1.

Eiropas Komisija lūdz atzīt, ka Nīderlandes Karaliste laicīgi nav izpildījusi savus pienākumus atbilstoši EKL 5. pantā ietvertajam lojālas sadarbības principam. Tā apgalvo, ka tas noticis, jo nav kompensēta pašu resursu zaudējumu summa, kurai bija jābūt nodotai ES budžetā. Šis zaudējums radās, jo muitas iestādes Kirasao [Curaçao] un Arubā [Aruba], kas ir divas Nīderlandes Karalistes AZT, izsniedza EUR.1 apliecības, pārkāpjot lēmumus par Aizjūras zemēm un teritorijām (turpmāk tekstā – “AZT”) ( 2 ). Komisija uzskata, ka Nīderlandes Karaliste saskaņā ar ES tiesībām ir atbildīga par šo pašu resursu zaudējumu, ko radījušas šīs AZT. Tā apgalvo, ka lojālas sadarbības pienākums prasa, lai dalībvalsts nodrošinātu neiekasēto muitas nodokļu (tostarp uzkrāto procentu) pieejamību ES budžetā.

2.

Argumenta pamatojums, ko šajā lietā izvirza Komisija, ir identisks prasībai, ko Komisija izvirza paralēlā lietā C‑391/17 Komisija/Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, par kuru es sniegšu secinājumus paralēli šai lietai. Vai Komisija ar LESD 258. panta procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi var lūgt, lai tiktu atzīts, ka dalībvalsts ir pārkāpusi lojālas sadarbības pienākumu, nekompensējot zaudējumus ES budžetam, tādējādi faktiski vienlaicīgi lūdzot atzīt pienākumu neizpildi un novērtēt kompensējamos zaudējumus? Ja tā, kādi elementi ir jākonstatē šīs prasības pamatošanai?

3.

Šī lieta atšķiras no prasības pret Apvienoto Karalisti attiecībā uz atsevišķiem apgalvotajiem pārkāpumiem: atšķiras ne tikai fakti saistībā ar apgalvoto Nīderlandes Karalistei inkriminēto pienākumu neizpildi, tie turklāt attiecas uz dažādiem attiecīgo AZT lēmumu noteikumiem. Galvenā atšķirība ir tā, ka Nīderlandes Karaliste neapstrīd apgalvojumu, ka Kirasao un Arubas muitas iestādes patiešām ir izsniegušas EUR.1 apliecības, pārkāpjot AZT lēmumus. Tomēr tā apstrīd, ka to var saukt pie finansiālas atbildības par šiem pārkāpumiem saskaņā ar ES tiesību aktiem.

4.

Attiecīgie pašu resursu sistēmas noteikumi, piemērojamie attiecīgajā laikposmā, ir identiski tiem, kas minēti manos secinājumos lietā Komisija/Apvienotā Karaliste 4.–10. punktā.

5.

Attiecībā uz AZT lēmumiem importam no Kirasao un no Arubas bija piemērojami atšķirīgi likumdošanas instrumenti.

6.

AZT 1991. gada lēmums bija piemērojams faktiem saistībā ar importu no Kirasao laika posmā no 1997. līdz 2000. gadam.

7.

Saskaņā ar AZT 1991. gada lēmuma 101. panta 1. punktu “AZT izcelsmes precēm pie to importēšanas Kopienā netiek piemērotas muitas nodevas vai maksājumi ar līdzīgu iedarbību”.

8.

AZT 1991. gada lēmuma II pielikuma 1. pantā par jēdziena “noteiktas izcelsmes izstrādājumi” definīciju un administratīvās sadarbības metodēm ir noteikts, ka, “lai īstenotu Lēmuma noteikumus par sadarbību tirdzniecības jomā, par izstrādājuma izcelsmes vietu uzskata AZT, Kopienu vai ĀKK valstis, ja tas ir pilnībā iegūts vai ir tur pietiekami apstrādāts vai pārstrādāts”.

9.

AZT 1991. gada lēmuma II pielikuma 12. panta 1., 2., 6. un 8. punkta attiecīgie apakšnoteikumi ir šādi:

“1.   Produktu noteiktas izcelsmes statusu šā pielikuma nozīmē pierāda ar preču pārvadājumu apliecību EUR.1, kuras paraugs ir dots šā pielikuma 4. pielikumā.

2.   Preču pārvadājuma apliecību EUR.1 var izdot tikai, ja tā var kalpot kā dokumentārs pierādījums, kas vajadzīgs šā Lēmuma īstenošanai.

[..]

6.   Preču pārvadājumu apliecību EUR.1 izdod eksportētājas dalībvalsts vai teritorijas muitas dienesti, ja preces var uzskatīt par noteiktas izcelsmes ražojumiem šī pielikuma nozīmē.

[..]

8.   Eksportētājas valsts muitas iestādes ir atbildīgas par to, lai nodrošinātu 1. pantā minēto veidlapu pienācīgu aizpildīšanu. Īpaši tās pārbauda, vai izstrādājumu aprakstam atvēlētā vieta ir aizpildīta tā, lai nebūtu iespējami nekādi krāpnieciski papildinājumi. [..]”

10.

Turpretī AZT 2001. gada lēmums bija piemērojams faktiem saistībā ar putraimu un “rīsu miltu” importu no Arubas laika posmā no 2002. līdz 2003. gadam.

11.

AZT 2001. gada lēmuma 35. pantā ir noteikts:

“1.   AZT izcelsmes izstrādājumus Kopienā ieved bez ievedmuitas.

2.   Noteiktas izcelsmes izstrādājuma jēdziens un ar to saistītās administratīvās sadarbības metodes izklāstītas III pielikumā.”

12.

Saskaņā ar AZT 2001. gada lēmuma III pielikuma par “noteiktas izcelsmes izstrādājumu” jēdziena definīciju un administratīvās sadarbības metodēm 2. pantu:

“1.   Lai īstenotu lēmuma nosacījumus par tirdzniecības sadarbību, šādus izstrādājumus uzskata par AZT izcelsmes izstrādājumiem:

2.   Lai īstenotu 1. punktu, AZT teritorijas uzskata par vienu teritoriju.

[..]”

13.

AZT 2001. gada lēmuma III pielikuma 15. pantā ir paredzēts:

“1.   Preču pārvadājumu apliecību EUR.1 izdod eksportētājas AZT muitas iestādes pēc eksportētāja rakstiska pieteikuma vai, ja eksportētājs uzņemas atbildību, pēc viņa pilnvarota pārstāvja rakstiska pieteikuma.

[..]

4.   Preču pārvadājumu apliecību EUR.1 izsniedz eksportētājas AZT muitas iestādes, ja attiecīgo izstrādājumu var uzskatīt par AZT, Kopienas vai ĀKK valstu izcelsmes izstrādājumu un ja tas atbilst citām šā pielikuma prasībām.

[..]”

14.

Saskaņā ar Statuut voor het Koninkrijk der Nederlanden (Nīderlandes Karalistes Harta) noteikumu 51. pantu:

“1.   Ja kāds Arubas, Kirasao vai Senmartēnas [St Maarten] varas orgāns nepilda vai nepienācīgi pilda savus pienākumus, kā noteikts šīs Hartas noteikumos, kas ir starptautisko tiesību instruments, Karalistes Aktā vai Karalistes padomes rīkojumā, veicamos pasākumus var noteikt Karalistes Aktā, izklāstot to juridisko pamatojumu un iemeslus.

2.   Vajadzības gadījumā šo jautājumu reglamentē Karalistes Konstitūcija.”

15.

Nīderlandes Karalistes Hartas 52. pants ir izteikts šādi: “Ar karaļa piekrišanu valsts rīkojums var piešķirt karalim kā Karalistes galvai un vadītājam un kā Karalistes varas orgānam pilnvaras attiecībā uz valsts lietām.”

16.

Kirasao viena no “Nīderlandes Karalistes aizjūras zemēm un teritorijām” kas uzskaitītas EK Līguma II pielikumā un uz kuru attiecas minētā Līguma IV daļas noteikumi. AZT 1991. gada lēmums attiecās arī uz šo teritoriju attiecīgajā laikā.

17.

2000. gada septembrī saskaņā ar AZT 1991. gada lēmuma II pielikuma 26. panta 6. punktu un sadarbojoties ar Nīderlandes un Vācijas muitas iestādēm, Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) apmeklēja Kirasao. Rezultāts rādīja, ka laika posmā no 1997. līdz 1999. gadam Kirasao muitas iestādes bija izsniegušas 109 EUR.1 apliecības piena pulverim un rīsiem, lai gan attiecīgās preces neatbilda prasībām, lai saņemtu preferenciālas izcelsmes statusu. Gan OLAF misijas ziņojumā, kas publicēts 2000. gada 24. oktobrī, gan Muitas kodeksa sadaļā “izcelsme” komiteja konstatēja, ka Kirasao piena pulveris, kas nācis no Eiropas Savienības vai trešajām valstīm, ir sajaukts ar Surinamas vai Gajānas izcelsmes rīsiem. Saskaņā ar ziņojumu Kirasao veiktā “sajaukšana” gala produktam nepiešķīra “noteiktas izcelsmes produkta” statusu, lai varētu izmantot izcelsmes noteikumus.

18.

Turpinājumā Komisija norāda, ka, tā kā attiecīgās preces vēlāk tika ievestas Nīderlandē un Vācijā bez tām piemērojamiem muitas nodokļiem, šo divu dalībvalstu iestādes tika lūgtas veikt neiekasēto muitas nodevu pēcmuitošanas piedziņu kļūdaini piešķirta preferenciālā režīma dēļ.

19.

2005. gada jūlijā Nīderlande padarīja pieejamu summu 778510,54 EUR apmērā, kas atbilst summai, ko nevarēja atgūt sakarā ar to, ka prasījumiem bija iestājies noilgums, pieskaitot procentus. Komisija uzskata, ka Nīderlande ir izpildījusi savas saistības attiecībā uz šīm summām.

20.

Saskaņā ar dokumentiem, kas iegūti, veicot OLAF izmeklēšanu, Komisija ir aprēķinājusi, ka neiekasēto muitas nodokļu summa attiecībā uz importu uz Vāciju no 1997. gada 20. februāra līdz 2000. gada 22. februārim ir 18192641,95 EUR. Vācijas iestādes varēja noteikt tikai nelielu summu no tā (4838383 EUR) un paziņoja, ka atlikumam ir iestājies noilgums.

21.

2009. gada 19. maijā Komisija pieņēma lēmumu lietā REC 04/07. Šis lēmums tika pieņemts pēc Vācijas pieteikuma, kurā lūgts Komisiju lemt par konkrētu gadījumu. Lieta attiecās uz preces – piena pulvera un rīsu maisījuma –importu, ko Vācijas uzņēmums ieveda no Kirasao no 1999. gada janvāra līdz 2000. gada aprīlim. Ņemot vērā OLAF 2000. gada konstatējumus un pēc vairākām pārsūdzībām, 2006. gada 20. decembrī Vācijas iestādes uzņēmumam paziņoja, ka tas ir parādā muitas nodokļus. Uzņēmums pieprasīja šo nodokļu atcelšanu saskaņā ar Muitas kodeksa ( 3 ) 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Komisijas lēmumā tiek uzskatīts, ņemot vērā OLAF ziņojumu, ka Nīderlandes Antiļu muitas iestādes zināja vai tām bija jāzina, ka izstrādājums nevar pretendēt uz preferenciālo režīmu. Tā kā kļūdu pieļāva muitas iestādes un to saprātīgā veidā nevarētu konstatēt godprātīgi rīkojies uzņēmējs, Komisija nolēma, ka ievedmuitas nodokļu pēcmuitošanas iegrāmatošana šajā gadījumā nav pamatota. Turklāt minētais lēmums atļāva atcelt ievedmuitas nodokļu pēcmuitošanas iegrāmatošanu lietās, kurās skarti līdzvērtīgi faktiskie un tiesiskie jautājumi.

22.

2012. gada 27. janvāra vēstulē Komisija norādīja, ka tā uzskata Nīderlandes Karalisti par atbildīgu par kļūdu, ko pieļāvušas Kirasao muitas iestādes. Tādējādi Komisija lūdza Nīderlandi kompensēt ES budžetu par šiem pašu resursu zaudējumiem, kas ir 18192641,95 EUR, iemaksājot šo summu ne vēlāk kā 2012. gada 20. martā, lai novērstu kavējuma procentu uzkrāšanos (pamatojoties uz Regulas Nr. 1150/2000 11. pantu).

23.

Pēc divām atgādinājuma vēstulēm – 2012. gada 12. jūnijā un 2013. gada 21. janvārī – Nīderlandes Karaliste atbildēja 2013. gada 14. jūnijā, nepiekrītot Komisijas juridiskajam viedoklim un noliedzot jebkādu finansiālo atbildību.

24.

Aruba arī ir viena no Nīderlandes Karalistes AZT, kas uzskaitītas EK Līguma II pielikumā un uz kuru attiecas minētā Līguma ceturtā daļa. Faktisko apstākļu norises laikā AZT 2001. gada lēmums attiecās arī uz šo teritoriju.

25.

Laikā no 2002. gada 4. augusta līdz 2003. gada 18. jūnijam tika iesniegtas 1929 importa deklarācijas kopā ar EUR.1 apliecībām tādu preču laišanai brīvā apgrozībā Nīderlandē, kuras deklarētas kā Arubas izcelsmes putraimi un rīsu milti.

26.

Pēc izmeklēšanas OLAF2004. gada 23. decembrī informēja Nīderlandes iestādes par to, ka Arubas iestādes ir izsniegušas EUR.1 izcelsmes apliecības produktiem, kas neatbilst obligātajiem nosacījumiem, lai tos kvalificētu kā preferenciālas izcelsmes produktus. Tas bija tāpēc, ka apstrādes darbības nebija pietiekamas, lai attiecīgajām precēm piešķirtu Arubas izcelsmi.

27.

2005. gada 1. augustā Nīderlandes iestādes nosūtīja importētājam maksājuma rīkojumu izmaksāt 298080 EUR. Importētājs apstrīdēja šo rīkojumu valsts tiesās. Rechtbank Haarlem (Hārlemas apgabaltiesa, Nīderlande) nolēma, ka, lai gan izstrādājumi nebija ieguvuši Arubas izcelsmi, importētāja prasība, pamatojoties uz Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu, bija jāapmierina. Nīderlandes iestādes 2010. gadā paziņoja šo spriedumu Komisijai saskaņā ar Komisijas Regulas (EEK) Nr. 2454/93 870. panta 2. punktu ( 4 ).

28.

2012. gada 31. maija vēstulē Komisija norādīja, ka tā uzskata Nīderlandes Karalisti par finansiāli atbildīgu par Arubas muitas iestāžu pieļautajām kļūdām. Tā lūdza šai dalībvalstij darīt pieejamu attiecīgo summu 298080 EUR apmērā ne vēlāk kā 2012. gada 20. jūlijā.

29.

Pēc divām atgādinājumu vēstulēm – 2012. gada 5. oktobrī un 2013. gada 9. aprīlī – Nīderlandes Karaliste atbildēja 2013. gada 14. jūnijā. Tā nepiekrita Komisijas juridiskajam viedoklim un noliedza jebkādu finansiālo atbildību.

30.

Uzskatot, ka Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti saskaņā ar Līgumu, Komisija 2013. gada 21. novembrī nosūtīja oficiālu brīdinājuma vēstuli.

31.

Nīderlandes Karaliste atbildēja 2014. gada 20. februārī. Savā atbildē tā neapstrīdēja lietas faktus. Tomēr tā noliedza jebkādu finansiālo atbildību par administratīvo kļūdu sekām, ko pieļāvušas muitas iestādes Arubā un Kirasao.

32.

Komisija 2014. gada 17. oktobrī nosūtīja Nīderlandes Karalistei argumentētu atzinumu, kurā tā saglabāja brīdinājuma vēstulē pausto viedokli. Noteiktais termiņš pasākumu veikšanai, lai izpildītu šajā argumentētajā atzinumā norādītās prasības, beidzās 2014. gada 17. decembrī. Ar 2014. gada 22. decembra vēstuli Komisija noraidīja Nīderlandes Karalistes lūgumu pagarināt šo laikposmu līdz 2015. gada janvārim.

33.

Nīderlandes Karaliste 2015. gada 19. novembra vēstulē atbildēja uz argumentēto atzinumu, noliedzot jebkādu finansiālu atbildību.

34.

Tā kā Nīderlandes Karaliste nav padarījusi pieejamu ES budžetā summu 18490721,95 EUR apmērā, pieskaitot procentus, Komisija nolēma celt šo prasību.

35.

Savā 2017. gada 30. jūnija prasības pieteikumā Komisija lūdz Tiesu:

36.

Nīderlandes Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

37.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2018. gada 4. janvāra lēmumu Apvienotajai Karalistei tika atļauts iestāties lietā Nīderlandes Karalistes prasījumu atbalstam.

38.

Gan Komisija, gan Nīderlandes Karalistes valdība sniedza mutvārdu paskaidrojumus 2018. gada 2. oktobra tiesas sēdē, kurā piedalījās arī Apvienotā Karaliste.

39.

Pirms pievēršanās prasībai pēc būtības, vispirms ir jāizskata Nīderlandes Karalistes izvirzītā iebilde par nepieņemamību.

40.

Pastāvīgajā judikatūrā noteikts, ka galvenie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem ir pamatota prasība, prasības pieteikumā ir jānorāda loģiskā un saprotamā veidā. Pieteikumam jāļauj dalībvalstij un Tiesai precīzi saprast iespējamo ES tiesību aktu pārkāpumu. Tam ir jādod iespēja, lai minētā valsts varētu lietderīgi izmantot savus aizstāvības līdzekļus un lai Tiesa varētu pārbaudīt, vai pastāv apgalvotā pienākumu neizpilde ( 6 ).

41.

Šajā izskatāmajā lietā Nīderlandes Karaliste apstrīd prasības pieņemamību, pamatojoties uz to, ka tā neatbilst šīm prasībām. Šī dalībvalsts īpaši uzsver, ka Komisijas pieteikumā nav konsekvences. Tas ir tāpēc, ka dažos savas prasības punktos Komisija, šķiet, apgalvo, ka Nīderlandes Karaliste saskaņā ar ES tiesībām ir tieši atbildīga par AZT iestāžu darbībām, it kā tās būtu tās pašas iestādes, turpretī citos punktos Komisija uzsver to faktu, ka Nīderlandes Karaliste nav veikusi “attiecīgus pasākumus”, lai novērstu EUR.1 apliecību nepareizu izsniegšanu, ko veica Arubas un Kirasao muitas iestādes.

42.

Es piekrītu, ka Komisijas nostāja šajā jautājumā nav skaidra. Tomēr, manā skatījumā, šī nepilnība ir tikai vāja vieta Komisijas argumentācijā par lietas būtību, kas saistīta ar grūtībām precīzi formulēt konkrēto juridisko pienākumu, ko Nīderlandes Karaliste neesot izpildījusi, neatlīdzinot zaudējumus ES budžetam.

43.

Tomēr es neesmu pārliecināts, ka ar šādu juridiskās precizitātes trūkumu ir pietiekami, lai padarītu prasību par nesaprotamu un tādējādi – par nepieņemamu. Man šķiet, ka Nīderlandes Karaliste ir varējusi izprast iespējamā pārkāpuma raksturu un apjomu. Es uzskatu, ka tā ir efektīvi izmantojusi savas tiesības uz aizstāvību attiecībā uz šiem apgalvojumiem. Prasības priekšmets ir identificēts pietiekami detalizēti, tāpēc Tiesa nespriedīs ultra petita. Tāpēc, manā skatījumā, šī prasība ir jāatzīst par pieņemamu.

44.

Komisija lūdz atzīt, ka Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi savus pienākumus, kas noteikti EKL 5. pantā. Tā pamato apgalvojumu ar to, ka tā nav kompensējusi pašu resursu zaudējumus, kas bija jānosaka un jāpadara pieejami ES budžetā saskaņā ar Regulas Nr. 1552/89 2., 6., 10., 11. un 17. pantu. Tā apgalvo, ka tas nebūtu noticis, ja netiktu izsniegtas EUR.1 pārvadājumu apliecības, pārkāpjot AZT lēmumus. It īpaši esot pārkāpti šādi noteikumi: a) AZT 1991. gada lēmuma 101. panta 1. punkts un minētā lēmuma II pielikuma 12. panta 6. punkts par piena pulvera un rīsu importu no Kirasao laikā no 1997. līdz 2000. gadam un b) AZT 2001. gada lēmuma 35. panta 1. punkts un minētā lēmuma III pielikuma 15. panta 4. punkts par putraimu un rīsu miltu importu no Arubas laikā no 2002. līdz 2003. gadam.

45.

Secinājumos paralēlā lietā Komisija/Apvienotā Karaliste 33.–46. punktā es norādīju uz problēmām, ko rada šāda “kaskādes” vai “saliekamās lelles matrjoškas” struktūra Komisijas izvirzītajā prasībā. Tomēr, izanalizējot Komisijas minētajos secinājumos izvirzīto prasību, es norādīju, ka prasībā būtībā tiek lūgts atzīt, ka nav atlīdzināti iespējamie zaudējumi/kaitējums, kas nodarīts ES pašu resursiem iespējamā prettiesiskuma dēļ, kas attiecināms uz dalībvalsti. Galvenā atšķirība ir saistīta ar prasības priekšmetu, kas attiecas ne tikai uz abstraktu paziņojumu attiecībā uz ilgstošu dalībvalsts nespēju ievērot ES tiesību aktus, bet faktiski arī ietver lūgumu konstatēt prettiesiskumu un aprēķināt kaitējumu saistībā ar ES tiesību aktu konkrētiem pārkāpumiem, kas notikuši pagātnē.

46.

To pašu secinājumu 48.–64. punktā es norādīju, ka Līgumu formulējumā, mērķos un vispārējā struktūrā es nesaskatu neko tādu, kas principā neļautu Komisijai celt šādu prasību Tiesā kā prasību par pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam. Tomēr es arī ieteicu, ka tad, ja Komisija lūdz samaksāt konkrētas un precīzas summas par zaudējumiem, ko iespējami izraisījusi dalībvalsts, pārkāpjot konkrētus ES tiesību aktus, tai ir jāpierāda gan šis prettiesiskums, gan attiecīgie zaudējumi saskaņā ar standartiem un nosacījumiem par valsts atbildību (65.–73. punkts). Tā nevar “transponēt” īpašo pašu resursu režīmu uz citu dalībvalsti, kurai šis standarts nepārprotami nav piemērojams (74.–84. punkts).

47.

Visi šie elementi ir vienlīdz piemērojami šajā izskatāmajā lietā, katrā ziņā attiecībā uz situāciju Kirasao. Arī šajā gadījumā iespējamais pašu resursu zaudējums radies citā dalībvalstī (B). Situācija Arubā ir nedaudz atšķirīga. Ņemot vērā, ka Komisija šajā tiesvedībā atsaucas uz kopēju pārkāpumu, ko Nīderlande iespējami izdarījusi attiecībā uz abām AZT, es spriedīšu par abām situācijām kopā. Tomēr šīs sadaļas noslēguma piezīmē es vēlos uzsvērt tā fakta nozīmi, ka attiecībā uz importu no Arubas pašu resursu zaudējumi radušies tieši Nīderlandes teritorijā (C).

48.

Komisija apgalvo, ka Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas izriet no lojālas sadarbības principa. Tas esot tāpēc, ka tā nav kompensējusi zaudējumus pašu resursiem, kas bija jānosaka un jāpadara pieejami ES budžetā saskaņā ar Regulu Nr. 1552/89, un Regulu Nr. 1150/2000, ja EUR.1 pārvadājumu apliecības netiktu izdotas, pārkāpjot AZT lēmumu noteikumus par piena pulvera un rīsu ievešanu no Kirasao no 1997. gada līdz 2000. gadam un putraimu un rīsu miltu ievešanu no Arubas laika posmā no 2002. līdz 2003. gadam.

49.

Lai noteiktu, vai pienākums atlīdzināt zaudējumus nav izpildīts, kā to apgalvo Komisija, nepieciešams noskaidrot, vai šāds kompensēšanas pienākums vispār pastāv: kāds ir precīzs tiesiskais pienākums, ko Nīderlandes Karaliste esot ir pārkāpusi, neatlīdzinot zaudējumus ES budžetam? Turpinājumā, lai radītu valsts atbildību par zaudējumiem, kas tādējādi radušies Eiropas Savienībai, šim pārkāpumam jābūt pietiekami būtiskam, un ir jābūt cēloņsakarībai starp pietiekami būtisko pārkāpumu un iespējamo nodarīto kaitējumu, par kuru ir pieprasīta kompensācija.

50.

Saskaņā ar AZT lēmumiem (AZT 1991. gada lēmuma 101. panta 1. punkts un AZT 2001. gada lēmuma 35. panta 1. punkts) AZT izcelsmes izstrādājumus ieved Eiropas Savienībā bez muitas nodokļiem nodevas un maksājumiem ar līdzīgu iedarbību. Izcelsmes produktu kvalitāte jāreģistrē EUR.1 apliecībās, kā aprakstīts AZT 1991. gada lēmuma II pielikumā un AZT 2001. gada lēmuma III pielikumā.

51.

Pirmstiesas procedūras laikā Nīderlandes Karaliste ir atzinusi, ka ne Kirasao, ne Arubas muitas iestādes nav ievērojušas attiecīgos noteikumus par EUR.1 apliecībām. Tās bija izsniegušas apliecības produktiem, kas neatbilst iepriekš minētajiem nosacījumiem. Tāpēc netiek apstrīdēts, ka Kirasao un Arubas iestādes pieļāva kļūdas, izsniedzot EUR.1 apliecības, kas bija pretrunā piemērojamiem AZT lēmumiem.

52.

Nīderlandes Karaliste nav apstrīdējusi arī Komisijas pieprasītās summas (18490721,95 EUR, kas atbilst 18192641,95 EUR par Kirasao izsniegtajām apliecībām un 298080 EUR par Arubā izdotajām apliecībām), kas atbilst kopējai muitas nodokļu vērtībai un kas būtu iekasētas, ja ievestajām precēm netiktu piešķirts preferenciāls statuss.

53.

Tādējādi “sākotnējais pārkāpums” šajā lietā, pretēji lietai C‑391/17 Komisija/Apvienotā Karaliste ( 7 ), netiek apstrīdēts. Es labi apzinos šīs Tiesas judikatūrā teikto, ka “Tiesai ir jāpārbauda, vai inkriminētā pienākumu neizpilde pastāv vai ne, pat ja attiecīgā dalībvalsts pienākumu neizpildi neapstrīd” ( 8 ). Tomēr, manā skatījumā, šāds paziņojums būtu saprātīgi jāinterpretē kā tāds, kas attiecas uz juridisko pienākumu apjomu un to, kādā mērā uz tiem notiek atsaukšanās pienākuma neizpildes procedūras ietvaros, un tas Tiesai ir jāinterpretē un jāizvērtē neatkarīgi. Šāds paziņojums ir nepiemērojams faktiem, kas netiek apstrīdēti.

54.

Tāpēc par galveno izskatāmajā lietā kļūst jautājums par precīza avota noteikšanu, no kura izriet Nīderlandes Karalistes juridiskais pienākums kompensēt ES budžeta zaudējumus šādā situācijā (a), un vai šo pienākumu neizpildi var uzskatīt par pietiekami būtisku pārkāpumu (b).

55.

Komisija neapgalvo, ka AZT lēmumu pārkāpumi būtu tieši attiecināmi uz Nīderlandes Karalisti. Kā norādīts iebildes par nepieņemamību analīzē ( 9 ), lai gan ir zināma neskaidrība šajā jautājumā Komisijas rakstiskajos iesniegumos, tā apstiprināja, ka tās prasības mērķis nav noteikt, kam ir piedēvējami AZT lēmumu pārkāpumi, kad tai tiesas sēdē tika skaidri lūgts sniegt paskaidrojumus šajā jautājumā.

56.

To iemeslu dēļ, kas izklāstīti 91.–97. punktā manos paralēlajos secinājumos lietā Komisija/Apvienotā Karaliste, es piekrītu, ka tā jebkurā gadījumā dalībvalstij, kurai ir īpašas attiecības ar attiecīgo AZT, ir vispārēja atbildība veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu un pārraudzītu ES tiesību aktu pārkāpumus, kas var rasties noteiktas rīcības (darbības vai bezdarbības) dēļ asociācijas režīma ietvaros. Tomēr, kā tas arī tika paskaidrots minētajos secinājumos, no šī vispārējā paziņojuma vēl joprojām ir vajadzīgi papildu pamatojumi, lai varētu (ja vispār varētu) izdarīt secinājumu, ka šī dalībvalsts ir automātiski arī finansiāli atbildīga par jebkuru Komisijas norādīto summu, kas bija jānosaka un jāpadara pieejama kā Eiropas Savienības pašu resursi citā dalībvalstī. Vai tas automātiski nozīmētu arī to, ka, izmantojot LESD 258. panta procedūru, Komisija var pieprasīt samaksu par jebkādiem iespējamajiem AZT lēmumu pārkāpumiem no dalībvalstīm, kurām ir īpašas attiecības ar AZT, neatkarīgi no šī pārkāpuma veida un/vai strīdu izšķiršanas procedūras, kas paredzētas attiecīgajos asociācijas režīmos? Vai tādā gadījumā ES tiesību akti būtībā nepieprasītu pilnībā atjaunot tās dalībvalsts, ar kuru ir “īpašas attiecības”, tiešu pārvaldību?

57.

Līdzīgi pieejai, kas ierosināta lietā C‑391/17 Komisija/Apvienotā Karaliste, es neuzskatu, ka šīs lietas kontekstā Tiesai īpaši detalizēti būtu jārisina šis jautājums. Pat tad, ja saskaņā ar vispārējo valsts atbildības režīmu par zaudējumiem, kas radušies Eiropas Savienībai, tiktu pieņemts, ka attiecināmā prettiesiskuma pamatā būtu tādu pietiekamu drošības un kontroles pasākumu neieviešana, kas būtu varējuši novērst AZT iestāžu prettiesisku apliecību izsniegšanu ( 10 ), es nesaskatu, ņemot vērā šīs lietas faktus un kontekstu, kā šādu pārkāpumu varētu kvalificēt kā pietiekami būtisku.

58.

Atšķirībā no objektīva standarta, ko izmanto, lai novērtētu ES tiesību aktu pārkāpumu tradicionālas prasības sakarā ar pienākumu neizpildi kontekstā, standarts, kurš jāievēro, novērtējot ES tiesību pārkāpumu, kas iespējami izraisīja zaudējumus pašu resursiem, kuri dalībvalstij ir jāatlīdzina, ir augstāks. Ne katrs prettiesiskums automātiski izraisa atbildības iestāšanos. Nepieciešams pietiekami būtisks pārkāpums, lai radītu pienākumu kompensēt par zaudējumiem, ko dalībvalsts radījusi Eiropas Savienībai.

59.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru pārbaude, lai noteiktu, vai ir noticis pietiekami būtisks pārkāpums, ir “atkarīga no rīcības brīvības”. Ja dalībvalstīm ir rīcības brīvība, pietiekami būtisks pārkāpums nozīmē, ka dalībvalsts acīmredzami un nopietni nav ievērojusi savas rīcības brīvības robežas ( 11 ).

60.

Turklāt, izvērtējot, vai ES tiesību pārkāpums ir “pietiekami būtisks”, citu elementu starpā būtu jāņem vērā, “vai pārkāptā norma ir skaidra un precīza, cik plašu rīcības brīvību tā paredz valsts un [ES] iestādēm, vai pārkāpuma un kaitējuma pamatā ir nodoms vai nolaidība, vai kļūda tiesību piemērošanā ir atvainojama, vai [ES] iestādes rīcība ir varējusi veicināt bezdarbību un vai valsts ir paredzējusi pasākumus un veikusi darbības, kas ir pretrunā [ES] tiesībām” ( 12 ).

61.

Šajā lietā šajā ziņā īpaši svarīgi ir trīs elementi. Pirmais – Nīderlandes Karalistei ir plaša rīcības brīvība, lemjot par atbilstošiem pasākumiem, lai izpildītu “galveno pienākumu”, ņemot vērā tās konstitucionālā režīma un konstitucionālās identitātes ievērošanas principu. Otrais – AZT lēmumu kompetenču sadalījums un institucionālā struktūra, kas tieši nosaka AZT iestādēm pienākumu īstenot AZT lēmumus. Trešais – iespējams, it īpaši svarīgs, ir neskaidrais atbildības režīms, piemērojams tai dalībvalstij, kurai ir īpašas attiecības ar AZT atbilstoši AZT lēmumiem, saistībā ar administratīvajām kļūdām, ko pieļāvušas AZT iestādes.

62.

Pirmkārt, Komisija, nenorādot konkrēti uz pasākumiem, kurus, pēc tās domām, bija jāveic Nīderlandes Karalistei, atsaucās uz Nīderlandes Karalistes Hartas 51. un 52. pantu ( 13 ). Nīderlandes valdība atbildēja, ka šīs dalībvalsts atbildība par Arubas un Kirasao muitas iestāžu rīcību būtu pretrunā LES 4. panta 2. punktam ( 14 ).

63.

AZT lēmumos patiešām ir nepārprotami atzīta nepieciešamība ievērot konstitucionālos ietvarus attiecībās starp AZT un tām dalībvalstīm, ar kurām tām ir īpašas attiecības. Īpašais partnerības mehānisms, kas ir iekļauts AZT lēmumu sistēmā, ir vērsts uz to, lai tiktu ievērots konstitucionālais kompetenču un pienākumu sadalījums starp AZT un dalībvalstīm, kā tas izriet it īpaši no AZT 1991. gada lēmuma 12. apsvēruma un 10. panta, un ir vēl raksturots šā lēmuma 234.–236. pantā, kā arī AZT 2001. gada lēmuma 7. pantā. Šie noteikumi rāda, ka ES likumdevējs vēlējās panākt līdzsvaru starp vajadzību nodrošināt, lai asociācija ar AZT ir efektīva, no vienas puses, un to, ka tiek ievērotas dalībvalstu un to AZT īpašās un bieži vien diezgan sarežģītās konstitucionālās vienošanās, no otras puses (kas ir LES IV daļas pamatā, kura veltīta asociācijas režīmam ar AZT).

64.

Otrkārt, kā to ir norādījusi Nīderlandes valdība savos rakstiskajos apsvērumos, AZT lēmumos ir paredzētas skaidras AZT iestāžu kompetences, kas atšķiras no dalībvalstu iestāžu kompetencēm, it īpaši partnerības mehānismā un īpašajos noteikumos attiecībā uz administratīvo sadarbību. AZT lēmumos ir atzītas AZT iestāžu īpašās kompetences gan vispārējās partnerības mehānisma ietvaros, gan arī īpašajā administratīvās sadarbības sistēmā sakarā ar EUR.1 apliecību izdošanu ( 15 ). Turklāt AZT 2001. gada lēmuma 9. pantā ir skaidri atzīta AZT iestāžu primārā loma lēmuma ikdienas pārvaldībā tirdzniecības jomā, kā arī dalībvalstu pakārtotā loma (“ja rodas vajadzība”), un vienmēr “saskaņā ar katra partnera institucionālajām, juridiskajām un finansiālajām pilnvarām”.

65.

No šī pašreiz ir grūti secināt, kā īpašā kompetenču sadalījuma kontekstā AZT muitas iestāžu kļūdas automātiski un nekavējoties radītu lojālas sadarbības pienākuma pārkāpumu no attiecīgās dalībvalsts puses, kad nav citu būtisku apstākļu, kuru šajā lietā šķietami nav. Faktiski Komisija nav sniegusi nekādus citus argumentus, piemēram, brīdinājumu neievērošana, nesadarbošanās ar OLAF, nelikumīgu darbību neievērošana vai to neuzraudzīšana, par kurām šī dalībvalsts zināja vai tai pamatoti būtu jāzina, nepiedalīšanās vai nesadarbošanās partnerības procedūras vai administratīvās sadarbības sistēmas ietvaros.

66.

Treškārt, un manā skatījumā, ļoti svarīgs ir tas fakts, ka AZT lēmumā nav (un nekad nav bijis) nekādu nepārprotamu pienākumu, nosakot īpašu dalībvalstu atbildības režīmu par AZT darbībām, neatkarīgi no tā, vai tas būtu konkrētā muitas sadarbības kontekstā vai vispār. Abas puses šajā procedūrā sakarā ar pienākumu neizpildi ir vērsušas Tiesas uzmanību uz AZT 2013. gada lēmuma travaux préparatoires, kur šādu priekšlikumu ierosināja Komisija ( 16 ), taču tas tika viennozīmīgi noraidīts Padomes likumdošanas procesā. Pievienotie apsvērumi attiecībā uz šo Komisijas priekšlikumu Padomes protokolā, ko pievienoja gan Komisija, gan dalībvalstu grupa ( 17 ), apliecina, ka jautājumu par dalībvalstu atbildību par AZT darbībām saistībā ar tās administratīvajām kļūdām nevarētu uzskatīt par bezstrīdus jautājumu, kas skaidri izrietētu no dažādām AZT lēmuma versijām.

67.

Ņemot vērā visus šos elementus, pat ja būtu jāpiekrīt, ka lojālas sadarbības pienākumu varētu paplašināt tik tālu, lai tas būtu līdzvērtīgs dalībvalsts pienākumam kompensēt ES zaudējumus, ko radījuši ES tiesību pārkāpumi, kurus izdarījusi AZT, ar kuru attiecīgajai dalībvalstij ir īpašas attiecības, Nīderlandes Karalistei nevar pārmest, ka tā šajā lietā būtu izdarījusi pietiekami būtisku lojālas sadarbības pienākuma pārkāpumu.

68.

Nīderlandes Karaliste savā iebildumu rakstā arī apgalvo, ka tās atbildība par kļūdām, ko pieļāvušas muitas iestādes Arubā un Kirasao, radītu tiesiskās drošības un labas pārvaldības principu pārkāpumu. Tas ir tāpēc, ka Komisija nav rīkojusies saprātīgā termiņā ( 18 ). Komisija izmeklēja situāciju apmēram 11 gadus (attiecībā uz Kirasao) un 7 gadus (attiecībā uz Arubu) pēc tam, kad OLAF bija konstatējis pārkāpumus.

69.

Atbildot uz šo argumentu, Komisija norādīja, ka zaudējumi “pašu resursiem” nebija kļuvuši galīgi līdz 2009. gadam, pieņemot REC lēmumu un valsts tiesas spriedumu. Tāpēc Nīderlandes Karalistes atbildībai nebūtu jāpiemēro noilgums. Tiesas sēdē Komisija uzstāja, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi nav pakļautas nekādiem noilguma termiņiem. Turklāt Komisija tiesas sēdē norādīja arī, ka Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 73.a panta piemērošana pēc analoģijas ( 19 ), kas paredz Eiropas Savienības tiesību piecu gadu laika ierobežojumu attiecībā pret trešajām personām un otrādi, nebūtu pieņemama. Turpinājumā Komisija apgalvo, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru pašu resursu iekasēšanai nav noteikti noilguma termiņi ( 20 ).

70.

Var šķist pārsteidzoši pieminēt jautājumu par potenciāli piemērojamiem termiņiem prasībai šīs prasības saturiskā novērtējuma beigās. Taču, tā kā es ierosinu Tiesai noraidīt šo prasību, kā arī paralēlo lietu pret Apvienoto Karalisti pēc būtības, šajā posmā patiešām nav vajadzības atsevišķi apspriest laika ierobežojumus. Tomēr es vēlos pieminēt šo jautājumu, lai ilustrētu citu elementu: Komisijas izvēlētās pieejas “trīs vienā” radītās sekas attiecībā uz šīm divām lietām ( 21 ), kas apgrūtina noteikšanu, kādi laika ierobežojumi, ja tie vispār ir, būtu jāpiemēro šādai prasībai.

71.

Faktiski savā argumentācijā Komisija ir importējusi elementus, kas pieder pie LESD 258. panta procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi īpašajam raksturam (nav laika ierobežojumu prasības sakarā ar pienākumu neizpildi ierosināšanai) ( 22 ), kā arī no īpašās pašu resursu sistēmas piemērošanas (nav laika ierobežojumu prasībām, kas saistītas ar atgūšanu) ( 23 ), un apgalvo, ka tie ir piemērojami prasībai, kas galu galā balstās uz pienākuma atlīdzināt zaudējumus konstatējumu, neņemot vērā faktu, ka prasības par valsts atbildību parasti ir pakļautas noilguma termiņiem ( 24 ).

72.

Visbeidzot šajā lietā Komisija ir apgalvojusi, ka pastāv viens kopīgs ES tiesību pārkāpums, kas izriet no nepareizas EUR.1 apliecību izsniegšanas Arubā un Kirasao.

73.

Tomēr attiecībā uz situāciju Arubā ir jāuzsver, ka EUR.1 apliecības tika iesniegtas un pieņemtas muitas procedūrās, ko veica Nīderlande. Nīderlandes muitas iestādes mēģināja iekasēt muitas nodokļus, nosūtot maksājuma rīkojumu importētājam. Tomēr importētājs sekmīgi apstrīdēja šo rīkojumu valsts tiesās, kas lēma tā labā, pamatojoties uz Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

74.

Tomēr jāatgādina, kā izriet no Tiesas sprieduma lietā Komisija/Dānija, ka Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošana neizslēdz dalībvalsts pienākumu noteikt un darīt pieejamus līdzekļus, kas pieder ES pašu resursiem, kuri nav iekasēti no privātiem importētājiem. Patiešām, dalībvalstīm ir jānosaka ES pašu resursi, tiklīdz to muitas iestādes var aprēķināt muitas parādu radīto nodokļu summu un noteikt parādnieku neatkarīgi no tā, vai ir izpildīti Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanas kritēriji. Tikai tad, ja ir izpildīti Regulas Nr. 1552/89 17. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi (force majeure vai tādu iemeslu dēļ, kas nav attiecināmi uz dalībvalsti, kura padarījusi summas par neatgūstamām), kas ļauj dalībvalstij atbrīvoties no šī pienākuma ( 25 ).

75.

Tomēr, kā Nīderlandes Karaliste savos rakstiskajos iesniegumos ir pareizi norādījusi, Komisija neapgalvo, ka ir tieši pārkāpta “pašu resursu regula”, kas attiecināma uz Nīderlandes muitas iestādēm par to, ka tās nav atguvušas muitas nodokļus par ievešanu Nīderlandes teritorijā. Līdz ar to Komisija nav sniegusi nekādu informāciju, lai pārbaudītu, vai šajā lietā ir piemērojami grozītā Regulas Nr. 1552/89 17. panta 2. punkta nosacījumi. Tā vietā Komisija izvēlējās vērsties tiesā ar citu lietu.

76.

Tādējādi, tā kā Komisija nav pieprasījusi šādu paziņojumu, un jebkurā gadījumā, tā kā Tiesa par to nevarētu lemt pierādījumu trūkuma dēļ, es ierosinu Komisijas prasību arī atzīt par nepamatotu attiecībā uz situāciju Arubā.

77.

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Nīderlandes Karaliste ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, un spriedums pēdējai minētajai ir nelabvēlīgs. Līdz ar to Komisijai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

78.

Saskaņā ar Reglamenta 140. panta 1. punktu dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Saskaņā ar šo normu Apvienotā Karaliste savus izdevumus sedz pati.

79.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai lemt šādi: