–

Coöperatieve Vereniging SNB‑REACT U.A. vārdā – K. Turk, vandeadvokaat, un M. Pild, advokaat,

–

Igaunijas valdības vārdā – N. Grünberg, pārstāve,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un P. Huurnink, kā arī J. Langer, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – F. Wilman un E. Randvere, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/48/EK (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV 2004, L 157, 45. lpp.) 4. panta c) punkta, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV 2000, L 178, 1. lpp.) 12.–14. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Coöperatieve Vereniging SNB‑REACT U.A. (turpmāk tekstā – “SNB‑REACT”) un Deepak Mehta par pēdējā minētā atbildību saistībā ar desmit preču zīmju īpašnieku tiesību pārkāpumu.

3

Direktīvas 2000/31 42. apsvērumā ir paredzēts:

“Izņēmumi no šīs direktīvas radītajām saistībām attiecas vienīgi uz gadījumiem, kad informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju darbība ir ierobežota līdz darbības tehniskajam procesam un pieejas sniegšanai komunikāciju tīklam, pa kuru trešo personu informācija tiek pārraidīta vai uz laiku uzglabāta ar nolūku vienīgi padarīt pārraidīšanu efektīvāku; šīs darbības ir tikai tehniskas, automātiskas un pasīvas, kas netieši norāda, ka informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem nav nedz zināšanu, nedz kontroles pār informāciju, ko pārraida vai uzglabā.”

4

Šīs direktīvas II nodaļā “Principi” ietilpst tostarp 4. iedaļa “Starpnieku pakalpojumu sniedzēju saistības”, kurā iekļauti minētās direktīvas 12.–15. pants.

5

Šīs pašas direktīvas 12. pantā “Vienkāršā līnija (mere conduit)” ir noteikts:

“1.   Ja tiek piedāvāts informācijas sabiedrības pakalpojums, kas sastāv no pakalpojuma saņēmēja piedāvātās informācijas pārraides komunikāciju tīklā vai piekļuves nodrošināšanas komunikāciju tīklam, dalībvalstis nodrošina, ka pakalpojuma sniedzējs nav atbildīgs par pārraidīto informāciju [..]

[..].

3.   Šis pants neietekmē tiesas vai administratīvas iestādes tiesības saskaņā ar dalībvalstu juridisko sistēmu pieprasīt pakalpojuma sniedzējam izbeigt vai novērst likuma pārkāpumu.”

6

Direktīvas 2000/31 13. pantā “Superātrā līnija [kešdarbe] (caching)” ir noteikts:

“1.   Ja tiek piedāvāts informācijas sabiedrības pakalpojums, kas sastāv no pakalpojuma saņēmēja piedāvātās informācijas pārraidīšanas komunikāciju tīklā, dalībvalstis nodrošina, ka pakalpojuma sniedzējs nav atbildīgs par automātisku, starpniecisku un īslaicīgu šīs informācijas uzglabāšanu, kas veikta vienīgi nolūkā padarīt efektīvāku tālāku informācijas pārraidīšanu citiem pakalpojuma saņēmējiem pēc to pieprasījuma [..]

[..]

2.   Šis pants neietekmē tiesas vai administratīvās iestādes tiesības saskaņā ar dalībvalstu juridisko sistēmu pieprasīt pakalpojuma sniedzējam likvidēt vai novērst likuma pārkāpumu.”

7

Atbilstoši šīs direktīvas 14. pantam “Glabāšana”:

“1.   Ja tiek piedāvāts informācijas sabiedrības pakalpojums, kas sastāv no pakalpojuma saņēmēja piedāvātās informācijas glabāšanas, dalībvalstis nodrošina, ka pakalpojuma sniedzējs nav atbildīgs par informāciju, kas glabāta pēc pakalpojuma saņēmēja pieprasījuma [..]

[..]

3.   Šis pants neietekmē tiesas vai administratīvās iestādes tiesības saskaņā ar dalībvalstu juridisko sistēmu pieprasīt pakalpojuma sniedzējam izbeigt vai novērst likuma pārkāpumu, kā arī neietekmē dalībvalstu tiesības izveidot procedūras, kas regulē informācijas izņemšanu vai pieejas liegšanu tai.”

8

Direktīvas 2004/48 18. apsvērumā ir norādīts:

“Personām, kam ir tiesības pieprasīt šo pasākumu, kārtības un aizsardzības līdzekļu piemērošanu, ir jābūt ne tikai tiesību subjektiem, bet arī personām, kas ir tieši ieinteresētas un kam ir tiesības celt prasību tiesā, ciktāl to ļauj piemērojamie tiesību akti, un to skaitā var būt profesionālas organizācijas, kas nodarbojas ar minēto tiesību pārvaldību vai kas izveidotas to kolektīvo un individuālo interešu aizstāvībai, par kurām tās atbild.”

9

Minētās direktīvas I nodaļā “Mērķis un piemērošanas joma” ir iekļauts tostarp tās 2. pants “Piemērošanas joma”, kura 1. punktā ir paredzēts:

“Neskarot līdzekļus, kas [Savienībā] vai valstu tiesību aktos ir vai var tikt paredzēti, ciktāl šie līdzekļi var būt labvēlīgāki tiesību īpašniekiem, šajā direktīvā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus saskaņā ar 3. pantu piemēro visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, kas paredzēti [Savienības] un/vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos.”

10

Direktīvas 2004/48 II nodaļa “Pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi” ietver tostarp šīs direktīvas 4. pantu “Personas, kas ir tiesīgas prasīt minēto pasākumu, kārtības un aizsardzības līdzekļu piemērošanu”, kurš ir formulēts šādi:

“Par personām, kas ir tiesīgas prasīt šajā nodaļā minēto pasākumu, kārtības un aizsardzības līdzekļu piemērošanu, dalībvalstis atzīst:

11

Tsiviilkohtumenetluse seadustik (Civilprocesa kodekss; RT I 2005, 26, 197) 3. panta “Tiesības celt prasību tiesā” 2. punktā ir paredzēts:

“Likumā paredzētos gadījumos tiesa izskata civillietu arī tad, ja persona ir vērsusies tiesā, lai aizsargātu trešās personas vai sabiedrības iespējamas ar likumu aizsargātas tiesības vai intereses.”

12

Kaubamärgiseadus (Likums par preču zīmēm; RT I 2002, 49, 308) 60.1 panta “Pārstāvji strīdos par preču zīmēm” 2. punktā ir paredzēts:

“Preču zīmes īpašnieka tiesību aizsardzībai to var pārstāvēt organizācija, kas ir juridiska persona, pārstāv preču zīmju īpašniekus un kuras biedrs ir šis preču zīmes īpašnieks.”

13

Infoühiskonna teenuse seadus (Likums par informācijas sabiedrības pakalpojumiem; RT I 2004, 29, 191) 8. pants “Ierobežota atbildība, ja tikai tiek pārraidīta informācija un nodrošināta piekļuve publiski pieejamam datu pārraides tīklam” ir formulēts šādi:

“1.   Ja tiek piedāvāts pakalpojums, kas sastāv tikai no lietotāja piedāvātās informācijas pārraides publiski pieejamā datu pārraides tīklā vai piekļuves nodrošināšanas publiski pieejamam datu pārraides tīklam, pakalpojuma sniedzējs nav atbildīgs par pārraidīto informāciju [..].”

14

Minētā likuma 9. pantā “Ierobežota atbildība kešdarbes (caching) gadījumā” ir paredzēts:

“Ja tiek piedāvāts pakalpojums, kas sastāv no lietotāja piedāvātās informācijas pārraidīšanas publiski pieejamā datu pārraides tīklā, un attiecīgā pārraidīšanas metode tehnisku iemeslu dēļ ietver informācijas starpposma uzglabāšanu (“caching”), kas notiek automātiski un īslaicīgi, pakalpojuma sniedzējs nav atbildīgs par pārraidīto informāciju, ja šis pakalpojums sniegts vienīgi nolūkā padarīt efektīvāku tālāku informācijas pārraidīšanu citiem lietotājiem pēc to pieprasījuma [..].”

15

Minētā likuma 10. pantā “Ierobežota atbildība informācijas glabāšanas gadījumā” 1. punktā paredzēts:

“Ja tiek piedāvāts pakalpojums, kas sastāv no lietotāja piedāvātās informācijas glabāšanas, pakalpojuma sniedzējs nav atbildīgs par informāciju, kas glabāta pēc pakalpojuma lietotāja pieprasījuma [..].”

16

SNB‑REACT ir Amsterdamā (Nīderlande) dibināta organizācija, kas nodarbojas ar preču zīmju īpašnieku tiesību kolektīvā pārvaldījuma nodrošināšanu.

17

Tā Harju Maakohus (Harju pirmās instances tiesa, Igaunija) cēla prasību pret D. Mehta, lai panāktu, ka viņš izbeidz desmit tās locekļu tiesību pārkāpumu, atturas no šo tiesību pārkāpuma atkārtošanas un atlīdzina nodarītos zaudējumus.

18

Šīs prasības pamatojumam SNB‑REACT norādīja, ka D. Mehta ir reģistrējis interneta domēna vārdus, kuros prettiesiski ir izmantoti tās locekļiem piederošām preču zīmēm identiski apzīmējumi, kā arī interneta vietnes, kurās prettiesiski ir pārdotas preces, kurām ir piestiprināti šādi apzīmējumi. TurklātSNB‑REACT apgalvoja, ka D. Mehta ir šiem domēnu vārdiem un vietnēm atbilstošo IP adrešu turētājs. Visbeidzot, tā norādīja, ka D. Mehta atbildība izriet no attiecīgo apzīmējumu prettiesiskās izmantošanas minētajos domēnu vārdos un vietnēs, par ko viņam vairākkārt ir darīts zināms.

19

Aizstāvībai D. Mehta apgalvoja, ka viņš nav nedz reģistrējis SNB‑REACT norādītos domēnu vārdus un interneta vietnes, nedz arī jebkādā veidā izmantojis šīs organizācijas locekļu preču zīmēm identiskus apzīmējumus. Turklāt, atzīstot, ka viņš esot 38000 IP adrešu turētājs, D. Mehta norādīja, ka viņš tās iznomā divām citām sabiedrībām. Visbeidzot viņš norādīja, ka, ņemot vērā šīs darbības, viņš ir uzskatāms tikai par pieejas elektronisko sakaru tīklam sniedzēju, kā arī par informācijas pārraidītāju.

20

Harju Maakohus (Harju pirmās instances tiesa) noraidīja SNB‑REACT prasību, uzskatot, pirmkārt, ka pēdējai minētajai nebija tiesību vērsties tiesā, lai savā vārdā celtu prasību nolūkā panākt savu locekļu tiesību ievērošanu un šo tiesību pārkāpuma rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Šajā ziņā minētā tiesa konstatēja, ka SNB‑REACT pati nav attiecīgo tiesību uz tās prasībā norādītajām preču zīmēm turētāja, un pēc tam norādīja, ka Likuma par preču zīmēm 60.1 panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādai organizācijai kā SNB‑REACT nav tiesību vērsties ar prasību tiesā ar citu mērķi, kas nav tās locekļu pārstāvība.

21

Otrkārt, Harju Maakohus (Harju pirmās instances tiesa) uzskatīja, ka SNB‑REACT iesniegtie pierādījumi ļauj pierādīt, ka D. Mehta ir to IP adrešu turētājs, kas ir piesaistītas interneta domēnu vārdiem, kuros veikta šīs organizācijas locekļiem piederošām preču zīmēm identisko apzīmējumu prettiesiska izmantošana, kā arī interneta vietnēm, kurās prettiesiski tiek pārdotas preces, kam piestiprināti šādi apzīmējumi. Turpretī tiesa uzskatīja, ka ar šiem pierādījumiem nav pierādīts nedz tas, ka D. Mehta ir attiecīgo domēnu vārdu un šo interneta vietņu turētājs, nedz arī tas, ka viņš pats attiecīgos apzīmējumus ir izmantojis prettiesiski. Ņemot vērā šos apsvērumus, minētā tiesa secināja, ka saskaņā ar Likuma par informācijas sabiedrības pakalpojumiem 8. panta 1. punktu D. Mehta nav atbildīgs par prettiesiskām darbībām, ko veikušas personas, kuras lieto minētos domēnu vārdus un šīs interneta vietnes.

22

Apelācijas sūdzībā, kas iesniegta Tallinna Ringkonnakohus (Tallinas apgabaltiesa, Igaunija), SNB‑REACT apgalvo, no vienas puses, ka Likuma par preču zīmēm 60.1 panta 2. punktu ir iespējams interpretēt tādējādi, ka šī tiesību norma ļauj tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai vērsties tiesā, lai savā vārdā celtu prasību savu locekļu tiesību un interešu aizstāvībai. No otras puses, pirmās instances tiesa esot kļūdījusies, izslēdzot jebkādu D. Mehta atbildību saistībā ar pakalpojumiem, ko viņš sniedza personām, kuras lieto domēnu vārdus un interneta vietnes viltotu preču pārdošanai tiešsaistē. Proti, Likuma par informācijas sabiedrības pakalpojumiem 8. panta 1. punktā paredzētā atbildības ierobežošana esot attiecināma uz pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir tikai neitrālu starpnieku loma, nevis tādiem kā D. Mehta, kuriem ir zināms par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem un ir aktīva loma pēdējo minēto pārkāpumu veikšanā.

23

Savā nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Tallinna Ringkonnakohus (Tallinas apgabaltiesa, Igaunija) norāda, ka, ņemot vērā šos argumentus un šaubas, kas tai radušās par iekšējo tiesību saderību ar Savienības tiesībām, Tiesas prejudiciālais nolēmums tai šķiet nepieciešams divos punktos.

24

Pirmkārt, tā vēlas noskaidrot, vai tādai organizācijai kā SNB‑REACT nebūtu jāļauj savā vārdā celt prasību tiesā, lai aizsargātu savu locekļu tiesības un intereses. Tādēļ tā aicina Tiesu sniegt Direktīvas 2004/48 4. panta c) punkta interpretāciju, lai tā, balstīdamās uz to, varētu noteikt tvērumu, kāds pamatlietā ir atzīstams Civilprocesa kodeksa 3. panta 2. punkta un Likuma par preču zīmēm 60.1 panta 2. punkta normām.

25

Otrkārt, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai D. Mehta atbildība varētu iestāties pat tad, ja viņš nav izmantojis apzīmējumus, pārkāpjot SNB‑REACT locekļu tiesības, ciktāl viņš sniedza pakalpojumus personām, kas, prettiesiski izmantojot šādus apzīmējumus, lietoja domēnu vārdus un interneta vietnes, iznomājot šīm personām viņa turējumā esošās IP adreses apstākļos, kas ļāva tām rīkoties anonīmi. Tā arī norāda, ka atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no Direktīvas 2000/31 12.–14. panta, kuri iekšējās tiesībās ir transponēti ar Likuma par informācijas sabiedrības pakalpojumiem 8.–10. pantu, nozīmes.

26

Šajos apstākļos Tallinna Ringkonnakohus (Tallinas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/48 4. panta c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm preču zīmju īpašnieku tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, tāda kā pamatlietā, ir jāatzīst par personu, kas ir tiesīga savā vārdā izmantot šajā direktīvā paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus, lai aizsargātu minēto īpašnieku tiesības, un savā vārdā vērsties tiesā, lai īstenotu minētās tiesības.

28

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Direktīvas 2004/48 4. panta a) punktā ir paredzēts, ka par personām, kas ir tiesīgas prasīt šīs direktīvas II nodaļā minēto pasākumu, kārtības un aizsardzības līdzekļu piemērošanu, dalībvalstis katrā ziņā atzīst intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekus, savukārt šīs direktīvas 4. panta b) līdz d) punktā – visos trijos punktos – ir precizēts, ka dalībvalstis atzīst tādas pašas tiesības arī citām personām, kā arī noteiktām konkrētām organizācijām tikai tiktāl, ciktāl to pieļauj piemērojamo tiesību aktu noteikumi un saskaņā ar tiem.

29

Konkrētāk, atbilstoši Direktīvas 2004/48 4. panta c) punktam dalībvalstis atzīst šādas tiesības intelektuālā īpašuma tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, kas parasti tiek atzītas par tādām, kuras ir tiesīgas pārstāvēt intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekus, ciktāl to ļauj piemērojamo tiesību aktu noteikumi un saskaņā ar tiem.

30

Ņemot vērā šo formulējumu, ir jāprecizē termina “piemērojamie tiesību akti”, no vienas puses, un termina “to ļauj”, no otras puses, nozīme un tvērums.

31

Runājot vispirms par Direktīvas 2004/48 4. panta c) punktā ietverto atsauci uz piemērojamajiem tiesību aktiem, atbilstoši šīs direktīvas 2. panta 1. punktam šī atsauce ir jāsaprot tādējādi, ka tā norāda gan uz attiecīgiem valsts tiesību aktiem, gan arī, attiecīgā gadījumā, uz Savienības tiesību aktiem.

32

Tālāk – attiecībā uz otro elementu, kas minēts šī sprieduma 30. punktā, ir jānorāda, ka Direktīvas 2004/48 4. panta c) punkts nebūtu interpretējams tādējādi, ka ar to dalībvalstīm būtu dota neierobežota rīcības brīvība atzīt vai neatzīt intelektuālā īpašuma tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām tiesības savā vārdā prasīt šajā direktīvā paredzēto tiesību aizsardzības līdzekļu piemērošanu, lai aizsargātu minētās tiesības. Proti, šādas interpretācijas rezultātā šī tiesību norma, kuras mērķis ir saskaņot šo valstu tiesību aktus, zaudētu jebkādu lietderīgo iedarbību.

33

Turklāt no Direktīvas 2004/48 18. apsvēruma, kura gaismā minētā tiesību norma ir jālasa, izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies, lai tiesības prasīt šajā direktīvā paredzēto pasākumu, kārtības un tiesību aizsardzības līdzekļu piemērošanu tiktu atzītas ne tikai intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem, bet arī personām, kuras ir tieši ieinteresētas šo tiesību aizstāvībā un kam ir arī tiesības vērsties tiesā, ciktāl to pieļauj piemērojamo tiesību aktu noteikumi un saskaņā ar tiem. Turklāt šajā direktīvas apsvērumā ir noteikts, ka šajā otrajā personu kategorijā var ietilpt arī profesionālās organizācijas, kuras nodarbojas ar minēto tiesību pārvaldību vai kolektīvo un individuālo interešu, kuras tā aizsargā, aizstāvību.

34

Līdz ar to Direktīvas 2004/48 4. panta c) punkts, interpretējot to šīs direktīvas 18. apsvēruma gaismā, ir jāsaprot tādējādi, ka, ja organizācija, kas atbild par intelektuālo tiesību kolektīvo pārvaldījumu un ir atzīta par tiesīgu pārstāvēt šo tiesību īpašniekus, saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir uzskatāma par tādu, kura ir tieši ieinteresēta minēto tiesību aizstāvībā, no vienas puses, un ja šie tiesību akti tai ļauj celt prasību tiesā, no otras puses, dalībvalstīm ir jāatzīst, ka šī organizācija ir tiesīga prasīt šajā direktīvā paredzēto pasākumu, kārtības un aizsardzības līdzekļu piemērošanu, kā arī vērsties tiesā šādu tiesību īstenošanai.

35

Tātad Direktīvas 2004/48 4. panta c) punkta mērķis ir garantēt, ka, ja organizācija, kas nodarbojas ar intelektuālā īpašuma tiesību kolektīvo pārvaldījumu un pārstāv šīs īpašnieku tiesības, atbilstoši iekšējām tiesībām ir tiesīga celt prasību tiesā, lai aizstāvētu minētās tiesības, tāds pats statuss tai ir īpaši atzīstams, lai prasītu īstenot šajā direktīvā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus.

36

Ja šis nosacījums nav izpildīts, šāds atzīšanas pienākums dalībvalstīm nav saistošs.

37

Konkrētajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda, ka runa ir par preču zīmju īpašnieku tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju.

38

Iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai šāda organizācija valsts tiesību aktos ir atzīta par tādu, kura ir tieši ieinteresēta tās pārstāvēto preču zīmju īpašnieku interešu aizstāvībā, un vai šie tiesību akti tai ļauj celt prasību tiesā, un, ja tas tā ir, šī organizācija ir jāatzīst par tiesīgu prasīt šajā direktīvā paredzēto pasākumu, kārtības un aizsardzības līdzekļu piemērošanu.

39

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/48 4. panta c) punkts ir interpretējams tādējādi, ka dalībvalstīm preču zīmju īpašnieku tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija, tāda kā pamatlietā, ir jāatzīst par tiesīgu savā vārdā prasīt šajā direktīvā paredzēto tiesību aizsardzības līdzekļu piemērošanu, lai aizsargātu šo īpašnieku tiesības, un savā vārdā celt prasību tiesā, lai īstenotu minētās tiesības, ar nosacījumu, ka šī organizācija saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir uzskatāma par tādu, kas ir tieši ieinteresēta šādu tiesību aizstāvībā, un ka šie tiesību akti ļauj tai šajā nolūkā vērsties tiesā, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

40

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2000/31 12.–14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos paredzētie atbildības ierobežojumi ir piemērojami tādam IP adrešu nomas un reģistrēšanas pakalpojuma sniedzējam kā pamatlietā aplūkotais, kurš ļauj interneta domēna vārdus izmantot anonīmi.

41

Šajā ziņā gan no Direktīvas 2000/31 virsraksta, gan arī – konkrētāk – no šīs direktīvas 12. panta 1. punkta, 13. panta 1. punkta un 14. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka šīs trīs tiesību normas ir piemērojamas informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanas gadījumā.

42

Savienības likumdevējs jēdzienu “informācijas sabiedrības pakalpojums” ir definējis kā tādu, kas ietver pakalpojumus, kuri parasti tiek sniegti no attāluma ar elektroniskām iekārtām datu apstrādei un uzglabāšanai pēc pakalpojuma saņēmēja individuāla pieprasījuma un parasti pret atlīdzību (spriedums, 2010. gada 23. marts, Google France un Google, no C‑236/08 līdz C‑238/08, EU:C:2010:159, 110. punkts). Turklāt, kā tas izriet no Tiesas judikatūras, šis jēdziens aptver tostarp pakalpojumus, ar kuriem tiek veicināta attiecību dibināšana starp personām, kas nodarbojas ar pārdošanu tiešsaistē, un to klientiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 12. jūlijs, L’Oréal u.c., C‑324/09, EU:C:2011:474, 109. punkts). Konkrētajā gadījumā, tā kā Tiesas rīcībā nav pietiekamas informācijas, lai izvērtētu, vai pamatlietā aplūkotais pakalpojums ietilpst šajā jēdzienā, iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai tas tā ir šajā gadījumā.

43

Šāda pakalpojuma sniegšanas gadījumā ir jāizvērtē, vai Direktīvas 2000/31 12. panta 1. punktā, 13. panta 1. punktā un 14. panta 1. punktā paredzētie atbildības ierobežojumi ir piemērojami šī pakalpojuma sniedzējam.

44

Šim nolūkam ir vispirms ir jānosaka tiesību norma, kas ir piemērojama konkrētā pakalpojuma gadījumā, un tālab jāizvērtē, vai šis pakalpojums, ņemot vērā tā īpašības, ir uzskatāms par vienkāršās līnijas (mere conduit), kešdarbes (caching) vai glabāšanas pakalpojumu.

45

Gadījumā, ja tas tā ir, pēc tam ir jāizvērtē, vai ir izpildīti nosacījumi, kuri konkrēti attiecas uz attiecīgo pakalpojuma veidu, kādi tie izklāstīti attiecīgi Direktīvas 2000/31 12. panta 1. punktā, 13. panta 1. punktā vai 14. panta 1. punktā.

46

Tomēr no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka uzdotā jautājuma mērķis nav iegūt papildu precizējumus attiecībā uz divos iepriekšējos šā sprieduma punktos minēto nosacījumu interpretāciju, bet ka tas attiecas tikai uz kritērijiem, kas ļauj noteikt, vai tāds pakalpojums kā pamatlietā aplūkotais pēc sava rakstura ir atzīstams par tīri tehnisku, automātisku un pasīvu.

47

Šajā ziņā, visbeidzot, pastāvīgajā judikatūrā ir atzīts, ka Direktīvas 2000/31 12. panta 1. punkts, 13. panta 1. punkts un 14. panta 1. punkts ir jālasa šīs direktīvas 42. apsvēruma gaismā, no kura izriet, ka šajā direktīvā paredzētās atkāpes atbildības jomā attiecas tikai uz tiem gadījumiem, kad sabiedrības informācijas pakalpojumu sniedzēja darbības ir “tikai tehniskas, automātiskas un pasīvas”, kas nozīmē, ka šim pakalpojumu sniedzējam nav nedz zināšanu, nedz kontroles pār informāciju, ko pārraida vai uzglabā personas, kurām tas sniedz savus pakalpojumus (spriedumi, 2010. gada 23. marts, Google France un Google, no C‑236/08 līdz C‑238/08, EU:C:2010:159, 113. punkts, un 2016. gada 15. septembris, Mc Fadden, C‑484/14, EU:C:2016:689, 62. punkts).

48

Turpretī šie atbildības ierobežojumi nav piemērojami gadījumā, ja informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējam ir aktīva loma tādā ziņā, ka tas ļauj viņa klientiem optimizēt to veikto pārdošanu tiešsaistē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 12. jūlijs, L’Oréal u.c., C‑324/09, EU:C:2011:474, 113., 116. un 123. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

49

Konkrētajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietā aplūkotais pakalpojuma sniedzējs sniedz IP adrešu nomas un reģistrācijas pakalpojumu, kas ļauj viņa klientiem domēna vārdus un interneta vietnes izmantot anonīmi.

50

Šajos apstākļos iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus un pierādījumus, kuriem ir nozīme, ir jāpārliecinās, ka konkrētajam pakalpojumu sniedzējam nav nedz zināšanu, nedz kontroles pār informāciju, ko pārraida vai uzglabā viņa klienti, un ka viņam nav aktīvas lomas tādā ziņā, ka tas ļautu pēdējiem minētajiem optimizēt to veikto pārdošanu tiešsaistē.

51

Tomēr ir jānorāda, ka, ja iesniedzējtiesa pārbaudes rezultātā secina, ka uz pamatlietā aplūkotā pakalpojuma sniedzēja darbību var tikt attiecināti šī sprieduma 43. punktā norādītie atbildības ierobežojumi, minētajai tiesai saskaņā ar Direktīvas 2000/31 12. panta 3. punktu, 13. panta 2. punktu un 14. panta 3. punktu ir iespēja – gadījumā, ja intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma esamība vai pārkāpuma risks ir pietiekami konstatēts, – adresēt attiecīgajai personai priekšrakstu, ar kuru konkrēti tiktu likts izbeigt šo pārkāpumu vai novērst attiecīgo risku (spriedums, 2016. gada 15. septembris, Mc Fadden, C‑484/14, EU:C:2016:689, 77., 78. un 94. punkts).

52

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/31 12.–14. pants ir interpretējami tādējādi, ka tāda IP adrešu nomas un reģistrēšanas pakalpojuma sniedzējam kā pamatlietā aplūkotais, kurš ļauj interneta domēna vārdus izmantot anonīmi, ir piemērojami minētajos pantos paredzētie atbildības ierobežojumi, ja šis pakalpojums ietilpst kādā no šajos pantos noteiktajām pakalpojumu kategorijām un ja ir izpildīts visu attiecīgo nosacījumu kopums, ciktāl šāda pakalpojuma sniedzēja darbības ir kvalificējamas kā tīri tehniskas, automātiskas un pasīvas, kas nozīmē, ka viņam nav nedz zināšanu, nedz kontroles pār informāciju, ko pārraida vai uzglabā viņa klienti, un ciktāl viņam nav aktīvas lomas tādā ziņā, ka tas ļautu viņa klientiem optimizēt to veikto pārdošanu tiešsaistē, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

53

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: