EUR-Lex Access to European Union law
This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62017CC0704
Opinion of Advocate General Sharpston delivered on 31 January 2019.
Ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] secinājumi, 2019. gada 31. janvāris.
Ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] secinājumi, 2019. gada 31. janvāris.
ECLI identifier: ECLI:EU:C:2019:85
- Date of document:
- 31/01/2019
- Form:
- Ģenerāladvokāta secinājumi
- Advocate General:
- Sharpston
Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES
[ELEANORSHARPSTON]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 31. janvārī (1)
Lieta C‑704/17
D. H.
pret
Ministerstvo vnitra
(Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa, Čehijas Republika) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 6. un 47. pants – Kopēja politika patvēruma un alternatīvās aizsardzības jomā – Direktīva 2013/33/ES – 9. pants – Garantijas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, kuriem ir piemērota administratīva aizturēšana – Šādu lēmumu pārbaude tiesā – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību – Valsts noteikumi, kas pārtrauc pārbaudi tiesā pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju atbrīvošanas
1. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa, Čehijas Republika) lūdz Tiesu sniegt norādījumus par to, kā interpretēt Direktīvas 2013/33/ES (2) noteikumus, kas sniedz garantijas starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem, kuri atrodas administratīvajā apcietinājumā saskaņā ar kompetento valsts iestāžu lēmumu. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šī direktīva, skatot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (3), it īpaši saistībā ar tiesībām uz brīvību un drošību un tajā paredzētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, nepieļauj valsts noteikumus, kas paredz, ka tiesvedība, kurā tiek apstrīdēts lēmumu par aizturēšanu, ir jāpārtrauc, ja attiecīgā persona ir atbrīvota.
2. Ar iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu tostarp tiek vaicāts, lai Tiesa izskatītu pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kā arī ES tiesību līdzvērtības un efektivitātes vispārējos principus valsts procesuālās autonomijas kontekstā.
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (ECTK)
3. ECTK (4) 5. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “ikvienam cilvēkam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību”. 5. panta 4. punktā ir noteikts, ka “jebkura persona, kurai aresta vai aizturēšanas ceļā atņemta brīvība, var ierosināt procesu, kurā tiesa nekavējoties nosaka viņa aizturēšanas likumīgumu un nolemj viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi likumīga”. Saskaņā ar 5. panta 5. punktu “ikvienai personai, kas ir kļuvusi par aresta vai aizturēšanas upuri pretēji šī panta nosacījumiem, ir jābūt nodrošinātām tiesībām uz kompensāciju”.
ES tiesību akti
Harta
4. 6. pantā noteikts, ka “ikvienam ir tiesības uz personas brīvību un drošību” (5). Atlikušie ECTK 5. panta noteikumi nav īpaši atkārtoti.
5. 47. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas ES tiesību aktos, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (6).
6. Saskaņā ar 51. panta 1. punktu Hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm “tikai tad, ja tās īsteno [ES] tiesību aktus”.
7. Saskaņā ar 52. panta 1. punktu “visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi [Eiropas] Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības”. 52. panta 3. punktā ir noteikts, ka, “ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst [ECTK] garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā [ECTK] noteiktajām tiesībām. Šis noteikums neliedz [ES] tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību”. 52. panta 7. punktā ir paredzēts, ka Eiropas Savienības un dalībvalstu tiesas “pienācīgi” ievēro “skaidrojumus, kas izstrādāti, lai sniegtu norādes šīs Hartas interpretācijai” (7).
8. Paskaidrojumos ir skaidri noteikts, ka “6. pantā minētās tiesības ir tiesības, ko garantē [ECTK] 5. pants un saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu šīm tiesībām ir tāda pati nozīme un darbības joma”. Līdz ar to “ierobežojumi, ko tām var likumīgi uzlikt, nevar pārsniegt tos, kas atļauti saskaņā ar [ECTK] 5. pantu”. Paskaidrojumos ir norādīts, ka Hartas 47. pantā garantētā aizsardzība ir plašāka nekā ECTK 13. pantā paredzētā aizsardzība, jo tā garantē tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
Direktīva 2013/32
9. Direktīvas 2013/32 par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (8) 26. panta 2. punktā ir noteikts, ka, “ja pieteikuma iesniedzējs tiek aizturēts, dalībvalstis nodrošina, ka pastāv iespēja paātrināti veikt izskatīšanu tiesā saskaņā ar Direktīvu 2013/33”.
Direktīva 2013/33
10. Direktīvas 2013/33 apsvērumos ir iekļauti šādi apgalvojumi:
– Eiropadome pieņēma Stokholmas programmu (9), kurā tika atkārtoti pausta apņemšanās ievērot mērķi par kopējās aizsardzības un solidaritātes telpas izveidi, kuras pamatā ir kopīga patvēruma procedūra un vienots statuss personām, kurām ir piešķirta starptautiska aizsardzība, balstoties uz augstiem aizsardzības standartiem un taisnīgām un efektīvām procedūrām. (5. apsvērums);
– Attieksmē pret starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, dalībvalstīm ir saistības atbilstīgi to pieņemtiem starptautisko tiesību aktiem (10. apsvērums);
– Šādas personas drīkst aizturēt tikai ļoti skaidri definētos izņēmuma apstākļos, kas noteikti Direktīvā 2013/33, un atbilstoši nepieciešamībai un samērīguma principam gan attiecībā uz šādas aizturēšanas veidu, gan nolūku; ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir aizturēts, viņam vajadzētu būt efektīvai piekļuvei nepieciešamajām procesuālajām garantijām, piemēram, tiesiskās aizsardzības līdzekļiem valsts tiesu iestādē (15. apsvērums), un
– Direktīva 2013/33 respektē pamattiesības un ievēro principus, kas ir īpaši atzīti Hartā; tās mērķis ir veicināt, tostarp, Hartas 6. un 47. panta piemērošanu, un tā būtu attiecīgi jāīsteno (35. apsvērums).
11. Tās 2. pantā ir iekļautas šādas definīcijas. “Starptautiskās aizsardzības pieteikums” ir “pieprasījums, ko dalībvalstij iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas cenšas saņemt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu un kas nepārprotami nepieprasa cita veida aizsardzību, kura ir ārpus [Direktīvas 2011/95] darbības jomas un par kuru var iesniegt atsevišķu pieteikumu” (10). “Pieteikuma iesniedzējs” ir “ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums” (11). Visbeidzot, “aizturēšana” ir “ir dalībvalsts veikta pieteikuma iesniedzēja ieslodzīšana noteiktā vietā, kur pieteikuma iesniedzējam vai iesniedzējai ir liegta pārvietošanās brīvība” (12).
12. Direktīvas 2013/33 3. pantā ir noteikts, ka tā attiecas uz “[..] visiem trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kas gatavo starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalsts teritorijā, tostarp pie robežas, teritoriālajos ūdeņos vai tranzīta zonās, kamēr viņiem atļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā kā pieteikuma iesniedzējiem [..]”.
13. Saskaņā ar 4. pantu dalībvalstis var ieviest vai saglabāt labvēlīgākus noteikumus attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas nosacījumiem.
14. 8. pantā ir noteikti materiālie nosacījumi, kas reglamentē starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju aizturēšanu. Pieteikuma iesniedzējus var aizturēt tikai saskaņā ar 8. panta 3. punktā minētajiem apsvērumiem. It īpaši 8. panta 3. punkta d) apakšpunktā dalībvalstīm ir atļauts aizturēt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju saistībā ar atgriešanās procedūru saskaņā ar Direktīvu 2008/115/EK (13), “lai sagatavotu atgriešanu un/vai īstenotu izraidīšanas procesu”, ja attiecīgā dalībvalsts “var ar objektīviem kritērijiem pamatot – tostarp to, ka [attiecīgajai personai] jau bija iespēja piekļūt patvēruma procedūrai –, ka ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka viņš sagatavojis starptautiskās aizsardzības pieteikumu tikai, lai aizkavētu vai traucētu atgriešanas lēmuma izpildi”. Aizturēšanas pamatojumu nosaka valsts tiesību aktos.
15. 9. panta nosaukums ir “Garantijas aizturētiem pieteikuma iesniedzējiem”. Tajā ir noteikts:
“1. Pieteikuma iesniedzēju aiztur tikai uz cik iespējams īsu laiku un patur apcietinājumā tikai, kamēr ir piemērojami 8. panta 3. punktā paredzētie pamati.
[..]
2. Pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas rīkojumu izdod rakstiski tiesu vai administratīvās iestādes. Aizturēšanas rīkojumā norāda faktiskos un juridiskos iemeslus, kas ir tā pamatā.
3. Ja aizturēšanas rīkojumu izdod administratīvās iestādes, dalībvalstis nodrošina aizturēšanas likumības ātru juridisku pārskatīšanu, to veicot ex officio un/vai pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma. Ja šādu aizturēšanas likumības pārskatīšanu veic ex officio, lēmumu pieņem pēc iespējas ātrāk kopš aizturēšanas. Ja pārskatīšanu veic pēc iespējas drīzāk kopš attiecīgās procedūras sākuma. Dalībvalstis valsts tiesību aktos attiecīgi nosaka laikposmu, kurā ir jāveic ex officio juridiskā pārskatīšana un/vai juridiskā pārskatīšana pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma.
Ja juridiskās pārskatīšanas rezultātā tiek konstatēts, ka aizturēšana ir nelikumīga, attiecīgo pieteikuma iesniedzēju nekavējoties atbrīvo.
4. Aizturētus pieteikuma iesniedzējus viņiem saprotamā valodā vai valodā, kuru ir pamats uzskatīt par šīm personām saprotamu, nekavējoties rakstiski informē par aizturēšanas iemesliem un valsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām aizturēšanas rīkojuma apstrīdēšanai, kā arī par iespēju lūgt bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību.
5. Tiesu iestāde ik pēc saprātīga laika posma ex officio un/vai pēc attiecīgā pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma pārskata aizturēšanu, jo īpaši, ja aizturēšana ir ilgstoša, ja rodas attiecīgi apstākļi vai kļūst pieejama jauna informācija, kas var ietekmēt aizturēšanas likumību.
6. Ja 3. punktā minētais aizturēšanas rīkojums tiek juridiski pārskatīts, dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem ir pieejama bezmaksas juridiskā palīdzība un pārstāvība. Tā ietver vismaz nepieciešamo procesuālo dokumentu sagatavošanu un piedalīšanos uzklausīšanā tiesu iestādēs pieteikuma iesniedzēja vārdā.
[..]”
Valsts tiesību akti
16. Iesniedzējtiesa norāda, ka līdz 2017. gada 14. augustam Zákon č. 325/1999 Sb., o azylu (Likums Nr. 325/1999 par patvērumu) 46.a panta 6. līdz 9. punktā paredzētajos noteikumos par aizturēšanas lēmuma pārbaudi tiesā pieteikuma iesniedzējiem bija atļauts apstrīdēt lēmumu par aizturēšanu 30 dienu laikā pēc šāda lēmuma paziņošanas. Krajský soud (Apgabaltiesa, Čehijas Republika) – pirmās instances tiesai – bija pienākums lemt par pieteikumu septiņu darba dienu laikā no administratīvās lietas ierosināšanas dienas. Par tās nolēmumu iesniedzējtiesā varēja tik celta apelācijas sūdzība.
17. No 2017. gada 15. augusta Likuma Nr. 325/1999 par patvērumu 46.a panta 9. punkts tika grozīts ar Likumu Nr. 222/2017 atbilstoši grozītajai 46.a panta 9. punkta versijai (14) (atbilstoši informācijai, kas ir izklāstīta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu), ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs tiek atbrīvots pirms tiesas lēmuma par aizturēšanas lēmuma pārsūdzību, šai tiesai automātiski jāpārtrauc izskatāmā tiesvedība. Kompetentajām iestādēm ir nekavējoties jāinformē tiesa, kas izskata pieteikuma iesniedzēja atbrīvošanu. Šie noteikumi attiecas gan uz tiesvedību pirmajā instancē, gan mutatis mutandis uz tiesvedību apelācijas instancē iesniedzējtiesā.
Fakti, tiesvedība un prejudiciālais jautājums
18. 2017. gada 20. martā tika konstatēts, ka D. H. uzturas Čehijas Republikas teritorijā bez derīgiem ceļošanas dokumentiem vai uzturēšanās atļaujas. Viņam tika izsniegts izraidīšanas rīkojums, tostarp aizliegums ieceļot, un viņš tika aizturēts izraidīšanas nolūkā. Pēc tam D. H. lūdza starptautisko aizsardzību Čehijas Republikas teritorijā. Ar 2017. gada 28. marta lēmumu kompetentās iestādes viņu aizturēja, pamatojoties uz to, ka viņš bija iesniedzis savu starptautiskās aizsardzības pieteikumu ar vienīgo mērķi legalizēt viņa dzīvesvietas statusu un izvairīties no izraidīšanas no Čehijas Republikas (turpmāk tekstā – “lēmums par aizturēšanu”).
19. D. H. šo lēmumu apstrīdēja Krajský soud (Apgabaltiesa). 2017. gada 4. jūlijā šī tiesa noraidīja D. H. prasību kā nepamatotu. 2017. gada 16. augustā, proti, nākamajā dienā pēc attiecīgā valsts pasākuma stāšanās spēkā, D. H. par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.
20. Tikmēr 2017. gada 5. aprīlī D. H. atsauca savu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Pēc tam viņš tika atbrīvots un 2017. gada 5. maijā brīvprātīgi atstāja Čehijas Republikas teritoriju, lai dotos uz Baltkrievijas Republiku. Kompetentās iestādes informēja iesniedzējtiesu par viņa atbrīvošanu un pieprasīja, lai saskaņā ar attiecīgo valsts pasākumu tiktu izbeigta apelācijas tiesvedība tiesā.
21. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa jautā:
“Vai [Direktīvas 2013/33] [..] 9. pants kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6. un 47. pantu ir interpretējams tādējādi, ka nav pieļaujams tāds valsts tiesiskais regulējums, ar ko [iesniedzējtiesai] nav atļauts pārbaudīt tiesas nolēmumu, kas attiecas uz ārvalstnieka aizturēšanu, pēc tam, kad šis ārvalstnieks atbrīvots no aizturēšanas?”
22. Čehijas Republika un Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Lieta tika nodota izskatīšanai virspalātā. Lai gan attiecīgajam jautājumam ir acīmredzama nozīme, uzklausīšanas tiesas sēde nenotika.
Novērtējums
Par pieņemamību
23. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesvedībā saskaņā ar LESD 267. pantu valsts tiesa, kurai ir tieša informācija par lietas faktiem, vislabāk spēj, pilnībā pārzinot tai izskatāmo lietu, izvērtēt nepieciešamību lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai tā varētu pieņemt nolēmumu. Tādēļ, ja valsts tiesas uzdotais jautājums attiecas uz ES tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu.
24. D. H. ir atbrīvots no aizturēšanas (un pēc tam atstājis Čehijas Republikas teritoriju). Tādēļ ir jautājums, ko Tiesa izskatīs ex officio, vai iesniedzējtiesa lūdz vispārēju atzinumu vai lūdz norādījumus par hipotētisku jautājumu, kas padarītu lūgumu par nepieņemamu (15).
25. Manuprāt, šajā gadījumā tas tā nav. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pats lēmums par aizturēšanu netika atcelts un ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem pieteikuma iesniedzējam jāsaņem rīkojums par aizturēšanas lēmuma anulēšanu, pirms tiek celta prasība par kompensāciju par nelikumīgu aizturēšanu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka automātiska tiesvedības izbeigšana liedz šiem pieteikuma iesniedzējiem tiesības uz šādu kompensāciju. Šo viedokli apstrīd Čehijas Republikas valdība.
26. Tiesai nav jālemj par valsts tiesību normu piemērojamību, kas attiecas uz pamatlietas iznākumu. Drīzāk, ievērojot kompetenču sadali starp ES tiesām un valsts tiesām, Tiesai ir jāņem vērā viss tiesiskais regulējums, kurš izklāstīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu un kurā ir formulēts tai uzdotais jautājums (16). Tiesa tomēr ir kompetenta sniegt valsts tiesai pilnīgus norādījumus par to, kā interpretēt ES tiesību aktus, lai šī tiesa varētu izskatīt jautājumu par valsts tiesību aktu atbilstību ES tiesību aktiem šajā lietā (17).
27. Tā kā joprojām ir iespējams, ka D. H. var vēlēties turpināt tiesvedību, lai atceltu viņa aizturēšanas lēmumu, un iesniedzējtiesa uzskata, ka Tiesas atbilde uz uzdoto jautājumu ir svarīga tās vērtējumam pamatlietā, es uzskatu, ka Tiesai būtu jāizskata šis jautājums.
Vispārīgas piezīmes
28. Ir skaidrs, ka D. H. lūdza starptautisko aizsardzību un tādējādi ir pieteikuma iesniedzējs Direktīvas 2013/33 izpratnē (18). Nav strīda arī par to, ka aizturēšanas lēmuma rezultātā viņš tika aizturēts šīs direktīvas 2. panta h) punkta izpratnē.
29. Iesniedzējtiesa skaidro, ka, lai gan līdz 2017. gada 15. augustam spēkā esošā valsts tiesību akta redakcija attiecās uz D. H. pirmās instances tiesvedību, kurā tika apstrīdēts lēmums par aizturēšanu, šīs tiesību normas grozītā versija, kas prasa automātisku pārtraukšanu, tagad ir piemērojama tās izskatāmajā tiesvedībā.
30. Iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai attiecīgais valsts pasākums ir pretrunā Direktīvas 2013/33 9. pantam. Šī tiesa pamatoti apzinās savu atbildību nepieciešamības gadījumā pilnībā īstenot šo direktīvu, negaidot attiecīgo valsts tiesību aktu iepriekšēju atcelšanu, izmantojot tiesību aktus vai jebkuru citu konstitucionālu procedūru (19). Tāpat ir zināms, ka tai ir jāinterpretē minētie noteikumi, cik vien iespējams, ņemot vērā Direktīvas 2013/33 formulējumu un mērķus, lai sasniegtu paredzēto rezultātu (20), jānodrošina, ka attiecīgā direktīva ir efektīva un lai tiesvedības iznākums atbilstu direktīvas mērķim (21). Iesniedzējtiesa uzsver, ka attiecīgais valsts pasākums, kas pieprasa automātisku tiesvedības pārtraukšanu, attiecas uz visām tiesvedībām gan pirmajā instancē, gan apelācijas instancē.
31. Ja dalībvalstu administratīvās vai tiesu iestādes piemēro valsts tiesību aktu noteikumus, kas pieņemti, lai transponētu Direktīvu 2013/33, tās darbojas ES tiesību aktu piemērošanas jomā un tādējādi īsteno ES tiesību aktus Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē (22). Tāpēc tām ir jāievēro pamattiesības uz brīvību un efektīvu tiesisko aizsardzību, kas noteiktas Hartas 6. un 47. pantā.
32. Ciktāl Hartā ir noteiktas tiesības, kas atbilst ECTK garantētajām tiesībām, to nozīme un apjoms ir tāds pati kā minētajā Konvencijā (23). Hartas paskaidrojumos norādīts, ka Hartas 6. pants atbilst ECTK 5. pantam, bet Hartas 47. pants paplašina ECTK 13. pantu (24). Tādējādi garantēto tiesību aizsardzības minimālais slieksnis ir jānosaka, ne tikai atsaucoties uz ECTK tekstu (25), bet arī tostarp atsaucoties uz Strasbūras tiesas judikatūru (26).
33. Tiesai ir nepieciešams pēc būtības izskatīt divus jautājumus. Pirmkārt, kādas ir tiesību uz aizturēšanas saskaņā ar Direktīvas 2013/33 9. pantu likumības pārbaudi tiesā apjoms? Otrkārt, kādā mērā tie paši nosacījumi, kādi attiecas uz tiesas pārbaudi pirmajā instancē, attiecas arī uz apelācijas tiesvedībām, kurās tiek pārbaudīta šādas aizturēšanas likumība?
Aizturēšanas likumības pārbaude tiesā: Direktīvas 2013/33 9. pants
34. Direktīvas 2013/33 8. pantā ir noteikti stingri administratīvās aizturēšanas pamatnosacījumi starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem. 9. pantā šādi aizturētajiem ir paredzētas vairākas svarīgas garantijas. Tās ietver to, ka attiecīgo personu var aizturēt tikai tik ilgi, kamēr ir piemērojams šīs direktīvas 8. panta 3. punkta pamatojums (9. panta 1. punkts). Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā ziņā nav skaidri formulēts, bet šķiet, ka D. H. tika aizturēts, pamatojoties uz 8. panta 3. punkta d) apakšpunktu (27).
35. Ja pieteikuma iesniedzējs tiek aizturēts, viņam ir jābūt iespējai ātri tiesā pārbaudīt šī aizturēšanas lēmuma likumību (28). Viņam tiek piešķirtas svarīgas papildu procesuālās garantijas: tiesības uz informāciju valodā, kuru viņš saprot, par aizturēšanas iemesliem un aizturēšanas rīkojuma apstrīdēšanas kārtību (29) un piekļuvi bezmaksas juridiskajai palīdzībai un pārstāvībai (30). Ja pieteikuma iesniedzēja aizturēšana tiek atzīta par nelikumīgu, viņš nekavējoties jāatbrīvo.
36. Tā kā Direktīvas 2013/33 9. panta noteikumi ir jāinterpretē, ņemot vērā Hartas 6. un 47. pantu un ECTK noteikumus, uz kuriem Hartā ir atsauces, ir lietderīgi sākt ar atgādinājumu par ECTK aizsardzības standartiem.
37. ECTK 5. panta 1. punktā ir paredzēts, ka nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot īpašus tajā uzskaitītos gadījumus, un saskaņā ar tiesību aktos noteikto kārtību. Saskaņā ar 5. panta 4. punktu jebkura persona, kurai atņemta brīvība, var vērsties tiesā, kas nekavējoties lemj par viņas aizturēšanas likumīgumu un pieņem lēmumu par atbrīvošanu, ja aizturēšana nav bijusi likumīga (31). Šīs pārbaudes tiesā galvenais mērķis acīmredzami ir ļaut aizturētajam īstenot savas tiesības uz brīvību. Ja aizturēšana ir nelikumīga, viņu, protams, nevajadzētu turpināt aizturēt.
38. Tomēr nedz nelikumīgas aizturēšanas sekas, nedz ietekme maģiski nepazūd, kad aizturēšanas centra durvis atveras un aizturētais iziet brīvībā. Tiesas konstatējums, ka persona ir nelikumīgi aizturēta, ir konstatējums, ka personai nevajadzēja pavadīt šīs dienas vai nedēļas aizturētai. Nekas pasaulē nevar atdot šai personai šo laiku atpakaļ brīvībā. Taču tiesas var atzīmēt un paziņot faktu, ka aizturēšana bija nelikumīga. Tas izlabo juridisko ierakstu. Tas var būt svarīgi nākotnē jebkurā brīdī, kad šai personai ir jāaizpilda veidlapa par savu pagātni vai arī ierēdnis vai potenciālais darba devējs veic personas pārbaudi datorā. Tas pats par sevi var sniegt zināmu mierinājumu: oficiāla atzīšana, ka ir pieļauta kļūda, netaisnība. Un attiecīgā persona var vēlēties turpināt un pieprasīt kompensāciju par šīm zaudētajām dienām vai nedēļām. ECTK 5. panta 5. punktā tādējādi skaidri un nepārprotami ir norādīts, ka ikvienai personai, kurai ir atņemta brīvība, pārkāpjot šī panta 1. un 4. punktā noteiktos noteikumus, ir nodrošināmas tiesības uz kompensāciju (32).
39. Attiecībā uz tiesībām uz tiesību aizsardzību tiesā, kas ietvertas Hartas 47. pantā, šī Tiesa ir atzinusi, ka jebkurai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas ES tiesību aktos, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar minētajā pantā paredzētajiem nosacījumiem. Tiesa turklāt uzsvēra, ka efektīvas pārbaudes tiesā esamība, kas paredzēta, lai nodrošinātu atbilstību ES tiesību aktu noteikumiem, ir pati tiesiskuma būtība (33).
40. No Direktīvas 2013/33 9. panta 3. un 5. punkta teksta nešaubīgi izriet, ka aizturētajam pieteikuma iesniedzējam ir jābūt iespējai pārbaudīt tiesā viņa aizturēšanas likumību. Vai šīs tiesības saglabājas, ja, kamēr tiesvedība, ko pieteikuma iesniedzējs ir uzsācis aizturēšanas laikā, vēl nav pabeigta, viņš tiek atbrīvots no aizturēšanas ar kompetento valsts iestāžu administratīvu lēmumu?
41. Manuprāt, uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.
42. 9. panta 3. punkts sākas ar vārdiem: “Ja aizturēšanas rīkojumu izdod administratīvās iestādes [..].” Tekstā nav teikts: “Ja pieteikuma iesniedzējs ir aizturēts.” Drīzāk galvenā uzmanība tiek pievērsta juridiskajam faktam, ka kompetentās valsts iestādes ir izdevušas brīvības atņemšanas rīkojumu. Tieši šis juridiskais fakts ir jārisina, tāpēc ka valsts rīcība ir ierobežojusi likumīgās tiesības uz brīvību.
43. To apstiprina fakts, ka 9. panta 2. punktā ir noteikts, ka “pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas rīkojumu izdod rakstiski tiesu vai administratīvās iestādes. Aizturēšanas rīkojumā norāda faktiskos un juridiskos iemeslus, kas ir tā pamatā”. Tiesā ir jāpārbauda aizturēšanas rīkojums, jo tieši šis rīkojums ir brīvības atņemšanas pamats. Ja juridiskās pārskatīšanas rezultātā “tiek konstatēts, ka aizturēšana ir nelikumīga, attiecīgo pieteikuma iesniedzēju nekavējoties atbrīvo” (9. panta 3. punkta pēdējais teikums). Aizturēšanas rīkojuma likumībai piemērojamās kontroles stingrība ir uzsvērta Direktīvas 2013/33 15. apsvērumā, kurā noteikts, ka pieteikuma iesniedzējus var aizturēt tikai skaidri definētos izņēmuma apstākļos un piemērojot nepieciešamības un samērīguma principus (34).
44. Tādējādi, manuprāt, Direktīvas 2013/33 9. panta formulējums atbalsta manis ierosināto interpretāciju.
45. Pievēršoties šī noteikuma mērķiem un nolūkam, protams, parastais un tūlītējais mērķis aizturēšanas lēmuma pārbaudei tiesā ir atcelt aizturēšanas rīkojumu, lai attiecīgā persona varētu atgūt savu brīvību. Tomēr aizturēšanas sekas un ietekme ir vienādas neatkarīgi no tā, vai atbrīvošana no aizturēšanas ir kompetento iestāžu turpmāka administratīva lēmuma vai tiesas sprieduma dēļ, kas atceļ sākotnējo aizturēšanas rīkojumu.
46. Direktīvas interpretācija, kas nozīmē, ka tad, kad attiecīgā persona vairs nav aizturēta, tā vairs netiek aizsargāta, rada dīvainas anomālijas. Pietiks ar diviem piemēriem, lai to pierādītu.
47. Pieņemsim, ka divus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus A un B kompetentās iestādes aiztur tādu iemeslu dēļ, kas nav atļauti saskaņā ar Direktīvas 2013/33 8. panta 3. punktu. Abi iesniedz pieteikumus, lai uzsāktu pārbaudi tiesā. Pēc divām nedēļām varas iestādes apzinās savu kļūdu attiecībā uz personu A un atbrīvo viņu aizturēšanas 15. dienas rītā. Persona B paliek aizturēta. Tajā pašā pēcpusdienā abus pieteikumus izskata tiesnesis, kas ir atbildīgs par šādu prasību pārskatīšanu tiesā. Ja atbrīvošana no apcietinājuma izbeidz tiesības saskaņā ar direktīvu, A lieta tiks izmesta, bet B saņems nolēmumu atcelt aizturēšanas rīkojumu, pieprasot viņam tūlītēju atbrīvošanu no apcietinājuma tajā pašā pēcpusdienā un sniedzot viņam iespēju pieprasīt kompensāciju par nelikumīgu aizturēšanu. Tikai sešas stundas atdala punktus laikā, kad A un B atgūst savu brīvību. Abi tika aizturēti nelikumīgi vairāk nekā divas nedēļas. Tomēr 9. panta ierobežojoša interpretācija attiecas tikai uz tiem pieteikuma iesniedzējiem, kas faktiski aizturēti, kad viņu lietas tiek izskatītas, A tiek liegta jebkāda tiesiskā aizsardzība.
48. Pieņemsim alternatīvi, ka pieteikuma iesniedzēju C aiztur kompetentās valsts iestādes. Tas ir kļūdainas identitātes gadījums – lai gan viņš patiešām ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, viņš patiesībā nav persona D, kuru iestādes ir paredzējušas aizturēt, un saskaņā ar direktīvu nav nekāda juridiska pamata viņu aizturēt. Viņš iesniedz pieteikumu, lai uzsāktu pārbaudi tiesā. Pirms viņa lietu var izskatīt (un viņš vēl joprojām skaļi protestē, ka viņš nav persona D), viņš tiek izraidīts. Tāpēc viņš vairs nav aizturēts. Saskaņā ar 9. panta ierobežojošu interpretāciju tādēļ, ka viņš ir “atbrīvots” (izraidot), viņš nevar vērsties tiesā pēc aizsardzības.
49. Ja kompetentās iestādes var izraidīt personu, kuru tās ir aizturējušas saskaņā ar Direktīvas 2013/33 8. pantu, no tās 9. panta piemērošanas jomas un aizsardzības, vienkārši pieņemot vēl vienu administratīvu lēmumu viņu atbrīvot (un pēc tam piemērojot automātisku pārtraukšanas noteikumu, kā tas ir pamatlietā), pastāv ļoti reāla ļaunprātīgas izmantošanas iespēja. Iestādēm, aizturot, atbrīvojot, atkārtoti aizturot un atkārtoti atbrīvojot starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, būtu iespējams nodrošināt, lai viņš nekad nevarētu veikt aizturēšanas rīkojuma(‑u) pārbaudi tiesā.
50. Tā sakot, es neapgalvoju, ka tas tā faktiski notiek. Tā vietā es vēlos atsaukties uz vēsturisku piemēru no Apvienotās Karalistes par neveiksmīgu Parlamenta aktu, kas tika pieņemts cīņā par vēlētāju tiesībām, lai sievietēm iegūtu vēlēšanu tiesības, augstākajā punktā. Kareivīgās personas tika ieslodzītas par sīkiem īpašuma bojājumiem vai policijas aizskaršanas darbībām. Viņas sāka bada streiku cietumā un tika diezgan brutāli ēdinātas ar varu. Sabiedrības līdzjūtība sāka nosvērties viņām par labu. Stenlija Boldvina [Stanley Baldwin] liberālajai valdībai radās spoža atklāsme. Tā vietā, lai ar varu ēdinātu cīnītājas par vēlēšanu tiesībām cietumā, pēc tam, kad viņas bija sasniegušas zināmu vājuma pakāpi pārtikas trūkuma dēļ, kāpēc ne atbrīvot viņas ar speciālu atļauju? Pēc tam, kad viņas atkal bija sākušas ēst un atguvušas savu spēku, viņas varēja atkārtoti apcietināt un atkārtoti ieslodzīt. Tāpēc valdība ieviesa Prisoners (Temporary Discharge for Ill Health) Act 1913 (1913. gada Ieslodzīto likums (pagaidu atbrīvošana sliktas veselības dēļ)). Likums strauji kļuva zināms ar nosaukumu “Kaķa un peles likums”, jo nežēlīgā analoģija ar kaķi, kas spēlējas ar savu laupījumu pirms tā nogalināšanas, bija pārāk acīmredzama. Pašreizējās lietas apstākļos ir skaidrs, ka pastāv ļaunprātīgas izmantošanas iespējas.
51. Es arī atgādinu, ka iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka tiesas lēmums, ar kuru atceļ aizturēšanas lēmumu, ir priekšnoteikums, lai pieprasītu kompensāciju par nelikumīgu aizturēšanu. Jānorāda, ka Čehijas Republikas valdība savos rakstveida apsvērumos nepiekrīt, ka tā noteikti ir valsts tiesību aktos paredzētā nostāja, un es atturēšos no jebkāda sprieduma izteikšanas par to, vai valdība vai Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa) pareizi interpretē valsts tiesību aktus. Es tikai piedāvāju vēl divus vispārējus apsvērumus.
52. Pirmkārt, 9. pantā paredzēto garantiju mērķis ir sniegt 8. panta 3. punktā paredzētās aizturēšanas pamatojuma pārskatīšanu, lai nodrošinātu ne tikai to, ka pieteikuma iesniedzēji tiek atbrīvoti, ja šo pamatojumu nevar noteikt, bet arī novērst pieteikuma iesniedzēja tiesību uz brīvību patvaļīgu pārkāpšanu (35). Tā kā šis noteikums ir jāinterpretē, ņemot vērā Hartas 6. un 47. pantā paredzētās pamattiesības, tas atbalsta neierobežojošu interpretāciju. Savukārt pretēja interpretācija, manuprāt, ir pretrunā šīm pamattiesībām (36).
53. Otrkārt, man šķiet, ka Tiesas judikatūra attiecībā uz personas interesi turpināt tiesvedību šeit sniedz noderīgus ieteikumus. Tādējādi Tiesa, ņemot vērā Padomes noteiktos ierobežojošos pasākumus saskaņā ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku, ir nospriedusi, ka pieteikuma iesniedzējs saglabā interesi pieprasīt tiesību akta atcelšanu, it īpaši, ja prettiesiskuma konstatēšana pamatoti varētu būt par pamatu turpmākai prasībai attiecībā uz materiāla vai morāla kaitējuma atlīdzību (37), ko tai nodarījis apstrīdētais akts (38). Pat tad, ja nav izredžu saņemt finansiālu atlīdzību, pieteikuma iesniedzējam, iespējams, varētu būt būtiska morāla interese turpināt lietas izskatīšanu, pamatojoties uz to, ka iespējamā atcelšana varētu būt sava veida atlīdzinājums par morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts saistībā ar attiecīgā akta prettiesiskumu (39).
54. Es uzskatu, ka šajā judikatūrā izklāstītos principus var pamatoti attiecināt uz tādu situāciju kā izskatāmajā lietā, kad attiecīgā persona ir cietusi iejaukšanos savās pamattiesībās uz brīvību, kas noteiktas Hartas 6. pantā. Tādējādi es uzskatu, ka Direktīvas 2013/33 9. pants ne tikai sniedz pieteikuma iesniedzējam, kurš joprojām ir aizturēts, piekļuvi tiesām, lai tās varētu veikt pārbaudi tiesā. Tas arī ļauj aizturētam pieteikuma iesniedzējam, kurš vēlāk tiek atbrīvots ar administratīvu rīkojumu, lūgt paziņot, ka aizturēšana, kurai viņš tika pakļauts, bija nelikumīga. Šajā ziņā nav nozīmes tam, vai šāds paziņojums sniedz morālu mierinājumu par nodarīto netaisnību vai ir par pamatojumu prasībai kompensēt nelikumīgu aizturēšanu.
55. Visbeidzot ir jāatgādina, ka iesniedzējtiesa ir paskaidrojusi, ka attiecīgais valsts pasākums paredz automātisku pārtraukšanu, tādējādi izslēdzot administratīvās aizturēšanas lēmuma tiesu kontroli pat pirmajā instancē. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šāda vienošanās nav saderīga ar Direktīvas 2013/33 9. panta 3. punktu, un es pamatoti piekrītu. Man šķiet, ka noteikumu, kura praktiskā ietekme faktiski ir izslēgt pārbaudi tiesā, ir grūti saskaņot ar tiesiskuma pamatprincipu Eiropas Savienībā.
56. Tādējādi es uzskatu, ka vispārīgi uz iesniedzējtiesas jautājumu būtu jāatbild, ka ar Direktīvas 2013/33 9. pantu netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, ciktāl šis noteikums prasa, lai valsts tiesas automātiski pārtrauktu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja tiesvedību, lai apstrīdētu pret viņu pieņemto aizturēšanas lēmumu, ja attiecīgā persona ir atbrīvota no aizturēšanas ar vēlāku administratīvo rīkojumu pirms tiesas nolēmuma pasludināšanas.
Aizturēšanas likumības pārbaude tiesā: pārsūdzības
57. Šajā tiesvedībā D. H. lietā aizturēšanas lēmums tika pārbaudīts tiesā pirmajā instancē pirms Likuma Nr. 325/1999 par patvērumu 46.a panta 9. punkta grozītās versijas spēkā stāšanās.
58. Vai dalībvalstis saskaņā ar ES tiesību aktiem saglabā rīcības brīvību, kas ļauj tām noteikt, ka apelācijas tiesvedība par pirmajā instancē veikto tiesas pārbaudi automātiski ir jāpārtrauc, ja pieteikuma iesniedzējs ir atbrīvots no aizturēšanas ar administratīvu rīkojumu pirms tiesas nolēmuma pasludināšanas?
59. Gan Čehijas Republikas valdība, gan Komisija apgalvo, ka šāda nostāja ir saderīga ar Direktīvas 2013/33 9. panta 3. punktu.
60. Es nepiekrītu to viedoklim.
61. Direktīvas 2013/33 mērķis ir ieviest augstus aizsardzības standartus un taisnīgas un efektīvas procedūras pieteikuma iesniedzējiem (40). Likumdošanas vēsture liecina, ka juridiskie un procesuālie drošības pasākumi attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju aizturēšanu tika ieviesti, lai nodrošinātu augstāku saskaņotības pakāpi un uzlabotu standartus, kas noteikti iepriekšējā pasākumā, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai (Direktīva 2003/9/EK) (41). Mērķis bija nodrošināt, lai šādi noteikumi pilnībā atbilstu Hartā noteiktajām pamattiesībām, kā arī saistībām, kas izriet no starptautiskajām tiesībām (42).
62. Ciktāl Direktīvā 2013/33 ir paredzēta pieteikuma iesniedzēju minimālo uzņemšanas apstākļu saskaņošana (43), tajā ir noteikts pamatlīmenis, kuru neviena dalībvalsts nedrīkst samazināt. Tomēr tās var brīvi pieņemt labvēlīgākas normas.
63. Direktīvā 2013/33 nav paredzēts, ka dalībvalstīm jānodrošina otrā līmeņa tiesas kontrole, ja pieteikuma iesniedzēji vēlas apstrīdēt pirmās instances lēmumu (44). Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru efektīvas tiesiskās aizsardzības princips piešķir indivīdam tiesības piekļūt tiesai vai tribunālam, bet ne vairākiem jurisdikcijas līmeņiem (45).
64. Tādējādi tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais tieši ietilpst dalībvalstu procesuālās autonomijas robežās, ievērojot ES tiesību līdzvērtības un efektivitātes principus (46). Jānorāda, ka divu instanču tiesu sistēmas nodrošināšana var tikt uzskatīta par priekšrocību ne tikai pieteikuma iesniedzējam. Tādējādi, piemēram, tas ļauj dalībvalsts kompetentajām iestādēm apstrīdēt to, ko tās uzskata (pareizi vai nepareizi) par “negodīgiem” pirmās instances lēmumiem, un gadījumos, kad lēmumu pieņemšana ir saistīta ar daudziem dažādiem pirmās instances tiesnešiem, tas ļauj izveidot saskaņotu judikatūras kopumu pārsūdzēšanas līmenī, kas visiem nodrošina konsekvenci un juridisko noteiktību.
65. Apsverot dalībvalstu rīcības brīvību, tomēr ir svarīgi paturēt prātā, ka Direktīvas 2013/33 9. panta 3. punktā ir izteikts konkrēts formulējums attiecībā uz uzņemšanas apstākļu noteikšanu pieteikuma iesniedzējiem kopējā Eiropas patvēruma sistēmas kontekstā par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību. Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt efektīvas tiesiskās un procesuālās garantijas, lai nodrošinātu aizturēšanas lēmumu tiesiskumu (47).
66. Tiesa ir nolēmusi virknē gadījumu, kad indivīdi vēlējās pārsūdzēt pirmās instances lēmumu par tiesībām, kas izriet no ES tiesību aktiem, bet attiecīgie ES tiesību akti neparedz otrā līmeņa pārskatīšanu valsts mērogā. Šādos gadījumos bija jāizvērtē valsts procesuālie noteikumi, kas reglamentē šādas pārskatīšanas gaitu, ņemot vērā efektivitātes principu. Divi nesenie piemēri ilustrē Tiesas pieeju.
67. Tādējādi Belastingdienst/Toeslagen (48)attiecās uz trešās valsts valstspiederīgā apelācijas sūdzību par valsts iestāžu lēmumu, ar kuru tika pieprasīts atmaksāt īres maksas un veselības aprūpes izdevumus. Iesniedzējtiesa lūdza sniegt norādījumus par Direktīvas 2005/85/EK (49) 39. panta un Direktīvas 2008/115 13. panta interpretāciju kopā ar Hartas 18. pantu, 19. panta 2. punktu un 47. pantu. Jautājums bija par to, vai šie noteikumi nepieļauj valsts tiesību aktus, kas, vienlaikus paredzot pārsūdzības par spriedumiem, kuri pieņemti pirmajā instancē, ar kuriem apstiprināts lēmums noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu un uzlikts pienākums atgriezties, neradīja automātisku apturošu iedarbību uz šo tiesisko aizsardzību pat tad, ja attiecīgā persona bija atsaukusies uz nopietnu risku, ka varētu tikt pārkāpts neizraidīšanas princips.
68. Tiesa atzina, ka, lai gan nevienā no minētajām direktīvām nebija noteikumu par otrā līmeņa instances ieviešanu un organizēšanu attiecībā uz pārsūdzībām pret lēmumiem atteikt starptautiskās aizsardzības pieteikumu un lēmumu par atgriešanu (50), “Direktīvas 2008/115 vai Direktīvas 2005/85 interpretācijai – kā tas izriet no pirmās minētās 24. apsvēruma un pēdējās minētās 8. apsvēruma – ir jāatbilst pamattiesībām un principiem, kas jo īpaši atzīti Hartā” (51). Tiesa turpināja ar valsts tiesību normu analīzi, kā savu kritēriju izmantojot līdzvērtības un efektivitātes principus, un nolēma, ka efektivitātes princips šajā gadījumā nav saistīts ar prasībām, kas pārsniedz pamattiesības, jo īpaši tās, kas garantētas Hartas 47. pantā (52). Tiesa secināja, ka ir ievēroti abi principi.
69. Savukārt lietā Sánchez Morcillo un Abril García (53), kas attiecās uz Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (54) 7. panta interpretāciju un Hartas 47. pantu, Tiesa nosprieda, ka attiecīgās valsts tiesību normas apdraud Direktīvā 93/13 ieviestās patērētāju tiesību aizsardzības efektivitāti (55). Novērtējot, vai izskatāmie valsts noteikumi ir pretrunā efektivitātes principam, Tiesa norādīja, ka dalībvalstu pienākums nodrošināt to tiesību efektivitāti, kuras puses ieguva no Direktīvas 93/13 (pret negodīgu līguma klauzulu izmantošanu), nozīmē prasību par tiesisko aizsardzību, kas arī garantēta Hartas 47. pantā un kas ir saistoša valsts tiesai. Šī aizsardzība ir jānodrošina gan attiecībā uz tādu tiesu izraudzīšanu, kurām ir jurisdikcija izskatīt prasības un noteikt darbības, kas balstītas uz ES tiesību aktiem, gan attiecībā uz detalizētu procesuālo noteikumu definēšanu, kas attiecas uz šādām darbībām (56).
70. Man šķiet, ka Tiesas pieeju pēdējā gadījumā var lietderīgi piemērot pēc analoģijas. Galu galā aizturēšanas lēmuma pārbaudes tiesā efektivitāte noteiks, vai 8. panta pamatnosacījumi un Direktīvas 2013/33 9. pantā, skatot tos kopsakarā ar Hartas 47. pantu, paredzētās garantijas darbojas, lai aizsargātu pieteikuma iesniedzējus, kā tām paredzēts.
71. Runājot par efektivitātes principu, man šķiet, ka īpaši svarīgi ir šādi aspekti, ko aprakstījusi iesniedzējtiesa.
72. Pirmkārt, automātiska pārtraukšana var izraisīt patvaļīgu attieksmi. Ja tiesa, kura izskata pārsūdzību, nav spējusi izskatīt apelācijas sūdzību par pirmās instances nolēmumu par aizturēšanas lēmumu, pirms attiecīgā persona tiek atbrīvota, būs atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar gadījumiem, kad pieteikuma iesniedzējs paliek apcietinājumā. Pat ja pārskatīšanas pamatojums un apkārtējie apstākļi ir vienādi, pēdējais varētu apstrīdēt pirmās instances nolēmumu, kas tiek pārsūdzēts, bet pirmais nevarētu.
73. Otrkārt, administratīvās iestādes, vienkārši atbrīvojot attiecīgo pieteikuma iesniedzēju, varētu nodrošināt, ka tiesa, kura izskata pārsūdzību, nekad nevar pārskatīt pirmās instances spriedumu. Līdz ar to netiek ievērota pušu procesuālo tiesību vienlīdzība (57). Turklāt, ciktāl kompetentās iestādes paziņo tiesām, kad pieteikuma iesniedzējs tiek atbrīvots, izraisot automātisku tiesvedības pārtraukšanu, šīs iestādes arī var kavēt tiesu, kas izskata pārsūdzību, tās neatkarīgo funkciju izpildē. Ja – kā norāda iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu – pārsūdzības par tiesību jautājumiem parasti to sasniedz tikai pēc tam, kad attiecīgais pieteikuma iesniedzējs ir atbrīvots, automātiska pārtraukšana nozīmē, ka iesniedzējtiesai faktiski tiek liegta iespēja pārskatīt aizturēšanas lēmumu likumību.
74. Lai gan ir pilnīga taisnība, ka Direktīvas 2013/33 9. panta 3. punktā nav pieprasīts otrs tiesas kontroles līmenis, ja dalībvalstis izvēlas iekļaut šo papildu pārskatīšanu savās valsts sistēmās, apstākļiem, kādos tiek veikta pārskatīšana, kā es to redzu, ir jāatbilst šajā direktīvā paredzēto garantiju vispārējai struktūrai un līdz ar to Hartas 47. pantam.
75. Šeit var izmantot noderīgu paralēli ar Tiesas agrāko spriedumu lietā Sotgiu (58). Šī lieta attiecās uz izņēmuma no darba ņēmēju brīvas pārvietošanās saskaņā ar EEK līguma 48. panta 4. punktu, kas piemērojams valsts pārvaldei, interpretāciju. Tiesa uzskatīja, ka intereses, kuras šī atkāpe ļauj dalībvalstīm aizsargāt, ir apmierinātas ar iespēju ierobežot ārvalstu pilsoņu uzņemšanu noteiktās darbībās valsts pārvaldē. Tomēr uz šo noteikumu nevarēja atsaukties, lai attaisnotu diskriminējošus pasākumus attiecībā uz atalgojumu vai citiem nodarbinātības nosacījumiem pret šiem darba ņēmējiem, tiklīdz tie ir uzņemti valsts pārvaldē (59).
76. Pēc analoģijas, ja dalībvalsts paredz otrās pakāpes aizturēšanas lēmumu pārskatīšanu, es uzskatu, ka tādā gadījumā ir jāievēro Direktīvas 2013/33 9. pantā, skatot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, paredzētās garantijas, tostarp efektīva piekļuve pārbaudei tiesā.
77. Es citur esmu ierosinājusi, ka gadījumā, ja valsts tiesību akts, kas ietilpst ES tiesību piemērošanas jomā, ir ierobežojums tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā vai tiesu iestādē Hartas 47. panta izpratnē, šāds ierobežojums var būt attaisnojams tikai tad, ja tas ir paredzēts tiesību aktos, ja ar to tiek ievērota minēto tiesību būtība un (ievērojot samērīguma principu), ja tas ir nepieciešams un patiesi atbilst Eiropas Savienības atzītiem vispārējo interešu mērķiem vai nepieciešamībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības. Manuprāt, tādās lietās kā šī ir nepieciešams Hartas 52. panta 1. punktā minētais novērtējums, lai atbilstu aizsardzības līmenim, kas indivīdiem piešķirts ar Hartas 47. pantu. Atšķirīgas metodikas piemērošanai būtu pārsteidzošs (un, manuprāt, nepieņemams) rezultāts, ka dalībvalstis spētu izvairīties no šī pārbaudījuma tikai tāpēc, ka tās savas procesuālās autonomijas ietvaros darbojās sfērā, kurā Savienības likumdevējs ir īpaši izteicis tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību (60).
78. Ņemot to vērā, man šķiet, ka attiecīgais valsts pasākums neatbilst efektivitātes principam.
79. Kā tad attiecībā uz līdzvērtības principu?
80. Šis princips pieprasa līdzvērtīgu attieksmi pret prasībām, kas balstītas uz valsts tiesību pārkāpumu, un līdzīgām prasībām, kas balstītas uz ES tiesību pārkāpumu, nevis valsts procesuālo noteikumu līdzvērtību, kas piemērojami dažādu veidu tiesvedībās (61). Trešās valsts valstspiederīgā, kas vēlas iegūt starptautisko aizsardzību, stāvoklis dažos aspektos ir īpašs. Piemēram, pastāv starptautiskajās tiesībās noteiktie pienākumi, kā arī konkrēti ES tiesību aktu noteikumi, kuri ietekmēs stāvokli (62). Tādējādi trešās valsts valstspiederīgajam, kas vēlas iegūt starptautisko aizsardzību saskaņā ar Direktīvu 2013/33, nav obligāti jāpiemēro tādi paši procesuālie noteikumi, kādi attiecas uz valsts jautājumiem.
81. Jāatgādina, ka iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izklāsta dažādus valsts procedūru piemērus, kas saistīti ar aizturēšanas pārbaudi tiesās, piemēram, policijas veiktas aizturēšanas likumības pārbaudi vai aizturēšanu veselības aprūpes iestādē. Pirmajā brīdī šķiet, ka ir iespējama šo procedūru salīdzināšana ar attiecīgo valsts pasākumu. Tomēr galu galā iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai valsts procesuālie noteikumi, kas īsteno šo direktīvu, ir salīdzināmi ar vispārīgākiem procesuāliem noteikumiem, kas reglamentē personu aizturēšanu. Kā Tiesa to ir norādījusi, “ņemot vērā to salīdzināmību, valsts tiesai, kas vienīgā var tieši zināt piemērojamos procesuālos noteikumus, ir jāpārbauda, vai attiecīgās darbības ir līdzīgas attiecībā uz to mērķi, rīcības pamatojumu un būtiskām īpašībām” (63).
Secinājumi
82. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa, Čehijas Republika) uzdoto jautājumu atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai, 9. pants, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 6. un 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, ciktāl šis noteikums prasa, lai valstu tiesas automātiski pārtrauktu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja uzsākto tiesvedību, lai apstrīdētu pret viņu pieņemto aizturēšanas lēmumu, ja attiecīgā persona tiek atbrīvota no aizturēšanas ar vēlāku administratīvo rīkojumu pēc tiesas nolēmuma pasludināšanas.
1 Oriģinālvaloda – angļu.
2 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas standartus (OV 2013, L 180, 96. lpp.).
3 OV 2010, C 83, 389. lpp. (turpmāk tekstā – “Harta”).
4 Parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECTK”).
5 Hartas 6. pants atbilst ECTK 5. pantam.
6 Šīs tiesības ir pamatotas uz ECTK 13. pantu.
7 Paskaidrojumi attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.).
8 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) (OV 2013, L 180, 60. lpp.).
9 Eiropadomes 2009. gada 10. un 11. decembra sanāksmē.
10 2. panta a) punkts. Atsauce ir uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.).
11 2. panta b) punkts.
12 2. panta h) punkts.
13 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanos, kas dalībvalstīs uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.).
14 Turpmāk es atsaucos uz grozīto tekstu kā “attiecīgo valsts pasākumu” un procesu, kas šeit tiek apstrīdēts, kā “automātisku pārtraukšanu”.
15 Spriedums, 2005. gada 22. novembris, Mangold, C‑144/04, EU:C:2005:709, 34.–36. punkts.
16 Spriedums, 2008. gada 17. jūlijs, Corporación Dermoestética, C‑500/06, EU:C:2008:421, 20. punkts un tajā minētā judikatūra.
17 Spriedums, 2008. gada 16. decembris, Michaniki, C‑213/07, EU:C:2008:731, 51. punkts un tajā minētā judikatūra.
18 Skat. iepriekš 9. un 11. punktu.
19 Skat. apstiprinājumam spriedumu, 2015. gada 8. septembris, Taricco u.c., C‑105/14, EU:C:2015:555, 49. punkts.
20 Spriedums, 1990. gada 13. novembris, Marleasing, C‑106/89, EU:C:1990:395, 8. punkts.
21 Šajā ziņā skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften, C‑684/16, EU:C:2018:874, 59. punkts.
22 Skat. pēc analoģijas spriedumu, 2016. gada 5. aprīlis, Aranyosi and Căldăraru, C‑404/15 un C‑659/15 PPU, EU:C:2016:198, 84. punkts un tajā minētā judikatūra.
23 52. panta 3. punkta mērķis ir nodrošināt vajadzīgo konsekvenci starp tajā ietvertajām tiesībām un atbilstošajām tiesībām, ko garantē ECTK. Skat. spriedumu, 2016. gada 28. jūlijs, JZ, C‑294/16 PPU, EU:C:2016:610, 50. punkts.
24 Spriedums, 2017. gada 14. septembris, K., C‑18/16, EU:C:2017:680, 50. punkts.
25 Skat. iepriekš 8. punktu; skat. arī (attiecībā uz Hartas 6. pantu) spriedumu, 2017. gada 15. marts, Al Chodor, C‑528/15, EU:C:2017:213, 37. punkts.
26 Spriedums, 2010. gada 22. decembris, DEB, C‑279/09, EU:C:2010:811, 35. punkts.
27 Minētā noteikuma tekstu skat. iepriekš 14. punktā.
28 Skat. gan Direktīvas 2013/32 26. panta 2. punktu, gan Direktīvas 2013/33 9. panta 3. punktu.
29 9. panta 4. punkts.
30 9. panta 6. punkts.
31 Skat. ECT spriedumu, 2004. gada 8. jūlijs, Vachev pret Bulgāriju, CE:ECHR:2004:0708JUD004298798, 71. punkts.
32 Skat. ECT spriedumus, 2005. gada 16. jūnijs Storck pret Vāciju, CE:ECHR:2005:0616JUD006160300, 119.–122. punkts, un 2009. gada 19. februāris, A. u.c. pret Apvienoto Karalisti, CE:ECHR:2009:0219JUD000345505, 226.–229. punkts.
33 Spriedums, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 73. punkts. Atbilstošās tiesības ECTK ir 6. un 13. pants.
34 Spriedums, 2016. gada 15. februāris, N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:84, 56. punkts.
35 No tā izriet, ka es neinterpretēju 15. apsvērumā vārdus “ja pieteikuma iesniedzējs ir aizturēts” tādā nozīmē, ka pieteikuma iesniedzējam jābūt fiziski aizturētam, lai varētu pretendēt uz pārbaudi tiesā. Jebkurā gadījumā saskaņā ar pastāvīgo tiesisko regulējumu ES tiesību akta preambulai nav saistoša juridiska spēka, un uz to nevar atsaukties kā pamatojumu, lai atkāptos no konkrētā tiesību akta noteikumiem vai interpretētu tos tādā veidā, kas ir pretrunā ar to formulējumu (skat. spriedumu, 2005. gada 24. novembris, Deutsches Milch‑Kontor, C‑136/04, EU:C:2005:716, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Skat. manu viedokli lietā N., C‑601/15 PPU, EU:C:2016:85, 136. punkts; skat. arī Direktīvas 2013/33 10. un 35. apsvērumu.
37 Skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, Gordon/Komisija, C‑198/07 P, EU:C:2008:761, 19. un 60. punkts.
38 Skat., piemēram, spriedumu, 2013. gada 27. jūnijs, Xeda International un Pace International/Komisija, C‑149/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:433, 32. un 33. punkts.
39 Pēc analoģijas skat. spriedumus, 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija, C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 70.–72. punkts, un 2017. gada 15. jūnijs, Al‑Faqih u.c./Komisija, C‑19/16 P, EU:C:2017:466, 36. un 37. punkts.
40 Direktīvas 2013/33 5. apsvērums.
41 Padomes Direktīva (2003. gada 27. janvāris), ar kuru nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai (OV 2003, L 31, 18. lpp.). Šajā aktā nebija nekādu īpašu noteikumu, kas noteiktu aizturēšanas iemeslus vai garantijas pieteikuma iesniedzējiem.
42 Komisijas Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai, COM(2008) 815, galīgā redakcija/2, 2008. gada 9. decembris.
43 Direktīvas 2013/33 4. pants.
44 Tādējādi a fortiori Direktīva 2013/33 neparedz īpašus noteikumus par pārsūdzības procedūras norisi, piemēram, vai pieteikuma iesniedzēja pārsūdzība ir jāpārtrauc, ja viņš tiek atbrīvots no aizturēšanas.
45 Spriedums, 2018. gada 26. septembris, Belastingdienst/Toeslagen (pārsūdzību apturoša iedarbība), C‑175/17, EU:C:2018:776, 34. punkts un tajā minētā judikatūra.
46 Valsts procesuālie noteikumi nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas valsts situācijas (līdzvērtības princips) (skat. turpmāk 79.–81. punktu), un praksē tās nedrīkst padarīt neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu ES tiesību sistēmā paredzēto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (skat. turpmāk 71.–78. punktu); Spriedums, 2018. gada 26. septembris, Belastingdienst/Toeslagen (pārsūdzību apturoša iedarbība), C‑175/17, EU:C:2018:776, 39. punkts un tajā minētā judikatūra. Attiecībā uz efektivitātes principu skat. arī LES 19. panta 1. punkta otro daļu, kurā noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina pietiekami līdzekļi, lai nodrošinātu efektīvu tiesisko aizsardzību “jomās, uz kurām attiecas ES tiesību akti”.
47 Skat. iepriekš 57. punktu.
48 Spriedums, 2018. gada 26. septembris, Belastingdienst/Toeslagen (pārsūdzību apturoša iedarbība), C‑175/17, EU:C:2018:776.
49 Padomes direktīva (2005. gada 1. decembris) par obligātajiem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (OV 2005, L 326, 13. lpp.).
50 Spriedums, 2018. gada 26. septembris, Belastingdienst/Toeslagen (pārsūdzību apturoša iedarbība), C‑175/17, EU:C:2018:776, 30. punkts.
51 Spriedums, 2018. gada 26. septembris, Belastingdienst/Toeslagen (pārsūdzību apturoša iedarbība), C‑175/17, EU:C:2018:776, 31. punkts, šajā ziņā atsaucoties uz spriedumu, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 51. punkts.
52 Spriedums, 2018. gada 26. septembris, Belastingdienst/Toeslagen (pārsūdzību apturoša iedarbība), C‑175/17, EU:C:2018:776, 47. punkts.
53 Spriedums, 2014. gada 17. jūlijs, Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099.
54 Padomes 1993. gada 5. aprīļa direktīva (OV 1993, L 95, 29. lpp.).
55 Skat. spriedumu, 2014. gada 17. jūlijs, Sánchez Morcillo un Abril García, 44.–46. un 50. punkts.
56 Spriedums, 2014. gada 17. jūlijs, Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 35. punkts.
57 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips tāpat kā sacīkstes princips izriet no paša lietas taisnīgas izskatīšanas jēdziena, kas nozīmē, ka katrai pusei ir jānodrošina saprātīga iespēja izklāstīt savus prasījumus, tostarp iesniegt savus pierādījumus apstākļos, kas tai nerada acīmredzami nelabvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar pretējo pusi. Spriedums, 2014. gada 17. jūlijs, Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 48. un 49. punkts.
58 Spriedums, 1974. gada 12. septembris, 152/73, EU:C:1974:13.
59 Spriedums, 1974. gada 12. februāris, Sotgiu, 152/73, EU:C:1974:13, 4. punkts.
60 Mani secinājumi lietā Star Storage u.c., C‑439/14 un C‑488/14, EU:C:2016:307, 37. un 38. punkts.
61 Spriedums, 2015. gada 6. oktobris, Târșia, C‑69/14, EU:C:2015:662, 34. punkts.
62 Starp starptautisko tiesību instrumentiem ir Ženēvas Konvencija par bēgļu statusu, kas parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā (Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu krājums, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)), kas papildināta ar 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas protokolu (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”).
63 Spriedums, 2018. gada 26. septembris, Belastingdienst/Toeslagen (pārsūdzību apturoša iedarbība), C‑175/17, EU:C:2018:776, 43. punkts, un tajā minētie spriedumi, 2013. gada 27. jūnijs Agrokonsulting‑04, C‑93/12, EU:C:2013:432, 39. punkts, un 2017. gada 9. novembris, Dimos Zagoriou, C‑217/16, EU:C:2017:841, 20. punkts.
