prasītājas personības, gan viņas darba nomelnošana. Šķiet arī, ka M. nomelnoja prasītājas darbu arī viņas darbavietā un pat aizvainoja viņu arī trešo personu, kuras nestrādāja iestādē, klātbūtnē. Tādējādi M. rīcība, kāda tā ir aprakstīta lietas materiālos, šķiet ļaunprātīga un nekādi nevar tikt uzskatīta par tādas Savienības iestādes locekļa cieņpilnu attieksmi, kurai atbilstoši Pamattiesību hartas 31. panta 1. punktam ir jāgarantē saviem ierēdņiem un darbiniekiem veselībai nekaitīgi, droši un cilvēka cieņai atbilstīgi darba apstākļi.

86

Pretēji tam, ko norāda Parlaments, strīdīgās rīcības ļaunprātīgais raksturs nevar tikt mazināts ar attiecību starp M. un prasītāju tuvumu, pamatojoties uz to, ka šī pēdējā minētā ir M. meitas draudzene, vai arī ar saspringto gaisotni, kas esot valdījusi pie M. strādājošo ADP komandā.

87

Proti, pat pieņemot, kā būtībā ir apgalvojusi M. Īpašajā ADP konsultatīvajā komitejā, ka prasītāja nav sniegusi tādus profesionālos pakalpojumus, kuri apmierinātu M., ka viņa ir tikusi pieņemta darbā tieši viņas personiskās saiknes ar M. vai vismaz ar viņas meitu dēļ, vai arī prasītājai, iespējams, ir bijis nodoms pamest savu amatu un pat ja viņa pati ir parakstījusi komandējumu rīkojumus savā labā vai arī nav ievērojusi Civildienesta noteikumu normas, tostarp ierakstot sarunas savā darbavietā, M. to nezinot, tomēr prasītājai bija tiesības uz veselībai nekaitīgiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem. Proti, šādi elementi, kas, iespējams, var pamatot disciplinārus pasākumus vai atlaišanu no darba, pamatojoties uz uzticības saiknes zaudēšanu, nekādā ziņā nav tādi, kas pieļauj, ka Savienības iestādes locekļa rīcība attiecībā uz Savienības ierēdni vai darbinieku ir ļaunprātīga, tāda, kas atkārtojas, un tīša, un katrā ziņā institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam, lasot to kopā ar Pamattiesību hartas 31. panta 1. punktu un Civildienesta noteikumu 12.a pantu, saglabājas pienākums garantēt saviem ierēdņiem un darbiniekiem veselībai nekaitīgus, drošus un cilvēka cieņai atbilstīgus darba apstākļus un it īpaši darba vidi, kurā viņi nav pakļauti nekāda veida vardarbībai – ne psiholoģiskai, ne seksuālai.

88

Attiecībā uz Parlamenta apgalvojumu par šīs iestādes locekļu darbībām piemītošo augsto stresa līmeni, it īpaši viņu darba nepārtrauktā rakstura dēļ, kas nozīmē, ka viņiem vajadzības gadījumā ir jāstrādā nedēļas nogalēs un dažkārt pat brīvdienās, līdz ar to pamatojot ADP pieejamību ārpus parasti paredzētajām darba dienām un darba stundām, ir jākonstatē, ka tas, kas tiek aplūkots šajā lietā, nav obligāti apstāklis, ka M. ir kontaktējusies ar prasītāju ārpus minētajām darba stundām un darba dienām, bet gan būtībā M. rīcības ļaunprātīgais raksturs ne tikai darbavietā darba laikā, bet arī prasītājas atpūtas laikā, it īpaši to komentāru tonis un vulgaritāte, kuri izteikti pa telefonu atkārtoti un tādā veidā, ka notiek iejaukšanās šīs ADP personiskajā dzīvē.

89

No iepriekš minētā izriet, ka, otrajā lēmumā par atteikumu sniegt palīdzību uzskatot, ka M. rīcība, kas tiek aplūkota šajā lietā, nebija ļaunprātīga Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē, institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, kas turklāt ir acīmredzama, ievērojot šajā tiesību normā minēto definīciju.

90

Attiecībā uz to, vai ar šo rīcību varēja tikt radīts kaitējums prasītājas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē, arī ir jākonstatē, ka, otrajā lēmumā par atteikumu sniegt palīdzību uzskatot, ka tā tas nebija šajā gadījumā, institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, kas turklāt ir acīmredzama, noslēgt šajā tiesību normā minēto definīciju.

91

Proti, attiecībā uz komentāru, kuri atkārtoti izteikti attiecībā uz prasītāju, vulgaritātes sevišķo līmeni un to aizvainojošo raksturu, kā arī prasītājas personības un viņas darba kvalitātes acīmredzamu nomelnošanu, kas atklāti izteikta šajos komentāros, institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, nevarēja secināt, ka prasītājas personībai, cieņai vai psiholoģiskajai integritātei nav bijis nodarīts kaitējums ar šādu M. ļaunprātīgu rīcību.

92

Būtu jāpiebilst, ka, pat ja medicīnas ekspertu atzinumi paši par sevi neļauj konstatēt, ka no tiesību viedokļa ir pastāvējusi psiholoģiska vardarbība vai kāda iestādes vaina, ņemot vērā tās pienākumu sniegt palīdzību (spriedumi, 2015. gada 6. februāris, BQ/Revīzijas palāta, T‑7/14 P, EU:T:2015:79, 49. punkts; 2017. gada 16. maijs, CW/Parlaments, T‑742/16 RENV, nav publicēts, EU:T:2017:338, 69. punkts, un 2015. gada 6. oktobris, CH/Parlaments, F‑132/14, EU:F:2015:115, 92. punkts), medicīniskās izziņas, kas iesniegtas šajā gadījumā, ir varējušas apstiprināt kaitējuma prasītājas psiholoģiskajai integritātei patiesumu.

93

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, Vispārējā tiesa uzskata, ka ārējais novērotājs, kuram ir normāls jūtīgums un kurš pazīst šos Parlamenta locekļu un viņu ADP īpašos darba apstākļus, būtu secinājis, ka M. rīcība, kas tiek aplūkota šajā lietā, bija pārmērīga un kritizējama un varēja nodarīt kaitējumu prasītājas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei.

94

Tādējādi pirmais pamats ir jāapmierina.

95

Otrā atcelšanas pamata pamatojumam prasītāja norāda, ka institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, neesot ievērojusi pienākumu sniegt palīdzību, kas tai ir noteikts atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam, pirmkārt, nerīkojoties ar rūpību un ātri, lai uzsāktu administratīvo izmeklēšanu un šajā kontekstā vērstos Īpašajā ADP konsultatīvajā komitejā, kas esot izraisījis procedūras pagarināšanos par vairākiem mēnešiem; otrkārt, nerīkojoties nopietni, kā to pierādot fakts, ka institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, ir gaidījusi, lai tiktu apmierināta pirmā sūdzība, pirms galu galā tika nolemts uzsākt administratīvo izmeklēšanu, un, treškārt, nosūtot priekšsēdētāja pamatoto lēmumu uz adresi, kurā viņa vairs nedzīvoja, kas ir izraisījis jaunu divu mēnešu ilgu kavēšanos. Tādējādi prasītāja kritizē kavējumus, ar kādiem tika pieņemti institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, dažādie lēmumi, kas esot izraisījuši to, ka, pēc prasītājas domām, tika kavēta prasības celšana tiesā pret M. valsts līmenī, jo prasītāja uzskatīja, ka šīs valsts tiesā celtās prasības vajadzībām varētu balstīties uz to, ka institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, oficiāli ir atzinusi apgalvotās psiholoģiskās vardarbības esamību.

96

Parlaments lūdz noraidīt pamatu kā nepamatotu, attiecībā uz lūguma sniegt palīdzību izskatīšanas ilgumu konkrēti norādot, ka tas esot jāskaita tikai, sākot no 2015. gada 2. jūnija lēmuma, ar kuru ir apmierināta prasītājas sūdzība attiecībā uz pirmo lēmumu par atteikumu sniegt palīdzību.

97

Šajā ziņā, ja institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, vai – atkarībā no gadījuma – iecēlējinstitūcija saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu saņem lūgumu sniegt palīdzību Civildienesta noteikumu 24. panta izpratnē, tai saskaņā ar palīdzības sniegšanas pienākumu un ja šī iestāde saskaras ar incidentu, kas nav saderīgs ar kārtību un objektivitāti dienestā, ir jāiejaucas ar visu nepieciešamo sparu un ātri un ar apstākļiem atbilstošu rūpību attiecīgi jāreaģē, lai konstatētu faktus un, zinot lietas apstākļus, atbilstoši rīkotos. Šim nolūkam pietiek, ka ierēdnis vai darbinieks, kurš lūdz aizsardzību savai iestādei, iesniedz sākotnējos pierādījumus par uzbrukumu, kuru upuris viņš esot, patiesumu. Ja ir šāda informācija, attiecīgajai iestādei ir jāveic atbilstoši pasākumi, tostarp administratīva izmeklēšana, lai, sadarbojoties ar sūdzības iesniedzēju, konstatētu sūdzības pamatā esošos faktus (spriedumi, 1989. gada 26. janvāris, Koutchoumoff/Komisija, 224/87, EU:C:1989:38, 15. un 16. punkts; 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑570/16, EU:T:2017:283, 46. punkts, un 2015. gada 6. oktobris, CH/Parlaments, F‑132/14, EU:F:2015:115, 87. punkts).

98

Saskaroties ar apgalvojumiem par vardarbību, pienākums sniegt palīdzību it īpaši ietver administrācijas pienākumu nopietni, ātri un absolūti konfidenciāli pārbaudīt lūgumu sniegt palīdzību, kurā ir apgalvota vardarbība, un informēt lūguma iesniedzēju par atbildi uz to (spriedumi, 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑570/16, EU:T:2017:283, 47. punkts; 2008. gada 27. novembris, Klug/EMEA, F‑35/07, EU:F:2008:150, 74. punkts, un 2015. gada 6. oktobris, CH/Parlaments, F‑132/14, EU:F:2015:115, 88. punkts).

99

Attiecībā uz pasākumiem, kas jāveic situācijā, kura – kā šajā gadījumā – ietilpst Civildienesta noteikumu 24. panta piemērošanas jomā, administrācijai ir plaša rīcības brīvība, ko pārbauda Savienības tiesa, Civildienesta noteikumu 24. panta pasākumu un piemērošanas līdzekļu izvēlē (spriedumi, 1998. gada 15. septembris, Haas u.c./Komisija, T‑3/96, EU:T:1998:202, 54. punkts; 2007. gada 25. oktobris, Lo Giudice/Komisija, T‑154/05, EU:T:2007:322, 137. punkts, un 2015. gada 6. oktobris, CH/Parlaments, F‑132/14, EU:F:2015:115, 89. punkts).

100

Šajā ziņā uzreiz ir jānoraida prasītājas kritika attiecībā uz to, ka viņai vispirms ir bijusi jāiesniedz pirmā sūdzība, lai viņa, iespējams, panāktu administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu. Proti, pirmkārt, 2014. gada 22. maijā pirmo reizi iesniedzot prasītājas gadījumu Īpašajā ADP konsultatīvajā komitejā, institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, uzsāka pirmo administratīvo izmeklēšanu, to uzticot šai struktūrai, proti, izmeklēšanu, kuras laikā šī komiteja uzklausīja prasītāju, M. un divus citus ADP. Otrkārt, prasītāja nevar pārmest institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, ģenerālsekretāra personā, ka tā ir apmierinājusi viņas sūdzību, nolemjot no jauna iesniegt viņas gadījumu šajā komitejā. Būtu jāpiebilst, ka, ņemot vērā institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, plašo rīcības brīvību Civildienesta noteikumu 24. panta pasākumu un piemērošanas līdzekļu izvēlē, apstāklis, ka ģenerālsekretārs ir apmierinājis šo sūdzību, nevar būt līdzvērtīgs acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kas ir ietekmējusi pirmo lēmumu par atteikumu sniegt palīdzību, esamības atzīšanai, ko būtu veicis šis pēdējais minētais.

101

Saistībā ar kopējo ilgumu, kurā lūgums sniegt palīdzību ir ticis izskatīts šajā lietā, ir jāatgādina, ka, tā kā Civildienesta noteikumos nav paredzēta īpaša tiesību norma attiecībā uz termiņu, kādā administrācijai ir jāveic administratīvā izmeklēšana, it īpaši psiholoģiskas vardarbības jomā, institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, šajā jomā ir jāievēro saprātīga termiņa princips (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑570/16, EU:T:2017:283, 59. un 62. punkts). Šajā ziņā attiecīgajai Savienības iestādei vai struktūrai, veicot administratīvo izmeklēšanu, ir jāraugās, lai katrs akts būtu pieņemts saprātīgā termiņā salīdzinājumā ar iepriekšējo (skat. spriedumu, 2016. gada 10. jūnijs, HI/Komisija, F‑133/15, EU:F:2016:127, 112. punkts un tajā minētā judikatūra), un, pretēji tam, ko apgalvo Parlaments, apstāklis, ka prasītāja un M. bija atstājušas iestādi, nenozīmē, ka institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, būtu atbrīvota no pienākuma rīkoties nekavējoties, izskatot lūgumu sniegt palīdzību, it īpaši saistībā ar mērķiem, kuri tai ir izvirzīti atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam un kuri ir atgādināti šī sprieduma 97. un 98. punktā.

102

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šajā lietā, īstenojot savu pienākumu sniegt palīdzību, institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, nav ievērojusi ātruma prasības, kas tai ir noteiktas atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam. Proti, pēc tam, kad kvestoru kolēģija 2014. gada 15. jūlijā bija pieņēmusi savus secinājumus, institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, ir gaidījusi līdz 2014. gada 12. novembrim, proti, gandrīz četrus mēnešus, lai pieņemtu lēmumu noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, kuru galu galā ģenerālsekretārs atsauca 2015. gada 2. jūnijā, lemjot par šī paša gada 12. februāra sūdzību. Lai gan tādējādi prasītājas sūdzība tika apmierināta 2015. gada 2. jūnijā, tikai 2015. gada 22. decembrī, proti, vairāk nekā sešus mēnešus vēlāk, institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, viņai ir nosūtījusi priekšsēdētāja pamatoto lēmumu, kura pamatā bija Īpašās ADP konsultatīvās komitejas otrais lēmums, kas pieņemts 2015. gada 29. oktobrī, un šī komiteja turklāt nebija uzskatījusi par nepieciešamu no jauna uzklausīt dažādos dalībniekus – šīs uzklausīšanas būtu varējušas izskaidrot šādu sešu mēnešu termiņu.

103

Būtu jāpiebilst, ka neatkarīgi no Parlamenta argumenta, ka prasītāja institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, tolaik nebija norādījusi savu jauno adresi, ir jākonstatē, ka, lai gan prasītāja bija izdarījusi izvēli, ka pirmstiesas stadijā viņu pārstāvēs viņas pārstāvji, ieskaitot to sūdzību iesniegšanu, kuras minētas šī sprieduma 11. un 13. punktā, institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, ir nosūtījusi priekšsēdētāja pamatoto lēmumu uz adresi, kurā prasītāja vairs nedzīvoja, un ir uzņēmusies iniciatīvu viņai to nodot ar viņas pārstāvju starpniecību tikai 2016. gada 25. februārī, kas nozīmē papildu divus mēnešu ilgu kavēšanos lūguma sniegt palīdzību izskatīšanā.

104

To paturot prātā, apstāklis, ka institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, pārkāpjot rūpības pienākumu, uz lūgumu sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam nav atbildējusi vajadzīgajā ātrumā, lai gan tas var izraisīt attiecīgās iestādes atbildību par, iespējams, prasītājai radīto kaitējumu, pats par sevi nevar ietekmēt otrā lēmuma par atteikumu sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam tiesiskumu. Proti, saprātīga termiņa ievērošanas principa pārkāpums var attaisnot administratīvā procesa beigās pieņemta lēmuma, kāds ir otrais lēmums par atteikumu sniegt palīdzību, atcelšanu tikai tad, ja ir pagājis tik pārmērīgi ilgs laiks, ka tas var ietekmēt pašu administratīvā procesa beigās pieņemtā lēmuma saturu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2000. gada 13. decembris, SGA/Komisija, C‑39/00 P, EU:C:2000:685, 44. punkts; spriedumus, 2012. gada 6. decembris, Füller-Tomlinson/Parlaments, T‑390/10 P, EU:T:2012:652, 116. punkts, un 2009. gada 18. maijs, Meister/ITSB, F‑138/06 un F‑37/08, EU:F:2009:48, 76. punkts un tajā minētā judikatūra), kas šajā gadījumā tā nav.

105

Tādējādi šajā lietā tas, ka institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, nav rīkojusies pietiekami ātri, lai izskatītu lūgumu sniegt palīdzību, protams, veido Civildienesta noteikumu 24. panta pārkāpumu un tas šajā ziņā ir jāņem vērā saistībā ar prasījumiem par kaitējuma atlīdzību, bet tas pats par sevi nevar pamatot otrā lēmuma par atteikumu sniegt palīdzību atcelšanu.

106

Šādos apstākļos otrais pamats ir jānoraida kā daļēji nepamatots un daļēji neiedarbīgs.

107

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus un nepastāvot vajadzībai lemt par prasītājas lūgumu uzdot Parlamentam iesniegt ziņojuma projektu, kurš sākotnēji tika nosūtīts kvestoriem, ir jāapmierina prasījumi atcelt otro lēmumu par atteikumu sniegt palīdzību, kurš papildināts ar lēmumu par sūdzības noraidīšanu, kļūdas vērtējumā dēļ, kuru ir pieļāvusi institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, attiecībā uz tādas M. rīcības esamību šajā gadījumā, kas kvalificējama kā psiholoģiska vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē.

108

Savos prasījumos par kaitējuma atlīdzību prasītāja lūdz Vispārējo tiesu piespriest Parlamentam atlīdzināt morālo kaitējumu, kas viņai esot nodarīts ar to, ka institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, nav ievērojusi Civildienesta noteikumu 24. pantā paredzēto pienākumu sniegt palīdzību, it īpaši pārmērīgi ilgās procedūras dēļ, atstājot viņu neziņas un satraukuma stāvoklī, viņai liedzot uzsākt viņas psiholoģiskās atlabšanas procesu un liedzot palīdzību, kura viņai bijusi vajadzīga, lai celtu prasību valsts tiesā pret M. Šis morālais kaitējums esot nošķirams no prettiesiskuma, kurš ir ietekmējis otro lēmumu par atteikumu sniegt palīdzību un uz kuru attiecas pirmais pamats. Tādējādi šāds morālais kaitējums nevarot tikt atlīdzināts tikai ar otrā lēmuma par atteikumu sniegt palīdzību atcelšanu.

109

Parlaments lūdz noraidīt prasījumus par kaitējuma atlīdzību.

110

Iesākumā saistībā ar tā morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kurš prasītājai, iespējams, nodarīts ar M. attiecīgo rīcību, ko prasītāja ir norādījusi savos procesuālajos dokumentos, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. panta pirmo daļu Savienība palīdz ierēdnim vai darbiniekam “jo sevišķi tiesvedībā pret jebkuru personu, kura izsaka draudus, apvainojumus vai veic apmelojošas darbības vai izteikumus, vai uzbrūk personai vai īpašumam, kuru ierēdnis vai viņa ģimenes loceklis guvis sava amata vai pienākumu dēļ”. Turklāt saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. panta otro daļu “šādos gadījumos Savienība kopīgi un katra atsevišķi atlīdzina ierēdnim radušos zaudējumus tiktāl, ciktāl ierēdnis neradīja zaudējumus ne apzināti, ne arī aiz nopietnas nolaidības, un tas nav saņēmis atlīdzību no personas, kura nodarīja zaudējumus”.

111

Šajā ziņā Civildienesta noteikumu 24. pantā paredzētais pienākums sniegt palīdzību ir vērsts uz to, lai iestāde aizstāvētu ierēdņus un darbiniekus pret trešo personu rīcību, nevis pret pašas iestādes izdotiem aktiem, kuru kontroli regulē citas Civildienesta noteikumu normas (spriedumi, 1981. gada 17. decembris, Bellardi-Ricci u.c./Komisija, 178/80, EU:C:1981:310, 23. punkts, un 2016. gada 9. septembris, De Esteban Alonso/Komisija, T‑557/15 P, nav publicēts, EU:T:2016:456, 45. punkts). To paturot prātā, šīs tiesību normas izpratnē citi ierēdņi vai darbinieki, vai Savienības iestādes locekļi, piemēram, M., var tikt uzskatīti par trešajām personām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1979. gada 14. jūnijs, V./Komisija, 18/78, EU:C:1979:154, 15. punkts).

112

Tādējādi saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. panta otro daļu, saistībā ar morālo kaitējumu, kas prasītājai, iespējams, būtu nodarīts M. rīcības dēļ, prasītājai, kā viņa to ir norādījusi, tiešām vispirms ir jāmēģina panākt šāda kaitējuma atlīdzināšanu, izmantojot prasību par zaudējumu atlīdzību valsts tiesā, ņemot vērā, ka atbilstoši šai Civildienesta noteikumu normai tikai tad, ja šāds kaitējums nevar tikt atlīdzināts, institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, varētu būt solidāri jāatlīdzina zaudējumi, kas prasītājai radīti ar šādu “trešās personas” rīcību šīs tiesību normas izpratnē.

113

Tomēr ir jāprecizē, ka – atbilstoši pienākumam sniegt palīdzību – institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, var nākties jau palīdzēt prasītājai, it īpaši finansiāli, cenšoties panākt šādu atlīdzinājumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 12. decembris, CH/Parlaments, F‑129/12, EU:F:2013:203, 57. punkts), šajā gadījumā, lai ar šādu “atbalstītu” tiesvedību panāktu, ka pret viņu vērstā rīcība viņas amata un pienākumu dēļ, kura ir pamatojusi lūgumu sniegt palīdzību, tiek atzīta par prettiesisku un saistībā ar to tiek piešķirts atlīdzinājums valsts tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, De Esteban Alonso/Komisija, 2016. gada 9. septembris, T‑557/15 P, nav publicēts, EU:T:2016:456, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

114

Kad ir sniegti šie precizējumi, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prettiesiska akta, kāds ir otrais lēmums par atteikumu sniegt palīdzību, atcelšana pati par sevi var būt atbilstoša un principā pietiekama atlīdzība par jebkuru morālo kaitējumu, ko šis akts varētu būt izraisījis. Tomēr tā tas nevar būt gadījumā, ja prasītājs pierāda, ka tam ir nodarīts morālais kaitējums, kas ir nošķirams no prettiesiskuma, kurš pamato šo atcelšanu un kurš nevar pilnībā tikt atlīdzināts ar šo atcelšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 6. jūnijs, Girardot/Komisija, T‑10/02, EU:T:2006:148, 131. punkts; 2017. gada 16. maijs, CW/Parlaments, T‑742/16 RENV, nav publicēts, EU:T:2017:338, 64. punkts, un 2015. gada 19. maijs, Brune/Komisija, F‑59/14, EU:F:2015:50, 80. punkts).

115

Šajā lietā morālais kaitējums, uz kuru atsaucas prasītāja, ir saistīts nevis ar kļūdu vērtējumā, kuru ir pieļāvusi institūcija, kas ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, un uz kuru attiecās otrā lēmuma par atteikumu sniegt palīdzību pirmais atcelšanas pamats, bet ar to, ka institūcija, kas ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, nav ievērojusi savu pienākumu sniegt palīdzību, kurš paredzēts Civildienesta noteikumu 24. pantā un uz kuru attiecās otrais atcelšanas pamats.

116

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, izskatot otro pamatu, Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, nav ievērojusi savu pienākumu sniegt palīdzību, it īpaši, pienācīgā ātrumā neizskatot lūgumu sniegt palīdzību, un ka šāds prettiesiskums tomēr nevar izraisīt otrā lēmuma par atteikumu sniegt palīdzību atcelšanu šī iemesla dēļ.

117

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka morālais kaitējums, uz kuru atsaucas prasītāja, var tikt uzskatīts par nošķiramu no prettiesiskuma, proti, kļūdas vērtējumā, kas pamato otrā lēmuma par atteikumu sniegt palīdzību atcelšanu, un ka katrā ziņā šis kaitējums nevar tikt pilnībā atlīdzināts ar šo atcelšanu.

118

Šīs lietas apstākļos, it īpaši saistībā ar institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, svārstīšanos, kas ir izraisījusi to, ka otro reizi bija jāvēršas Īpašajā ADP konsultatīvajā komitejā, un nesaprātīgo termiņu, proti, vairāk nekā divi gadi, kuri institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, ir bijuši vajadzīgi, lai izskatītu lūgumu sniegt palīdzību, pakļaujot prasītāju nenoteiktībai un liedzot uzsākt tiesāšanos attiecībā pret M. vai vismaz aizkavējot šādu tiesāšanos, Vispārējā tiesa uzskata, ka prasītājai nodarītais morālais kaitējums tiks novērtēts taisnīgi, ex æquo et bono nosakot atlīdzību, kā to pieprasa prasītāja, 10000 EUR apmērā.

119

Attiecībā uz prasītājas lūgumu attiecīgā gadījumā šim iegūtajam atlīdzinājumam pieskaitīt nokavējuma procentus pēc pamatlikmes, ko noteikusi Eiropas Centrālā banka (ECB), Vispārējā tiesa uzskata, ka tas ir jāapmierina un, tā kā nav norādīta diena, no kuras šie nokavējuma procenti būtu jāskaita, šajā ziņā ir jāizmanto šī sprieduma pasludināšanas datums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 16. maijs, CW/Parlaments, T‑742/16 RENV, nav publicēts, EU:T:2017:338, 67. punkts, un 2015. gada 6. oktobris, CH/Parlaments, F‑132/14, EU:F:2015:115, 127. punkts).

120

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, otrais lēmums par atteikumu sniegt palīdzību ir jāatceļ kļūdas vērtējumā dēļ, kas ir ietekmējusi šo lēmumu, un Parlamentam ir jāpiespriež samaksāt prasītājai summu 10000 EUR apmērā kā atlīdzību par nodarīto morālo kaitējumu, kurai pieskaitīti nokavējuma procenti par laiku no šī sprieduma pasludināšanas, kas aprēķināti atbilstoši ECB galvenajām kapitāla refinansēšanas operācijām piemērotajai likmei.

121

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Parlamentam spriedums ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež: