–

Cogeco Communications Inc. vārdā – M. Sousa Ferro un E. Ameye, advogados,

–

Sport TV Portugal SA vārdā – C. I. Pinto Xavier un M. Pena Machete, advogados,

–

Controlinveste‑SGPS SA vārdā – P. J. de Sousa Pinheiro un L. Montenegro, advogados,

–

NOS‑SGPS SA vārdā – G. Machado Borges, J. Vieira Peres, G. Andrade e Castro un M. Martins Pereira, advogados,

–

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un M. Figueiredo, kā arī D. Sousa, pārstāvji,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Fiorentino, avvocato dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – P. Costa de Oliveira un B. Ernst, kā arī G. Meessen un C. Vollrath, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 9. panta 1. punktu, 10. panta 2.–4. punktu, 21. panta 1. punktu un 22. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/104/ES (2014. gada 26. novembris) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (OV 2014, L 349, 1. lpp.), kā arī LESD 102. pantu un līdzvērtības un efektivitātes principus.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Cogeco Communications Inc., no vienas puses, un Sport TV Portugal SA, Controlinveste‑SGPS SA un NOS‑SGPS SA, no otras puses, saistībā ar zaudējumu atlīdzību, kuri izriet no tādām pret konkurenci vērstām darbībām, kādas veica Sport TV Portugal kā Controlinveste‑SGPS un NOS‑SGPS meitasuzņēmums.

3

Direktīvas 2014/104 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā ir paredzēti konkrēti noteikumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka ikviena persona, kurai ir nodarīts kaitējums, jo uzņēmums vai uzņēmumu apvienība ir pārkāpis[/(‑usi)] konkurences tiesību aktus, var efektīvi īstenot tiesības prasīt pilnīgu atlīdzinājumu par šo kaitējumu no minētā uzņēmuma vai apvienības. Tajā ir paredzēti noteikumi, ar kuriem veicina godīgu konkurenci iekšējā tirgū un likvidē šķēršļus iekšējā tirgus pienācīgai darbībai, visā Savienībā nodrošinot līdzvērtīgu aizsardzību ikvienai personai, kurai nodarīts šāds kaitējums.”

4

Šīs direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas vajadzībām izmanto šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..].”

5

Minētās direktīvas 9. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka valsts konkurences iestādes vai pārsūdzības tiesas galīgajā nolēmumā konstatētais konkurences tiesību pārkāpums tiek uzskatīts par neapstrīdami pierādītu attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanas prasību, kas celta to valsts tiesās saskaņā ar [LESD] 101. vai 102. pantu vai valstu konkurences tiesībām.”

6

Šīs pašas direktīvas 10. panta 2.–4. punktā ir noteikts:

“2.   Noilguma termiņus nesāk skaitīt, pirms konkurences tiesību aktu pārkāpums nav beidzies un prasītājs zina vai var pamatoti uzskatīt, ka tas zina:

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņi zaudējumu atlīdzināšanas prasības celšanai ir vismaz pieci gadi.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka noilguma termiņa skaitīšanu aptur vai atkarībā no valsts tiesību aktiem pārtrauc, ja konkurences iestāde attiecībā uz konkurences tiesību aktu pārkāpumu, uz kuru attiecas zaudējumu atlīdzināšanas prasība, veic izmeklēšanas vai procesuālu darbību. Apturējums beidzas agrākais vienu gadu pēc tam, kad nolēmums par pārkāpumu ir kļuvis galīgs, vai pēc tam, kad procedūra izbeigta citā veidā.”

7

Direktīvas 2014/104 21. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstīs līdz 2016. gada 27. decembrim stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis tūlīt dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.”

8

Šīs direktīvas 22. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka valsts pasākumi, kas pieņemti, ievērojot 21. pantu, lai izpildītu šīs direktīvas materiālos noteikumus, netiek piemēroti ar atpakaļejošu spēku.

2.   Dalībvalsts nodrošina, ka jebkuri valsts pasākumi, kas pieņemti, ievērojot 21. pantu, un kas nav 1. punktā minētie, netiek piemēroti zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kas valsts tiesā celtas pirms 2014. gada 26. decembra.”

9

Código Civil (Civilkodekss) 498. pantā ir paredzēts:

“1.   Tiesības uz zaudējumu atlīdzināšanu noilgst trīs gadu laikā, skaitot no dienas, kad cietusī persona uzzina par savām tiesībām, arī ja tā nezina atbildīgās personas identitāti un kopējo kaitējuma apmēru, un tas neskar vispārējo noilguma termiņu gadījumā, ja ir pagājis attiecīgais noilguma termiņš, skaitot no kaitējumu izraisījušā notikuma brīža.

[..]”

10

Saskaņā ar Código de Processo Civil (Civilprocesa kodekss) 623. pantu:

“Kriminālprocesā pasludināts spēkā esošs notiesājošs spriedums pamato attiecībā pret trešajām personām atspēkojamu prezumpciju par sodīšanas faktisko un juridisko priekšnoteikumu izpildi un delikta konstatēšanas nosacījumiem visās civillietās, kurās runa ir par tiesiskajām attiecībām, kas ir atkarīgas no noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas.”

11

Saskaņā ar 24. pantu 2018. gada 5. jūnijaLei no 23/2018 – Direito a indemnização por infração ao direito da concorrência, transpõe a Diretiva 2014/104/UE, do Parlamento Europeu e do Conselho, de 26 de novembro de 2014, relativa a certas regras que regem as ações de indemnização no âmbito do direito nacional por infração às disposições do direito da concorrência dos Estados-Membros e da União Europeia, e procede à primeira alteração à Lei no 19/2012, de 8 de maio, que aprova o novo regime jurídico da concorrência, e à quarta alteração à Lei no 62/2013, de 26 de agosto, Lei de Organização do Sistema Judiciário (Likums Nr. 23/2018 – Tiesības uz zaudējumu atlīdzību pēc konkurences tiesību pārkāpuma, ar kuru transponē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/104/ES (2014. gada 26. novembris) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, pirmo reizi groza [2012. gada] 8. maija Likumu Nr. 19/2012, ar ko izveido jaunu konkurences tiesisko regulējumu, un ceturto reizi groza [2013. gada] 26. augusta Likumu Nr. 62/2013 par tiesu sistēmas organizāciju) (Diário da República, 1. sērija, Nr. 107, 2018. gada 5. jūnijs), ar kuru Portugāles tiesībās tika transponēta Direktīva 2014/104, šī likuma materiālās normas, tostarp tās, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu, nav piemērojamas ar atpakaļejošu spēku un šī likuma procesuālie noteikumi nav piemērojami prasībām, kas celtas pirms tā stāšanās spēkā.

12

Cogeco Communications, Kanādā reģistrēta sabiedrība, laikā no 2006. gada 3. augusta līdz 2012. gada 29. februārim bija Cabovisão – Televisão Por Cabo SA (turpmāk tekstā – “Cabovisão”) akcionāre.

13

2008. gada 30. aprīlīCabovisão un Sport TV Portugal noslēdza televīzijas kanāla izplatīšanas līgumu.

14

2009. gada 30. jūlijāCabovisão iesniedza Autoridade da Concorrência (Konkurences iestāde, Portugāle) sūdzību pret ZON Multimedia, Serviços de Telecomunicações e Multimédia‑SGPS SA, ZON TV Cabo Portugal SA, Sport TV Portugal un ZON Conteúdos – Actividade de Televisão e de Produção de Conteúdos SA, kurā kritizēja praksi, kas ierobežo konkurenci premium sporta televīzijas kanālu tirgū, it īpaši diskriminējošu cenu politiku, kas, pēc tās domām, ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana.

15

Konkurences iestāde noraidīja minēto sūdzību attiecībā uz visiem uzņēmumiem, uz kuriem tā attiecās, izņemot Sport TV Portugal.

16

Ar 2013. gada 14. jūnija lēmumu konkurences iestāde uzskatīja, ka Sport TV Portugal ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli LESD 102. panta un attiecīgās valsts tiesību normas izpratnē, un uzlika šim uzņēmumam naudas sodu 3730000 EUR apmērā.

17

Sport TV Portugal lūdza Tribunal da Concorrência, Regulação e Supervisão (Konkurences, regulēšanas un uzraudzības tiesa, Portugāle) atcelt šo lēmumu. Šī tiesa, konstatējusi, ka LESD 102. pants šajā lietā nav piemērojams, jo nav pierādīts, ka attiecīgā komercprakse varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm minētā panta izpratnē, daļēji apmierināja Sport TV Portugal prasību. Līdz ar to šī tiesa samazināja uzliktā naudas soda apmēru līdz 2700000 EUR.

18

Sport TV Portugal iesniedza Tribunal da Relação de Lisboa (Lisabonas apelācijas tiesa, Portugāle) apelāciju par pirmajā instancē pieņemto spriedumu. Pēdējā minētā apstiprināja minēto spriedumu ar 2015. gada 11. marta spriedumu.

19

2015. gada 27. februārī Cogeco Communications cēla Tribunal Judicial da Comarca de Lisboa (Lisabonas rajona tiesa, Portugāle) prasību pret tostarp Sport TV Portugal un tās mātesuzņēmumiem. Tajā ir prasīts atlīdzināt zaudējumus, kādi Cogeco Communications, iespējams, tika nodarīti saistībā ar pret konkurenci vērstām darbībām, ko laikposmā no 2006. gada 3. augusta līdz 2011. gada 30. martam veica Sport TV Portugal. Cogeco Communications lūdza šo tiesu vispirms konstatēt, ka šī prakse ir LESD 102. panta un/vai attiecīgās valsts tiesību normas pārkāpums. Šajā ziņā minētā tiesa uzskata, ka šī puse tai var vēl pierādīt, ka pamatlietā aplūkotā ļaunprātīgā rīcība ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm.

20

Atbildētājas pamatlietā apgalvo, ka, pat ja Cogeco Communications būtu tiesīga saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kurus tā uzskata par nodarītiem, tiesībām uz atlīdzību, uz kurām tā atsaucas, ir iestājies noilgums. Portugāles tiesību aktos par ārpuslīgumisko atbildību, kas piemērojami pamatlietā, ir paredzēts trīs gadu noilguma termiņš, kas sāka darboties 2008. gada 30. aprīlī, proti, šī sprieduma 13. punktā minētā izplatīšanas līguma noslēgšanas dienā, 2009. gada 30. jūlijā – dienā, kad Cogeco Communications iesniedza sūdzību konkurences iestādē, 2011. gada 30. martā – dienā, kad beidzās pret konkurenci vērstas darbības, vai, vēlākais, 2012. gada 29. februārī – dienā, kad Cogeco Communications pārdeva Cabovisão. Atbildētājas pamatlietā norāda, ka katrā no šiem datumiem Cogeco Communications bija visa nepieciešamā informācija, lai novērtētu, vai tai ir tiesības uz atlīdzību.

21

Cogeco Communications apgalvo, ka Civilkodeksa 498. pantā paredzētais noilguma termiņš sāka darboties tikai no konkurences iestādes lēmuma pieņemšanas dienas, proti, sākot no 2013. gada 14. jūnija. Tikai šis lēmums būtu ļāvis tai iegūt visu nepieciešamo informāciju, lai tā varētu uzzināt, ka pastāv prakse, kas ir pretrunā konkurences tiesībām un pamatojoties uz kuru tai ir tiesības uz atlīdzību. Pirms konkurences iestādes lēmuma pieņemšanas esot bijis iespējams atsaukties vien uz aizdomām par konkurences tiesību normu pārkāpumu. Saskaņā ar Cogeco Communications minētais noilguma termiņš katrā ziņā tika apturēts uz laiku, kamēr konkurences iestādē notika [sūdzības izskatīšanas] procedūra.

22

Iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietā ir strīds starp privāttiesību sabiedrībām, ka prasība, ko tā izskata, tika celta pirms Direktīvas 2014/104 transponēšanas termiņa beigām un ka šīs prasības celšanas dienā šī direktīva vēl nebija transponēta Portugāles tiesību sistēmā.

23

Šādos apstākļos Tribunal Judicial da Comarca de Lisboa (Lisabonas rajona tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Ar piekto un sesto jautājumu, kas vispirms ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2014/104 22. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šī direktīva attiecas uz pamatlietu.

25

Attiecībā uz Direktīvas 2014/104 piemērošanu ratione temporis ir jāatgādina, ka šī direktīva ietver īpašu noteikumu, kas skaidri nosaka nosacījumus tās procesuālo un materiālo noteikumu piemērošanai laikā.

26

It īpaši, no vienas puses, saskaņā ar Direktīvas 2014/104 22. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina, ka valsts pasākumi, kas pieņemti, ievērojot 21. pantu, lai izpildītu šīs direktīvas materiālos noteikumus, netiek piemēroti ar atpakaļejošu spēku.

27

No otras puses, saskaņā ar Direktīvas 2014/104 22. panta 2. punktu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka jebkuri valsts pasākumi, kas pieņemti, lai izpildītu šīs direktīvas procesuālos noteikumus, netiek piemēroti zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kas valsts tiesā celtas pirms 2014. gada 26. decembra.

28

Taču, gluži pretēji, no Direktīvas 2014/104 22. panta 2. punkta izriet, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība, lai, transponējot šo direktīvu, izlemtu, vai valsts tiesību normas, ar kurām ir paredzēts transponēt minētās direktīvas procesuālos noteikumus, ir piemērojamas prasībām par zaudējumu atlīdzību, kas celtas pēc 2014. gada 26. decembra, bet pirms minētās direktīvas transponēšanas datuma vai, vēlākais, pirms tās transponēšanas termiņa beigām.

29

Tādējādi, ja dalībvalstis, īstenojot šo rīcības brīvību, ir nolēmušas, ka to iekšējās tiesību normas, ar kurām transponē Direktīvas 2014/104 procesuālos noteikumus, nav piemērojamas prasībām par zaudējumu atlīdzību, kas celtas pirms šo valstu tiesību normu spēkā stāšanās datuma, tad prasībām, kas celtas pēc 2014. gada 26. decembra, bet pirms šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām, ir piemērojamas vienīgi tās valsts procesuālas tiesību normas, kas jau bija spēkā pirms minētās direktīvas transponēšanas.

30

Tas pats a fortiori attiecas arī uz valsts tiesību normām, kas pieņemtas, dalībvalstīm piemērojot 21. pantu Direktīvā 2014/104, lai izpildītu tās materiālos noteikumus, jo, kā izriet no šīs direktīvas 22. panta 1. punkta formulējuma, šīs valsts tiesību normas nav piemērojamas ar atpakaļejošu spēku.

31

Šajā gadījumā, pirmkārt, nav strīda par to, ka Cogeco Communications prasība par zaudējumu atlīdzību tika celta 2015. gada 27. februārī, proti, pirms Direktīvas 2014/104 transponēšanas termiņa beigām un pirms šīs direktīvas transponēšanas Portugāles tiesību sistēmā ar Likumu Nr. 23/2018.

32

Otrkārt, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka Portugāles likumdevējs šī likuma 24. pantā ir nolēmis, ka valsts tiesību normas, ar kurām ir transponēti minētās direktīvas procesuālie noteikumi, nav piemērojamas prasībām par zaudējumu atlīdzību, kas celtas pirms šī likuma stāšanās spēkā.

33

Šādos apstākļos un ņemot vērā, ka Direktīvas 2014/104 22. panta 1. punktā ir aizliegts ar atpakaļejošu spēku piemērot Portugāles materiālo tiesību normas, kas pieņemtas saskaņā ar minētās direktīvas 21. pantu, ir jāsecina, ka šī direktīva katrā ziņā pamatlietā nav piemērojama ratione temporis.

34

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz piekto un sesto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2014/104 22. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šī direktīva pamatlietā nav piemērojama.

35

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūras ietvaros tai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. No šīs perspektīvas raugoties, Tiesai attiecīgā gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi. Apstāklis, ka valsts tiesa prejudiciālo jautājumu ir izteikusi, formāli atsaucoties uz noteiktām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, lemjot par izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem ir vai nav atsaukusies. Tālab Tiesas ziņā ir no visa valsts tiesas iesniegtās informācijas kopuma, it īpaši no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma, izdibināt, kuriem Savienības tiesību elementiem, ņemot vērā strīda priekšmetu, ir nepieciešama interpretācija (spriedums, 2017. gada 27. jūnijs, Congregación de Escuelas Pías Provincia Betania, C‑74/16, EU:C:2017:496, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Šajā gadījumā, ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegto informāciju, apsvērumus, kurus sniedza Cogeco Communications, Sport TV Portugal, Controlinveste‑SGPS, NOS‑SGPS, Portugāles valdība un Eiropas Komisija, kā arī atbildi, kāda tika sniegta uz piekto un sesto jautājumu, ir jāpārformulē otrais jautājums un ceturtā jautājuma daļa, kas attiecas uz tādu valsts tiesību aktu kā Civilprocesa kodeksa 498. panta 1. punkts saderību ar Savienības tiesībām, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu interpretāciju.

37

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Tribunal Judicial da Comarca de Lisboa (Lisabonas rajona tiesa) vēlas, konkrētāk, noskaidrot, vai LESD 102. pants, kā arī efektivitātes un līdzvērtības principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā, pirmkārt, ir paredzēts, ka noilguma termiņš attiecībā uz prasībām par zaudējumu atlīdzību ir trīs gadi un sākas no dienas, kad cietusī persona uzzināja par tiesībām uz atlīdzību, pat ja persona, kas atbildīga par pārkāpumu, un kaitējuma precīzs apmērs nav zināmi, un, otrkārt, nav paredzēta iespēja apturēt vai pārtraukt šo termiņu valsts konkurences iestādē notiekoša procesa laikā.

38

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 102. pantam ir tieša iedarbība attiecībās starp privātpersonām, un tas attiecīgajiem tiesību subjektiem rada tiesības, kuras ir jāaizsargā dalībvalstu tiesām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 5. jūnijs, Kone u.c, C‑557/12, EU:C:2014:1317, 20. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

LESD 102. panta pilnīgā iedarbība un, it īpaši, šajā pantā minētā aizlieguma lietderīgā iedarbība, ja neviena persona nevarētu prasīt atlīdzināt zaudējumus, ko tai radījusi dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma ļaunprātīga rīcība, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci, varētu tikt apdraudētas (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2014. gada 5. jūnijs, Kone u.c., C‑557/12, EU:C:2014:1317, 21. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

40

Tādējādi ikviens var prasīt atlīdzību par zaudējumiem, ja pastāv cēloņsakarība starp attiecīgajiem zaudējumiem un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas aizliegta LESD 102. pantā (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2014. gada 5. jūnijs, Kone u.c., C‑557/12, EU:C:2014:1317, 22. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

41

Ikvienas personas tiesības prasīt šādu zaudējumu atlīdzību faktiski stiprina Savienības konkurences tiesību normu darbības raksturu un attur no dominējoša stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci, tādējādi veicinot efektīvas konkurences saglabāšanu Eiropas Savienībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 5. jūnijs, Kone u.c, C‑557/12, EU:C:2014:1317, 23. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

42

Nepastāvot Savienības tiesiskajam regulējumam attiecīgajā jomā, kas ir piemērojams ratione temporis, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka noteikumi, ar kādiem īstenot tiesības pieprasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas dēļ, kas aizliegta ar LESD 102. pantu, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 5. jūnijs, Kone u.c., C‑557/12, EU:C:2014:1317, 24. punkts).

43

Līdz ar to noteikumi, kas piemērojami prasībām, kuras paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kādas attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesību tiešās iedarbības, nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām valsts teritorijā (līdzvērtības princips), ne arī padarīt par neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips) (spriedums, 2014. gada 5. jūnijs, Kone u.c., C‑557/12, EU:C:2014:1317, 25. punkts).

44

Šajā ziņā un it īpaši konkurences tiesību jomā šie noteikumi nedrīkst apdraudēt LESD 102. panta efektīvu piemērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 5. jūnijs, Kone u.c., C‑557/12, EU:C:2014:1317, 26. punkts).

45

Šajā kontekstā, tā kā noilguma termiņi ir veids, kā izmantot tiesības pieprasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā, ir jāņem vērā, pirmkārt, kā to ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 81. punktā, visi Portugāles noilguma regulējuma elementi.

46

Otrkārt, ir jāņem vērā konkurences tiesību lietu īpatnības un, it īpaši, tas, ka prasību par zaudējumu atlīdzību par Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem celšana parasti prasa sarežģītu faktisko un ekonomisko analīzi.

47

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka, lai neatņemtu LESD 102. pantam pilnvērtīgu iedarbību, valsts tiesību akti, kuros noteikts datums, no kura sākas noilguma termiņš, tā ilgums un apturēšanas vai pārtraukšanas noteikumi, ir jāpielāgo konkurences tiesību īpatnībām un mērķiem, ko attiecīgās personas ar šīm tiesībām īsteno.

48

No minētā izriet, ka noilguma termiņa ilgums nevar būt tik īss, ka apvienojumā ar citiem noilguma noteikumiem tas padara tiesību pieprasīt atlīdzību izmantošanu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu.

49

Īsie noilguma termiņi, kas sākas, pirms persona, kas cietusi no Savienības konkurences tiesību pārkāpuma, var uzzināt šī pārkāpuma izdarītāja identitāti, var padarīt tiesību pieprasīt zaudējumu atlīdzību īstenošanu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu.

50

Lai cietusī persona varētu celt prasību par zaudējumu atlīdzību, tai ir jāzina, kura persona ir atbildīga par konkurences tiesību pārkāpumu.

51

Tas pats attiecas uz īsu noilguma termiņu, kas nevar tikt apturēts vai pārtraukts to procedūru laikā, kuru beigās valsts konkurences iestāde vai apelācijas iestāde pieņem galīgo lēmumu.

52

Noilguma termiņa atbilstošajam raksturam, ņemot vērā efektivitātes principa prasības, ir īpaša nozīme gan attiecībā uz prasībām par zaudējumu atlīdzību, kas celtas neatkarīgi no valsts konkurences iestādes galīgā lēmuma, gan attiecībā uz prasībām, kas celtas pēc šāda lēmuma pieņemšanas. Runājot par pēdējām minētajām prasībām, ja noilguma termiņš, kas sākas pirms to procesu pabeigšanas, kuru beigās galīgo lēmumu pieņem valsts konkurences iestāde vai apelācijas iestāde, ir pārāk īss salīdzinājumā ar šo procedūru ilgumu un nevar tikt ne apturēts, ne pārtraukts šādu procedūru laikā, nav izslēgts, ka šis noilguma termiņš beidzas pat pirms minēto procedūru pabeigšanas. Šādā gadījumā nevienai personai, kas ir cietusi zaudējumus, nebūtu iespējams celt prasību, pamatojoties uz galīgo lēmumu, ar kuru konstatēts Savienības konkurences tiesību normu pārkāpums.

53

Šajā kontekstā ir jāuzskata, ka trīs gadu noilguma termiņš, kāds ir pamatlietā un kurš, pirmkārt, sākas dienā, kad cietusī persona ir uzzinājusi par savām tiesībām uz atlīdzību, pat ja par pārkāpumu atbildīgā persona nav zināma, un kurš, otrkārt, nevar tikt apturēts vai pārtraukts valsts konkurences iestādē notiekoša procesa laikā, padara tiesību uz zaudējumu pilnīgu atlīdzību īstenošanu praktiski neiespējami vai pārmērīgi grūtu.

54

Attiecībā uz līdzvērtības principu šajā lietā ir skaidrs, ka šis princips nav pārkāpts, jo nav šaubu, ka valsts tiesību normas par noilguma termiņu ir piemērojamas zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kas balstītas uz Savienības tiesību aktiem, un tām, kas balstītas uz valsts tiesību aktiem, un ka to piemērojamība nav atkarīga no tā, vai tiesības pieprasīt pilnībā atlīdzināt zaudējumus izriet no valsts konkurences tiesību normu vai Savienības konkurences tiesību pārkāpuma.

55

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu un to ceturtā jautājuma daļu, kas attiecas uz tāda valsts tiesiskā regulējuma kā Civilkodeksa 498. panta 1. punkts saderību ar Savienības tiesībām, ir jāatbild, ka LESD 102. pants un efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā, pirmkārt, ir paredzēts, ka noilguma termiņš attiecībā uz prasībām par zaudējumu atlīdzību ir trīs gadi un sākas no dienas, kad cietusī persona ir uzzinājusi par tiesībām uz atlīdzību, pat ja persona, kas ir atbildīga par pārkāpumu, nav zināma, un, otrkārt, nav paredzēta iespēja apturēt vai pārtraukt šo termiņu valsts konkurences iestādē notiekoša procesa laikā.

56

Ar trešo jautājumu un to ceturtā jautājuma daļu, kas attiecas uz tāda valsts tiesiskā regulējuma kā Civilprocesa kodeksa 623. pants saderību ar Savienības tiesībām, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 102. pants, kā arī efektivitātes un līdzvērtības principi nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka galīgais konkurences tiesību pārkāpuma konstatējums soda piemērošanas procesā valsts konkurences iestādē nav saistošs valsts tiesai, kurā celta prasība par zaudējumu atlīdzību sakarā ar konkurences tiesību pārkāpumu, tai izdarot vērtējumu, vai arī tas šajā ziņā ir uzskatāms tikai par pieņēmumu.

57

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiek prezumēts, ka jautājumi par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas uz savu atbildību noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru pareizība Tiesai nav jāpārbauda, ir atbilstoši. Tiesai ir iespējams atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2017. gada 20. decembris, Núñez Torreiro, C‑334/16, EU:C:2017:1007, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Šajā lietā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka Tribunal da Concorrência, Regulação e Supervisão (Konkurences, regulēšanas un uzraudzības tiesa) daļēji atcēla konkurences iestādes 2013. gada 14. jūnija lēmumu, pamatojoties uz to, ka LESD 102. pants nebija piemērojams Sport TV Portugal darbībai, jo nebija pierādīts, ka attiecīgā komercprakse varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm šī panta izpratnē. 2015. gada 11. martāTribunal da Relação de Lisboa (Lisabonas apelācijas tiesa) apstiprināja Tribunal da Concorrência, Regulação e Supervisão (Konkurences, regulēšanas un uzraudzības tiesa) spriedumu.

59

No minētā izriet, ka lietas, kuru izskata iesniedzējtiesa, priekšmets nav prasība par zaudējumu atlīdzību, kas celta pēc valsts konkurences iestādes vai apelācijas iestādes galīgā lēmuma, ar kuru konstatēts LESD 102. panta pārkāpums, pieņemšanas.

60

Tādējādi ir acīmredzams, ka LESD 102. panta, kā arī efektivitātes un līdzvērtības principu interpretācijai, ko tiek prasīts veikt trešajā jautājumā un tajā ceturtā jautājuma daļā, kas attiecas uz tāda valsts tiesiskā regulējuma kā Civilprocesa kodeksa 623. pants saderību ar Savienības tiesībām, nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai mērķi un ka līdz ar to šie jautājumi nav pieņemami.

61

Ņemot vērā uz no otrā līdz sestajam jautājumam sniegtās atbildes, uz astoto jautājumu nav jāatbild.

62

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: