–

D. P. O’Brien vārdā – C. Jones, solicitor, un T. Burton, barrister, kā arī R. Crasnow, QC, un R. Allen, QC,

–

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Brandon un C. Crane, pārstāvji, kuriem palīdz J. Cavanagh, QC, un R. Hill, barrister,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. van Beek un N. Yerrell, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvu 97/81/EK (1997. gada 15. decembris) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu (OV 1998, L 14, 9. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 98/23/EK (1998. gada 7. aprīlis) (OV 1998, L 131, 10. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 97/81”).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Dermod Patrick O’Brien un Ministry of Justice (Tieslietu ministrija, Apvienotā Karaliste), iepriekš – Department for Constitutional Affairs (Konstitucionālo lietu departaments), par vecuma pensijas, kas viņam pienākas atbilstoši tiesneša amatam, kurā viņš ir strādājis nepilnu darba laiku, apmēru.

3

Saskaņā ar Direktīvu 98/23, ar kuru Direktīva 97/81 tika attiecināta uz Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, termiņš, kurā šai dalībvalstij bija jātransponē attiecīgā direktīva, beidzās 2000. gada 7. aprīlī.

4

Direktīvas 97/81 1. pantā ir precizēts, ka šīs direktīvas mērķis ir īstenot pielikumā pievienoto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu, ko 1997. gada 6. jūnijā savā starpā noslēgušas vispārējās starpprofesionālās organizācijas (UNICE, CEEP un EAK) (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums”).

5

Pamatnolīguma 4. klauzulā “Diskriminācijas aizlieguma princips” ir paredzēts:

[..]”

6

Pensiju izmaksu tiesnešiem reglamentē Judicial Pensions Act 1981 (1981. gada Tiesu darbinieku pensiju likums, turpmāk tekstā – “1981. gada likums”) un Judicial Pensions and Retirement Act 1993 (1993. gada Tiesu darbinieku pensiju un pensionēšanās likums, turpmāk tekstā – “1993. gada likums”).

7

1981. gada likums ir piemērojams personām, kuras ir ieceltas amatā līdz 1995. gada 31. martam, ja vien tās neizvēlas, ka to pensija tiek maksāta saskaņā ar 1993. gada likumu. 1993. gada likums ir piemērojams personām, kuras ir ieceltas amatā no 1995. gada 31. marta.

8

Saskaņā ar šiem diviem likumiem pensija var tikt maksāta ikvienai personai, kura pensionējas no “kvalificēta amata tiesu iestādē” (qualifying judicial office), ar nosacījumu, ka tā ir sasniegusi 65 gadu vecumu, un personām, uz kurām attiecas 1993. gada likums, ar nosacījumu, ka tās ir nostrādājušas šādā amatā vismaz piecus gadus.

9

Dienā, kad D. P. O’Brien pensionējās, par personām, kas strādā “kvalificētā amatā tiesu iestādē”, tika uzskatīti tikai pilna darba laika tiesneši un nepilnu darba laiku strādājoši tiesneši, bet ne tādi nepilnu darba laiku strādājoši tiesneši, kuri saņem atlīdzību, pamatojoties uz honorāru par dienu, piemēram, recorders.

10

Gan 1981. gada likuma, gan 1993. gada likuma sistēmā bija paredzēts, ka pensijas apmēra, kas jāizmaksā pilna darba laika tiesnesim, pamatā ir viņa pēdējā gada darba alga un viņa nostrādāto gadu skaits kvalificētā amatā tiesu iestādē līdz pensionēšanās dienai.

11

Atbilstoši 1981. gada likumam circuit judge (otrās instances tiesas tiesnesis) ir jānostrādā piecpadsmit gadi, lai varētu saņemt vecuma pensiju, kas ir vienāda ar pusi no darba algas pēdējā gadā. Atbilstoši 1993. gada likumam attiecīgais laikposms ir 20 gadi.

12

Abās sistēmās ir paredzēts, ka tiesnesis, kura karjera ir bijusi īsāka, saņem vecuma pensijas daļu, kas atbilst viņa darba stāžam šajā amatā. Pensionējoties tika izmaksāts arī vienreizējs maksājums, kura apmērs bija balstīts uz ikgadējo pensijas apmēru.

13

Apvienotā Karaliste īstenoja Direktīvu 97/81 ar Part‑time Workers (Prevention of Less Favourable Treatment) Regulations 2000 (SI 2000/1551) (2000. gada Noteikumi Nr. 1551 par nepilna darba laika darba ņēmējiem (mazāk labvēlīgas attieksmes novēršana)), kas stājās spēkā 2000. gada 1. jūlijā. Šajos noteikumos ir paredzēts, ka darba devēja attieksme pret nepilna darba laika darba ņēmēju nedrīkst būt mazāk labvēlīga kā pret pilna darba laika darba ņēmēju salīdzināmā situācijā un ka šajā ziņā ir jāpiemēro pro rata temporis princips, izņemot gadījumus, kad šī principa piemērošana nav atbilstoša.

14

D. P. O’Brien 1962. gadā tika uzņemts advokātu kolēģijā un 1983. gadā tika iecelts Queen’s Counsel amatā. Viņš strādāja recorder amatā Crown Court [Karalienes tiesā] no 1978. gada 1. marta līdz 2005. gada 31. martam – dienai, kurā viņš 65 gadu vecumā pensionējās. Strādājot par recorder, viņš saņēma nevis algu, bet atlīdzību, pamatojoties uz honorāru par dienu.

15

D. P. O’Brien 2005. gada jūnijā nosūtīja vēstuli Konstitucionālo lietu departamentam, pieprasot, lai viņam tiktu maksāta vecuma pensija, balstoties uz tādiem pašiem kritērijiem, kas koriģēti saskaņā ar pro rata temporis, kādi tiek piemēroti, maksājot pensiju bijušajiem pilna darba laika tiesnešiem, kuri strādājuši tādā pašā vai līdzīgā amatā. Konstitucionālo lietu departaments viņu informēja, ka viņš neietilpst to tiesnešu kategorijās, kuri var saņemt tiesneša vecuma pensiju.

16

2005. gada septembrī D. P. O’Brien vērsās Employment Tribunal (Darba lietu tiesa, Apvienotā Karaliste), norādot, ka viņam ir tiesības uz šādu pensiju saskaņā ar Direktīvu 97/81 un tiesību aktiem, ar kuriem tā ir transponēta valsts tiesībās. Šī tiesa viņa prasību apmierināja, bet spriedums viņam bija nelabvēlīgs apelācijas instancē Employment Appeal Tribunal (Darba lietu apelācijas tiesa, Apvienotā Karaliste) un pēc tam Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu departaments), Apvienotā Karaliste). Pēc prasības, kas celta Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa), minētā tiesa vērsās Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

17

Ar 2012. gada 1. marta spriedumu O’Brien (C‑393/10, EU:C:2012:110) Tiesa, atgādinājusi, ka tas, vai D. P. O’Brien ir uzskatāms par nepilna darba laika darba ņēmēju pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punkta izpratnē, ir jānosaka valsts tiesai, atzina, ka valsts tiesībās nevar tikt noteikts nošķīrums starp pilnu darba laiku strādājošiem tiesnešiem un nepilnu darba laiku strādājošiem tiesnešiem, kuri saņem atlīdzību, pamatojoties uz honorāru par dienu, izņemot, ja šāda atšķirīga attieksme ir pamatota ar objektīviem iemesliem.

18

Pēc šī sprieduma Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa) 2013. gada 6. februāra spriedumā atzina, ka pamatlietā aplūkotajā laikposmā D. P. O'Brien bija uzskatāms par nepilnu darba laiku strādājošu darba ņēmēju pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punkta izpratnē un ka nav norādīts nekāds objektīvs attaisnojums atkāpei no principa par atlīdzības izmaksu nepilnu darba laiku strādājošiem tiesnešiem, pamatojoties uz honorāru, uz tāda paša pamata kā pilna darba laika tiesnešiem, ņemot vērā korekciju pro rata temporis. Tādēļ Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa) atzina D. P. O’Brien tiesības saņemt vecuma pensiju ar tādiem pašiem nosacījumiem kā circuit judge (otrās instances tiesas tiesnesis).

19

Tad lieta tika nosūtīta atpakaļ Employment Tribunal (Darba lietu tiesa), lai tā tostarp noteiktu vecuma pensijas, uz kādu D. P. O’Brien ir tiesības, apmēru. Minētajā tiesā radās jautājums, vai šī apmēra aprēķināšanā ir jāņem vērā viss attiecīgās personas amatā nostrādātais laiks kopš viņa iecelšanas amatā 1978. gada 1. martā, proti, 27 gadi, vai arī tikai amatā nostrādātais laiks kopš dienas, kad beidzās Direktīvas 97/81 transponēšanas termiņš, proti, mazāk nekā pieci gadi. Employment Tribunal (Darba lietu tiesa) uzskatīja, ka ir jāņem vērā viss amatā nostrādātais laiks, bet Employment Appeal Tribunal (Darba lietu apelācijas tiesa) nosprieda pretējo. Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu departaments)) apstiprināja pēdējo minēto spriedumu. D. P. O’Brien iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

20

Kā norāda iesniedzējtiesa, lielākā daļa Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa) locekļu sliecas domāt, ka Direktīvas 97/81 rezultātā ir aizliegts diskriminēt nepilnu darba laiku strādājošus darba ņēmējus, kad pienāk vecuma pensijas maksāšanas termiņš. Šī direktīva ir piemērojama ratione temporis, ja vecuma pensijas maksāšanas termiņš pienāk pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas. Ja daļa no darba stāža ir iegūta pirms minētās dienas, tad norādītā direktīva ir piemērojama attiecībā uz šādas situācijas sekām nākotnē.

21

Tomēr atbilstoši lēmumam lūgt prejudiciālu nolēmumu Tiesai vēl nav bijis jālemj par argumentu, saskaņā ar kuru vecuma arodpensija, kā varot secināt no 1993. gada 6. oktobra sprieduma Ten Oever (C‑109/91, EU:C:1993:833), ir jāuzlūko kā atliktais atalgojums, uz kuru tiesības tiek iegūtas laikposmā, kurā veikta darbība, par ko saņemts šis atalgojums. Ja šāds arguments tiktu pieņemts, tad saskaņā ar vispārējo atpakaļejoša spēka aizlieguma principu Direktīva 97/81 nevarētu ietekmēt iegūtās tiesības vai – D. P. O’Brien gadījumā – tiesības, kuras nav iegūtas pirms minētās direktīvas spēkā stāšanās, jo tajā nav tiesību normas, kurā būtu noteikta atkāpe no šī principa. Lai gan lielākā daļa iesniedzējtiesas locekļu sliecas domāt, ka risinājums, kas izriet no 1993. gada 6. oktobra sprieduma Ten Oever (C‑109/91, EU:C:1993:833), nevar tikt pārņemts pamatlietā, viņi tomēr uzskata, ka risinājums, kāds būtu jāizraugās, nav acīmredzams.

22

Šādos apstākļos Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvā 97/81, it īpaši [pamatnolīguma] 4. klauzulā par diskriminācijas aizlieguma principu, ir prasīts, lai tiktu ņemts vērā darba stāžs pirms šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām, aprēķinot vecuma pensijas apmēru nepilnu darba laiku strādājošam darba ņēmējam, ja tas tiktu ņemts vērā, aprēķinot salīdzināma pilna darba laika darba ņēmēja pensiju?”

23

Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 97/81 ir jāinterpretē tādējādi, ka darba stāža laikposmi pirms šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām, kas tiek ņemti vērā, aprēķinot pilna darba laika darba ņēmēja vecuma pensiju, ir jāņem vērā, aprēķinot salīdzināma nepilna darba laika darba ņēmēja vecuma pensijas tiesības.

24

Šajā gadījumā ir jānorāda, ka D. P. O’Brien strādāja tiesneša amatā nepilnu darba laiku, saņemot atlīdzību, pamatojoties uz honorāru par dienu, no 1978. gada 1. marta līdz 2005. gada 31. martam, proti, galvenokārt laikposmā, pirms 2000. gada 7. aprīlī bija beidzies Direktīvas 97/81 transponēšanas termiņš Apvienotajā Karalistē. Minētajā laikposmā valsts tiesu darbinieku pensiju shēmā nebija paredzēts, ka nepilnu darba laiku strādājoši tiesneši, kuri saņem atlīdzību, pamatojoties uz honorāru par dienu, saņemtu vecuma pensiju saistībā ar šo amatu.

25

Turklāt no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka tiesneši tiesības uz pensiju atbilstoši Anglijā un Velsā piemērojamajai tiesu darbinieku pensiju shēmai iegūst atkarībā no darba stāža, kas dod tiesības uz pensiju. Atbilstīgās pensiju shēmas ir tā sauktās “pēdējās darba algas” shēmas, atbilstoši kurām tiesnešu pensija tiek aprēķināta, reizinot zināmu daļu no pēdējā gada darba algas, kas dod tiesības uz pensiju, ar kopējo gadu skaitu, kas nostrādāti līdz pensionēšanās dienai.

26

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru parasti tiek uzskatīts, ka procesuālās tiesību normas ir piemērojamas dienā, kad tās stājas spēkā (spriedums, 2012. gada 11. decembris, Komisija/Spānija, C‑610/10, EU:C:2012:781, 45. punkts), atšķirībā no materiālajām tiesību normām, kas parasti tiek interpretētas tādējādi, ka tās uz situācijām, kuras ir izveidojušās pirms šo tiesību stāšanās spēkā, attiecas tikai, ciktāl no to normām, mērķa vai struktūras skaidri izriet, ka tām ir piešķirama šāda iedarbība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1981. gada 12. novembris, Meridionale Industria Salumi u.c., no 212/80 līdz 217/80, EU:C:1981:270, 9. punkts, kā arī 2006. gada 23. februāris, Molenbergnatie, C‑201/04, EU:C:2006:136, 31. punkts).

27

Jāpiebilst, ka jauna tiesību norma ir piemērojama, sākot no tā tiesību akta stāšanās spēkā, ar ko tā ir ieviesta, un ka, lai gan tā nav piemērojama juridiskajām situācijām, kuras ir radušās un galīgi izveidojušās pirms minētās spēkā stāšanās, tā nekavējoties ir piemērojama attiecībā uz to sekām nākotnē, kā arī jaunām juridiskajām situācijām. Ievērojot tiesību aktu atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, citādi var būt tikai tad, ja kopā ar jauno tiesību normu tiek izdotas īpašas normas, kurās ir īpaši paredzēti noteikumi tās piemērošanai laikā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 26. marts, Komisija/Moravia Gas Storage, C‑596/13 P, EU:C:2015:203, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Uzreiz ir jāatgādina, ka nedz Direktīvā 97/81, nedz pamatnolīgumā nav atkāpju no iepriekšējā punktā atgādinātā principa (spriedums, 2010. gada 10. jūnijs, Bruno u.c., C‑395/08 un C‑396/08, EU:C:2010:329, 54. punkts).

29

Tādēļ ir jāpārbauda, vai tiesību uz pensiju pakāpeniska iegūšana laikposmā pirms dienas, kad Apvienotajā Karalistē beidzās Direktīvas 97/81 transponēšanas termiņš, izraisa to, ka prasītāja pamatlietā juridiskā situācija ir uzskatāma par tādu, kas ir galīgi izveidojusies minētajā dienā.

30

Apvienotās Karalistes valdība šajā ziņā norāda, ka atliktais atalgojums tiesību uz arodpensiju formā pieaugot tāpat kā pārējās atalgojuma formas. Pamatlietā aplūkotajā valsts tiesu darbinieku pensiju shēmā pensija tiekot iegūta, pamatojoties uz secīgiem darba stāža laikposmiem, no kuriem katrs dod tiesības uz pensiju, tādējādi tiesībām uz pensiju pieaugot pēc katra nostrādātā darba stāža laikposma. Tātad, tā kā atbilstošo iegūto tiesību uz pensiju iedarbība rodas katra darba stāža laikposma beigās, tad nevarot tikt ņemtas vērā tiesības uz pensiju, kas iegūtas pirms dienas, kad Apvienotajā Karalistē beidzās Direktīvas 97/81 transponēšanas termiņš.

31

Šajā ziņā atsaukdamās uz 1990. gada 17. maija spriedumu Barber (C‑262/88, EU:C:1990:209) un 1993. gada 6. oktobra spriedumu Ten Oever (C‑109/91, EU:C:1993:833), Apvienotās Karalistes valdība uzsver šīs atalgojuma formas īpatnību – ka pastāv laika intervāls starp tiesību uz pensiju uzkrāšanos, kas pakāpeniski notiek visas darba ņēmēja karjeras laikā, un tās faktisko maksājumu, kas savukārt ir atlikts līdz noteiktam vecumam.

32

Tomēr ir jāatgādina, pirmkārt, ka pamatlietas apstākļi atšķiras no apstākļiem, kādi bija lietās, kurās pieņemti minētie spriedumi un kurās jautājums bija par sprieduma iedarbību laikā.

33

Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka jautājumu par tiesību normas atpakaļejošo spēku nedrīkst jaukt ar jautājumu par Tiesas sprieduma iedarbību laikā. Kā Tiesa ir atgādinājusi 1990. gada 17. maija spriedumā Barber (C‑262/88, EU:C:1990:209), nosacījumi, kas ir izvirzīti sprieduma iedarbības ierobežojumam laikā, ir saistīti ar būtisku sarežģījumu esamību, kādus tas varētu radīt attiecībā uz pagātni.

34

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka Apvienotās Karalistes valdība nevienā brīdī nav lūgusi Tiesai ierobežot 2012. gada 1. marta sprieduma O’Brien (C‑393/10, EU:C:2012:110) iedarbību laikā. Šāds ierobežojums ir pieļaujams tikai pašā spriedumā, kurā tiek lemts par lūgto interpretāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1990. gada 17. maijs, Barber, C‑262/88, EU:C:1990:209, 41. punkts).

35

Otrkārt, attiecībā uz Apvienotās Karalistes valdības argumentu, saskaņā ar kuru esot jānošķir tiesību uz vecuma pensiju iegūšanai nepieciešamā darba stāža aprēķināšana un tiesības uz pensiju, ir jānorāda – apstāklis, ka tiesības uz pensiju galīgi tiek iegūtas atbilstošā darbības laikposma beigās, neļauj secināt, ka darba ņēmēja juridiskā situācija būtu jāuzskata par galīgi izveidojušos. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka tikai vēlāk, ņemot vērā attiecīgos darba stāža laikposmus, minētais darba ņēmējs varēs faktiski atsaukties uz šīm tiesībām, lai panāktu vecuma pensijas izmaksu.

36

Tādējādi tādā situācijā, kāda aplūkota pamatlietā, kurā tiesību uz pensiju uzkrāšanās notiek gan laikposmos pirms Direktīvas 97/81 transponēšanas termiņa beigām, gan laikposmos pēc tām, ir jāuzskata, ka šo tiesību noteikšanu reglamentē šīs direktīvas normas, tostarp attiecībā uz darba stāža laikposmiem pirms tās spēkā stāšanās dienas.

37

Šajā ziņā šāda situācija ir jānošķir no situācijas – uz ko savu argumentu pamatojumam norādījusi Apvienotās Karalistes valdība –, kādā ir prasītāja pamatlietā kolēģi, kuri ir pensionējušies, pirms beidzās Direktīvas 97/81 transponēšanas termiņš.

38

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 97/81 ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā gadījumā, kāds aplūkots pamatlietā, darba stāža laikposmi pirms dienas, kad beidzās šīs direktīvas transponēšanas termiņš, ir jāņem vērā, nosakot tiesības uz vecuma pensiju.

39

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes Direktīva 97/81/EK (1997. gada 15. decembris) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 98/23/EK (1998. gada 7. aprīlis), ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā gadījumā, kāds aplūkots pamatlietā, darba stāža laikposmi pirms dienas, kad beidzās Direktīvas 97/81, kas grozīta ar Direktīvu 98/23, transponēšanas termiņš, ir jāņem vērā, nosakot tiesības uz vecuma pensiju.