1. 

“Pasaule nav nekad pieredzējusi un arī nekad nepieredzēs pilnīgi godīgu loteriju.” ( 2 ) [Neoficiāls tulkojums]

2. 

Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par publiskā iepirkuma procedūru saistībā ar ekskluzīva līguma piešķiršanu pakalpojumu sniedzējam nolūkā pārvaldīt Itālijas automatizēto loterijas spēli – “Loto” – un citas fiksēta laimesta koeficienta skaitļu izlozes. Stanley International Betting Ltd un Stanleybet Malta Ltd (turpmāk tekstā – “Stanley uzņēmumi”) tiesvedībās Itālijas tiesās apstrīd valsts iekšējos noteikumus, saskaņā ar kuriem attiecīgajām Itālijas iestādēm šajā ziņā ir tiesības izsludināt konkursus. Šie uzņēmumi norāda, ka, ņemot vērā piedāvāto līgumu, valsts iestādes ir efektīvi radījušas šķēršļus, kas tādiem pakalpojumu sniedzējiem kā viņi ierobežo pieeju tirgum, tādējādi pārkāpjot Direktīvu 2014/23/ES par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu ( 3 ), Līguma noteikumus par brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā arī Savienības tiesību vispārējos principus.

3.

LESD 49. pantā ir paredzēts, ka ir aizliegti ierobežojumi kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī.

4.

LESD 56. pantā ir norādīts, ka Savienībā ir aizliegti pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi tiem dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, bet sniedz pakalpojumus personai citā dalībvalstī.

5.

LESD 49. un 56. pants neliedz piemērot tādus normatīvus un administratīvus aktus, kuros sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības interesēs ārvalstniekiem ir paredzēts īpašs režīms (attiecīgi LESD 52. un 62. pants).

6.

Direktīvā 2014/23 ir ietverti noteikumi par līgumslēdzēju iestāžu un līgumslēdzēju rīkoto iepirkumu procedūrām, ko tie veic ar koncesijām, kuru paredzamā vērtība nav mazāka par robežvērtību 5186000 EUR apmērā (1. panta 1. punkts un 8. panta 1. punkts). Saskaņā ar 5. panta 10. punktu “ekskluzīvas tiesības” ir “tiesības, ko piešķīrusi dalībvalsts kompetentā iestāde, pamatojoties uz tiesību aktu vai publicētu administratīvo aktu, kas atbilst Līgumiem un kura rezultātā darbības īstenošana tiek attiecināta tikai uz vienu ekonomikas dalībnieku, un kurš būtiski ietekmē citu ekonomikas dalībnieku spēju veikt šādu darbību”.

7.

10. panta nosaukums ir “Izņēmumi”. Šajā pantā ir noteiktas līgumslēdzēju iestāžu un līgumslēdzēju piešķirtās koncesijas, kuras neietilpst direktīvas piemērošanas jomā. 10. panta 9. punktā ir noteikts, ka šī direktīva nav piemērojama pakalpojumu koncesijām par loterijām, uz ko attiecas CPV kods 92351100‑7 un ko dalībvalsts piešķir ekonomikas dalībniekam, pamatojoties uz ekskluzīvām tiesībām ( 4 ). Direktīvas 35. apsvērumā šajā ziņā ir norādīts, ka “direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu brīvība, ievērojot Savienības tiesību aktus, izvēlēties veidus, kā organizēt un kontrolēt azartspēļu un derību rīkošanu, tostarp izmantojot atļaujas. Ir atbilstīgi šīs direktīvas darbības jomā neiekļaut koncesijas saistībā ar loteriju rīkošanu, kuras dalībvalsts piešķir ekonomikas dalībniekam, pamatojoties uz ekskluzīvām tiesībām, ko piešķir saskaņā ar procedūru bez publicitātes nodrošināšanas atbilstoši piemērojamiem valsts tiesību aktiem, normatīvajiem vai publicētiem administratīvajiem aktiem saskaņā ar LESD. Pamatojums šādai izslēgšanai ir ekskluzīvu tiesību piešķiršana ekonomikas dalībniekam, kā dēļ nav iespējams piemērot konkurences procedūru, kā arī vajadzība saglabāt iespēju dalībvalstīm regulēt azartspēļu nozari valsts līmenī, ņemot vērā dalībvalstu pienākumus nodrošināt publisko un sabiedrisko kārtību”.

8.

Atbilstoši 51. panta 1. punktam “dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2016. gada 18. aprīlim [..]”. 54. pantā ir norādīts, ka šo direktīvu “nepiemēro koncesiju piešķiršanai, par kurām iesniegti piedāvājumi vai kuras piešķirtas pirms 2014. gada 17. aprīļa”.

9.

Ar 2014. gada Likuma Nr. 190 (iesniedzējtiesa to sauc par “2015. gada Stabilitātes likumu”) 1. panta 653. punktu Agenzia delle Dogane e dei Monopoli (Muitas un monopolu dienests, turpmāk tekstā – “ADM”) ir uzdots rīkot konkursu par ekskluzīvas koncesijas piešķiršanu Loto spēles un citu fiksēta laimesta koeficienta skaitļu izložu pakalpojuma pārvaldībai Itālijā.

10.

Itālijā ir divu veidu koncesijas, kas attiecas uz Loto nodrošināšanu ( 5 ), – koncesija Loto biļešu tirdzniecībai, kas ir rezervēta mazumtirgotājiem, un koncesija Loto pārvaldībai, tostarp, kā noteikts lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, “izložu, savienojuma un automatizācijas pakalpojumiem”. Itālijas valdība apkopo pakalpojumus, uz kuriem attiecas pārvaldības koncesija, un tie ir šādi: i) loterijas skaitļu izvēle; ii) datoru savienojums starp visiem pārdošanas punktiem; iii) veikto derību likmju kontrole; iv) laimētāja noteikšana; v) laimestu izmaksa; vi) ienākumu nodokļa ieturēšana, un vii) peļņas un ieturētā nodokļa pārskaitīšana Itālijas valdībai. Lottomatica Spa bija atbildīga par šo pakalpojumu sniegšanu līdz 2016. gada 8. jūnijam, kad izbeidzās tās līgums.

11.

ADM 2015. gada decembrī publicēja paziņojumu par koncesiju, kurā bija noteikti šādi būtiski nosacījumi: i) koncesija tiek piešķirta uz deviņiem gadiem bez iespējas to atjaunot; ii) atlase ir balstīta uz saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma kritēriju, ar minimālo iepirkuma līguma vērtību 700 miljonu EUR apmērā; iii) sekmīgais pretendents maksā šo summu pa daļām (350 miljonus EUR – līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas brīdī; 2016. gadā, kad tas faktiski uzņemsies spēles pakalpojumu, – 250 miljonus EUR dienā un atlikušo daļu – līdz 2017. gada 30. aprīlim); iv) sekmīgajam pretendentam būs iespēja izmantot telekomunikāciju tīklu, lai tieši vai netieši sniegtu citus pakalpojumus, kas nav Loto spēles un citu fiksēta laimesta koeficienta skaitļu izložu likmju pieņemšana, ja ADM atzīst, ka šie pakalpojumi ir saderīgi ar pašu likmju pieņemšanu, un v) koncesionārs iegūst komisijas maksu 6 procentu apmērā no pieņemto likmju vērtības ( 6 ).

12.

Dalībniekiem bija arī jāspēj pierādīt iepriekšējo pieredzi spēļu pārvaldīšanā vai likmju pieņemšanā, kas apliecināta ar derīgu un spēkā esošu atļauju, kura izdota kādā no Eiropas Ekonomikas zonas valstīm.

13.

Iepirkumu procedūras specifikāciju, kas pievienotas paziņojumam par konkursu, 5.3. punktā bija ietvertas prasības attiecībā uz finansiālo stāvokli. Dalībniekiem bija jāpierāda, ka trīsgadē (2012.–2014. vai 2013.–2015. gads) no spēļu pārvaldīšanas vai likmju pieņemšanas darbībām gūtais kopējais apgrozījums bijis vienāds vismaz ar 100000000 EUR. Saistībā ar tehniskajām iespējām 5.4. punktā dalībniekiem bija paredzētas šādas prasības:

14.

12.4. punktā bija noteikts, ka dalībnieka saimnieciskajam piedāvājumam jābūt virs minimālas iepirkuma līguma vērtības, kas ir noteikta 700 miljonu EUR apmērā, un augšupejošiem piedāvājumiem ir jābūt formulētiem ar minimālo soli 3000000 EUR (trīs miljonu euro) apmērā.

15.

Līgumprojekta, kas pievienots paziņojumam par konkursu, 22.1. pantā bija noteikts, ka koncesijas termiņa beigās attiecīgajam pakalpojumu sniedzējam “ir pienākums pēc [ADM] pieprasījuma, un nesaņemot no šā dienesta nekādu pretizpildījumu, nodot šim dienestam visus materiālos un nemateriālos aktīvus, kas veido likmju pieņemšanas vietu tīklu, kā arī visas automatizētās sistēmas īpašumtiesības, kurās ietilpst tiesības izmantot telpas un iekārtas, tostarp termināļus visās likmju pieņemšanas vietās”.

16.

Līgumprojekta 30.2. pantā bija uzskaitīti koncesijas izbeigšanas iemesli. Tie cita starpā bija šādi:

[..]

17.

Ar 2016. gada 16. maija lēmumu vienīgā koncesija tika piešķirta konsorcijam (Lottoitalia Srl), kura sastāvā ietilpst tagadējais pakalpojumu sniedzējs (Lottomatica SpA). Paziņojums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu tika publicēts 2016. gada 20. maijaGURI. Tikmēr Stanley uzņēmumi cēla prasību Tribunale Amministrativo Regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, turpmāk tekstā – “TAR Lazio”), apstrīdot 2015. gada Stabilitātes likuma 1. panta 653. punktu un lūdzot atcelt aktus, kas saistīti ar ADM veiktajām procedūrām, izvēloties ekskluzīvu koncesionāru Loto pārvaldībai. 2016. gada 21. aprīlīTAR Lazio noraidīja šo apstrīdēšanu.

18.

Šādi rīkojoties, TAR Lazio cita starpā nosprieda, ka Loto atšķiras no citām spēlēm, jo tajā Itālijas valsts uzņemas uzņēmējdarbības risku un tajā ir divi atšķirīgi elementi, – derību likmju pieņemšana, kas ir uzticēta 33000 mazumtirdzniecības vietām, un Loto pārvaldība, kas ir vienam koncesionāram uzticēts uzdevums. Saistībā ar ADM lēmumu izvēlēties ekskluzīvās koncesijas modeli, nevis piešķirt vairākas koncesijas TAR Lazio nolēma, ka šādam lēmumam ir divas priekšrocības. Pirmkārt, tādējādi nav nepieciešams “virskoncesionārs”, kuram jāpārrauga un jākoordinē vairāku Loto pārvaldības koncesionāru darbības. Otrkārt, šis lēmums atbrīvoja ADM no iespējamās atbildības, kas varētu rasties no jebkuru individuālu koncesionāru saistību neizpildes, un tam bija vēl viena priekšrocība – no šāda sloga atbrīvot Itālijas valsti. Lai gan tā rezultātā attiecīgajā tirgū būtu mazāka konkurence, tas atbilstu atbildīgajai valsts kontrolei pār šo azartspēļu darbību.

19.

Turklāt TAR Lazio atzina, ka izvēle noteikt iepirkuma līguma vērtību 700 miljonu EUR apmērā un koncentrēt koncesionāram uzliktās izmaksas pirmajā gadā nav neatbilstīga. Augstā iepirkuma līguma vērtība ir saprātīga un samērīga. Iepriekš ir konstatēts, ka vismaz piecpadsmit pakalpojumu sniedzēji šajā nozarē atbilst īpašajām prasībām, kas noteiktas iepirkuma procedūras specifikāciju 5.3. un 5.4. punktā. Iepriekšējos piecus gadus gada apgrozījums vienmēr ir bijis virs 6 miljardiem EUR, radot koncesionāram apmēram 400 miljonu EUR apgrozījumu. Var sagaidīt, ka jaunā koncesija radīs vēl lielākas summas. Līdz ar to šīs prasības ir piemērotas un samērīgas ar paziņojumā par līgumu prasītā pakalpojuma veidu un priekšmetu. Apstāklis, ka sabiedrība Lottomatica piedalās konkursā kā īpaši šim nolūkam izveidota konsorcija pārstāve, pierāda, ka konkurss nebija pielāgots minētās sabiedrības interesēm. Turklāt atcelšanas klauzulas bija sagatavotas pietiekami skaidri, lai tās nenoteiktības dēļ varētu tikt uzskatītas par atturošām. Visbeidzot, TAR Lazio atzina, ka Stanley uzņēmumi nevarēja atsaukties uz Tiesas spriedumu lietā Laezza, jo šis spriedums attiecās uz atšķirīgu jautājumu ( 7 ).

20.

Apelācijas sūdzībā iesniedzējtiesai Stanley uzņēmumi apgalvoja, ka lēmums rīkot konkursu atbilstoši ekskluzīvās koncesijas modelim būtībā izslēdz viņus (un citus pakalpojumu sniedzējus) no atlases procedūras, kura būtībā ir pielāgota tieši uzņēmumam Lottomatica vai tikai gaužām niecīgam skaitam apmēra ziņā lielu uzņēmumu, kam jau ir nozīmīga pozīcija Itālijā. Stanley uzņēmumi apgalvo, ka viņi tika atturēti no dalības konkursā, un uzskata, ka 2015. gada Stabilitātes likums un konkursa dokumenti ir aizliegti ar LESD 49. un 56. pantu, Savienības tiesību vispārējiem principiem un Direktīvas 2014/23 normām. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Tiesas atbildes uz šādiem jautājumiem tai sniegs atbalstu pamatlietas atrisināšanā:

21.

Stanley uzņēmumi, Lottoitalia, Beļģijas, Itālijas un Portugāles valdības un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. To pašu lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2018. gada 6. jūnija tiesas sēdē.

22.

Lottoitalia un Itālijas valdība uzskata, ka lēmums par prejudiciāla jautājuma uzdošanu ir acīmredzami nepieņemams. Iesniedzējtiesa vienkārši esot iekļāvusi Stanley uzņēmumu sagatavotos jautājumus lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, nemaz nepārbaudot, vai Tiesas lēmums ir nepieciešams, lai izskatītu konkrēto lietu. Lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu neesot paskaidrots, kādēļ šajos jautājumos minētās Savienības tiesību normas ir svarīgas. Iesniedzējtiesa arī nepaskaidrojot saistību starp tajā identificētajiem Savienības tiesību aktiem un attiecīgo valsts tiesisko regulējumu.

23.

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktās procedūras ietvaros tikai valsts tiesa, kas iztiesā lietu un uzņemas atbildību par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tādēļ, ja valsts tiesas uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu ( 8 ).

24.

Manuprāt, lai gan lēmums par prejudiciāla jautājuma uzdošanu nav vispilnīgākais vai visaptverošākais, tajā ir pietiekami daudz materiāla, lai pierādītu, ka lūgtā Savienības tiesību interpretācija ir saistīta ar pamatlietas faktiem. Jānorāda, ka iesniedzējtiesas sniegtais materiāls ir bijis pietiekami detalizēts, lai Beļģijas un Portugāles valdība varētu iesniegt rakstveida apsvērumus ( 9 ). Tādējādi iesniedzējtiesas faktu un juridiskā pamatojuma apraksts sniedz Tiesai adekvātu pamatinformāciju, lai tā uz uzdotajiem jautājumiem sniegtu noderīgas atbildes ( 10 ).

25.

Iesniedzējtiesa atklāti norāda, ka uzdotos jautājumus ierosināja Stanley uzņēmumi. Tomēr tā arī norāda, ka arī pati uzskata šos jautājumus par svarīgiem pamatlietas izskatīšanā. Tā kā Tiesai ir jāsniedz tāda atbilde iesniedzējtiesai, kas būs noderīga un ļaus šai tiesai izskatīt konkrēto lietu, ir jāaplūko, kā šie jautājumi varētu tikt pārformulēti, lai tie būtu precīzāki ( 11 ).

26.

Šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

27.

Pirmkārt, ir jānosaka konkrētā līguma veids. Lai gan iesniedzējtiesa nav skaidri pievērsusies šim jautājumam, valda pieņēmums – netieši atsaucoties uz Direktīvu 2014/23 –, ka tā uzskata piedāvāto līgumu par līgumu pakalpojuma koncesijai. Pamatkritēriji, kas raksturo pakalpojumu koncesiju ir šādi: i) atlīdzību par pakalpojumu sniegšanu veido vai nu tikai tiesības izmantot pakalpojumu, vai arī šādas tiesības kopā ar samaksu, un ii) koncesionāram tiek nodots risks, kas saistīts ar pakalpojuma izmantošanu ( 12 ). Ņemot vērā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegto koncesionāra atlīdzības veida aprakstu un TAR Lazio vērtējumu, ka koncesionāra ienākumi ir atkarīgi no gada apgrozījuma, es uzskatu, ka izsludinātajā konkursā aprakstītais līgums patiesi ir domāts pakalpojumu koncesijai.

28.

Otrkārt, ciktāl konkrētais līgums skar pārrobežu intereses, iestādēm, kas piedāvā piešķirt un noslēgt līgumu, ir “jāievēro EK līguma pamatnoteikumi, ieskaitot [LESD 56. pantu], it īpaši vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas pilsonības dēļ principus, kā arī no tiem izrietošo pārskatāmības pienākumu” ( 13 ). Tiesa parasti atstāj iesniedzējtiesas ziņā pārliecināties par to, vai pastāv pārrobežu interese. Tomēr šajā lietā Tiesai ir pieejami pietiekami pierādījumi, lai secinātu, ka attiecīgajā publiskajā līgumā patiešām ir iesaistītas šādas intereses. Proti, Stanley uzņēmumi ir izvietoti Apvienotajā Karalistē un Maltā un, objektīvi raugoties, līguma vērtība, arī apstrīdēta, ir pietiekami augsta, lai tai būtu pārrobežu nozīme ( 14 ).

29.

Visbeidzot, nav strīda par to, ka ADM ir valsts iestāde un ka izsludinātais konkurss ietilpst publiskā iepirkuma jomā, jo tas ir daļa no procesa, ar ko šī iestāde cenšas iepirkt Loto pārvaldības pakalpojumu. Šajā kontekstā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “pārskatāmības princips” izriet no vienlīdzīgas attieksmes principa ( 15 ). Noteikumiem, kas reglamentē šādas procedūras, ir jānodrošina, lai iepirkumu tirgus būtu konkurētspējīgs, atvērts un labi regulēts. Atsaukšanos uz Savienības tiesību vispārējiem principiem (“nediskriminācijas, pārskatāmības, brīvas konkurences, samērīguma un konsekvences principiem”) jautājumos, ko uzdevusi iesniedzējtiesa, es tādējādi saprotu minētajā kontekstā.

30.

Direktīva ir stājusies spēkā 2014. gada 17. aprīlī un to piemēro to koncesiju piešķiršanai, par kurām iesniegti piedāvājumi vai kuras piešķirtas pēc minētā datuma ( 16 ). Īstenošanas periods dalībvalstīm bija līdz 2016. gada 18. aprīlim. Šajā lietā ADM2015. gada 17. decembrī publicēja paziņojumu par konkursu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un 2015. gada 21. decembrī – GURI. Termiņš piedāvājumu iesniegšanai bija 2016. gada 16. marts. Visi trīs datumi bija pēc tam, kad Direktīva 2014/23 kļuva piemērojama koncesiju piešķiršanai (2014. gada 17. aprīlis). Pati koncesija tika piešķirta 2016. gada 16. maijā, un tas notika pēc īstenošanas perioda beigām, bet pirms direktīva bija pilnībā transponēta Itālijas tiesību aktos ( 17 ).

31.

Tiesa ir noteikusi, ka principā ir jāpiemēro tā direktīva, kura ir spēkā brīdī, kad līgumslēdzēja iestāde izvēlas, kādu procedūru tā īstenos, un galīgi izlemj jautājumu, vai pastāv pienākums iepriekš izsludināt konkursu publiska līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai. Turpretī nav piemērojamas tādas direktīvas normas, kuras transponēšanas termiņš ir beidzies pēc šī brīža ( 18 ). Tomēr šī judikatūra attiecas uz apstākļiem, kuros divas publiskā iepirkuma direktīvas tika atceltas un aizstātas ar Direktīvu 2004/18/EK ( 19 ). Lai gan pēdējā minētā direktīva stājās spēkā 2004. gada 30. aprīlī, Direktīva 92/50 (pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi) un Direktīva 93/37 (būvdarbu publiskā iepirkuma līgumi) joprojām bija piemērojamas līdz brīdim, kad 2006. gada 31. janvārī beidzās Direktīvas 2004/18 transponēšanas termiņš ( 20 ). Šie noteikumi bija paredzēti, lai atvieglotu pāreju starp noteikumiem, kas reglamentē veco un jauno publiskā iepirkuma režīmu ( 21 ).

32.

Tomēr tā tas nav šajā lietā, jo pirms Direktīvas 2014/23 pieņemšanas nebija īpaša Savienības režīma būvdarbu koncesiju piešķiršanai ( 22 ). Tādējādi man šķiet, ka saskaņā ar Direktīvas 2014/23 54. panta otrās daļas skaidro formulējumu tā būtu piemērojama ratione temporis. Tas tā ir tādēļ, ka (pretēji Itālijas valdības un Komisijas izvirzītajiem argumentiem) tad, kad līgumslēdzēja iestāde izvēlējās, kādu procedūru tā īstenos, un pieņēma galīgu lēmumu izsludināt konkursu, Direktīva 2014/23 jau bija spēkā.

33.

Tomēr pastāv arī jautājums, vai šis konkrētais līgums ietilpst direktīvas ratione materiae piemērošanas jomā. Šajā saistībā Direktīvas 2014/23 10. panta 9. punkta redakcija ir skaidra un nepārprotama. Tā kā Loto pakalpojuma koncesijas līguma piedāvājums bija par “ekskluzīvām tiesībām” (kā definēts direktīvas 5. panta 10. punktā ( 23 )) attiecībā uz pakalpojumu, kas skaidri apzīmēts ar “Kopējās publiskā iepirkuma vārdnīcas” kodu 92351100‑7, var secināt, ka uz konkursu direktīvas normas neattiecās ( 24 ).

34.

Direktīvas 35. apsvērums varētu tikt interpretēts tā, ka atbrīvojums attiecas tikai uz gadījumiem, kad attiecīgā dalībvalsts izvēlas neizsludināt līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu un neveicināt konkurenci, īstenojot tās “brīvību [..] izvēlēties veidus, kā organizēt un kontrolēt azartspēļu un derību rīkošanu [..]”, savukārt gadījumos, kad tā publicē līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, atbrīvojums nav piemērojams ( 25 ). Es uzskatu, ka tā būtu pārspīlēta nepilnīgi sagatavota apsvēruma interpretācija, kura katrā ziņā nav saistoša ( 26 ). Manuprāt, nozīmīgākie apsvēruma vārdi ir “saskaņā ar LESD”. Šie vārdi uzsver, ka publisks iepirkums, kas izraisa pārrobežu interesi, katrā ziņā ir jāpārbauda saskaņā ar Līgumiem un Savienības tiesību vispārējiem principiem.

35.

Tādējādi direktīva nav piemērojama.

36.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kas paredz dalībvalsts kompetentajām iestādēm izsludināt konkursu koncesijas piešķiršanai vienam koncesionāram, lai pārvaldītu automatizēto Loto spēli. Iesniedzējtiesa uzdod šo jautājumu, pamatojoties uz informāciju, ka līgumi, kas piedāvāti citām spēlēm, prognožu konkursiem un derībām, nav balstīti uz ekskluzivitāti; ar tiem tiek pieļauti vairāki pakalpojumu sniedzēji.

37.

Man šķiet, ka iesniedzējtiesas jautājums sastāv no trīs elementiem. Pirmkārt, vai Savienības tiesībās ir aizliegta Loto pārvaldības koncesijas piešķiršanas piedāvāšana? Otrkārt, vai Savienības tiesībās ir aizliegts fakts, ka piedāvājums ir ekskluzīvai koncesijai? Un, treškārt, vai, ņemot vērā, ka Itālijas valdība ir piemērojusi neekskluzīvus modeļus citām spēlēm un derībām, Savienības tiesībās ir aizliegts ekskluzīvais modelis?

38.

Stanley uzņēmumi apgalvo, ka ekskluzīvais modelis ir ierobežojums LESD 49. un 56. panta izpratnē, kurš nevar tikt pamatots ar primāru vispārējo interešu apsvērumu un kurš katrā ziņā ir nesamērīgs. Tie arī apgalvo, ka cita starpā pastāv no konkurences tiesībām izrietoši iemesli, kādēļ pret visām azartspēlēm būtu jāattiecas vienādi. Itālijas valdība un Lottoitalia nepiekrīt šim viedoklim, norādot, ka ir pieļaujams dažādiem azartspēļu veidiem piemērot atšķirīgu attieksmi un ka ierobežojums ir samērīgs un pamatots ar primāru vispārējo interešu apsvērumu. Itālijas valdība arī apgalvo, ka tās lēmums izvēlēties ekskluzīvu modeli ir administrācijas brīvības izpausme un tādējādi tas kā pasākums, kas attiecas uz azartspēlēm, nav pakļauts pārbaudei. Beļģijas un Portugāles valdības un Komisija norāda, ka LESD 49. un 56. panta izpratnē ierobežojums šķiet samērīgs un pamatots ar primāru vispārējo interešu apsvērumu.

39.

Attiecībā uz pirmo elementu, proti, vai Savienības tiesībās ir aizliegta koncesijas līguma piedāvāšana, es uzskatu, ka prasība iespējamam loteriju pakalpojuma sniedzējam iegūt koncesijas līgumu ir LESD 49. un 56. pantā garantēto brīvību ierobežojums, bet ka šis ierobežojums būtībā ir pilnībā pamatojams.

40.

It īpaši, ja, ņemot vērā faktiskos un tiesiskos apstākļus, pakalpojumu sniedzējam nav iespējams sniegt Itālijā Loto pārvaldības pakalpojumus citādi kā tikai ar koncesiju, kas iegūta publiskā iepirkuma procedūrā, kura ir šķērslis neierobežotai LESD 49. un 56. pantā garantēto brīvību izmantošanai. Vienkāršāk sakot, pakalpojumu sniedzējiem, ja tie vēlas turpināt sniegt līdzvērtīgus pakalpojumus un/vai uzsākt šādu pakalpojumu sniegšanu, ir jāiesniedz piedāvājumi konkursā par koncesijas līgumu ( 27 ). Turklāt atcelšanas klauzulu esamība šādā koncesijas līgumā, kas apdraud uzņēmējdarbības nepārtrauktību (šīs klauzulas ir jāpiemēro vai nu neatbilstošas uzvedības, vai koncesijas beigu termiņa tuvošanās dēļ), padara pakalpojumu sniedzēju sniegto pakalpojumu ekonomiskā ziņā neizdevīgāku nekā tad, ja koncesijas līguma esamība nebūtu priekšnoteikums šāda pakalpojuma sniegšanai ( 28 ).

41.

Attiecībā uz otro elementu es uzskatu, ka nevar tikt automātiski pieņemts, ka lēmums piemērot ekskluzīvu modeli pats par sevi ir nelikumīgs ierobežojums LESD 49. un 56. panta izpratnē. Drīzāk šķiet, ka atkarībā no pakalpojumu koncesijas līguma konkrētiem nosacījumiem ekskluzivitāte var pastiprināt lēmuma, kas pieņemts, izmantojot 2015. gada Stabilitātes likumu, vispārīgās ierobežojošās sekas īstenot publisko iepirkumu vai, tieši otrādi, ekskluzivitāte var mazināt šīs sekas. Iesniedzējtiesai būs jāvērtē ekskluzīvie pasākumi saistībā ar līgumu attiecībā uz tā atturošajām, stimulējošajām vai neitrālajām sekām, kas ietekmēs kopējo attiecīgo pasākumu samērīgumu. Es uzskatu, ka tai tā ir jārīkojas, balstoties uz objektīviem kritērijiem, nevis atsevišķu pakalpojumu sniedzēju subjektīvu novērtējumu ( 29 ).

42.

Manis iepriekš paustie uzskati par modeļa izvēli nebūt nenozīmē, ka ir jānoraida Itālijas valdības arguments, ka šāda izvēle nav pakļauta pārbaudei saskaņā ar LESD 49. un 56. pantu. Pie tāda paša secinājuma noved vēl vismaz divi iemesli. Pirmkārt, Tiesa ir iepriekš secinājusi, ka līgumi, kas attiecas tikai uz vienu azartspēļu darbību aspektu, tāpat ir jāvērtē atbilstoši judikatūrai par azartspēļu darbību, atsaucoties uz LESD 49. un 56. pantu, jo tie nav jāaplūko neatkarīgi no to vispārējām darbībām ( 30 ). Otrkārt, man šķiet mākslīgi nošķirt azartspēļu pārvaldību no pašām azartspēlēm ( 31 ).

43.

Līdz ar to es uzskatu, ka lēmums īstenot publisko iepirkumu, piemērojot ekskluzīvas koncesijas modeli, patiesi ir jāvērtē saskaņā ar LESD 49. un 56. pantu. Šādā gadījumā šāda modeļa izvēle – kas nav skaidri diskriminējoša – ir aizliegta, ja vien tā nav pamatota ar atkāpēm, kas skaidri paredzētas LESD, vai ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem ( 32 ). Pienākums pierādīt šādu pamatojumu ir attiecīgajām valsts iestādēm ( 33 ).

44.

Savos rakstveida apsvērumos Itālijas valdība nosauc vairākus vispārējo interešu mērķus, tostarp mērķus novērst kriminālu iejaukšanos loteriju pārvaldībā un virzīt azartspēļu darbības uz kontrolētu vidi ar mazāku konkurenci. Lottoitalia apsvērumos ir arī atsauces uz tādiem iemesliem kā publiskā un sabiedriskā kārtība, patērētāju aizsardzība un krāpšanas novēršana. Stanley uzņēmumi apstrīd, ka šie mērķi ir patiesi, un norāda, ka galvenais iemesls šāda modeļa izvēlei ir Itālijas Valsts kases ieņēmumu palielināšana.

45.

Tiesa ir atzinusi, ka visi Itālijas valdības un Lottoitalia nosauktie mērķi – kopā un atsevišķi – attiecībā uz azartspēlēm ir primārs vispārējo interešu apsvērums ( 34 ). Savukārt dalībvalsts ieņēmumu palielināšana nav mērķis, kas var pamatot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu, lai gan tas attiecīgajai valdībai varētu būt papildu ieguvums ( 35 ). Tāpat arī pārvaldes efektivitāte (vai mēģinājumi izvairīties no administratīvām neērtībām) nav uzskatāma par primāru vispārējo interešu apsvērumu ( 36 ). Iesniedzējtiesai ir jānosaka, kuri mērķi patiesi tiktu sasniegti, izvēloties konkrēto modeli ( 37 ).

46.

Ja šī tiesa nosaka, ka Itālijas īstais mērķis ir galvenokārt palielināt ieņēmumus vai kādi citi ekonomiski apsvērumi, modeļa izvēle ir jāatzīst par nesaderīgu ar LESD 49. un 56. pantu. Līdzīgi, ja šī tiesa nosaka, ka izvēle ir izdarīta, balstoties uz pārvaldes efektivitātes iemesliem, piemēram, nolūkā izvairīties no divkāršām pārvaldības koncesijām (proti, ja – kā Stanley uzņēmumi prasa – ADM loterijas pārvaldībai ieceltu vairākus pakalpojumu sniedzējus, nevis tikai vienu ekskluzīvu pakalpojumu sniedzēju, tad būtu jāieceļ “virskoncesionārs”, kas būtu atbildīgs par pārējiem ( 38 )), arī tad modeļa izvēle būtu jāatzīst par nesaderīgu ar LESD 49. un 56. pantu.

47.

Savukārt, ja iesniedzējtiesa secina, ka ekskluzīvā modeļa izvēle patiesi ir izdarīta, lai sasniegtu kādu no atļautajiem mērķiem, tai būs jāaplūko, vai ierobežojums ir samērīgs. Tiesai ir jābūt pārliecinātai, ka ierobežojums ir piemērots attiecīgā modeļa mērķu sasniegšanai attiecīgajā aizsardzības līmenī un ka tas nepārsniedz šo mērķu sasniegšanai vajadzīgo.

48.

Lai gan šajā saistībā dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība atbilstoši “savai vērtību skalai” un “atšķirībām morāles, reliģijas un kultūras aspektos”, lai noteiktu, kas ir nepieciešams primāro vispārējo interešu apsvērumu nodrošināšanai ( 39 ), attiecīgajām Itālijas iestādēm ir jāsniedz iesniedzējtiesai pierādījumi, kas nepieciešami, lai šo tiesu pārliecinātu, ka modelis patiesi ir domāts tam, lai saskaņoti un sistemātiski sasniegtu noteikto mērķi ( 40 ). Piemēram, izskatot agrākus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa ir minējusi pierādījumus tam, ka koncesionārs tiks pakļauts attiecīgo iestāžu “stingrai uzraudzībai” vai ka ekskluzīvas koncesijas piedāvājums “ir apvienots ar tāda tiesiskā regulējuma ieviešanu, kurš būtu piemērots, lai nodrošinātu, ka minēto monopoltiesību īpašnieks patiešām pats saskaņoti un sistemātiski spēs šādi noteikto mērķi sasniegt” ( 41 ).

49.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa norāda, ka TAR Lazio uzskatīja, ka ekskluzīvais modelis attiecīgajā tirgū radīja mazāku konkurenci, tādējādi veicinot atbildīgu spēles pārvaldību. Šajā saistībā šī Tiesa jau ir konstatējusi, ka “brīva un neizkropļota konkurence [..] ļoti īpašajā azartspēļu tirgū, proti, starp vairākiem uzņēmējiem, kuriem atļauts piedāvāt vienas un tās pašas azartspēles, radītu kaitējumu, kas saistīts ar to, ka šie uzņēmēji sacenstos ar izdomas spēju, lai padarītu savus piedāvājumus atraktīvākus par to konkurentiem, un tādā veidā tiktu palielināti ar spēlēm saistītie patērētāju izdevumi, kā arī viņu atkarības riski” ( 42 ). Līdz ar to ekskluzīvas koncesijas modeļa izvēle, ja tā rada mazāku konkurenci un tādējādi veicina Loto spēles atbildīgu pārvaldību, Savienības tiesībās nav aizliegta.

50.

Iesniedzējtiesai būs jānosaka, kādi ir patiesie ekskluzīvās koncesijas modeļa izvēles mērķi (no kuriem Itālijas valdība ir nosaukusi vairākus), un, ja tie ir atļautie mērķi, tad – vai izvēle patiešām ir samērīga un saskaņota ar šiem mērķiem. Izvērtējot samērīgumu – kas, manuprāt, ir atšķirīgs no jautājuma, kāds ir ekskluzīvā modeļa izvēles mērķis –, es uzskatu, ka iesniedzējtiesa var ņemt vērā jebkādu pārvaldes efektivitāti, kas var tikt panākta, izmantojot šo modeli. Tā var arī ņemt vērā TAR Lazio faktu konstatāciju, ka šāds modelis pasargā Itālijas valdību no finansiālas atbildības.

51.

Visbeidzot, attiecībā uz trešo elementu es neredzu iemeslu, kādēļ līgums par Loto spēles pārvaldību saskaņā ar Savienības tiesību aktiem būtu jāpiešķir vairākiem pakalpojumu sniedzējiem tikai tādēļ, ka vairākas neekskluzīvas koncesijas Itālijā ir piedāvātas citām spēlēm, prognožu konkursiem citiem derību veidiem kā, piemēram, vienkāršo derību likmju likšanai.

52.

Šis arguments noved pie apgalvojuma, ka, tā kā visas spēles ir saistītas ar dažādu veidu azartspēlēm, tām visām ir jāpiemēro viena pieeja ( 43 ). Taču man šķiet acīmredzami, ka ir atšķirības starp līgumu, ko ADM piedāvāja konkursam šajā lietā, un, piemēram, licenci koncesijai derībām par zirgu skriešanās sacīkstēm.

53.

Kā iesniedzējtiesa norāda savā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, TAR Lazio secināja, ka galvenās atšķirības ir: i) faktā, ka piedāvātais līgums attiecas uz tehniskām, administratīvām un organizatoriskām darbībām, kas saistītas ar valsts loterijas pārvaldību, nevis tādiem tiešajiem darījumiem ar klientiem kā likmju likšana, un ii) ekonomiskajā riskā, ko Itālijas valsts uzņemas, kas, arī apstrīdēts, šķiet, ir pretstatā jebkāda riska neesamībai tajā valstī, kurā kāds liek likmi par futbola mača vai zirgu skriešanās sacīkšu iznākumu, izmantojot licencēta komerciālā pakalpojumu sniedzēja pakalpojumus. Turklāt konkurences tiesību analīze, kas norāda uz to, ka pret visām azartspēlēm būtu jāattiecas vienādi (proti, izmantojot vairāklietotāju neekskluzīvas koncesijas), šajā lietā nav nepieciešama. Tiesas vērtējums par azartspēļu pakalpojumiem saskaņā ar LESD 49. un 56. pantu skaidri paredz, ka konkurenci var likumīgi ierobežot un ka attiecīgi “tradicionālā” LESD 101. vai 102. pantā minētā pieeja ir nepiemērota ( 44 ).

54.

Visbeidzot, es neredzu iemeslu apšaubīt modeļa pārskatāmību. Manis iepriekš norādītais vērtējums, kas būtu jāveic iesniedzējtiesai, ietver arī “konsekvences principa” apsvēršanu (tādējādi, ka modeļa izvēlei ir jābūt atbilstīgai vispārējo interešu mērķim, ko tiek mēģināts sasniegt) un atziņu, ka pilnīga konkurences brīvība ne vienmēr ir vēlama.

55.

Tādēļ es ierosinu uz pirmo jautājumu atbildēt, ka attiecīgo valsts iestāžu lēmums piemērot koncesijas modeli tādas azartspēles kā Loto pārvaldībai ir LESD 49. un 56. pantā garantēto brīvību izmantošanas ierobežojums. Iesniedzējtiesai, ņemot vērā šī konkursa ekskluzīvās koncesijas modeļa objektīvās īpašības, ir jānosaka jebkādu šādu ierobežojumu apjoms. Pēc tam valsts iestādēm ir jāiesniedz pietiekami pierādījumi par i) primāro vispārējo interešu apsvērumu mērķi, ko ir iecerēts sasniegt, izmantojot konkrēto modeli, un ii) šī modeļa samērīgumu ar šo mērķi.

56.

Otrais jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, ka iepirkuma līguma vērtība ir nesamērīgi augsta (“nepamatota”), salīdzinot ar citiem izsludinātā konkursa nosacījumiem, un ar to tiek jautāts, vai tā rezultātā šī vērtība Savienības tiesību aktos ir aizliegta. TAR Lazio – kuras secinājumus iesniedzējtiesa nav nedz apšaubījusi, nedz arī tos apstrīdējusi – bija pretējs secinājums. Līdz ar to es otro jautājumu pārformulētu šādi: Ja valsts iestāde izsludina konkursu, vai Savienības tiesības liedz tai noteikt iepirkuma līguma vērtību, ja šī summa ir augsta, it īpaši, to aplūkojot citu konkursa nosacījumu kontekstā?

57.

Stanley uzņēmumi koncentrējas uz augstās iepirkuma līguma vērtības kopējo ietekmi un citiem līguma nosacījumiem, apgalvodami, ka to mērķis ir izslēgt tos no piedāvājumu iesniegšanas un rezervēt piedāvāto līgumu tagadējam pakalpojumu sniedzējam. Savukārt Beļģijas un Itālijas valdība, Lottoitalia un Komisija norāda uz objektīvajiem iemesliem, kas ir iepirkuma līguma vērtības aprēķināšanas pamatā. Viņi secina, ka gala skaitlis ir samērīgs un saprātīgs, neraugoties uz citiem līguma nosacījumiem. Portugāles valdība par otro jautājumu nav sniegusi nekādus īpašus apsvērumus.

58.

Manuprāt, jāsāk ar to, ka iepirkuma līguma vērtības iekļaušana izsludinātajā konkursā pati par sevi nav apstrīdama. Patiesi, aptuvenā vērtība ir viens no tās informācijas pamatelementiem, kas būtu jāiekļauj publiski izsludinātā konkursā (piemēram, līdzīgi informācija par piedāvātā līguma raksturu). Ja šādas informācijas nav, iespējams, netiks saņemts neviens piedāvājums.

59.

Tomēr, ja iepirkuma līguma vērtībai pēc savas būtības trūkst objektīva pamata, pārskatāmības princips cita starpā būtu pārkāpts.

60.

Es uzskatu, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu valsts tiesa ir sniegusi pietiekamu daudzumu faktu, lai Tiesa varētu būt pārliecināta, ka 700 miljoni EUR ir pamatota summa. Tā nav tik absurdi augsta, lai tai trūktu objektīva pamata.

61.

Lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu ir norādīts, ka TAR Lazio ir secinājusi, ka i) loterijas biļešu pārdošanas apgrozījums pārsniedza 6 miljardus EUR gadā piecu gadu periodā (jānorāda, ka šis skaitlis ir norādīts paziņojuma par līgumu II.2.1. punktā), un ii) ikgadējie ienākumi no tā būtu aptuveni 400 miljoni EUR (kas atspoguļo 6 % no ierosinātās komisijas maksas, kas norādīta paziņojuma par līgumu II.2.1. punktā). Līdz ar to šķiet, ka Itālijas valdība piedāvāja iegādāties iespēju nopelnīt 400 miljonus EUR gadā veselus deviņus gadus pēc kārtas (un būt aizsargātiem pret konkurenci), par to prasot (vismaz) 700 miljonus EUR, kas samaksājami triju gadu laikā.

62.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādīti arī citi faktori, ko TAR Lazio ir ņēmusi vērā. Lai gan summa, par kādu loterijas koncesijas ir pārdotas citās dalībvalstīs, varētu nebūt precīzi salīdzināma, manuprāt, ir atbilstoši ņemt vērā tādus papildu faktorus kā tie, ka maksājums bija jāsadala uz trijiem gadiem, uzņēmumiem bija ļauts veidot pagaidu grupas nolūkā iesniegt piedāvājumu un ka Itālijas valdība var uzņemties vai neuzņemties daļu no galīgā riska, kā arī sniedzamo pakalpojumu vispārējo raksturu un prasību koncesijas termiņa beigās bez maksas nodot ADM“visus materiālos un nemateriālos aktīvus, kas veido likmju pieņemšanas vietu tīklu [..]” (līgumprojekta 22.1. pants) ( 45 ). Fakts, ka ADM 15 uzņēmumus atzina par tādiem, kas atbilst izsludinātā konkursa prasībām, nosaka, ka 700 miljoni EUR ir aprēķināti plašākā, bet tomēr nozīmīgā vispārējā kontekstā.

63.

Ja iesniedzējtiesa nosaka, ka iepirkuma līguma vērtība ir aprēķināta objektīvi, gan aplūkojot atsevišķi, gan salīdzinot ar citiem līguma nosacījumiem, ar to pietiek, lai noraidītu Stanley uzņēmumu prasību par to, ka summa ir viņus diskriminējoša un/vai ar to attieksme pret tiem nav vienlīdzīga, salīdzinot ar attieksmi pret tagadējo pakalpojumu sniedzēju. Tas, ka iespējamais pakalpojumu sniedzējs nepiedalās konkursā tikai tāpēc, ka iepirkuma līguma vērtība ir augsta vai nesasniedzama uzņēmumam, kas darbojas viens, nemazina iepirkuma līguma vērtības objektivitāti.

64.

Taču, ja iesniedzējtiesa secina, ka līgumā noteiktās vērtības pamatā ir subjektīvi apsvērumi, nevis objektīvi faktori, ir ļoti grūti saprast, kā no tā izrietoši šķēršļi LESD 49. un 56. pantā garantētajām brīvībām varētu tikt attaisnoti kā samērīgi un pārskatāmi līdzekļi vispārējo interešu mērķu sasniegšanai ( 46 ). Tāpat, ja iepirkuma līguma vērtības ietekme kopā ar pārējiem līguma nosacījumiem līdzdalību konkursā ikvienam, izņemot tagadējo pakalpojumu sniedzēju, padarītu ļoti nepievilcīgu (vai pat neiespējamu), izrietošais ierobežojums pārrobežu uzņēmējdarbībai un pakalpojumu sniegšanai noteikti neizturētu šo testu.

65.

Tādēļ es ierosinu uz otro jautājumu atbildēt tā, ka atbilstoši ES tiesībām nav liegts norādīt augstu iepirkuma līguma vērtību paziņojumā par līgumu, ja šī skaitļa objektivitāte tiek noteikta gan pēc tā būtības, gan pēc atsauces uz citām konkursa dokumentos noteiktajām tiesībām un pienākumiem. Minētais tomēr ir jāizvērtē valsts tiesai.

66.

Trešā jautājuma pamatā ir divi pieņēmumi (abi labvēlīgi Stanley uzņēmumiem), ka atbilstoši 2015. gada Stabilitātes likumam un izsludinātajam konkursam Stanley uzņēmumiem, ja tie vēlas iegūt piedāvāto līgumu, ir jāpārtrauc sava komercdarbība un ka Tiesa ir atzinusi šo komercdarbību par likumīgu.

67.

Abi pieņēmumi ir jāapšauba. Pirmkārt, no 2015. gada Stabilitātes likuma vai izsludinātā konkursa nevar secināt, ka tie skaidri attiecas uz Stanley uzņēmumiem. Tāpat, kā norādīts Consiglio di Stato (Valsts padome) lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, TAR Lazio nebija konstatējusi nevienu faktu, kas varētu pamatot šādu pieņēmumu. Otrkārt, Tiesa nav izdarījusi šādu leģitimitātes konstatējumu attiecībā uz konkrēto komercdarbību, ko Stanley uzņēmumi šajā gadījumā cenšas apgalvot kā likumīgu.

68.

Līdz ar to es trešo jautājumu pārformulētu šādi: Vai LESD 49. un 56. pants un/vai nediskriminācijas, samērīguma un pārskatāmības principi liedz ekskluzīvas koncesijas līgumprojektā par ekskluzīvu koncesiju valsts loterijas pārvaldīšanai iekļaut klauzulas, kas paredz koncesiju atsaukt, ja a) koncesionārs, tā darbinieki vai aģenti tiek apsūdzēti par konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem vai b) koncesionārs pārkāpj valsts tiesisko regulējumu neatļauto, nelikumīgo un nelegālo spēļu apkarošanas jomā, ja šīs klauzulas tiek izmantotas tā, lai izslēgtu iespējamo pretendentu?

69.

Stanley uzņēmumi vienlaikus apgalvo, ka atcelšanas klauzulas ir neskaidri formulētas un ka šajās klauzulās ir pietiekami skaidri un precīzi draudi, ka tiem ir liegta iespēja vai tie tiek atturēti no dalības konkursā, jo pret tiem ir uzsāktas dažādas tiesvedības un līdz ar to automātiski tiek pārkāptas atcelšanas klauzulas. Turklāt tie apgalvo, ka – pretēji principiem, ko Tiesa ir noteikusi spriedumā lietā Costa un Cifone ( 47 ), – šīs klauzulas attiecas arī uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas nav res judicata. Kopumā Beļģijas un Itālijas valdība, Lottoitalia un Komisija apgalvo, ka atcelšanas klauzulas ir skaidras, ka tās ir samērīgas ar izvirzīto mērķi un ka tās automātiski neizslēdz Stanley uzņēmumus no iepirkuma procesa. Portugāles valdība par trešo jautājumu nav sniegusi nekādus īpašus apsvērumus.

70.

Pirms pievērsties LESD 49. un 56. panta prasībām, es aplūkošu līgumprojekta 30. panta 2. punkta h) un k) apakšpunktu, atsaucoties uz pārskatāmības principu (kas nozīmē arī diskriminācijas aizlieguma principa ievērošanu). Visbeidzot, es izskatīšu res judicata jautājumu, galveno uzmanību pievēršot līgumprojekta 30. panta 2. punkta h) apakšpunktam.

71.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādīts, ka TAR Lazio uzskatīja, ka atcelšanas klauzulas ir pietiekami pārskatāmas. Šajā ziņā klauzulas ir jāaplūko no pietiekami informēta un rūpīga pretendenta perspektīvas ( 48 ). Lietā Costa un Cifone Tiesa sniedza norādes par to, kas šajā ziņā atbilst pārskatāmības prasībām. Tādējādi formulējums, kas ļauj atcelt koncesiju par “1990. gada 19. marta Likumā Nr. 55 paredzēto noziedzīgo nodarījumu gadījum[iem]”, tika uzskatīts par pieņemamu, jo tas bija saistīts ar konkrētiem un identificētiem likumpārkāpumiem, kas noteikti šajā Likumā (kas arī atbilst vispārējam mērķim apkarot noziedzību). Turpretī formulējums, kas pieļāva atcelšanu par “cit[iem] noziedzīgu nodarījumu gadījum[iem], kad var tikt apdraudētas uzticības attiecības ar [līgumslēdzēju iestādi]” netika uzskatīts par pieņemamu, jo šāds formulējums neveicināja to, ka “ikviens potenciālais pretendents pārliecinoši varētu izvērtēt iespējamību, ka viņam tiks piemērotas šādas sankcijas” ( 49 ).

72.

Iesniedzējtiesai vajadzības gadījumā vēlreiz ir jāizvērtē abu atcelšanas klauzulu pārskatāmība, ņemot vērā judikatūru, uz kuru es tikko atsaucos.

73.

Es savukārt neuzskatu, ka pietiekami informētam un rūpīgam pretendentam būtu lielas grūtības izprast, kā līgumprojekta 30. panta 2. punkta k) apakšpunkts tiek piemērots un kāda ir tā darbības joma. Ciktāl tas attiecas uz 30. panta 2. punkta h) apakšpunktu, apstākļi, kādos ADM var atcelt koncesiju saskaņā ar šo līgumprojekta klauzulu, ir raksturoti kodolīgi, bet skaidri. Ir jāizpilda kumulatīvs nosacījumu kopums, lai ADM nolemtu, vai turpināt atcelšanas procesu. Atcelšana nav automātiska, taču ir skaidrs, ka atcelšana var notikt, ja šie nosacījumi ir izpildīti. Tas, ka šī klauzula dod ADM rīcības brīvību, lai lemtu, vai atcelt koncesiju, nemazina klauzulas skaidrību. Turklāt ir skaidrs, ka trešā puse, kas nav ADM (proti, prokurors, kā tas tika atzīts tiesas sēdē), novērtē, vai ir pietiekami daudz materiālu, lai attaisnotu apsūdzības par iespējamu noziedzīgu nodarījumu uzrādīšanu. Šo elementu kombinācija, manuprāt, atbilst pārskatāmības principa ievērošanai.

74.

Turpinot, izvērtējot LESD 49. un 56. pantu, Tiesa ir nospriedusi, ka tas, ka saimnieciskajām darbībām, piemēram, Loto pārvaldības pakalpojumu sniegšanai, tiek prasīts iesniegt piedāvājumu un uzvarēt līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā un tiek piemērotas klauzulas, kas ļauj šo koncesiju potenciāli pēc tam atcelt, ir šķērslis brīvībām, kas garantētas LESD 49. un 56. pantā ( 50 ). Tādēļ atcelšanas klauzulas ir jāpamato ar atsauci uz primāru vispārējo interešu apsvērumu mērķi un tām ir jāatbilst samērīguma prasībām. Esmu jau apspriedusi, kas no Itālijas iestādēm tiek prasīts, ņemot vērā primāro vispārējo interešu apsvērumu mērķi, kuru plānots sasniegt ( 51 ). Iesniedzējtiesai būs jāpārliecinās par to, vai apstrīdētās klauzulas ir piemērotas un nepieciešamas šī mērķa sasniegšanai un nepārsniedz tā sasniegšanai vajadzīgo. Šajā saistībā es tikai norādu, ka, piemēram, līgumprojekta 30. panta 2. punkta h) apakšpunktā minētie iemesli ir tieši saistīti ar noziedzīgām darbībām un ka viens no izvirzītajiem vispārējās intereses mērķiem ir noziedzīgu darbību novēršana Loto spēles pārvaldībā.

75.

Visbeidzot es pievēršos argumentam par res judicata. Vai tas, ka līgumprojekta 30. panta 2. punkta h) apakšpunkts (un 30. panta 2. punkta k) apakšpunkts) nav ierobežoti ar pārkāpumiem, kas ir res judicata, nozīmē, ka tie automātiski ir uzskatāmi par nesamērīgiem? ( 52 )

76.

Šajā brīdī ir lietderīgi atgādināt, ka trešā jautājuma pamatā esošais pieņēmums ir tāds, ka Stanley uzņēmumiem, lai netiktu pārkāpts līgumprojekta 30. panta 2. punkta h) un/vai k) apakšpunkts, būtu jāatsakās no esoša, likumīga un komerciāli veiksmīga darbības modeļa.

77.

Lietā Costa un Cifone attiecīgās klauzulas bija veidotas saistībā ar koncesijas atcelšanu, bet praksē tās ļāva izslēgt konkrētus pakalpojumu sniedzējus no dalības konkursa procedūrā (jo atcelšana faktiski tiktu uzsākta licences piešķiršanas dienā). Tiesa nosprieda, ka “[..] izslēgšana no tirgus, atņemot koncesiju, par samērīgu ar noziedzības apkarošanas mērķi principā ir uzskatāma tikai tad, ja tā ir balstīta uz spēkā stājušos tiesas spriedumu un ja runa ir par īpaši smagu noziegumu. Tiesiskais regulējums, kurā, kaut arī uz laiku, ir paredzēta uzņēmumu izslēgšana no tirgus, varētu tikt uzskatīts par samērīgu tikai tad, ja būtu paredzēta efektīva tiesību aizsardzības iespēja tiesā, kā arī iespēja saņemt ciestā kaitējuma atlīdzinājumu gadījumā, kad šī izslēgšana izrādītos nepamatota” ( 53 ).

78.

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem nav acīmredzams, ka apstrīdētās klauzulas šajā lietā automātiski izslēdza Stanley uzņēmumus no konkursa procedūras. Tādēļ iesniedzējtiesai vispirms ir rūpīgi jāizvērtē pret Stanley uzņēmumiem uzsākto tiesvedību būtība un jānosaka, vai tās patiešām varēja nekavējoties būt pamats piemērot atcelšanas klauzulu, ja šie uzņēmumi būtu piedalījušies konkursā un tiem tiktu piešķirtas līguma slēgšanas tiesības. Ja tas tā nebija, Tiesas nostāja lietā Costa un Cifone katrā ziņā nav tieši piemērojama.

79.

Tomēr, ja Stanley uzņēmumi tika izslēgti, vai līgumprojektā par ekskluzīvu loterijas koncesiju ir atļauts iekļaut atcelšanas klauzulu, kura var tikt izmantota pēc līgumslēdzējas iestādes ieskatiem brīdī, kad koncesionārs, tā darbinieki vai pārstāvji ir apsūdzēti, bet vēl nav notiesāti par nopietnu noziedzīgu nodarījumu (a fortiori, ja spriedums vēl nav stājies spēkā)?

80.

Manuprāt, šis ir klasisks piemērs tam, ka ir jāpanāk pareizais līdzsvars starp divām konkurējošām interesēm. No vienas puses, ir sabiedrības intereses novērst noziedzīgu darbību loteriju sistēmā (kā apgalvo Itālijas valdība). No otras puses, ir vienīgā koncesionāra privātās komerciālās intereses, kā arī pieņēmums, ka puse, kas apsūdzēta noziedzīgā nodarījumā, ir nevainīga, kamēr nav pierādīta tās vaina ( 54 ).

81.

Ciktāl tas attiecas uz šīm sabiedrības interesēm, sprieduma ar res judicata spēku pastāvēšana liecina par (visticamāk, paplašināto) procesu (vispirms) pilnā kriminālprocesā un pēc tam (iespējami) pilnu pārsūdzību virkni. Var paiet ilgs laiks, iekams notiesājošs spriedums iegūst res judicata spēku. Raugoties no sabiedrības interešu perspektīvas, pastāv nopietni trūkumi, jo ir jāgaida līdz brīdim, kad varēs tikt atsaukta vienīgā koncesija valsts loterijas vadīšanai. Savukārt vērtīga un neaizsargāta pakalpojuma pārvaldība tikmēr paliks koncesionāra rokās. Ja beigās izrādītos, ka koncesionārs, tā darbinieki vai aģenti ir patiesi vainīgi tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kuru (citējot līgumprojekta 30. panta 2. punkta h) apakšpunktu) “[līgumslēdzēja iestāde], ņemot vērā nodarījuma raksturu, smagumu, īstenošanas veidus un saistību ar koncesijā piešķirtās darbības priekšmetu, atzīst par tādu, kas izslēdz koncesionāra uzticamību, profesionalitāti un morālo piemērotību”, tas būtu acīmredzami nevēlams iznākums.

82.

Tomēr, ja atcelšanas klauzulu ir atļauts piemērot tad, ja (faktiski) ir tikai aizdomas, ka ir izdarīts smags noziegums (pat ja aizdomas apstiprina trešā puse, proti, valsts iestāde – prokuratūra), tas var pārāk sasvērt svaru kausus sabiedrības interešu pusē, tādējādi kaitējot privātajām interesēm. Pamatojoties uz prima facie gadījumu, kas vēl nav izskatīts kriminālprocesā, kurš tiek īstenots saskaņā ar parastām garantijām, tiek apdraudētas gan pakalpojumu sniedzēja tiesības veikt uzņēmējdarbību, gan tā tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu līdz brīdim, kad tas tiek atzīts par vainīgu.

83.

Šeit jānorāda, ka ES tiesiskā kārtība citās publiskā iepirkuma procedūrās paredz iespēju izslēgt no konkursa procedūras, atsaucoties ne tikai uz nopietnu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, bet arī uz gadījumiem, kad pakalpojumu sniedzējs “ir vainīgs kādā ar profesionālo darbību saistītā smagā pārkāpumā, kas liek apšaubīt [tā] godprātību” (mans izcēlums) ( 55 ). Tādējādi, interpretējot ekvivalentu izslēgšanas noteikumu saskaņā ar Direktīvu 2004/18 ( 56 ), šajā nolūkā Tiesa, piemēram, ir lēmusi, ka “tiesas nolēmums, pat ja tas vēl nav kļuvis galīgs, ņemot vērā tā priekšmetu, var būt atbilstošs pamats, kas ļauj līgumslēdzējai iestādei pamatot smaga ar profesionālo darbību saistīta pārkāpuma esamību, jo par tās lēmumu katrā ziņā varēs tikt veikta pārbaude tiesā” ( 57 ).

84.

Tādēļ es uzskatu, ka perfekts līdzsvars starp sabiedriskajām un privātajām interesēm ir nodrošināms tādā situācijā, kad jau ir pasludināts “tiesas nolēmums”, kas pamato aizdomas par noziedzību vai nopietnu profesionālās ētikas pārkāpumu. Tādējādi šajā lietā tas, piemēram, pieļautu izslēgšanu, ja attiecīgajā tiesā būtu bijis pirmās instances tiesas spriedums par noziedzīgu nodarījumu, kas ADM radītu šaubas par to, ka pakalpojuma sniedzējam piemīt “uzticamība, profesionalitāte un morālā piemērotība”, kas ir būtiskas Loto pakalpojumu koncesijas līgumam. Būtu arī nepieciešams, lai izslēgtajam koncesionāram būtu pieejami tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas ļautu i) mēģināt apturētADM lēmumu atcelt koncesiju, kamēr attiecīgais tiesas nolēmums tiek pārsūdzēts, un ii) pieprasīt zaudējumu atlīdzību no līgumslēdzējas iestādes, ja šāds tiesas nolēmums vēlāk tiktu atcelts apelācijas tiesvedībā ( 58 ). Abu veidu aizsardzības līdzekļiem vajadzīgie mehānismi būtu jānosaka likumā, nevis līgumā ( 59 ).

85.

Ciktāl tas attiecas uz šo tiesvedību, tas, vai divas apstrīdētās atcelšanas klauzulas atturēja – vai neatturēja – Stanley uzņēmumus no dalības konkursā un kādi tiesību aizsardzības līdzekļi un garantijas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pieejami izslēgtajam koncesionāram, ir divi jautājumi, kas būtībā ir jāpārbauda valsts tiesai, tādēļ es šeit tos neaplūkoju.

86.

Līdz ar to es ieteiktu uz trešo jautājumu atbildēt šādi: atbilstoši LESD 49. un 56. pantam un nediskriminācijas, samērīguma un pārskatāmības principiem nav aizliegts ekskluzīvas koncesijas līgumprojektā valsts izlozes pārvaldīšanai iekļaut klauzulas, kas paredz koncesiju atsaukt, ja a) koncesionārs, tā darbinieki vai aģenti tiek apsūdzēti par konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem vai b) koncesionārs pārkāpj valsts tiesisko regulējumu neatļauto, nelikumīgo un nelegālo spēļu apkarošanas jomā, un ja šīs klauzulas tiek izmantotas tā, lai izslēgtu iespējamo pretendentu, ar nosacījumu, ka:

87.

Tādējādi es ierosinu Tiesai uz Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: