1.

Šajā lietā Eiropas Komisija lūdz Tiesu “atzīt, ka nepieņemot līdz 2016. gada 1. janvārim visus normatīvos un administratīvos aktus, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/61/ES (2014. gada 15. maijs) par pasākumiem ātrdarbīgu elektronisko sakaru tīklu izvēršanas izmaksu samazināšanai ( 2 ), vai katrā ziņā tos nepaziņojot Komisijai, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi šīs direktīvas 13. pantā paredzētos pienākumus” ( 3 ).

2.

Turklāt Komisija lūdz Tiesu “saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu noteikt Beļģijas Karalistei pienākumu samaksāt kavējuma naudu 54639,36 EUR dienā kopš sprieduma pasludināšanas dienas šajā lietā saistībā ar pienākuma paziņot Direktīvas [2014/61] transponēšanas pasākumus neizpildi” ( 4 ).

3.

Tādējādi šajā prasībā par pienākumu izpildes pārkāpuma atzīšanu ir divas daļas, kas attiecas, pirmkārt, uz jautājumu par klasisku pienākuma neizpildi, kura ietver direktīvas (daļēju) netransponēšanu, un, otrkārt, uz jautājumu par finansiālu sankciju ( 5 ) saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu. Pirmā tiesvedības daļa nerada problēmas no juridiskā viedokļa, turklāt neviens no lietas dalībniekiem to neapstrīd ( 6 ). Turpretī juridisko problēmjautājumu, kas izvirzīts otrās daļas ietvaros, apspriež Komisija no vienas puses, un Beļģijas Karaliste no otras puses, kā arī dalībvalstis, kas iestājušās lietā ( 7 ).

4.

LESD 260. panta 3. punkts tika ieviests ar Lisabonas līgumu. Tajā ir paredzēts mehānisms, kas ļauj Tiesai piespriest dalībvalstij finansiālu sankciju, tiklīdz ir pasludināts pirmais notiesājošais spriedums par to, ka nav paziņoti saskaņā ar likumdošanas procedūru pieņemtās direktīvas transponēšanas pasākumi.

5.

Līdz šim Tiesa nekad nav lēmusi par LESD 260. panta 3. punkta interpretāciju. Protams, Tiesā ir bijušas iesniegtas daudzas lietas, kurās Komisija ir pieprasījusi piemērot LESD 260. panta 3. punktu. Tomēr līdz šim tās visas tika atrisinātas, pirms tika pasludināts spriedums starp attiecīgo dalībvalsti un Komisiju, kas pēdējai no minētajām ir licis, dažreiz pašā pēdējā brīdī, atsaukt savu prasību ikvienā no šīm lietām ( 8 ).

6.

Tāpēc šī lieta varētu ļaut Tiesai interpretēt šo tiesību normu ( 9 ).

7.

LESD 260. panta 3. punkta interpretācija rada būtiskus jautājumus par Savienības tiesību sistēmu. Mans galvenais mērķis šajā lietā, lai neteiktu – lielākās rūpes, ir norādīt Tiesai, ka jebkurai šīs tiesību normas interpretācijai ir jābūt plašākai par acīmredzamo patiesību, saskaņā ar kuru direktīvu ātrai, pilnīgai un pareizai transponēšanai ir būtiska nozīme Savienības tiesību vienotā piemērošanā.

8.

Saskaņā ar Direktīvas 2014/61 13. pantu “Transponēšana” ( 10 ):

“Dalībvalstis līdz 2016. gada 1. janvārim pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis par to informē Komisiju.

Tās piemēro minētos aktus no 2016. gada 1. jūlija.

Kad dalībvalstis pieņem minētos aktus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu, vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce.”

9.

Saskaņā ar Direktīvas 2014/61 13. pantu dalībvalstīm līdz 2016. gada 1. janvārim bija jāpieņem un jāpublicē normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, un par to jāinformē Komisija.

10.

Tā kā līdz minētajam datumam Komisijai nebija paziņots par valsts pasākumiem, ar kuriem transponē minēto direktīvu, tā 2016. gada 23. martā nosūtīja Beļģijas Karalistei brīdinājuma vēstuli.

11.

Tā kā no Beļģijas Karalistes atbildes izrietēja, ka 2016. gada 11. jūlijā transponēšanas pasākumi tiek gatavoti, Komisija 2016. gada 30. septembrī nosūtīja šai dalībvalstij argumentētu atzinumu, aicinot to veikt nepieciešamos atbilstošos pasākumus, lai to izpildītu divu mēnešu laikā, skaitot no atzinuma saņemšanas.

12.

Tā kā Beļģijas Karalistei tika piešķirts atbildes termiņa pagarinājums, tā uz argumentēto atzinumu atbildēja ar 2017. gada 21. februāra un 28. marta vēstulēm, informējot Komisiju, ka Direktīvas 2014/61 transponēšana notiekot. Šīm vēstulēm bija pievienoti transponēšanas pasākumu projekti, kā arī 2008. gada 3. jūlija rīkojuma par ceļu darbiem Briseles galvaspilsētas reģionā (Beļģija) konsolidētā versija.

13.

Ņemot vērā, ka Komisija saskārās ar to, ka nav pilnībā transponēta Direktīva 2014/61 un nav paziņoti valsts pasākumi, ar kuriem pilnībā transponē minēto direktīvu, un ka tādējādi Beļģijas Karaliste nebija izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar minētās direktīvas 13. pantu, Komisija nolēma 2017. gada 13. jūlijā celt šo prasību.

14.

Savā 2017. gada 15. septembra prasības pieteikumā Komisija pārmeta Beļģijas Karalistei, pirmkārt, to, ka tā nav pieņēmusi visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu Direktīvas 2014/61 prasības, un, otrkārt, to, ka katrā ziņā tā nav tos viņai paziņojusi.

15.

Savā iebildumu rakstā Beļģijas Karaliste izklāstīja Direktīvas 2014/61 tiesību normu transponēšanas gaitu, norādot, ka lielākā daļa tiesību normu ir transponēta Beļģijas tiesību aktos atbilstoši pilnvaru sadalījumam starp federālo valsti, reģioniem un kopienām, un ka ir īstenoti vajadzīgie pasākumi vai tiek īstenoti tie, kas attiecas uz vēl netransponētajām normām.

16.

Savā atbildē Komisija precizēja, ka, neraugoties uz ievērojamo Beļģijas Karalistes progresu Direktīvas 2014/61 transponēšanā kopš prasības pieteikuma iesniegšanas, joprojām ir jāpieņem papildu pasākumi, lai to transponētu pilnībā. Turklāt šo nepieciešamību atzina arī pašas Beļģijas iestādes. Tā rezultātā, tomēr samazinot kavējuma naudas par kavējuma dienu apmēru, kuras samaksas piespriešanu Beļģijas Karalistei tā vēlas panākt, Komisija uzturēja savus prasījumus.

17.

2018. gada 5. februārī Vācijas Federatīvajai Republikai, Igaunijas Republikai, Īrijai, Spānijas Karalistei, Francijas Republikai, Itālijas Republikai, Lietuvas Republikai, Ungārijai un Austrijas Republikai tikai atļauts iestāties lietā Beļģijas Karalistes prasījumu atbalstam. 2018. gada 21. novembrī Rumānijai tika atļauts iestāties lietā Beļģijas Karalistes prasījumu atbalstam.

18.

Tiesas sēdē 2019. gada 22. janvārī Beļģijas valdība un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus tāpat kā Vācijas, Igaunijas, Spānijas, Francijas, Itālijas, Ungārijas, Austrijas un Rumānijas valdības.

19.

Vispirms izskatīšu jautājumu par Beļģijas Karalistei pārmestajiem pārkāpumiem saskaņā ar LESD 258. pantu (A), pēc tam pievēršoties komplicētākajam jautājumam par finansiālām sankcijām saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu (B).

20.

Komisija pārmet Beļģijas Karalistei, ka tā nav transponējusi Direktīvas 2014/61 normas valsts tiesību aktos līdz 2016. gada 1. janvārim, kas ir šīs direktīvas 13. panta 1. punktā paredzētais datums, lai pieņemtu un publicētu normatīvos un administratīvos aktus, kuri vajadzīgi, lai izpildītu minētās direktīvas prasības, un ka tā nav paziņojusi par transponēšanas tiesību aktiem.

21.

Beļģijas Karaliste neapstrīd šo pārmetumu.

22.

Līdz ar to ir runa par “neapstrīdētu pārkāpumu” – Beļģijas Karaliste nav transponējusi Direktīvu 2014/61 noteiktajā termiņā un nav paziņojusi Komisijai, kā noteikts minētās direktīvas 13. panta 1. punktā, par transponēšanas pasākumiem.

23.

Lai konstatētu direktīvā noteiktu pienākumu pārkāpumu, saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru, pārkāpuma pastāvēšana ir jānovērtē, ņemot vērā dalībvalsts situāciju, kāda tā bija brīdī argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās ( 11 ).

24.

Tādēļ iesaku Tiesai nolemt – tā kā Beļģijas Karaliste noteiktajā termiņā nepieņēma visus normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Direktīvas 2014/61 prasības, vai katrā ziņā nepaziņoja šos aktus Komisijai, tā nav izpildījusi šīs direktīvas 13. pantā noteiktos pienākumus.

25.

Galvenais jautājums šajā lietā neapšaubāmi attiecas uz LESD 260. panta 3. punkta interpretāciju, t.i., uz to, kā šī tiesību norma ir jāpiemēro šajā lietā.

26.

Saskaņā ar LESD 288. panta trešo daļu “direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes”. Šis Savienības tiesību sistēmas īpašais instruments ir instruments, ar ko saskaņo valstu tiesību normas.

27.

Direktīva ir lielisks simbolisks piemērs tam, kā valstu tiesību sistēmas ir savstarpēji saistītas ar Savienības tiesību sistēmu. Tāpēc pareiza transponēšana ir īpaši svarīga gan direktīvas lietderīgai iedarbībai, gan tās vienotai piemērošanai visā Savienībā.

28.

Direktīvu divpakāpju likumdošanas procedūra nozīmē ievērojamus kontroles centienus. Tā kā direktīvu transponēšanas pienākums gulstas uz dalībvalstu pleciem, no tām izriet ne tikai atšķirības, bet arī kļūdas ( 12 ). Līdz šim gūtā pieredze rāda, ka otrais posms nav viegls un ka bieži dalībvalstu īstenotā transponēšana notiek labāk, pateicoties Komisijas sistemātiskai kontrolei. Līdz ar to Komisija nepārtraukti uzrauga transponēšanas praksi un veic par to statistisku novērtējumu.

29.

Attiecībā uz direktīvu transponēšanu valstu tiesību aktos parasti var nošķirt trīs galvenos pārkāpumu veidus. Pirmais attiecas uz transponēšanas pasākumu nepaziņošanu (dalībvalsts noteiktajā termiņā nav paziņojusi Komisijai direktīvas transponēšanas pasākumus), otrais – uz neatbilstību (dalībvalsts veiktie transponēšanas pasākumi neatbilst Savienības direktīvu prasībām) un, visbeidzot, trešais – nepareiza piemērošana vai kļūdaina piemērošana (valsts iestādes nepiemēro direktīvu pareizi vai nepiemēro vispār, lai arī tā ir oficiāli transponēta).

30.

Jāuzsver, ka šo klasifikāciju izmanto pati Komisija ( 13 ).

31.

Lai pareizi izpildītu savu pienākumu kā Līgumu izpildes uzraudzītāja un lai pārbaudītu, vai dalībvalsts ir pareizi transponējusi direktīvas normas valsts tiesību aktos, Komisijai ir jābūt informētai par dalībvalstu veiktajiem transponēšanas pasākumiem ( 14 ).

32.

Dalībvalstis bieži neievēro direktīvu transponēšanas prasības, un nepareiza direktīvu transponēšana ir viens no biežākajiem un nopietnākajiem gadījumiem, kad Savienības tiesību akti dalībvalstīs tiek piemēroti nepareizi ( 15 ).

33.

Tagad direktīvās ir noteikts pienākums atsaukties uz direktīvu transponējošajā valsts tiesību aktā. Ņemot vērā šo neatkarīgo atsauces pienākumu, transponēšanas pasākumi kļūst nepieciešami pat tad, ja valsts tiesību akti pēc būtības jau atbilst direktīvas prasībām. Lai atvieglotu transponēšanas uzraudzību, direktīvās bieži ir noteikts pienākums dalībvalstīm, vēl pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā, paziņot īstenotos transponēšanas pasākumus ( 16 ). Turklāt, lai atvieglotu transponēšanas kontroli, Komisija regulāri pieprasa, lai dalībvalstis tai iesniedz atbilstības tabulu, kurā norādīts, kā ikviena konkrētās direktīvas tiesību norma ir transponēta valsts tiesību aktos ( 17 ).

34.

Ar Lisabonas līgumu LESD 260. panta 3. punktā paredzētā procedūra tika pievienota Komisijas rīcībā esošajiem instrumentiem šādas kontroles veikšanai.

35.

Lai izprastu LESD 260. panta 3. punkta loģiku, man šķiet lietderīgi spert soli atpakaļ un iekļaut šo tiesību normu tās vēsturiskajā un sistemātiskajā kontekstā.

36.

Tāpēc es vēlētos kodolīgi aplūkot šīs tiesību normas pretrunīgo mērķi.

37.

Šajā sakarā ir izvirzīti divi viedokļi. No vienas puses – viedoklis, ka ar šo tiesību normu izveidotais mehānisms ir paredzēts, lai tieši sodītu par transponēšanas pasākumu nepaziņošanu. Tieši šo viedokli aizstāv tostarp Komisija ( 18 ), tiesību doktrīna ( 19 ), kā arī – netiešā veidā – ģenerāladvokāti M. Vatelē ( 20 ) un J. Tančevs ( 21 ). Saskaņā ar šo pieeju transponēšanas pasākumu nepaziņošana direktīvā noteiktajā termiņā var pati par sevi izraisīt finansiālu sankciju piespriešanu. Maksāšanas pienākums var stāties spēkā vai nu uzreiz, t.i., datumā, kad tiek pasludināts spriedums, vai arī vēlākā datumā, ko noteikusi Tiesa savā spriedumā.

38.

No otras puses, ir galēji pretējs viedoklis, ka LESD 260. panta 3. punktā paredzētā mehānisma mērķis ir sodīt par to, ka netiek izpildīts Tiesas spriedums, kurā pasludināts, ka dalībvalsts nav izpildījusi savu pienākumu paziņot transponēšanas pasākumus ( 22 ). Saskaņā ar šo pieeju finansiāla sankcija, ko Tiesa piespriedusi spriedumā, ar kuru konstatēts pārkāpums ( 23 ), stājas spēkā tikai vēlākā datumā, jo finansiāla sankcija pastāv tikai tāpēc, ka šis spriedums nav izpildīts. Ar šo pieeju tiek atbalstīta ideja, ka LESD 260. panta 3. punkta ratio legis ir tāds, ka sodu dalībvalstij var piespriest nekavējoties, t.i., dienā, kad pasludināts spriedums par pārkāpumu, ja pārkāpums ir acīmredzams, kas nozīmē, ka tas ir konstatējams bez grūtībām. Tikai tādā situācijā ir pamatoti paātrināt LESD 260. panta 2. punktā paredzēto procedūru un nevērsties Tiesā atkārtoti.

39.

Man ir skaidrs, ka pirmā pieeja pirmajā brīdī var likties pievilcīgāka nekā otrā. Katrā ziņā tā ir intuitīva pieeja, kas piemīt jebkurai personai, kas pārzina dalībvalstu rezultātus direktīvu transponēšanas jomā (lai neteiktu – kurām tie laupa drosmi). Tomēr turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ es esmu pārliecināts, ka pareiza ir otrā pieeja.

40.

LESD 260. panta 3. punkta formulējums sniedz pirmās norādes.

41.

Es atgādinu, ka saskaņā ar šīs tiesību normas otro daļu, “ja Tiesa konstatē, ka noticis pārkāpums, tā attiecīgai valstij var uzlikt sodanaudu [naudas sodu] vai kavējuma naudu, nepārsniedzot Komisijas noteikto summu. Pienākums veikt maksājumu stājas spēkā tajā dienā, kas noteikta Tiesas spriedumā”. Šāds formulējums, manuprāt, loģiski nozīmē, ka pienākums veikt maksājumu noteikti iestājas vēlāk nekā sprieduma pasludināšanas dienā. No otras puses, nevar izslēgt tādu LESD 260. panta 3. punkta formulējuma interpretāciju, ka pienākums veikt maksājumu var sakrist ar sprieduma pasludināšanu. Pat ja es uzskatu, ka šī otrā interpretācija ir mazāk ticama nekā pirmā, ir skaidrs, ka LESD 260. panta 3. punkta formulējums nav nepārprotams, un nevar apgalvot, ka atbilde uz mūsu jautājumu neapšaubāmi izriet no šīs tiesību normas formulējuma.

42.

No sistemātikas viedokļa raugoties, tas, ka attiecīgā tiesību norma ir iekļauta pantā, kas attiecas uz Tiesas spriedumu izpildi un neizpildi, t.i., LESD 260. pantā, nevis pantā, kas attiecas uz parasto pārkāpuma konstatēšanas procedūru, t.i., LESD 258. pantā, nevar būt nejaušība.

43.

Prasības par pienākumu izpildes pārkāpumu procedūra ir klasisks “centralizēts” tiesību aizsardzības līdzeklis, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis īsteno Savienības tiesību aktus ( 24 ). Tāpēc ar LESD 258. pantu Komisijai ir ļauts vērsties Eiropas Savienības tiesā pēc nerezultatīvas pirmstiesas procedūras ( 25 ), taču LESD 259. pantā, ko piemēro ļoti reti, ir paredzēta analoga procedūra ( 26 ) jebkurai (citai) dalībvalstij ( 27 ).

44.

LESD 260. pantā ir noteikta tādu spriedumu iedarbība un izpilde, kas pasludināti, pamatojoties uz LESD 258. un 259. pantu ( 28 ).

45.

Šajā nolūkā LESD 260. panta 1. punktā ir noteikts, ka tad, ja Tiesa konstatē, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu tās pienākumu, šai valstij jāveic pasākumi, kas vajadzīgi Tiesas sprieduma izpildei.

46.

Turklāt LESD 258. un 259. panta un LESD 260. panta 1. punkta noteikumi ir identiski tiem, kas ietverti 1957. gada Romas līgumā ( 29 ).

47.

LESD 260. panta 2. punktā, kas ieviests ar Māstrihtas līgumu, ir aprakstīta procedūra, lai piespriestu finansiālu sankciju, ja attiecīgā dalībvalsts nav veikusi vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu Tiesas spriedumu, ar kuru konstatēts pienākumu izpildes pārkāpums ( 30 ). Šī tā dēvētā “divkāršā pārkāpuma” procedūra ir otrais posms, jo tā iestājas tikai pēc tam, kad ir pasludināts pirmais spriedums par pienākumu izpildes pārkāpumu.

48.

LESD 260. panta 3. punkts, kas ieviests ar Lisabonas līgumu, un par kuru līdz šim nav bijis neviens Tiesas spriedums ( 31 ), paredz, ka gadījumā, ja Komisija saskaņā ar LESD 258. pantu ierosina lietu Tiesā par to, ka dalībvalsts nav izpildījusi pienākumu paziņot par direktīvas, kura pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru, transponēšanas pasākumiem, tā var, ja uzskata par vajadzīgu, noteikt tās naudas soda vai kavējuma naudas apjomu, kas attiecīgajai dalībvalstij jāmaksā un ko tā uzskata par piemērotu šādos apstākļos. Ja Tiesa konstatē, ka noticis pārkāpums, tā attiecīgai valstij var uzlikt naudas sodu vai kavējuma naudu, nepārsniedzot Komisijas noteikto summu. Pienākums veikt maksājumu stājas spēkā tajā dienā, kas noteikta Tiesas spriedumā.

49.

Ieviest LESD 260. pantā tiesību normu, kas reglamentē nevis sprieduma izpildi, bet pienākumu, ko var īstenot, piemērojot LESD 258. pantu, būtu pretrunā jebkādai sistemātiskai loģikai. Tādējādi LESD 260. panta 3. punkts var attiekties tikai uz Tiesas pasludināta sprieduma neizpildi.

50.

LESD 260. panta 3. punkta izstrādes vēsture apstiprina manis piedāvāto pieeju ( 32 ). Šo tiesību normu, kā tā formulēta LESD 260. panta 3. punktā, ir izstrādājusi Eiropas Konventa ietvaros izveidotā diskusiju grupa ( 33 ). Tās galīgajā ziņojumā ir priekšlikumi ( 34 )“dot Komisijai iespēju iesniegt Tiesā vienlaicīgi (vienā procedūrā) gan prasību par pienākumu izpildes pārkāpumu saskaņā ar [LESD 258.] pantu, gan prasību piemērot sodu. Ja Tiesa pēc Komisijas lūguma piespriež sodu tajā pašā notiesājošajā spriedumā, šis sods būtu piemērojams pēc noteikta laika no sprieduma pasludināšanas brīža ( 35 ), ja atbildētāja valsts nepildītu spriedumu [..]. Šāds mehānisms ļautu ievērojami atvieglot un paātrināt procedūru, it īpaši gadījumos, kad sodu piespriež par valsts transponēšanas pasākuma “nepaziņošanu” ( 36 )” ( 37 ). Šos priekšlikumus gandrīz vārds vārdā atkārtoja Eiropas Konventa Prezidijs ( 38 ) attiecībā uz jaunās tiesību normas projektu ( 39 ): “[..] (Jaunais) 3. punkts izriet no priekšlikuma, ko Komisija prezentēja diskusiju grupā. Mērķis ir dot Komisijai iespēju iesniegt Tiesā vienlaicīgi (vienā procedūrā) gan prasību saskaņā ar [LESD 258.] pantu, gan prasību piemērot sodu. Ja Tiesa pēc Komisijas lūguma piespriež sodu tajā pašā notiesājošajā spriedumā, šis sods ir piemērojams pēc noteikta laika no sprieduma pasludināšanas brīža, ja atbildētāja valsts nepilda spriedumu. [..] Šāds mehānisms ļautu ievērojami atvieglot un paātrināt procedūru gadījumos, kad sodu piespriež par valsts transponēšanas pasākuma “nepaziņošanu”. [..]”

51.

Manuprāt, šie citāti skaidri norāda, ka LESD 260. panta 3. punkta autori vēlējās paredzēt procedūru, kas attiecas uz sprieduma neizpildi.

52.

Šajā sakarā es piešķirtu lielāku nozīmi LESD autoru nodomam, kura skaidrība, manā skatījumā, ir acīmredzama, nevis interpretācijai, ko Komisija sniegusi savā paziņojumā par LESD 260. panta 3. punkta īstenošanu. Šajā gadījumā man ir grūti piešķirt prioritāti nesaistošam tiesību aktam (soft law), ko pieņēmusi viena no šīs lietas dalībniecēm, nevis sagatavošanas darbiem, kas, neaizmirsīsim, tika sagatavoti nepieredzētā Konventā par Eiropas nākotni ( 40 ).

53.

Man ir būtiska piebilde par LESD 260. panta 3. punkta mērķi. Cik man zināms, finansiālas sankcijas pārkāpuma procedūras ietvaros nekad nav interpretētas kā tādas, kam piemīt sodīšanas raksturs un ar ko soda par Savienības materiālo tiesību neievērošanu.

54.

Šajā sakarā procedūras pārkāpums saskaņā ar LESD 260. panta 2. punktu “vairs nav tikai sākotnējais Līguma pārkāpums, ko Tiesa ir konstatējusi saskaņā ar LESD [258. panta] procedūru (turpmāk – “sākotnējais pārkāpums”), bet tiek uzskatīts par kompleksu pārkāpumu, kas ietver sākotnējo pārkāpumu par specifiskā pienākuma, kas izriet no [LESD 260.] panta [1. punkta], – izpildīt Tiesas spriedumu – pārkāpumu” ( 41 ).

55.

Raugoties no plašāka skatupunkta, šī divkāršā pārkāpuma loģikas fonā ir fakts, ka Savienība ir tiesību Savienība ( 42 ), kur nepieciešamība ņemt vērā un izpildīt spriedumus ir īpaši svarīga.

56.

Ja pieņemtu, ka direktīvas tiesību normu netransponēšana un transponēšanas pasākumu nepaziņošana pašas par sevi ir vienīgie finansiālu sankciju pastāvēšanas iemesli, tas būtu pretrunā šai divkāršā pārkāpuma loģikai. Tādā gadījumā šāda situācija nebūtu konsekventa, jo transponēšanas pasākumu paziņošanas pienākuma pārkāpums bieži vien ir mazsvarīgāks nekā citi Savienības tiesību pārkāpumi.

57.

LESD 260. panta 3. punktā ir paredzēta iespēja piemērot finansiālas sankcijas tādas procedūras ietvaros, kas ir paātrināta situācijās, kad ir skaidrs, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus. Šīs tiesību normas galvenais mērķis ir izvairīties no nevajadzīgas tiesvedības Tiesā pirms iespējas noteikt sodu. Šīs procedūras mērķis ir izvairīties no otrās procedūru virknes vienkāršos transponēšanas pasākumu nepaziņošanas gadījumos procedūras ekonomijas un resursu optimālas sadales iemeslu dēļ. Šis mērķis ir precīzi sasniegts saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu, ļaujot Tiesai noteikt sodus jau procedūras pirmajā posmā un noteikt, ka šie sodi automātiski stāsies spēkā vēlāk, ja spriedums, kas pasludināts, pamatojoties uz LESD 258. pantu, netiks izpildīts ( 43 ).

58.

Tā kā LESD 260. panta 3. punkta mērķis ir konstatēts, tagad es pievērsīšos šajā pantā minēto nosacījumu vērtējumam.

59.

Tāpēc ir jāinterpretē termins “pienākums paziņot transponēšanas pasākumus”. Ko tieši nozīmē šis vārdu salikums, kas no pirmā skatiena izskatās nepārprotams?

60.

Var izšķirt trīs viedokļus.

61.

Saskaņā ar pirmo viedokli, kas ir tostarp Beļģijas valdības viedoklis, kuru šajā saistībā atbalsta valdības, kas iestājušās lietā Beļģijas Karalistes atbalstam, šie termini ir paredzēti vienīgi, lai aptvertu situāciju, kad dalībvalsts ir palikusi pilnībā neaktīva attiecībā uz direktīvas transponēšanu valsts tiesību aktos un tādēļ noteiktajā termiņā nav veikusi pasākumus, lai transponētu direktīvu, un nav tos paziņojusi Komisijai.

62.

Savukārt Komisija aizstāv otru viedokli, saskaņā ar kuru LESD 260. panta 3. punkts ir piemērojams gan gadījumā, kad transponēšanas pasākumi nav veikti nemaz un tie nav paziņoti, gan gadījumā, kad transponēšanas pasākumi un šo pasākumu paziņošana ir īstenota daļēji.

63.

Trešo viedokli sniedz ģenerāladvokāti M. Vatelē ( 44 ) un J. Tančevs ( 45 ), kuri uzskata, ka LESD 260. panta 3. punkts tiek piemērots trīs situācijās, proti, pasākumu paziņošana nav notikusi, tiek paziņoti pasākumi, ar kuriem transponēšana ir nepilnīga, un tiek paziņoti pasākumi, ar kuriem direktīva ir transponēta nepareizi.

64.

Doktrīna šajā ziņā arī nav viennozīmīga ( 46 ).

65.

Jāsaka, ka neviens no šiem viedokļiem mani nepārliecina.

66.

Pirmkārt, man ir nopietnas šaubas par otro un trešo apgalvojumu. Tajos ir ietverta LESD 260. panta 3. punkta plaša interpretācija un, manuprāt, netiek pietiekami ņemts vērā šīs tiesību normas formulējums, tās sistemātika Līgumā, tās izstrādes vēsture un mērķis.

67.

Manuprāt, šīs pieejas nav izpildāmas, jo tās rada nepieciešamību detalizēti izvērtēt jautājumu, vai attiecīgā dalībvalsts ir transponējusi direktīvu vai ne, bet tas ir pretrunā procedūras efektivitātei un ātrumam.

68.

Manā uztverē LESD 260. panta 3. punkts neietver materiāltiesisku nosacījumu par to, ka direktīva nav transponēta, bet ietver procesuālu ( 47 ) nosacījumu par to, ka transponēšanas pasākumi nav paziņoti.

69.

Fakts, kas izraisa kavējuma naudas vai naudas soda samaksas piespriešanu, ir attiecīgās dalībvalsts paziņošanas pienākuma pārkāpums. Pienākums, uz kuru attiecas LESD 260. panta 3. punkts, ir nevis pienākums pieņemt transponēšanas pasākumus, bet gan pienākums tos paziņot ( 48 ). Netiek noliegts, ka paziņošanas pienākums un transponēšanas pienākums ir saistīti, jo paziņošanas pienākums liek izpildīt transponēšanas pienākumu ( 49 ). Bet tas neko nemaina attiecībā uz LESD 260. panta 3. punkta skaidro formulējumu, kas attiecas nevis uz pašiem transponēšanas pasākumiem, bet uz to paziņošanu.

70.

Tādēļ LESD 260. panta 3. punkta pirmās daļas formulējums jāsaprot tādā nozīmē, ka ar šo tiesību normu tiek skaidri noteikts tvērums Komisijas pilnvarām pieprasīt, lai tiktu piespriests samaksāt finansiālu sankciju.

71.

Situācijas, kurās dalībvalsts, pamatojoties uz to, ka tā nav veikusi nekādus transponēšanas pasākumus, nepaziņo Komisijai transponēšanas pasākumus noteiktajā termiņā, ir pielīdzināmas LESD 260. panta 2. punktā minētajām situācijām. Abos gadījumos ( 50 ) tiesiskā situācija principā ir skaidra. Nepastāv juridiska nenoteiktība, un līdz ar to nav nepieciešams saņemt (pirmo) Tiesas skaidrojošo spriedumu. Turpretī jautājums par daļēju, nepilnīgu vai nepareizu transponēšanu nav viegls – gluži pretēji ( 51 ).

72.

Šajā kontekstā es piekrītu viedoklim, ka “nav jānošķir (ne)pilnīga transponēšana no (ne)pareizas transponēšanas” ( 52 ).

73.

Mēģinājums novilkt robežu starp nepilnīgu transponēšanu un nepareizu transponēšanu ne tikai sarežģī lietas, bet ir arī maldinošs ( 53 ). Jo nepilnīga transponēšana pēc definīcijas ir arī nepareiza transponēšana ( 54 ). Turklāt nepareiza transponēšana bieži vien izpaužas tā, ka nepastāv valsts pasākumi, ar kuriem īsteno vai atspoguļo atsevišķas direktīvas daļas. Vairumā gadījumu, kad direktīva ir transponēta nepareizi, direktīvas tiesību normu svarīgākas vai mazsvarīgākas daļas ir identificējamas kā iztrūkstošas attiecīgajos valstu tiesību aktos.

74.

Galvenais arguments, ko izvirza piekritēji idejai, kas uzskata, ka LESD 260. panta 3. punkts ietver ne tikai pilnīgu nepaziņošanu, bet arī daļēju nepaziņošanu vai pat direktīvas nepareizu transponēšanu, ir arguments par lietderīgu iedarbību – tikai visplašākā iespējamā LESD 260. panta 3. punkta interpretācija var garantēt, ka šī tiesību norma ir faktiski iedarbīgs līdzeklis, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis transponē direktīvas noteiktajos termiņos.

75.

Šāds arguments var būt pārliecinošs – pieņemot, ka tas tāds var būt, – tikai tad, ja tas ir balstīts uz premisu, ka LESD 260. panta 3. punkts ir paredzēts, lai sodītu nevis par Tiesas sprieduma neizpildi, bet par transponēšanas pasākumu nepaziņošanu. Tāpēc apsvērumi par lietderīgu iedarbību, manuprāt, nepārliecina.

76.

Turklāt Komisija uzskata, ka, “ja dalībvalsts būs iesniegusi visus nepieciešamos paskaidrojumus, kāpēc tā uzskata, ka ir pilnībā transponējusi direktīvu, Komisija uzskatīs, ka šī dalībvalsts ir izpildījusi savu pienākumu paziņot par transponēšanas pasākumiem, un tādējādi [LESD] 260. panta 3. punkts nebūs piemērojams” ( 55 ).

77.

Lai arī es absolūti nevēlos apšaubīt Komisijas rīcības brīvību saistībā ar pienākumu izpildes pārkāpuma konstatēšanas procedūru, ir tomēr jāatzīmē, ka Komisija, šķiet, vadās no dalībvalstu subjektīviem apsvērumiem. Tomēr LESD 258. pantā noteiktā procedūra ( 56 ) un LESD 260. pantā noteiktā procedūra ( 57 ) ir balstītas uz objektīvu konstatāciju, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus.

78.

Līdz ar to man nav skaidrs, kā šis Komisijas apgalvojums, ar kuru tiek ieviests subjektīvs kritērijs par LESD 260. pantā noteiktās procedūras pamācošo raksturu, var būt pieņemams ( 58 ). Turklāt, atbalstīt Komisijas domu gājienu nozīmē, ka ir detalizēti jāanalizē jautājums pēc būtības, vai direktīva ir vai nav transponēta.

79.

Atliek vēl aplūkot viedokli, ka LESD 260. panta 3. punkts attiecas tikai uz situācijām, kad dalībvalsts paliek absolūti neaktīva.

80.

Šāda tēze, ja tā neaptver situācijas, kad dalībvalsts paziņo Komisijai “transponēšanas pasākumus”, kas ir pasākumi bez jebkādas saistības ar transponējamo direktīvu ( 59 ), mani nepārliecina. Šāda “simulēta paziņošana” ir nepaziņošana. Ja pirmajā brīdī un bez padziļinātas pārbaudes šķiet, ka pasākumiem nav nekādas saistības ar direktīvu, ir nepamatoti runāt par transponēšanas pasākumiem saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu ( 60 ). Ja no pirmā acu skatiena šķiet, ka paziņotie pasākumi nekādā veidā nav transponēšana, tad runa ir par paziņošanas trūkumu.

81.

Līdz ar to situāciju, kad “ir acīmredzams”, ka informācijai par transponēšanas pasākumiem, kas paziņota Komisijai, nav nekādas saistības ar direktīvas tiesību normām, var kvalificēt kā “paziņošanas trūkumu” LESD 260. panta 3. punkta nozīmē ( 61 ).

82.

Tagad rodas jautājums, vai LESD 260. panta 3. punktā minētie nosacījumi šajā lietā ir izpildīti, t.i., vai šī tiesību norma ir piemērojama ratione materiae šajā lietā.

83.

Es uzskatu, ka nav.

84.

Komisija lūdz Tiesu “saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu noteikt Beļģijas Karalistei pienākumu samaksāt kavējuma naudu 54639,36 EUR dienā kopš sprieduma pasludināšanas dienas šajā lietā saistībā ar pienākuma paziņot Direktīvas [2014/61] transponēšanas pasākumus neizpildi” ( 62 ).

85.

Tiesvedības gaitā Tiesā šī summa tika pakāpeniski samazināta, jo Beļģijas Karaliste pakāpeniski transponēja direktīvu.

86.

Atsauces datums finansiālas sankcijas piemērošanas noteikšanai ir datums, kad Tiesa izvērtē faktus. Tā ir Tiesas pastāvīgā judikatūra LESD 260. panta 2. punkta ietvaros ( 63 ), kas, manuprāt, ir pilnībā piemērojama attiecībā uz LESD 260. panta 3. punktu ( 64 ).

87.

Tiesas sēdē Komisija norādīja Tiesai, ka transponēšanas pasākumu trūkumi vēl pastāv tikai Briseles galvaspilsētas reģionam un attiecas tikai uz atsevišķām tiesību normām, proti, definīcijām, kas minētas Direktīvas 2014/61 2. panta 7. ( 65 ), 8. ( 66 ), 9. ( 67 ) un 11. ( 68 ) punktā, 4. panta 5. punktā ( 69 ) un 8. pantā ( 70 ). Ņemot vērā šo progresu, Komisija nolēma samazināt smaguma reizinātāju līdz “1” un lūdz Tiesu piespriest Beļģijas Karalistei kavējuma naudu 6071,04 EUR dienā.

88.

Beļģijas Karaliste neapstrīd tai pārmestos transponēšanas pasākumu trūkumus.

89.

Turklāt Beļģijas Karaliste ir paziņojusi Komisijai jau īstenotos transponēšanas pasākumus. Tomēr Komisija uzskata, ka šī valdība “nav izpildījusi savu pienākumu paziņot Direktīvas 2014/61 transponēšanas pasākumus”.

90.

Pamatojoties uz manis tikko izklāstītajiem kritērijiem un tā kā šī dalībvalsts ir pakāpeniski paziņojusi Komisijai transponēšanas pasākumus, nevar uzskatīt, ka Beļģijas Karaliste nav izpildījusi savu paziņošanas pienākumu.

91.

Tāpēc Komisijas prasība par LESD 260. panta 3. punktu nav apmierināma.

92.

Komisija lūdz Tiesu piespriest Beļģijas Karalistei samaksāt kavējuma naudu 6071,04 EUR dienā.

93.

Lai arī es nesaskatu vajadzību paust savu viedokli par precīzu kavējuma naudas dienā aprēķinu šīs lietas ietvaros, jo uzskatu, ka LESD 260. panta 3. punkts šajā lietā nav piemērojams, tomēr vēlos izteikt divas īsas vispārīgas piezīmes par finansiālām sankcijām gadījumā, ja Tiesa nonāktu pie secinājuma, ka LESD 260. panta 3. punkts šajā lietā ir piemērojams.

94.

Finansiālu sankciju mērķis ir likt dalībvalstij ievērot Savienības tiesības un novērst turpmākus pārkāpumus ( 71 ). Šiem sodiem nav pamācošs, bet gan pragmatisks raksturs.

95.

Vispirms jānorāda, ka vispārīgi ( 72 ) LESD 260. panta 2. punkta ietvaros izstrādātie principi attiecas arī uz LESD 260. panta 3. punktu ( 73 ). Šajā sakarā manas divas piezīmes ir šādas.

96.

Pirmkārt, tā kā LESD 260. panta 3. punkta mērķis – tāpat kā LESD 260. panta 2. punkta mērķis – ir sodīt par Tiesas sprieduma neizpildi, Komisija var piemērot vienādu finansiālu sankciju aprēķināšanas metodi abu šo punktu ietvaros ( 74 ). Katrā ziņā Tiesai nav saistoši Komisijas priekšlikumi ne attiecībā uz soda piespriešanu ( 75 ), ne attiecībā uz tā aprēķināšanas metodi ( 76 ).

97.

Otrkārt, rodas jautājums, vai Tiesas judikatūru par LESD 260. panta 2. punktu, kas attiecas uz jautājumu par to, vai Tiesa var piespriest finansiālu sankciju, ko Komisija nav pieprasījusi, var attiecināt arī uz LESD 260. panta 3. punktu ( 77 ).

98.

Es uzskatu, ka nevar.

99.

Atšķirībā no LESD 260. panta 2. punkta LESD 260. panta 3. punkts ietver svarīgu papildinājumu – šajā otrajā minētajā tiesību normā ir precizēts, ka Komisija var uzlikt dalībvalstij finansiālu sankciju, “nepārsniedzot Komisijas noteikto summu” ( 78 ). Neskatoties uz to, ka LESD 260. panta 3. punktā ir minēta nevis piespriežamās finansiālās sankcijas izvēle, bet tikai tās summa ( 79 ), šis formulējums ietekmē finansiālas sankcijas izvēli. Uzskatāms paskaidrojums – Komisija lūdz piespriest kavējuma naudu 6071,04 EUR dienā. Ja Tiesa nolemtu papildus kavējuma naudai par dienu piespriest arī naudas sodu, kā to izdarīt, “nepārsniedzot Komisijas noteikto summu”? Samazinot apmēru kavējuma naudai par dienu? Tā kā runa ir par kavējuma naudu par dienu, kuras galīgā summa, ko maksās dalībvalsts, ir atkarīga no pārkāpuma (turpināšanās) ilguma, skaitot no (pēc) dienas, ko Tiesa noteiks savā spriedumā, – kāda ir šīs summas maksimālā robeža? To nav iespējams noteikt.

100.

Tādēļ es vārdu salikumu “nepārsniedzot Komisijas noteikto summu” saprotu tā, ka ar LESD 260. panta 3. punktu Tiesai ir piešķirtas pilnvaras finansiālu sankciju jomā, nosakot vispārīgu aizliegumu piemērot smagāku sodu ( 80 ).

101.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tā kā Komisijai un Beļģijas Karalistei spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs attiecībā uz vienu pamatu, jānolemj, ka tās savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

102.

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 140. panta 1. punktu Vācijas, Igaunijas, Īrijas, Spānijas, Francijas, Itālijas, Lietuvas, Ungārijas, Austrijas un Rumānijas valdības sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

103.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai nolemt šādi: