1.

Ar diviem 2017. gada 6. aprīļa lēmumiem Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) nosūtīja Tiesai divus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1370/2007 (2007. gada 23. oktobris) par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 1107/70, 5. panta 2. punkta un 8. panta 3. punkta interpretāciju ( 2 ).

2.

Šie lūgumi ir iesniegti, pirmkārt, tiesvedībā starp Mobit Soc. cons. arl – konsorciju, kurā ir apvienoti vairāki Itālijas uzņēmumi, kas darbojas transporta nozarē, un Regione Toscana (Toskānas reģions, Itālija) par galīgo vietējā sabiedriskā transporta pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu Autolinee Toscane SpA – uzņēmumam, ko kontrolē Régie autonome des transports parisiens (RATP), un, otrkārt, tiesvedībā ar tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem starp Autolinee Toscane un Mobit.

3.

Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas zināt, vai Regulas Nr. 1370/2007 5. un 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pakalpojumu sniedzējs, kāds Autolinee Toscane ir tiesvedībā pamatlietā, ir jāizslēdz no līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, kurā izsludināts konkurss, pamatojot ar to, ka šo pakalpojumu sniedzēju kontrolē cits pakalpojumu sniedzējs, proti, šajā tiesvedībā – RATP, kuram ir tieši piešķirtas līguma slēgšanas tiesības pirms šīs regulas spēkā stāšanās ( 3 ).

4.

Šajos secinājumos turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ uzskatu, ka tādos apstākļos kā pamatlietā nevienā Regulas Nr. 1370/2007 normā nav liegts piešķirt sabiedriskā transporta pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības, izsludinot konkursu, tādam pakalpojumu sniedzējam kā Autolinee Toscane.

5.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1370/2007 1. panta 1. punkta pirmo daļu šīs regulas mērķis ir saskaņā ar Savienības tiesību aktiem noteikt, kā kompetentās iestādes var rīkoties sabiedriskā pasažieru transporta jomā, nodrošinot vispārējas nozīmes pakalpojumus, lai, cita starpā, to būtu vairāk, lai tie būtu drošāki, kvalitatīvāki vai ar mazākām izmaksām, nekā tas būtu panākams tikai ar tirgus darbību.

6.

Šīs regulas 2. pantā tostarp ir noteiktas šādas definīcijas:

“[..]

[..]

[..]

[..].”

7.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1370/2007 3. panta 1. punktu, “ja kompetentā iestāde nolemj izvēlētajam pakalpojumu sniedzējam par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību izpildi piešķirt ekskluzīvas tiesības un/vai kompensāciju, tā to dara saskaņā ar pakalpojumu valsts [publisko pakalpojumu] līgumu”.

8.

Regulas Nr. 1370/2007 5. pantā “Pakalpojumu valsts [publisko pakalpojumu] līgumu piešķiršana” ir noteikts:

“1.   Pakalpojumu valsts [publisko pakalpojumu] līgumus piešķir saskaņā ar šajā regulā paredzētajiem noteikumiem. [..]

2.   Ja vien tas nav aizliegts ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, jebkura kompetenta vietēja iestāde neatkarīgi no tā, vai tā ir individuāla iestāde vai iestāžu grupa, kas sniedz integrētus sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumus, var pieņemt lēmumu pati sniegt sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumus vai tieši piešķirt pakalpojumu valsts [publisko pakalpojumu] līgumus juridiski patstāvīgam subjektam, ko kompetentā vietējā iestāde – vai iestāžu grupas gadījumā vismaz viena kompetentā vietējā iestāde – kontrolē līdzīgi tam, kā tā kontrolē savas nodaļas. Ja kompetentā vietējā iestāde pieņem šādu lēmumu, piemēro šādus nosacījumus:

[..]

3.   Jebkura kompetentā iestāde, kas uztic pakalpojumus trešai personai, kura nav tieši pakļauts pakalpojumu sniedzējs, piešķir pakalpojumu valsts [publisko pakalpojumu] līgumus, izsludinot konkursu, izņemot 4., 5. un 6. punktā paredzētos gadījumus. Konkursam pieņemtā procedūra ir atvērta visiem pakalpojumu sniedzējiem, un tajā ievēro pārredzamības, taisnīguma un nediskriminācijas principu[s]. Pēc piedāvājumu iesniegšanas un varbūtējas iepriekšējas atlases procedūrā var ietvert sarunas saskaņā ar šiem principiem, lai noteiktu, kā vislabāk izpildīt īpašas vai sarežģītas prasības.

[..]”

9.

Regulas Nr. 1370/2007 8. pantā “Pāreja” ir noteikts:

“1.   Valsts [publisko] pakalpojumu līgumus piešķir saskaņā ar šajā regulā paredzētajiem noteikumiem. [..]

2.   Neskarot 3. punktu, pakalpojumu valsts [publisko pakalpojumu] līgumu piešķiršana pārvadājumiem pa dzelzceļu un autoceļiem atbilst 5. panta prasībām no 2019. gada 3. decembra. Šajā pārejas laikā dalībvalstis veic pasākumus, lai pakāpeniski izpildītu 5. panta prasības nolūkā novērst nopietnas strukturālas problēmas, jo īpaši attiecībā uz transporta jaudu.

Sešos mēnešos pēc pārejas laika pirmās puses beigām dalībvalstis sniedz Komisijai progresa ziņojumu, īpaši norādot, kā īsteno pakalpojumu valsts līgumu pakāpenisku piešķiršanu saskaņā ar 5. pantu. Pamatojoties uz dalībvalstu progresa ziņojumiem, Komisija var ierosināt attiecīgus dalībvalstīm adresētus pasākumus.

3.   Piemērojot 2. punktu, neņem vērā pakalpojumu valsts [publisko pakalpojumu] līgumus, kas saskaņā ar Kopienas un valsts tiesību aktiem piešķirti:

Līgumi, kas minēti a) apakšpunktā, var palikt spēkā līdz to darbības termiņa beigām. Līgumi, kas minēti b) un c) apakšpunktā, var palikt spēkā līdz to darbības termiņa beigām, bet ne ilgāk par 30 gadiem. Līgumi, kas minēti d) apakšpunktā, var palikt spēkā līdz to darbības termiņa beigām, ja vien tie ir termiņa līgumi un ja to termiņi ir salīdzināmi ar 4. pantā paredzētajiem termiņiem.

Pakalpojumu valsts [publisko pakalpojumu] līgumi var palikt spēkā līdz to darbības termiņa beigām, ja to pārtraukšana radītu nesamērīgas juridiskas vai ekonomiskas sekas un ja Komisija ir devusi atļauju.

[..]”

10.

Iesniedzējtiesa ir precizējusi, ka papildus Regulas Nr. 1370/2007 normām uz lēmumu pieņemšanu pamatlietās ir attiecināmas decreto legislativo n. 422, del 19 novembre 1997, conferimento alle regioni ed agli enti locali di funzioni e compiti in materia di trasporto pubblico locale, a norma dell’articolo 4, comma 4, della legge n. 59, del 15 marzo 1997 (1997. gada 19. novembra Leģislatīvais dekrēts Nr. 422 par funkciju un pienākumu vietējā sabiedriskā transporta jomā nodošanu reģioniem un vietējām iestādēm saskaņā ar 1997. gada 15. marta Likuma Nr. 59 4. panta 4. punktu, turpmāk tekstā – “1997. gada 19. novembra Leģislatīvais dekrēts”) normas.

11.

1997. gada 19. novembra Leģislatīvā dekrēta 18. pantā “Reģionālā un vietējā sabiedriskā transporta pakalpojumu organizācija” ir noteikts:

“[..]

2)   Lai mudinātu izvairīties no monopolistisku struktūru veidošanas un paredzētu konkurētspējīgas darbības noteikumus reģionālā un vietējā transporta pakalpojumu pārvaldībai, reģioni un vietējās pašvaldības, paredzot pakalpojumu līgumu slēgšanu, ievēro 1995. gada 14. novembra Likuma Nr. 481 2. pantā noteiktos principus un garantē tostarp:

12.

Mobit ir Itālijas sabiedrību apvienība (“società consortil”), kurā ir apvienoti vairāki transporta nozares uzņēmumi.

13.

Autolinee Toscane ir Itālijas sabiedrība, kuru kontrolē RATP, izmantojot sabiedrības RATP DEV S.A. un RATP DEV Italia Srl. Atbilstoši iesniedzējtiesas norādītajam RATP ir Francijas valsts dibināta un kontrolēta publiska iestāde, kurai kopš 1948. gada tā uztic izpildīt sabiedriskā transporta pakalpojumu līgumus. Līguma, kura slēgšanas tiesības Francijā ir piešķirtas RATP un kurš bija spēkā to faktisko apstākļu laikā, kuriem ir nozīme lietā, darbības termiņš beigsies 2039. gada 31. decembrī.

14.

Ar 2013. gada 5. oktobrīEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētu paziņojumu Regione Toscana uzsāka procedūru par vietējā sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas koncesijas piešķiršanu tās teritorijā.

15.

Uzaicinājumus iesniegt piedāvājumus Regione Toscana nosūtīja Mobit un Autolinee Toscane, vienīgajiem diviem subjektiem, kuri bija izrādījuši interesi piedalīties konkursā.

16.

2015. gada 24. novembrī līguma slēgšanas tiesības pagaidu kārtībā tika piešķirtas Autolinee Toscane. 2016. gada 2. martā līguma slēgšanas tiesības galīgi tika piešķirtas Autolinee Toscane.

17.

2016. gada 15. aprīlī šo lēmumu par līguma slēgšanas tiesību galīgu piešķiršanu Mobit apstrīdēja Tribunale amministrativo della Toscana (Toskānas Administratīvā tiesa, Itālija). Savā prasības pieteikumā Mobit apstrīdēja procedūras likumību, norādot pamatus, kas attiecas uz to, ka Autolinee Toscane dalība konkursā esot bijusi nelikumīga, un uz to, ka izvēlētajā piedāvājumā esot trūkumi, kā arī, pakārtoti, uz to, ka visa konkursa procedūra esot nelikumīga.

18.

Autolinee Toscane cēla pretprasību, kurā lūdza izslēgt Mobit iesniegto piedāvājumu. RATP iestājās lietā, atbalstot Autolinee Toscane.

19.

Ar 2016. gada 28. oktobra spriedumu Tribunale amministrativo della Toscana (Toskānas Administratīvā tiesa, Itālija) apmierināja gan Mobit prasību, gan Autolinee Toscane pretprasību. Apstrīdētos aktus un pasākumus šī tiesa atcēla no līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas brīža Autolinee Toscane, jo tās piedāvājums neesot atbildis konkursa nolikumā izvirzītajām prasībām. Tā izslēdza arī Mobit piedāvājumu, ar kuru tādējādi līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā nevarēja tikt aizstāts Autolinee Toscane piedāvājums.

20.

Šo spriedumu Mobit pārsūdzēja iesniedzējtiesā, tostarp norādot uz Regulas Nr. 1370/2007 2. panta b) un j) punkta, 5. panta 2. punkta un 8. panta 3. punkta pārkāpumu.

21.

Mobit it īpaši apgalvoja, ka, piemērojot Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 2. punkta b) un d) apakšpunktu, Autolinee Toscane esot bijusi jāizslēdz no līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, jo to kontrolē uzņēmums – RATP, kuram Francijā līguma slēgšanas tiesības ir piešķirtas tieši un kurš ir jākvalificē kā iekšējs pakalpojumu sniedzējs iepriekš minēto tiesību normu izpratnē.

22.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, ja šī regula būtu jāinterpretē tādējādi, ka procedūrā, kurā ir izsludināts konkurss, tiek prasīts izslēgt uzņēmumus, kuriem līguma slēgšanas tiesības turklāt ir tieši piešķirtas, tad tai būtu jāatceļ pirmās instances spriedums, atzīstot, ka Autolinee Toscane nevarēja būt izraudzītais pretendents.

23.

Līdz ar to Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24.

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēti 2017. gada 12. jūnijā.

25.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Mobit, Autolinee Toscane, Regione Toscana, RATP, Francijas un Portugāles valdības, kā arī Eiropas Komisija.

26.

2018. gada 21. jūnija tiesas sēdē mutvārdu apsvērumus sniedza Mobit, Autolinee Toscane, Regione Toscana, RATP, Itālijas un Francijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

27.

Iesniedzējtiesa ir uzdevusi četrus jautājumus par Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 2. punkta un 8. panta 3. punkta interpretāciju, lai noskaidrotu, vai pakalpojumu sniedzējs, kāds tiesvedībā pamatlietā ir Autolinee Toscane, ir jāizslēdz no līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, kurā ir izsludināts konkurss, pamatojot ar to, ka šo pakalpojumu sniedzēju kontrolē cits pakalpojumu sniedzējs, proti, šajā tiesvedībā – RATP, kuram pirms šīs regulas spēkā stāšanās ir tieši piešķirtas līguma slēgšanas tiesības.

28.

Nevienā Regulas Nr. 1370/2007 normā, manuprāt, nav liegts tādos apstākļos kā pamatlietā konkursa procedūrā piešķirt sabiedriskā transporta pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības tādam pakalpojumu sniedzējam kā Autolinee Toscane.

29.

Šāda pieeja izriet no trīs atšķirīgiem un neatkarīgiem iemesliem, proti, no Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 2. punktā noteiktā pārejas režīma (A sadaļa), no šīs regulas 8. panta 3. punktā paredzētā pārejas režīma (B sadaļa) un no minētās regulas 5. panta 2. punkta un 5. panta 3. punkta savstarpējās saistības (C sadaļa).

30.

Pilnības labad D sadaļā pārbaudīšu jēdzienus “iekšējs pakalpojumu sniedzējs” un “kompetentā iestāde”, par kuriem ir uzdoti otrais un trešais jautājums.

31.

Pirmais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecas uz to, vai Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 2. punkts ir piemērojams līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai, kas ir notikusi pirms šīs regulas spēkā stāšanās. Pamatlietas kontekstā šis jautājums skar Francijā notikušu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu RATP, kas nav šīs tiesvedības priekšmets, bet saskaņā ar Mobit izklāstīto argumentāciju varētu būt pamats Autolinee Toscane izslēgšanai no konkrētās līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, par ko ir minētā tiesvedība, piemērojot šīs regulas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu ( 4 ).

32.

Tādējādi pirms šī jautājuma pārbaudes ir jānoskaidro, vai kompetentajai iestādei, kāda ir Regione Toscana, Regulas Nr. 1370/2007 5. pants bija jāievēro 2016. gada 2. martā pabeigtajā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, kāda ir pamatlietā ( 5 ).

33.

Manuprāt, vispirms no Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 2. punktā noteiktā pārejas režīma izriet, ka šīs regulas 5. pants nav piemērojams tādā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā kā pamatlietā (1. apakšsadaļa).

34.

Pēc tam pilnības labad pārbaudīšu Mobit izvirzīto argumentu, ka šis pārejas režīms, neraugoties uz šīs pašas regulas 8. panta 2. punkta skaidro formulējumu, attiecas tikai uz minētās regulas 5. panta 3. punktu (2. apakšsadaļa).

35.

Visbeidzot izklāstīšu iemeslus, kādēļ ir jānodala Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 2. punktā noteiktais pārejas režīms no tā, kāds ir paredzēts šīs regulas 8. panta 3. punktā (3. apakšsadaļa), šo pēdējo minēto režīmu iztirzājot šo secinājumu B sadaļā.

36.

Norādu, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1370/2007 12. pantā paredzēto šī regula ir stājusies spēkā 2009. gada 3. decembrī. Tomēr minētās regulas 8. panta 2. punkta pirmās daļas pirmajā teikumā ir noteikts, ka līguma par sabiedriskā transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, slēgšanas tiesību piešķiršanai šīs pašas regulas 5. pantam ir jāatbilst no 2019. gada 3. decembra.

37.

Citiem vārdiem sakot, Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 2. punkta pirmās daļas pirmajā teikumā ir noteikts desmit gadu pārejas laiks no šīs regulas spēkā stāšanās brīža līdz 2019. gada 2. decembrim, kura laikā dalībvalstu kompetentajām iestādēm, piešķirot līguma slēgšanas tiesības par sabiedriskā transporta pakalpojumiem, izmantojot autoceļus, šīs regulas 5. pants nav jāievēro.

38.

Taču pamatlieta attiecas uz līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, kas notika 2016. gada 2. martā, proti, pirms šī pārejas laika beigām ( 6 ). No tā secinu, ka šīs tiesvedības kontekstā Regione Toscana nebija jāievēro Regulas Nr. 1370/2007 5. pants.

39.

Citādi būtu tikai tādā gadījumā, ja uz līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu šajā tiesvedībā attiektos valsts tiesiskais regulējums, ar kuru priekšlaicīgi būtu ieviests Regulas Nr. 1370/2007 5. pants, – tas tieši ir atļauts un pat atbalstīts šīs regulas 8. panta 2. punkta pirmās daļas otrajā teikumā. Šādā gadījumā būtu jāatzīst, ka šīs tiesvedības kontekstā Regione Toscana faktiski būtu bijis jāievēro 5. pants, ciktāl tas tā būtu noteikts valsts tiesiskajā regulējumā.

40.

Tomēr no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka Itālijas Republika vai Regione Toscana būtu nolēmušas priekšlaicīgi, proti, pirms pārejas laika beigām, ieviest Regulas Nr. 1370/2007 5. pantu. Par šo jautājumu sniedzot atbildes tiesas sēdē, Itālijas valdība un Regione Toscana apstiprināja, ka šāda priekšlaicīga ieviešana nav notikusi. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tas tā tiešām ir.

41.

Līdz ar to galvenokārt ierosinu Tiesai uz uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi. Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs regulas 5. pants nav piemērojams līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, kāda tā ir pamatlietā, kas ir notikusi pirms šīs regulas 8. panta 2. punktā noteiktā pārejas laika beigām, izņemot, ja uz šādu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru attiecas valsts tiesiskais regulējums, ar ko minētais 5. pants ir ieviests priekšlaicīgi, un ciktāl šajā regulējumā tas ir noteikts.

42.

Kā apgalvo Autolinee Toscane, Regione Toscana, RATP un Francijas valdība, no paša Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 2. punkta teksta izriet, ka šajā tiesību normā ir paredzēts izņēmums uz laiku, kas attiecas uz šīs regulas 5. pantu kopumā.

43.

Tomēr Komisija savās interpretējošās vadlīnijās attiecībā uz Regulu Nr. 1370/2007 ir apstiprinājusi, ka “tikai 5. panta 3. punkts [..] šķiet iederīgs šajā kontekstā” ( 7 ). Šo interpretāciju Mobit atbalstīja savos rakstveida apsvērumos.

44.

Šādas interpretācijas pamatošanai Komisija vadlīnijās ir izvirzījusi sistēmiska rakstura argumentu. Atbilstoši tam Regulas Nr. 1370/2007 5. panta noteikumi, izņemot tā 3. punktu, esot “saudzīgāki [..] salīdzinājumā ar vispārīgajiem Līguma principiem un attiecīgo judikatūru”. Citiem vārdiem sakot, šo tiesību normu piemērošanas “iesaldēšana” pārejas laikā liktu kompetentajām iestādēm ievērot stingrākas prasības, proti, tās, kuras izriet no vispārīgajiem Līguma principiem un attiecīgās judikatūras.

45.

Šī interpretācija, manuprāt, ir jānoraida šādu iemeslu dēļ.

46.

Vispirms tā ir pretrunā Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 2. punkta pirmās daļas skaidrajam tekstam, kurā ir norāde uz šīs regulas 5. pantu bez nekāda cita precizējuma.

47.

Tad vēl Tiesai nav “jāuzmin” pārejas režīma tvērums, kāds tas ir noteikts Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 2. punktā, sistēmiski salīdzinot pienākumus, kuri izriet attiecīgi no diviem instrumentiem, konkrētajā gadījumā – no šīs regulas un no LESD. Šāds solis, manuprāt, ņemot vērā varas dalīšanas un juridiskās drošības principus, veidotu bīstamu precedentu.

48.

Visbeidzot man šķiet, ka Komisija interpretācijas ceļā vēlas vēlreiz noteikt ierobežojumu, kuru Savienības likumdevējs ir noraidījis. Proti, šis Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 2. punkta tvēruma ierobežojums neparādās regulas pirmajā redakcijā, kas tika pieņemta 2007. gada 23. oktobrī, un tāpat Savienības likumdevējs to noraidīja, pieņemot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/2338 (2016. gada 14. decembris), ar ko groza Regulu Nr. 1370/2007 attiecībā uz iekšzemes dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgus atvēršanu ( 8 ).

49.

Proti, savā priekšlikumā regulai, ar ko groza Regulu Nr. 1370/2007, Komisija bija tieši ierosinājusi ierobežot Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 2. punkta tvērumu, šo punktu attiecinot tikai uz šīs regulas 5. panta 3. punktu ( 9 ). Taču Padomes un Eiropas Parlamentā apstiprinātajā regulas, ar ko groza Regulu Nr. 1370/2007, galīgajā redakcijā šāda ierobežojuma nav ( 10 ).

50.

No iepriekš minētā secinu, ka Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 2. punktā ir noteikts pārejas laiks, kurā visām šīs regulas 5. panta normām nav saistoša spēka.

51.

Turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ uzskatu, ka Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 2. punktā un 8. panta 3. punktā, kā to būtībā apgalvo RATP, Francijas valdība un Komisija, ir noteikti divi atsevišķi pārejas režīmi.

52.

Ievadam uzsveru, ka ar Komisijas 2000. gada 26. jūlija priekšlikumu uzsāktais likumdošanas process, kura rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 1370/2007, bija īpaši garš un smags. Pēc ilgstošas bloķēšanas Padomē ( 11 ) Komisijas sākotnēji iesniegtais teksts tika būtiski grozīts. It īpaši šīs regulas 8. panta 2. un 3. punktā paredzētie pārejas režīmi lielā mērā izrietēja no kopējās nostājas, kas Padomē tika pieņemta 2006. gada 11. decembrī ( 12 ).

53.

Pirmkārt, šīs abas tiesību normas attiecas uz līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu dažādos laika periodos. Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 2. punktā ir paredzēts nodrošināt pārejas posmu līguma slēgšanas tiesību jaunai piešķiršanai, proti, tādai, kas notiek pēc 2009. gada 3. decembra, kad šī regula stājās spēkā ( 13 ). Turpretī šīs regulas 8. panta 3. punktā ir paredzēts pārejas mehānisms jau notikušai līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai, proti tādai, kas ir notikusi pirms 2009. gada 3. decembra.

54.

Otrkārt, abu šo pārejas mehānismu beigu datumi ir atšķirīgi. Pirmām kārtām, Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 2. punktā noteiktais mehānisms beidzas 2019. gada 2. decembrī. Proti, no šīs normas teksta izriet, ka šīs regulas 5. panta ievērošana tiek prasīta no 2019. gada 3. decembra.

55.

Otrām kārtām, šīs regulas 8. panta 3. punktā ir noteikts, ka iepriekš jau piešķirtās līguma slēgšanas tiesības var palikt spēkā līdz to termiņa beigām, vienlaikus lielākajai daļai no šiem līgumiem paredzot galējo datumu. Lai sniegtu konkrētu piemēru, līguma, kura slēgšanas tiesības Francijas valdība tieši piešķīra RATP, uz ko pamatlietā norādījusi Mobit, darbības termiņš beigsies 2039. gada 31. decembrī, bet iepriekš minētajā normā paredzētais režīms uz tām varēs tikt attiecināts tikai līdz galējam datumam 2039. gada 3. decembrī ( 14 ). Tātad ir acīmredzami, ka otrā pārejas mehānisma ilgums nesakrīt ar pirmā pārejas mehānisma ilgumu, kas beigsies 2019. gada 2. decembrī.

56.

Tādējādi saskaņā ar pirmo pārejas mehānismu Regulas Nr. 1370/2007 5. pants ir piemērojams pēc 2019. gada 3. decembra no jauna piešķirtām līgumu slēgšanas tiesībām, savukārt otrajā pārejas mehānismā ir izslēgta šīs regulas piemērošana jau piešķirtām līgumu slēgšanas tiesībām līdz to termiņa beigām vai līdz galējam datumam.

57.

Treškārt, Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 2. punktā noteiktā pārejas mehānisma tvērums attiecas tikai uz šīs regulas 5. pantu, kura piemērošana ir atlikta attiecībā uz jaunu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu, kas ir notikusi no 2009. gada 3. decembra līdz 2019. gada 2. decembrim. Turpretī šīs regulas 8. panta 3. punktā paredzētais pārejas mehānisms, manuprāt, nav aprobežots ar kādu atsevišķu normu un tātad attiecas uz visām regulas normām, kuras nevar tikt piemērotas jau piešķirtām līgumu slēgšanas tiesībām ( 15 ).

58.

Ceturtkārt, no Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 2. punkta sākuma, proti, no formulējuma “neskarot 3. punktu” izriet, ka 3. punktā ir noteikts vēl viens pārejas mehānisms. Tāpat arī šīs regulas 8. panta 3. punktā lietotais formulējums “piemērojot 2. punktu”, norāda uz papildus 3. punktā paredzētajam mehānismam esošu mehānismu.

59.

Piektkārt, nodoms noteikt divus atsevišķus pārejas mehānismus izriet arī no Padomē apstiprinātās Kopējās nostājas ( 16 ), kura ir Regulas Nr. 1370/2007 8. panta teksta pamatā.

60.

Rezumējot, kā to Francijas valdība skaidri izklāstīja tiesas sēdē, Regulā Nr. 1370/2007 ir paredzēti trīs atšķirīgi režīmi atkarībā no līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas laika, lai saskaņotu konkurences radīšanas, juridiskās drošības un tiesiskās paļāvības prasības.

61.

Galīgais režīms attiecas uz jaunu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu no 2019. gada 3. decembra, kam kopumā ir jāatbilst Regulai Nr. 1370/2007.

62.

Pirmais pārejas režīms attiecas uz līguma slēgšanas tiesībām, kuras no jauna ir piešķirtas laikā no 2009. gada 3. decembra līdz 2019. gada 2. decembrim un saistībā ar kurām ir apturēta šīs regulas 5. panta piemērošana saskaņā ar minētās regulas 8. panta 2. punktu.

63.

Otrajā pārejas režīmā atbilstoši šīs pašas regulas 8. panta 3. punkta noteikumiem ir izslēgta regulas piemērošana līguma slēgšanas tiesībām, kas ir piešķirtas pirms 2009. gada 3. decembra.

64.

Nākamajā sadaļā pārbaudīšu šī pēdējā minētā režīma piemērojamību tādos apstākļos kā pamatlietā.

65.

Ar pirmo un ceturto jautājumu, kuri ir jāpārbauda kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs regulas 5. panta 2. punkts ir piemērojams līguma slēgšanas tiesību tiešai piešķiršanai, kas ir notikusi pirms minētās regulas stāšanās spēkā, ņemot vērā, ka šī līguma darbības termiņš pārsniedz 30 gadu termiņu, kāds ir paredzēts šīs pašas regulas 8. panta 3. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā minētajiem līgumiem.

66.

Vēlreiz uzsveru, ka šajā jautājumā minētā “tiešā piešķiršana” neattiecas uz Regione Toscana veiktu procedūru, par kuru ir strīds pamatlietā, jo tā, izsludinot konkursu, tika veikta pēc Regulas Nr. 1370/2007 spēkā stāšanās.

67.

Patiesībā šis jautājums attiecas uz līguma noslēgšanas tiesību piešķiršanu RATP, kas notika Francijā pirms šīs regulas spēkā stāšanās. Šajā ziņā atgādinu, ka iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai Autolinee Toscane ir jāizslēdz no konkrētās līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, par ko ir strīds pamatlietā, pamatojot ar to, ka šo [pakalpojumu sniedzēju] kontrolē RATP ( 17 ).

68.

Līdzīgi Francijas valdības, kā arī Komisijas aizstāvētajai nostājai turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ uzskatu, ka Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 2. punkts, konkrēti – tā b) apakšpunkts, atbilstoši šīs regulas 8. panta 3. punktā paredzētajiem noteikumiem nav piemērojams līguma slēgšanas tiesību tiešai piešķiršanai, kas ir notikusi pirms šīs regulas spēkā stāšanās.

69.

Pirmkārt, no Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 3. punkta pirmās daļas a)–d) apakšpunkta izriet, ka šis pārejas režīms attiecas uz līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, kas ir notikusi pirms šīs regulas spēkā stāšanās 2009. gada 3. decembrī ( 18 ).

70.

Otrkārt, Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 3. punkta mērķis ir atbilstoši šajā tiesību normā paredzētajiem noteikumiem izslēgt šīs regulas piemērošanu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai, kas ir notikusi pirms 2009. gada 3. decembra. Manuprāt, šī izslēgšana var notikt divos dažādos veidos.

71.

Pirmām kārtām, šādu līgumu spēkā esamība nevar tikt apstrīdēta, pamatojoties uz Regulas Nr. 1370/2007, it īpaši – tās 5. panta, pārkāpumu. Tas izriet no šīs regulas 8. panta 3. punkta otrās daļas, saskaņā ar kuru minētie līgumi “var palikt spēkā”.

72.

Otrām kārtām, saskaņā ar minētās regulas 8. panta 3. punkta pirmo daļu tādus līgumus “neņem vērā”. No šīs tiesību normas secinu, ka dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kad tās veic līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu saskaņā ar šīs pašas regulas 5. pantu, nav jāņem vērā līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana, kas ir notikusi pirms šīs regulas spēkā stāšanās.

73.

Tiesvedībā pamatlietā nozīme ir tikai šim otrajam veidam, jo iesniedzējtiesa jautā par iespēju izslēgt Autolinee Toscane no konkrētās līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, pamatojot to ar līguma slēgšanas tiesību tiešu piešķiršanu RATP pirms 2009. gada 3. decembra.

74.

Trešām kārtām, Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 3. punkta otrajā daļā ir noteikts šī pārejas režīma ilgums, kas mainās atkarībā no līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas datuma un veida.

75.

Šajā ziņā no Tribunale amministrativo della Toscana (Toskānas Administratīvā tiesa) konstatētajiem faktiem, kurus iesniedzējtiesa ir atkārtojusi ( 19 ) un lietas dalībnieki, kuri Tiesai iesnieguši savus apsvērumus, nav apstrīdējuši, izriet, ka:

76.

Līdz ar to uz līgumu, kura slēgšanas tiesības Francijā ir piešķirtas RATP, kā to norādījusi iesniedzējtiesa, attiecas Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 3. punkta pirmās daļas b) apakšpunkts.

77.

Atbilstoši šīs regulas 8. panta 3. punkta otrajai daļai šāda veida līgums “var palikt spēkā līdz t[ā] darbības termiņa beigām, bet ne ilgāk par 30 gadiem”.

78.

Var izteikt nožēlu, ka šajā pēdējā minētajā tiesību normā, kā uz to norādīja Mobit un Komisija, nav precizēts 30 gadu termiņa sākums. Teorētiski var tikt paredzēti vairāki termiņa sākuma datumi, tādi kā Komisijas iesniegtais sākotnējais regulas priekšlikums (2000. gada 26. jūlijs), ko iesaka Mobit, Regulas Nr. 1370/2007 spēkā stāšanās datums (2009. gada 3. decembris), nākamā diena pēc šīs regulas 8. panta 2. punktā noteiktā pārejas laika beigām (2019. gada 3. decembris), konkrētā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas datums vai arī šī līguma spēkā stāšanās datums.

79.

Tomēr divu turpmāk minēto iemeslu dēļ uzskatu, ka 30 gadu termiņa sākumam ir jāizvēlas Regulas Nr. 1370/2007 spēkā stāšanās datums. Pirmām kārtām, ar konkrēto līgumu saistīta datuma izmantošana neļautu piemērot vienādu risinājumu visiem šīs regulas 8. panta 3. punktā minētajiem līgumiem. Tāda situācija kompetentajām iestādēm radītu piemērošanas grūtības un tiesiski nenoteiktu situāciju transporta nozares pakalpojumu sniedzējiem.

80.

Otrām kārtām, norādu, ka šī tiesību norma attiecas uz visiem līgumiem, kas ir noslēgti pirms 2009. gada 3. decembra, kad šī regula stājās spēkā. Līdz ar to, manuprāt, ir saprātīgi atzīt, kā uzskata iesniedzējtiesa un Francijas valdība, ka šis datums atbilst arī šīs regulas 8. panta 3. punkta otrajā daļā noteiktā 30 gadu termiņa sākumam attiecībā uz minētās regulas 8. panta 3. punkta pirmās daļas b) un c) apakšpunktā minētajiem līgumiem.

81.

Tātad saskaņā ar šādu atbilstošo tiesību normu interpretāciju ir jāatzīst, ka šis termiņš beigsies 2039. gada 3. decembrī ( 20 ).

82.

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai uz līgumu, kura slēgšanas tiesības Francijas valsts ir piešķīrusi RATP, var tikt attiecināts Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 3. punktā noteiktais pārejas režīms, lai gan šī līguma darbības termiņš beigsies 2039. gada 31. decembrī, proti, pēc 2039. gada 3. decembra, kad beigsies 30 gadu termiņš.

83.

Šajā ziņā Mobit apgalvo, ka līguma slēgšanas tiesību piešķiršana RATP neatbilst iepriekš minētajai tiesību normai šī līguma darbības termiņa dēļ. Tomēr šāda nostāja, manuprāt, izriet no tā, ka piemērošanas nosacījumi ir sajaukti ar pārejas režīma sekām.

84.

Proti, pirmām kārtām, no Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 3. punkta pirmās daļas izriet, ka minētais pārejas režīms attiecas uz visiem līgumiem, kuru slēgšanas tiesības ir piešķirtas pirms 2009. gada 3. decembra, neatkarīgi no šo līgumu darbības ilguma. Otrām kārtām, šīs regulas 8. panta 3. punkta otrajā daļā ir precizēts ne tikai līgumu veids, uz ko šis režīms attiecas, bet arī šī režīma sekas un ilgums.

85.

Saskaņā ar šo atbilstīgo tiesību normu interpretāciju nav nekādu šaubu, kā to apgalvo Autolinee Toscane, RATP, Regione Toscana, Francijas un Portugāles valdības, kā arī Komisija, par to, ka uz līgumu, kura slēgšanas tiesības Francijas valsts ir piešķīrusi RATP, var tikt attiecināts Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 3. punktā noteiktais pārejas režīms, neraugoties uz to, ka šī līguma darbības termiņš beigsies 2039. gada 31. decembrī. Tomēr uz minēto līgumu šis režīms varēs tikt attiecināts tikai līdz šīs regulas 8. panta 3. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā paredzētā 30 gadu termiņa beigām 2039. gada 3. decembrī.

86.

Līdz ar to Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts varēs tikt piemērots tādam līgumam, kura slēgšanas tiesības ir piešķirtas RATP, tikai no 2039. gada 4. decembra. Šī pārejas režīma salīdzinoši garo termiņu var it īpaši izskaidrot ar grūtībām panākt vienošanos Padomē par šī regulas pieņemšanu ( 21 ).

87.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz pirmo un ceturto uzdoto jautājumu atbildēt šādi. Regulas Nr. 1370/2007 8. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs regulas 5. panta 2. un 3. punkts nav piemērojams 30 gadu termiņā, kas beigsies 2039. gada 3. decembrī, šīs regulas 8. panta 3. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā minētajam līgumam, neraugoties uz to, ka šī līguma darbības termiņš turpināsies pēc 2039. gada 3. decembra.

88.

Tāpat kā atbilde, kas ir piedāvāta šo secinājumu A sadaļā, šī atbilde ļauj atbildēt uz visiem iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem. Turpmāk pakārtoti nākamajā sadaļā pārbaudīšu, vai Regulas Nr. 1370/2007 5. pants var tikt interpretēts tādējādi, ka uzņēmums ir jāizslēdz no iepirkumu procedūras tādēļ, ka to kontrolē uzņēmums, kuram iepriekš ir tieši piešķirtas līguma slēgšanas tiesības.

89.

Otrais un trešais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums balstās uz pieņēmumu, kas ir īpaši jāpārbauda, proti, par iespēju vai pat pienākumu izslēgt uzņēmumu, kāds pamatlietā ir Autolinee Toscane, no iepirkuma procedūras Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 3. punkta izpratnē tādēļ, ka šim uzņēmumam, vai to kontrolējošam uzņēmumam, kāds šajā tiesvedībā ir RATP, ir tieši piešķirtas līguma slēgšanas tiesības šīs regulas 5. panta 2. punkta izpratnē.

90.

Turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ uzskatu, ka šāds pieņēmums ir kļūdains. Proti, piekrītu Komisijas izklāstītajai nostājai, ka uzņēmums nevar tikt izslēgts no līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, kurā ir izsludināts konkurss, pamatojot ar to, ka uzņēmumam turklāt ir tieši piešķirtas līguma slēgšanas tiesības.

91.

Atgādinu, ka Regulas Nr. 1370/2007 5. pantā kompetentajai iestādei ir piedāvātas tiesības izvēlēties starp šīs regulas 5. panta 2. punktā regulēto tiešās piešķiršanas procedūru un šīs regulas 5. panta 3. punktā minēto piešķiršanas procedūru, kurā tiek izsludināts konkurss.

92.

Tomēr, ja kompetentā iestāde izvēlas līguma slēgšanas tiesības piešķirt tieši, tad uz šīm izvēles tiesībām attiecas prasība par iekšēja [tieši pakļauta] pakalpojumu sniedzēja darbības teritoriālu nodalīšanu. Šis teritoriālās nodalīšanas princips, kura saturs ir precizēts Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 2. punktā, paredz novērst iespējamos konkurences izkropļojumus, kas rastos no tā, ka iepirkumu procedūrā piedalās iekšējs [tieši pakļauts] pakalpojumu sniedzējs, kurš ir ekonomiski labvēlīgākos apstākļos cita līguma dēļ, kura slēgšanas tiesības ir piešķirtas bez iepirkuma procedūras.

93.

Neviens no lietas dalībniekiem, kuri Tiesai ir iesnieguši apvērumus, nav apstrīdējis šo iekšēja [tieši pakļauta] pakalpojumu sniedzēja darbības teritoriālās nodalīšanas prasības principu. Turpretī lietas dalībnieki ir pauduši atšķirīgus viedokļus par šīs prasības pārkāpuma gadījumā paredzēto sodu.

94.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka sods ir iekšēja [tieši pakļauta] pakalpojumu sniedzēja izslēgšana no visām līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrām, kurās tiek izsludināts konkurss. Šo viedokli aizstāvēja Mobit un Itālijas valdība.

95.

Turpretī Autolinee Toscane, Regione Toscana, RATP, Francijas valdība un Komisija apgalvoja, ka iekšēja [tieši pakļauta] pakalpojumu sniedzēja piedalīšanās iepirkuma procedūrā rezultāts ir nevis šī pakalpojumu sniedzēja izslēgšana no minētās procedūras, bet gan tam tieši piešķirto līguma slēgšanas tiesību spēkā neesamība.

96.

Manuprāt, Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteiktās teritoriālās nodalīšanas prasības neievērošanai nevar būt nekāda ietekme uz līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, izsludinot konkursu, šīs regulas 5. panta 3. punkta izpratnē.

97.

Pirmkārt, norādu, ka teritoriālās nodalīšanas prasība ir paredzēta Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 2. punktā, kurā ir regulēta līguma slēgšanas tiesību tieša piešķiršana, nevis šīs regulas 5. panta 3. punktā, kurā ir minēta līguma slēgšanas tiesību piešķiršana, izsludinot konkursu.

98.

Otrkārt, šī interpretācija izriet no Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 2. punkta teksta. Proti, no šīs regulas 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta, it īpaši no formulējuma “nosacījums šā punkta piemērošanai ir tāds, ka”, skaidri izriet, ka iekšēja [tieši pakļauta] pakalpojumu sniedzēja darbības teritoriālā nodalīšana ir nosacījums, lai līguma slēgšanas tiesību iekšējā piešķiršana būtu spēkā.

99.

Treškārt, arī no Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 3. punkta otrā teikuma formulējuma izriet nostāja pret tādu pakalpojumu sniedzēju izslēgšanu, kuriem ir tieši piešķirtas līgumu slēgšanas tiesības, jo tajā ir skaidri prasīts, lai šī procedūra būtu “atvērta visiem pakalpojumu sniedzējiem”. Šajā ziņā uzsveru, ka šīs regulas 5. panta 3. punktā par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, izsludinot konkursu, nav atsauces ne uz minētas regulas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteikto teritoriālās nodalīšanas prasību, ne uz līdzīgu prasību.

100.

Protams, no formālas vārdu “jebkura kompetentā iestāde, kas uztic pakalpojumus trešai personai, kura nav tieši pakļauts pakalpojumu sniedzējs” Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 3. punkta pirmā teikuma sākumā interpretācijas varētu izrietēt, ka visi iekšēji [tieši pakļauti] pakalpojumu sniedzēji ir automātiski izslēdzami no līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, kurā tiek izsludināts konkurss. Patiesībā šis formulējums noteikti attiecas tikai uz pakalpojumu sniedzējiem, kas ir tieši pakļauti konkrētajai kompetentajai iestādei, proti, tai, kura veic līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, izsludinot konkursu.

101.

Proti, šī formulējuma tvērums nav tāds, lai no iepirkuma procedūras tiktu izslēgti visi iekšēji [tieši pakļauti] pakalpojumu sniedzēji, bet gan tāds, no kura izriet, ka iepirkuma procedūra ir jāveic vienmēr, kad kompetentā iestāde neveic līguma slēgšanas tiesību tiešu piešķiršanu atbilstoši Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 2. punktam. Citiem vārdiem sakot, kompetentajām iestādēm ir jāizmanto vai nu tieša piešķiršana, vai arī piešķiršana, izsludinot konkursu ( 22 ), un, ja tās izvēlas pēdējo no abām procedūrām, tad tām tā ir jāatver visiem pakalpojumu sniedzējiem.

102.

Ceturtkārt, Komisijas ierosinātā interpretācija atbilst vienam no Regulas Nr. 1370/2007 mērķiem, proti, iepirkumu procedūru izmantošanas pieaugumam sabiedriskā transporta pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanā ( 23 ). Atbilstoši šai interpretācijai iekšēja [tieši pakļauta] pakalpojumu sniedzēja piedalīšanās iepirkuma procedūrā var tikt sodīta, atzīstot par spēkā neesošiem tam tieši piešķirtās līgumu slēgšanas tiesības ( 24 ). Manuprāt, nav nekādu šaubu par to, ka šāds sods var atturēt iekšēju [tieši pakļautu] pakalpojumu sniedzēju no piedalīšanās iepirkumu procedūrā. Tomēr visi iekšējie [tieši pakļautie] pakalpojumu sniedzēji saglabā pilnas tiesības piedalīties iepirkumu procedūrās, kuru efektivitāte tādējādi tiek saglabāta.

103.

No iepriekš minētā secinu, ka Regulas Nr. 1370/2007 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā sabiedriskā transporta pakalpojumu līguma, kāds ir pamatlietā, slēgšanas tiesību piešķiršana, izsludinot konkursu, netiek liegta uzņēmumam, kuru kontrolē cits uzņēmums, kuram ir tieši piešķirtas līguma slēgšanas tiesības pirms šīs regulas spēkā stāšanās.

104.

Turpretī iekšēja [tieši pakļauta] pakalpojumu sniedzēja piedalīšanās līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, izsludinot konkursu, attiecīgajā gadījumā varētu būt pamats apšaubīt šim uzņēmumam vai to kontrolējošam uzņēmumam tieši piešķirtu līguma slēgšanas tiesību spēkā esamību, pieņemot, ka 5. pants ir piemērojams ( 25 ). Uzsveru, ka, manuprāt, pamatlietas priekšmets neattiecas uz šo jautājumu.

105.

Līdzīgi RATP, Autolinee Toscane, Francijas valdības un Komisijas nostājai uzskatu, ka nav jāatbild uz otro un trešo jautājumu.

106.

Proti, no atbildēm, kuras ierosinu sniegt šo secinājumu iepriekšējās sadaļās, izriet, ka Regula Nr. 1370/2007 tādos apstākļos kā pamatlietā neliedz piešķirt sabiedriskā transporta pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības, izsludinot konkursu, tādam pakalpojumu sniedzējam kā Autolinee Toscane.

107.

Tomēr pilnības labad šajā sadaļā īsi atbildēšu uz otro un trešo jautājumu.

108.

Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1370/2007 2. panta j) punkts un 5. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par “iekšēju [tieši pakļautu] pakalpojumu sniedzēju” var tikt atzīta publisko tiesību juridiska persona, kurai valsts iestāde ir tieši piešķīrusi tiesības slēgt vietējā sabiedriskā transporta pakalpojumu līgumu, ja šī persona ir tieši saistīta ar šo iestādi organizācijas un kontroles ziņā un tās pamatkapitāls pieder valstij.

109.

Atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem šī jautājuma mērķis ir noskaidrot RATP statusu šīs regulas kontekstā.

110.

Manuprāt, atbilde uz šo jautājumu lielā mērā ir atkarīga no faktiskiem apstākļiem, kuru konstatēšana ir valsts tiesas kompetencē.

111.

Konkrētāk, valsts tiesai Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteikto kritēriju gaismā ir jāpārbauda, vai kompetentā iestāde attiecīgo pakalpojumu sniedzēju “kontrolē līdzīgi tam, kā tā kontrolē savas struktūrvienības”.

112.

Kā to Mobit pareizi uzsvērusi, apstāklim, ka pakalpojumu sniedzējs, kāds ir RATP, ir publisko tiesību juridiska persona, nav nozīmes, lai to atzītu par iekšēju [tieši pakļautu] pakalpojumu sniedzēju. Regulā Nr. 1370/2007 atbilstoši tās 12. apsvērumam būtībā netiek nodalīti publiskie un privātie uzņēmumi.

113.

Trešajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 2. punkts, to lasot šīs regulas 2. panta b) punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka līgums, kura slēgšanas tiesības ir tieši piešķirtas atbilstoši šai tiesību normai, var pēc tam tikt izslēgts no šīs normas piemērošanas jomas tādēļ, ka pilnvaras organizēt konkrētos transporta pakalpojumus ir nodotas iestādei, kas šo tieši izraudzīto pakalpojumu sniedzēju “[ne]kontrolē līdzīgi” tam, kā tā kontrolē savas struktūras.

114.

Atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem šī jautājuma pamatā ir nepieciešamība noteikt kompetento iestādi attiecībā uz RATP sniegtajiem transporta pakalpojumiem. Šīs tiesas ieskatā šī kompetentā iestāde varētu būt vai nu Francijas valsts, kas turpina būt RATP piešķirtās koncesijas faktiskā īpašniece, vai Syndicat des transports d’Île de France (turpmāk tekstā – “STIF”), kas ir administratīva valsts iestāde, kuru kopš 2004. gada Francijas valsts vairs nekontrolē un kurai ir noteikti pienākumi organizēt transportu Parīzes reģionā. Tomēr minētā tiesa uzsver, ka STIF nav pilnvaru attiecībā uz RATP“ex lege” piešķirtās koncesijas pārvaldību, noteikumiem, priekšmetu un līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu.

115.

Arī šoreiz, manuprāt, atbilde uz šo jautājumu lielā mērā ir atkarīga no faktu pārbaudes, kas ir jāveic valsts tiesai.

116.

Regulas Nr. 1370/2007 2. panta b) punktā noteiktās jēdziena “kompetentā iestāde” definīcijas gaismā var paredzēt trīs situācijas pēc konkrēto transporta pakalpojumu organizācijas pilnvaru nodošanas STIF:

117.

Tādējādi, lai nolemtu, vai Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 2. punkts aizvien attiecas uz RATP tieši piešķirtajām līguma slēgšanas tiesībām, valsts tiesai ir jānosaka, pirmkārt, vai Francijas valsts un/vai STIF ir jāatzīst par kompetento iestādi. Otrkārt, tai ir jānovērtē, vai ir ievēroti “līdzīgas kontroles” un iekšēja [tieši pakļauta] pakalpojumu sniedzēja darbības teritoriālās nodalīšanas nosacījumi.

118.

No uzdotā jautājuma formulējuma izriet, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka STIF Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 2. punkta izpratnē RATP“[ne]kontrolē līdzīgi” tam, kā tā kontrolē savas struktūrvienības. Līdz ar to, lai gan STIF ir nodotas pilnvaras organizēt konkrētos transporta pakalpojumus, uz RATP piešķirto līgumu aizvien vēl attiecas šī tiesību norma, ja, pirmkārt, valsts iestāde saglabā, atsevišķi vai kopā ar STIF, tiesības iejaukties pasažieru sabiedriskā transporta organizācijā attiecīgajā ģeogrāfiskajā teritorijā (un tātad tā var tikt atzīta par “kompetento iestādi”) un, otrkārt, šī iestāde līguma slēgšanas tiesību saņēmēju aizvien “kontrolē līdzīgi” tam, kā tā kontrolē savas struktūras.

119.

Tādēļ ierosinu Tiesai uz uzdoto otro un trešo jautājumu atbildēt šādi.

120.

Regulas Nr. 1370/2007 5. panta 2. punkts, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 2. panta j) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka par “iekšēju [tieši pakļautu] pakalpojumu sniedzēju” var tikt atzīta publisko tiesību juridiska persona, kurai valsts iestāde ir tieši piešķīrusi tiesības slēgt vietējā sabiedriskā transporta pakalpojumu līgumu, ar nosacījumu, ka šī iestāde šo personu “kontrolē līdzīgi” tam, kā tā kontrolē savas struktūrvienības.

121.

Turklāt minētās regulas Nr. 1370/2007 5. panta 2. punkts, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 2. panta b) punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka transporta pakalpojumu organizācijas pilnvaru nodošana no valsts iestādes iestādei, kura izraudzīto pretendentu “[ne]kontrolē līdzīgi” tam, kā tā kontrolē savas struktūrvienības, nav pamats piešķirto līgumu izslēgt no šīs tiesību normas piemērošanas jomas, ar nosacījumu, ka, pirmkārt, valsts iestāde, atsevišķi vai kopā ar šo iestādi, saglabā pilnvaras iejaukties pasažieru sabiedriskā transporta organizācijā konkrētajā ģeogrāfiskajā teritorijā (un tātad tā var tikt atzīta par “kompetento iestādi”) un, otrkārt, šī iestāde līguma slēgšanas tiesību saņēmēju aizvien “kontrolē līdzīgi”.

122.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: